No Jaroslavas līdz Ufai

Par mūsu ceļojumu no Jaroslavas es še minēšu tikai garāmejot. Kad pēc mums sūtītais tvaikonis aizgāja no Volgas krasta, mēs palikām otrpus upei 16 cilvēku. Izgulējušies mežā un noslēpušies drošā vietā atradām ka divu trūkst. Kur tie bija palikuši, neviens nezināja pateikt. Mums pārējiem visiem, bija bises un lielākai daļai arī revolveri. Divu dienu laikā mēs visādi centāmies savienoties ar pulkveža Perhurova spēkiem, bet bez jeb kādām sekmēm. Pa šīm divām dienām mēs pazaudējām vēl 4 cilvēkus, tā ka par pārpalikušiem 10 cilvēkiem vairs nevarējām runāt, kā par zināmu kaujas vienību, un tāpēc sākām apspriest, ko darīt tālāk un kurp nu iet. Es paziņoju, ka eju uz Samaru, lai savienotos ar tautas armiju, un uzaicināju citus, kas grib, lai nāk līdzi. Gribētāju nebija daudz: 1) pulkvedis Maslo, artilērists, arī viens no Jaroslavas organizācijas dalībniekiem, 2) profesors Kļučņikovs, kurš pievienojās mums pa bruņotās sacelšanās laiku un bija ļoti enerģisks darbinieks. Viņš noorganizēja 15 cilvēku lielu nodaļu [71.lpp.] ieroču savākšanai. Vēlāk viņu ar visu šo nodaļu ieskaitīja uz Tvericu nosūtamā daļā. Beidzamās dienās Kļučņikovs izpildīja mana adjutanta pienākumus, bet vēlāk - Omskā Direktorijas laikā bija ārlietu ministris un 3) poručiks Kronbergs, no Maskavas latviešu virsnieku grupas, kas pa sacelšanās laiku apvienoja savā personā satiksmes komandas un un viņas priekšnieka pienākumus.

Pārējie nevēlējās nākt mums līdzi un aizgāja, kur kurais: kāds serbs – uz Arhangeļsku, cerēdams no turienes tikt ātrāk dzimtenē, kāds apakšvirsnieks no kaimiņu sādžas – aizgāja mājās, divi Jiļino stancijas dzelzceļnieki neuzdrošinājās vairs iet atpakaļ uz savu dienesta vietu un tāpēc aizgāja katrs uz savu sādžu: viens uz Daņilovas apriņķi, otrs uz Ņerehtu. Bija vēl kāds Kostromas grupas virsnieks, bet tas, bīdamies iet ar mums kopā, aizgāja atsevišķi, pa citu ceļu. Pirmās ceļojuma dienās mēs gājām pa lielākai daļai nakti, bet dienas pavadījām mežā atpūzdamies. Vēlāk, iepazinušies sīkāk ar zemnieku gara stāvokli, atradām, ka mums nekādas briesmas nedraud, un ka tāpēc, nav nekāda iemesla atteikties no tām mazām ērtībām, ko var sniegt sādžas. Un tomēr visu ceļu, ejot pa Jaroslavas un Kostromas guberņām, mums nevienā sādžā neizdevās atrast gabaliņu maizes, kaut gan tie zemnieki, pie kuriem mēs apmetāmies, tuvāku iepazinušies ar mums, bija gatavi dalīt ar mums [72.lpp.] visu, kas vien tiem bija. Viņi labprāt mums deva olas, kartupeļus, dažreiz pat vistas. Kādā vietā saimniece pat apraudājās, šķirdamās no mums, un iespieda katram saujā pa mazam plācenītim (pankokam), kurus bija izcepusi no bagātās saimnieces aizņemtiem miltiem.

Mēs, protams, viņiem nestāstījām, kas mēs esam, un zemnieki par to tikai varēja iedomāties. Kādā sādžā, netālu no Kostromas, mēs dzirdējām, ka divas dienas priekš mūsu ienākšanas, pagājusi garām 40 cilvēku liela nodaļa, kurai bijusi sadursme ar sarkano jātnieku izlūkiem, kas izsūtīti pretim no Kostromas, pie tam sarkanie zaudējuši 2 ievainotus kareivjus un 3 nošautus zirgus. Mēs sapratām, ka tas ir bijis Perhurovs ar savu nodaļu. Bet zemnieki stāstīja, ka tas esot bijis čehu avangards, un ka drīzumā ieradīšoties vesela armija, kura padarīšot galu sarkanajiem laupītājiem. Par Kostromu stāstīja, ka tur sacēlusies milzīga panika, un pilsētā esošais padomju valdības pulks, ar balsu vairumu, nolēmis padoties bez cīņas. Tikai visiem par lielu sarūgtinājumu kareivju nodaļa pagājusi pilsētai garām, un neviens nezinot – uz kurieni.

Tomēr sarkanie Kostromā bija spēruši visus aizsardzības soļus: uz visiem ceļiem dežurēja aizkārtnes un stingri kontrolēja katru iebraucēju. Mēs ļoti vēlējāmies nokļūt pilsētā, sevišķi es, jo cerēju pie saviem paziņām dabūt civilapģērbu un dokumentus [73.lpp.], bet bija ļoti bailīgi pat mēģināt. Tāpēc uz Kostromu aizgāja vienīgi profesors Kļučņikovs, kura apģērbs un dokumenti nevarēja radīt nekādu šaubu par to, itkā viņš būtu Jaroslavas sacelšanās dalībnieks. Es iedevu viņam pulkveža-leitnanta Kolpaka adresi, pie kura viņš varēja apmesties. Kad es pēc tam Omskā satiku profesoru Kļučņikovu, viņš man izstāstīja, cik daudz grūtības tam bijis jāizcieš, pirms viņš nokļuvis Kostromā un panācis atsvabināšanu no aresta, jo uz ceļa jau viņš kļuvis arestēts.

