"Lai ziedojam slāpstošiem gariem." (Auseklis)

Dieviem slāpst...
(Anatols Franss)

Sirmās senatnes ciltis un tautas ziedoja saviem dieviem daļu no sava darba un savu lauku augļiem, lai dievi nedusmotos. Ja dievi bija bargi un dusmīgi, tad ziedojumos uz dievu altaŗa tautas nesa savu labāko īpašumu — savus mājas kustoņus, kuŗi bija vai nu galvenā barība, vai darba spēks. Ja dievi bija visai bargi un nežēlīgi, sūtīdami tautai dažādas nelaimes, mēŗus un kaŗus, tad tautas ziedoja tiem savu visdārgāko — savas daiļākās jaunavas un jaunekļus. Lai nestu šādus ziedojumus, tauta nāca pie dievu altaŗa no malu malām, un katrs nesa sev līdzi kaut ko, ar ko pušķot dievu altaŗi un godināt ziedojamo upuŗi. Ziedošanu izdarīja ar svētsvinību, dziedāšanu, dejām un rotaļām.

Arī mūsu senči nesa ziedojumus saviem dieviem, pulcējoties zem svētiem ozoliem, "meitiņas ar vainadziņiem un ozolu zariem...", "puiši ar alu un karodziņiem...", vaidelotes pušķoja svētnīcu un krīvu-krīvs vadīja svētsavinīgo ziedojumu gaitu.

Tādas tradicijas ir bijušas visām tautām. Tām tautām, kuŗas parādīja vairāk cienības saviem dieviem, pēdējie palīdzēja uzplaukt, attīstīties un zelt, turpretim, ja kāda tauta aizmirsa savus dievus un nenesa tiem ziedojumus, tad dieviem sāka slāpt, viņi dusmojās un sūtīja tai tautai tādas nelaimes, kuŗu dēļ tauta vai nu gāja pazušanā, vai krita citas tautas verdzībā. Ziedošana saviem dieviem, tā tad, bija tikpat nepieciešama tautas pastāvēšanai un uzplaukšanai kā barība katram atsevišķam organismam.

Tamlīdzīgas parādības pastāv arī vēl šimbrīžam pie dažām uz zemākas kultūras pakāpes stāvošām tautām. Kafri, piemēram, salasās lielās ļaužu grupās, kuŗas dzied un dejo ar tādu vienlīdzību un saskaņotību, ka atstāj iespaidu, itkā būtu laista darbā milzīga mašīna, pie kam, ja kāds šo saskaņotību un [21.lpp.] taktu traucē, tad tāds tiek sodīts ar nāvi. Prof. Ribo par šādu deju dod sekojošu paskaidrojumu: "Deja un dziedāšana lielākās grupās atnes sabiedrībai labumu, viņa palīdz attīstīt kustību saskaņošanu un vienprātību, viņa audzina zināmas grupas vienību un vienības sajūtu, viņa ir savā ziņā kaŗa mākslas skola un sagatavošanās kopīgam saskaņotam uzbrukumam vai aizsargāšanai. Ar to arī izskaidrojama takta svarīgā nozīme."

Ņemot vērā šo prof. Ribo paskaidrojumu, kuŗš pilnā mērā saskan arī ar Spensera uzskatiem, mums tiek saprotams, kādēļ "dievu slāpes" varēja pa daļai tikt remdētas ar dejām un rotaļām, jo tādā ceļā tautas un ciltis sagatavojās kopīgam darbam, kopīga mērķa sasniegšanai, tāds bija pirmatnējs kolektīvā organisma sociālās sajūtas audzināšanas veids, ar kuŗa palīdzību pirmatnējās ciltis un tautas nostiprinājās un bija spējīgas aizsargāties no ienaidnieka.

Dejas un rotaļas tomēr pilnā mērā vēl neapmierināja dievu slāpes, — tie prasīja vēl ziedojumus — upuŗus.

