Pulkvedis Briedis kā pulka komandieris

Par pulkvedi — toreiz vēl kapteini — Briedi es papriekš dzirdēju, tad redzēju viņu uz ļoti īsu brīdi, bet iepazinos tikai kādus mēnešus vēlāk, jau revolūcijas laikā.

Atbraucot uz Rīgas fronti 1916. gada decembrī. 2 dienas priekš pazīstamā Ziemassvētku uzbrukuma, es centos ātrumā iepazīties ar uzbrukuma plānu un citiem sagaidāmiem kaujas apstākļiem... un te man tika stāstīts par kapteini Briedi, kuŗš komandējot priekšā ejošo bataljonu, I Latv. strēln. brigādē. Tika man arī rekomandēti no Brieža izstrādātie paņēmieni nejaušai pretinieka pozicijas ieņemšanai.

Es neuzticējos komplicētai technikai pretinieka deguna priekšā viņas nepārbaudījis, un tādēļ no rekomandēto paņēmienu pielietošanas sava pulka uzbrukumā atteicos, bet sajūsma, ar kuŗu man tika stāstīts par Brieža agrākām sekmīgām kaujām, par viņa apbrīnojami mākslīgiem uzbrukumiem, deva man un jādomā, arī visiem 2. brigādes pulkiem pārliecību, ka 1. brigādē uzbrukumam būs sekmes; un jāatzīstas, ka pateicoties šai pārliecībai, arī otrās [67.lpp.] brigādes pulkiem kritiskos momentos radās drosme un enerģija, lai nepaliktu pakaļ saviem kaimiņiem.

Kauju laikā iepazinies ar Rīgas frontes pretinieka pozicijām, es pārliecinājos, ka Brieža rekomandētie paņēmieni priekš uzbrukuma vešanas nebija no gaisa grābti, vai no grāmatām izlasīti, bet bija dziļas pārdomāšanas rezultāti, pēc pamatīgas iepazīšanās ar pretinieka apcietinājumiem, viņa spēkiem, aizsardzības vešanas veidiem u.t.t. Pie tiem apstākļiem viņi bija vislietderīgākie un garantēja vislielākos panākumus pie vismazākiem zaudējumiem, tikai pats par sevi saprotams, ka viņus vajadzēja arī izlietot visā pilnībā un visos sīkumos, bet tas vairs neatkarājās no Brieža.

Dabūjis ievainojumu vēl tikai kauju sākumā Briedis nespēja izpildīt savu plānu arī tanī maštābā, kāds bija atkarīgs no viņa.

Izvesoļojies pēc 3 mēnešiem un atgriezies pulkā Briedis uzņēmās pulka komandēšanu man uzticētās brigādes sastāvā. Apstākļi, pie kādiem Briedis iestājās šinī amatā, bij jau gluži savādi, kā pulku atstājot. Tas bija 1917. gada marta beigās, kad revolūcija bija jau pilnā spēkā, bet kad frontes nodevēji un Vilhelma II sabiedrotie vēl darbojās zem revolūcionāru maskas, lai iegūtu masu piekrišanu un nostiprinātos savās pozicijas. Tomēr vairāk maskotie armijas ārdīšanas lozungi, tie, ar kuŗiem gāja soc.-revolūcionāri, bija jau pilnā spēkā, sākās jau musināšana arī pret atsevišķiem spējīgākiem virsniekiem, piemēram, pret pulkvedi Auzānu. Augstākā priekšniecība bija it kā pazaudējusi galvu, viens pakaļ otram, viņi steidzās iztapt masām, izpildot visu, ko vien tās neprasītu, lai tikai turpinātu sēdēt savos sēdekļos, vai, kas vēl sliktāki, — domādami par savu karjeru un nemaz neievērodami to, ka ar katru “iztapšanu” viņi paši ārdīja kaŗaspēka pamatprincipus [68.lpp.] un, tad. paši tuvināja sev to bezdibeni, kuŗā pēc tam bija jāiekrit.

