Roberts Malvess. Dundagas pils. Vēsturiskās izpētes materiāli. Būvvēsture. I. daļa. Sabiedriskais īpašums. 3. nodaļa. Pāreja uz privāto īpašumu

Satura rādītājs

Būvvēsture. I. daļa. Sabiedriskais īpašums. 3. nodaļa. Pāreja uz privāto īpašumu.

Maskavas valsts triecienu rezultātā 16.gs. vidū sabruka Livonijas feodālo valstiņu patstāvība. Pēdējais Livonijas ordeņa mestrs kļuva par pirmo Kurzemes un Zemgales hercogu Lietuvas un Polijas apvienotās valsts virskundzībā. Kursas bīskapija ar dažādās vietās izkaisītajiem Piltenes, Aizputes un Sakaslejas novadiem hercogistē neietilpa, bet pirkšanas ceļā pārveidojās par privāto īpašumu, no kura pakāpeniski izdalījās lielā Dundagas muiža. Šajos pārveidojumos liela loma bija Dānijas karāļnamam.

Vēlēdamies savam jaunākajam dēlam Magnusam, kuram vēl nebija pilni 20 gadi, sagādāt mantojuma daļu uz irstošās Livonijas drupām, Dānijas karalis Hristians III (1534.-1559.g.) 1558.g. ievadīja sarunas par Sāmsalas-Vīkas bīskapijas pirkšanu. Tās administrators (kā bīskaps Johans V fon Minhauzens, 1541.-1560.g.) bija arī Kursas bīskaps Johans IV (1540.-1560.g., miris ap 1583.g.). Nepaspēdams pirkumu nokārtot, Hristians III nomira 1559.g. 1.janvārī. tronī nāca tā vecākais dēls Fridrihs II (1559.-1588.g.), kas, pildot tēva vēlēšanos, sava brāļa Magnusa labā atpirka no Kursas bīskapa Johana IV viņa tiesības uz Sāmsalas-Vīkas bīskapiju. Ar Kursas bīskapijas domkapitula prāvesta Ulriha Bēra starpniecību Dānijas karalis savam brālim atpirka arī tiesības uz Kurzemes bīskapiju. Karalis brālim Magnusam pēc tam vēl nopirka no Mauricija (Morica) Vrangeļa (1558.-1560.g.) tiesības uz Rēveles (Tallinas) bīskapiju, samaksājot par visām kopā 30 000 dālderus. Godkārīgais Magnuss ar to vēl nesamierinājās. Viņš saradojās ar Maskavas caru Ivanu IV Bargo, apprecot kādu tā radinieci. Ivans IV par to piešķīra Magnusam „Vidzemes (Livonijas) karaļa” titulu. Piedzīvojis pilnīgu neveiksmi Sāmsalas bīskapa un „Vidzemes karaļa” lomā, viņš kā luterticīgais pēdējais Kursas bīskaps (1560.-1583.g.) 1578.g. apmetās uz dzīvi Piltenē.[1] Izšķērdējis savas pēdējās bīskapijas mantu un muižas, viņš nomira Piltenē 1583.g. 18.martā,neatstādams mantiniekus.[2] Viņa mirstīgās atliekas tai pašā gadā aizveda uz Dāniju.[3] Pēc ne visai drošām liecībām viņa atraitne Maskavas princese 1583.g. un vēl 1584.g. esot dzīvojusi Dundagas pilī.[4]  Par to jāšaubās tādēļ, ka jau 1582.g. Magnuss kā Kursas bīskapijas īpašnieks Dundagas kundzību bija pārdevis ungāru magnātam Polijas karaļa Septiņkalnes kancleram Mārtiņam Berzevicam. Kopš tā laika zemes virskundzība un tiešais zemes valdījums atradās dažādās rokās. Zemes kundzība pārgāja uz Piltenes novadu, kas stājās Kursas bīskapijas vietā.

