Helevega hronika. III daļa [līdz 1484.g. kaujai pie Daugavgrīvas un Rīgas pils nojaukšanai]

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 07.03.2023

Helevega hronika [LVVA, 4038.f., 2.apr., 100.lieta] (Agra Dzeņa tulkojums un komentāri)

II daļa [līdz 1452.g. Salaspils līgumam]


Kad tomēr pēc tam, 1454. gadā, starp Ziemassvētkiem un Vastlāvjiem[82] Prūsijas pilsētas, kā augstāk minēts, sacēlās pret ordeni, mestrs nenojauta neko labu, tādēļ viņš lika savam Rīgas nama komturam[83] Gertam no Malinkrodes slepeni noskaidrot, kā pilsoņi ir noskaņoti. Kad minētais nama komturs pamanīja īgnumu un nepatiku, viņš svētdienā pēc Vastlāvjiem izteicās rātes loceklim Johanam Frerosam, ka vajadzētu labi sakārtot lietas. Pēc tam, kad viņš to bija pārrunājis ar dažiem rātskungiem, mestrs, landmaršals, minētais nama komturs, Heinrihs Epinghūzens, birģermeistars Gosvins Gendena un Johans Freross sanāca kopā un slepeni apspriedās, kā nodibināt labu saprašanos starp priekšniecību un pilsonību, un atcelt visas nesaprašanās un ļaunatminības. Kad slepenajās pārrunās iesaistījās ģildes, viņi uzsāka sarunas ar augsto rāti. Nonāca tik tālu, ka mestrs atkal atdeva pilsētai tās lielo lielgabalu Lauvu, tādējādi izrādot savu labprātību; tāpat arī tika atdoti dārzi pie Sv. Jēkaba vārtiem, paturot tikai divus ķieģeļu pakalnus[84]. Tad tika atdota arī pilsētai Salaspilī izspiestā nauda un dārglietas, saskaņā ar pilsētas apzīmogotu kvīti, datētu Rīgā, trešdienā pirms Oculi dienas[85], 1454. gadā. Kad lietas tiktāl bija novestas ar mestru, un viņš tās pats darīja zināmas arhibīskapa kungam, arhibīskaps arī nožēloja veikto darījumu un pavisam draudzīgi rakstīja pilsētai, ka viņš gribētu ne tikai anulēt Salaspils līgumu, bet arī godājamajai rātei lika noprast, ka tā caur zvērestu un pienākumu varētu saistīties vienīgi ar viņu, savu dabisko kungu, ar to domājot panākt labu izlīgumu starp pilsētu un mestru. Viņš arī itin drīz nosūtīja pie rātes un kopienas savus sūtņus: Detmaru Roperu, domkungu un labu pilsētas draugu, Engelbrehtu fon Tīzenhauzenu un Dītrihu fon Fītinghofu, Rīgas arhibīskapa lēņavīrus, kuri no labas sirds piedāvāja atdot kopš simts un vairāk gadiem strīdīgās zemes un muižas iepretim Dolei un Akmeņsalai[86], sauktas Tīsjerve, kā arī citas, kas atrodas pilsētā un ārpus tās, turklāt atteikties no Romā trīsreiz saņemtā sprieduma un pilnīgi atcelt Salaspils līgumu. Viņi arī gribēja panākt, lai tiktu izbeigtas ordeņa mestru pēdejos gados un senāk veiktās varmācības, ordeņa pils tiktu nojaukta līdz pamatiem un Rīgas pilsētai tiktu restituēta tās trešā daļa no Sāmsalas, Kurzemes un Zemgales. Viņi to ne tikai darīja atklāti, bet arī piesaistīja sev dažus no rātes un kopienas, no kuriem viņi saņēma slepenu zvērestu neatklāt viņiem uzticēto, iekāms nebūs pienācis laiks. Ar tiem viņi slepeni vēl pārrunāja dažas lietas, un iepazīstināja ar mestra lietām. Tad abi kungi – arhibīskaps un mestrs – beidzot ieradās Rīgā vēl pirms Lieldienām, un ķērās pie sarunām, lai rīdziniekiem pieprasītu parakstīt abu kungu sastādīto jauno Salaspils līgumu. Tā tad arī notika, un tālaika pirmais birģermeistars Heinrihs Epinghūzens saņēma līguma oriģinālu, pārgrieza to ar savu nazi, arhibīskapa un divu mestra sekretāru klātbūtnē iemeta ugunī un sadedzināja pelnos. Par to, kas pēc tam tika runāts pie mestra, to arhibīskapam darīja zināmu, tiklīdz kā notika augstās rātes un kopienas relācija[87], viss tika nolemts ar viņa piekrišanu, un pilsētai vajadzēja tikt nomierinātai. Vienīgi arhibīskapa kungs savu iepriekšējo paradumu bija mainījis tiktāl, ka tā vietā, lai kaut ko palīdzētu pilsētai, viņš iegūto samazināja. Lai sevi attaisnotu, viņš ārēji centās ar vareniem solījumiem: ja Rīga nostātos pret ordeni, tad viņš gribētu ne tikai atjaunot pilsētas sensenās brīvības, bet arī gādāt, lai viņiem tiktu piešķirta trešā daļa no Sāmsalas un Kurzemes. Nonāca tiktāl, ka rātskungs Hartvigs Vorts, kad par šīm lietām tika paziņots rātei, referenta kungam jautāja, kā būs ar Jauno torni[88]. Un kad birģermeistars Epinghūzens viņam atbildēja: “Ļaujiet nonākt līdz šim jautājumam, un jūs dzirdēsit,” uzstājās cits rātskungs – Hinrihs van der Vele, un atteicās no sava zvēresta. Tāpat darīja arī Hartvigs, aizgāja pie pils, kur lika pilsoņiem ierīkot žogu, liekot saprast, ka rātsnamā viņi tika nodoti un pārdoti, un to izdarījis birģermeistars Epinghūzens, kuram ir par maz sists pa galvu. To rātei paziņoja tālaika būvkungs Hermanis Reinemanis, un tā šie abi kungi no rātes pazuda. Birģermeistars Epinghūzens arī par lietām vairs negribēja dzirdēt, un palika mājās. Vienīgi pēc augstās rātes lūguma un pamudinājuma viņš atkal ieradās, un palīdzēja lietas novest tikt tālu, ka tika uzrakstīts, noslēgts un apzīmogots jauns dokuments, saskaņā ar kuru mestram pilsētai jāatdod atpakaļ divas ūdensdzirnavas, jāapstiprina pilsētas vecās markas robežas saskaņā ar Modēnas bīskapa privilēģiju, jāatlaiž gruntsnodoklis un pēdējie miera līguma punkti, jāatdod atpakaļ Auzu torni[89] un piecus vikārijus, jāļauj uzcelt mūri starp pilsētu un pili, pils vārtu atslēgas jāuzglabā pilsētā, jāatdod Roboja dzirnavas[90] un ķieģeļnīcu, jāatļauj brīvu zvejošanu bez desmitās tiesas un brīvu braukšanu pa ūdeni un zemi. Pilsētai jānodod ķieģeļnīcu. Jauno Torni pie Sv. Andreja kapelas[91] nedrīkst būvēt augstāku. Pilsētai ir jāpaliek brīvas malkas ciršanas tiesībām, un ar to visas strīdīgās lietas jāizbeidz uz mūžīgiem laikiem. Tas notika 1454. gada gavēnī, Judica svētdienā[92]. Tanī pašā dienā tika salīgts arī ar arhibīskapu par Tītera muižu, kas atrodas pretī Akmeņsalai, kuru arhibīskaps un viņa kapituls nodeva pilsētai, un arī anulēja Salaspils līgumu.

