Latviešu strēlnieku pulki pasaules kaŗā

Pasaules kaŗa sākumā publicētā bij. lielkņaza Nikolaja Nikolajeviča uzsaukumā “Brāļiem poļiem” gāja runa par netaisnības izlabošanu, no kuŗas veselu gadu simteni cieta poļu tauta. Lai gan šis vēsturiskais uzsaukums bija attiecināts tikai uz poļu tautu, tomēr viņš modināja arī citu tautu nacionālo pašapziņu, kuŗas ne mazāk kā poļu tauta, jau vairākus gadu simteņus cieta no vēsturiskās netaisnības. Iespējams, ka vēsture taisīs pametumus pirmam Krievijas armiju virspavēlniekam par to, ka viņa uzsaukumā trūkst aizrādījumu kaut uz minimālo kultūrēli-nacionālo tiesību iegūšanu tām tautām, kuŗas apdzīvoja no kaŗa operācijām aizskārtās zemes.

Stratēģija uzliek virspavēlniekam par pienākumu izmantot visus valsts materiālos un garīgos spēkus, lai iegūtu uzvaru, tādēļ jādomā, ka nupat minētais uzsaukums tādā šaurā veidā nevarēja izmantot daudzu mazo tautiņu garīgos spēkus. Arī poļi, uz kuŗiem uzsaukums tieši bij attiecināts, nedāvināja viņam pilnīgu uzticību. Poļu sabiedrības lielākā daļa, neredzēdama nekādu garantiju uzsaukumā izteiktiem [4.lpp.] 

[5.lpp.]

solījumiem, skatījās uz viņu tikai kā uz stratēģisku paņēmienu un ieņēma nogaidošu stāvokli. Tikai nelielas poļu sabiedrības grupas uzticējās uzsaukumam un vēl 1914. g. beigās uzsāka poļu leģionu formēšanu. Šie leģioni jau 1915. gada pavasarī parādījās frontē, bet viņi neatstāja nekāda noteicoša iespaida uz kaŗa notikumu gaitu, sava niecīgā skaitliskā sastāva dēļ, neskatoties uz to, ka bieži vien kaujās viņi parādīja apbrīnojamu drošsirdību.

Gluži citādi veicās tiem nacionāliem formējumiem, kuŗu organizēšana bija izsaukta caur paša kaŗa notikumiem, kaut gan ar lielu novēlošanos, — papriekš armeņu, tad latviešu. Šīs nacionālās kaŗaspēka daļas bez kaut kādiem solījumiem no armijas vadības puses, caur savu pašaizliedzību un izturību bieži vien bija spējīgas ievirzīt kaŗa notikumus citādās sliedēs. Šis apstāklis norāda uz to, ka 1914. gada beigās, kad krievu armijas uzbrukums apstājās lādiņu trūkuma dēļ, Krievijas virspavēlniecība palaida garām izdevīgu brīdi izmantot mazo tautu nacionālo pašapziņu. Armēņu, gruzinu, mazkrievu, baltkrievu, poļu, lietaviešu, latviešu, igauņu un somu iededzinātais patriotisms būtu bijis spējīgs segt ieroču trūkumu un dot citu virzienu kaŗa iznākumam.

Apbrīnojamā latviešu strēlnieku pulku drošsirdība un izturība pasaules kaŗa laikā ir viegli saprotama. Gadu simteņus ciešot vācu jūgu, latvju tauta no paaudzes paaudzē ieaudzēja sevī nedzēšamu naidu pret visu vācisko un plašākas tautas masas instinktīvi sajuta, ka no Vācijas puses tautai draud iznīcināšana. Iesāktā pēc 1905. gada dažu vāciem piederošo muižu kolōnizācija ar vāciešiem aizrādīja uz to, kāds liktenis sagaida latvju tautu, ja uzvara paliks Vācijas pusē.

