Roberts Malvess. Dundagas pils. Vēsturiskās izpētes materiāli. Būvvēsture. II. daļa. Privātais īpašums. 1. nodaļa. Īpašnieku maiņa Dundagā

Satura rādītājs

Būvvēsture. II. daļa. Privātais īpašums. 1. nodaļa. Īpašnieku maiņa Dundagā

Piltenes mantojuma kara laikā (1583.-1585.g.), iespējams, cietusi arī Dundaga. Tādēļ tās jaunais īpašnieks Berzevics pēc kara raisījās no Dundagas vaļā.[1] Jau 1588.g. 20.februārī par 60 000 Rīgas markām viņš to pārdeva Brandenburgas markgrāfa padomniekam Levinam fon Bilovam (Bülow) no Meklenburgas.[2] 

Pēc Levina Bilova nāves Dundagu mantoja tā dēls landrāts Frīdrihs fon Bilovs. Viņa pirmā sieva bija Anna fon Maidele, bet otrajā laulībā – Anna Sibilla fon Osten-Sakena no Bātes muižas. Pēdējā pēc vīra nāves kļuva par Dundagas īpašnieci. Otrreiz Anna Sibilla salaulājās ar landrātu Otto Ernestu fon Maidelu, sava pirmā vīra pirmās sievas radinieku. Maideli bija turīga un ietekmīga dzimta Kurzemē. Vēsturnieks J.Juškevics kā turīguma piemēru min Dundagas īpašnieku Maidelu, kuram piederēja viens miljons florēnu skaidrā naudā.[3]  Otto Ernesta tēvs Hermanis fon Maidels 1617.g. bija izpircis Piltenes novada ķīlu, samaksājot Prūsijas hercogam 30 000 dālderus, un 1622.g. kļuva par Piltenes stārastu un landrātu kolēģijas prezidentu. Vēlāk šos amatus ieņēma viņa dēls Otto Ernests, kas arī divreiz bija laulājies. Viņa pirmā sieva bija Marija fon Rautere. Otrā sieva, jau minētā Anna Sibilla, pūrā sev līdzi ņēma Dundagas īpašumus.[4] Ja izpērkot ieķīlājumu Hermanis fon Maidels bija atbrīvojis Piltenes novadu no pakļautības Prūsijas hercogistei, tad Hermaņa dēls Otto Ernests fon Maidels ar 1939.g. (kļūda, domāts 1639.g.!!!) 12.augusta konvenciju nodrošināja Dundagas neatkarību no Piltenes.[5] B.Šmids raksta, ka Maidelu dzimta Dundagu ieguvusi precību ceļā tikai 1651.g.[6], tā radot anahronismu ar augstāk minētajiem datiem.

17.gs. Kurzeme daudz postījumus piedzīvoja zviedru un poļu karos. Jau 1601.g. zviedru karaspēks izcēlās pie Plienciema un nopostīja plašu teritoriju no jūras līča līdz Tukumam. 1603.g. zviedri ieņēma Ventspili, bet 1621.g. – Jelgavu. Arī pēc Altmarkas 1629.g. pamiera zviedru un poļu karaspēks turpināja laupīšanas karus Kurzemes hercogistē, bet līdz Dundagai vēl nenonāca. Citādi tas bija 17.gs. vidū, kad karā iesaistījās arī Krievija. Lai aizsteigtos krieviem priekšā, zviedri centās okupēt visu Zemgali un Kurzemi.[7] Zviedru ģenerālis grāfs Kārlis fon Šlipenbahs 1656.g. apšaudīja un ieņēma Dundagu, pēc tam visu Piltenes apgabalu. Maidelam vajadzēja zvērēt uzticību Kārlim X Gustavam. Taču naudīgajam Dundagas īpašniekam izdevās par lielāku naudas summu atgūt savu pa pusei izpostīto pili un novadu. Gleznotājs J.Dērings 19.gs. vidū vēl varējis saskatīt pie ārējā mūra pils ziemeļu[8] pusē vietu, līdz kurai tas bijis iebrucis zviedru apšaudes laikā. Vēl esot redzamas skanstis, uz kurām bijuši uzstādīti zviedru lielgabali.