[11.lp.:]

Kad mestrs saprata, ka pilsētā vēl ir neapmierinātība un rūgtums pret viņa ordeni, viņš sasauca landtāgu Valkā un rīdzinieki kopā ar rēveliešiem un tērbatiešiem nolēma uz turieni sūtīt pilnvarotos, lai ar prelātu kungu līdzdalību lietas galīgi izšķirtu.

Rīdzinieki uz turieni nozīmēja divus savus pārstāvjus, vienīgi ar tālaika Lielās ģildes eltermaņa Gerta Hermena pamudinājumu viņiem netika piešķirta sarunu pilnvara, bet tika pavēlēts visu uzklausīt zināšanai. Tā viņi arī izdarīja, un abu pilsētu – Tērbatas un Rēveles sūtņi [No Tērbatas birģermeistars Hinriks Vantšēde, rātskungi Godeke Vantšēde un Hildebrants Vekinghūzens, no Rēveles birģermeistari Kosts fon Borštellens un Alberts Rumors, un rātskungs Johans Oldendorps] norunāja, ka viņi ar savējiem pēc tam iegriezīsies Rīgā, lai tur lietas varētu tuvāk apspriest. Kad to uzzināja arhibīskaps, viņš ieradās pilsētā ātrāk, nekā uz turieni nokļuva sūtņi, un ar visiem spēkiem pūlējās piedabūt kopienu un savus piekritējus, lai pilsēta pilnībā atkāptos no ordeņa un pakļautos vienīgi arhibīskapam, kādēļ viņš tai varētu ļaut pilnīgu brīvību un aizstāvētu pret ordeni.

Kad visu pušu sūtņi sanāca kopā, arhibīskaps ierosināja, ka ar ordeni vajadzētu vienoties par virskundzību pār Rīgu. Mestra sūtņi atvainojās, ka viņi nav pilnvaroti apspriest šādu jautājumu, bet ir ieradušies Rīgā, lai ar abu pilsētu starpniecību atrisinātu nesaprašanos starp Rīgu un mestru.

