Helevega hronika. II daļa [līdz 1452.g. Salaspils līgumam]

Helevega hronika [LVVA, 4038.f., 2.apr., 100.lieta] (Agra Dzeņa tulkojums un komentāri)

I daļa [līdz Rīgas pilsētas un Livonijas ordeņa 1330.g. miera līgumam]

[Arhibīskaps Fromholds[58] Kristus 1360. gadā bija Romā, un no pāvesta deputētā komisāra, Arcelatas arhibīskapa saņēma spriedumu, saskaņā ar kuru virskundzība pār Rīgas pilsētu tiek atzīta vienīgi arhibīskapam un viņa kapitulam. Bet kad šo spriedumu Rīgā publicēja, augstā rāte lika birģermeistaram Gerhardam Meijem bīskapa sētā protestēt sprieduma izsludinātājam – Tērbatas bīskapam, ka šis process starp arhibīskapa kungu un mestru kaitē pilsētas tiesībām un privilēģijām. Minētais bīskaps, sitot sev pie krūtīm, zvērēja pie Dieva debesīs, ka arhibīskapa kungs kaut ko tādu nav mēģinājis panākt, bet gan pūlējies atbrīvot pilsētu no Vācu ordeņa jūga, kā to pierāda atklāts dokuments. Arhibīskapam Fromholdam kundzību pār pilsētu pieprasīja arī ordenis, taču vienīgi vārdos, ne darbībā, jo viņiem bija komturs rātē, viņi saņēma zivju desmito tiesu un citas nodevas. Rīgas pilsēta tanī pašā gadā Romā sūdzējās par to, ka arhibīskapa kungs grib atļauties tiesas varu un virskundzību pār pilsētu vairāk, nekā viņam pienāktos saskaņā ar vecajām privilēģijām un tiesībām. Par šķīrējtiesnesi un komisāru tika izraudzīts Nemantijas kardināls. Tikmēr ieradās arī arhibīskaps un viņa klērs, un Lībekas dekāns Johans Henderts pilsētu apkrāva lāstiem. Viņa piezīmes ir darījušas savu pie Arelatas kardināla sprieduma un abu kungu strīda. Šis lāsts bija iemesls tam, ka rīdzinieki pieslējās ordenim, un nav dzirdēts, ka tie trīsdesmit gadu laikā būtu apelējuši pret lāstu, vai arī process ticis novests galā.]

[Citrejs[59] savas Saksijas hronikas 22. lapā ziņo, ka arhibīskaps Fromholds no Fifhūzenas saņēma ķeizara Kārļa IV un pāvesta Inocenta VI atzinumu, ka virskundzībai pār pilsētu vienmēr ir jāpaliek arhibīskapam. Tāpat arī ordeņa mestrs Vilhelms no Frimersheimas pilsētu nodeva arhibīskapam, un tas pats mestrs esot atlaidis zvērestu, ar kuru tā bija pakļauta ordenim. Tomēr šo iemeslu dēļ starp kapitulu un ordeni nekad nav pastāvējusi īsta saskaņa, un ja arhībīskaps mestram nepiekrita, pēdējais negribēja nedz piekāpties, nedz atteikties no sava ļaunuma un uzspiestajiem noteikumiem.

[7.lp.:]

