Roberts Malvess. Dundagas pils. Vēsturiskās izpētes materiāli. Būvvēsture. I. daļa. Sabiedriskais īpašums. 2. nodaļa. Kursas bīskapijas īpašums

Satura rādītājs

Būvvēsture. I. daļa. Sabiedriskais īpašums. 2. nodaļa. Kursas bīskapijas īpašums

Livonijas ordenis kopš 15.gadsimta sākuma bija nodrošinājis augstāko varu Livonijā. Tagad arī Rīgas domkapitula locekļus un pašu arhibīskapu izraudzījās no ordeņa brāļu vidus. Savu ietekmi ordenis izmantoja, lai strīdus īpašumu jautājumos nokārtotu pēc saviem ieskatiem. Daļēji maskētā veidā šī ietekme tika izlietota arī attiecībā uz Dundagu.

1434.g. 12.janvārī Rīgā kopā sanāca 12 šķīrējtiesneši, kurus bija ik pa 6 izraudzījušies Kursas bīskaps Johans III Tīrgarts (1425.-1456.g.) un Rīgas domkapituls Dundagas un Tārgales īpašumu atsavināšanas jautājumā. Kursas bīskapu pārstāvēja Kursas domkapitula prāvests Teoderiks Tanks un dekāns Johans Sobe, Kulmas domkungs Nikolajs Tīrgards, ordeņa landmāršals Franks Kerkorfs, Rēveles komtūrs Hinriks Žungels un Kuldīgas komtūrs Alberts Torks. Tā tad Kursas bīskapa intereses aizstāvēja trīs augsti garīdznieki un trīs ordeņa pavēlnieki, pie kam landmāršals Franks Kerkorfs jau pildīja ordeņa mestra pienākumus iepriekšējā gadā (1433.g.) mirušā Cises fon Rūtenberga vietā, bet Hinriks Žungels kļuva par mestru nākošā gadā (1435.g.) pēc Franka Kerkorfa krišanas kaujā (1435.g. 1.septembrī).

Rīgas domkapituls (prāvests Arnolds un dekāns Johans) pretim varēja stādīt tikai divus garīdzniekus un 4 Rīgas arhibīskapijas lielos vasaļus – bruņiniekus un soģi, proti: Tērbatas domkapitula prāvestu Bartolomeju Savigeru un domkungu Valteru Remelingrodi, dekrētu licenciātu, kā arī vasaļus Engelbrehtu fon Tīzenhausenu, Bertramu fon Ikskuku, Kerstianu fon Rozenu, Kokneses soģi Odardu Orgusu. Kā zināms, arhibīskapa vasaļus ordenim bieži izdevās sakūdīt pret savu senjoru.

Rezultāts bija tas, ka ar Rīgas arhibīskapa Heninga Šarpenberga (1424.-1448.g.) „piekrišanu un ziņu” (vulbord unde medeweten) tajā pašā dienā – 1434.g. 12.janvārī šķīrējtiesa nolēma pārdot „Kursas bīskapam Johanam un viņa baznīcai” Dundagas pili līdz ar divām markām – Dundagu un Tārgali un ciemus ar visiem piederumiem šajās markās (dat slot Dondanghen mit den twen marken Dondangen unde Targulen unde mit den dorperen unde tobehoringen in densulven marken gelegen) par 6037 ½ jaunajām Rīgas markām.[1] Šo naudu Kursas bīskaps Johans apsolīja izmaksāt Rīgas domkapitulam „laikā un vietā” (to tyden unde in steden) pēc šī dokumenta uzrādīšanas (na utwisinge des breves, den he uns darupp gegeven heft).

Šī dokumenta oriģināls tā teksta publicēšanas laikā glabājās Kurzemes provinces muzejā Jelgavā. Tā ticamību neviens nav apšaubījis. Taču solījuma izpildījums visiem dokumenta lasītājiem sagādā negaidītu pārsteigumu.