Pēc tam arhibīskapa kungs aizgāja, vienīgi viņa prāvests Teoderiks Nāgels tā apsūdzēja ordeni, ka katrs varēja redzēt, ka tas labu galu neņems, sevišķi tādēļ, ka Nāgels ar pilnu pārliecību apgalvoja: cik vien ilgi Vācu ordenis pastāv šajā zemē, tikai 2 bīskapi – Johans Ambundi un Henings Šarpenbergers ir miruši šajā zemē, bet pārējos ordenis ir vajājis un traucējis tā, ka tiem zeme bija jāatstāj un jāmeklē vietu citur. Un tas viss tikai tamdēļ, ka ordenis visu laiku ir apstrīdējis un neatzinis Rīgas pilsētas brīvību, ieskaitot arī arhibīskapa virskundzību. Uz to ordeņa lēņavīrs Johans Ikskils atbildēja: “Tas ir augstākā mērā pārsteidzoši. Kad jau jūs tiktāl atvērāt savu muti, jums taču vajadzēja zināt un atcerēties, ko jūs pieprasījāt Salaspilī pagājušajā gadā”, un ka viņš, prāvests, tāpat bija ratu vadītājs. Rīgas pilsēta bija tik nobažījusies par savām privilēģijām, ka vairs negribēja runāt ar arhibīskapu un viņa ļaudīm, bet gan apspriest to, ko cels priekšā pilsēta. Kad nu abas pilsētas pārdomāja, kā pie tā ķerties un lietas nokārtot, mestrs, kurš tanī laikā bija Salaspilī, saņēma ziņojumu par visām šīm lietām, un pieprasīja savu personisku ierašanos Rīgā. Tas rātei ļoti patika, un tā gribēja mestru uzņemt pēc iespējas svinīgāk. Vienīgi Lielās ģildes eltermanis Gerts Harmenss, kurš ieturēja arhibīskapa līniju [Un tādēļ arī saņēma no viņa dokumentu par 1000 mārkām (tagad 3500 valstsdālderi) par to, lai viņš pilsoņus noskaņotu pret ordeni (skat. Valmiera, 1477. gads, 3. sējums)[93]], izjauca to tādā veidā, ka mestru no pils pavadīja tikai pilsētu sūtņi un daži no rātes. Tad sākās sarunas, un mestrs piedāvāja pārskatīt pilsētas miera līguma oriģinālu (1330) un arī citus punktus par labu pilsētai, kas abu pilsētu sūtņiem un rātei bija ļoti pieņemams. Bet kopiena, garīdznieku un viņu dumpīgā eltermaņa musināta, nekam negribēja piekrist ātrāk, iekāms ordeņa pils nebūs noārdīta līdz pamatiem. Kad mestrs tam un citiem labiem priekšlikumiem negribēja piekrist, viņš aizjāja no turienes prom, atstājot dažus savus pilnvarotos. Kad nu tie sapulcējās Domā un sāka apspriest lietas, izcēlās baumas, ka no pils ar bultu ir nošauts viens no tiem, kas apsargāja žogu starp pilsētu un pili. Tas kopienu ļoti sarūgtināja, abas puses uzbūvēja guļbaļķu nocietinājumus un uz tiem uzstādīja lielgabalus. Garīdznieku kungi arī sniedza palīdzīgu roku, un pilsētas lielākais lielgabals no Bīskapa sētas[94] tika pagriezts pret pili. Tolaik Rīgā bija daudzi jūrnieki no Baijām[95], pilsētnieki uz tiem paļāvās un piespieda rāti tos pieņemt dienestā. Tikmēr tika noteiktas divas dienas, kuru laikā abām pusēm jāietur pamiers, lai varētu panākt mieru un vienošanos. Kad tomēr šo dienu laikā sieviešu klosterī pie Sv. Jēkaba baznīcas tika nošauts kāds nevācu strādnieks, izcēlās vispārīga trauksme, un no šīs puses sāka šaut no lielgabaliem.

[Teksts turpinās 15.lp.]

