Latviešu strēlnieku rezerves bataljons

Tērbata. Pārcelšanās uz Valmieru un tās aizkulises.

Lielākā daļa veco latviešu strēlnieku savās atmiņās ir saistīti ar Latv. Strēln. rezerves bataljonu, kuŗu vēlāki pārdēvēja par pulku. Kaujas pulku aktīvie bataljoni 4 rotu sastāvā saformējās paši, bet viņu komplektēšana līdz pulku sastāvam ar 8 rotām, kā arī vēlāk zaudējumu papildināšana notika caur izsūtītām no rezerves bataljona papildu rotām. Tādā kārtā caur rezerves bataljonu izgāja lielākā daļa visu strēlnieku un virsnieku.

Es pieņēmu rezerves bataljona komandēšanu 1916. gada augusta sākumā, kad viņš skaitīja savās rindās 8—9 tūkstošus strēlnieku un apmēram 150 virsnieku. Katru dienu plūda klāt desmitiem un simtiem jaunu strēlnieku no visām plašās Krievijas malām. Bataljona organizācija pastāvēja no 8 kadra rotām, pie kuŗām pēc vajadzības formējās papildu rotas. Pēdējo kopējais skaits tanī laikā pārsniedza 30, tā tad faktiski katra no kadra rotām jau bija pārvērtusies par bataljonu. Bez tam bataljonā pastāvēja vēl mācības (instruktoru) rota, ložmetējnieku [14.lpp.] komanda, sakaru un sapieru komandas un jātnieku-spridzinātāju komanda. Bataljona vienības bija novietotas dažādās Tērbatas pilsētas daļās, gan kazarmās, gan pilsētas un privātās ēkās. Nemitošais strēlnieku pieplūdums un atplūdums, intensīvais darbs pie saīsinātas mācības programmas, savstarpēja iepazīšanās pie pastāvīgi mainīgā sastāva un darīja bataljona iekšējo dzīvi lielā mērā drudžainu un kustīgu. Tērbata bija pārpildīta ar latviešu bēgļiem — kurzemniekiem un rīdziniekiem, kādēļ ievērojama daļa strēlnieku atrada tur savus pazīstamus un radus. Bēgļu ilgas pēc atstātām dzimtām vietām nevarēja neatstāt lielu iespaidu un strēlnieku garastāvokli. Strēlnieki steigdamies uz savām nacionālām vienībām, lai cīnītos par savu dzimteni, atrada bēgļu masās vēl spēcīgu morālu atbalstu saviem centieniem un tādēļ nav brīnums, ka papildu rotu izvadīšana uz fronti ikkatru reizi pārvērtās par jūsmu pilniem svētkiem, un ziediem appušķotie strēlnieki devās uz fronti ar ciešu, cēli kareivisku apņemšanos.

Katrā darbā ir savi šķēršļi, kuŗi jāpārvar. Nevarēja nebūt tādu šķēršļu arī tanī straujā darbā, kāds noritēja rezerves bataljonā, jo vairāk tādēļ, ka strēlnieku kustību uzmanīgi novēroja šai kustībai naidīgi, bet iespaidīgi pie Krievijas valsts varas Baltijas vāci, kuŗi arī bija izraudzījušies Tērbatu par savu koncentrēšanās vietu. Bija notikušas jau vairākas sīkas sadursmes starp šo elementu no vienas un strēlnieku no otras puses pie dzīvokļu jautājumu nokārtošanas pilsētā. Šīm sadursmēm nebija tomēr vēl nopietna rakstura, bet taisni šinī laikā, t. i. 1916. g. augustā uzpeldēja viens nopietnāks jautājums, kuŗš, kā man likās, atstāja noteicošu iespaidu uz visu Latv. Strēln. rezerves bataljona tāļāko gaitu. Tas bija telpu jautājums. Neskatoties uz bataljona lielo skaitlisko sastāvu, kuŗš augusta beigās jau pieauga [15.lpp.] līdz 10.000, bataljonam tomēr nebija savas lazaretes. Pat pie visniecīgākā slimo procenta, bataljonam lazarete bija nepieciešama, bet ņemot vērā vispārīgi gŗūtos tā laika sanitāros apstākļus un pārpildītās citas lazaretes pilsētā, bataljons bez savas lazaretes nemaz nevarēja iztikt, un tādas ierīkošanai bija arī vajadzīgā atļauja, nebija tikai telpu. Uz vairākkārtējiem pieprasījumiem pilsētas valde atbildēja vienu un to pašu, ka tādu brīvu telpu pilsētā nav. Bet strēlniekiem piemita viena apbrīnojama īpašība — pašierosme un pašdarbība, kuŗa kā sarkans pavediens spīd cauri visai tā laikmeta kustībai, un pateicoties šai īpašībai, strēlnieki arvien atrada izeju arī tur, kur oficiāli tādas it kā pavisam nebija. Tā notika arī šinī gadījumā. Strēlnieki paši atrada pilsētā brīvas un pilnīgi šai vajadzībai piemērotas telpas, tikai viņas mums nedeva. Tās bija — liels divstāvu nams, piederošs baronam Nolkenam, kuŗu apdzīvoja tikai divas vecenītes, sargādamas šinī namā no laukiem savestās barona mēbeles. Uz šī nama pieprasījumu, strēlnieku lazaretes ierīkošanai, no vietējām oficiālām iestādēm bija saņemta stingri noraidoša atbilde. Tad jautājums izšķiršanai bija pārnests uz VI armijas štābu, kuŗas rajonā skaitījās Tērbata. Bet arī no turienes pienāca noraidoša atbilde. Pēc neoficiālām ziņām ar šīs armijas štābu tuvos sakaros stāvēja pats barons N. — ēvakuētais Keļcu gubernators. Ņemot to vērā, bataljons atrada ceļu griezties ar jautājuma galīgu izšķiršanu pie frontes štāba. Nesen ieceltais ziemeļfrontes štāba priekšnieks ģenerālis Daņilovs izšķīra jautājumu latv. strēlniekiem labvēlīgā garā. Bet izrādījās, ka ar to jautājums arī vēl nebija galīgi izšķirts. Atdevis vajadzīgos rīkojumus, kā Tērbatas garnizona priekšnieks par nama nodošanu latv. strēln. batataljonam lazaretes ierīkošanai, es nobraucu uz Rīgu, lai piedalītos strēlnieku Organizācijas Komitejas sēdē. [16.lpp.] Vēl šīs komitejas sēdes laikā ieradās ar nākošo vilcienu no Tērbatas atbraukušais rez. bataljona adjutanta palīgs un nodeva man steidzošu tēlegrammu no rezerves brigādes komandiera, kuŗam mūsu bataljons bija padots. Tēlegrammas saturs pārsteidza visus organizācijas komitejas locekļus. Viņā bija teikts, ka latv. strēln. rezerves bataljons tiek pārvietots no Tērbatas uz Valmieru un kā pirmais ešalons bataljona pārvešanai tiks padots Tērbatas stacijā pēc 5 dienām, cik atceros laikam 2. vai 3. septembrī. Apspriežot turpat Organizācijas komitejā šo tēlegrammu, tūliņ uzpeldēja daži pavisam neatrisināmi jautājumi. Ja mūsu bataljonam, pateicoties viņa lielam sastāvam tikai ar lielām gŗūtībām varēja atrast telpas samērā lielā pilsētā — Tērbata, tad novietot viņu mazajā Valmierā nebija nemaz iespējams. Otrkārt organizācijas komitejai bija ziņas, ka Valmierā tanī laikā bija izplatījusies dizenterija. Otrā atvestā no tā paša virsnieka tēlegrammā bija teikts, ka bataljona telpas Tērbata nododamas vienam krievu rezerves bataljonam (neatceros kādam pēc numura), kuŗš tiek pārvietots uz Tērbatu no Narvas. Šī bataljona sastāvs, pēc mūsu ziņām, bija divas reizes mazāks par mūsējo. Šis pēdējais apstāklis taisni norādīja, ka tāds bataljona pārvietošanas jautājums nav atrisināts no lietderības principa, bet ka še ir apslēpti mums nezināmi motīvi. Ja bija vajadzība rezerves bataljonus novietot tuvāki frontei, tad to bija daudz vieglāk sasniegt pārvietojot minēto krievu bataljonu no Narvas tieši uz Valmieru, jo tas neizsauktu dubultu ielādēšanos un izlādēšanos, telpu divkārtēju nodošanu un pieņemšanu, bet galvenais — daudz vieglāki izšķirtos gŗūtais telpu jautājums, tā kā bataljons ar divreiz mazāku sastāvu bij daudz vieglāki novietojams Valmierā. [17.lpp.]

