Pāri Lielupei

Pēc 23.—25. decembŗa sekmīgām kaujām stāvoklis frontē bija šāds: Otrās Latv. strēlnieku brigādes pulki, izņemot 6-to un no pirmās brigādes 1 un 3 pulku, naktī no 25. uz 26. decembri bija izvesti no kaujas atpūtā. Viņu vietā stājās Sibirijas strēlnieku pulki. Šiem pēdējiem bija uzdots ieņemt ne tās vietas, kuŗās bija Latv. strēlnieki — uz apcietinātas vācu otrās ierakumu līnijas, bet kaujas līnija tika atvilkta atpakaļ no meža uz klaju purvu. Tādā kārtā tad sibirieši ieņēma līniju no 7. Bauskas pulka iebrukuma vietas vācu pirmā līnijā, pāri purvam un kāpām uz Vītiņu mājām un tāļāk līdz Lielupei un pa Lielupes labo krastu līdz Lediņu mājām. Mums nebija zināms, vai uzbrukums tiks turpināts vai nē, bet šāda stāvokļa ieņemšana it kā liecināja par to, ka tāļākā uzbrukuma vairs nebūs, jo tāļāku operāciju izvešanai pret Kalnciemu, labprātīgi atstātas vietas —mežs līdz Skudras mājām, ar otro nocietināto pozicijas līniju—bija nepieciešami vajadzīgs. Arī vienkāršai aizstāvēšanai jaunā līnija bija ļoti neizdevīga, jo viņa gāja pa atklātu purvu ar atklātu aizmuguri, tanī pašā laikā atdodot pretiniekam meža malu uz purva pusi, no kuŗienes tas netraucēti varēja novērot [51.lpp.] mūsu ieņemto līniju un visu mūsu aizmuguri un tā vērst pret tiem savu artilerijas uguni. Kas notika Lielupes kreisā krastā rajonā, mums nebija zināms.

7. un 8. Latv. strēlnieku pulki atrada atpūtu vācu zemnīcās, kāpās iepretim Sileniekiem, kur kopā ar viņiem novietojās arī 2. brigādes štābs. 26. decembrī ap pīkst. 13 brigādes komandieri pulkvedi Auzānu izsauca pie sevis ģenerālis Trikovskis, — mēs palikām savās vietās gaidot jaunus rīkojumus. Ap plkst. 17 pulki saņēma rīkojumu ierasties pilnā sastāvā pie ceļa krustojuma starp Lediņiem-Sileniekiem, jaunu uzdevumu saņemšanai. Ieradušies noteiktā vietā, pulki pēc īsa brītiņa sagaidīja tur ierodoties pulkvedi Auzānu un viņa štāba priekšnieku kapteini Ozolu ar mutisku jaunu kaujas uzdevumu: pāriet Lielupi Lediņu rajonā, uzbrukt pretiniekam gar Lielupes kreiso krastu un ieņemt Mūrniekus, kas pretī Kalnciemam uz Lielupes kreisā krasta. Ziņas par pretinieku pie tam bija sniegtas tādas, ka viņš ir nocietinājies Kalnciema rajonā. Uz Lielupes kreisā krasta krievu 110. divizija un 6. atsevišķā brigāde ir ieņēmušas vācu pirmo poziciju līniju, pretinieks ir atkāpies, bet krievu kavalerija, izejot cauri ielaušanās vietai, ir apgājusi pretinieka daļas un atrodas pie Lāču kroga, apmēram 2 kilometrus aiz Kalnciema. Izvest tāļāko uzbrukumu uzdots naktī no 26. uz 27. decembri, pie kam mūsu pulku labo flanku nodrošina 110. divizijas daļas, kuŗas atrodas mežā, Lielupes kreisā krastā.

Sniegtās iepriecinošās ziņas stipri pacēla pulku garastāvokli un viņi nekavējoši devās Lediņu virzienā ar brigādes k-ri priekšgalā.

Nonākuši pie Lediņu māju gruvešiem, jau vakaŗā pulki apstājās, lai sastādītu uzbrukuma plānu, un uzstādītu sakarus ar sibiriešiem, kuŗiem bija uzdots izvest galveno triecienu taisnā virzienā pret Kalnciemu. [52.lpp.]

