Tilts
ATRAŠANĀS VIETA
Šaursliežu dzelzceļa tilts pār Gauju Valmierā atrodas netālu no Valmieras Valsts ģimnāzijas, blakus kādreizējam maizes kombinātam Leona Paegles ielā 47.
ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS
Tilts būvēts no dzelzs sijām, divlaidumu režģotu kopņu konstrukciju novietojot uz trim akmens balstiem. Tilta kopgarums 85 metri. Pāri tiltam bija ieklāts koka segums.
ZIŅAS
Dzelzs tilts jeb Dzelzītis, kā to mēdz saukt valmierieši, uzbūvēts 1911. gadā kā viens no šaursliežu dzelzceļa līnijas Smiltene – Valmiera – Ainaži tiltiem.
Ideja par atvieglotas konstrukcijas šaursliežu dzelzceļa būvi, kas savienotu Ziemeļvidzemes vidieni ar Ainažu ostu un 1889. gadā atklāto Rīgas–Valmieras–Pleskavas dzelzceļa līnijas staciju pie Valmieras, ap 1902. gadu, šķiet, radās Dauguļu muižas īpašniekam, Valmieras apriņķa tiesas tiesnesim, Vidzemes landrātam Georgam fon Gersdorfam (1856–1923), kuram tās realizācijā pievienojās Smiltenes muižas īpašnieks, satiksmes ceļu inženieris grāfs Pauls Līvens (1875–1963). Dzelzceļš tolaik bija lētākais, ātrākais un efektīvākais veids smagu un lielgabarīta kravu pārvietošanai un šādas līnijas izbūvēšana solīja gan vispārēju saimnieciskās darbības pieaugumu reģionā, gan arī ienākumus tā īpašniekiem.
Tā kā valsts iecerētās līnijas būvi finansiāli atbalstīt atteicās, Līvens ar Gersdorfu šim nolūkam izveidoja 1903. gadā reģistrētu Valmieras šaursliežu pievedceļa akciju sabiedrību. Statūtos bija noteikts, ka 750mm platais sliežu ceļš būvējams Vidzemes guberņā no Smiltenes un Valmieras un tālāk uz Ainažiem. Sabiedrībai bija tiesības plānot pieturas, celt staciju ēkas, elevatorus, noliktavas un citas nepieciešamās celtnes.
Par sabiedrības valdes priekšsēdētāju iecēla G. Gersdorfu – galveno privāto investīciju piesaistītāju dzelzceļa būvei.
1908. gadā Līvens sāka līnijas projektēšanu, bet, piesaistot nepieciešamo finansējumu un speciālistus, celtniecības darbi tika uzsākti 1910. gadā. Pārsvarā tas bija roku darbs, bet pēc iespējas tika ņemts vērā dabīgais reljefs, kas ļāva samazināt darba apjomu. Dzelzceļa līnija bieži vien gāja gar zemes ceļiem, kuri kalpoja kā orientieris trases novilkšanai. Viss sliežu inventārs (sliežu ceļi, lokomotīves un vagoni) bija standartizēts, kas atviegloja tā būvi un ekspluatāciju. Tika montēti kopā gatavi taisni un liekti 5 m gari sliežu posmi uz 10 dzelzs gulšņiem, un dzelzceļš ātri vien bija gatavs. Kopā būvdarbi izmaksāja 2,9 miljonus rubļu, bet 74 600 rubļus samaksāja par 340 hektāriem zemes atsavināšanu dzelzceļa stigu un stacijas ēku vajadzībām.
Dzelzs tilta būvi pār Gauju – lielāko ūdens šķērsli līnijas trasē – pabeidza 1911. gada maijā. Tā paša gada 14. augustā atklāja satiksmi pirmajā pabeigtajā posmā Smiltene – Valmiera. Visā 103,7 km garumā no Smiltenes līdz Ainažiem dzelzsceļš regulārus kravu un pasažieru pārvadājumus uzsāka nākamajā, 1912. gadā. Līnijā bija 17 stacijas un pieturvietas.