Apspriežot šos jautājumus organizācijas komitejā, nācām pie slēdziena, ka jāsper visi iespējamie soļi, lai panāktu bataljona atstāšanu Tērbata, tādēļ atdevis atbraukušam virsniekam vajadzīgos rīkojumus par vietradņu izsūtīšanu uz Valmieru, es tūliņ devos pie XII armija komandiera ģen. Radko Dmitrijeva un paskaidroju viņam mūsu gŗūto stāvokli, lūdzot viņa atbalstu. Radko Dmitrijevs, iepazinies ar lietas apstākļiem, izturējās ļoti mums līdzjūtīgi, bet grozīt apstākļus nebija viņa kompetencē, kādēļ viņš ieteica tūliņ nekavējoši braukt uz Pleskavu pie frontes štāba priekšnieka, pie kam deva līdz personīgi uzrakstītu zīmīti, ka viņš atbalsta manu lūgumu.

Izbraucis uz Pleskavu vēl tanī pašā dienā ar labām cerībām, vēl jo vairāk tādēļ, ka baudīju zināmā mērā ģen. Daņilova — mana bijušā korpusa komandiera uzticību. Pēdējais pieņēma mani ļoti sirsnīgi un cik sapratu ļoti gribēja mums šinī lietā nākt pretim, lai gan apstākļi izrādījās priekš tā diezgan nelabvēlīgi. Rīkojumu par bataljonu pārvešanu bija devis ziemeļfrontes aizmugures daļu komandieris ģen. Valujevs, kuŗa štābs gan atradās Pleskavā, bet viņš pats patlaban bija izbraucis uz Somiju revidēt turienes aizmugures daļas. Atgriezties viņam vajadzēja ne agrāki, kā pēc vienas nedēļas, bet kur viņš pašlaik atradās, tas štābam nebija zināms. Apstādināt ģen. Valujeva rīkojumu, bez pēdējā ziņas, ģen. Daņilovs turēja par nevēlamu, bet tomēr apsolīja šo jautājumu likt priekšā ziemeļfrontes komandierim ģen. Russkim. Pēdējā ierašanos štābā pašlaik gaidīja, kādēļ ģen. Daņilovs lika man priekšā uzgaidīt turpat un pagaidām pārveda sarunu uz bijušām šī gada vasaras kaujām Baranoviču rajonā, kuŗās es piedalījos zem ģen. Daņilova vadības. Šīs sarunas laikā kabinetā nejauši ienāca ģen. Russkis, kuŗam ģen. Daņilovs, stādījis [18.lpp.] mani priekšā, sīki paskaidroja mana lūguma saturu. Arī Russkis atrada mūsu bataljona pārvietošanu par nesaprotamu un lika tūliņ pa tēlefonu ar ģen. Valujeva štābu noskaidrot vai lieta var vēl tikt grozīta. Man nebija sadzirdamas tēlefonā dodamās atbildes no Valujeva štāba, bet cik sapratu no Daņilova uzstādāmiem sarunas laikā jautājumiem, tad lieta bija ievadīta jau tik tāļu, ka atcelt visus rīkojumus, neizceļot sarežģījumus dzelzceļu kustībā, nebija iespējams, bet ģen. Valujeva rīkojumu motīvi arī viņa štābam sīkumos nebija zināmi. Tā tad bija jāpadodas.

Savu ceļu atpakaļ uz Tērbatu darīju caur Narvu, lai apstājoties tur saņemtu no sava tuvākā priekšnieka, rezerves brigādes komandiera, sīkākus aizrādījumus par to, kā novietot mūsu bataljonu Valmierā. Pēdējais uzņēma mani ļoti nelaipni, nekādus aizrādījumus mani interesējošā jautājumā no viņa nesaņēmu, bet viena viņa teiktā fraze lika man saprast, ka rīkojums par mūsu pārvietošanu uz Valmieru nav nācis bez viņa iniciatīvas. Šī fraze saturēja pārmetumu par mūsu lielo centību izmantot Tērbatā bataljona vajadzībām “privātos namus”. Es neatceros vairs šī ģen. familiju, bet atceros to, ka pēc vēlāki ievāktām ziņām izrādījās, ka viņš pirms kaŗa bija sastāvējis kā Rīgas jūŗas piekrastes robežsargu brigādes komandieris un izpildot šo dienestu bija nodibinājis ļoti draudzīgas attiecības ar vietējo muižniecību. Tas deva pietiekošu paskaidrojumu tam, kādēļ mūsu rez. bataljons, pretēji lietderības principam, tika pārvietots no Tērbatas uz Valmieru. Šoreiz barons Nolkens uzvarēja.

Atgriezos Tērbatā ar neatrisinātu problēmu, kā novietot mazajā Valmierā vairāk kā 10.000 strēlniekus, ievērojot vēl to, ka pilsētiņa ir jau tā pārpildīta ar dažādām frontes aizmugures iestādēm. Līdz pirmā ešalona padošanai atlikās jau mazāk kā 2 dienas. [19.lpp.] Dažas stundas pēc manas atgriešanās Tērbatā, atbrauca arī no Valmieras turp izsūtītie vietraudži. Pārvestās no pēdējiem ziņas bija vēl mazāk iepriecinošas, nekā mēs varējām sagaidīt. Viss, ko pilsētas valde pie vislielākās pretimnākšanas mums varēja dot, pietika ne vairāk kā 1000 strēlnieku novietošanai, nerunājot jau nemaz par visām bataljona iestādēm. Prātojām jau par to, kā būvēt lielas zemnīcas, pēc frontes parauga, bet tas prasīja daudz laika un līdzekļu, kā arī attiecīgas atļaujas, jo papildu daļas eksistēja un novietojās uz miera apstākļu noteikumu pamata un viņas nevarēja izmantot visus tos vietējos apstākļus un līdzekļus kā frontes daļas. Tā kā Valmiera atradās XII armijas rajonā, tad stājos atkal sakaros ar šīs armijas štābu un lūdzu atļauju vai nu būvēt zemnīcas vai izvest bataljona vienības pa apkārtējām muižām, izmantojot muižu centru lielās telpas, bet līdz jautājuma galīgai izšķiršanai, nolēmu pirmos ešalonus no vagoniem pārvest uz tuvāko pie stacijas mežu, jo pateicoties vēl diezgan siltam laikam, varēja pārnakšņot mežā arī bez teltīm, bet lietus gadījumā izbūvēt kaut kādus aizsargus no koku zariem.

Apmainoties tēlegrammām ar XII armijas etapu un saimniecības priekšnieku ģenerāli Izmestjevu, galu galā saņēmu atļauju izmantot muižas 50 verstis apkārtnē no Valmieras. Še jāatzīmē, ka ģenerālim Izmestjevam varēju diezgan atklāti sūdzēt mūsu bēdas, jo ar viņu man bija uzturējušās diezgan sirsnīgas attiecības no tā laika, kad viņš vēl pirms kaŗa, cenza iegūšanai komandēja rotu un bataljonu pulkā, kuŗā arī es dienēju, bet vēlāki sastāvēja kā žurnāla “Virsnieku dzīve” redaktors, kuŗā arī man bija izdevība līdzdarboties. Šis ģenerālis kā šinī, tā arī citos jautājumos, par kuŗiem runāšu vēlāki, aizstāvēja XII armijā mūsu intereses, pretēji [20.lpp.] armijas štāba priekšniekam ģenerālim Beļajevam, pie kuŗa mēs nekad neatradām pretimnākšanu.