[53.lpp.] Brigādes komandieris nolēma rīkot savu komandēšanas punktu turpat Lediņu māju gruvešos, un tēlefonisti nekavējoši ķērās pie tēlefona līniju uzstādīšanas, ierīkojot tēlefona centrāli Lediņu dzīvojamās ēkas skursteņa drupās. Pa to laiku, kopā ar brigādes komandieri pulkvedi Auzānu, izgājām uz Lielupes krastu, lai uz vietas daudzmaz orientētos apstākļos. Otrpus aizsalušai upei bija sniega apklāts klajums, aiz kuŗa, apmēram, 1 kilometra attālumā sākās meža mala; pēdējā vilkās līdztekus Lielupei, dažās vietās pieejot tuvāk krastam. Nakts bija gaiša, tā kā diezgan lielā attālumā uz balta sniega bija redzama katra kustība. Nonākuši tuvāki krastam, ieraudzījām savādu signālizēšanu ar elektriskām lampiņām meža malā, virzienā uz Odiņiem. Šim rajonam, pēc nupat sniegtām mums ziņām, vajadzēja būt ieņemtām no krievu 43. korpusa daļām, bet tā kā krievu armijā nepastāvēja tāda sakaru uzturēšanas paņēmiena, tad mums radās aizdomas, ka mežā ir vēl vācu daļas un tādēļ, pirms sastādīt galīgu uzbrukumu plānu, bija nolemts tūliņ izsūtīt izlūkošanu uz meža malu. 7. Bauskas izlūku komanda, pastiprināta ar vienas rotas izlūkiem, tūliņ izgāja trijās partijās, viena — virzienā uz Odiņiem, otra taisnā virzienā uz mežu pretim Pārupei, trešā pa kreisi. Tikko izlūki bija nogājuši uz upes ledus, ka virs viņiem sprāga vairākas šrapneles. Tas bija jau gaišs pierādījums, ka nupat novērotā signālizācija ir pretinieka artilerijas sakari. Izlūki pārgāja upi tomēr bez zaudējumiem, jo šrapneles sprādzieni bija ļoti augstu, tomēr pēdējie pavadīja izlūkus arī otrpus upes un signālizācija no jauna turpinājās.

Lai izmantotu laiku, kamēr pretinieka uzmanība ir saistīta pie izlūkiem un viņa artilerijas uguns nav vēl tik stipra, brigādes k-ris nolēma pārvest pāri upei tūliņ arī pulkus. Plānās ķēdēs pa rotām sāka pāriet Lielupi, pa priekšu 7., tad 8. pulki. Tikko bijām [54.lpp.] pārgājuši upi, tad ieraudzījām mežā pa labi lielu gaišu uguni, kā no ugunsgrēka vai liela ugunskura.

Ko nozīmēja šī uguns, mums nebija saprotams, tikai krievu 43. korpusa daļas nevarēja būt viņu sakūrušas, jo caur to pievilktu pie [55.lpp.] sevis pretinieka uzmanību, tādēļ domājām, ka arī tas ir vācu kaŗaspēka daļu signāls. Pa to laiku pretinieka artilerija sāka apšaudīt pārgājušos upi pulkus, kādēļ, lai noslēptos vismaz no ienaidnieka novērošanas, pulki ievilkās krūmājā, kas pieiet Pārupes mājiņai no dienvidiem un še nogaidīja izlūkošanas rezultātus. Pagāja labs laika sprīdis, kamēr vēl nekādu ziņu no izlūkiem nesaņēmām. Vītiņu-Ogles rajonā uz Lielupes krasta pa to laiku iesākās kauja starp sibiriešiem un vāciem. No mūsu krūmāja bija redzamas neskaitāmas šauteņu un ložmetēju ugunis no abām pusēm un lādiņu sprādzieni, kuŗi gaišā ziemas naktī radīja lielisku ainu.