Šādos apstākļos Briedis, būdams samērā vēl jauns virsnieks, uzņēmās gŗūto un atbildīgo pulka komandieŗa amatu, kuŗš pat pie normāliem apstākļiem nav pa plecam kuŗam katram, pat daudz piedzīvojušam virsniekam.

Novērojot Brieža, kā pulka komandieŗa, darbību piecu revolūcijas mēnešu laikā un atceroties dažādus šīs darbības sīkumus, man ir jāliecina, ka Briedis bija, pirmkārt, viens no tiem nedaudziem komandieŗiem, kuŗi saprata, ka tam pretiniekam, kuŗš aizmaskots uzbruka no muguras armijas galvenam spēkam — morālam spēkam, nav jāpielabinājas, bet ar viņu ir tā pat jācīnās, kā pret to ienaidnieku, kas stāv pretim frontei, un, otrkārt, viņš bija viens [69.lpp.] no tiem ļoti retiem, izņēmumiem, kuŗi veda šo cīņu pēc pārdomāta un pa daļai jau izstrādāta plāna. Varbūt šis plāns nebija pilnīgs, varbūt viņam bija savi trūkumi, jo pie toreizējiem apstākļiem tas savādāki nevarēja arī būt, tomēr Briedim šāds plāns bija. Mums ir kaŗa zinības, ir kaŗa mācības grāmatas, kur varam smelties visu, kas vajadzīgs cīņai ar atklātu pretinieku, bet netiek pasniegtas zinības un trūkst jebkādu mācības kursu cīņai ar tādu pretinieku, kāds uzbruka krievu armijai 1917. gadā. Ja kādas apmācības arī ir, tad tās aprobežojas ar aizrādījumiem un instrukcijām atsevišķos gadījumos, bet lai spētu vest plānveidīgu cīņu ar tādu pretinieku, vajadzēja iedziļināties kaŗaspēka uzbūves un audzināšanas pamatprincipos, vajadzēja saprast masu psīcholoģiju un maskotā pretinieka uzbrukuma taktiku un tad pašam, bez kaut kādiem aizrādījumiem, teōrētiski izstrādāt savu darbības taktiku.

Visu to nevarēja prasīt un sagaidīt no jaunā pulkveža Brieža, un ja tomēr Briedis šajos apstākļos cīnījās plānveidīgi, tad tas liecina, ka viņa personā jau bija noslēpts tas kareiviskais, ko sauc par “komandēšanas mākslu”.

Komandēt, nenozīmē tikai padot komandas un pavēles, komandēt nozīmē daudz ko, piemēram — pārvaldīt, rīkoties, audzināt, tiesu spriest, pārzināt, vadīt, apgādāt, rūpēties, organizēt u.t.t.

Komandēt var dažādi. Daži komandē tā, it kā viņi celmus lauztu, pieliek pie komandēšanas visus savus spēkus, ziedo pat veselību, ievēro visus likumus un instrukcijas un tomēr dienēt zem viņu vadības ir gŗūti, darbs iet tā, ka viss čīkst un dreb, bet sekmes tomēr maz redzamas. Daudzi nevar komandēt bez tā, lai uz katra soļa neķertos pie sodu un tiesu palīdzības, tomēr ir arī tādi komandieŗi, pie kuŗiem darbs veicas it kā pats no sevis, pie kuŗiem strādāt gribās un kuŗu komandēšana nav sajūtama. [70.lpp.]

Pie pēdējiem, un pie tam vislielākā mera piederēja arī Briedis.

Man nācās dzirdēt vēl 1916. gada rudenī, sūtot papildu rotas no rezerves bataljona uz fronti, ka daudzi strēlnieki, bet sevišķi virsnieki, vēlējās tikt uz 1. Daugavgrīvas pulku tikai tādēļ vien, ka tur ir kapteinis Briedis, kuŗš toreiz vēl nekomandēja pulku. Tas nenozīmē, ka Briedis uzstādītu vieglas prasības viņam padotiem kaŗavīriem, taisni otrādi — viņa prasības bija pat lielākas un gŗūtākas, nekā daudzu citu priekšnieku prasības, bet izpildīt viņas bija viegli, bija griba tās izpildīt.