Intelligentās tautas aprindās bez tam vēl zināja arī par veco prūšu likteni un Vācijas politiku vēl agrāk pie viņas pievienotās poļu provincēs. Nāca tautā zināmi arī gadījumi par vietējās [6.lpp.] vācu muižniecības aktīvo palīdzību Vācijai. Viss tas kopā, noskaņoja tautas jūtas un domas vienā virzienā — ziedot visu, lai izrautu uzvaru no Vācijas rokām. Vēlākie vēsturiskie fakti aizrāda uz to, ka latvju tauta nebija kļūdījusies savās jūtās. Saprotams, ka arī no Krievijas puses latvieši nevarēja sagaidīt nekādas pretimnākšanas savai nacionālai patstāvībai, tomēr še apstākļi bija savādāki: no Krievijas puses tauta nejuta nāves briesmu tautībai kā tādai, še nebija arī tādas nicinošas un nacionālo pašapziņu apvainojošas izturēšanās. Latviešu pārkrievošanas polītika notecēja savādā virzienā, un zem humānitātes ideju iespaida, kuŗas vēl no Aleksandra II laikiem atklāja latviešiem durvis uz izglītību un arī uz valsts amatiem. Vai šāda pārkrievošanās polītika bija spējīga sasniegt savu gala mērķi, par to vēl ļoti jāšaubās, jo latviešu tautas masu kultūrēlais līmenis stāvēja augstāki par krievu zemniecības kultūrēlo līmeni; šāds stāvoklis vēl uz nenoteiktu laiku garantēja latviešiem viņu tautības drošību. Ja mēs visam tam pievienojam vēl to, ka Baltijas baronu tiesības pēdējos gadu desmitos, kaut pamazām, bet pastāvīgi tika ierobežotas no Krievijas valdības puses, saprotams, ka latviešu tautas simpātijas bija Krievijas pusē. Šādi apstākļi bija ļoti labvēlīgi, lai izmantotu tautas nacionāli garīgos spēkus uzvaras iegūšanai, un ne tikai pie latviešiem, bet arī pie citām tautībām, kuŗas dzīvoja daudzmaz līdzīgos apstākļos. Bet kā mēs jau redzējām, augstākā Krievijas armiju vadība neparādīja šai virzienā nekādas iniciatīves, acīmredzot baidīdamās par impērijas vienības principu.

Iniciatīvi latviešu kaŗaspēka vienību formēšanai deva paši kaŗa apstākļi, kad vācu kaŗaspēks okupējot Kurzemi uzdūrās uz bruņotu pretošanos no latviešu strādnieku komandu puses, kuŗas pat neietilpa aktīvās armijas sastāvā. Šo apstākli izmantoja [7.lpp.] vietējā frontes priekšniecība, lai pastiprinātu savus kaujas iecirkņus, apbruņojot latviešu strādnieku komandas un ievedot viņās ierindu organizāciju. Latviešu kaujas vienību organizēšanas ideju tūliņ uztvēra Latvijas sabiedriskie darbinieki ar valsts domes deputātiem priekšgalā un ievirzīja šo jautājumu oficiālā ceļā. Valsts domes deputātiem Goldmanim un Zālītim nācās pārvarēt daudz šķēršļu un ziedot daudz izturības un pacietības, kamēr viņi panāca oficiālo atļauju latviešu strēlnieku bataljonu formēšanai. Vēsture ar laiku sniegs daudz interesantu sīkumu par to, kāda tirgošanās tūlīt iestājās ap jautājumu, ko latvieši prasīs par savu vienību kaujas darbību. Krievijas valdošās aprindas ļoti labi saprata, ka dot atļauju nacionālo kaŗaspēka vienību formēšanai nozīmē daudz vairāk, nekā visādi mutiski un rakstiski solījumi, viņas ļoti labi zināja, ka organizētas kaujas vienības, it sevišķi tai gadījumā, ja viņām būs arī kaujas nopelni kaŗā, būs labākā garantija latviešu tautas rokās, lai netikai lūgtu, bet arī prasītu kaut ko sevim.

Nav vēl arī zināms, vai valsts domes deputātu rūpēm un pūlēm būtu bijušas sekmes, ja frontes apstākļi noteikti un neatlaidīgi nebūtu diktējuši šādu formāciju nepieciešamību. Vācu uzbrukums 1915. gadā apstājās pie pašas Rīgas. Krievu stratēģijas tuvākais uzdevums šai virzienā tagad bija Rīgas un kopā ar to Rīgas jūŗas līča aizsargāšana. Rīgas aizsargāšana pēc vietējiem taktiskiem apstākļiem prasīja plašu aktīvu darbību no sargājošā Rīgu kaŗaspēka, bet nogurušais no ilgstošās atkāpšanās krievu kaŗaspēks nebija vairs spējīgs uz aktīvu darbību. To saprata ziemeļu frontes vadība un tāpēc uzturēja arī no savas puses latviešu lūgumus, lai caur sajūsmināto ar nacionālu pašapziņu kaŗaspēka vienību ieliešanu frontē paceltu armijas garastāvokli. [8.lpp.]