1913. gadā nodeva ekspluatācijā divus papildu atzarojumus: uz Kokmuižas alus brūzi un Staiceles papīrfabriku. Ar atzarojumiem līnijas kopgarums tagad bija 113,2 km.
1919. gada maijā lielinieki, atkāpjoties no Valmieras, Dzelzs tiltu uzspridzina. Tilts kā tobrīd svarīgs transporta ceļš gan tiek salabots ļoti īsā laikā.
Pēc Pirmā pasaules kara Smiltenes–Valmieras–Ainažu dzelzceļa līnija, karā daudzviet izpostīta, nonāca Latvijas valsts pārziņā, jo privātie akcionāri to vairs nespēja uzturēt.
1924. gadā valsts dzelzceļi Smiltenes–Ainažu līniju nodod atpakaļ īpašniekiem – Valmieras šaursliežu pievedceļa akciju sabiedrībai. Jaunie, 1923. gadā reģistrētie statūti gan paredzēja, ka pievedceļš akciju sabiedrības īpašumā būs 50 gadus. Bija paredzēts, ka pēc tam tas bez atlīdzības pāriet valsts īpašumā. Statūtos bija arī paredzēts, ka pēc 20 gadiem valstij ir tiesības īpašumus atpirkt.
Pasažieru satiksme akciju sabiedrībai lielus ieņēmumus gan nedeva, jo cilvēki lielākoties brauca nelielus attālumus. Pasažierus neapmierināja arī vilcienu ilgā stāvēšana un lēnā braukšana: no Smiltenes līdz Valmierai brauca pusotru stundu, no Valmieras līdz Ainažiem – piecas stundas.
Preču pārvadājumos galvenokārt: malka, akmeņi, akmeņogles, mākslīgie mēsli, arī sviests un kartupeļi.
1941. gada jūlija sākumā, atkāpjoties no uzbrūkošās vācu armijas, sarkanarmieši Dzelzs tiltu atkal uzspridzina. Tilts gan tika spridzināts tik nemākulīgi, ka, to darot, bojā bija gājusi arī pati spridzinātāju komanda – 8 sarkanarmieši.
1942. gada 14. februārī tilts atkal tiek atklāts satiksmei. Līnijai gan kara gados, gan pēckara apstākļos joprojām ir saimnieciska nozīme gan pasažieru, gan preču pārvadāšanā.
1958. gadā Valmieras depo ierodas jaunas, modernas dīzeļlokomotīves un vecie “malkas bāņi” paliek pagātnē.
Pēckara gados līnijai bija nepieciešami lielāki remonti un pamazām tās pastāvēšana kļūst ekonomiski neizdevīga. Sašaurinājās pārvadājamo preču klāsts, malkas, būvmateriālu un kūdras pārvadāšana vairs neatmaksājās, bet pasažieri arvien biežāk sāka izmantot autobusu pakalpojumus kā arī pārvietoties ar privātām automašīnām un motocikliem. 1972. gadā turklāt atklāja atjaunoto, II pasaules kara laikā izpostīto Rīgas–Rūjienas platsliežu dzelzceļa līniju.
No 1970. līdz 1979. gadam pa daļām slēdza visu Smiltenes–Ainažu šaursliežu dzelzceļa līniju. Pēdējos 1979. gadā slēdza posmus Staicele–Pāle–Puikule un Dauguļi–Valmiera.
Pēc dzelzceļa līnijas slēgšanas Dzelzs tilts kļuva par gājēju tiltu, savienojot Valmieras rietumu daļu ar Kārlienu. Kopš 2019. gada kādreizējā šaursliežu dzelzceļa trasē, posmā Ainaži–Valmiera ierīkots “Zaļo dzelzceļu” pārgājienu maršruts.
LITERATŪRA
Amoliņa, Ineta. Pa bānīša takām… Šaursliežu dzelzceļa Smiltene – Ainaži apraksts. Metodisks mācību materiāls – pētījums. Valmiera, 2010. 38.lpp. Skatīts: historia.lv
Atbrīvotā Valmiera // Tēvija. - 1941. - Nr. 7. - 8. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
Šaursliežu dzelzceļa līnijas kolekcija Valmieras muzeja krājumā. Skatīts: valmierasmuzejs.lv
