Aina no 1917. g. janvāŗa kauju perioda

Viena no visgŗūtāki pieejamām vācu poziciju vietām Rīgas frontē lielā pasaules kaŗā bija rajonā starp Lielupi un lielo purvu, kuŗš atrodas vidū starp Ķemeriem, Kangariem un Smārdi. Šis rajons, sākot no Odiņiem un Lielupes kreisā krasta līdz minētam purvam, platumā 8—10 verstis, apaudzis biezu lapu un skuju kokiem maisītu mežu. Lai ierīkotu šinī purvainā mežā stipru poziciju, vācu kaŗaspēks, jādomā, ar gūstekņu un vietējo iedzīvotāju palīdzību, bij pastrādājis patiesi katorgas darbus. Visā mežā no Odiņiem līdz Tīreļiem bij izcirsta no 100—150 soļiem plata josla, kuŗas dienvidus (t. i. vāciešu) malā bija izrakts tik dziļš un plats kanālis, ka tas atļāva vācu virsniekiem vizināties pa viņu laivās līdz pat Lielupei. Visa no kanāļa ņemtā zeme bij uzlikta milzīgā valnī, kuŗš zig-zagveidīgi vilkās viscaur mežam. Katra vaļņa stūri bij novietotas dzelzs betona blindāžas ar ložmetējiem. No kanāļa apmēram 30—40 soļus uz krievu pozicijas pusi, vilkās no 15 mietu rindām ierīkoti dzeloņdrāšu aizžogojumi, bet vēl tāļāk aiz tiem, līdz 100 soļus platā joslā, bij krustām šķērsām [60.lpp.] savelti koki un arī pārpīti ar dzeloņdrātīm. Aiz vaļņa, poziciju iekšējā pusē bij ierīkoti divi uz pāļiem (stabiem) būvēti ceļi, viens no viņiem šaursliežu dzelzceļš, otrs plats koka ceļš. Izbīdītie meža malā aiz izcirstās joslas un labi apslēptie vācu posteņi, nepielaida krievu artilerijas novērotājus, kādēļ krievu artilerijas uguns šai pozicijai gandrīz it nekā nevarēja kaitēt, jo šauras dzelzbetona blindāžas varēja postīt tikai ar ļoti labi mērķētu artilerijas uguni.

Bez tādas artilerijas uguns, kuŗa būtu spējīga vismaz iztīrīt ceļus platos aizžogojumos un saveltos izcirstos kokos. Šī pozicija no frontes puses nemaz nebij ieņemama. Ja kājnieku daļām, ejot uzbrukumā, arī izdotos tikt cauri ar drātīm sapīto koku joslai, tad, nonākot līdz dzeloņdrāšu aizžogojumiem, viņas nāktu zem krustojošas ložmetēju uguns. Tā kā pretinieka ložmetēji bija pilnīgi neapdraudēti, [61.lpp.] tad viņi bij spējīgi iznīcināt še katru uzbrucēju, nedodot iespēju pat atkāpties.

Šī pozicija krita mūsu rokās, kad naktī no 26. uz 27. decembri 1916. g. 7. un 8. Latv. strēlnieku pulki, pārejot Lielupi pie Lediņiem, nonāca viņas aizmugurē un piespieda vāciešus atkāpties šai vietā bez kaujām. Vāci atkāpās uz otro apcietināto līniju (Vinekena un Roņu forts), bet latvju strēlnieki, vedot še ar viņiem kauju, nostiprinājās apm. 1—2 verstis aiz atstātās no vāciem pozicijas. Tādā stāvoklī latvju strēlnieki nodeva šo rajonu 43. korpusa daļām pazīstamo Ziemassvētku kauju beigās un aizgāja uz Sloku atpūtā.