Mūsu pulka stāvoklis bija gŗūts. Iesākusies pie sibiriešiem kauja nozīmēja, ka arī mums laiks doties uz priekšu, bet doties uz priekšu pa klajo, šauro laukumu, atstājot aiz sevis no ienaidnieka ieņemto mežu, bija pārāk riskanti. Pie šī jautājuma apspriešanas izcēlās maza domstarpība. Es aizstāvēju to viedokli, ka, ja meža mala ieņemta no pretinieka, tad mēs, ejot uz priekšu uzdotā virzienā, nokļūsim tādā stāvoklī, no kuŗa izejas vairs nebūs, jo uz sibiriešu panākumiem, spriežot pēc iepriekšējiem piedzīvojumiem, lielu cerību neliku, bet no otras puses vairs neticēju, ka Lāču krogs būtu ieņemts no mūsu kavalerijas un ka mežā pa labi no mums būtu krievu 43. korpusa daļas. Brigādes štāba priekšnieks kapt. Ozols turpretim ieteica doties nekavējoši uz priekšu, nepiegriežot vērības tam, vai mežā ir vācieši, vai krievu daļas. Brigādes k-ris pulkvedis Auzāns, kuŗš arī bija turpat, pārtrauca mūsu strīdu, teikdams, ka viņš pats izšķirs jautājumu, kas jādara. Negaidīta parādība no jauna pastrīpoja, ka meža mala ir ieņemta no pretinieka: mēs izgājām uz krūmāja malu meža pusē, lai sekotu, cik tālu tas saredzams mūsu izlūku darbībai, kad piepeši meža malā sāka rauties fugasi; šinī virzienā aizgāja pēdējā [56.lpp.] no mūsu izlūku partijām, kādēļ mēs pa priekšu domājam, ka viņi būs uzdūrušies uz fugasiem. Bet kārtība, kādā fugasi rāvās, liecināja ko citu. Šie fugasi bija līdzīgi raķetēm, kuŗas pacēlās dažas asis no zemes un tad gaisā sprāga ar spēku, līdzīgu granātas sprādzienam. Pavisam šādu sprādzienu bija 15 un viņi sprāga ritmiski viens pēc otra ar apmēram 15—20 sekundēm starpbrīža. Pēc pēdējā fugasa sprādziena no meža bija atklāta šauteņu uguns, kuŗa vilkās dažas minūtes. Acīmredzot mūsu izlūki bija pamanīti no pretinieka, kuŗš ar elektrisku vadu palīdzību sāka spridzināt fugasus un pēc tam atklāja šauteņu uguni. Tā tas arī vēlāk noskaidrojās. Šis jaunais apstāklis atviegloja brigādes komandierim attiecīga lēmuma pieņemšanu, bet stipri apgŗūtināja uzdevuma atrisināšanu (Mūrnieku māju ieņemšanu).

Vēl kādu brīdi vēlāk pienāca ziņojums no vidējās izlūku partijas, ka meža mala taisni pretim Pārupei nav ieņemta ne no ienaidnieka, ne no krievu daļām, un tad pulkvedis Auzāns pieņēma lēmumu virzīties uz meža malu šai virzienā un pēc tam turpināt uzbrukumu vai nu pa mežu, vai gar meža malu. Šinī virzienā atradām diezgan dziļu gŗāvi, pa kuŗu varējām pievirzīties mežam gandrīz nemanīti.