Tajā pašā 12.janvārī Kursas bīskaps Johans rakstiski apliecināja Rīgas domkapitulam, ka par viņam pārdoto Dundagas pili un divām markām Dundagu un Tārgali viņš palicis parādā domkapitulam 6037 ½ jaunās Rīgas markas un apsolīja, ka tuvākajās lieldienās (t.i. 28.martā) astoņu dienu laikā izsniegs tam 4500 markas, bet pēc gada nākošajās lieldienās (t.i. 1435.g. 17.aprīlī) astoņu dienu laikā samaksā atlikušās 1537 1/2jaunās Rīgas markas.

Gadījumā, ja minētās 1537 ½ markas netiktu uzrādītā laikā samaksātas, tad Kursas bīskaps Johans savā un savu pēcteču vārdā apsola Rīgas domkapitulam ieķīlāt to pašu Dundagas pili (schlodt Dontangen) ar tās piederumiem un šādus ciemus: Munien, Asen, Oisten, Vidalen, Aloepten, Calten, Navien, Videlser, Girszwaide, Beneke, Andtzen, Girspim, Govesen, Sestan, Walpene, Sebdangen, Saymen, Pactzen, Aestiave, Ilsen un Suden „līdz ar to markām un visiem piederumiem.”[2] 

Tā tad eventuālais parāds domkapitulam tiek garantēts ar paša Rīgas domkapitula īpašumiem. Dokumentā dotais ciemu saraksts neaptver visu Dundagas un Tārgales „marku” ciemus. Taču tam liela nozīme, jo kopā ar iepriekšējiem ciemu sarakstiem (1290. un 1384.g.) tas palīdz noskaidrot lielās Dundagas muižas teritorijas veidošanos.

Tie paši 12 šķīrējtiesneši dienu vēlāk – 1434.gada 13.janvārī Rīgā noteica kārtību, kā jānotiek Dundagas īpašumu nodošanai jaunajiem īpašniekiem. Starp citu līdzšinējam īpašniekam bija jāapsola neko neizvest pēc maksājuma kvīts uzrādīšanas u.tml.[3] Šajā dokumentā pieminēts līdzšinējais Rīgas domkapitula muižu pārvaldnieks Kurzemē Nikolajs Frezenbergs (Vresenberch).

Pēdējais dokuments par Dundagas īpašumu atsavināšanu ir arhibīskapa Heninga Šarpenberga 1434.g. (bez mēneša un dienas) apliecinājums, ka Rīgas domkapituls ar arhibīskapa piekrišanu bijis piespiests pārdot savus īpašumus Kurzemē, un nauda esot izlietota arhibīskapa Lielvārdes pils izpirkšanai.[4] Acīm redzot, Lielvārdes pils bija ieķīlāta ordenim, kas izlietoja gadījumu un savu ietekmi, lai iedzīvotos uz garīdzniecības rēķina.

Samērā jaunākajā vēstures literatūrā ieviesies aplams priekšstats, it kā Dundagas īpašumu turpmāko piederību būtu izšķīris Valkas landtāgs 1435.g. decembra sākumā. Šāds apgalvojums atrodams populārajā vecā L.Arbuzova 1908.g. publicētajā Livonijas vēsturē.[5] No viņa to 1921.g. pārņēma B.Šmids.[6] Īstenībā Valkas landtāgā 1435.g. decembra sākumā panāca Rīgas domkapitula atteikšanos no īpašumiem uz dienvidiem no Daugavas par labu ordenim, bet tie bija Daugavai tuvākie novadi – Dolessalā, Zemgalē, Sēlijā.[7]  Dundagas īpašumi tur nav pieminēti, jo tie jau 1434.g. janvārī bija atsavināti par labu Kursas bīskapijai. Vēsturniekiem to gan vajadzēja zināt, jo attiecīgie dokumenti kā par Dundagu, tā par Valkas landtāgu bija nopublicēti jau 1884.g. vispār labi pazīstamajā Livonijas vēstures dokumentu izdevumā Liv-, Est- und Cürlandisches Urkundenbuch 8.sējumā, ko rūpīgi bija sagatavojis H.Hildebrands. Kā piemērus, kas šo dokumentu izdevumu pazina un pareizi izlietoja, var minēt K.Lēvisu of Menāru[8] , E.Tomsonu, G.Manteifeli–Scēgu[9]  u.c.