Mēs apgājām Kostromai apkārt ar lielu līkumu, un otrpus pilsētas ieguvām sev jaunu ceļa biedri, ar kuru es pēc tam, gandrīz veselus pusotra gadus, brālīgi dalīju visus likteņa sitienus, kuri tik bagātīgi bira uz mūsu galvas. Ejot pa kādas sādžas ceļu, ieraudzīju cilvēku ar dzeltenbrūnu bārdu, kuru uzreiz pazinu par savu bijušo pulka un kauju biedri – nesen no vācu gūsta, kā invalīdu, atbraukušo kapteini Trofimu Moiseiču Lahķionovu. Dabūjis dzirdēt no kurienes un uz kurieni mēs ejam, viņš, bez kādām runām, pievienojās mums. Pārģērbāmies zemnieku drēbēs, apgādājām no zemnieku sapulces dokumentus, uzmaucām plecos rupjus maisus, un, kā „maisinieki” devāmies tālāk. Jāpiezīmē, ka ļoti daudz šādu „maisinieku” gāja un brauca no šā apgabala uz citām ar maizi bagātajām guberņām, un ka mūsu izskats nevienā nevarēja sacelt kautkādas šaubas. Tā mēs aizgājām [74.lpp.] līdz Vjatkas upei, pa kuru tvaikonī aizbraucām līdz Kamai. Vjatkas tvaikoņa trešās un ceturtās klases pasažieri visi bija šādi maisinieki, un viņu bija tik daudz, ka ar lielām pūlēm vajadzēja izcīnīt sev vietu uz tvaikoņa, jo viņi visi brauca no ziemeļu bada guberņām apgādāt sevim pārtiku. Maisinieku starpā bija daudz tādu, kas jau ceturto reizi brauca pa šo pašu ceļu, un kuriem šāds brauciens bija kļuvis par specialitāti. No viņiem mēs dzirdējām daudzus „maisiniekiem” derīgus padomus, kuri varēja arī mums noderēt.

Dzīvojām dienu no dienas ar šo zemnieku masu un noklausoties viņu sarunās, mēs pilnīgi pārliecinājāmies par to lielo naidu un nemieru, kas mitinas plašajās zemnieku masās pret lielinieku režīmu. Bet tanī pat laikā mēs arī pārliecinājāmies, ka pareizi ir tie mūsu novērojumi, kurus mēs ieguvām jau no Jaroslavas zemniekiem, un proti: visam šim lielam nemieram nav dziļu sakņu, jo tālāk par bada un brīvas tirgošanās jautājieniem viņš neiet.

Nobraukuši līdz Kamai un paspējuši nokāpt no tvaikoņa un ieiet sādžā, mēs redzējām ka uz tvaikonīti dodas sarkanā milicija, un, kā mēs nejauši dabūjām zināt, -- ar nolūku atrast un arestēt par „maisiniekiem” pārģērbtos virsniekus. Vai nu kāds sarkano aģents bija mūs izspiegojis, jeb ar šo tvaikonīti bija braucis vēl kāds cits, kuru sarkaniem vajadzēja noķert, to mums neizdevās uzzināt, jo mēs pasteidzāmies iemukt [75.lpp.] uz Kamas trakta atrodošā silā, kur nodzīvojām visu dienu, un tikai nakti uzdrošinājāmies iet tālāk. Bet to nakti mēs mežā nejauši izšķīrāmies. Kapteinis Lahķionovs un poručiks Kronbergs, kā liekas, ogodami bija nogājuši sāņus, un cik mēs arī viņus nesaucām un nemeklējām, -- atrast tos vairs nespējām.

Tālāko ceļu gājām tikai divi: es un pulkvedis Maslo, iedami uz Samaru. Abi nomaldījušies virsnieki, kā vēlāk izrādījās, -- bija nokļuvuši no sarkanajiem tikko atsvabinātajā Simbirskā un iestājušies tautas armijā. Mums, turpretim, nācās izciest vēl daudz grūtības, pirms nokļuvām Samarā, jo vēl uz kuģa es biju saslimis ar tīfu, bet tas noskaidrojās tikai slimnīcā. Veselu nedēļu, būdams jau slims, es kopā ar Maslo gājām arvienu uz priekšu, papriekšu kājām, vēl braukšus, līdz beidzot, verstes 50 no Buguļmas, pārejot fronti, lielinieki mūs arestēja. Man bija jau pie arestēšanas 40 grādus augsta temperatūra, un es biju gandrīz bez samaņas. Tikai pateicoties pulkveža Maslo attapībai mūs pēc divām dienām atsvabināja, un mēs varējām nobraukt uz Buguļmu, kur es paliku zemstes slimnīcā, bet Maslo aizbrauca uz Samaru.

Tobrīd Buguļmas apkārtnē notika sarkano cīņas ar tautas armiju, un gandrīz katru dienu slimnīcā ieveda ievainotos virsniekus, bet man no tiek laikiem nav nekas palicis atmiņā. Atminos šo laikmetu, kā [76.lpp.] ļoti grūtu sapni, jo ne vien runāt, bet pat noklausīties sarunā bija priekš manis pārāk grūts uzdevums. Bez tam es izdarīju kļūdu, pārāk agri izrakstīdamies no slimnīcas. Tikko bija nokritusies augstā temperatūra, es nospriedu, ka nu jau varēšu aizbraukt uz Samaru, kaut gan ļoti nestipri stāvēju kājās un jutu stipru reiboņu. Divu dienu brauciens „ķepluškā” atstāja stipru iespaidu uz novārgušo organismu, un es tikai ar citu palīdzību varēju atstāt vagonu. Šo palīdzību man sniedza tas pats pulkvedis Maslo, kurš jau strādāja ģenerāļa Galkina štābā pie tautas armijas artilērijas formēšanas. Samarā es iepazinos ar ģenerāli Galkinu, un, dabūjis viņa piekrišanu uz iestāšanos tautas armijā, nobraucu uz Sizraņu pie savas ģimenes.