Sadursmes starp pili un pilsētu turpinājās 6 dienas. Ar to vēl nebija diezgan, un tika ieņemtas arī pilsētas muižas, un daudzas skaistas mājas nodotas ugunij un dūmiem. Tad pilsētnieki nesaudzēja arī ordeņa muižas, kas atradās tuvumā, bet tās vislielākajā naidā un rūgtumā nodedzināja un izpostīja. Tolaik arhibīskapa kungs bija pilsētā, devās no pils uz Mārstaļļu ielu, uz Štālbītera namu, nolika savu pontifika mēteli, aplika bruņas, lika sev nest priekšā karogu, jāja ar 10 bruņās tērptiem sava kapitula kungiem uz rātsnamu, atlaida pilsētai zvērestu, ko tā bija devusi ordenim jebšu viņi vai viņu priekšteči tam ir devuši, un solīja kopā ar pilsētu paciest labu un ļaunu. Taču viņš pēc sava paraduma apsolīto turēja ne ilgāk kā 3 dienas. Tad arhibīskaps ar savējiem devās uz Cēsīm, un runāja ar ordeni par pamieru uz 6 nedēļām, lai tā laikā baznīcas muižas un mājas paliktu neskartas. Ordeņa ļaudis ieņēma pilsētas Auzu torni, bet pēc 2 stundām pilsētas karavīri to atkal atguva, taču neatstāja tur karaspēka nodaļu. To pamanīja ordeņa karavīri, nolauza pilsētas karogu un atkal ieņēma torni. Kad uz to atgriezās pilsētnieki, pils karavīri nosprostoja durvis, un, kad tās ar spēku tika atlauztas, torni aizdedzināja. Šis karš zemē nevarēja palikt nepamanīts, un drīz pēc tam prelātu kungi saprata, ka zemē no tā var izcelties ne mazums nelaimju. Tādēļ Tērbatas bīskaps Bartolomejs Harigers un Sāmsalas bīskaps Johans Krouls lūdza viņus pieņemt par starpniekiem, ko drīz atļāva gan mestrs un arhibīskaps, gan Rīgas pilsēta. Tika noslēgts pamiers līdz Marijas dzimšanas dienai[96], un norunāts, ka šinī laikā lietas ir jāizskata un jāatrisina.

[Teksts turpinās 12.lp.]

Tad abi prelāti sasauca landtāgu Valmierā, Marijas dzimšanas dienā, lai izspriestu Rīgas lietas. Iekāms lantāgs sākās, bīskaps atkal ieradās Rīgā, un pieprasīja rātei un kopienai darīt zināmu, vai tie ar viņu gribētu turēties kopā, un priekos un bēdās būt ar viņu un viņa baznīcu. Pēc noturētas apspriedes rāte un kopiena atbildēja: ja viņš turēs savus solījumus, proti: nogādās viņu rokās 1330. gada miera līgumu, panāks pils nojaukšanu un likumīgās trešās daļas no Sāmsalas un Kurzemes piešķiršanu Rīgai. Tad viņi atzītu arhibīskapu par savu likumīgo kungu, un viņš pilsētai varētu uzlikt pienākumus, kas uzticīgiem padotajiem ir jāpilda viņu kungam. Lai arī viņš visādos veidos mēģināja pierunāt pilsētu rīkoties citādi, kā arī ar liekulīgiem vārdiem panākt pakļaušanos, arhibīskaps toreiz neko nespēja panākt, un viņam atkal bija jājāj prom savu ceļu.

Pēc tam no pilsētas uz Valmieru tika norīkoti 10 deputāti. [Birģermeistari Heinrihs Epinghūzens un Johans van dem Vege, rātskungi Korts Bartmans, Johans Treross un Johans Zoltrumps, sekretārs Hermanis Vestfāls, Hinrihs Gendena un Gotšalks Bolemans no Lielās ģildes, Klauss Donihts un Hanss Kolendorfs no Mazās ģildes.] Kad viņi tur nonāca, tie uzzināja, ka zeme visapkārt ap turieni 5 un 6 jūdžu attālumā ir apbruņojusies. Kā katrs stāstīja, bīskaps ar ordeni nav izlīdzis, un viņi grib doties karā uz bīskapiju, bet tālāk – uz Rīgu. Šo ziņu sūtņi lika slepus nogādāt Rīgā, pilsētu brīdināt un piekodināt būt gatavībā, un vienlaikus saņemt padomu no rātes, kā viņiem rīkoties, ja arhībīskaps pats nebūs landtāgā, jebšu ja viņu prasības netiks pieņemtas. Uz to rāte atbildēja, ka tādā gadījumā viņiem par lietām jārunā tā, itin kā viņi atbildētu Dieva un Viņa žēlīgās gribas priekšā. Saskaņā ar to rīdzinieki arī pārrunāja ar arhibīskapa ļaudīm (jo arhibīskaps vēl nebija ieradies), kuram pirmajam ir jāceļ apsūdzība. Tad tika atzīts par labu, ka sāks arhibīskaps, bet pēc tam to darīs prelāti un visas zemes kārtas. Jirgens Persefāls arhibīskapa vārdā atvainojās par viņa prombūtni, jo viņam ir daudz darīšanu un sarūgtināta sirds. Tad prelāti un kārtas atzina par labu, ka arhibīskapam personiski ir jābūt šeit. Tas tika piedāvāts mestram, kurš tam piekrita. Kārtu sūtņi to darīja zināmu arhibīskapam, viņš ieradās landtāgā un savas prasības gribēja iesniegt rakstiski. Prelātu kungi tam piekrita, taču pastāvēja uz to, ka prasības jānolasa nevis abu kungu, bet vienīgi prelātu un kārtu klātbūtnē. Kad nu kungi un kārtas apsēdās, deputāti tik ilgi strīdējās, kuram pirmajam jāsūdzas, līdz beidzot prelātu kungi atzina, ka tas jādara mestram. To tad puses apstiprināja rakstiski. Mestrs sūdzējās par jaunajiem notikumiem pilsētā, un pieprasīja atlīdzināt zaudējumus. Arhibīskaps no jauna cēla gaismā visas vecās lietas, un lika tās nolasīt ļoti garā rakstā. Lasīšanas laikā Konrāds Ikskils divreiz sauca, ka arhibīskaps melo, un tūlīt pēc tam arī arhibīskapa kalpam sacīja: “Martin, jūsu kungs ir iztērējis daudz tintes un papīra, tikai nevar saprast, kāda ir viņa doma. Bērns žēlojas, ka ir pērts, tikai nesaka, par ko.” Sāmsalas bīskaps arī teica, ka arhibīskaps savā rakstā nav atbildējis uz mestra sūdzībām, tikai runājis par kundzību un īpašumu, par ko jau Salaspilī ir risinātas sarunas un noslēgts līgums. Visas puses var iepazīties ar kopijām. Ja mestrs gribēs atbildēt uz arhibīskapa rakstu, tad visai pasaulei kļūs zināms, ar kādu savtīgumu un viltību rīkojas arhibīskaps, kā viņš pilsētai ir uzspiedis Salaspils līgumu, un uz to pierunājis mestru un viņa ordeni, utt. Landmaršals arī teica, ka rīdzinieki ir šeit, un lai viņi pastāsta, kurš viņiem uzspiedis Salaspils līgumu.