*

Novietošanas Valmieras apkārtnē.

Vietējās muižniecības “pretimnākšana”.

Pēc minētās atļaujas saņemšanas tūliņ tika komandēti vietraudži uz Valmieras apkārtnes muižām, galvenā kārtā gar Smiltenes-Ainažu šaursliežu dzelzceļu, lai izmantotu šo satiksmes līdzekli, kas bija nepieciešams pie mūsu ierobežotiem transporta līdzekļiem. Rezultātā sastādījās šāds bataljona novietošanās plāns: I-mā rota ar attiecīgām papildu rotām — Valmieras pag. krogā un skolā pie Silupītes. 2. rota Mujānos, 3. rota Valmiermuižā, 4. un instruktoru rotas — Kokmuižā, 5. un 6. — Smiltenē, 7. — Trikātā ar apkārtējām pusmuižiņām, 8. — Jaunvālē un Dutkas muižā, sakaru un ložmetēju komandas — Vec- un Jaunbrenguļos, štābs Valmierā latv. biedrības namā. Sapulcēšanās punkts — Vagaļu mājās, netālu no stacijas, maizes ceptuve — Valmieras dzirnavās. Saprotams, lai varētu novietoties šajās vietās, visur bija jāizbūvē nāras gulēšanai, jāizbūvē virtuves, priekš kuŗām daļa katlu bija vēl steidzoši jāiegādā un jāatved no Rīgas. Attāļākās rotās, kā Trikātā un Smiltenē bija jāierīko arī savas maizes ceptuves. Viss tas bija jādara lielā steigā un jāatzīmē, ka strēlnieki to veica ar apbrīnojamu veiklību. Saprotams, arī še radās dažādi šķēršļi, kuŗus strēlnieki ar viņiem piemītošo pašierosmi vienmēr spīdoši novērsa, redzams, viņi daudz ko bija mācījušies arī kaŗā, jo daudzi no viņiem bija ieradušies no dažādām plašās frontes daļām. Šāda bataljona novietošana, saprotams, nedarīja nekādu prieku vietējiem muižu īpašniekiem, ar kuŗiem vēlāki vēl bija jāizcīna vesela cīņa, bet [21.lpp.] jāatzīmē, ka nedaudzi no viņiem izrādīja arī lielu pretimnākšanu un nodibināja ar strēlniekiem visai lojālas un sirsnīgas attiecības, kā p. piem. Dutkas muižas īpašnieks v. Hanzens.

Tikko bija atbraucis un nogājis savās vietās pēdējais ešalons, kā tūliņ ieradās Valmierā no Narvas arī mūsu jau agrāki minētais rezerv. brigādes komandieris pārbaudīt mūsu novietošanos. Viņš nevarēja noslēpt savu izbrīnēšanos par jau veiktiem darbiem un likās bija it kā nepatīkami pārsteigts, ka mūsu strēlnieki tomēr tik pietiekoši ērti ir novietojušies. Vienīgais, ar ko mūsu revizors palika neapmierināts bija tas, ka ne visur vēl bija izbūvētas virtuves. Paskaidrojumiem, ka virtuves ir izbūvētas tikai tur, kur pietika no Tērbatas līdzatvesto katlu un ka pārējie Rīgā nopirktie katli ir tikko pienākuši dzelzceļa piestātnē, kādēļ virtuves vēl nevarēja būt izbūvētas, — šiem paskaidrojumiem viņš neticēja, kamēr neatbrauca personīgi uz piestātni un nepārliecinājās, ka katli patiešām tur ir un pēc atzīmēm redzams, ka viņi tikai šinī dienā pienākuši.

Ar rotu novietošanu Valmierai apkārtējās muižās vēl neizbeidzās gŗūtības, izsauktas ar nejaušo bataljona pārvietošanu; — taisni tagad sākās sarežģījumi ar vietējo muižniecību. Sīkāku sarežģījumu bija diezgan daudz, bet nopietnāka rakstura nesaskaņas izcēlās tikai divās novietošanas vietās Smiltenē un Kokmuižā. Šinīs vietās nesaskaņas tika it kā tīšām radītas un viņās spīdēja cauri polītisks naids pret latv. strēlniekiem. Vismazāk sarežģījumu varēja sagaidīt Smiltenē, jo še rotas bija novietotas tikai miestiņā un divās vietējās dzirnavās, bet pašā Smiltenes muižā nebija neviena strēlnieka, tādēļ ļoti uzkrītoši izlikās tas ka apm. mēnesi pēc rotu pārnākšanas, tur ieradās no armiju štāba komandēts pulkvedis izdarīt izmeklēšanu pēc sūdzības, [22.lpp.] iesniegtas no baroneses Taube. Šī baronese, dzimusi Lieven, bijušā Krievijas izglītības ministra barona Taube kundze, pārvaldīja tanī laikā Smiltenes muižu. Pašu sūdzību komandētais pulkvedis man nerādīja, kādēļ domāju, ka viņa ir bijusi tikai mutiska, bet no uzstādītiem man jautājumiem sapratu, ka lieta grozās ap būvmateriāliem guļas nāru ierīkošanai, malku un salmiem. Pēc pastāvošiem noteikumiem, šie materiāli bija jāiegādā ar vietējās administrācijas starpniecību, un jāatzīmē, ka vietējais Valkas apriņķa priekšnieka palīgs N. izrādīja šinī ziņā bataljonam lielu pretimnākšanu, visdrīzākā laikā pagādādams bataljona rotām visu vajadzīgo. Saprotams, ka materiāli un malka varēja nākt vienīgi no Smiltenes muižas mežiem, jo citu mežu tur gandrīz nemaz nav; tāpat saprotams, ka par visu to tika noteiktā kārtā samaksāts no kaŗa resora, tādēļ nekādiem sarežģījumiem šo tematu dēļ te nevarēja būt vietas. Tā arī izrādījās, jo atgriezies no Smiltenes Valmierā, komandētais pulkvedis teica, ka it nekādas pretlikumības nav atradis, tikai lūdza, lai strēlniekus nemaz nelaistu pašā muižā iekšā, jo kā redzams baronese bija uztraukusies jau par to vien, ka bataljona virsnieki bija ieradušies viņas pilī apskatīties, vai tur nav iespējams dabūt dzīvokli. Domāju, ka ar to lieta arī izbeigsies. Tomēr izrādījās, ka baronese ar likumīgu kārtību nevarēja apmierināties. Pagāja ne vairāk kā 10 dienas, ka ieradās pie manis minētais apriņķa priekšnieka palīgs un lūdza viņu aizstāvēt no pārestībām. Baronese bija viņu izsaukusi pie sevis un ļoti atklāti un brūtāli pateikusi, ka viņš par daudz labi pazīstot vietējos apstākļus, vietējos iedzīvotājus un saprotot pēdējo valodu, kādēļ viņš tuvākā laikā tikšot dienesta labā pārcelts uz Estiju, kur viņam kā apstākļi, tā iedzīvotāji un pēdējo valoda būšot svešāki. Baronese pie tam bija pat nosaukusi vietu, uz kuŗieni [23.lpp.] viņš tikšot pārvietots. Tas bija kādā mežainā apgabalā, verstis 30 no Verovas stacijas. N. sākumā nebija ticējis tādai varbūtībai, jo neapzinājies nekādas vainas, caur ko būtu pelnījis tādu sodu, bet divas dienas vēlāki pienācis paziņojums no gubernatora kancelejas par priekšā stāvošo pārvietošanu. N., pēc tautības polis, 7 gadus nodienējis Smiltenē, apprecējis vietējo latvieti, labi pārvaldīja latviešu valodu un bija ļoti iecienīts no vietējiem iedzīvotājiem. Pāriešana uz Estiju viņam patiesi bija liels sods.
Norakstīju vēstuli Valsts Domes deputātam Goldmaņa kgm ar visu šo apstākļu paskaidrošanu un lūdzu viņa aizbildniecību. N. ar šo vēsti tūliņ aizbrauca uz Pēterpili. Visinteresantākās ir šī incidenta beigas: Goldmaņa kgs tūliņ pēc vēstules saņemšanas bija nogājis pie iekšlietu ministra. Pēdējais noklausījies izklāstu, tūliņ Goldmaņa kga klātbūtnē uzrakstījis tēlegrammu par N. pārvietošanas apstādināšanu un teicis, ka tēlegramma būšot nosūtīta vēl tanī pašā dienā. N. atgriežoties no Pēter-pils bija apstājies Tērbata, kur atradās tanī laikā Vidzemes gubernatora miteklis, lai dabūtu zināt par rezultātiem. Patiesi minētā dienā bija pienākus tēlegramma no iekšlietu ministra, bet tikai diametrāli pretēja satura, proti N. nekavējoši un steidzoši pārvietot uz jauno vietu. Ar to jautājums bija izsmelts.

