Ziemassvētki ienaidnieka aizmugurē.*)

23. decembrī ap 9 no rīta esam iedziļinājušies ienaidnieka aizmugurē apmēram 4 kilometrus, ieņēmuši otro nocietināto pretinieka līniju un saņēmuši tur gūstā viņa aizmugurniekus un zirgus. Visapkārt liels mežs; ienaidnieks nekur tuvumā nav manīts. Ko darīt tāļāk? Šis jautājums jāatrisina tūliņ, jo rotas apstājušās nezināšanā par tāļāko uzdevumu, kāda arī man nav. Bezmiega, ceļā uz pozicijām pavadītā, nakts, niknās kaujās uz pirmās līnijas pavadītais rīts, un pa dziļo sniegu zem ienaidnieka artilerijas uguns izbristais purvs ir tā nogurdinājuši, ka doties tāļāk uz Kalnciemu, nezinot, kas notiek pa labi un pa kreisi, pārāk riskanti. Lieku pagaidām apstāties, izsūtot izlūkus uz priekšu un sāniem, un tad lūdzu adjutantu vēl reiz nolasīt kaujas pavēli Jā, tur skaidri teikts: “...ieņemt pirmo un otro ienaidnieka līniju un ņemt vērā tāļāko virzīšanos uz Kalnciemu...” Vairāk nekā, tikai — “ņemt vērā” Skaidrs, ka tāļākā virzīšanās darāma pēc jaunās pavēles. Tā tad jāgaida pavēle. Bet kad viņa būs, un [42.lpp.] kad nodibināsies sakari? Nupat tikai nosūtīts ziņojums par patreizējo stāvokli. Kad šis ziņojums nonāks brigādes štābā un vai viņš pavisam tur nonāks, to vēl nevar zināt, jo nezinām, kāds stāvoklis pretinieka pirmā līnijā, kur atstājām divas rotas, lai sargātu ielaušanās vārtus. Nāku pie slēdziena, ka šai vietā jāgaida būs ilgi un tādēļ jānocietinās, lai nodrošinātos no nejaušībām. Tas jādara sasalušā, ar dziļu sniegu apklātā purvainā zemē, un pie tam jānocietinājas no visām pusēm, jo ienaidnieku var sagaidīt drīzāk no sāniem un aizmugures nekā no frontes. Lai atrisinātu jautājumu, kā izpildīt šos uzdevumus, jāorientējas personīgi, jo esošie plāni un kartes nekādu palīdzību nevar sniegt. Apstaigājot visu fronti un tuvāko apkārtni paiet vismaz stunda. Nogurušie strēlnieki nogulušies sniegā, bet aukstums spiež viņus pa laikam piecelties un sildīties ar kustībām. Nolēmu atstāt 8-tā pulka labo flanku uz vietas, pretinieka nocietinātā otrā līnijā; 7-to pulku atvilkt atpakaļ un izvērst rotas pa lielo grāvja valni ar fronti pret Kalnciems-Ogle, izvelkot viņas labo spārnu no meža uz purvu; 8-tā pulka kreiso spārnu atvilkt pa stigu ar fronti pret Skangaļiem un vienu rotu 7-tā pulka atstāt aizmugurē ar fronti uz Mangaļiem. Norādītās vietās pavēlu steidzoši nocietināties. Septītam pulkam tas nenācās visai gŗūti, jo zem dziļās sniega kārtas gŗāvja valnī atradās vēl maz aizsalusi smilts. Astotam pulkam nācās gŗūtāki, jo tur tāda vaļņa nebija un aizsalusē purvainā zeme, cauraugusi ar koku saknēm, nepadevās lāpstai, kādēļ še lielākā daļa strēlnieku pietika ar no kokiem un krūmiem uzbūvētiem valnīšiem. Tāpat nebija iespējams ierakties pulku štābiem purvainā meža vidū.

Nosalušie strēlnieki, neskatoties uz nogurumu, dūšīgi ķērās pie darba un pēc pāŗa stundām jutāmies drošāki pret nejaušībām, jo bija jau pietiekoši ierakumu, [43.lpp.] kuŗi liela noguruma stāvoklī garantē fronte stabilitāti negaidītu uzbrukumu gadījumos. Uz vakaŗa pusi ierakumiem parādījās pat koka pajumtes. Par to laiku bija nodibināti tēlefona sakari aizmugurē, un es dabūju iespēju nosūtīt tēlefonisku ziņojumu par ieņemto stāvokli, kuŗš nonāca brigādes štābā agrāki par nosūtīto rakstisko. Dabūju arī ziņas par stāvokli pirmā brigādē — ka viņa, izlauzusies caur pirmo pretinieka līniju, ved kaujas mežā aiz tās, bet Mangaļi un Skangaļi vēl nav ieņemti kādēļ arī man pagaidām palikt ieņemtā vietā.