Un, kaut gan kapituls (ap Kristus 1238. gadu) pieņēma Vācu nama Jeruzālemē ordeņa habitu[60], tādējādi saplūstot ar to vienā ķermenī un apsedzoties ar vienu mēteli, nevienprātībai, tiecoties pēc virskundzības pār Rīgas pilsētu, bija tāds spēks, ka arhibīskaps Zigfrīds no Blombergas (ap Kristus 1369. gadu) savam klēram pieņēma premonstriešu (augustīniešu) mūku habitu, tādējādi tiklab sirdī no iekšienes, kā ārēji ar habitu nošķīrās no Vācu ordeņa. Var skaidri noprast, ka virskungiem strīdoties un ķildojoties, labā pilsēta Rīga netiek saudzēta. Lai gan arhibīskapa kungam sāpēja Monheima lielā vardarbība pret pilsētu, viņš tai nevarēja pretoties, jo ieroču spēks bija ordeņa rokās. Tādēļ arī ordenis citu pēc cita ieņēma namus, cietokšņus un pilis ar atrunu, ka garīdznieku kungi tādējādi būs pasargāti pret maskaviešu, lietuviešu vai poļu varasdarbiem, ar kuriem viņi cīnījās gandrīz bez pārtraukuma. Kad viņi ar viltu atņēma arī Daugavgrīvas klosteri, zemes atslēgu un tālaika ostas vārtus, mūkiem, kuri to apdzīvoja kopš tā uzbūvēšanas, un uzcēla tur stipru pili un cietoksni[61], lai rīdziniekus tādējādi arvien vairāk un vairāk nomāktu savā augstprātības jūgā, izliekoties, ka šādi visa zeme tiek aizsargāta pret ārējiem draudiem. Rīdzinieki no viņiem tik daudz tika cietuši, ka viņu daudzās sūdzības aizkustināja Hanzas pilsētas un kaimiņu valstis, sevišķi Zviedrijas kroni. Tādēļ (1351. gadā) Magnuss, Zviedrijas un Norvēģijas valsts karalis [Kurš nezināmu iemeslu dēļ ieradās Rīgā], Rīgas rāti un namniekus ņēma savā un savas valsts īpašā aizsardzībā pret katru vardarbību. Ar to tika panākts tik vien, ka nākamais ordeņa mestrs izturējās saudzīgāk nekā iepriekš. Drīz pēc tam, 1353. gadā, mestrs Gosvins no Herikes rātei atkal atdeva divas ģildes telpas – Minsteres un Zēstas, kas ordenim bija ieķīlātas pēc pirmās pilsētas iekarošanas 1330. gadā. [Un ķīlas nodrošinājums bija Vartbergas pils Holandē.]

Kad arī citas Hanzas pilsētas (kuru skaits tolaik bija 37) apvienojās ar Dānijas karali Valdemāru III, rīdzinieki jūrā turēja kogi ar 30 bruņotiem vīriem ar noteikumu, ka Dānijas karalis 16 gadus viņiem piešķirs trešdaļu no Šēnenas un Valsteras zemju ienākumiem Ellenbogenā un Helsingborgā, un tā arī notika, kā pierāda 1369. gada Sv. Andreja dienā[62] noslēgtais līgums. Pēc kāda laika rīdzinieki regulāri piedalījās sanāksmēs un hanzastāgos[63], kurus apmeklēja pilsētas ievērojamākie sūtņi. Tādā stāvoklī pilsēta palika līdz 37–tajam Vācu ordeņa mestram Zīvertam Landeram no Špānheimas[64], kurš 1423. gadā, svētdienā pēc Mārtiņa dienas[65] izsauca augsto rāti uz Domu, un Doma korī to stipri apvainoja par namnieku Hermani Klempovu. [Klempovs tiesā noliedza, ka ir mestram pircis sāli, taču vēlāk tika pierādīts un arī viņš pats atzinās, ka uz mestra rēķina no Prūsijas uz šejieni ir nogādājis 6 lastus[66] sāls. Kad nu šī krāpšana nāca gaismā, rāte to tūlīt pienācīgi nesodīja, tādēļ mestrs rāti apsūdzēja zvēresta laušanā un pieprasīja Klempovu nekavējoties apcietināt.] Uz to rāte atbildēja, ka šī lieta vēl tai nav nākusi priekšā, un līdz šim par to nav zinājusi, jo tādas lietas piekrīt zemākajai tiesai[67], un solīja lietu pienācīgi izskatīt, kad tā nonāks visas rātes priekšā. Mestrs pastāvēja uz to, ka viņam jau ir nodarīts par daudz, un ja rāte citādi nepiekāpsies, viņš piesauca Svētās Asinis un Dievmāti par atriebējiem.