Tādu gribu no padotiem kaŗavīriem — izpildīt savus pienākumus, var sasniegt tikai tie priekšnieki, kuŗi paši katrā laikā ir gatavi ziedot visu, pat sevi, savu pienākumu izpildot, kuŗi ir absolūti pašaizliedzīgi, kuŗiem dienestu izpildot, nav nekādu savtīgu blakus mērķu... Un tāds bija pulkvedis Briedis. Tādi bija gan arī visi citi mūsu I brigādes pulku komandieri, bet varbūt tik ar to starpību, ka Briedim bija vairāk iniciatīvas un drosmes jaunus paņēmienus izvest dzīvē, lielākas spējas dziļāki un plašāki aptvert visus apstākļus un cenšanās izveidot un darīt intensīvāku pašu kaŗa mākslu.

Es jau pastrīpoju, ka Briedim, cīņā pret lieliniecismu, bija savs pārdomāts plāns, kuŗu viņš pamazām izveda dzīvē. Pēc maniem novērojumiem, šis plāns pastāvēja iekš sekošā: cīņā pret tādu pretinieku, kas uzbrūk armijas iekšējam spēkam — armijas morālei, ir jāgādā vispirms par to armijas sastāvdaļu, kuŗa ir šī iekšējā spēka nesēja un kopēja, t. i. virsniecību. Tā tad, vispirms jāgādā par to, lai virsnieki būtu savu pienākumu izpildīšanas apziņas augstumā. Ka pulkv. Briedis par šo jautājumu it sevišķi nopietni domāja, strādāja un sasniedza redzamus rezultātus, liecinās daudzi fakti no pulka vēstures, [71.lpp.] ja bijušie I Daugavgrīvas strēlnieku pulka virsnieki sniegs par to datus.

Nākošais etaps bij nodibināt ar virsnieku palīdzību atsevišķu vienību no pilnīgi uzticamiem strēlniekiem. Tāda vienība bija organizēta, tā bija 1. pulka dzelzs rota. Tā tad, abus divus etapus Briedis sasniedza pilnā mērā, viņa dzelzs rota, pat pēc lielinieku apvērsuma eksistēja patstāvīgi papriekš Valkā, tad Tērbatā, bet apvienotie virsnieki gandrīz visi sapulcējās pēc apvērsuma Vitebskā un katrā laikā varēja būt par gatavu kadru kaujas vienībai.

Tāļākie šī plāna etapi, cik es varēju saprast, bij jaunu dzelzs rotu formēšana, tā pamazām pārformējot visu pulku. Šis etaps netika sasniegts, bet ne tādēļ, ka tas nebūtu iespējams, bet tādēļ, ka augstākās varas nesēji — Kerenska komisāri — akli un ietiepīgi negribēja saprast, ka kaŗaspēks nav pārvaldāms ar skaistām runām, kuŗas aizrāva viņus pašus, un it kā tīšām maisījās visur iekšā un atcēla vienu pēc otra tos rīkojumus, kuŗi tika izdoti no kaŗaspēka priekšniecības, izslēdzot katru atbildību pat par vissmagākiem pārkāpumiem; otrkārt, varbūt vēl tādēļ, ka viena pulka rīcība tik lielā armijā nevar sasniegt sekmes.

Kā priekšnieks un pulka komandieris, Briedis darīja savu darbu vienmēr viegli, it kā spēlēdamies; rādījās, ka priekš viņa nav ne gŗūta uzdevuma, ne gŗūta stāvokļa. Ar Briedi bija patīkami un viegli kopā strādāt ne tikai viņam padotiem kaŗavīriem, bet arī viņam pēc amata līdzīgiem un augstākiem priekšniekiem. Ja priekšā stāvēja kāds gŗūts un smags uzdevums, tad Briedis vēl iepriekš viņa saņemšanas mēdza iedvest pārliecību par viņa vieglu izpildīšanu, un bieži vien mēģināja iestāstīt, ka iekš tā nekā sevišķa nav, ka tas tāds nieciņš vien ir, — “pustjaki”, kā viņš mīlēja izteikties. Un patiesi, viņš izpildīja visu viegli, it kā bez kaut kādām gŗūtībām. [72.lpp.]