Pēc pēdējā Kursas bīskapa nāves uz bīskapijas teritoriju, kurā atradās arī Dundaga, pretendēja Dānijas karalis, kas par brāļa Magnusa bīskapijām 1559.g. bija samaksājis 30 000 dālderus. Uz to pašu teritoriju pretendēja arī Polijas karalis Stefans Batorijs. Jau 1561.g. 28.novembra padošanās līgumā Polijas karalis Sigismunds II Augusts (1548.-1572.g.) bija apsolījis Gothardam Ketleram apvienot Kursas bīskapiju ar hercogisti. Arī pats Magnuss 1579.gadā bija padevies Polijas virskundzībai. Stefans Batorijs (1576.-1586.g.) tūlīt pēc Magnusa nāves 1583.g. pavēlēja savam karaspēkam ieņemt un izpostīt Piltenes novadu. Sākās t.s. Piltenes mantojuma karšs (1583.-1585.g.), kas norisinājās bijušās bīskapijas teritorijā starp Dāniju un Poliju. Apgabalu stipri nopostīja. Beidzot Kroneborgā 1585.g. 10.aprīlī noslēdza mieru. Dānija par 30 000 dālderiem atteicās no Piltenes novada par labu Polijas karalim. Bet tam nebija tikdaudz naudas. Tad šo summu samaksāja Prūsijas hercogs, bet par to paturēja Piltenes novadu ķīlā līdz 1617.g.[5] Arī pēc tam Kurzemes hercogiem neizdevās panākt Piltenes novada pievienošanu, jo tai pretojās kā Polija tā Piltenes muižniecība. Kopā ar tiem turējās jaunie Dundagas īpašnieki.

Pēc Piltenes muižniecības ierosinājuma Dunalkas barons Kārlis fon Sakens 1610. un 1611.g. sastādīja šim novadam īpašas zemes tiesības, kuras Polijas karalis Sigismunds III apstiprināja 1611.g. 28.oktobrī kā t.s. Piltenes statūtus. Tās bija muižnieku privilēģijas. 1617.g. 9.maijā karalis apstiprināja arī Piltenes novada politisko satversmi un administratīvo struktūru. Tā bija Piltenes „Formula regimini,” ar kuru oficiāli atcēla Kurzemes hercogu tiesības uz šo apgabalu. Visa tā rezultātā muižnieki ieguva pilnīgu rīcības brīvību ar saviem īpašumiem. Šīs iespējas izlietoja arī jaunie Dundagas īpašnieki.

VĒRES

[1] Piltenes novada resp. Kursas bīskapijas iedzīvotāji luterticībā no katolicisma pārgāja 16.gs. vidū.
[2] Baltasara Rusova Livonijas hronikā (tulkojis cand. hist. Ed.Veispals, izd. Rīgā 1926.g., 205.lpp.) minēts, ka Magnuss miris februārī, un viņa mirstīgās atliekas aizvestas uz Dāniju.
[3] J.G.Arndts savā hronikā (Der Liefländischen Chronik Andrer Theil, I tabulā 301.lpp.) raksta, ka Magnuss apbedīts pils baznīcā Piltenē. Ticamāka ir B.Rusova liecība, jo viņš bija laikabiedrs notikumiem.
[4] Šādas ziņas sniedzis Krišjānis Valdemārs, izdodot un komentējot 1855.g. mācītāja Jakoba Frīdriha Bankava dzejoli par Dundagu: Jacob Friedrich Bankau, Dondangen, Ritterschloß und Privatgut in Kurland. Dorpat, 1855., 6.lpp.
[5] L.Arbuzovs Latviešu konversācijas Vārdnīcā, X, 19117.-19124.slejā min gadu skaitli, bet K.Lēviss of Menārs savā rakstā – Schloss Dondangen – 1617.

Būvvēsture. I. daļa. Sabiedriskais īpašums. 2. nodaļa. Kursas bīskapijas īpašums
Būvvēsture. II. daļa. Privātais īpašums. 1. nodaļa. Īpašnieku maiņa Dundagā