Šo uzdevumu domāja veikt caur atsevišķu latviešu strēlnieku bataljonu formēšanu, kuŗus bija domāts piedot krievu divizijām izlūkošanas darbības vešanai.

Latviešu kaŗaspēka vienības savā pirmā darbības stadijā ar lielām sekmēm veica šādu uzdevumu un pārskati par no viņām izvestām izlūkošanām [9.lpp.]

[10.lpp.]

 bija populāri visā plašā Krievijas armijas frontē. Bet šādam latviešu vienību izmantošanas veidam bija arī savas sliktās īpašības, jo divizijas, kuŗām bij piekomandētas latviešu daļas pamazām atradinājās no aktīvitātes un jaunās latviešu daļas sāka nest samērā ar krievu dalām lielākus zaudējumus.

1916. gada vasarā Rīgas frontē bij mēģinājumi pāriet uzbrukumā. Šie mēģinājumi vispārīgi nebija sekmīgi, bet latviešu bataljoni, kuŗi šajos uzbrukumos pa vienam, vai pa diviem bij pievienoti krievu pulkiem, parādīja sevišķas kaujas spējas un izturību, kādēļ radās domas izmantot latviešu kaujas daļas kā triecienu grupas, apvienojot viņas lielākās vienībās. Šīs domas ir jāstāda sakaŗā ar Kurzemes atbrīvošanas ideju, kuŗa nobrieda kā kaŗa aprindās, tā arī latviešu sabiedrībā. 1916. gadā stipri izplatījās baumas par miera noslēgšanu. Tādas baumas ļoti uztrauca latvju sabiedrību, kuŗa baidījās, ka miera noslēgšana pie patreizēja frontes stāvokļa, draud ar Kurzemes pievienošanu Vācijai, tā tad ar latvju tautas sadalīšanu starp divām monarchijām, kas nozīmētu tautas drīzo galīgo iznīcināšanu. Ņemot to vērā, latviešu diviziju (atsevišķu brigāžu), kā triecienu grupu, formēšana tapa par latvju sabiedrības, kā arī latvju kaŗavīru karstāko vēlēšanos, jo tikai šādā ceļā varēja cerēt uz Kurzemes atbrīvošanas idejas reālizēšanu. Bija gan latviešu sabiedrībā arī pretēju domu virziens, šī virziena piekritēji izteica bažas par pārāk lieliem sagaidāmiem zaudējumiem triecienu grupās, kas varētu novest pie latvju jaunatnes izkaušanas. Šāds apgalvojums bija maz pamatots, jo parasti kaujās aktīvi darbojošās daļas nes mazākus zaudējumus. Uzvarēja tomēr pirmais domu virziens un 1916. g. oktōbŗa beigās jau bija saformētas abas latv. strēlnieku brigādes pa 4 pulki katrā brigādē. Latvju strēlnieku rezerves bataljonā [11.lpp.]

[12.lpp.]

šī gada septembra mēnesī bija saplūduši prāvi papildu spēki (apm. 250 virsnieki un 13.000 strēlnieki), kas stipri atviegloja frontes bataljonu izvēršanu pulkos. Tanī pašā laikā tika izstrādāts uzbrukuma plāns un jaunsaformētās daļas, piemērojoties šim plānam, veda apmācības vingrinājumus pretinieka frontes pārraušanā.

Tāda īsumā bija visu priekšdarbu gaita, kas sagatavoja pazīstamās ziemassvētku kaujas, kuŗās latv. strēlnieku pulki spīdoši izpildīja triecienu grupu uzdevumus un bij tuvu Jelgavas un varbūt arī Kurzemes atbrīvošanai. Ja spraustais mērķis, kaujas disciplīnas trūkuma dēļ pie Sibirijas strēlniekiem, arī netika sasniegts, tad tomēr šīs kaujas bija ļoti nozīmīgas visā kaŗa notikumu gaitā. Vācu virspavēlniecība bija piespiesta atraut daļu no saviem spēkiem vakaŗa frontē un pārvest viņus uz Rīgas fronti, kas atviegloja sabiedroto armiju darbību un latvieši ieguva uzticību pie sabiedrotiem, kuŗa bija par pamatu vēlākai Latvijas atzīšanai. [13.lpp.]