17.gadsimts Kurzemē un Dundagā bijis ne tikai karu un postījumu laiks, bet arī ļoti rosīgas celtniecības periods. Celtniecībā īpaši izcēlās Maidelu dzimta, kurā galvenā loma piederēja enerģiskajai „prezidentei” Annai Sibillai. Ja pats prezidents Ernests Otto Maidels bija vairāk aizņemts ar amata pienākumu pildīšanu Piltenē, tad Anna Sibilla visu enerģiju veltīja savai Dundagai. Ar savu aktivitāti un uzņēmību viņa ieguva vīrišķīgas un varonīgas sievietes slavu, par kuru vēlāk radās daudzi nostāsti. Viņa pat identificēta ar teiksmaino „zaļo jumpravu.”[9] G.Zēzemans (Seesemann) 1872.g. atzina, ka tieši prezidentes Annas Sibillas darbības rezultātā Dundaga piedzīvojusi savus ziedu laikus (Blütezeit). [G.Seesemann, Erinnerungen an Dondangen. Mitau, 1872.g.]

Kādā no teikām stāstīts, ka „Piltenes bīskaps Franks” draudējis Dundagai ar karu. Anna Sibilla esot apbruņojusi visus savus vīrus, pati vīriešu drēbēs zirga mugurā stājusies to priekšgalā un padzinusi bīskapu no savām robežām.[10] Patiesības labad jāpiebilst, ka tāda bīskapa nemaz nav bijis.

Kādā citā teikā minēts, ka par Kolkasraga gaismas bāku uzcelšanu rīdzinieki bijuši tik sajūsmināti, ka sagaidījuši Annu Sibillu, kad tā Rīgu apmeklējusi, pie pilsētas vārtiem ar lielu triumfu un visu zvanu skaņām.[11] Sīkraga ciemā viņa esot ierīkojusi ostu un būvējusi kuģus Dundagas ražojumu nosūtīšanai tālāk patērētājiem. Vēlāk šī osta esot aizsērējusi. [12]

Gleznotājs J.Dērings, kas ar Dundagu un tās vēsturi iepazinās 19.gs. vidū, sniedz jau vērtīgas ticamas liecības par enerģiskās prezidentes darbību. Viņš raksta, ka Anna Sibilla ap 1685.g. pilī uzbūvējusi austrumu korpusu, bet 1683.g. iekārtojusi pils kapellu ar altāri, kori, kanceli, ērģelēm un soliem. Viscaur bijuši bagātīgi izrotājumi ar kokgriezumiem, „raibās krāsās un apzeltījumiem.” Pils baznīcā bijuši izvietoti lepni Maidelu un Zakenu ģerboņi ar gadu skaitli 1683.[13]

Šķiet, ka Annas Sibillas laikā izbūvētas arī dažas citas pils telpas un izveidotas tās bagātīgā pils interjera daļas, kuras J.Dērings attiecina uz 17.gadsimtu.

G.Zēzemans savām acīm vēl pirms pils izdegšanas 1872.g. redzējis mākslas darbus, kuros godināta enerģiskā pils saimniece. Tās bijušas gleznas bruņinieku zālē, kas sadegušas lielajā ugunsgrēkā. Viņa pati atdusoties greznā zārkā draudzes baznīcā zem velves (pagrabā) līdzās veco laiku bruņiniekiem un majorāta kungiem.[14] Annai Sibillai ar padomiem esot kalpojuši trīs mācīti priesteri. Divi no tiem noturējuši arī dievkalpojumus pils baznīcā, pie tam Krūze noturējis rīta lūgšanas, bet Kunavs (Cunau) teicis vakara sprediķus. Pils baznīca bijusi paredzēta vietējai vācu draudzei.

Trešais padomdevējs bijis Dundagas latviešu draudzes mācītājs Bartolomejs Badendiks.[15]

Domājams, ka Anna Sibilla bijusi reliģiski noskaņota persona, bet nacionālā ziņā nav norobežojusies no vietējās latviešu sabiedrības. Priesteru dotie padomi prezidentei būs palīdzējuši orientēties arī baznīcas izbūvē un izdaiļošanā.