[8.lp.:]

Kad nu rātskungi pie Dieva gribas lūdza to tik ļoti neņemt ļaunā, un teica, ka viņi ir gatavi noziedznieku tiesāt, mestrs teica: “Jūs nemaz mani nesaprotat un nepievēršat uzmanību manis teiktajam. Nudien, man gan ir sirma bārda, bet nagi man vēl nav tik neasi. Ja kādu sagrābju pie auss, es to turu gana stipri, līdz viņš to izjūt pilnībā. Es brīdinu un saku to jau iepriekš: kurš aizskar galvu, tam nogriež bārdu[68].” Pēc tam viņš parādīja Lībekas pilsētas intercesiju[69] par Klempovu. Ar to viņš mērķēja uz diviem rātskungiem, no kuriem viens pirms gada tika sūtīts uz Lībeku, ka viņš šādu intercesiju Klempneram būtu izdabūjis. Tas bija Hartvigs Zegefrīds, kuru mestrs bāra par šo rīcību. Otram kungam Johanam Brodhāgenam, kurš bija rakstījis Lībekas rātei, mestrs arī lika noprast, ka viņš to nepiedos. Brodhāgens uz to atbildēja ar pieklājīgiem, piedienīgiem vārdiem. Kad katrs no viņiem nāca priekšā un lūdza tos uzklausīt, mestrs viņiem to liedza. Kad Hartvigs Zegefrīds tomēr vēlreiz lūdza tos uzklausīt, mestrs atbildēja, ka viņš nu nav tas vīrs, kuru būtu jāuzklausa, un lika viņam klusēt. Uz to Zegefrīds teica: “Jūs esat kungs un varat teikt, ko vien vēlaties.” Pēc šiem vārdiem mestrs satvēra savu zobenu un metās pie Hartviga Zegefrīda, bet viņš tika nogādāts malā, un mestrs nomierināts. Tikmēr sapulcējās ļaudis, baznīcas durvis tika noslēgtas un ieskandināts trauksmes zvans. Kad to izdzirdēja rāte, tā lūdza ļaudīm ievērot Dieva gribu un mieru, un neviens no mestra ļaudīm netika aizskarts. Mestrs, pilns dusmu un īgnuma, aizbrauca uz pili. Drīz pēc tam mestrs par to sūdzējās arhibīskapam, kurš nosūtīja uz Rīgu savus sūtņus, un lika šo gadījumu pārrunāt ar rāti. Abas puses zemes prelātiem[70] pieprasīja, ka to pārstāvjiem noteikti jāierodas nākamajā landtāgā[71], kur jāpaziņo par savām tiesībām un tās jāaizstāv. Kad pēc tam Valkā sapulcējās landtāgs, rāte tika atzīta par vainīgu, un tai Domā vajadzēja ierīkot altāri Jaunavas Marijas godam ar 12 mārku gada renti, no kuras jāietur vienu mārku un septiņas lotes tīra sudraba. Šis vikārijs pilsētai bija ne tikai ļoti apgrūtinošs, bet arī augstākā mērā pulgojošs, tādēļ neilgi pēc šī mestra nāves abu ģilžu kopiena no mestra pēcteča Cīses no Rūtenbergas izlūdzās rentes puses – 6 mārku atlaišanu, bet otra puse vēl ilgu laiku palika, tikai ne vairs Domā, bet Daugavgrīvas pilī un tās komturam.

Un viņi pilsētu vairs neaizskāra, vienīgi Niklāss Vilpergs, Femenas bīskaps, johannīts, bija Firstenvaldē pielietojis represāliju tiesības[72] pret dažiem šīs pilsētas namniekiem par dažiem saviem parādiem, un pēc tam kopā ar saviem piekritējiem sagādāja rīdziniekiem dažādas nepatikšanas. Beidzot šo lietu 1430. gadā Firstenvaldē izšķīra uzticami arbitri un šķīrējtiesneši.

Tikmēr arhibīskapa un mestra starpā arvien vairāk pieauga strīdi tiklab par viņu robežām, zemi, ļaudīm, pilīm un cietokšņiem, kā arī par augstākminēto jauno klēra habitu. Tos samierināt uzņēmās Sv. Cecīlijas baznīcas titulārkardināls[73] Ludvigs un Lībekas bīskaps Johans. Viņi par šīm lietām iesniedza ziņojumu ģenerālsinodei[74] Bāzelē 1435. gadā. Pēc tam minētā sinode nosūtīja Rīgas, Tērbatas un Rēveles pilsētām rakstus, strīdīgajām pusēm piekodinot saglabāt vienotību un sagaidīt miera algu no Dieva.

