Livonijas karš

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 26.12.2013

LIVONIJAS KARŠ - Krievijas cīņa 1558- 83 par pieeju Baltijas jūrai. XVI gs. Krievu valsts tālākai attīstībai bija nepieciešama tieša satiksme ar R-Eiropu, bet “Livonijas barjera”, kas bija nodibinājusies jau XIII gs. vācu feodāļu agresijas rezultātā, to kavēja. Tieksmi pēc Baltijas zemēm, it īpaši tās jūras ostām - Narvas, Rīgas, Rēveles, noteica arī krievu muižniecības un tirgotāju šķiras intereses. L.k-a 1.posmā (1558-61) krievu spēki cīņā pret Livonijas ordeni guva ievērojamus panākumus - ieņēma Narvu un Tērbatu (1558 vidū), 1560. 2.VIII satrieca ordeņa spēkus Ērģemes kaujā (pie Lugažiem) un ieņēma stipri nocietināto Vilandes cietoksni. Krievu panākumus sekmēja igauņu un latv. zemn. nemieri, kas sevišķi spēcīgi uzliesmoja ZR-Igaunijā 1560 rudenī. L.k-a 2.posms sākās pēc Livonijas konfederācijas sabrukuma (1561-62), kad Krievijai bija jāuzsāk cīņa pret Lietuvu-Poliju un Zviedriju, kuras pieteica savas pretenzijas uz t.s. Livonijas mantojumu. XVI gs. 60.gados kara darbībai bija lokāls raksturs; zemi postīja gan iebrucēju karaspēks, gan vietējo feodāļu un kara algotņu bruņotas bandas. 70.gados kara darbība kļuva ievērojami rosīgāka. Sevišķi smagi Livonijas iedz. cieta sakarā ar krievu karaspēka 2 nesekmīgiem mēģinājumiem ieņemt Rēveli (1570-71 un 1577 sāk.), bet īpaši 1577 vasarā un rudenī, kad krievu armija cara Ivana IV Bargā vadībā iebruka Latgalē un Vidzemē. Kaut arī vācu muižniecības un buržuāzijas historiogrāfijā L.k. postījumi stipri pārspīlēti, tomēr tie bija visai ievērojami: Raunas, Cēsu Dzērbenes un Valmieras pils novados 1582 postažā bija pamestas 50-75% zemn. saimniecību; vēl 1590 Smiltenē un Gulbenē līdz 50% saimniecību bija bez iemītniekiem. Krievu karaspēka pēdējais panākums L.k-ā bija Kokneses, Cēsu u.c. Vidzemes piļu ieņemšana (1577). 1579 Polijas-Lietuvas karalis Stefans Batorijs ieņēma Polocku un Veļikije Lukus, bet 1581 aplenca Pleskavu. Poļu-lietuviešu karaspēka ielaušanās Krievijā, kā arī saimnieciskais posts tās ZR apgabalos un saspīlētais iekšpolitiskais stāvoklis valstī sakarā ar cīņu pret bajāru reakciju piespieda krievu karaspēku aiziet no Livonijas. Pēc pamiera līgumiem ar poļiem Zapoļjes Jamā (1582) un ar zviedriem Pļusā (1583) Krievija atteicās no visiem iekarojumiem Livonijā; Vidzeme un D-Igaunija palika Polijai, bet Z-Igaunija Zviedrijai. Zaudējusi Ivangorodu un Ingermanlandi, Krievija bija atgriezta no Baltijas jūras krastiem vēl vairāk nekā pirms kara. Latv. un igauņu tauta nokļuva jaunu iekarotāju varā, kuri Baltiju sadalīja savā starpā.
 
Lit. Zutis J., Livonijas karš, R., 1949; Dorošenko V., Kara postījumu sekas Vidzemes un Latgales lauksaimniecībā XVI gs. otrajā pusē, “Vēst.problēmas”, 1960, 3; Королюк В., Ливонская война, M., 1954; Donnert E., Der livländische Ordensritterstaat und Ruβland, Berlin, 1963.
 
V.Dorošenko
 
Latvijas PSR mazā enciklopēdija. 2.sējums, 403.-404.lpp.
 
Ievietots: 31.01.2002.

Raksti

Šķirkļi

Bibliotēka

Iezīmes

Tagi: 
Tematiskie rādītāji: 
Karaspēks un bruņoti konflikti
Hronoloģija: 
16. gadsimts

Reklāma