No tā laika, kad pirmatnējais cilvēks saprata, ka viņš viens pats par sevi nav spējīgs eksistēt, nav spējīgs cīnīties pret dabas spēkiem un ienaidnieku, viņš meklēja līdzbiedrus, ar kuŗiem vajadzības gadījumā cīnītos kopā, kopīgiem spēkiem. Tā pamazām izauga pirmie kolektīvie organismi — sociālās vienības — saimes, sabiedrības, ciltis, tautas. Šādu vienību pastāvēšanai bij nepieciešami savi sabiedriskie noteikumi un likumi, kuŗus izpildot tikai varēja noritēt sabiedriskā dzīve, bet tādus likumus cilvēks vēl nepazina, tie izveidojās gadu simteņos un tūkstošos un saucās par ierašām. Starp tādām ierašām-tradicijām bij arī ziedojumi — upuŗi, kuŗiem bija ne mazāka nozīme kā dejām un rotaļām. Tā laika kolektīvam organismam — ciltīm, tautām — vēl nebija valstiskas organizācijas, viņas vēl neziedoja, nedeva pastāvīgas devas valsts iekārtas uzturēšanai: bet kaŗa gadījumā bija nepieciešami nest upuŗus visiem šādas [22.lpp.] vienības locekļiem, kā ar īpašumu, tā arī ar savām dzīvībām. Tā tauta, kuŗa bij gatava uzupurēties savas pastāvēšanas labā, tā bij stiprākā, tā palika uzvarētāja. Gatavība uzupurēties tautas un tēvijas labā tika audzināta ar ziedojumu nešanu un dievu altaŗiem. Ziedojumos nesa ne tikai savu atlikumu, bet arī nepieciešamo un pat visdārgāko. Tā pamazām izveidojās tā valstiskā apziņa, ka katra atsevišķa tautas locekļa labklājība ir garantēta tikai tad, ja dievi gādās par kolektīva organisma — tautas pastāvēšanu un, ka tādas pastāvēšanas uzturēšanai ir pastāvīgi jāziedo daļa no sava darba un labuma. Tauta, kuŗa pastāvīgi vingrinājās šādos ziedojumos, bija spējīga eksistēt, viņa remdēja dievu slāpes.

Tā tad valstiskā apziņa ir saistīta ar ziedošanu vispārības labā: valstiski sajust nozīmē ziedot personīgās intereses, ierobežot egoistiskās tieksmes, sajust likumību. No tā redzam, ka valstiskā apziņa atrodas pastāvīgā pretrunā ar atsevišķa indivīda interesēm un gribu, kuŗi cīņā dēļ eksistences un labklājības atbalstās uz egoistiskām jūtām. Šāda pretruna ir par iemeslu tai parādībai, kādēļ valstiskā apziņa ieaug cilvēcē tik lēni, tik pamazām. Vēsturiskos gadu simteņos dažādas tautas un valstis dažādi piekopušas šo apziņu, izmainot un izveidojot šīs apziņas audzināšanas paņēmienus. Gadu simteņu un tūkstošu laikā ziedojumi dieviem ir izveidojušies par valsts organizacijas uzturēšanu, dejas un rotaļas — par kareivisko apmācību, ierašas un tradicijas pārvērtušās par valsts likumiem, bet ar to nav mainījusies lietas būtība — kamēr tauta vai valsts stingri rūpējas par valstiskās apziņas audzināšanu, viņa remdē dievu slāpes, bet tiklīdz šī apziņa iet mazumā, dievi dusmojas un prasa sev asiņainus upuŗus.

Vēstures pēdējie gadi sniedz šai ziņā visspilgtākos piemērus. Briesmīgais sods, kuŗu izcieš šimbrīžam lielā krievu tauta, nav vairāk nekas kā valstiskās apziņas trūkuma rezultats. Nerunājot jau nemaz par visām tām patvarībām, netaisnībām un pretlikumībām [23.lpp.], kuŗas tika pielaistas no valsts varas nesējiem miera laikā, visspilgtāki šīs valstiskās apziņas trūkums parādījās pasaules kaŗa laikā. Prof. V. Lemke savā dienas grāmatā "250 dienas cara nometnē", no 4. decembŗa 1915. gada, raksta par tiem aferistiem un spekulantiem, kuŗi iedzīvojās zelta miljonos tanī laikā, kad visa valsts nesa vissmagākos upuŗus: viņi radīja saimniecisku sabrukumu valstī, izsauca kurnēšanu masās un tādā ceļā sagatavoja zemi lielniecisko nezāļu uzplaukšanai. V. Lemke, paredzēdams vēl 1915. gadā šo aferistu rīcības ļaunās sekas, piebilst, ka šie kungi ne tikai nenonāk pie karātavām, kā tam patiesībā vajadzētu būt, bet vēl tiek godināti un bauda visas dzīves ērtības un greznības.