Man dažreiz izlikās, ka, ja Briedi sūtītu pašā ellē vai uz neizbēgamu nāvi, tad arī viņš teiktu: “pustjaki, tas tik traki nemaz nav”, vai arī ņemtos pārliecināt, ka vispār nāves nemaz nav.

Viss tas nebūt neliecina, ka Briedis pret saviem uzdevumiem izturējās nenopietni, vai vieglprātīgi, gluži otrādi, viņš uzņēma tos loti nopietni, dziļi un sīki pārdomāja, atrada labāko uzdevuma izpildīšanas veidu, nepārprotami un noteikti atdeva pavēles un rīkojumus, pārliecinājās, ka izpildītāji viņus skaidri sapratuši un sekoja viņu izpildīšanai. Viss tas kopā jau pats par sevi darīja uzdevumu viegli izpildāmu.

Pie virsniekiem un strēlniekiem savā pulkā Briedis mantoja lielu autoritāti, populārs viņš bija arī citos strēlnieku pulkos, kā arī plašās sabiedrības aprindās. To, saprotams, nevarēja nezināt arī pats Briedis un tādēļ ir jāatzīmē, ka šī populāritāte neiedvesa Briedim ne uzpūtību, ne lepnību, viņš ne uz acumirkli neaizmirsa kareiviskā takta un prata sevi vienmēr tā nostādīt, lai citi, pat zemākas dienesta pakāpes, nejustu viņa pārākumu.

Atzīmēšu vēl vienu Briedim piemītošu īpašību, vienu no visvērtīgākām priekš kaujas virsnieka un pulka komandiera, kuŗu pie viņa novērot man bija izdevība jau vēlāki, pēc frontes sabrukšanas, Maskavā un Jaroslavā. Briedis it kā nemaz nepadevās kā kaujas, tā arī citu apstākļu ārējam iespaidam, viņa prāts vienmēr un pilnīgi valdīja par ēmōcijām. Tas liecina par Brieža augsti izkopto inteilektuālo dzīvi, jo tikai labi un vispusīgi attīstīta personība ir spējīga visgŗūtākos apstākļos nepadoties emociju un afekta varai.

Ja Briedim, kā virsniekam, varētu darīt kādu pārmetumu, tad varbūt tikai to, ka viņš dažreiz riskēja ar sevi arī tur, kur risks nebija vajadzīgs. Katram virsniekam zināmā mērā ar sevi ir jāriskē, ja apstākļi [73.lpp.]

[74.lpp.] to prasa, bet Briedis, kā man rādījās, riskēja dažreiz arī tad, kad nebija pamata, kas attaisnotu tādu risku. Varbūt, tas bija jaunu piedzīvojumu meklēšana, lai smeltu no viņiem jaunas zināšanas, varbūt kas cits, — neņemos to izskaidrot, bet varu tikai apgalvot, ka tā nebija ne stipru jūtu un baudu meklēšana, ne dzīvot apnikums. Jo Briedis bija pats — dzīvība, viņš dzīvi un darbu mīlēja un meklēja tādu dzīvi un darbu, kas būtu saskaņoti ar ideāliem, kuŗus viņš nesa savā gaišā sirdī.

* * *

Pulkveža Brieža traģiskā mocekļa nāve izsauca mūsu presē vairākus rakstus un brošūras par mūsu tautas varoņa dzīves gaitām un it sevišķi par viņa nāvi. Patiesi nav iespējams paiet gaŗām šīm pēdējām viņa dzīves stundām, ar godbijību neapstājoties un nenoliecot ceļus šī augstā, par tautas ideāliem nestā upuŗa priekšā. Bet raksturīgi priekš pulkveža Brieža, kā kaŗavīra, ir tas, ka varoņa slava viņu pavadīja arī vēl tad, kad presē par viņu vēl nekas netika rakstīts, šī slava gāja no mutes mutē, no strēlnieka uz strēlnieku un no strēlniekiem tautā. Tas ir labākais pierādījums tam, ka Briedim patiesi piemita tādas izcilus kaŗavīra īpašības, kuŗas atšķīŗa viņu no citiem kaŗavīriem. Šīs īpašības izpaudās ne tikai kaujās, kur viņa varonība saistīja visu citu kaŗavīru uzmanību, bet arī ikdienišķā dzīvē un sagatavošanās laikā uz kaujām. Šādiem, visiem pazīstamiem gadījumiem no Brieža dzīves mēs bieži paejam garām, nepiegriežot viņiem, to vērību, kādu viņi pelna, bet vajadzīgs tikai apstāties pie kaut kāda no šiem gadījumiem un tuvāki viņu aplūkot, ka tūliņ nebūs gŗūti atrast viņos kaut ko tādu, kas raksturo Briedi kā izcilus personību vai izcilus kaŗavīru. [75.lpp.]