[13.lp.:]

Konrāds Ikskils teica to pašu un jautāja arhibīskapa ļaudīm, kāpēc pilsētas brīvību un kundzību nepieprasīja tad, kad melnsvārči bija sašutuši par to, ka pilsētnieki izrūnīja Johanu Šlokeru[97]. No tā arī cēlās melnsvārču nepatika pret rīdziniekiem, tik liela, ka viņi rīdziniekus gribēja vārīt un cept, savīt krustā tiem kājas, un nolādēja rīdziniekus visās baznīcās. No tā tad arī radies zemē pazīstamais sakāmvārds, ko saka zemnieki: “Zemes augļus samaitā melnsvārču lāsti, vērsti pret Rīgas ļaudīm, kuri Šlokeru izrūnīja”. Pilsētas sūtņi lūdza laiku atbildes pārdomāšanai līdz rītam, ko viņiem arī atļāva. Tikmēr viņi devās pie arhibīskapa un gribēja saņemt viņa padomu. Arhibīskaps lika pieņemt, ko Sāmsalas bīskaps viņiem bija ieteicis – ka vajadzētu pieturēties pie Salaspils līguma. Uz to rīdzinieki atbildēja: “Ja jūs labāk gribat svērt miesu un dzīvību nekā ceļot uz Salaspili, par to jums būs jāatbild Dievam tam Kungam.” Šis arhibīskapa kunga priekšlikums iepatikās viņa paša zemturiem jeb lēņa ļaudīm, taču nebija pa prātam pilsētas rezolūcija. Vēl viņam bija otrs priekšlikums: lietas, kas attiecas uz viņa kundzību, novilcināt uz 5 līdz 10 gadiem, un šo priekšlikumu apspriest. Rīdzinieki pieprasīja laiku pārdomām un tad sniedza atbildi, ka arhibīskaps ir devis labāko padomu sev pašam, ja vien viņš nespēlētu ar Salaspils paņēmieniem. Uz to viņš teica: “Ei, to mēs arī negribam darīt”. Par viņa piebildi viņam tika tuvāk norādīts, ka pirmām kārtām ir jāapspriež pilsētas lietas, ka viņi gribētu atpakaļ savu miera līgumu, kā arī noārdīt ordeņa pili, un tad zemē iestāsies miers un drošība. Tam piebalsoja arhibīskapa bruņinieki, piebilstot, ka viņi pili nav cēluši un vienreiz to varētu noārdīt. Arhībīskaps bija ļoti saskaities par tādu norādījumu, un aizrādīja, ka Rīgas rātsnamā ir nolemts visas lietas atrisināt reizē. Un kad rīdzinieki teica, ka ir jāparūpējas, lai arhibīskaps ar mestru noslēgtu līgumu, viņš to negribēja un ar steigu gribēja noslēgt Rīgas lietas. Tas tomēr pilsētai nebija tas labākais, jo bieži gadās, ka tas, kurš nāk pēdējais, nāk par vēlu. Arhibīskaps teica: “Šķiet, ka rīdzinieki negrib risināt sarunas tādā veidā, par kādu viņš Turaidā informējis Rīgas sekretāru.” Uz to viņi atbildēja, ka arhibīskapam vajadzētu būt uzmanīgākam. Pēdējo reizi viņi ar ordeni ir veduši sarunas labprātīgi un nepiespiesti, pie kā viņi arī gribētu palikt, un nekad neteiks tā, kā arhibīskaps gribētu – ka viņi bijuši spiesti to darīt. Viņš piezīmēja: kāpēc tad viņi to jau Rīgā nav teikuši, un tad šis tracis būtu izpalicis. Viņi atbildēja: tas arhibīskapam un viņa ļaudīm ir celts priekšā vairāk nekā bieži, bet viņš par to neko negribēja zināt, un par to daļu no viņiem ir jānosauc par nodevējiem pat tad, ja tas nāks pār viņu galvām. Šīs sarunas laikā no mestra atgriezās prelātu kungi ar mestra rezolūciju, ka viņš grib pilnībā pieturēties pie Salaspils līguma, kas noslēgts starp abiem kungiem un pilsētu Bērtuļa dienā, lai arī viņam arhibīskapam vajadzētu apcirpt bārdu, jebšu arhibīskapam – viņam. Uz to arhibīskaps teica: “Kā, apcirpt bārdu? Tad mēs nemaz nebūtu šurp nākuši.” Un tad tika nolasīts raksts. Tad rīdzinieki teica: “Par tādu dokumentu mēs vēl neesam dzirdējuši, un ja tas vēl pastāv spēkā, tas zemei un mūsu lietām nāks par ļaunu.” Turklāt bruņniecības[98] pārstāvji teica, ka par šo dokumentu viņi nav nedz dzirdējuši, nedz tam piekrituši, sevišķi Jirgens Orgīss, kurš apzvērēja, ka neko par to nav dzirdējis, un nav zinājis, ka arī bruņniecība to būtu apzīmogojusi. Tam piekrita vairums domkungu, un negribēja par dokumentu neko zināt. Bet arhibīskaps atbildēja, ka šis dokuments ir anulēts, un viņš tikai ir nokavējis to pieprasīt atpakaļ, par ko viņam bijis jānorij diezgan daudz rūgtu zāļu. Beidzot arhibīskaps prelātu kungiem deva atbildi,