[9.lp.:]

Tomēr abas puses pilnībā izlīga ne ātrāk kā 1451. gadā. Šis līgums pēc tam tika nosaukts Bulla Habitus, un kļuva par vispārēju zemes likumu un noteikumiem. Pateicoties šai izdevībai, Silvestrs Stodevešers[75], dzimis Toruņā, Prūsijā, sākotnēji Vācu ordeņa brālis, pēc tam, kad viņš atstāja ordeni un kļuva par priesteri, tika izraudzīts par Rīgas arhibīskapu nevis pienācīgās kapitula vēlēšanās, bet pateicoties ordeņa virsmestra Prūsijā ierosinājumam un ieteikumam. Kad viņu bija konfirmējis un apstiprinājis pāvests Nikolajs V, Stodevešers 1449. gadā ap Jāņa Kristītāja dienu[76] ieradās Rīgā. Kad viņu uzņēma kā arhibīskapu un apzvērēja uzticību, Stodevešers visspēcīgi un visžēlīgi apstiprināja zemes iedzīvotāju un it sevišķi Rīgas pilsētas vecās, līdz šim spēkā esošās privilēģijas. Kā jau mēdz notikt, ka tas, kurš visvairāk sola, vismazāk izpilda, tā arī rīkojās šis labais kungs. Kad viņš saprata, kādus labumus sev var gūt no ordeņa, viņš izlēma slēgt līgumu ar ordeni un nodot tam pusi no nodevām un kundzības pār Rīgas pilsētu. Viņš viegli saprata, ka pilsēta tik atklātai rīcībai pretosies, tādēļ Stodevešers kopā ar savu prāvestu Teodoru Nāgelu izveidoja pret pilsētu nelabvēlīgi noskaņotu vīru padomi, lai vienā paņēmienā salauztu visas pilsētas brīvības un privilēģijas, kuras Rīga mierīgi ir lietojusi kopš savas dibināšanas. Šos principus Stodevešers ir mācījies savā tēvzemē Prūsijā, kur ar pilsētām apietas visļaunāk, un tās, ordeņa apspiestas, beidzot ir pieņēmušas lēmumu nodoties Polijas kroņa apsardzībā, un tur atrodas līdz šai dienai. Tas bija nozīmīgs cēlonis tam, ka neilgi pēc tam ordenis zaudēja varu visā Prūsijā, par ko sīkāk var izlasīt Prūsijas hronikās[77]. Lai mūsu arhibīskaps izliktos cēlāks, viņš pilsētai daudzos landtāgos Valmierā, Salacā un Bērzonē savā un kapitula vārdā cēla dažādas apsūdzības un ielaidās strīdos, lai labo pilsētu arvien vairāk nomelnotu zemes kārtu priekšā. Tad arhibīskaps ar mestru Valmierā kopīgi pārrunāja, kā un kādā veidā tikt galā ar pilsētu, novērtēja pārāk zemu pilsētas varu un cerēja pilsētu ātri padarīt paklausīgu, noslēdzot ceļus[78]. Vienīgi slepenā apspriede bažījās, lai šis nodoms nekļūtu zināms pilsētai, un tā nesagatavotos aizsardzībai pret varmācību, it īpaši tamdēļ, ka viens no domkungiem, vārdā Detmars Ropers, tālaika baznīcas dekāns, negribēja pieņemt ordeņa apģērbu, kā labie kungi bija iecerējuši. Šim vajadzēja vienīgi vairāk uzņēmības, lai brīdinātu pilsētu par briesmām, jo viņš bieži piedalījās apspriedēs.