Nevaru atturēties neuzrakstījis dažas rindas tādu atmiņu, kurām nav nekādas vispārīgas intereses, bet kuras ir dārgas man, kā personīgi pārdzīvojumi, un kuras var būt tipiskas priekš daudziem simtiem un tūkstošiem man līdzīgos apstākļos bijušiem cilvēkiem.

Sizraņā atradu savu ģimeni tajā pat dzīvoklī, kurā to atstāju pavasarī, kaut gan pa šo laiku arī manai ģimenei bija bijis jābēg zem sarkano lodēm, jo Sizraņa, pēc 1918.g. maijā notikušās atsvabināšanās no sarkano jūga bija atkal uz dažām dienām nākusi sarkano rokās, tāpēc tad arī mana ģimene, kopā ar citiem bija atbēgusi uz Samaru, nepaspēdami neko paņemt līdzi. Par laimi [77.lpp.] pēc pāris dienām tautas armija bija aizdzinusi sarkanarmiešus, tā ka nu bēgļi varēja atgriezties atpakaļ.

Iebraucis Sizraņā griezos pie ārsta, kurš man kategoriski noteica veselu mēnesi pavadīt gultā un vismaz pusgadu izvairīties no katras pārpūlēšanās, jo viņš bija atradis nenormāli pavājinātu sirdsdarbību, no kuras cēlās galvas reibšana un kāju un roku pamirums. Priekš tā laikmeta tā bija grūti izpildāma recepte, bet cik bija iespējams, es viņu pūlējos izpildīt, un ar lielu labpatiku sāku nodoties pilnīgai atpūtai. Veselām dienām es pavadīju gultā, nejuzdams ne drusku garlaicības, un nevēlēdamies pat izlasīt avīzes, pret kurām manī pamodās gandrīz kā baiļu, jeb riebjuma sajūta, kā pret mēri, no kura es varētu beigties. Man par jo lielu prieku bija pavasarī pagalmā uzraktais sakņu dārziņš. Uz pagalma vidū esošā fundamenta es pavasarī uzcēlu mazu puķu namiņu, kuram apkārt uzraku puķu dobes, bet aiz tām dobes priekš redīsiem, gurķiem, sīpoliem, zirņiem, bietēm, pomidoriem un citām saknēm; bet vēl tālāk – pie pašas sētas – priekš melonēm un arbūziem. Saknes paauga ļoti labi un uz mūsu vegetarianiskā galda to bija vienumēr pārpilnība. Stundām ilgi ar labpatiku sēdēju šai dārziņā, pateikdamies liktenim par man novēlēto iespēju baudīt pilnīgu mieru, kuru, kā man likās, ar tādu nepacietību, bet veltīgi gaidīja visa izmocītā Krievija. Kādreiz vēlāk kad radās vairāk [78.lpp.] spēka, pamēģināju aizstaigāt uz diviem pārējiem sakņu dārziem, kuros biju iestādījis kartupeļus, kāpostus, baklažānus un ķirbjus. Ar bērnišķīgu prieku domāju par to laiku, kad varēšu ievākt visus šos augļus. Bet liktens nebija lēmis man ne redzēt, ne dzirdēt, kas ievāca tos.

Palēnām atlabodamies dažreiz sāku iziet no mājas un interesēties par tuvumā esošo fronti un arī nesen Sizraņā bijušiem notikumiem. Pēc acu liecinieku nostāstiem un avīzēs nodrukātiem pārstāstiem, Sizraņas atsvabināšanās no sarkanajo varas bija notikusi stihiski, pie visai niecīgas čehu palīdzības. Virsnieki un pilsētas inteliģence, sajūsmināti no čehu panākumiem, bija apvienojušies un gluži negaidot, bez kādas iepriekšējas sagatavošanās sacēlušies kā viens vīrs. Kamēr bija valdījusi vispārīga sajūsma, viņi bija guvuši pilnīgas sekmes. Bet tas turpinājies tikai tik ilgi, kamēr cīņas bija notikušas pašā pilsētā un viņas tuvākā apkārtnē. Lai sekmīgi attīstītu tālāko cīņu, bija vajadzīgs regulārs karaspēks, kuru vajadzēja vēl radīt, bet izdarīt to tieši frontes tuvumā un zem ienaidnieku lodēm – bija gandrīz neiespējama lieta. Bez tam bija vēl arī citi nelabvēlīgi apstākļi. Tā brīvprātīgo nodaļas, kuras sastādīja pilsētas iedzīvotāji, frontei arvien vairāk attālinoties no pilsētas, kusa un pamazinājās, kamēr vietējie bagātīgā melnzemes apgabala zemnieki, kuri vēl uz savas ādas nebija izbaudījuši lieliniecisma, [79.lpp.] – neizrādīja ne mazākās vēlēšanās iestāties pretlielinieku karaspēkā; drīzāk gan otrādi. Tāpēc pretlielinieku fronti varēja noturēt tikai ar regulāru, no aizmugures piesūtītu, karaspēku. Un tāpat kā Sizraņas, tā arī Simbirskas iedzīvotāji, visas savas cerības vērsa un labprāt ticēja visādām baumām par drīzu Sibīrijas armijas ierašanos; tāpat gaidīja čehu, japāņu un citu sabiedroto karaspēkus, palikdami paši pilnīgi pasīvi un pavisam kurli pret tiem sirsnīgiem uzsaukumiem, kuri nāca no frontes, un kuros fronte mēģināja iegalvot, ka var uzticēties tikai sev un saviem spēkiem.