[14.lp.:]

ka viņam šis dokuments ir pazīstams, un viņš par to ir runājis ar mestra rakstvedi Kristoferu. Viņš tikai gribējis prelātu kungiem vaicāt, vai viņam pie šāda dokumenta ir jāpieturas jebšu nē, un arī gribējis vaicāt ķeizaram, karaļiem un firstiem ārpus zemes, vai viņam ir jāpieturas pie šāda dokumenta, kas var kaitēt viņa baznīcai. Tad Jirgens Ikskils pilsētas sūtņiem teica: “Redzat nu, kungi, melnsvārču godīgumu, cik uzticīgi viņš pret jums izturas, un padomājiet, ko vēl no viņa varat sagaidīt.” Pēc tam viņi arhibīskapu atstāja.

Prelātu kungi atkal devās pie mestra un nogādāja viņam arhibīskapa rezolūciju, pēc tam sanāca kopā, uzaicināja savā priekšā rīdziniekus un vēlējās zināt, kā rīkoties ar dokumentu, kas tapis šinī gavēnī, un vai viņiem arī tas ir nepieciešams. Bet viņi atbildēja, ka to jāizskata un jāapstiprina draudzīgā un labā apspriedē, un to pašu atkārtoja arhibīskapa deputēto klātbūtnē. Un kad viņi tamdēļ pēc tam tika izsaukti pie arhibīskapa, tie viņam un viņa prāvestam stingri aizrādīja, kā apieties ar pilsētu, un ka viņam visu kārtu klātbūtnē un prelātu kungu priekšā ir jānolasa dokuments, kas rakstīts Salaspilī, Sv. Bartolomeja dienā. Tomēr arhibīskaps un viņa mīļais, uzticamais prāvests visu noliedza ar zvērestiem – ļaunākiem kā svētais Pēteris noliedza Kristu Kaifasa namā[99]. Tikmēr mestrs bija saņēmis abu pilsētu – Tērbatas un Rēveles prasības par Rīgas pilsētu, un gribēja dzirdēt rīdzinieku atbildi. Tie tad arī ziņoja, ka starp arhibīskapu un mestru lietas jau gandrīz ir izspriestas, un viņiem vajadzētu piesargāties. Bet kad rīdzinieki grasījās atbildēt pilsētām, tie tika izsaukti pie prelātu kungiem. Tad rīdzinieki devās tieši pie arhibīskapa un lika viņam noprast, ka viņi pirms sarunām ar mestru ir saņēmuši labu ziņu, un gribēja zināt, kā viņiem izturēties. Taču arhibīskaps negribēja šeit atbildēt, bet lika nolasīt garu, īgnu rakstu, kurā viņš pats un viņa prāvests pieprasīja paskaidrojumus par apsūdzībām, un gribēja saņemt uz to atbildi. Bet kad rīdzinieki gribēja iet prom, viņš teica: “Jūsu lietas netiks atstātas bez ievērības”. Tad nāca prelātu kungi un atnesa līdzi jaunā līguma koncepciju. Tās pirmajā punktā bija teikts, ka jāapstiprina Salaspils līgumu, ko abas kundzības noslēgušas Bartolomeja dienā[100]. Pēdējā punktā bija teikts, ka abām pusēm savstarpēji jāatlīdzina nodarītais kaitējums, izņemot to, ka Ikšķiles pilij ir jāpaliek ordenim, utt. Arhibīskaps ņēma kopiju un gribēja apspriesties. Bet rīdzinieki tam nepavisam negribēja piekrist, uz ko Sāmsalas bīskaps viņiem teica: “Ja jūs negribat darīt, ko mēs gribam, tad katrs iedomāsies darīt to, kas viņam prātā. Ko gan es vēl varu jautāt, sēdīšos zirgā un ar savējiem jāšu savu ceļu!” Pa to laiku rīdzinieki saņēma ziņu no pilsētas, ka ordeņa ļaudis ap pilsētu un pie tās izturas ļoti naidīgi, ka ļaundaris Jakobs Ervāle aizdedzinājis pilsoņu malku, kas novietota uz Kaiges[101], un paslēpies pie ordeņa ļaudīm. Par to rīdzinieki savam kalpotājam lika paziņot mestram, bet viņš šīm lietām nepievērsa nekādu uzmanību, un arī dedzinātājam nepiesprieda nekādu sodu. Beidzot rīdzinieki sūtīja pie arhībīskapa un lūdza, lai viņš ar mestru apspriestos kopā ar pilsētu un zemes kārtu pārstāvjiem, kad lietas tuvosies beigām. Tam arhibīskaps piekrita. Pēc tam daži mestra deputētie satikās ar pilsētu pārstāvjiem, un mestrs pieprasīja, lai viņa pēdējais dokuments, kas rakstīts gavēnī, kopā ar dārglietām un citiem labumiem tiktu atgriezts atpakaļ, ja grib ar viņu labi saprasties. Arī rīdzinieki tika apsūdzēti,

