Žīgurs, Edgars. Solis Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcijas “Vēveri” vēstures izpētē un popularizēšanā. Historia.lv (01.06.2022)

Vecpiebalgas Vēveri pārstāv 18.-19. gs. Piebalgai raksturīgo zemnieku - amatnieku sētu apbūvi, kuras viena no iezīmēm ir vairāku saimniecību koncentrēšanās visai ciešās grupās. 20. gs. 70. gados rodas ideja Vēveru kompleksu saglabāt un veidot kā Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja (LEBM) struktūrvienību. Pirmās ēkas Vēveros muzejs iegādājas 1974.  gadā. 1988.  gadā Vēveriem tiek piešķirts republikas nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss, un Latvijas PSR Valsts kultūras komiteja izdod pavēli par Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāles izveidi Vecpiebalgas pagasta Vēveros. Laika posmā, kopš Vēveri atrodas muzeja pārziņā, galvenie darbības virzieni saistīti ar vēsturisko ēku izpēti, saglabāšanu un restaurāciju; krājuma izveidi, izpēti un krājuma priekšmetu restaurāciju; ekspozīciju izveidi; Vēveros un tuvākā apkārtnē dzīvojušo dzimtu vēstures izpēti; Vēveru un apkārtnes kultūrvēsturisko objektu apzināšanu un fotofiksāciju; dažādu nemateriālā kultūras mantojuma liecību (atmiņu stāsti, vietvārdi, teikas, paražas) vākšanu; izglītojošu pasākumu organizēšanu. Neskatoties uz ilgstošu Vēveru vēstures pētniecisko darbu, dažādu iemeslu dēļ pētījumu materiāli nebija apkopoti un publicēti. Situācija mainījās 2021. gada nogalē, kad ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu tika izdots “Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija Vecpiebalgas Vēveri. Ceļvedis”.

Ceļveža mērķis ir: lakoniski apkopot vairāku gadu desmitu pētnieciskā darba materiālus; ieinteresēt un izglītot Vēveru un Piebalgas reģiona apmeklētājus; popularizēt LEBM lauku ekspozīciju “Vēveri”; veicināt tūrismu Vēveros un to apkārtnē; radīt pamatu tālākiem detalizētiem Vēveru un apkārtnes vēstures pētījumiem. 

Ceļveža struktūru viedo trīs sadaļas: Ceļvedis Vēveru vēstures lappusēs – ieskicē Vēveru sētu kopējos likteņus vēstures līkločos; Ceļvedis pa Vēveru sētām – raksturota katra no astoņām Vēveru saimniecībām. Akcentēta to apbūve un dzimtu vēsture; Ceļvedis pa Vēveru apkārtnes kultūrvēsturiskajām vietām – iedalīta divās lielākās apakšnodaļās. Apakšnodaļā “Nozīmīgākās kultūrvēsturiskās vērtības” sniegts ieskats tajās apkārtnes senvietās, kuras autora izpratnē ir uzskatāmas par būtiskākajām Vēveru vēstures izpētē un to iedzīvotāju kultūrvēsturiskās telpas veidošanā. Tie ir senākie, tuvākie apdzīvotības un administratīvie centri. Savukārt apakšnodaļā “Citas kultūrvēsturiskās vērtības” pievērsta uzmanība pārējam Vēveru apkārtnes kultūrvēsturiskajam mantojumam, kas varētu interesēt gan dažāda veida tūristus, gan arī novadpētniekus un vēsturniekus.

Tālāk gribētos uzsvērt tās lietas ceļvedī, kas, manuprāt, ir būtiskas, pie kurām tika papildus piestrādāts un piedomāts, kā arī sava veida jaunatklājumus, kuri līdz šim Vēveru vēstures pētnieku lokam palikuši nepamanīti vai neizmantoti.

Kartes, plāni – lai gan Ceļveža izdevuma izmēri nav lieli un ne sevišķi piemēroti kartogrāfiskam materiālam, tomēr samērā veiksmīgi tajā izdevās iekļaut vairākas kartes – gan vēsturiskās 17. gs., gan mūsdienu kartes. Šim nolūkam veiksmīgi izmantoti arī vāku atlokāmie atvērumi. Priekšējā vāka atvērumā pārstrādāts Vēveru apbūves plāns, kurā ietvertas gan esošās, gan bijušās ēkas, kā arī informācija par ēkām, kuras atvērtas apmeklētājiem un apskates maršruts.

Aero fotogrāfijas – vēl dažus gadu desmitus atpakaļ prasīja lielus pūliņus un resursus, bet mūsdienās kļuvušas aizvien vieglāk iegūstamas. Pateicoties Valtera Grīviņa aero fotogrāfijām, bija iespējams ilustrēt Ceļvedi skatā no putna lidojuma, kā arī veikt katras sētas apbūves kopējo fotofiksāciju.