Šinī ziņā vispirms pelna vērību tie, toreiz vēl poručika Brieža, izlūku gājieni, ienaidnieka aizmugurē 1914. gada augusta un septembŗa mēnešos, kad Briedis vēl dienēja krievu armijas 25. divizijas štābā, un par kuŗiem diezgan sīkas ziņas sniedz bijušais Brieža pulka komandieris ģenerālis Verhovskis. Pēdējais sniedzot šīs ziņas, dara arī attiecīgo un parasto, šādiem gadījumiem novērtējumu, t. i. ar cik lielu risku priekš dzīvības bijuši saistīti šie izlūku gājieni, cik svarīgas ir bijušas iegūtās ziņas par ienaidnieku un cik noderīgas turpmākai kaujas darbībai. Iegūtās ziņas patiesi ir izrādījušās par ļoti svarīgām un viņu iegūšana saistīta ar lielām gŗūtībām un risku, un tādēļ Briedis apbalvots par pirmo izlūkošanu Kēnigsbergā ar Juŗa zobenu un par pēdējo Veržbolovas rajonā ar Juŗa ordeni.

Ja mēs nepazītu pulkveža Brieža turpmāko darbību un viņa centienus Latvijas strēlnieku pulkos, tad ar šādu Brieža izlūku gājienu novērtēšanu mēs varētu arī apmierināties, bet pazīstot Brieža ideālus un viņu pašu, ar noteiktību jāsaka, ka še bez tam ir jāpiemēro arī vēl citāds mērogs un jāmeklē cits viedoklis, lai saprastu, kādēļ Briedis uzņēmies šos izlūku gājienus, jo jādomā, ka augšā minēto ziņu dēļ vien Briedis to nebūtu darījis.

1914. gada rudenī pasaules kaŗam piemita vēl lauka kaŗa raksturs, kad bieži notika izlūku un citas sadursmes, diezgan bieži tika sagūstīti gūstnieki, kaŗaspēka daļas bieži mainīja savas vietas, nebij arī gŗūti raidīt ienaidnieka aizmugurē speciālus izlūkus, aģentus. Tas viss jau daudzmaz garantēja nepieciešamo ziņu ievākšanu taktisko un stratēģisko uzdevumu sastādīšanai. Ģenerālis Verhovskis pie tam vēl raksta, ka 14. septembrī bez tam bijuši izsūtīti no divizijas izlūki-virsnieki pa vienam no katra pulka, kuŗi uz izaicinājumu arī paši brīvprātīgi pieteikušies, pat lielākā skaitā, nekā tas bijis vajadzīgs. [76.lpp.] Ja nu virs visa tā poručiks Br. vēl ir piedāvājis arī savus pakalpojumus un atsevišķi lūdzis, lai viņam tiktu atļauts nokļūt ienaidnieka aizmugurē, tad ir skaidri, ka bez vajadzīgām priekšniecībai ziņām, atslēga šādai Brieža gribai meklējama vel kaut kur dziļāki.

