Roberts Malvess. Dundagas pils. Vēsturiskās izpētes materiāli. Ievads. 2. nodaļa. Dundagas novada pakļaušana vācu varai

Satura rādītājs

Ievads. 2. nodaļa. Dundagas novada pakļaušana vācu varai

Kurši, spiezdamies uz ziemeļiem, lībiešus atbīdīja arvien tālāk jūras krasta virzienā. Beidzot arī kurši nonāca pie jūras. Daļa lībiešu palika savās vecajās dzīves vietās un to atliekas jūras piekrastē saglabājās līdz mūsu dienām. Turpretim citi lībieši, pieņēmusi kuršu kultūru, pārcēlās uz citu dzīves vietu – Daugavas lejteci un pat uz Gauju, kur vēlāk nodibinājās Cēsis.

Nonākuši pie jūras, kurši pastiprināja savu floti, kas bija pazīstama jau vikingu sirojumu laikmetā. Kuršu sirotāji devās pat pāri Baltijas jūrai un apdraudēja Zviedrijas un Dānijas piekrastes iedzīvotājus. Kuršu flote, tāpat kā sāmsalieši, traucēja vācu krustnešu transportus pa jūru uz Daugavas lejteci. 1210.g. jūlijā kuršu flote ieradās pie Rīgas un to nopietni apdraudēja. Domājams, ka šajā pasākumā aktīvu līdzdalību būs izrādījuši arī Dundagas novada jūrmalas iedzīvotāji. Tāpat tie kopā ar zemgaļiem 1228.g. 20.augustā būs uzbrukuši Daugavgrīvas klosterim un to nopostījuši, klostera iemītniekus izdzinuši un nogalinājuši.[1] Daugavgrīvas klosterim Rīgas vēsture bija ļoti liela nozīme, ko zināja nevien zemgaļi un kurši, bet arī paši rīdzinieki. Atriebdamies par Daugavgrīvas nopostīšanu, rīdzinieki – zobenbrāļu bruņinieki, krustneši un namnieki būs iebrukuši Austrumkursā, t.i. kuršu novados šaipus Ventas un savukārt to nopostījuši. Bads – pārtikas trūkums piespieda Austrumu Kursas 9 vārdā nosauktus kungu novadus 1230.g. slēgt miera līgumu (compositionem) ar Rīgas domkapitulu, Zobenbrāļu ordeni un Rīgas namniekiem (rāti).[2] Ar tiem pašiem un vēl dažiem citiem kuršu novadiem līgumu 1231.g. 17.janvārī noslēdza pāvesta legāts Alnas Balduīns.[3] Pēdējā līgumā minēts, ka vārdā nosauktie un arī nenosauktie novadi ietilpstot kuršu apvidos Bandavā (Bandowe) un Vanemā (Wanneman). Bandavas vārds sastopams arī vēlākos (1253.g.) dokumentos, bet Vanemas nosaukums no vēstures avotiem turpmāk izzūd. Taču rūpīga analīze pieļauj secināt, ka Vanemā ir seno kuršu ziemeļu novads, kurā ietilpst arī vēlāk minētā Dundaga. Vanemā ir lībiešu vārds un nozīmē „vecā zeme.” Prof. A.Švābe domā, ka ar „veco zemi” jāsaprot vecaine, pretstatā jaunai zemei, līdumam – lībiešu ūsmām, no kā latviešu valodā radies vietvārds Usma.[4] Vēlāk Bandavas un Vanemā vietā attiecīgie Ziemeļkursas novadi saukti par Miera Kursu – Vredecuronia.