***

Kokmuižā, kur darīšana bija ar baronu Elsenu situācija bija daudzmaz savāda. Kamēr Smiltenē baronese Taube, pateicoties augstiem sakariem viegli varēja diktēt savu gribu pat gubernatoram un rīkoties ar vietējo administrāciju, baronam Elsenam acīmredzot trūka tādu augstu sakaru un tādēļ [24.lpp.] viņš bija nodibinājis visai draudzīgas attiecības ar zemāko administrāciju. Valmieras apriņķa priekšnieka palīgs Š., kuŗa miteklis bija Valmierā, patiesībā dzīvoja Kokmuižā, jo še saņēma no barona E. brīvu dzīvokli, kādēļ saprotams arī bija spiests centīgi izpatikt baronam. Š. bija pareizi izpratis vietējo situāciju un tādēļ velti bija no viņa gaidīt kaut kādu pretimnākšanu latviešu bataljonam. Neskatoties uz vairākkārtējiem pieprasījumiem dēļ viņa rīcības malkas un būvmateriālu apgādes lietās, no viņa it nekādi soļi netika sperti. Lai strēlnieki, novietotie visās Valmieras apriņķa muižās, nepaliktu bez ēdiena, es pirmās nedēļas biju spiests dot rīkojumu patvarīgi cirst malku tuvākos mežos, sastādot par katru no šiem gadījumiem protokolu ar pagasta valdes locekļu piedalīšanos. Šis līdzeklis izrādījās pietiekoši radikāls. Ne baroni, ne apriņķa priekšnieks par tādu rīcību sūdzēties nevarēja, bet tā kā pie šādas kārtības koki tika izcirsti arī tādās vietās, kur muižu īpašniekam tas ne visai patika, tad acīmredzot ar pēdējo mājienu apriņķa priekšnieks piepeši sāka parādīt lielu enerģiju malkas jautājuma nokārtošanā. Bet kopā ar to tūliņ iesākās intensīva pretdarbība bataljona interesēm citā virzienā. Vienā dienā Kokmuižā no Š. bija sastādīti 12 protokoli par strēlnieku it kā nelikumīgu rīcību. Man bija piesūtīti tikai protokolu noraksti, bet paši protokoli acīmredzot bija aizgājuši pa citu ceļu uz kaut kādu augstāku instanci. Visi protokoli bija līdz aplamībai pārspīlēti. Nozīmēju tūliņ vienu vairāk piedzīvojušu virsnieku, dienējušu agrāki policijas dienestā, izdarīt izziņas pa katru no šiem protokoliem. Rezultātā iznāca diezgan komiskas lietas, par piem.: Viens no protokoliem runāja par to, ka strēlnieki izzaguši caur izdauzītiem stikliem no siltumnīcas 2 pudus vīnogu. Es apskatīju šo siltumnīcu arī personīgi, tur bija izsists viens maziņš stikls. Izmantojot [25.lpp.] caurumu no izsista stikla, varēja tur iebāzt tikai roku un tādā ceļā bija iespējams sasniegt ne vairāk kā 2 ķekarus. Ja tādi tur bija atradušies tad iespējams, ka divi ķekari apm. 2 mārc. kopsvarā varēja būt nozagti. Visā pārējā siltumnīcā visi ogu ķekari kaŗājās savās vietās un acīmredzot nebija aizskarti. Vienā citā protokolā gāja runa pa to, ka strēlnieki izzaguši no alusbrūža pagrabien vairākas muciņas alus. Vēl bataljona pārnākšana pirmā dienā, lai izsargātos no varbūtējām nekārtībām, pie alus pagrabiem tika nolikta sardze, visas durvis noslēgtas un aizzīmogotas. Bez durvīm iekļūt pagrabā varbūt bija iespējams vēl caur skursteņiem, kuŗi bija tāda diametra, ka ļoti tievs cilvēks ar lielām gŗūtībām patiesi varētu tur ielīst. Bet pagrabā atrodošās alus muciņas visas lielāka diametra, tā tad viņu izņemšana arī caur skursteņiem bija izslēgta. Še varēja pielaist gluži pretēju kombināciju, proti, ka barons pats bija varbūt bez akcīzes valdes atļaujas izmantojis vairākas muciņas alus un, lai attaisnotu radušos iztrūkumu, viņam bija vajadzīgs šāds protokols. Tādā pašā garā bija sastādīti gandrīz visi protokoli. Nosūtīju visus šos protokolus kopā ar izdarītām izziņām ģen. Izmestjevam un lūdzu spert soļus, lai nevarētu būt pielaista tāda tendenciozi naidīga vietējās administrācijas rīcība pret kaŗaspēku. Tas pa daļai līdzēja. Lieta par protokoliem apgūlās un arī jauni tiem līdzīgi protokoli vairs neparādījās. Ja šo protokolu nodomi bija dabūt strēlniekus ārā no muižām, tad acīmredzot viņiem panākumu nebija. Drīz pēc tam iesāka barons rīkoties jau pats. Kādā dienā viņš iesniedza man rakstu, ka viņš neatļauj izvest rotu apmācības uz viņa tīrumiem. Tīrumi, uz kuŗiem notika apmācības, bija vecs āboliņa lauks, jo citi tīrumi bija uzarti. Stipri noganītie āboliņa lauki oktōbŗa mēnesī bija diezgan tukši, tā ka kareivju [26.lpp.] apmācības viņiem patiesībā neko nevarēja kaitēt, bet iesniegtais brīdinājums draudēja ar jauniem protokoliem, kuŗus atspēkot varbūt būtu gŗūti. Lauka apmācības tādēļ bija gandrīz jāpārtrauc, jo pēc pastāvošiem noteikumiem tādas varēja sarīkot tikai pa ceļiem un pilnīgi atmatā stāvošām vietām. Lai dabūtu izeju no šāda stāvokļa, strēlnieki bija izdomājuši ļoti asprātīgu un uz barona psīcholoģiju aprēķinātu līdzekli. Rotas bija nostājušās uz mācībām barona parkā pa visiem ceļiem zem pašas pils logiem. Pulksten 5-os no rīta, kad barons parasti vēl guļ, iesākusies šauteņu paņēmienu apmācība slēgtā ierindā ar taktu skaitīšanu visiem pilnā balsī. Šī apmācība bija sacēlusi tādu ellišķu troksni, ka barons pat neapģērbies izskrējis parkā un pieprasījis tūlītēju viņa parka atstāšanu. Uz to mācības rotu komandieris poručiks Rubuls viņam aizrādījis, ka visi strēlnieki atrodas tikai uz celiņiem, uz ko viņam ir pilnīgas tiesības, bet uz zāles parkā nav bijis neviens strēlnieks, kas redzams no tā, ka zāle nekur nav nomīdīta. Barons vairāk nebija strīdējies, bet tūliņ devis rakstisku atļauju izvest apmācības uz visiem laukiem, bet tikai ar noteikumu, lai strēlnieki neietu viņa parkā. Attiecībā uz apmācībām šādu solījumu strēlnieki saprotams labprāt arī pildīja, — bet novietošanās jautājums turpretim drīzi vien piespieda mūs ieņemt pusi no barona pils un barons E. arī tam nepretojās, viņš bija spiests piekāpties. Bataljona slimnīcas jautājums, kuŗš bija jau tik ass Tērbatā, palika Valmierā pavisam nepanesams. Pašā Valmierā telpu tās ierīkošanai nemaz nebija. Smiltenē mūsu vajadzības šinī ziņā pa daļai apmierināja Sarkanais Krusts, bet vairākums strēlnieku, kuŗi bija novietoti Kokmuižā un viņas apkārtnē, ieskaitot arī Valmieru, bez lazaretes iztikt nevarēja. Vienīgo šī jautājuma atrisinājumu bija iespējams atrast, izmantojot vienu no Kokmuižas namiem, [27.lpp.] jo tur bez barona pils bija vēl divi lieli divstāvu nami, kuŗus priekš kaŗa apdzīvoja, tagad slēgta, alusbrūža kalpotāji un strādnieki. Ar bataljona pārnākšanu šinī namā novietojās ap 60 virsnieku, bet tagad izmantojot vienu no viņiem lazaretei, daļa virsnieku bija jāpārved uz barona pili, ieņemot gandrīz vienu pils stāvu.