Dundagas muižas teritorijā ietilpa daļa no Rīgas jūras līča piekrastes ar vairākām sīkām piejūras ostām un Kolkasrags ar divām signālbākām. Tajās pa naktīm no 1.augusta līdz 31.decembrim dega uguns, nodrošinot kuģniecību ar Rīgu. Jau Polijas karalis Vladislavs IV Vaza (1632.-1648.g.) 1633.g. 6.maijā Dundagas īpašniekam bija izdevis monopoltiesības uz Kolkasraga bākām. Zviedrija Rīgas dēļ bija ieinteresēta šo bāku pastāvēšanā un ieguva tās savā īpašumā. Līdz 1657.g. tās rentēja kāds rīdzinieks Kēnigsfelds, maksājot Dundagas īpašniekam par kurināmo. Pēc tam tās rentēja pērnavietis Steglings, kas par kurināmo maksāja nekārtīgi. Rezultāts bija tas, ka bākas vairs neapgaismoja. Tad zviedri 1680.g. noslēdza līgumu ar Dundagas īpašnieci Annu Sibillu Maideli, maksājot taipar bāku apgaismošanu 2500 dālderus gadā. Bākas apgaismoja katru nakti no 1.augusta līdz 31.decembrim, uzturot tur uguni ar malku vai akmeņoglēm.[16] 

Vētras laikā jūras līča piekrastē bieži avarēja kuģi. Dundagas īpašnieki no kuģu vrakiem paņēma dekoratīvos kokgriezumus, ko izlietoja savas pils galeriju un ārējo kāpņu izrotāšanai.

Pēc tam, kad Otto Ernests fon Maidels bija miris (1670.g.), būdama bezbērnu atraitne, Anna Sibilla novēlēja Dundagu savam brāļadēlam Evaldam fon Osten-Sakenam no Bātes muižas (pie Vaiņodes). Dundagas saimniecību joprojām vadīja enerģiskā atraitne, bet landrāts Evalds fon Osten-Zakens uzturējās savā dzimtajā muižā. Kad 1687.g. nomira Anna Sibilla, izmantojot likumīgā mantinieka prombūtni, par Dundagas īpašnieku patvarīgi uzmetās viņas otrā vīra dēls no pirmās laulības (ar Mariju fon Rauteri) – Cīravas dzimtkungs Dītrihs fon Maidels un pasteidzās apprecēt īstā mantinieka Evalda fon Osten-Zakena māsu, kurai arī bija vārds Anna Sibilla. Dītrihs fon Maidels maksāja savam svaini par Dundagu rentes naudu. Pirms nāves (1711.g.) Dītrihs fon Maidels 1710.g. 16.septembrī ar testamentu atteicās no Dundagas par labu tās īstajam mantiniekam Evaldam fon Osten-Zakenam, kam Dundagu jau pirms 40 gadiem bija novēlējusi prezidente Anna Sibilla. Kopš 1714.g.[17] Osten-Sakenu dzimta saimniekoja Dundagā līdz agrārai reformai 1920.g.

Ar Dītrihu fon Maidelu saistās teika par rūķīšu kāzām un t.s. „zaļo jumpravu.” Pils celtniecībā, šķiet, uz ilgāku laiku bija iestājies apsīkums. Galvenās rūpes bija pievērstas pēcnācēju un mantinieku jautājumam, ko tautas tradīcijas izskaidroja kā rūķīšu karaļa lāsta sekas.