[Turpinājums seko 33. lp.:]

ka viņi pirmie sākuši karu ar ordeni. Par pēdējo viņi drīz attaisnojās, bet pārējam pilsētas sūtņi nedz piekrita, nedz piekāpās, un arī neuzdrīkstējās to darīt, baidoties par savu dzīvību. Pilsētu pārstāvji apspriedās un gribēja piedāvāt citus līdzekļus miera noslēgšanai, tad devās pie mestra runāt par to. Tikmēr arhibīskaps aicināja pie sevis rīdziniekus un viņiem paziņoja, ka viņš ir spiests mestram piekrist par Salaspils līgumu, kas sagatavots Bartolomeja dienā. Vēl vajadzēja tikt skaidrībā par nodarīto kaitējumu un zaudējumiem, un rīdziniekiem tika jautāts: vai viņi ir ar mieru palīdzēt to atlīdzināt gadījumā, ja zaudējumi tiks atzīti. Viņi atbildēja, ka jau ir uzsākuši sarunas ar mestru, un tā kā arī mestrs viņiem ir pieprasījis zaudējumu atlīdzināšanu, viņiem tas nav jādara divās vietās, jo visiem ir zināms, cik zaudējumi ir lieli. Par to notika strīdēšanās, līdz pilsētas sūtņiem tika pieprasīts ierasties pie mestra, kurš tolaik vēl izturējās diezgan stingri. Tikmēr tika nospriests par arhibīskapa lietām. Ar pilsētas lietām nonāca tik tālu, ka viņiem sava prasība ir jāuzraksta un jāiesniedz mestram rezolūcijai. To viņi arī izdarīja, vienīgi mestra deputētie viņu prasību negribēja nodot mestram, bet ar nolūku novilcināja pilsētas lietas līdz laikam, kad arhibīskaps būs devies prom. To rīdzinieki darīja zināmu arhibīskapam, kurš viņus mierināja: tā kā viņi visā un no paša sākuma nav gribējuši turēties pie viņa, rīdziniekiem jādara tas labākais, proti, jārīkojas kā darījis arhibīskaps, iekāms viņš nav licis rīdziniekiem nogriezt bārdu. Kad viens no klātesošajiem, Peters fon der Borgs arhibīskapam atgādināja, ka viņam ir jāpaziņo mestram par pilsētas pieturēšanās pie pēdējā dokumenta aizstāvēšanu, arhibīskaps teica: “Nē, to mēs nedarīsim, mēs to esam anulējuši un pārrakstījuši no jauna, un negribam darīt neko, kas apdraud mūsu kundzību.” Tādēļ rīdzinieki lūdza Tērbatas bīskapam aizbilst viņus pie mestra par pieturēšanos pie pēdējā dokumenta. Viņš apsolīja darīt visu iespējamo. Kad arī pilsētas aizbilda par Rīgu mestra priekšā, un cita starpā ieminējās, ka mestram ir jāatdod atpakaļ dokumentu vai vismaz dārglietas, mestrs atbildēja: “Ja arī viņi negribēs nākt šurp, es ar savējiem esmu gatavs doties turp un visu nokārtot.” Kad nu Rīgas sūtņi redzēja mestra godīgumu un pastāvību, viņi beidzot paziņoja, ka dokumentu izdos mestram, tiklīdz viņš ieradīsies Rīgā. Tad viņi ķērās pie apspriešanas, un noslēdza citu līgumu, kuru pārgrieza uz pusēm katrai slēdzējai pusei, un kuru vajadzēja apstiprināt trešdienā pēc Sv. Mateja dienas[102]. Bet kad sūtņi devās mājās, tiklīdz kā bija veikta relācija, mestra uzdevumā viņiem sekoja landmaršals Goderts fon Pletenbergs, Overpāles fogts Hegerts fon Melinkrode un sekretārs, doktors[103] Pauls […], kuri atvainojās par mestra prombūtni un pieprasīja pabeigt lietas, pirmām kārtām pieprasot izdot pēdējo dokumentu un dažas muižas. Rāte atbildēja, ka Valmieras recess nosaka: tiklīdz kā ieradīsies mestrs, viņam ir jāizdod dokumentu, un visam jāpaliek kā ir, līdz mestrs ieradīsies pats. Tā arī palika, līdz mestrs ieradās Rīgas pilī, kur ar viņu un dažiem apgabalu pavēlniekiem labi tika noturētas sarunas, noslēgta vienošanās un par to sastādīts jauns dokuments, saukts mestra Osthofa privilēģija, un to parakstīja arī Tērbatas un Rēveles pilsētas. Rāte ordenim turklāt apsolīja uzticību un padevību. Tā beidzot tas tika labi nokārtots, un tā tas palika kādu laiku, izņemot to, ka arhibīskaps tam nepiekrita, bet gribēja dokumentu anulēt.

