V (tulkojums latviešu valodā) (61.-63.lpp.)

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 05.01.2014

[61.lpp.]
 
V
 
1. [1201. vasara] PAR TREŠO GADU. Savas konsekrācijas trešajā gadā bīskaps, atstājis ķīlniekus Vācijā, ar krustnešiem, kurus varēja sadabūt, atgriezās Līvzemē, un tajā pašā vasarā uz plaša lauka, kuram līdzās varēja būt kuģu osta, tika celta Rīgas pilsēta.[1] Šai laikā bīskaps paņēma pie sevis Daniēlu[2], dižciltīgu vīru, un Konrādu no Meiendorpas[3] un piešķīra viņiem par lēni divas pilis - Lielvārdi[4] un Ikšķili.
 
[63.lpp.]
 
2. Pa tam kurši, uzzinājuši par bīskapa ierašanos un pilsētas sākumiem, aizsūtīja - nevis aiz bailēm no kara, bet pēc Kristus aicinājuma - uz pilsētu ziņnešus, lai salīgtu mieru, ko viņi, kad kristieši ,tam piekrita, pēc pagānu parašas apstiprināja, izlejot asinis.[5]
 
3. [1202. ziema] Arī lietuvji pēc Dieva prāta tai pašā gadā atnāca uz Rīgu lūgt mieru, kur, to salīguši, ar kristiešiem tūdaļ noslēdza draudzības līgumu. Pēc tam, nākamajā ziemā, viņi ar lielu karaspēku devās lejup pa Daugavu un virzījās uz Zemgali.[6] Taču, pirms ieiešanas šajā zemē uzzinājuši, ka Polockas kņazs ar karaspēku iebrūk Lietuvā, viņi no zemgaļiem atstājās un steigšus griezās atpakaļ. Dodoties augšup, viņi pie Rumbulas sastapa divus bīskapa zvejniekus, kā plēsīgi vilki metās tiem virsū un atņēma drēbes, kas tiem bija mugurā. Tad zvejnieki kaili atbēga Rīgā un pastāstīja par nodarīto pārestību. Krustneši, atzīdami, ka ziņojums atbilst patiesībai, saķēra dažus lietuvjus, kas vēl atradās Rīgā,[7] un tos tik ilgi turēja apcietinājumā, līdz zvejniekiem nolaupītais tika atdots.
 
[Piezīmes:]
 
[1] Par vācu Rīgas “celšanas” gadu te tiek nosaukts 1201.gads, kuru no 13.gs. pirmās puses rakstītajiem avotiem apstiprina tikai Alberika hronika (sarakstīta laikā no 1232.gada līdz 1252.gadam), kaut gan citi fakti par Līvzemi šai hronikā ir pretrunīgi (Chronica Albrici 1874, 879).Štādes Alberta hronika (sarakstīta no 1240.gada līdz 1260.gadam) par Rīgas celšanas gadu min 1203.gadu (Annales Stadenses 1859, 354). Pretrunīgus datus par Rīgas sākumu un tās cēlājiem dod citas 13.-17.gs. hronikas (pārskatu par tām sk. Tentelis 1939, 497-502).
 
[2] Daniēls vēlāk minēts kā kungs vai bruņinieks Lielvārdē (X, 13; XI, 8). Par Daniēla izcelsmi trūkst tuvāku ziņu, ja neskaita kādu 16.gs, otrās puses Līvzemes hronikas norakstu (Ūksenšernas kodeksu), kur viņš nosaukts par Daniēlu Bannerovu (Hansen 1857, 74). Tā kā tolaik bruņinieka vārdam bieži vien pievienoja izcelsmes vietas nosaukumu, iespējams, ka Daniēls nācis no toreizējās Holšteinas, kur Fēmarnas salā (Baltijas jūrā, starp Ķīles un Lībekas līci, apmēram 100 km uz ziemeļiem no Lībekas) atrodas Bannersdorfas ciems.
 
[3] Konrāds no Meiendorpas - par viņu ziņas laikā no 1185.gada līdz 1217.gadam; liekas, Meiendorpas Arnolda brālis (VII, 1); nāk no Austrumsaksijas dižciltīgas dzimtas (Transehe 1960, 18), kas dzīvojusi Meiendorpā (tag. Meiendorfa Vācijā, 30 km uz rietumiem no Magdeburgas). 1201.gadā saņem par lēni Ikšķili, 1224.gadā - Jersiku.
 
[4] Arheoloģiskajos izrakumos (1977.-1980.g.) noskaidrots, ka sākotnējie vācu nocietinājumi Lielvārdē 13.gs. sākumā - jādomā, bruņinieka Daniēla mītne (Daniēls varēja šeit ierasties ne agrāk par 1206.gadu) - atradušies tā sauktajā Dievukalnā Daugavas krastā, ko no Lielvārdes lībiešu pilskalna šķir Rumbiņas upītes grava (Ogres raj. Lielvārdes c.). Te aiz 3-6 m dziļa, līdz 10 m plata aizsarggrāvja atradusies vismaz viena dzīvojamā māja (35 m2) ar krāsns apkuri. Šī celtne piekļāvusies no plienakmeņiem ar māla saistvielu celtai 7-10 m garai un 2 m augstai mūra aizsargsienai (Zariņa 1983, 20-33). Šie nocietinājumi senā vietējo iedzīvotāju pilskalnā, pēc tam kulta vietā, uzlūkojami par vāciešu pagaidu mītni; tikai vēlāk (šķiet, 14.gs.) lībiešu pilskalnā vācieši ceļ spēcīgu bīskapa mūra pili.
 
[5] Noslēgtā miera apstiprināšana pēc pagānu parašas ar asins izliešanu, jādomā, jāsaprot kā dzīvnieka (iespējams, vērša) upurēšana, lai ar tā asinīs slacītām rokām teiktu zvēresta vārdus. Tādā veidā, piemēram, 14.gs. vidū lietuvju karalis Keistutis slēdzis miera līgumu ar Ungārijas karali (Mannhardt 1936, 118). Citu zvēresta pieņemšanu ar asinīm atzīmē skandināvu vēstures avoti. Pēc Sakša Gramatiķa ziņām (Saxonis Gesta Danorum 1931, lib. I),kas pierakstītas 13.gs. sākumā, divi dāņu vikingi, lai noslēgtu cīņas savienību pret kuršiem, savas asinis tecinājuši iemītā kājas pēdā, kur tās sajaukušās. Asinsbrālības noslēgšana ar asiņu sajaukšanu fiksēta arī citās skandināvu sāgās (Davidson, Fisher1980, 31).
 
[6] Lietuvju karagājiens uz Zemgali un atgriešanās, liekas, bija plānota pa Mežotnes-Salaspils ceļu, jo citādi nebūtu pieminēta Rumbula un bīskapa zvejnieki, kuri acīmredzot nāca no Salaspils apkārtnes. Par Polockas kņaza uzbrukumu Lietuvai ziņas droši vien tika iegūtas jau minētajā Zemgales ostā, kur uzturējās tirgotāji no dažādām zemēm.
 
[7] Lietuvji, kuri atradās Rīgā, jādomā, bija tirgotāji.

Reklāma