Atmiņu stāsti – to pierakstīšanai un saglabāšanai līdz mūsdienām galvenie nopelni pienākas nu jau Viņsaulē esošajai kādreizējai LEBM darbiniecei Rasmai Jansonei. 20. gs. astoņdesmitos gados, arī deviņdesmito gadu pirmajā pusē viņa vasaras pavadīja Vēveros. Šajā laikā tika intervēti vietējie iedzīvotāji, pierakstīti viņu atmiņu stāsti un dzīves gājums. Atmiņu stāsti visai daudz ir izmantoti Ceļveža aprakstu bagātināšanai, cenšoties tekstu padarīt dzīvāku, saistītu ar kādreizējo Vēveru iedzīvotāju redzējumu.

Vēveri senākajos vēstures avotos – līdz šim tika uzskatīts, ka Vēveri pirmoreizi vēstures avotos ir minēti 1601. gadā, kad daļā Vidzemes zviedri veica savu pirmo arklu revīziju. Šajā laikā Alauksta vakā minēti Vēveri, kas šeit ir pati lielākā – 1 arkla saimniecība. Ceļveža sagatavošanas laikā izdevās iegūt informāciju par diviem līdz šim neizmantotiem vēstures avotiem – ap 1549. gadu datētu Rīgas arhibīskapijas Turaidas puses vaku grāmatu un 1564. gada Rīgas arhibīskapijas inventarizāciju. Abos dokumentos Alauksta vakā minēts arī Vēveru (Veefer) vārds. Tātad Vēveru vēsture no līdz šim zināmā datējuma ir saistāma ar vismaz 50 gadu tālāku senatni (16. gs. vidu). Bez tam 1564. gada dokumentā parādās svarīga norāde, ka Vēveru saimnieks Indriķis (Hinrihs) ir bijis leimanis. Zemnieka situācijā tas nozīmē, ka viņš ir bijis brīvzemnieks ar noteikumu, ka klaušu un nodevu vietā ir jāpilda kara vai saimnieciskais dienests. Vadoties pēc māju nosaukuma Vēveri, ar lielu varbūtību varam pieņemt, ka jau 16. gs. vidū Vēveros auda plašākām vajadzībām. Ļoti iespējams, ka minētais brīvzemnieks ar saviem audumiem apgādāja vietējo pilsmuižu vai pat vienu no bīskapa galvenajām pilīm – Raunu. Leimaņa statuss arī izskaidro saimniecības ievērojamo lielumu 1601. gadā.

20. gs. pirmās puses fotogrāfijas – Ceļvedī iespēju robežās tika izmantotas senāka perioda fotogrāfijas. Daļa no tām glabājas LEBM arhīvā, taču tika izmantotas arī fogrāfijas, kas nav muzeja rīcībā. Vienu grupu veido attēli no Lejas Vēveru saimnieces Ilgas Lazdiņas ģimenes albuma. I. Lazdiņa (dz. 1938. g.) sniedza arī būtisku palīdzību attēlos esošo personu atpazīšanā.

Otru interesantu fotogrāfiju grupu veido attēli no RSU Anatomijas muzeja krājuma. Tās ir fotogrāfijas, kuras 1936. gadā Vēveros uzņēma dr. Jēkaba Prīmaņa vadītās ekspedīcijas dalībnieki. Vērtīgi, ka katrai fotogrāfijai klāt pievienota anketa, līdz ar to droši ir iespējams atpazīt attēlos (ne tikai šajos, bet arī muzeja rīcībā esošajos) redzamās personas, kā arī iegūt informāciju par personas dzimšanas datiem un radiniekiem. Šīs anketas nākotnē varētu būt nozīmīgas dzimtu vēstures izpētē.

Vietvārdi – pārstāv nemateriālo kultūras mantojumu, kas mūsdienās ir strauji izzūdoša vērtība (izņemot hidronīmus un atsevišķu reljefa pacēlumu nosaukumus). Ceļvedī izdevās iekļaut Vēveru tuvumā fiksētos vietvārdus, tā paglābjot tos no izzušanas. Protams, tie nebūs saistoši ikdienas muzeja apmeklētājiem, taču tas nemazina to kopējo vēsturisko vērtību.

Noslēgumā gribētos teikt, ka tas ir ne tikai ceļvedis Vēveros un tuvākajā apkārtnē, bet arī ceļvedis turpmākiem pētījumiem nākotnē. Var diezgan droši teikt, ka katru no Ceļveža sadaļām var izvērst, paplašināt un, iespējams, nākotnē radīt plašu, apjomīgu pētījumu. 

Izdevumu “Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija Vecpiebalgas Vēveri. Ceļvedis” iespējams iegādāties LEBM vai lauku ekspozīcijā Vēveri.
 

Publikācija sagatavota ar VKKF finansiālu atbalstu.