Samaras Satversmes Sapulces komiteja, jeb tā sauktais Komučs tiešām uzsāka no frontes tālāk esošos apriņķos formēt tautas armiju. Šo darbu vadīja apdāvinātais un enerģiskais organizators – Samaras kara ministris – ģeneralis Galkins. Vēlāk Sibirijā, kur man bija izdevība jo tuvu darbā satikties ar ģenerāli Galkinu, es no pēdējā dzirdēju daudz ko par šo darbu, un man palika tāds iespaids, ka ģenerālim Galkinam, pašam pret savu gribu, ir bijis jāpielaiž pie šīs armijas organizēšanas jau zināmu sabrukumu nesošo dīgļu ieplūšana. Armijas formēšanas darbā ģen. Galkinam bija nācies vest bezgalīgu, daudzreiz ļoti asu cīņu ar satversmes sapulces komiteju (Komuču), kurs viss sastāvēja no es-eriem, un neskatoties uz visiem nesenās pagātnes bēdīgiem piedzīvojumiem, -- bija palicis par [80.lpp.] tādu pat neprašu kara lietās, kāds bija 1917.gadā, kad, pateicoties sociālistu revolucionāru laipnai līdzdalībai zem armijas demoralizācijas maskas atļāva lieliniekiem, Vācijas ģeneralštāba vadībā, apzinīgi sagraut Krievijas armiju. Arī še viņi pūlējās ievilkt jaunradīto armiju partijas rāmjos, acīmredzot vēl vienumēr nesaprazdami, ka armija nav un nevar būt organisms, kas var pats sevis pārvaldīt, bet ir tikai ierocis, kurš jāpārvalda un jāvada no augšienes. Tāpat arī to, ka armija var gan kalpot demokrātiskai valdībai, bet ka nevienam vēl nav izdevies radīt cīņas spējīgu armiju, stāvošu uz demokrātiskiem pamatiem. Ģenerālis Galkins stāstīja, ka viņam katrs svarīgāks princips bijis jāaizstāv ar lielām cīņām, jo katrā sīkumā soc.-revol. gribējuši ieraudzīt vecā režīma un „sapuvušās cara laiku armijas” pazīmes.

Kādreiz strīdoties ar vienu tādu soc.-rev. – kara laika virsnieku – es viņam jautāju, vai var saukt par sapuvušu to armiju, pie kuras sagraušanas pilnīgi nebīstoties ne no kāda soda, ar vislielāko enerģiju, bija jāstrādā veseli 8 mēneši, pēc tam, kad šī pati armija bija jau izturējusi 3 gadus garu, izmisuma pilnu cīņu ar daudz labāk apbruņotu un daudz pārāki apgādātu pretinieku. Atbildes vietā šis virsnieks kautko noņurdēja, ka es arī esot „tā laika” virsnieks. Es, protams, ļoti labi sapratu, ko viņš ar šiem vārdiem gribēja izteikt. [81.lpp.]

Piezīmēju, ka visu, ko še minu par tautas armiju, -- stāstu pēc citu vārdiem, kuri jo tuvu stāvēja šai lietai. Pats es personīgi sastapos ar tautas armiju viņas izjukšanas brīdī. Protams, ka es ļoti labi zinu, ka tautas armijas sabrukšanu ļoti stipri un vēl lielākā mērā veicināja arī daudzi citi apstākļi, par kuriem minēšu vēlāk.
Sizraņas fronti komandēja pulkvedis Bakičs, mans vecs paziņa no Rīgas frontes laikiem. Saticies ar viņu, es pārliecinājos, ka nebūs ilgi jāgaida uz pilsētas atdošanu sarkaniem, un tāpēc nolēmu savu ģimeni nosūtīt uz Sibiriju, kur, pēc manām domām, lieliniekiem nevajadzēja iekļūt.

Šai laikmetā no Maskavas uz Ufas apspriedi bija ieradies ģenerālis Boldirevs, zem kura komandas es karoju Rīgas frontē. Ģenerālis Boldirevs dzimts Sizranietis, un man izdevās viņu satikt. Nosūdzējis vispirms savu ārstu, kurš vēl arvien manim aizliedza stipru uzbudinājumu, es lūdzu Boldirevu, vai viņš, pagaidam, kamēr es atspirgšu, nevar man iedot kādu invalida-rakstveža vietu štābā, uz ko Boldirevs lūdza mani atbraukt uz Ufu, kur sakarā ar Ufas apspriedes rezultātiem manim atrašot kaut kādu nodarbošanos. Es tā arī izdarīju, un iebraucu Ufā priekš tik daudz un tik lielu troksni sacēlušās Ufas apspriedes beigām, kuras sakrita ar Kazaņas atdošanu lieliniekiem, kapēc arī Kazaņas bēgļi jau bija pārpildījuši Ufu, un es, neatradis pilsētā [82.lpp.] dzīvokļa, -- apmetos savā „ķepluškā” – stacijā.

Pirmie mani iespaidi no Ufas nebija iepriecinoši. Pirmās avīzes, ko es Ufā izlasīju, bija pārpildītas ar pārskatiem un referātiem par notikušām sēdēm, tikai diemžēl, ne par Ufas apspriedes sēdēm, bet gan par tirdzniecības- un rūpniecības saeimas sēdēm. Kā zinams, soc.-revol. vairākums nepielaida Ufas apspriedē tirdzniecības un rūpniecības priekšstāvjus, norādīdams, ka viņi neesot politiska partija. Es nezinu šā lēmuma īstos iemeslus. Un ļoti var būt, ka šie tirdzniecības un rūpniecības priekšstāvji tiešam gatavojās uzspridzināt no iekšienes Ufas apspriedi. Bet jau tad man likās, ka ar šādu savu lēmumu sociāl-revolucionāri parakstīja sevim nāves spriedumu, jo, nebūdami stipri frontē, viņi arī aizmugurē ar tādu rīcību ieguva atklātus ienaidniekus, kā kara, tā arī politiskos jautājienos. To varēja redzēt no pašiem pirmiem viņu soļiem. Pa to starpu, kamēr Ufas apspriedes gaita tika turēta apslēpta, tirdzniecības un rūpniecības priekšstāvju saeima atklāti drukāja savus pārskatus un izplatīja ļoti lielā vairumā. Un šo priekšstāvju runas bija tik pilnas ar pašaizliedzīgu patriotismu, ka par to nevarēja vairs ne drusku šaubīties.