Šausmīgie notikumi, kuŗi norit mūsu acu priekšā, spiež domāt par nākamības nodrošināšanu un uzliek katram par pienākumu gādāt par valstiskās apziņas audzināšanu. Liels uzdevums šai ziņā krīt uz kaŗaspēku. Uz pareiziem pamatiem nostādīts pastāvīgais kaŗaspēks miera laikos ir vislabākā valstiskās apziņas audzināšanas skola. Katra kaŗavīra tiesības un pienākumi ir noteikti likumā, visa kaŗavīra dzīve tiek sīki regulēta ar noteikumiem, reglamentiem, instrukcijām un pavēlēm, kareivju kopīgā dzīve kazarmās piespiež katru kareivi vislielākā mērā skaitīties ar savu biedru interesēm un vajadzībām un ievērot kopdzīves sabiedrisko ētiku. Šāda kopdzīve un kopīga nodarbošanās ieaudzina katrā kareivī to apziņu-sajūtu, ka viņš ir tikai kolektīva organisma (rotas, pulka utt.) loceklis un ka viņam sava individuālā griba ir jāpadod un jāsaskaņo ar šā kolektīva indivīda gribu. Taisni tā jau ir valstiskā apziņa, tikai šaurākā mērogā. Virsniecībai kā kareivju audzinātājai, arī šinī ziņā ir jābūt par priekšzīmi, tādēļ ir nepieciešami, lai pie viņiem valstiskā apziņa pārvērstos vārda pilnā nozīmē par valstisko sajūtu. Tas nav sasniedzams ar teoretisku apmācību vien, tam vajaga ilgstošas vingrināšanas personīgo iegribu ierobežošanā un rakstura nostiprināšanā. Ar to arī izskaidrojams [24.lpp.] ļoti stingrais, pat bargais režims, kas ievests visās armijās pie virsnieku sagatavošanas.

Šādam sagatavošanas stingram režimam ir arī savi priekšteči sirmā senatnē. Leturno un Tailors stāsta, ka dažas amerikāņu ciltis uzliek saviem kandidātiem uz kaŗapulka vadoņa amatu briesmīgus pārbaudījumus, kuŗos šo kandidātu izturība, pašsavaldīšanās un varonība varētu parādīties savā vislielākā spožumā. Viņus ierok līdz krūtīm visniknāko skudru pūļos, sit ar rīkstēm līdz asinīm, spīdzina, liek virs uguns, kur viņi cieš mokas no dūmiem un liesmas, utt., un tikai tos no šiem nelaimīgiem pretendentiem viņi atzīst par cienīgiem būt par vadoņiem, kuŗi pie visas šīs komplicētās operacijas neizdod neviena vaida, nevienas skaņas, ne ar kādu kustību neliecina par tām ciešanām, kādas tie sajūt.

Katram virsniekam jābūt sagatavotam būt par vadoni, un ka vadonim nepieciešama pacietība, izturība un pašsavaldīšanās, tas pats par sevi saprotams, jo no šo īpašību attīstīšanās virsniekos bieži vien ir atkarīgi kaujas rezultāti. Tādēļ virsnieku sagatavošanas režimā ievedama arī vingrināšanās paciest ciešanas, jo paciest, savaldīties arī ir zināms upuŗis, zināms ziedojums. Saprotams, tāda vingrināšanās var notikt tikai mūsu ētikas ieskatiem piemērotā formā.

No visa tā redzam, ka kaŗaspēks ir patiesi valstiskās apziņas audzināšanas skola, jo viņš ir visciešāki apvienota organizacija, kuŗā nogludinājas un noapaļojas sabiedriskās dzīves ētika. Caur kaŗaspēku miera laikā ir jāiet cauri visiem ieročus nest spējīgiem valsts locekļiem, lai baudītu kareivisko apmācību, bet šai apmācībai jābūt savienotai ar valstiskās apziņas audzināšanu, jo tad tikai tāda apziņa nostiprināsies visā tautā. Valstiskas apziņas nostiprināšanās visplašākās tautas masās ir nepieciešama ne tikai valsts aizsargāšanai un pastāvēšanai, tikpat vajadzīga viņa ir jaunai valsts uzbūvei un arī katras reformas izvešanai, kuŗa paredz cēlākos cilvēces mērķus nākotnē. Spensers savos "Ētikas pamatos" [25.lpp.] saka... "cilvēku mēģinājumi sasniegt savus ideālus, reformējot sabiedrību, bet nereformējot pašus sabiedrības locekļus, vienmēr ir beigušies ar vislielākām neveiksmēm. Atjēgušies caur ciešanām, viņi no jauna padodas bargai disciplinai, kuŗa mūs ir novedusi jau tik tāļi un vedīs vēl pie tāļāka progresa..." Mūsu reformātori rīkojas taisni otrādi. Komunisti, lai sasniegtu savus ideālus, vispirms iznīcināja inteliģenci, t.i. to tautas slāni, kuŗā visvairāk bija nobriedusi valstiskā apziņa, kuŗš tā tad visvairāk bija sagatavots reformas izvešanai dzīvē, un nostādīja viņas vietā ļaudis ar vismazāk attīstītu likumības sajūtu. Ar to viņi deva vēl reiz un pie tam ļoti dārgi samaksātu pierādījumu par nupat pievestā slēdziena pareizību.