Pirms pasaules kaŗa krievu armijas vadība nopietni interesējās un vāca ziņas par savu varbūtējo pretinieku armijām. Šīs ziņas tika drukātas speciālos slepenos periodiskos rakstu krājumos, kuŗi tika izsūtīti zināšanai visām kaŗaspēka daļām. Lielākā daļa šo rakstu bija veltīta vācu armijai. Briedis, kā augstākā mērā apzinīgs virsnieks bez šaubām bija pazīstams ar šiem rakstu krājumiem un tādēļ jādomā bija padots tam vispārējam iespaidam, kādu atstāja uz krievijas armijas virsniekiem šo rakstu krājumu ziņas par vācu armiju. Šis iespaids bija nospiedošs. No visa, kas tur tika sniegts, katrs krievu armijas virsnieks ieguva pārliecību, ka vāciem nesalīdzināmi augstāka organizācijas māksla, augstāka un lielāka technika, lielāka disciplīna un pastāvīga neatlaidīga dzīšanās pēc progresa visās kaŗa mākslas nozarēs, kuŗa izpaudās nemitošās reformās organizācijā un apbruņošanā. Zinot visu to kaŗam izceļoties, katram apzinīgam virsniekam vispirms uzbāzīgi uzmācās jautājums, vai tad ar tādu pretinieku pavisam ir iespējams cīnīties un gūt uzvaru?

Briedis bez šaubām piederēja pie tiem virsniekiem, kuŗi ne tikai uzticīgi, pašaizliedzīgi un godīgi izpildīja savus gŗūtos pienākumus, bet kuŗiem bija arī liela griba uzvarēt. Šo gribu viņam diktēja mūsu dzimtenes liktenis. Bet lai šo gribu pārvērstu darbos, vispirms bij nepieciešama pārliecība, ka uzvara patiesi ir iespējama.

Ja kaŗavīram, sevišķi vadonim tādas pārliecības nav, tad gŗūti runāt par sekmīgu darbību. Tad [77.lpp.] zūd enerģija un zūd pati griba. Sniegtās pirms kaŗa ziņas par vācu armiju mums tādas pārliecības nedeva. Iekš tā pastāvēja to krievu armijas labāko virsnieku traģiskais stāvoklis, kuŗiem kaŗa sākumā bij jādodas tieši pret vācu armiju. Vieni gāja ar šaubām, daudzi palaidās uz likteni un laimi, ievērojot to, ka lielākā vācu armijas daļa vērsta pagaidām pret Franciju. Bet Briedim, lai viņš varētu saskaņot savus darbus ar saviem dvēseles ideāliem, bij vajadzīga ticība. Ja mēs iziesim no šā viedokļa, tad mums būs saprotama tā dziņa, kas spieda Briedi, uzņemties pārdrošos izlūku gājienus bīstamā ienaidnieka aizmugurē. Viņš meklēja ticību uzvarai. Briedis kā īsts kaŗavīrs saprata, ka teōrētiskās un skaitliskās ziņas par ienaidnieku nav izsmeļošas par armiju, kā tādu, ka galvenais kaŗa elements ir pats karojošais cilvēks, bet par šo elementu — par vācu kareivi un virsnieku tai laikā nebija noteikta jēdziena. Vai viņi patiesi bija tādi “Übermensch”, kuŗi vadās vienīgi no “Deutschland über alles”, jeb vai viņiem arī piemita visas cilvēciskās vājības, no kuŗām atkarīgi armijas iekšējie spēki, par to ir iespējams spriest tikai novērojot šo cilvēku darbību, viņu dienesta izpildīšanu, viņu savstarpēju izturēšanos, viņu attiecības pret iedzīvotājiem u.t.t., tā sakot aptaustot šos cilvēkus ilgāku laiku ar savām acīm un ausīm. Tikai šāda pretinieka novērošana varēja dot galīgu pozitīvu vai negātīvu slēdzienu par uzvaras iespējamību. Ka šādas ziņas par pretinieku meklēja Briedis, par to liecina arī pats viņa pēdējā izlūkošanas gājiena veids, kuŗā Br. pavadīja ienaidnieka aizmugurē gandrīz 3 nedēļas, tirgojoties ar āboļiem un pieprasot no vācu kaŗaspēka daļām samaksu pret kvītēm par rekvizētām lietām un produktiem. Apbraukādams šādā veidā vairākus pulkus un štābus, viņš ielaižas sarunās [78.lpp.] gan ar virsniekiem, gan kareivjiem un novēro viņus kā cilvēkus un kā kaŗavīrus.