Tādēļ landmaršals[79] deva padomu pasteigties ar lietām, un abiem kungiem piesaistīt sev dažus uzticamus, drošus ļaudis no bruņniecības[80] vidus, ar kuriem kopā lietas varētu nokārtot slepeni. Šis padoms tika īstenots, un abi zemeskungi Salacā vienojās par kundzību pār Rīgas pilsētu, bet līgumu pēc tam parakstīja Salaspilī. Par to abi kungi rakstīja uz Romu, un šo līgumu apstiprināja pāvests Nikolajs V. Kad tas viņiem izdevās, viņi sasauca landtāgu Salaspilī, uz kuru uzaicināja savus bruņiniekus un lēņavīrus pilnā apbruņojumā, kā arī Rīgas pilsētu, lai tā noklausītos kungu sūdzības un dotu uz tām atbildi. Kad nu 12 sūtņi no pilsētas: 6 no rātes un 6 no abām ģildēm [birģermeistars Heinrihs Epinghūzens, rātskungi Gosvins Gendena, Godeke Šnukers, Venemars Hartmanis, Gerts Bartmanis un Hinriks Vēlings jeb van der Vele, Lielās ģildes vecākie Gerts no Borkenas, Hinrihs Gendena un Engelbrehts Ginters, Mazās ģildes vecākie Nikels Vredelands, Klaus Donihts un Frīdrihs Bultenhūss] ieradās, viņi tika apsūdzēti no arhibīskapa, mestra un kapitula puses, un viņiem tika pieprasīts triju dienu laikā atbildēt uz katru rakstisko sūdzību. Šis laiks pēc tam tika pagarināts uz 6 dienām. To laikā pie Ādažiem šaipus tiltam tika nodedzināti daži pilsētas ciemi, un pie Sarkandaugavas zemniekiem tika atņemti un nolaupīti viņu lopi un mantas. Tādējādi pretinieki pierādīja, cik labi viņi izturas pret pilsētu. Kad nu beidzot pilsēta bija spiesta atbildēt, viņu apsūdzētāji bija arī viņu tiesneši, tādēļ arī pilsētas sūtņi bija spiesti apņemties un apsolīt to, kas viņiem nekad nav bijis prātā. Tā Salaspils līgums tika sastādīts, apstiprināts un pilsētas sūtņiem uzspiests kā mūžīgs likums. Turklāt viņiem nācās mestram maksāt tūkstoš Reinas guldeņu, dāvināt pilsētas lielāko un labāko lielgabalu, sauktu Lauva, kā arī atdot dažas salas un zemes pilsētas landfogtijā, kurus viņiem bija atdevis atpakaļ mestrs Finke saskaņā ar miera līgumu, un pilsoņu dārzus ārpus Sv. Jēkaba vārtiem[81].

[10.lp.:]

Drīz pēc tam abi kungi kopīgi iejāja pilsētā, bet rātei un visiem pilsoņiem – daļai jāšus, daļai kājām – viņi bija jāuzņem kā triumfatori. Kanoniķiem, mūkiem, priesteriem, lajiem un skolniekiem viņu ceļā no Smilšu vārtiem līdz Domam priekšā bija jādzied: “Tev pieder spēks, tev pieder valstība, Kungs, utt.”

Viņu jātnieki arī ieradās tirgus laukumā, un bruņinieks Jirgens Ikskils nogādāja rātsnamā divus zobenus, lai tie tur paliktu kā mūžīgs atgādinājums. Pēc tam tika pieprasīts uzticības zvērests abiem kungiem no klātesošajiem, kuriem arī šādos spaidos un izbailēs to nācās dot.
 

III daļa [līdz 1484.g. kaujai pie Daugavgrīvas]