Vispirms man gadījās izlasīt kņaza Kropotkina runu, kurā viņš dziedāja slavas dziesmas krievu virsniecībai, kā tādai. Es neteikšu, ka virsniecība nebūtu nopelnījusi šo uzslavu. Viņa bija vairāk nekā nopelnīta, [83.lpp.] bet – „kāpēc gan neviens no Ufas apspriedes dalībniekiem nesaka šos vārdus?” – domāju es, jo šai apspriedē tie vārdi skanētu ar vēl lielāku sirsnību. Kņaza Kropotkina vārdos nebija jūtama ne nepareizība, ne viltība, bet viltība bija gan droši vien jāmana pašiem tirdzniecības un rūpniecības saeimas dalībniekiem, kuri raudāja savas krokodiļu asaras. Man ir zināmi ļoti daudz spilgtu piemēru, kas raksturo šo šķiru izturēšanos pret krievu virsniecību, bet še es tos (piemērus) neminēšu, jo katrs virsnieks droši vien būs nevienu vien reizi saticies ar trulo, aklo un bezkaunīgo šo pašu šķiru izturēšanos tad, kad virsniecība gāja bojā aiz nodevēju zvērībām un mira badā biržas dūžu „patriotu” acu priekšā. Un šie bija tie vienīgie, kas tobrīd varēja sniegt palīdzīgu roku. Tāpēc es redzēju kņaza Kropotkina runā jaunas, uz krievu virsniecības patriotismu celtas, spekulācijas sākumu.

Man, vairāk kā ceturtdaļgadusimteņa nokalpojušam pašās dziļākās armijas ierindās, bija ļoti labi pazīstams krievu virsniecības gara stāvoklis, un es ar pārliecību varu teikt, ka šī virsniecība bija ļoti patriotiska un augstākā mērā pašaizliedzīga. Virsniecībai nebija no svara ne dinastijas, ne arī partijas intereses, jo pēc sava stāvokļa visa virsniecības lielākā daļa bija cēlusies no demokrātiskām aprindām. Tāpēc Ufas apspriedei, kuru es skaitīju un skaitu vēl tagad par patriotisku un demokrātisku apspriedi, bija [84.lpp.] daudz vieglāk tuvināties un pieiet virsniecībai un dabūt to savā pusē, nekā tirdzniecības un rūpniecības saeimai. Tikai Ufas demokrātiskā apspriede neprata to izdarīt, kaut gan virsniecība toreiz bija vienīgais spēks, kas tiešām varētu organizēt armiju jaunradītās direktorijas atbalstam. Un radīt jaunu armiju zem direktorijas flagas virsniecībai būtu bijis daudz vieglāk, nekā radīt šo pašu spēku zem „Dievs sargi Ķeizaru” skaņām, kā to darīja atamani, kas nostājās Sibīrijas armijas priekšgalā.

Zem „tirdzniecības un rūpniecības grupas” flagas bija sapulcējušās un noslēpušās visas krievu atpakaļrāpuļu politiskās partijas. Viņām, protams, piebiedrojās krievu priviliģētās virsniecības krējums, ar ģeneralštābu priekšgalā. Pats par sevi saprotams, ka uz šo virsnieku daļu nevar tikt attiecināts mans agrāk teiktais spriedums par krievu virsniecības gara stāvokli. Virsniecības reakcionārā virsbūve pastāvēja galvenām kārtām no ģeneralštāba un bijušiem kavalērijas virsniekiem. Viņiem pieslējās visdažādākie štābu adjutanti un tie armijas bēgļi, kas savā laikā aiz visādiem iemesliem bija bēguši no frontes, lai „ieraktos” visdziļākā aizmugurē, visvairāk Kazaņā, kur bija sakopotas visdažādākās aizmugures iestādes. Šie armijas astē stāvošie ar tādu pat veiklību un izveicību, ar kādu tie senāk bija bēguši no frontes, -- bija lielinieku laikā pratuši piemēroties tiem un ierīkoties viņu dienestā, bet kolīdz [85.lpp.] Kazaņa, Samara un citas pilsētas atsvabinājās no lielinieku jūga, tie nekavējoši muka projām uz aizmuguri, pārpildīdami Ufu, Omsku un citas pilsētas, lai atrazdamies tālumā no frontes, un, grozīdamies pēc katra vēja, strādātu tālāk savus netīros darbus. Šī virsnieku grupa, kaut gan, salīdzinot ar vispārīgo virsnieku skaitu, nebija liela, bija tas bruņotais spēks, uz kura sāka atbalstīties tirdzniecības un rūpniecības aprindas, un kurš pamazām, no sākuma gluži nemanot, sāka, kā zirnekļa tīklā ietīt direktoriju, papriekšu direktorijai pašai to nemaz nemanot. Atzīstos, ka pilnīgā un skaidrā apgaismojumā Ufas notikumi arī manim pašam parādījās tikai vēlāk, kad jau bija uzdīguši Ufā izsēto sēklu asni, kamēr pa Ufā atrašanās laiku ļoti grūti bija atrast kautjebkādu noteiktību šai haosā, un es visu laiku, varu teikt, klejoju grābstīdamies itin kā pa tumsu. Ufas apspriedei beidzoties ģen. Boldirevs tika iecelts par virspavēlnieku un par direktorijas locekli. Viņš man uzdeva organizēt galvenās nometnes apsardzības karaspēka daļu, ieceldams mani par šīs daļas priekšnieku, un tajā pat laikā padodams man galvenās nometnes komandantūru. Uz manu lūgumu dot tuvākus aizrādījumus no kā organizēt šo karaspēka daļu Boldirevs nekādus noteiktus aizrādījumus nespēja dot, atļaudams man pašam atrast ceļus un veidus, kā to vislabāk izdarīt. Es nekavējoši stājos pie formēšanas darba, un pa tām nedaudz dienām, kamēr galvenā nometne [86.lpp.] vēl bija Ufa, es paspēju jau dažu ko padarīt. Še man tomēr jāaizrāda, ka visā darbā es atradu pavisam negaidot dažādus kavēkļus, kurus man lika ceļā pati galvenā nometne, kura tai laikā noorganizējās, jeb pareizāki sakot, atbrauca jau pilnīgi gatava, pie tam vēl ar daudz lielāku locekļu skaitu, nekā tas bija vajadzīgs pēc tā laika apstākļiem. Tā bija visa ģenerālštāba akadēmija, kura tika gandrīz pilnā sastāvā saņemta vaņģos pie tautas armijas izdarītās Kazaņas atņemšanas sarkaniem. Trūka tikai akadēmijas priekšnieka ģenerāļa Andogska un galveno profesoru, piemēram Koļubakina.