Cilvēces sabiedriskās iekārtas formas attīstās pamazām un vienmēr viņas būs piemērotas tam, cik attīstīta būs zināmas sabiedrības atsevišķos locekļos kolektīvā organisma sajūta jeb valstiskā apziņa, kuŗu citādi var nosaukt arī par tautas disciplinu. Jaunās valstīs ievestā valsts iekārta prasa ļoti augstu minētās sajūtas attīstību tautā. Ja kādā tautā tādas apziņas nav, tad arī šī iekārta nav glābjama, tad masas ir pasīvas kopīgam darbam, dažādi slāņi piekopj tikai personīgas egoistiskas intereses, kas galu galā rada nepārvaramas pretrunas. Tādēļ, lai nodrošinātu tādu iekārtu mūsu dzimtenē visiem, kam vien darīšana ar audzināšanu, ir jāpieliek visas pūles, lai veicinātu valstiskās apziņas nostiprināšanu visdažādākos tautas slāņos. Bija jau norādīts, kāda nozīme pie tā ir kaŗaspēkam un kāds atbildīgs uzdevums šinī ziņā krīt uz virsniecību. Ja virsniecība pareizi sapratīs šo uzdevumu, tad, pamudināta no dzimtenes mīlestības, viņa izpildīs to ar tādu pat pašaizliedzību kā cīnoties un ziedojot sevi par dzimtenes aizsargāšanu no ienaidnieka.

Veltījot šīs rindiņas mūsu virsniecības jaunatnei, atļaujot izteikt viņai mazu brīdinājumu. Priekšzīmīgi un pašaizliedzīgi veicot savus gŗūtos uzdevumus, katram virsniekam ne vienreiz vien būs jāsastopas [26.lpp.] ar pārmetumiem par "militārisma" piekopšanu. No šādiem pārmetumiem nav jābaidās. Militārisms tādā nozīmē, kā tas tika piekopts bijušās ķeizarvalstīs, ar noteiktiem agresīviem nolūkiem, kuŗu mērķis bija citu tautu verdzināšana, pie mums pavisam izslēgts. Bet militārisms, ja viņš veicina tautas organizēšanu un vienošanu kopīgā spēkā, lai aizstāvētu tautas eksistēšanas tiesības — un tikai par tādu pie mums var būt runa — tad militārisms ir augstākā tautas skola, tautas spēka kopošanas un veidošanas skola, valstiskās apziņas audzināšana, viņš ir tautas ziedojums dieviem, saistīts ar uzupurēšanos tautas labā. Pret tādu militārismu katra kritika ir nespēcīga, katrs pārmetums ir nevietā. Tautas vienmēr cīnīsies savā starpā, vienmēr centīsies viena otru pārvarēt un izmantot — tāds ir dabas likums. Tāda recepte vēl nav izdomāta, kas galīgi novērstu kaŗu. "Kaŗš ir tautu dabīgais stāvoklis" — sacīja vēl senos laikos Platons, un visa vēsture, neizslēdzot pašus jaunākos laikus ar visām miera teorijām, ir tikai pastiprinājusi šo dabas likumu. Ne vispārēja miera, ne imperialisma, ne internacionālisma teorijas un viņu izveidotāji nav bijuši spējīgi atraidīt un atsacīties no nacionālisma, kuŗš vienmēr ir bijis un paliek savstarpējā sacensībā par cilvēces ģenija izveidotāju un civilizācijas veicinātāju. Tautai, kas negrib būt iznīcināta un nokļūt verdzībā, pastāvīgi jābūt gatavai uz kaŗu un jāgādā par savu stiprumu. "Tauta, kas bīstas no kaŗa, ir iepriekš nolemta iznīcināšanai," — saka Ruzvelts. Ja tauta negrib uzturēt savu kaŗaspēku, tad viņa būs piespiesta uzturēt sava pretinieka kaŗaspēku.

Tādēļ ziedosim slāpstošiem gariem. [27.lpp.]