***

Kā pretinieka slepenie izlūki centās iekļūt latvju strēlniekos.

Vietējo konservātīvo vācu aprindu naidīgā izturēšanās pret strēlniekiem, kuŗa izpaudās Smiltenē un Kokmuižā, vēl nedod pilnīgu šī laikmeta raksturojumu. Rezerves bataljonā dažās reizēs paver aizkars arī par tādām apslēptām lietām, kuŗas liecināja viņu līdzdalību ienaidnieka izlūkošanas organizācijā. Pirmo reizi ar šāda veida parādību man bija jāsastopas vēl Tērbatā, dažas dienas pirms izbraukšanas uz Valmieru. Vienu dienu pienāca pie manis Organizācijas komitejas Tērbatas nodaļas priekšsēdētājs Breikša kgs un atstāstīja diezgan dīvainu, viņa novērotu gadījumu. Iepērkoties kādā veikalā, viņš ieraudzījis tur kareivi latv. strēlnieka formā, sarunājamies ar veikala īpašnieku vācu valodā. Strēlnieks, acīmredzot, nedomādams, ka Br. kgs viņu saprot, diezgan vaļsirdīgi atstāstījis veikala īpašniekam savus uzskatus par kaŗa iznākumu un par latv. strēlniekiem, apgalvodams, ka tas, ko rakstot krievu prese par kaujām pie Verdenas, neesot patiesība, jo Verdena esot jau vairāk kā nedēļu ieņemta no vāciem un tie drīzumā ieņemšot arī Parīzi. Krievu virspavēlniecība to tīšām slēpjot. Ar Krieviju pēc tam arī nebūšot gŗūti tikt galā, jo [28.lpp.] vāciem palīdzēšot arī latviešu strēlnieki, kuŗi tagad tik dūšīgi organizējoties un kaujoties krievu pusē, bet drīzi vien vērsīšot savus durkļus pret Krieviju. Visu to viņš ļoti labi zinot no sava tēva, kuŗš esot kāds augstāks virsnieks vācu armijā. Šīs sarunas laikā minētais strēlnieks nosaucis arī savu familiju. kuŗa Breikša kgm bijusi pazīstama, jo Liepājā, kuŗu Br. kā vecs liepājnieks labi pazina, patiesi dzīvojusi tāda ģimene, un viņam bijis zināms, ka viens no šīs ģimenes locekļiem dienējis kā virsnieks Vācijas armijā. Strēlniekam uz uzplečiem, bez latv. rez. bataljona iniciāļiem bijusi vēl Sarkanā krusta nozīme, kādu nēsāja sanitārais personāls. Domādams, ka šis strēlnieks būs atrodams starp bataljona feldšeriem, es tūliņ pieprasīju par to bataljona vecākam ārstam. Izrādījās, ka viņam padotā sanitārā personāla sastāvā strēlnieka ar tādu uzvārdu nav. (To tagad neatceros.) Tanī laikā dažas rotas atradās jau ceļā uz Valmieru un tādēļ pēc pārbraukšanas Valmierā es turpināju šī strēlnieka meklēšanu starp rotu sanitāriem. Patiesi, drīz vien atradās tāds sanitārs 2. rotā, novietotā Mujānos, vēl ļoti jauns zēns, ne vairāk par 18 gadiem. Tā kā nebija tiešu pierādījumu par viņa kaut kādiem ļaunprātīgiem nolūkiem, tad uzdevu rotas komandierim viņu uzmanīgi uzraudzīt, nozīmējot šim nolūkam vienu no virsniekiem vai inteliģentākiem strēlniekiem. Pagāja ne vairāk par nedēļu, kad saņēmu ziņojumu no minētās rotas komandiera, ka šis strēlnieks - sanitārs dezertējis. Visa pakaļmeklēšana nedeva nekādus rezultātus, kādēļ jādomā, ka uzraudzība bijusi organizēta uzkrītoši, uzraudzības objekts to manījis un turējis par labāku nozust. Šis gadījums rādīja, ka latv. strēlnieku vidū nebija pārāk gŗūti ieplūst arī vācu elementiem, ja pēdējie tikai prata latviešu valodu, jo pēc uzvārdiem vien nebija iespējams atšķirt latviešus no vāciem. [29.lpp.]

Kādu laiku vēlāk otrs un pie tam vēl raksturīgāks gadījums liecināja par to pašu. Valmieras pasta kantoŗa priekšnieks ziņoja man slepeni, ka pasta kantorī pienācis naudas sūtījums 3000 rbļ. uz von Trazee vārdu. Pēc šīs naudas pienācis kāds strēln. instruktors Kalniņš, uzrādīdams pilnvaru, izdotu no v. Tranzee. Kalniņš pie tam paskaidrojis, ka viņš ir von Tranzee pārvaldnieks viņa muižā, cik atceros, laikam Jaungulbenē. Pasta kantoŗa priekšniekam izlicies tas aizdomīgi, ka muižas īpašnieks sūta pats sev tādu lielu naudas summu un uztic to saņemt savam bijušam pārvaldniekam, pie tam strēlniekam, kādēļ viņš naudu pagaidām neizdevis, aizbildinādamies, ka kantorī šinī dienā tādas summas nav un lūdzis pienākt kādu dienu vēlāk. Es devu rīkojumu aizturēt minēto Kalniņu, kad viņš atkal atnāks pēc naudas, kas arī tika izdarīts. Pie šīs lietas noskaidrošanas izrādījās, ka strēlnieks-instruktors Kalniņš nav vis Kalniņš, bet fon Tranzee. Kādi bija viņa nolūki iestāties latviešu bataljonā, slēpjot pie tam savu vārdu un tautību, to, saprotams, noskaidrot pienācās žandarmērijai, tikai noskaidrošanas rezultāti, kā arī von Tranzee turpmākais liktenis palika mums nezināmi.

Ne mazāk interesantu gadījumu ziņoja man viens strēlnieks, kuŗš bijis atlaists pa svētdienu apmeklēt savējos Strenču stacijas tuvumā un tur no sava tēva dzirdējis sekojošu aizdomīgu lietu: Strēlnieka tēvs aizbraucis darīšanās pie mežsarga un, nesaticis pēdējo mājās, sācis gaidīt mežsarga istabā. Tur bijusi uz galda kāda pierakstīta burtnīca, kuŗu tas sācis lasīt un pie tam ar izbrīnēšanos konstatējis, burtnīcā pierakstītas manas sarunas pa tēlefonu no Valmieras ar Trikātā novietotās rotas komandieri. Šis ziņojums patiesi bija pārsteidzošs. Tēlefonu tīkls, kas savienoja visas apkārtējās muižas, bija aizliegts privātai lietošanai un aparāti muižās bija [30.lpp.] aizzīmogoti. Mūsu bataljoniem nonākot Valmierā, mēs izdabūjām atļauju izmantot tēlefonus tanīs muižās, kuŗās bija novietotas rotas, pārnesot aparātu rotu novietošanas telpās. Tādā kārtā tad arī bija noorganizēti man tieši sakari ar rotām, bet kādā ceļā bija iespējams šīs tēlefona sarunas noklausīties un pierakstīt mežsarga mājā, tas kādu laiku palika nesaprotams. Uzdevu šo lietu noskaidrot.