Galvenās lomas nometnē bija izdalītas starp profesoriem-pulkvežiem Sļizhikovu, Ļeonovu, Sirjomjatņikovu un Kasatkinu. Pārējos amatus ieņēma kursu virsnieki, pie tam ģenerāļu amatus izpildīja diezgan jauni kapitani. Tā ka visos vēlāk notikušos notikumos tā laika galvenai nometnei piederēja noteicošā loma, tad ļoti interesanti būtu bijis izzināt visus tos apstākļus, kuru dēļ tika pieļauta nometnes formēšana no akadēmijas locekļiem, kas visu to laiku bija palikuši kalpot pie lieliniekiem ar akadēmijas priekšnieku priekšgalā, kurš bija ņēmis dalību Brestes miera noteikumu izstrādāšanā un parakstīšanā. Man liekas, ka še ģenerālis Boldirevs bija izdarījis lielu kļūdu, jo viņš bija pārkāpis vienu no stratēģijas visgalvenākiem noteikumiem, kas bija jāievēro pie virspavēlnieka štāba formēšanas. Virspavēlniekam [87.lpp.] par savu tuvāko palīgu – sava štāba priekšnieku jāieceļ cilvēks, kurš tāpat domātu, kā virspavēlnieks, un kuram pēdējais varētu uzticēties, kā pats sevim, pat visos sīkumos.

Cik man pēc tam izdevās noskaidrot, ģen. Boldirevs un viņa štāba priekšnieks – ģen. Rozanovs – bija cilvēki ar pavisam pretēju pārliecību un uzskatiem, un, droši vien, arī dažādu šķiru ļaudis. Kamēr Boldirevs bija no vienkāršas Sizraņas apriņķa zemnieku dzimtas, ģenerālis Rozanovs – pēc vienām ziņām bija Penzas guberņas muižnieks, bet pēc otrām – bijušais Baltijas barons Rozens, kurš kara sākumā bija pārgrozījis savu uzvārdu. Es neņemos apgalvot ne vienu, ne otru no šiem nostāstiem; tikai nav nekādu šaubu, ka Rozanovs bija no priviliģētām aprindām. Pārāk nodarbināts, kā direktorijas loceklis, ar dažādām valsts lietām, ģenerālis Boldirevs visu savas nometnes formēšanas lietu bija pilnīgi nodevis Rozanova rokās. Un pēc maniem novērojumiem Rozanovs, vākdams savus tuvākos līdzstrādniekus, izdarīja atkal to pašu kļūdu, ko Boldirevs.

Rozanovs pats personīgi atstāj dūšīga uzticama karotāja iespaidu; ir drusciņ parupjš, bet liekas būt nespējīgs strādāt zem diplomāta un politiķa maskas, un kā tāds, es domāju, nevarēja būt vienā lēģerī ar tādiem slīpētiem un viltīgiem politiķiem, pie kuriem es pieskaitu Sļizhikovu, Ļeonovu un Siromjatņikovu. Bez tam Rozanovs bija [88.lpp.] pārnācis pār fronti gandrīz vai vienā apakšveļā, lai atklāti cīnītos pret lieliniekiem. Turpretī augšminētie Rozanova tuvākie palīgi, pēc maniem novērojumiem, prot tikai vest aizkulišu cīņas, ja tā var apzīmēt viņu uzvešanos un darbību, jo nekad nevar ar pārliecību sacīt par ko un pret ko viņi cīnās.
Viss pārējais nometnes sastāvs – akadēmijas kadra virsnieki – bija apvienota un kareiviski disciplinēta masa, ko visi viņi pierādīja ar savu uzvešanos un vienā balsī ar lielāko sajūsmu un dziļu cienīšanu atsaukdamies par akadēmijas priekšnieku – ģenerāli Andogsku. Vajaga sacīt patiesību, ka ģenerālim Andogskam ir bijušas nenoliedzamas pedagoga dāvanas, jo viņš bija sakausējis un apvienojis un atstājis stipru iespaidu uz jau pieaugušiem ļaudīm. No šīs puses tā tad garīgi apvienotā nometne bija ieguvusi zināmu plusu. Tikai nu bija jājautā, uz kurieni tiks virzīta nometnes tālākā darbība. Vēl vairāk tāpēc, ka šīs darbības vadītāju fizionomija arvien palika kā mīkla, pie tam šī mīkla bija ļoti aizdomīga, jo jau savas darbības pirmās dienās, nometnei Ufā esot, es ne vienu vien reizi novēroju, ka galvenie nometnes darbinieki strādā pavisam citā virzienā, kā ģenerālis Boldirevs.