Jau Dītrihs fon Maidels nomira (1711.g.) bez bērniem. Pēcnācēju nebija arī viņa svainim Evaldam fon Osten-Zakenam. Kad tas nomira 1718.g. 28.janvārī, Dundagu mantoja tā jaunākais brālis Johans Ulrihs, kas bija laulājies ar Benignu Elizabeti fon Firksu no Nurmuižas. Viņu dēls Kārlis kļuva par ievērojamāko un slavenāko Dundagas īpašnieku. Viņš dzimis Dundagā 1721.g. 13.oktobrī, miris Berlīnē 1794.gada 31.decembrī.[18] Pēc tēva Johana Ulriha nāves 1731.g. Kārlis fon der Osten-Zakens mantojis ne tikai Dundagu, bet arī Bāti un vēlāk ieguva vēl citas muižas Kurzemē un Vidzemē. Slavens un varens viņš kļuva ne ar savām muižām, bet augstajiem amatiem un tituliem ārzemēs. 1746.g. viņu iecēla par poļu stārostu Piltenē, 1763.g. 1.martā par Austrijas valsts grāfu, 1786.g. 15.oktobrī par Prūsijas firstu. Savu dzīvi viņš noslēdza Berlīnē kā Prūsijas kara ministrs. Viņš bija divas reizes laulājies, bet nomirstot neatstāja pēcnācējus.

Kr.Barons no savas aukles, kas bijusi Dundagas novadniece, dabūjis dzirdēt daudz un dažādu nostāstu par šo novadu un pili, ko arī pats apmeklējis. Daļu no dzirdētā un redzētā viņš nopublicējis Kr.Valdemāra izdotajā laikrakstā Pēterburgas Avīzes 1862.g. Nr.20.-22. Starp citu viņš raksta, ka ļaužu atmiņa „tagad” (1862.g.) sniedzoties atpakaļ tikai līdz „firstu laikiem.” Šis firsts Kārlis Zakens, pēc Kr.Barona vārdiem, „stāvējis augstā dienestā pie prūšu ķēniņa vecā Frica (Friedrich II), kur tas arī savu grāfa un firsta godu bija izpelnījis. Apakš viņa valdīšanas dundzeniekiem bija jo vieglāka verdzība. Ārzemēs dzīvodams, viņš ik pa trim gadiem nāca mājā savus apkšniekus apmeklēt. Ak, tad bija lieli prieki iekš Dundagas! Nauda kļuva saujām bārstīta, ko nabaga zēni, cits citu ķukriski pagrūzdami, steidza salasīt; arī baltmaizes veģi papillam izdalīti... Viņa laikā Dundaga tika arī jo vairāk uzkopta. Augļu koku dārzi, alejas un tas pieminētais briežu mežs[19] toreiz tapa stādīti.”

Kārlis fon Osten-Zakens 1766.g. uzbūvēja jaunu mūra baznīcu Dundagas draudzei vecās koka baznīcas vietā.[20] Tajā bija 550 sēdvietas. Baznīcā bija novietotas dažādas pils īpašnieku piemiņas plāksnes un urnas[21], bet zem altāra telpas velves – līķu zārki un sarkofāgi.[22] 1785.g. firsts uzcēla arī jaunu pastorātu Bātā. Par celtniecību Dundagas pilī liecību trūkst. Šķiet, ka varenais īpašnieks būs samierinājies tikai ar interjera priekšmetu un eksponātu papildināšanu.

Firsts Kārlis fon Osten-Zakens pirms nāves (miris 1794.g. 31.decembrī) bija sastādījis testamentu, ar kuru Dundagā un Bātā nodibināja (1787.g.) majorātu jeb ģimenes fideikomisu, atļaujot savai atraitnei Kristīnei Sofijai (mirusi 1811.g.)[23]  izraudzīties pirmo majorāta kungu. Pirms nāves par tādu viņa izvēlējās vīra audžudēlu Dobeles pilskungu Hristofu Ferdinandu fon der Osten-Zakenu. Dundagā viņš ieradās 1812.g., bet nomira jau 1818.g. 22.maijā, atstājot savas muižas mantojumā vecākajam dēlam Kārlim Hristiānam fon der Osten-Zakenam. Viņš arī nomira bez bērniem 1845.g. aprīlī. Saskaņā ar mantojuma tiesībām Dundagu ieguva viņa brālis virspilstiesa (Oberhofgericht) advokāts Jelgavā Teodors fon der Ostens, saukts Zakens. Viņam bija divi dēli: Kārlis – dzimis 1834.g. 13.jūnijā un Teodors – dzimis 1836.g. 15.jūnijā.[24]