Nonākot pie meža, mēs pārliecinājāmies, ka pa mežu uzbrukt, ieturot kaut cik kaujas kārtību, nav iespējams, jo mežs izrādījās ļoti biezs un tik purvains, ka zem biezās sniega kārtas pa lielākai daļai bija vēl ūdens. Virzīties viņā uz priekšu varēja tikai ar lielām gŗūtībām. Brigādes komandieris nolēma virzīties tomēr taisni uz priekšu mežā iekšā, ar nolūku, vai nu uzstādīt sakarus ar 43. korpusa daļām, ja viņas būtu ieņēmušas ienaidnieka pirmo apcietināto līniju, vai uzbrukt vāciem no aizmugures, ja šī līnija būtu vēl ieņemta no viņiem. Rāpjoties pāri krusti šķērsām sagāzušamies kokiem un [57.lpp.] apejot purvainās ūdens peļķes, mēs tikai uz rīta pusi sasniedzām vācu pirmās līnijas ierakumus no aizmugures un še satikāmies ar krievu 110. divizijas daļām, kuŗas arī pašlaik ienāca šajos ierakumos no frontes puses. Izrādījās, ka vācieši bij atstājuši šos savus ierakumus tikai redzēdami mūsu pāriešanu pāri Lielupei pie Lediņiem viņu aizmugurē. Sakurtais ugunskurs, pareizāki — aizdedzinātā zemnīca, bija bijusi norunāta zīme, ka viņi šo līniju atstāj. Tikai pēc vācu aiziešanas no viņu pirmās līnijas bija uzsācis virzīties uz priekšu 43. krievu korpuss. Vācieši, redzams, bija atstājuši savas vietas lielā steigā, jo nebija pat pienācīgi iztukšojuši savas zemnīcas. Vienā no zemnīcām mūsu strēlnieki atrada no vāciem pamestu schēmu, ar viņu apcietinājumu plānu. No šīs schēmas mēs dabūjām zināt, ka starp viņu pirmo ierakumu līniju un Roņiem, kur pēc mūsu datiem bija viņu otrā līnija, ir vēl ierakumi starplīnija ar fortu Vinekenu, kuŗa krievu vadībai nemaz nebija zināma.

Pulkiem bija dota maza atpūta līdz rīta gaismai, turpinot pa to laiku izlūkošanu. 27. dec. no rīta iesākās jauns uzbrukums Vinekenu forta līnijai, saskaņojot darbību ar 110. divizijas daļām, pie kam mūsu pulki ieņēma dažas pretinieka blindažas starp Vinekenu fortu un meža malu uz Lielupes pusi, kur nocietinājās. Ar šiem sasniegumiem arī izbeidzās decembŗa kaujas.

***

Atceroties šo kauju beigu epizodi, neviļus uzmācas jautājums, kādi būtu bijuši rezultāti, ja mūsu pulki būtu virzījušies no Pārupes pa klajo lauku taisni uz Mūrniekiem. Tādas virzīšanās varbūtība būtu iespējama tādā gadījumā, ja ģenerālis Tikovskis nebūtu tīšām maldinājis mūsu pulkus ar apzināti nepatiesiem [58.lpp.] datiem par vācu pirmās līnijas ieņemšanu no 43. korpusa daļām un mistisko mūsu kavaleriju Lāča kroga rajonā, ko viņš acīmredzot bija darījis, lai paceltu mūsu pulka garastāvokli. Ja mūsu pulki būtu pareizi orientēti par stāvokli, tad visas tās signālizācijas un fugasi nebūtu izsaukuši to neuzticību uz augstāko priekšnieku, kāda radās pakāpeniski pārliecinājoties, ka mēs tiekam maldināti. Domāju, ka pie patiesa stāvokļa pārzināšanas, mūsu pulkiem būtu pieticis drošsirdības iet uz priekšu pa klaju lauku, atstājot pretinieku arī aizmugurē, bet nodrošinājot pašiem sevi un atstājot kaut nelielu daļu aiz sevis krūmājā pie Pārupes, lai saistītu pretinieku uz vietas. Saprotams, tāds uzbrukums bez lieliem zaudējumiem varēja notikt, jo še nebija nekādas nejaušības un vāci bija jau spēruši visus iespējamos soļus, lai ieņemtu savus aizmugures nocietinājumus. Tādēļ, ņemot vērā Roņu forta nocietinājumus, jādomā, ka ieņemt Mūrniekus nebūtu bijis iespējams, bet pārejot otrreiz Lielupi un uzbrūkot Kalnciemam, apejot tādā kārtā to vācu spēku kreiso flangu, kuŗš cīnijās pret sibiriešu pulkiem, tāda iespējamība nav izslēgta. Ja uzdevums būtu bijis sastādīts šādā garā, tad, ņemot vērā nakts laiku, varēja cerēt uz Kalnciema ieņemšanu arī bez ļoti lieliem zaudējumiem, un tas tad savukārt izmainītu visu kauju situāciju. [59.lpp.]