Tādēļ norīkoju sakaru komandas priekšnieku ar vajadzīgo skaitu strēlnieku sakarnieku izpētīt visu tēlefonu tīklu Oliņu-Vijciema mežos. Veselu nedēļu strēlnieki, izjādami visus šos lielos mežus, pētīja tur ierīkoto tēlefonu tīklu un rezultātā atveda šī tīkla schēmu. No schēmas bija redzams, ka vairākās mežsargu mājiņās ierīkotas tēlefona centrāles. Tēlefoni visi funkcionēja un nekur nebija aizzīmogoti. Atrasti bez tam bija vēl divi vadi, pievienoti pie dzelzceļa līnijas stabiem. Pa šo, t. i. dzelzceļa līniju gāja arī vadi, nozīmēti slepenām operātīvām sarunām starp XII armijas un ziemeļu frontes štābiem. Kaut kādi skaņu pastiprināšanas aparāti nebija atrasti. Šo pārsteidzošo ziņu ar visu tēlefonu tīklu schēmu tūliņ ar speciāli nozīmētu virsnieku nosūtīja ģenerālim Izmestjevam. Rezultātā visi šī tīkla aparāti bija noņemti un Valkas komandants pulkvedis barons V. atcelts no amata.

Mazāk nozīmīgs gadījums arī ar tēlefoniem bija noticis Kokmuižā, kur kāds instruktors-strēlnieks tumšā naktī bija uzdūries uz pieslietām pie tēlefona staba trepēm. Uz trepēm bija uzkāpis kaut kāds cilvēks un kaut ko rīkojies ap tēlefona stabu. Aizturējis tūliņ šo cilvēku, viņš pie tā nekādu instrūmentu nebija atradis. Aizturētais izrādījies par barona E. mēchaniķi. Ko viņš bija gribējis darīt uz tēlefona staba, neizdevās noskaidrot, jo aizturētais teica, ka nekādu uzdevumu viņam nav bijis, viņš tikai gribējis pārbaudīt, vai vadu piestiprinājumi pie [31.lpp.] izolatoriem pareizi. Šī mēchaniķa rīcība nakts laikā pie tēlefona, kuŗš apkalpoja vienīgi bataljona vajadzības, bija tomēr ļoti aizdomīga, kādēļ arī viņš tika nosūtīts žandarmērijas noskaidrošanai.

Pie tādiem aizdomīgiem gadījumiem jāpieskaita arī viena ļoti interesanta tēlegramma, kuŗas norakstu piesūtīja man pasta kantoŗa priekšnieks. Vēl šimbrīžam atceros no galvas viņas saturu, lai gan neatceros vairs, kādam no vietējiem baroniem viņa bija adresēta. Pats tēlegrammas saturs bija šāds “Atveŗiet kumodes astoto plauktu, izņemat ābolu un pārgriežat viņu. Frederiks”. Tā kā tēlegramma bija nākusi no cara stavkas un parakstīta no toreiz visu varenā galma komandanta, tad saprotams, pasta kantoŗa priekšnieks nebija iedrošinājies viņu aizturēt, bet zināšanai atsūtījis man viņas norakstu. Atšifrēt tēlegrammas saturu mēs, saprotams, nevarējām, bet, ņemot vērā to lielo uzmanību, kādu mums piegrieza vietējie vāci un par kuŗu liecināja visi šie atstāstītie gadījumi, jādomā, ka arī šai tēlegrammai varēja būt attiecības ar strēlniekiem.

Bataljona novietošanās Valmierā.

Strēlnieki darbā un atpūtā.

Bataljona štābs pēc pārnākšanas no Tērbatas, kā jau bija minēts, novietojās Valmierā. Šī novietošanās arī nevarēja notikt bez dažādām gŗūtībām, sevišķi gŗūti bija atrast telpas dažādām noliktavām. Pilsētas valde uz visiem pieprasījumiem atbildēja, ka noliktavas un pat visi šķūņi pilsētā jau aizņemti. Pie šī jautājuma atrisināšanas izcēlās konflikts ar bēgļu komitejas priekšnieku K.Ulmaņa kgu, kuŗa rīcībā bija nodotas vairāk nekā 30 dažādas noliktavas, kuŗas pēc mūsu ziņām ne visas bija no bēgļu komitejas izmantotas. Bataljona vajadzības šinī ziņā bija ļoti asas, jo pie dzelzceļa piestātnes pilnīgi [32.lpp.] atklāti gulēja blāķos sakŗauti no Tērbatas atvestie strēlnieku apģērbi un citas mantas, kuŗas gan apsargāja sargi, bet kuŗas nebija iespējams pasargāt no lietus. Ulmaņa kgs, iepazinies ar apstākļiem, atzina tomēr strēlnieku vajadzības par svarīgākām un atdeva mūsu rīcībā 4 no viņa rīcībā esošām 30 noliktavām, kas mūs gandrīz apmierināja. Pats štābs pirmā laikā novietojās latviešu biedrības namā, bet vēlāki izdevās pārņemt Valmiermuižas pili, kuŗa skaitījās ēvakuācijas punkta rīcībā, bet nebija no pēdējā vēl izmantota. Uz turieni tad arī pārgāja štābs, bet biedrības namā bija ierīkots salasīšanās un izdalīšanas punkts strēlniekiem, kuŗi vienmēr vēl turpināja desmitiem un simtiem pienākt no visām malām. Pie šādas kārtības bija iespējams biedrības nama lielo zāli izmantot arī strēlnieku izrādēm un izrīkojumiem, bez kuŗiem mūsu strēlnieku dzīvi nemaz nevar iedomāties. Tā ir viena no kaŗalaika raksturīgākām psīchiskām parādībām, ka cilvēki, ejot pretim nezināmam, bet apdraudētam liktenim, instinktīvi meklē iespējamo garīgo baudu. Visās savās novietošanās vietās strēlnieki brīvā laikā vispirms gādāja par kopīgām izpriecām, sarīkodami gan izrādes, gan koncertus ar dejām. Saprotams, ka Valmierā tas bija iespējams plašākos apmēros, jo to atļāva lielā biedrības zāle ar ierīkotu skatuvi. Šinī nozarē strēlnieki ienesa Valmieras sabiedrībā jaunu strāvu, uzstādamies ar dzīvām bildēm no kaŗa un kaujas skatiem, kas lielā mērā pacēla patriotisko garastāvokli. Bet sevišķi jauns priekš tiem laikiem bija strēlnieku uzstāšanās ar figurālo vingrošanu, piramidēm un grupu brīvām kustībām. Tas atstāja kareiviska balleta iespaidu un izsauca lielu publikas piekrišanu. Jāatzīmē, ka iniciatīve visiem šiem pasākumiem arvien nāca no apakšas, no pašu strēlnieku vidus, kas savukārt liecināja par strēlniekiem, piemītošo lielo pašierosmi. [33.lpp.]

Šinīs tautiski-patriotiskā garā sarīkotās izrādēs, kuŗas izsauca lielu Valmieras un apkārtnes sabiedrības piekrišanu, vietējā administrācija, saprotams, tūliņ ieraudzīja “neatļautus virzienus un centienus”, kādēļ atkal sekoja pieprasījumi no XII armijas štāba, ierosināti no Vidzemes gubernatora. Pateicoties tam, ka šie izrīkojumi notika bataljonam piešķirtās telpās, mums nebija vajadzīga administrācijas atļauja, bet attiecībā uz “virzieniem” un “centieniem” armijas komandieris Radko Dimitrijevs, informēts caur ģenerāli Izmestjevu, aizvien nostājās mūsu pusē.