[44.lpp.]

Kā klājās sibiriešiem pa labi no mums, arī brigādes štābā noteiktu ziņu nebija, bet cik sapratu no pulkveža Auzāna toņa, tad man likās, ka kaut kādas ziņas viņam ir, bet viņš labprāt tās negrib man teikt, tā tad nav nekā iepriecinoša. Drīz pienāca strēlnieks no rotām, kuŗas bija atstātas iebrukuma vietas pirmā līnijā, ar ziņojumu, ka rotu [45.lpp.] stāvoklis loti gŗūts, jo paplašinot iebrukuma vietu uz abām pusēm un vedot cīņas pret ienaidnieka blokhaužiem, krituši abi rotu komandieri un daudz strēlnieku; rotas uzņēmies komandēt ložmetēju rotas komandieris. Ziņojot par to brigādes komandierim un lūdzot viņa palīdzību šīm rotām, saņēmu apmierinošu atbildi, ka iebrukumu vārtus sargāt un paplašināt jau uzdots sestam pulkam, kuŗa rotas drīzumā tur ieradīšoties. Pēc kādas stundas pulkv. Auzāns no jauna paziņoja, ka pirmā brigāde ieņēmusi Skangaļus un uzdeva nodibināt ar viņiem sakarus. Tai virzienā bija izsūtīti izlūki no astotā pulka, bet ziņu no viņiem vēl nebija, kādēļ izsūtīju pastiprinātu izlūku nodaļu ar uzdevumu nodibināt sakarus. Ilgi gaidīju no pēdējiem kādu ziņojumu, bet tai vietā saņēmu paziņojumu pa tēlefonu, it kā pirmā brigāde atstājusi Skangaļus. Noteikti tas vēl neesot zināms, kādēļ vēlams esot šo ziņojumu pārbaudīt. Tikai vakaŗa krēslā atgriezās izlūku nodaļa ar vēsti, ka Skangaļu tuvumā uzdūrusies uz pretinieku, kuŗš viņus apšaudījis; pirmās brigādes daļas viņi nesastapuši un bijuši spiesti atkāpties.

Visu šo dienu gāja cīņa starp mūsu un pretinieka artilerijām. No septītā pulka labā spārna bija ļoti izdevīgi novērot mūsu smagās artilerijas lādiņu sprādzienus. Ļoti sāpīgi bija redzēt, ka lielākā daļa no viņiem gulstas atklātā un tukšā purvā, starp mums un kalnu strēmeli, Vidiņu mājas virzienā, kur atradās pretinieka artilerija. Vairākas reizes ziņojām par to un lūdzām izsūtīt artilerijas novērotājus pie mums, bet brigādes štābam nebija iespējams noskaidrot, kādas artilerijas daļas šauj minētā virzienā, īsi pirms krēslas tomēr ieradās viens artilerists ar tēlefonistiem un sāka ierīkot novērošanas punktu. Ienaidnieks savas artilerijas uguni vērsa galvenā kārtā pret mūsu artileriju, bet retus šāviņus gandrīz visu dienu raidīja arī pa no mums ieņemto mežu. [46.lpp.] Spriežot pēc šo šāvienu lielās izkliedes, jādomā, ka pretinieks tiešo mūsu atrašanās vietu nezināja.
Strēlnieki pret vakaru bija ne tikai ierakušies, bet arī jau pagādājuši sausus žagarus un malku, ar ko apsildīties, tikai dienas gaismā nebija pielaižams kurt uguni, lai no dūmiem neapzīmētu ienaidnieka artilerijai mūsu ierakumu vietu. Tumsai iestājoties, gandrīz visos ierakumos jau dega maziņi ugunskuŗi, uz kuŗiem strēlnieki cepa uz iesmiem sadurtus auna gaļas gabaliņus pēc kaukāziešu parauga. Pamesto gaļu viņi bija atraduši vācu otrās līnijas blindažās. Arī štābs bija parūpējies par siltumu: apžogojuši vienu laukumiņu ar biezu eglīšu žogu, lai gaisma nespīdētu cauri, un sagatavojuši prāvu ugunskuŗu, kuŗam apkārt pagatavoti mīksti sēdekļi no sakŗautiem egļu zariem. Šie sēdekļi gan tūliņ pirmā naktī parādīja savu vājo pusi, jo guļot uz viņiem un sildot vienu pusi pret ugunskuŗu, otra puse stinga no aukstuma. Iemidzis šādā stāvoklī uz kādu stundu, biju sasaldējies, kas pēc 4 dienām atsaucās tā sauktā skrejošā reumatisma formā. Arī šie piedzīvojumi noderīgi. Kapteinis Vītols, kuŗš ilgāku laiku bija dienējis Sibirijā, nāca ar ļoti gudru padomu: izplest ugunskuŗu plašumā un kad zem viņa zeme būs atkususi un sasilusi, uz siltās dubļu kārtas sakraut egļu zarus. Tā mēs arī izdarījām, un mūsu neapskaužamais stāvoklis patīkami uzlabojās.