Pēc 11 dienām 7. un 8. Latviešu strēlnieku pulkiem atkal bija jāsastopas ar nupat aprakstīto poziciju, tikai ne no aizmugures, bet no frontes. 11. janvārī abas latviešu strēlnieku brigādes pēkšņi izsauca no atpūtas, pie kam pirmie seši pulki virzījās Ložmetēju kalna rajonā, bet 7. un 8. pulkiem uzdeva ierasties pie 110. divizijas štāba, kur saņemt tāļāku uzdevumu. Pulki ieradās pie minētā štāba apm. pīkst. 9 vai 10 vakaŗā. Štābs atradās zemnīcā Roņu ceļa malā starp kāpām, kuŗas gaŗā rindā stiepjas visapkārt Ķemeŗu purvam. Štāba zemnīcā atradu jau priekšā 2. Latv. strēlnieku brigādes komandieri pulkvedi Auzānu, kuŗš sarunājās ar 110. divizijas komandieri un pēdējā štāba priekšnieku. Pulkvedis Auzāns pūlējās noskaidrot patreizējo frontes stāvokli, bet šis divizijas štābs pats par šo jautājumu bija pilnīgā nezināšanā. Divizijas komandieris, sirms ģenerālis, uzbudināti staigāja pa savu zemnīcu, vairākas reizes zvanīja pa tēlefonu, bet nekādi nevarēja nodibināt sakarus ar saviem pulku komandieriem: teica, ka izsūtījis jau visus savus ziņnešus uzmeklēt, kur atrodas pulki, bet ziņneši arī nav atgriezušies. [62.lpp.]

Palūguši no štāba priekšnieka sīku poziciju un apkārtnes schēmu, mēs sākām to studēt, lai kaut cik iepazītos ar tuvāko apkārtni. Te pēkšņi atveŗas zemnīcas durvis un viņās ne ienāca, bet drīzāk ieskrēja kalsnīgs, gaŗa auguma sirms pulkvedis. Viņš bij tā uztraukts, ka nevarēja tekoši izrunāt nevienas frazes, rokas un lūpas viņam drebēja un viņš vairākkārt atkārtoja vienīgo frazi: “Jūsu ekselence, jūsu ekselence, viss pagalam, viss pagalam”.

Divizijas komandieris mierīgā tonī mēģināja dabūt no viņa kaut kādus paskaidrojumus. Bet uztrauktais pulkvedis atkārtoja tikai to pašu “viss pagalam”. Tad divizijas komandieris jau stingrā balsī griezās pie ienācēja: “Pulkveža kungs, kur ir jūsu pulks?” Bet tas nepalīdzēja un pulkvedis tādā pat drebošā [63.lpp.] balsī, tikko spēdams izrunāt vārdus atbildēja: “Pulka nav ... ... viss pagalam”. Beidzot divizijas komandieris satvēra pulkvedī pie rokām, nosēdināja pie galda, visādi mierinādams, piedāvāja glāzi tējas, kuŗa turpat stāvēja uz galda. Pulkvedis nosēdies pie galda, tūliņ satvēra galvu abām rokām un sāka vaimanāt raudošā balsī: “Ko lai daru. ko lai daru, pulks pagalam”.

Tanī laikā dabūjām zināt no štāba priekšnieka, ka pulkvedis ir 437-tā pulka komandieris, pulkvedis barons Funks.

Plkv. Auzāns, redzēdams, ka te nav iespējams ievākt nekādus, kaut cik noderīgus datus par patreizējo stāvokli, deva man rīkojumu doties ar pulku uz priekšu un, noskaidrojot apstākļus, darīt visu, kas iespējams, lai aizturētu vāciešus, ja tie patiesi nāktu uzbrukumā.

Izpildot šo pavēli, 7. Latviešu strēlnieku pulks devās uz priekšu pa tā saucamo Roņu ceļu. Visu ceļu sastapām daudz pretimnākošu kareivju, gan pa vienam, gan lielākās vai mazākās grupās; kareivji piederēja pie 437. un 440. pulkiem. Daudzus no viņiem aizturējām un prasījām, kurp viņi iet, uz ko tie atbildēja, ka meklējot pulku, bet uz jautājumu, “kur ir pulks?” neviens nezināja to pateikt. Ja jautājām, kāpēc aizejat no frontes, tad pa lielākai daļai dabūjām atbildi: “tie citi iet, mēs ar ejam”. Nebij viņiem arī nekādu ziņu par ienaidnieku, jo tāda neviens no viņiem nebij redzējis. Nogājuši tā pa mežu apmērāmi 3 verstis, nonācām vecos krievu pirmās līnijas ierakumos, kuŗus tie ieņēma pirms 26. decembŗa 1916. g. Arī še bija daļa kareivju no tiem pašiem pulkiem. Sameklējām arī dažus virsniekus. No pēdējiem dabūjām daudzmaz lietišķu orientāciju par stāvokli.