Sarīkojamie svētdienās un svētku dienās izrīkojumi tomēr nebūt nav jāuzskata par bataljona strēlnieku dzīves raksturīgāko īpašību. Ar lielu enerģiju, un varētu pat teikt aizrautību, strēlnieki nodevās savam tiešam sagatavošanas darbam priekšā stāvošiem uzdevumiem. Izkaisītā pa apkārtējām muižām novietošanās ļoti sekmēja apmācības darbu, jo deva plašu iespēju izvest lauku apmācības visdažādākā apvidū, izmantojot rudenī no ražas brīvos laukus. Par sasniegtām sekmēm šinī ziņā bija spiests liecināt atbraukušais inspicēt bataljonu jau agrāki minētais brigādes komandieris.

Apmācība un organizācija.

Šinī inspekcijā, kuŗa notika oktōbŗī, mūsu brigādes ģenerālis bija pārsteigts, atklājot pie strēlniekiem dažas viņam negaidītas īpašības. Vienā no rotām viņš sapulcināja visus rotas strēlniekus, skaitā apmēram 1200 cilvēkus, izdarīja sūdzību apprasi. Uz visiem, attiecībā uz sūdzībām, uzdotiem ģenerāļa jautājumiem, strēlnieki atbildēja ar pilnīgu klusēšanu. Ģenerālis, būdams pieradis dzirdēt šādos gadījumos parastās atbildes “ņikak ņiet” vai “tak točno”, uzņēma šādu klusēšanu par protesta [34.lpp.] gara pazīmi un bija gatavs ieraudzīt gandrīz jau dumpi, ko viņš man tūliņ arī izteica. Kad es mēģināju to apstrīdēt, viņš piezīmēja, vai tad es neredzot, ka viņi visi skatoties “caur pieri”. Varbūt ģenerālis atceroties savu agrāko rīcību izjuta neuzticību pret viņu no strēlnieku puses un ieraudzīja arī to, kā patiesībā nebija.

Nākošā rotā viņš mēģināja ņemt sirsnīgāku toni un tā sacīt “pierunāt”, lai strēlnieki izteic savas sūdzības, ja vien tādas ir. Tad tūliņ tika arī pieteiktas apmēram 100 sūdzības uz reizi. Ģenerālis bija vēl vairāk pārsteigts un mēģināja šo sūdzību vairumu noskaidrot, bet no tā nekas neiznāca. Man pieņemot bataljonu arī bija iesniegti vairāki simti sūdzību, kuŗas ar retiem izņēmumiem visas zīmējās uz dažādu priekšmetu un naudas nesaņemšanu šo strēlnieku agrākās kaŗaspēka daļās. Toreiz iecēlu veselu komisiju šo sūdzību noskaidrošanai. Komisija strādāja jau trešo mēnesi, vezdama intensīvu sarakstīšanos ar visnevisādām kaŗaspēka daļām visā plašā Krievijas frontē un aizmugurē, bet saprotams, ka lielāko daļu šo sūdzību vēl nebija noskaidrojusi. Saprotams, ka tas nevarēja būt arī pa spēkam inspekcējošam ģenerālim un tāpēc viņš nākošās rotās sūdzības nemaz vairs nenopratināja, bet toties lielāku vērību piegrieza apmācību nostādīšanai. No sākuma vienā rotā Kokmuižā, kur mācības tika izvestas uz klaja lauka un gŗūti bija demonstrēt pielāgošanos apvidum, viņš pieķērās dažādiem sīkumiem un diezgan asā formā izteica savu neapmierinātību ar apmācību sekmēm, lai gan man palika labi izvestu apmācību iespaids. Bet vēlāki viņš atkal bija pārsteigts un it kā negribot atzinās, ka nekur neesot redzējis tik veiklas kustības un pielāgošanos apvidus īpatnībām. It sevišķi viņš to atzīmēja 7. rotā Trikātā. Kad pēc kādām dienām ģenerālis, beidzis bataljona [35.lpp.] apskati, taisījās braukt projām, uzstādīju jautājumu, kādu iespaidu viņš vispārīgi guvis no bataljona. Ģenerālis atbildēja, ka viņš netiekot vēl par to skaidrībā, jo mūsu bataljons esot pavisam savādāks, nekā visi citi papildu bataljoni, kuŗus viņš jau diezgan daudz redzējis.

Visintensīvākais darbs tomēr noritēja bataljona štābā. Šimbrīžam, atceroties to laiku, ir pat gŗūti iedomāties, kā varēja viss tas darbs tikt veikts pie tik nenormālas organizācijas. Kā zināms no 1916. gada rudens, visi 8 latviešu bataljoni frontē tika izvērsti par pulkiem. Šai formēšanai sākot ar jūlija mēnesi no rezerves bataljona bija nosūtīts ne mazāk par 30 papildu rotu. Neskatoties uz to, strēlnieku skaits bataljonā arvien pieauga un novembra sākumā viņš sasniedza 15.000 ar apmēram 300 virsniekiem. Tā tad cilvēku skaits rezerves bataljonā bija tikpat liels, kā visos 8 frontes pulkos kopskaitā. Šim vairumam palika tomēr bataljona organizācija. Katrs strēlnieks, atnākot bataljonā vai aizejot no viņa, izsauca kaut kādu sarakstīšanos un pie tam bieži vien diezgan sarežģītu. No tā jau var spriest, kāda papīru jūŗa saplūda bataljona štābā, kuŗa apstiprinātais štats, cik atceros, nepārsniedza 12 rakstvežus. Saprotams, ka ar šādu štatu nekā nebija iespējams veikt un tādēļ štāba sastāvs ar piekomandētiem bija jāpavairo gandrīz pieckārtīgi. Šie, apmēram 6—8 virsnieki un vairāk kā 50 strēlnieki sēdēja pie saviem papīriem ne mazāk par desmit stundām dienā. Saprotams, ka visām atbildīgām amatpersonām ar to vēl nepietika un bija jāsēd arī vēl naktis, it sevišķi, ja viņas kādu dienu no šiem papīriem tika atrautas ar citiem uzdevumiem. Neskatoties uz to, štāba darbā bija tomēr arī vēl tādas nozares, kuŗas normālā kārtā nemaz nebija veicamas. Jau bija minēts par to dažādo sūdzību vairumu, kuŗas, vesela komisija pastāvīgi strādājot, nevarēja [36.lpp.] noskaidrot. Tāda pat parādība, pie kam loti raksturīga, bija b-na tiesu nozarē. Kā zināms, latv. kareivjus ne labprāt atlaida no tām krievu daļām, kuŗās viņi bija iedalīti. Biežāki atļauja pārcelties uz latviešu strēlnieku vienībām tika panākta tikai ar lielām gŗūtībām, bet ja nu reiz šāda atļauja bija saņemta, tad strēlnieki steidzās uz dzimteni, nemaz vairs nerūpējoties par to, lai galīgi nokārtotu savas attiecības ar viņu bijušām vienībām. Bieži vien viņi ieradās latv. rez. bataljonā uzrādot vienīgi komandējuma apliecību, bez kaut kādiem citiem dokumentiem.

Sarežģījumi pie strēlnieku pārvadāšanas no krievu daļām.