Vēl vakarā pulkv. Auzāns paziņoja, ka mūsu strēlnieku brigādes padotas ģenerālim Trikovskim, kuŗš I brigādi pēc atiešanas no Skangaļiem atvilcis uz vācu pirmo līniju. Tādu pat rīkojumu gribējis dot arī II brigādei, bet uz pulkv. Auzāna iebildumiem, pagaidām atļāvis tai palikt savās vietās līdz stāvokļa tuvākai noskaidrošanai. Tā kā II brigādes stāvoklis bij pilnīgi drošs, tad pulkv. Auzāns ne bez pūlēm bija dabūjis savā rīcībā divus sibiriešu pulkus, kuŗiem bija jāpienāk 24. decembŗa rītā un tad [47.lpp.] jāsāk jauns uzbrukums. Gaidot šos palīgspēkus, pavadījām nakti, organizējot un uzturot pastāvīgi modrību ar virsnieku un instruktoru patruļām. Naktī atnesa arī konservus un dažādu korrespondenci. Korrespondences paciņā atradu arī zīmīti, ka atbraukušas dāmas-dēlegātes no Valmieras ar Ziemassvētku dāvanām valmieriešiem, kuŗas lūdz atļaut atvest dāvanas uz pašām pozicijām.

Saprotams, valmieriešiem bija jāapmierinās pagaidām tikai ar patīkamo ziņu.

No atnākušiem strēlniekiem dabūjām arī sīkākas ziņas par stāvokli pirmā līnijā. Viņi, iznākdami caur iebrukuma vietu, bija uzdūrušies uz kādu vēl neieņemtu vācu blokhauzi, no kuŗienes tikuši stipri apšaudīti un nogulējuši sniegā līdz tumsai; tikai tad bijis iespējams virzīties tāļāk. Tas liecināja, ka mūsu [48.lpp.] 

[49.lpp.] aizmugure vēl nav pilnīgi nodrošināta. Citādi nakts pagāja mierīgi.

Ar rīta gaismu, 24. decembrī, tikām iztraucēti no apšaudīšanās mūsu labajā spārnā. Šāvieni drīzi vien aprima, un vēl pēc īsa brīža mūsu strēlnieki atnesa mazas trofejas — tēlefona aparātus ar kābeļiem. Redzams, vāci bija iedomājušies, ka mēs atkāpušies, un gribēja no jauna ierīkot artilerijas novērošanas punktu meža malā, kuŗu viņi bija pametuši, mums uzbrūkot mežam.

Apsolītie palīgspēki līdz 24. dec. rītam tomēr neatnāca. Pulkv. Auzāns paziņoja, ka tie atnākšot tikai nākošo nakti. Tā tad bija jāgaida vēl viena diena, jāsper atkal visi drošības soļi un jāizdzēš mūsu ugunskuŗi, lai gan aukstums bija stipri pieņēmies.

Visa diena pagāja diezgan mierīgi, ja neskaitīt mazas vācu izlūku nodaļas padzīšanu no mūsu posteņiem. Mūsu strēlnieki informējušies pa savu pastu par I brigādes atiešanu, bija no rīta it kā noskumuši, bet, dabūjuši zināt par palīgspēku pienākšanu nākošā naktī, no jauna atžirga. Nevienas žēlošanās, neviena saslimšanas gadījuma... gaidījām izšķiŗošo Ziemassvētku nakti pilni cerības svētkus izbeigt Jelgavā.

Vakaŗā, tumsai metoties, atkal aizdedzinājām savus ugunskuŗus. Plkst. 23 pienāca 53. Sibirijas pulks ar II brigādes komandieri pulkv. Auzānu un viņa štāba priekšnieku kapteini Ozolu priekšgalā. Pie ugunskuŗa, bieza eglīšu žoga vidū notika pēdējā apspriede un kaujas pavēļu saņemšana. Taisni plkst. 1 naktī uz 25. decembri sākās jauns uzbrukums, kuŗš atdeva mūsu rokās kalnu rindu starp Skudras māju, Sileniekiem un Ložmetēju kalnu ar bagātām trofejām un smago ienaidnieku artileriju.

Durvis uz Jelgavu bija vaļā. [50.lpp.]

Piezīmes:

*) Kauju apr. sk. “Letas” mazā bibl. Nr. 91/92.