Visi vietējie vācu varas pārstāvji – Rīgas namnieki, zobenbrāļi, Māras baznīcas domkapituls, resp. Rīgas bīskaps, bija neapmierināti ar pāvesta legāta valoņa Alnas Balduīna darbību. Tie pārmeta Balduīnam, ka viņš Rīgas namnieku sūtņiem Vizbijā 1230.g. jūlijā ar zvērestu esot apsolījis neaizskart Rīgas pilsētas īpašumus Kursā. Taču solījumu viņš esot lauzis un (ar 1231.g. 17.janvāra līgumu) atņēmis rīdziniekiem viņu zemes Kursā. Toreiz bija paradums līgumu garantēt ar ķīlnieku došanu. Mocekļu Fabiāna un Sebastiāna dienā (20.janvārī) t.i. trīs dienas pēc līguma noslēgšanas ar kuršiem, krustnešu un vietējo iedzīvotāju (indigenarum) sapulcē Balduīns esot apsolījis rīdziniekiem atdot Austrumkursas ķīlniekus laikā, kad atbrauks bīskaps Nikolajs, bet jau otrā dienā (21.janvārī) kuršu ķīlniekus viņš slepeni („mums nezinot”) aizvedis uz Daugavgrīvu, uz kurieni arī pats aizbēdzis, apvainojot rīdziniekus sazvērestībā pret viņa dzīvību. Rīdzinieki esot uz Daugavgrīvu nosūtījuši trīs sūtņus, lai noskaidrotu, kāpēc Balduīns lauzis sapulcē doto solījumu. Kad kāds no rīdziniekiem Daugavgrīvā pamanījis kuršu ķīlniekus, viņš kādu notiem nāvīgi ievainojis ar dunci, atriebdamies par to, ka kurši (1228.g. 20 augustā) nogalinājuši viņa brāli – klostera mūku.

Šķīrējtiesa 1231.g. jūlijā piespieda Balduīnu atdot kuršu ķīlniekus, kurus līdz ar Austrumkursas zemēm sadalīja 3 daļās Rīgas bīskaps Nikolajs, Zobenbrāļu ordenis un Rīgas pilsēta.

1231./1232.g. ziemā Balduīns devās uz Romu sūdzēties pāvestam par šādu patvaļību. Pa to laiku ordeņa bruņinieki iebruka Kursā un atņēma kuršiem Balduīna izsniegto brīvības grāmatu, bet bīskaps Nikolajs turpināja zemju izlēņošanu rīdziniekiem.

1233.g. vasarā Balduīns atgriezās Livonijā ar plašām pāvesta privilēģijām. Viņš piespieda Rīgas namniekus un tirgotājus 1233.g. 30.jūlijā viņam par labu atteikties no saviem lēņiem Zemgalē un Kursā, bet 1234.g. 1.aprīlī pats aplēņoja 56 Rīgas namniekus katru ar 25 arkliem zemes Kursas trešdaļā šaipus Ventas un sestdaļā viņpus Ventas. Kamēr vēl nebūs nospraustas viņu lēņu robežas, tie saņems katrs 1/56 no šo zemju ienākumiem. Politiski Kursa vēl bija brīva. Kunga tiesu ievāca pašu kuršu ciemu un novadu vecākie un nodeva to zemeskungu atsūtītajiem ierēdņiem, kuri ieradās Kursā 1-2 reizes gadā.

Pāvests Gregorijs IX bija mainījis savus uzskatus un meklēja kompromisu ar vietējiem vācu zemeskungiem. 1234.g. 9.februārī viņš atcēla Balduīnu no legāta amata un viņa vietā iecēla agrāko legātu, vāciešiem labvēlīgo Modenas Vilhelmu. Bez tam pāvesta ar 1936.g. 16.februāra bullu noteica, ka bīskapiem, kam jau ir savs pastāvīgs sēdeklis, tāpat zobenbrāļiem, kam ir savi īpašumi un pilis (possessiones et castra), kā arī Rīgas iedzīvotājiem un jaunkristītajiem, ko jau sargā pilis, jāgādā par to, lai arī tiem jaunkristītajiem, kas vēl padoti pagānu uzbrukumiem, tiktu uzceltas aizsargpilis, un lai bīskapi, kam nav savas pastāvīgas rezidences, tādas dabūtu.[5]