Īpašnieku biežā maiņa un to mazgadība atstāja nelabvēlīgu iespaidu uz Dundagas pils saimniecību un celtniecības pilnveidošanu. Radās iespējas dažādām patvarībām no muižas zemāko pārvaldnieku puses. Kr.Barons 1862.g. savās atmiņās raksta: „Šie pēdējie laiki ir dundzeniekiem vēl jaunā atmiņā, un tie viņu nasauc par „Freija laikiem,” pēc muižkunga Frey, kas ļoti bargi Dundagu pārvaldīja.”[25] 

1859.g. lībiešu zemniekiem lika priekšā parakstīt jaunus rentes līgumus, ar kuriem palielinājās Viņu maksājumu un nodevu apmēri. Kas atteicās, tos padzina no mājām, atņēma tiem lopus un inventāru. Sakarā ar to Dundagas novadā uzliesmoja t.s. „lībiešu bunte” jeb „līvu dumpis.” Jaunos līgumus parakstīt piespieda ar karaspēka palīdzību. Nemieru vadoni Niku Šubergu apcietināja un smagi spīdzināja.

1863.g. nemieri uzliesmoja no jauna.[26] Drīz pēc tam pilī izcēlās ugunsgrēks.

VĒRES

[1] J.Fr.Bankavs pirms Berzevica min šādus divus Dundagas īpašniekus: mācītāju Minhhauzenu un Sliteru. Minhhauzens ir Kursas bīskaps Joans IV, bet Slitera vārds nav pazīstams. Tas varēja būt tikai Magnuss. – Skat. iepriekš minētā izdevuma 6.lpp. – Pamatojoties uz Bankava dzejoli, arī Krišjāns Barons Pēterburgas Avīzēs 1862.g. Nr.22, 233.lpp. piemin Slitera vārdu, nosaucot to un pat Berzevicu par bīskapiem, kaut gan Kr.Valdemārs Bankava dzejoļa 1855.g. izdevumā Berzevicu nosaucis par poļu kancleru.
[2] Skat. iepriekš minētos izdevumus un Erik Thomson, Georg Baron von Manteuffel–Szoege, Schlösser und Herrensitze im Baltikum. Frankfurt am Main.1963., 82.lpp. – K.v.Löwis of Menar, Schloss Dondangen in Kurland, 4.lpp. – B.Schmid, Die Burgen des deutschen Ritterordens in Kurland, 212.lpp.
[3] J.Juškevičs, Hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē. Rīgā, 1931.g., 617.lpp.
[4] K.Löwis of Menar, Schloss Dondangen in Kurland, 4.-5.lpp.
[5] K.Löwis of Menar, Schloss Dondangen in Kurland, 5.lpp.
[6] B.Schmid, Die Burgen des deutschen Ritterordens in Kurland, 212.lpp.
[7] Latvijas PSR vēsture. I. Rīgā, 1953.g., 218.lpp. – L.Arbusow, Grundriß der Geschichte Liv-, Est- und Kurlands. Riga. 1908., 211.lpp. – K.Lēviss of Menārs (5.lpp.) un B.Šmids (212.lpp.) savos augstāk minētos rakstos par zviedru okupāciju gadu Dundagā un Piltenē min 1656.g., bet Latvijas PSR vēsturē minēts tikai 1658.g. – J.Juškevičs savā monogrāfijā – Hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē (Rīgā, 1931.g.), 565.lpp. nosaucot konkrētus datumus, raksta, ka visu 1659.gadu Kurzemē plosījies karšs, ka zviedri 12.aprīlī ieņēmuši Ventspili, 15.aprīlī Liepāju, „drusku vēlāk” – Dundagu un Grobiņu. Acīm redzot, līdzšinējā vēstures literatūrā attiecībā uz gadu skaitļiem valda anahronisms.