KOMENTĀRI

58 Arhibīskaps Fromholds – Fromholds no Fifhūzenas, dzimis Lībekā, Rīgas arhibīskaps 1384. – 1369.g.
59 Dāvids Citrejs (1530 – 1600) – vācu protestantu teologs un vēsturnieks, Rostokas universitātes profesors. Starp viņa darbiem ir arī apraksts par Kurzemes – Zemgales hercogu Gothardu Ketleru. D. Citrejs ir sarakstījies ar Rīgas juristu Dāvidu Hilhenu.
60 Habita – mūku apģērbs, kas katram mūku ordenim atšķīrās ar krāsu. Kopš 1209.g. Rīgas domkapituls dzīvoja pēc premonstriešu mūku ordeņa statūtiem un valkāja baltu habitu. Tikai kopš 1373.g. ar pārtraukumiem domkapituls dzīvoja pēc augustīniešu ordeņa statūtiem, valkājot melnu habitu. Sv. Augustīna ordenim piederēja Vācu bruņinieku ordeņa priesterbrāļi, kas nodrošināja ordeņa politisko ietekmi arhibīskapijā.
61 1305.g. 26.maijā ordenis nopirka Daugavgrīvas klosteri no Cisterciešu ordeņa un pārbūvēja to par cietoksni, ar to iegūstot kontroli par jūras ceļu uz Rīgu.
62 Sv. Andreja diena – 30. novembris.
63 Hanzastāgs – Hanzas savienības pilsētu pārstāvju sapulce, kurā tika apspriestas un izlemti svarīgākie jautājumi, kas attiecās uz savienību.
64 Zigfrīds Landers no Špāhneimas – Vācu ordeņa Livonijas atzara mestrs 1415. – 1424.g.
65 Sv. Mārtiņa diena – 11. novembris.
66 Lasts – svara mērvienība, ap 2000 kg.
67 Zemākā tiesa – pilsētas tiesas otrā instance, fogta tiesa, kuras spriedumus varēja pārsūdzēt pirmajā instancē – rātes tiesā.
68 Nogriezt bārdu – izteiciens, kas apzīmē kaunpilnu sakāvi vai nodomu neizdošanos.
69 Intercesija – rakstiska sūdzība.
70 Zemes prelāti – Helevega hronikā Livonijas zemeskungi: ordeņa mestrs, Rīgas arhibīskaps, Kurzemes, Tērbatas, Rēveles, Sāmsalas – Vīkas bīskapi.
71 Landtāgs – Livonijas zemeskungu katru gadu vai pēc vajadzības sasauktas zemeskungu (ordenis, bīskapi) un kārtu (pilsētas, lēņavīri, bruņniecība) pārstāvju sanāksmes, kurās tika izšķirtas domstarpības, pieņemti visām vai atsevišķām Livonijas zemēm saistoši lēmumi, slēgti līgumi ar ārzemju varām.
72 Represāliju tiesības – tiesības atcelt sodu personai par pienākumu jebšu saistību nepildīšanu.
73 Titulārkardināls – kardināls, kura pārvaldībā bija piešķirta kāda baznīca Romā. Kardināls vienlaicīgi bija arī šīs baznīcas prāvests.
74 Ģenerālsinode – visu katoliskās baznīcas bīskapu sapulce, kurā tika apspriesti visai baznīcai nozīmīgi jautājumi.
75 Silvestrs Stodevešers – Rīgas arhibīskaps 1448. – 1479.g. Universitātē ieguvis mākslu maģistra (magister artium) grādu. Kā Vācu ordeņa priesterbrālis bija virsmestra Konrāda no Erlihshauzenas kapelāns. Ar virsmestra palīdzību tika panākta viņa ievēlēšana un apstiprināšana par Rīgas arhibīskapu, tādējādi cerot vēl vairāk nostiprināt ordeņa politiskās pozīcijas arhibīskapijā.
76 Sv. Jāņa Kristītāja diena – 24. jūnijs.
77 1439.g. Prūsijā izveidojās bīskapu lielo vasaļu un ordeņa pilsētu savienība, kas bija vērsta pret Vācu ordeni ar nolūku atcelt nodokļus un muitas, kā arī panākt politisko neatkarību. 1453.g. šī savienība nodevās Polijas karaļa aizsardzībā un kundzībā. Ar to sākās Trīspadsmitgadu karš starp ordeni un Polijas karali, kura pusē cīnījās Prūsijas pilsētas un lielie vasaļi. 1466.g. miera līgumā Vācu ordeņa virsmestrs atzina sevi par Polijas karaļa vasali, un uz mūžīgiem laikiem Polijai nodeva gandrīz 2/3 no Prūsijas teritorijas.
78 Ceļu noslēgšana – bruņotu posteņu izlikšana pie sauszemes un ūdens ceļiem. Karavīri aplaupīja un nogalināja aizturētos rīdziniekus, tadējādi apgrūtinot vai padarot neiespējamu satiksmi.
79 Landmaršals – ordeņa karaspēka komandieris ar rezidenci Siguldas pilī.
80 Arhibīskapijas bruņniecība – arhibīskapa lielie vasaļi, kas 15.gs. bija izveidojušies par aristokrātu kārtu – bruņniecību ar savām tiesībām, plašu autonomiju un privilēģijām.
81 Jēkaba vārti – vārti Rīgas mūrī, kas veda uz pilsētas ganībām, atradās aptuveni tagadējā Jēkaba ielas un Torņa ielas krustojumā.

Tulkojums veikts ar VKKF atbalstu