Kursas bīskapija pastāvēja apm. no 1234.-1583.g. un, atskaitot Rēveles (Tallinas) bīskapiju, bija vismazākā bīskapija Livonijā. Tās platība bija apm. 4500 kv.km.[10] Vācu ordeņa politikas dēļ tā bija sadalīta trīs daļās, kas aptvēra 8 administratīvus iecirkņus (Amt): Pilteni, Dundagu, Ārlavu, Puzi (ziemeļos), Aizputi, Valtaikus, Embūti (dienvidos), Cīravu un Pērkoni (rietumos). Iecirkņi tālāk iedalījās vaku ciemos.

Laicīgās pārvaldes un tiesas priekšgalā atradās bīskapa iecelts soģis (Stiftsvogt). Bīskapijā bija tikai divas mazpilsētas: Piltene ar bīskapa pili un Aizpute ar domkapitulu (Māras baznīca) un 15.gs. dibinātu franciskāņu klosteri. Piltenes pilī bija Kursas bīskapu portretu galerija pēc Raunas un Cēsu pils parauga.

Pēc Dundagas un Tārgales pils iegūšanas Kursas bīskapijas ārējā un iekšējā vēsture bija klusa un maznozīmīga. Būdami Dundagas īpašnieki, Kursas bīskapi pils novadā izdarīja zemes izlēņošanu, piemēram, 1456. un 1497.g. Pāris reizes – 1459. un 1503.g. Dundagas pilī tie pat apmetās uz dzīvi. Tam vajadzēja ietekmēt pils tālāko izbūvi. Kursas bīskaps, apmezdamies uz dzīvi, nevarēja samierināties tikai ar saimniecības vajadzībām un administrācijai izbūvētajām telpām. Vajadzēja to visu paplašināt ar reprezentācijas zālēm, viesu telpām, kapellu jeb baznīcu u.c. Šos pasākumus pārtrauca svarīgi notikumi.

VĒRES

[1] Liv-, Esth- und Curländisches Urkundenbuch. VIII. Nr.763.
[2] Turpat. VIII. Nr.764. – Dokumentu norakstu krājums no 16.gs. beigām bija Popes muižā.
[3] Turpat. VIII. Nr.765. – Dokumenta oriģināls tā teksta publicēšanas laikā atradās Kurzemes provinces muzejā Jelgavā.
[4] Turpat. VIII. Nr.766. – Dokumenta teksts nav saglabājies, bet pieejams tikai tā īss atstāstījums ordeņa arhīva 1621.gada reģistrā Stokholmas Valsts arhīvā.
[5] L.Arbusow, Grundriß der Geschichte Liv-, Est- und Kurlands, 98.-99.lpp.
[6] Schmid, Die Burgen des deutschen Ritterordens in Kurland, 212.lpp.
[7] Liv-, Est- und Curländisches Urkundenbuch. VIII. Nr.1015.-1020.
[8] K.Löwis of Menar, Schloss Dondangen in Kurland, 3.lpp.
[9] Erik Thomson, Georg Baron von Manteuffel–Szoege, Schlösser und Herrensitze im Baltikum, 82.lpp.
[10] L.Arbuzovs, Kurzemes bīskapija. Latviešu Konversācijas Vārdnīcā. X. 1933.-1934.g., 19117.-19124.sleja.

Būvvēsture. I. daļa. Sabiedriskais īpašums. 1. nodaļa. Rīgas domkapitula īpašums
Būvvēsture. I. daļa. Sabiedriskais īpašums. 3. nodaļa. Pāreja uz privāto īpašumu