Kursā stāvoklis vēl bija nestabils, kādēļ jaunu piļu celšana nebija iespējama. Arī zemju valdījumu robežas vēl nebija nospraustas un rezidences noteiktas. Stāvoklis mainījās, kad Saules kaujā (1236.g. 12.septembrī) Zobenbrāļu ordenis tika sakauts, un tā atliekas (1237.g. maijā) inkorporētas Vācu ordeņa sastāvā. Vācu ordeņa Livonijas nozarojums, balstīdamies uz savas metropoles stingru palīdzību, izvirzīja daudz augstākas prasības pēc zemju īpašumiem Kursā un Zemgalē. Savukārt pāvesta legāts Vilhelms, atsaukdamies uz savām pilnvarām, 1237.g. 17.septembrī noteica jaunas robežas Rīgas, Zemgales un Kursas bīskapijām.[6] Rīgas bīskapija dabūja lauvas tiesu, jo tā esot uzņēmusies vislielākās nastas un izdevumus. Tai tika piešķirta visa Austrumkursa t.i. apgabals starp Rīgas jūras līci, Ventu un Abavu, robežai ejot no Ventas grīvas līdz Abavas ietekai Ventā, tad gar Abavu uz augšu līdz tās iztekai, bet no turienes taisnā līnijā uz Koknesi. Šeit atradās arī Dundaga ar saviem zemes piederumiem, kaut gan vārdā tā vēl nebija nosaukta.

Kursas bīskapijas robežas legāts 1237.g. noteica šādi: ziemeļos – Ventas un Abavas līnija, t.i. līdz Rīgas diecēzei, dienvidos – Nemūnas (Mēmeles upe) un Lietuva, austrumos – Zemgales bīskapija.

Redzams, ka robežas noteiktas lielās, taisnās līnijās, turoties, kur vien iespējams, pie dabīgām robežām – upēm. Tas liecina, ka dalāmās zemes tuvāk vēl nebija pazīstamas. Tas bija tikai pretenziju sadalījums, lai jau iepriekš novērstu turpmāk iespējamās ķildas bīskapu un citu pretendentu starpā.

Stāvoklis mainījās ap 1242.g., kad Livonijas ordeņa mestrs Dītrihs Groningens pēc neveiksmīgās Ledus kaujas (1242.g. 5.aprīlī) mainīja politisko orientāciju no ziemeļiem uz to zemju iekarošanu, kas Livoniju šķīra no Prūsijas. Pirmo pili Kursā uzcēla ordenis 1242.g. Tā bija Kuldīgas pils pie Ventas, kas kļuva par ordeņa, līdz ar to visu vācu iekarotāju galveno balstu Kursā. Raksturīgi, ka Rietumlatvijā vācu mūra piļu lielākā daļa nav celtas vietējo iedzīvotāju (šai gadījumā kuršu) pilskalnos. Tas izskaidrojams  daļēji ar vācu feodāļu taktikas paņēmieniem dažādos Latvijas novados 13.gs., daļēji ar nopietnām sociālekonomiskām atšķirībām vietējā (kuršu) sabiedrībā, kurā visilgāk saglabājās līdzšinējais dzīvesveids un apbedīšanas tradīcijas.[7] Tas attiecas arī uz Dundagas pili.

VĒRES

[1] Senās Latvijas vēstures avoti. I. Rīgā, 1937.g., Nr.164, $7.
[2] Turpat. Nr.161.
[3] Turpat. Nr.163.
[4] A.Švābe, Kuršu valstis. Žurnālā – Sējējs, 1937.g. Nr.12, 1255.u.turpm.lpp.
[5] Senās Latvijas vēstures avoti. I. Nr.206.
[6] Turpat. Nr.219.
[7] Latvijas PSR arheoloģija, 287.lpp.

Ievads. 1. nodaļa. Dundagas novads un tā senākie iedzīvotāji
Ievads. 3. nodaļa. Dundagas pils dibināšana