Bez šaubām šinī izlūkošanas gājienā Briedis savu pārliecību un pie tam pozitīvu patiešām bija ieguvis un savu slēdzienu par ienaidnieku, kā tādu, viņš vēlāki formulēja vienā vienīgā vārdiņā: “Friči”. Šinī vārdiņā var ielikt arī dažādu saturu, bet nevar no viņa izņemt viņa nicinošo toni, kuŗš neatļauj pierakstīt šiem “Fričiem” kaut kādu “Übermensch’u” īpašības. Tikai ieguvis šādu iespaidu par pretinieku un līdz ar to arī pārliecību par uzvaras iespējamību, Briedis varēja nodoties ar tādu sparu un ticību savam turpmākam kaujas un vadoņa darbam. Mēs nezinām cita piemēra, kur kaŗavīrs savas iekšējās pārliecības un savas darbības saskaņošanas dēļ būtu uzņēmies šādu uzdevumu, kādēļ šis gadījums pie pulkveža Brieža raksturojuma pelna sevišķu vērību.

Ticībā uzvaras iespējamībai Briedis smēla to enerģiju, ar kuŗu viņš ķērās pie darba jaunformētās latviešu vienībās un šī ticība, kuŗu viņš prata iedvest arī citiem, izcēla un atzīmēja katru viņa darbu, ko varbūt arī neapzinīgi, tomēr katru reizi sajuta viņa strēlnieki. Pirmais Brieža darbības posms latv. strēlnieku bataljonos ir jau attēlots vairākos rakstos, no kuŗiem sevišķu vērību pelna kapteiņa Medņa raksts. Kapteinis Mednis raksturo Briedi kā pionēri jaunākos kaŗa mākslas paņēmienos, atzīmēdams viņa apmācības veidus darboties sīkās grupiņās, visā pilnībā izmantojot visus techniskos sasniegumus. Bet šim pašam rakstam ir pievienots klāt viens fotografisks uzņēmums, kuŗš stāv it kā pretrunā ar visu kapteiņa M. rakstu. Šis uzņēmums ir ļoti dabīgs un viņā mēs redzam divās rindās norindotu rotu skrejot, ieturot solī taktu un līdzinoties. Pats Briedis skrien rotai priekšā, pagriezis galvu atpakaļ, lai novērotu vai strēlnieki pareizi [79.lpp.] ietur taktu, kreiso roku izstiepis, acīm redzot darīdams piezīmi vai aizrādījumu par līdzināšanos.

Šāda veida apmācības, visā kaŗa laikā, frontē un viņas tuvākā aizmugurē, nekur netika praktizētas, viņas notika priekš kaŗa, bet kaŗa laikā, varbūt, tikai dziļā aizmugurē, jo uz viņām skatījās ar aizspriedumu, kā uz kaŗam nevajadzīgu muštru. Neviļus rodas jautājums, kā gan attaisnot šādu Brieža rīcību?

Še mēs sastopamies atkal ar veco, bet principiālo militārās audzināšanas jautājumu un skaidri redzam, kā šo kardinālo jautājumu bija izšķīris Briedis. Viņš nebaidījās ne no kādiem aizspriedumiem un lietoja vienmēr tos paņēmienus, kādus atzina par nepieciešamiem un vajadzīgiem. Būdams pionieris jaunāko kaujas paņēmienu lietošanā, viņš tanī pašā laikā, kā redzams, bij pārliecinājies, ka ritms, takts un līdzināšanās ir tie nepieciešamie elementi, caur kuŗu palīdzību ir iespējams sasniegt darbības saskaņošanu un līdzināšanos, arī kaujas laukā atrodoties zem afektu varas.

Saprotams, ka še nav domāta līdzināšanās telpas ziņā, bet līdzināšanās uzdevumu izpildīšanas nozīmē.