Man liekas, ka Ufas laikmetā visai šai kliķei vēl nebija ne pilnīgi noteikta politiska kursa, ne arī darbības plāna, tā ka šai laikmetā Ufā karavīru aprindās tikai radās [89.lpp.] un ieviesās dažādi virzieni un orientācijas, kuras jau vairāk jeb mazāk skaidri parādījās un izpaudās Sibīrijā. Pie tam Ufā zināja ļoti maz, jeb, pareizāki nemaz, no visas tās darbības, kas notikās Sibīrijā. Redzēja tikai vienu, ka Sibīrija nesūta it nekādas palīdzības tautas armijai, kaut gan šo palīdzību Sibīrija varēja parādīt jo lielā mērā. Sibīrijas armijas priekšgalā toreiz stāvēja ģen. Ivanovs-Rinovs, kurš tikko bija stājies ģen. Grišina-Almazova vietā. Uz ļoti īsu laiku Ivanovs-Rinovs ieradas Ufā, acīmredzot izlūkošanas nolūkos. Interesantu faktu no viņa uzturēšanās laika Ufā man atstāstīja ģen. Galkins: Vairāku liecinieku klātbūtnē ģen. Ivanovs-Rinovs stāstījis, ka tai momentā, kad viņš uzņēmies Sibīrijas armijas komandēšanu, pie viņa ieradušies pēc instrukcijām 12 virsnieku. Kad viņš apjautājies par kādām instrukcijām iet runa, virsnieki atbildējuši, ka viņi esot pie Sibīrijas armijas štāba sastāvoši virsnieki, kuru uzdevums esot bijis strādāt pie tautas armijas sagraušanas. Bet viņš, Ivanovs-Rinovs, esot šos 12 atlaidis, paziņodams, ka viņam tie neesot vajadzīgi.

Par nožēlošanu, es šo faktu dabūju zināt tikai gadu vēlāk un tāpēc nevarēju vairs pārliecināties, vai tiešām Grišina-Almazova laikā pie Sibīrijas armijas štāba bija bijuši šādi aģenti, jeb Ivanovs-Rinovs bija vienkārši palielījies, lai iegūtu Galkina labpatikšanu. Man par to rodas zināmas šaubas, jo ģenerāls Bielovs [90.lpp.] (Vitekopfs), bijušais Grišina-Almazova štāba priekšnieks, kura rīcībā būtu bijuši šie aģenti, ja viņi vispār būtu eksistējuši, bija arī Ivanova-Rinova laikā par štāba priekšnieku. Otrkārt, visi tie sibīrieši, kas bija pazinuši Grišinu-Almazovu, raksturoja to, kā „Dutova” tipa cilcēku, kuram tā tad vajadzēja daudz tuvāk stāvēt tautas armijai, nekā Ivanovam-Rinovam. Bez tam tajā pat laikā palkavnieks Volkovs nogalināja Sibīrijas ministri Novosjelovu. Šis pats Volkovs vēlāk pie Ivanova-Rivova spēlēja jo ievērojamu lomu. Visi pieminētie fakti liek domāt, ka augstākās Sibīrijas karavīru aprindās noteicošo lomu spēlēja taisni neviens cits, kā tikai Ivanovs-Rinovs, un es ne drusku nešaubos, ka pa viņa iebraukšanas laiku Ufā galvenās nometnes veiklie afēristi paspēja nodibināt ar Ivanovu-Rinovu vajadzīgos sakarus. Protams, ka negulēja arī tirdzniecības un rūpniecības grupa ar kņazu Kropotkinu, šo, kā daudzi pauda, jauno monarhistu Krievijas jaunās dinastijas ciltstēvu priekšgalā. Kropotkinam vismaz bija sava pamatīga ligzda Kazaņas „varoņa” pulkveža Stepanova štābā.

Visas še minētās politiskās aprindās bija nojaušams kaut kāds uztraukums, kaut kāds darbs, bet kā tas viss izpaudās uz ārieni, tas bija un palika pilnīgs noslēpums priekš plašām virsnieku un, protams, arī zaldātu aprindām. Pat manim, kurš savu dienastu pienākumu dēļ stāvēja tik tuvu [91.lpp.] pie šiem centriem, nebija ne mazākās iespējas izzināt kaut kādus sīkumus par visu to, kas notikās visapkārt. Tikai dien no dienas pie amata izpildīšanas sastopoties ar viņiem es arvien vairāk sajutu, ka es še neesmu savs cilvēks.

Mana ierašanās šai akadēmiskā nometnē tika uzņemta ļoti vēsi. Pie pirmās iepazīšanās ar savu tiešo priekšnieku pulkvedi Slišikovu (virspavēlnieka štāba priekšnieka palīgu), pēdējais starp citu izteicās, ka priekš mana amata viņiem esot jau savs kandidāts, bet kad es atteicu, ka esmu šai vietā iecelts no ģen. Boldireva, Slišikovs vairs neteica neviena vārda. Pie sveša cilvēka iestāšanās jaunā vietā, vēsas jeb atturīgas attiecības ir parasta parādība. Bet kopīgā darbā parasti nodibinās sirsnīgas attiecības; vismaz ar mani ir bijis visu manu dienasta laiku. Še turpretim, bija pavisam otrādi. Vēlāk, protams, es atradu visam tam paskaidrojumu. Senāk manim nekad nebija pienācies kalpot aizmugures iestādēs, un es vienumēr biju pieradis pie uzticīgas un atklātas satiksmes ar saviem dienasta biedriem. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka šeit, politisko intrigu smacējošā atmosfērā, es biju pārāk liels nejēga, jo nepratu izmantot viņu visvienkāršākos noteikumus, piemēram: „mēle cilvēkam ir dota tāpēc, lai noslēptu savas domas,” „godīgam būt ir muļķība” u. t. t.