[8] J.Dēringa atmiņas, II sējums. Manuskripts LCVVA, 5759.fonds, 2.apraksts, 1107.lieta, 82.(161.lpp.). – Manuskripta sākumā rakstīts Ostseite, vēlāk labots uz Nordseite. Īstenībā tā ir pils ziemeļaustrumu puse.
[9] J.Juškevičs, Hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē, 297.lpp.
[10] Turpat.
[11] Turpat.
[12] Turpat.
[13] LCVVA, 5759.fonds, 2.apraksts, 1107.lieta, (82) 161.lpp. – Dažas ziņas par Dundagas vēsturi J.Dērings, šķiet, atradis pils arhīvā, kas viņam bija pieejamas tur dzīvojot un gleznojot portretus.
[14] Turpat. – Zārki pirms dažiem gadiem aizvesti uz Rundāles pili.
[15] Kr.Valdemāra piezīmes Bankava dzejas izdevuma (1855.g.) 6.-7.lpp.
[16] J.Juškevičs, Hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē. Rīgā, 1931.g., 296.-297.lpp.
[17] Kr.Valdemārs Bankava dzejoļa izdevumā piezīmēs 8.lpp. atsaucas uz 1710.g. 16.septembra testamentu. – B.Šmids savā darbā Die Burgen des deutschen Ritterordens 212.lpp. raksta, ka Osten-Zakeni Dundagu mantojuma ceļā ieguvuši 1714.g. – To pašu 1714.gadu kā Dundagas iegūšanas gadu piemin Deutschbaltisches biographisches Lexikon. Köln, Wien, 1970.g., 564.lpp.
[18] Deutschbaltisches biographisches Lexikon, 563.-564.lpp. – Aplam viņa dzīves laiku min citi autori: Kr.Valdemārs savās Bankava dzejoļa izdevuma piezīmēs (10.-11.lpp.): 1724.-1795.g. 31.dec.; K.Lēviss of Menārs savā sacerējumā Schloss Dondangen in Kurland (7.lpp.): 1724.-1794.g. 31.dec.; Eriks Tomsons un Georgs Manteifels–Scēge darbā Schlösser und Herrensitze im Baltikum (1963.g.): 1726.-1794.g.
[19] Liels dārzs aiz dīķa. Skat. Pēterburgas Avīzes. 1862.g. Nr.22., 233.lpp.
[20] Jaunu torni uzcēla 1897.g., bet altāra gleznu – Kristus augšāmcelšanās 1912.g. darinājis Jānis Rozentāls. Ērģeles 1859.g. būvējis dundadznieks Ansis Dinsberģis, Ernsta Dinsberģa brālis. – Skat. Latviešu Konversācijas Vārdnīcā. III. 1928.-1929.g., 6041.sleja.
[21] Piemiņas plāksnes un urnas Pieminekļu valde 30.gados aizveda uz Rīgu.
[22] Zārki un sarkofāgi pēdējos gados aizvesti uz Rundāles pili.
[23] Kārlis fon Osten-Zakens divreiz laulājies: pirmoreiz 1753.g. 27.februārī ar grāfieni Henrieti Erdmuti Eleonoru fon Brīlu (mirusi 1762.g.), otrreiz 1771.g. 10.novembrī ar grāfieni atraitni Kristīni Šarloti Sofiju Opurgu, dzimušu fon Dīskavu (Dieskau, mirusi 1811.g.).
[24] Kr.Valdemāra piezīmes Bankava dzejoļa izdevumā, 10.-11.lpp.
[25] Pēterburgas Avīzes. 1862.g. Nr.22,  233.lpp.
[26] Kurzeme. Turistkije maršruti (krievu valodā). Rīga, 1960.g., 39.lpp. – G.Grūslis, J.Ozols, Dundaga. Latvijas PSR Mazā Enciklopēdija. I sējums. Rīga, 1967.g., 416.lpp.

Būvvēsture. I. daļa. Sabiedriskais īpašums. 3. nodaļa. Pāreja uz privāto īpašumu
Būvvēsture. II. daļa. Privātais īpašums. 2. nodaļa. Pils nodegšana 1872.gadā