Armatūru saraksti par atnestām no viņiem valsts mantām (apģērbi, apavi), bija jāsastāda no viņu mutiskiem ziņojumiem. Bet vēlāk pa pastu piesūtītie armatūru saraksti no viņu bijušām daļām, pa lielākai daļai nesaskanēja ar to mantu skaitu, kāds bija atrasts pie strēlniekiem viņiem atnākot. Tā izcēlās bezgalīga rinda jautājumu par valsts mantu zaudēšanu, par ko arī paredzēti sodi kaŗa sodu likumos. Še bija visādi gadījumi, bija tādi, kad strēlnieki patiesi bija nozaudējuši dažas, pa lielākai daļai mazvērtīgas mantas, kā bašļikus, siltās aproces, vēdera sildītājus u. t. t., bet bija arī daudz gadījumu, kad viņiem patiesi dažas mantas nebija izsniegtas, bet vēlāki piesūtītos armatūru sarakstos tomēr ievestas. Daži strēlnieki par iztrūkstošām mantām arī labprāt samaksāja to vērtību pēc takses, bet par daudzām mantām, kuŗas viņi teicās neesot saņēmuši, viņi arī maksāt negribēja, vai arī nevarēja un tad, saskaņā ar likumu bija jāuzsāk tiesas vajāšana, ar visām viņas formalitātēm. Tādu lietu bataljonā vēl Tērbatā bija sakrājies jau vairāki simti. Valmierā viņu [37.lpp.] skaits, cik atceros, bija pieaudzis jau līdz 800. Daudzi no tiem strēlniekiem, par kuŗiem bija ierosinātas tamlīdzīgas lietas, atradās jau frontē, daži bija jau kaujās krituši vai ievainoti un ēvakuēti. Iztiesāt šīs lietas bataljona tiesā, vai pat noskaidrot viņas tieslietu darbvedim, nebija nemaz iespējams un patiesībā tiesu likuma prasības nemaz šinī gadījumā neatbildēja patreizējam stāvoklim un lietderībai. Tomēr kaut kāda izeja bija jāatrod.

Griezties ar jautājumu atrisināšanu pie priekšniecības un lūgt kaut ko mainīt pastāvošā kārtībā vai likumos, nebija nekādas izredzes, jo tas varēja izsaukt tikai sarežģījumus mūsu pulku tāļākā komplektēšanā. Tādēļ nolēmu griezties pēc palīdzības pie mūsu Organizācijas komitejas. Paskaidrojis organiz. kom. priekšsēdētājam Goldmaņa kungam lietas stāvokli un to, cik nevēlami ir šo mazvērtīgo mantu dēļ saukt strēlniekus pie atbildības tiesas ceļā, lūdzu viņu caur Org. komiteju sagādāt līdzekļus, no kuŗiem varētu darīt iemaksas valsts kasē it kā iemaksātas no pašiem strēlniekiem par pazaudētām mantām un līdz ar to lietas izbeigt. Goldmaņa kungs labprāt nāca pretim un divos paņēmienos aizsūtīja tādu summu, ar kuŗu bija iespējams lielāko daļu sīko lietu likvidēt. Tomēr arī šis likvidācijas darbs ar visiem sīkiem aprēķiniem prasīja daudz laika un pūļu.

Kā sagatavoja frontes cīnītājus latvju strēlnieku rezerves bataljonā?

Papīru plūdi, kas pārplūdināja bataljona štābu, it sevišķi krasi liecināja par to, ka “bataljona” organizācija neatbilst tam cilvēku vairumam, kāds bija sakopots strēlnieku rezerves bataljonā. Bataljona komandierim fiziski nebija iespējams vadīt un pārraudzīt rotu sagatavošanu un apmācību priekšā stāvošiem [38.lpp.] kaujas uzdevumiem, jo kanceleja aizņēma itin visu viņa laiku. Ja nu ņem vērā izkaisīto uz 50 verstīm bataljona daļu novietošanos, tad skaidrs, ka nepieciešama bija cita organizācijas kārtība. īstenībā, saprotams, bataljons jau sen neiztika ar štata normām un viņa kadra štatu sastāvs faktiski sen jau bija vairāk kā divkāršots ar dažādiem piekomandējumiem visnevisādu uzdevumu izpildīšanai. Tomēr caur piekomandēšanu vien nebija iespējams atrisināt tādus uzdevumus, kā rotu apmācību vadīšana. Tādēļ jau vēl Tērbatā bija ierosināts jautājums par to, lai bataljonam piešķirtu pulka organizāciju. Šis jautājums bija izšķirts labvēlīgi un bataljons bija pārdēvēts par Latviešu strēlnieku rezerves pulku, bet jau pēc tam, kad es bataljonu biju atstājis. Ar pulka štatu ievešanu stiprā mērā, lai gan vēl tāļi nepietiekoši, pavairojās štata darbinieku skaits, bet galvenais, nāca klāt četri bataljonu komandieri, kuŗi uz vietām varēja vadīt sagatavošanu.

Ja bataljons arī pie galīgi viņam nepiemērotas organizācijas tomēr sekmīgi un bez sevišķiem sarežģījumiem veica savu darbu, tad tas izskaidrojas ar to lielo gribu strēlniekiem uzturēt pašiem savas nacionālās kaŗaspēka vienības tam lielam mērķim, kuŗu katrs strēlnieks glabāja savā sirdī. Griba būt savu uzdevumu augstumā spīdēja cauri visur, un arī bez kaut kādas pamudināšanas strēlnieki centās iegūt jo vairāk militāru zināšanu un prakses. Viens gadījums, kas pastrīpo šo centību, man vēl šimbrīžam ir palicis atmiņā. Kad frontes bataljoni pārvērtās par pulkiem un tika formēti arī brigāžu štābi, bija liela prasība pēc sagatavotiem sakarniekiem. Sakaru komandas apmācības kursā laiks tādēļ bija jāsaīsina līdz minimumam un pārmaiņas sastāvs komandā jādubulto. Lai pārliecinātos, vai strēlnieki pie šiem apstākļiem ir pietiekoši sagatavoti sakaru dienestam, neskatoties uz laika trūkumu, nobraucu [39.lpp.] uz Brenguļu muižu, lai būtu klāt pie pārbaudījumiem. Izvedot eksāmenus, es biju pārsteigts, cik apzinīgi un lietderīgi sagatavotie sakarnieki pārzināja savus speciālos pienākumus. Oktōbŗa mēnesī (1916. g.) bataljons saņēma lielu zirgu transportu galīgai ložmetēju un jātnieku-spridzinātāju komandu noformēšanai, kā arī papildinājumu vezumniekiem. Tas lielā mērā uzlaboja bataljona stāvokli saimnieciskā ziņā, bet bez tam nu mums bija arī sava kavalērija, kāda līdz tam laikam, lai gan arī skaitījās, bet faktiski lielākā savā daļā bija kājniekota.

Bataljona apmācības visā visumā tika vestas pēc tām programmām un vadošām pavēlēm, kuŗas 1916. gadā bija jau diezgan noteikti izstrādātas un piemērotas frontes prasībām. Jāatzīst, ka augstākā XII armijas priekšniecība neaizmirsa mūsu bataljonu arī tanīs gadījumos, kad frontē tika ievesti kaut kādi jauni apmācības veidi. Tā, piemēram, bataljonu apciemoja speciāli komandētie uz bataljonu gāzu speciālisti un izveda visās bataljona daļās apmācības aizsargāšanā pret gāzēm un apgāzošanā, gan teltīs, gan liekot strēlniekiem maskās iziet cauri gāzu mākonim, radītam no izlaistām no baloniem gāzēm.

Sevišķu sajūsmu bataljona dzīvē arvien ienesa papildu rotu pavadīšana uz fronti. Valmierā šī pavadīšana parasti notika priežu mežiņā, netāļu no Valmieras stacijas pa ceļu uz pilsētu. Še uz kāpu veidīgiem uzkalniņiem salasījās bataljona komandējošais sastāvs ar vietējo mācītāju Pavasaŗa kgu. Apkārt uzkalniņam norindojās aizejošās rotas, bet aiz viņām liels pavadītāju ļaužu pūlis. Pēc zvērasta nodošanas, mācītājs Pavasaŗa kgs turēja īsu garīgu aktu, nobeigdams to ar viņam piemītošās sajūsmas pilnu uzrunu. Pēc tam strēlnieki orķestŗa pavadībā, dziedot tautas dziesmas, ieslēgti no liela [40.lpp.] pavadītāju pulka un izpušķoti ziediem un zaļumiem, devās uz staciju. Loti daudziem šie bija neaizmirstami brīži, bet arī ļoti daudzi še galīgi šķīrās no dzimtenes, jo jau tuvu stāvošās ziemas kaujās daudzi no viņiem nolika savas galvas sargājot Daugavas krastus.

[41.lpp.]