Tas apstāklis, ka Briedis, būdams vēl samērā jauns virsnieks, bij ieguvis šo ciešo pārliecību par masu sakausēšanas vajadzību, kuŗa nav saprotama daudzām uz skaitļiem un plāniem izaugušām militārām autoritātēm, liecina par to, cik dziļi viņš bij izjutis visgŗūtākos kaujas apstākļus un cik labi saprata kaŗavīru dvēseli kaujas laukā.

Apmācījis savus strēlniekus rīkoties sīkās grupiņās un sakausējis viņus kopējās vienības sajūtā. Briedis iet ar viņiem pirmā kaujā 30. oktōbrī 1915. gadā un gūst neticami spīdošus panākumus, Šī pirmā kauja jau pilnā mērā attaisnoja viņa ticību, jo viņa pierādīja, ka ar attiecīgi sagatavotiem kareivjiem [80.lpp.] un ar lielu gribu uzvarēt, tas pilnīgi ir iespējams. Šai pirmai kaujai bij milzīga morāla nozīme. Paziņojums par viņas sekmēm Virspavēlnieka pavēlē bija ne mazāk nozīmīgs signāls visiem latvju kaŗavīriem pulcēties savās vienībās, nekā Goldmaņa un Zālīša uzsaukums.

Briedis neapmierinājās ar maziem panākumiem, viņa ticība bija liela, viņš ticēja, ka šī pirmā priekšzīme iedvesīs tādu pat ticību arī citās XII armijas dalās un tam ticēja, redzams, arī XII armijas k-ris, apzinādams lielo ziemas kauju plānu. Pielaidīsim stāvokli, ka kaut puse no visiem XII armijas bataljonu komandieŗiem būtu stāvējuši tādos savu uzdevumu augstumos, kādos stāvēja Briedis un tad uzstādīsim jautājumu, kādi tad būtu bijuši pazīstamo ziemas kauju rezultāti? Kas pazīst šo kauju apstākļus, tas nešaubīsies, ka tad jau tanī pašā ziemā Kurzeme būtu bijusi atbrīvota.

Tas nebij par daudz cerēts, it sevišķi priekš tāda ideālista, kāds bija Briedis. Viņš sprieda par citiem pēc sevis, — tā bija viņa, maz piedzīvojušā ideālista kļūda, bet šīs pašas ziemassvētku kaujas jau sniedza viņam šai ziņā lielus piedzīvojumus.

Tā paša pulka, kuŗā Br. komandēja bataljonu, otrā bataljona komandieris vēl pašā uzbrukuma sākumā bija pazudis un tikai vakaŗā, kaujām izbeidzoties, atkal atradies, kas ienesa lielu apjukumu šā bataljona darbībā. Cik sāpīgi to bij sajutis Briedis, to parāda tas. ka atgriežoties pēc izveseļošanās no ievainojuma un uzņemoties pulka komandēšanu, viņš turēja par savu pirmo uzdevumu pacelt sava pulka virsnieku morālo līmeni un tādēļ ar nesaudzīgu roku tīrīja pulku no tiem elementiem, kuŗi nestāvēja savu uzdevumu augstumos.

Še atzīmēta viena no raksturīgākām Brieža, kā kaŗavīra, īpašībām — pamatīgi izpētīt pretinieku, pirms uzsākt ar viņu cīņu — noveda viņu1914. [81.lpp.] gada rudenī ienaidnieka aizmugurē. 1916. gada rudenī šī pati viņa rakstura īpašība vadāja viņu pa ienaidnieka fronti, lai uz novērotām pretinieka vājībām dibinātu savu uzbrukuma plānu.

Pēc analoģijas jādomā, ka tā pati īpašība noveda viņu 1918. gada rudenī lielinieku štābā, lai uz pamatīgas viņu darbības izpētīšanas dibinātu savus tāļākos cīņas paņēmienus. [82.lpp.]

Lielas idejas prasa lielus upuŗus. Briedis nebaidījās nest šādu upuŗi un nesa viņu apzinīgi.

Viņa upuŗis jau nesis un arī turpmāki nesīs svētību mūsu dzimtenei, iedvesmodams uz varonību jaunās paaudzes, kad tautas liktenis no jauna būs apdraudēts. [83.lpp.]

[84.lpp.]

[85.lpp.]

[86.lpp.]