Dienasta sarunā ar ģenerāli Rozanovu, pārrunājot jautājumu par pulkveža Demmerta, [92.lpp.] kuru man no visām pusēm rekomendēja, pieņemšanu par nometnes komendantu, es biju tik neuzmanīgs, ka atklāti izteicu šaubas par to, kad tik mums nebūtu „jāapdedzinās vācu saules staros.” Uz to ģen. Rozanovs asā tonī man atteica, ka vācu orientācijai tagad neesot nekādas nozīmes. Un tā ka toreiz vācu armija bija no Sabiedrotiem sakauta un noslēgts pamiers, tad es tiešām noticēju, ka vācu briesmas Krievijai vairs nedraud, un ka labās partijas, kas bāzējās uz vācu Viļumu, nu vienreiz mainīs kursu, bet – velti! Es biju atkal kļūdījies. Tūliņ pēc šīs sarunas galvenās nometnes priekšniecības, bet vēlāk arī visu viņas locekļu attiecības, palika pret mani vēl daudz aukstākas, pat naidīgas. Bez tam es nekad sarunās netiku slēpis savu kopdarbību ar Savinkovu, tāpat arī piedalīšanos dzimtenes un brīvības glābšanas savienībā. Bet viss tas, kā es to nojautu tikai vēlāk, tika jau uzskatīts par veselu noziegumu.

Beidzamās Ufā pavadītās dienās nometnes priekšniecība ne tikai ignorēja mani un neorientēja par man priekš dienasta pienākumu izpildīšanas vajadzīgiem apstākļiem, bet vienkārši mēģināja visos svarīgākos gadījienos nobīdīt no manu tiešu pienākumu izpildīšanas. Kad, piemēram, bija jāpārbrauc nometnei uz Omsku, visu pārcelšanās organizāciju saņēma savās rokās Slišikovs kopā ar karaspēku kustības pārzinātāju pulkvedi Kasatkinu. Pie tam man pat nebija atstāta vieta vilcienā. Par laimi [93.lpp.] manā rīcībā bija vēl Sizraņas „ķepluška,” kuru varēju pieķēdēt pie virspavēlnieka vilciena. Es visas šīs parādības mēģināju izskaidrot ar nometnes priekšniecības personīgo nelabvēlību pret mani, un tāpēc par to ne vārda netiku minējis Boldirevam, kuram nebija arī neviena brīva acumirkļa. Bet drīz vien es sajutu, ka lieta nav vis tik vienkārša, un visā drīzumā priekšniecības oficiālo izturēšanos pret mani sāka kopēt arī viss nometnes zemākais personāls, arī daudzie akadēmijas audzēkņi – izturēdamies piespiesti oficiāli, atbildēdami tikai uz maniem oficiāliem jautājieniem un boikotēdami pilnīgi visas privāti-personīgās attiecības. Protams, ka viss tas varēja notkt tikai uz mājienu no augšas, jo akadēmijas audzēkņu starpā bija arī vairāki mani cīņas biedri no vācu frontes.

Apmēram nedēļu pirms izbraukšanas no Ufas, tur ieradās Savinkovs. Daži direktorijas locekļi, to starpā arī ģenerālis Boldirevs uzturēja viņa kandidatūru uz iekšlietu ministra amatu direktorijā, bet soc.-revol. noteikti pretojās tam, nosaukdami Savinkovu par pārāk labi stāvošu. No otras puses pretojās arī nometne, bet, protams, pavisam citu motīvu dēļ, un mēģināja pēc iespējas drīzāk aizvadīt Savinkovu uz ārzemēm, acīmredzot, skaitīdami, ka viņa uzturēšanās Sibīrijā var apdraudēt tos. Savinkovs pirms pieņēma piedāvāto – kara misijas priekšnieka amatu Parīzē, ilgi šaubījās to darīt. Beidzot piekrita šim ceļojumam. [94.lpp.] Liekas, ka viņš jau toreiz saprata, kas sagaida brīvo Krieviju nākotnē, jo aizbraukdams viņš tā savādi atmeta ar roku un noteica: „Es, braucu, jo še tikpat nekas neiznāks!”

Frontē, kaut kur Buguļinas rajonā atradās pulkvedis Perhurovs, kurš bija paspējis ar 30 apbruņotiem organizācijas locekļiem aiziet no Jaroslavas un nonākt pie Kazaņas, kur patreiz notikās jo sīvas kaujas. Še Perhurovs bija papildījis savu nodaļu un nu strādāja kopā ar Kapeļi. Es no Ufas nosūtīju pie viņa ziņnesi atsūtīt manim dažus no saviem virsniekiem, lai es nejustos tik visai vientulis. Perhurovs bija atsūtījis 5 cilvēkus, kuri ieradās Ufā mūsu izbraukšanas momentā un tika ieskaitīti nometnes karaspēkā. Priekš nometnes komendanta vietas ieņemšanas atsūtītais pulkv.-leitn. I. par nožēlošanu netika vairs šai vietā, jo to jau bija ieņēmis pulkvedis Demmerts, kurš, kā es vēlāk dabūju zināt, bija priekš kara kalpojis Pēterpils policijā, bet beidzamā laikā bija bijis Kazaņas monarhistu savienības priekšsēdētājs.

Man par jo lielu prieku Ufā ieradās arī mans ceļa biedris no Jaroslavas – kapteinis Lahķionovs, kuru es tūliņ iecēlu par sevišķu uzdevumu štāba virsnieku pie sevis, un tā tad, kad nometne izbrauca uz Omsku, es vairs nebiju tik vientulis kā agrāk.