Izrādījās, ka dienā vāci bija mēģinājuši pāriet uzbrukumā, bet uzbrukumi bijuši atsisti. Tumsai iestājoties [64.lpp.] pulki mainījuši viens otru pozicijās un sacēluši lielu troksni. To sadzirdējis pretinieks un atklājis stipru uguni, kuŗa izsaukusi pāniku abos pulkos. Pulki atstājuši pozicijas, bēguši pūlī uz aizmuguri un tikai viena dala apstājusies vecās krievu pozicijas. Vai ienaidnieks arī nācis uz priekšu un arī ieņēmis savas vecās pozicijas, to minētie virsnieki nezināja pateikt. Bet šis apstāklis bij no loti liela svara, — ja augšā aprakstītās pozicijas no vāciešiem būtu jau ieņemtas, tad par tāļāk virzīšanos uz priekšu vairs nevarēja būt runas. Tādēļ, izsūtījuši izlūkus, tūliņ ieņēmām vecos krievu ierakumus, nomainīdami tur atrodošos kareivjus, pa lielākai daļai no 440. pulka, lai dotu iespēju viņiem uzmeklēt savējos un savest sevi kārtībā.

Izsūtītie izlūki drīz vien ziņoja, ka vācu daļas jau ieņēmušas savas vecās pozicijas. Paziņoju šos apstākļus priekšniecībai un pēc neilga brīža plkv. Auzāns paziņoja, ka saņemta stingra pavēle “atjaunot stāvokli, kāds bijis dienā, ko tas arī nemaksātu”. Tagad iestājās tie gŗūtie apstākļi, kādi dažreiz nāk priekšā frontes priekšniecībai, t. i. atrasties starp divām neiespējamībām. Kaŗa likumi neatļauj neizpildīt kaujas pavēles, bet no otras puses, agrākā iepazīšanās ar šo vācu poziciju deva man pilnīgu pārliecību par šīs pavēles izpildīšanas neiespējamību, cik lieli arī nebūtu upuŗi.

Apgaismoju šo stāvokli plkv. Auzānam, piebilzdams, ka nav nemaz domājams par uzbrukuma izvešanu un ka esmu gatavs uzņemties par to atbildību.

Plkv. Auzāns pilnīgi saprata mani, jo viņš tāpat jau bija redzējis šīs vācu pozicijas, bet viņš pazina arī tuvāki to augstāko priekšniecību, no kuŗas iznāca minētā pavēle un zināja, ka šī priekšniecība par lietas patiesiem apstākļiem nav uz reizi pārliecināma. Tādēļ plkv. Auzāns, atsvabinādams mani [65.lpp.] no šīs pavēles katēgoriskās izpildīšanas, uzņēmās atbildību uz sevi, bet ar noteikumu, ka kaut ar vienu rotu tiktu izdarīts mazs uzbrukuma mēģinājums. Tāds tika izdarīts un maksāja tikai dažus ievainotus, bet arī deva pulkvedim Auzānam atbalstu izcīnīt drošsirdīgu cīņu ar augstāko priekšniecību, piespiežot pēdējo atteikties no savas katēgoriskās pavēles, kas lielo janvāŗa kauju laikā izglāba 7. un 3. Latv. strēln. pulkus no veltiem un lieliem asiņainiem upuŗiem. Pēc tam pulki nostāvēja šinīs pozicijas visu ļoti auksto ziemas laiku (līdz 25. gr. R), nostiprinādami un izvērsdami uz priekšu pozicijas labo flanku, vezdami sekmīgas izlūku kaujas pa purva kāpām, kuŗas nesa dažādu putnu nosaukumus un tepat izturēja arī lielos ienaidnieka gāzu uzbrukumus 16. un 17. janvārī. [66.lpp.]