Pēc tam, 1461. gadā, pēc abu kungu – mestra un arhibīskapa lūguma rāte apžēloja rātskungu Hartvigu Fortu, un viņš atkal ieņēma savu sēdekli rātē. Eltermanis Gerts Hermanss bija padzīts, un arī par viņu lūdza abi kungi. Pēc tam, kad godājamā rāte viņam cēla dažādas smagas apsūdzības, viņš beidzot tika apžēlots un varēja atgriezties pilsētā, tikai nedrīkstēja ieņemt nekādus pilsētas amatus. Par Hinriku van der Veli es nevarēju uzzināt, vai viņš tika apžēlots jebšu nē. Neviens mestrs Rīgas labā netika darījis tik daudz, kā šis. Viņš piešķīra arī vairāk nekā 32000 markas, taču saņēma par to maz pateicības.

[15.lp.:]

Kad pēc tam par šo vēstuli tika paziņots arhibīskapam, viņš tai nemaz negribēja piekrist, bet pieprasīja pilsētai to atdot viņam un paģērēja tās anulēšanu. Tomēr viņš neko nepanāca, un viss palika mierīgi, kamēr vien dzīvoja mestrs Osthofs. Pēc viņa nāves jaunais mestrs Johans Volthūzens[104] 1471. gada Miķeļa dienā[105] rakstīja pilsētai par savu ievelēšanu, un pieprasīja, lai pilsēta viņam zvēr uzticību saskaņā ar Salaspils līgumu, uz ko rāte atbildēja, ka uzticību ir jāzvēr pēc 1330. gada miera līguma dokumenta, bet par Salaspils līgumu viņi neko nezina, jo tas jau vienreiz ir atcelts, anulēts un iznīcināts. Pārējo nosaka mestra Osthofa dokuments, pēc kura rātei jāvadās. Tā tas arī palika.

Taču kad 1472. gadā mestrs tika atcelts no amata, un viņa vietā tika ievēlēts Bērends no Borhas, viņš tāpat no pilsētas pieprasīja zvērestu pēc Salaspils līguma. Kad viņam tika atbildēts, ka pilsēta par to neko nezina, bet grib viņam zvērēt tāpat kā viņa priekštecim, viņš atstājās, līdz vispirms zvērestu būs saņēmis no zemes. Pēc tam viņs pats ieradās pilsētā un pieprasīja zvērestu iepriekšējā veidā, uzrādot dažādas ķeizara zelta bullas, ar kurām Rīgas pilsēta tikusi izlēņota ordenim. Rīdzinieki atsaucās uz arhibīskapu, kuram viņi ir pakļauti, un gribēja doties pie viņa. Mestrs atļāva viņiem sūtīt sūtņus pie arhibīskapa uz Raunu, un sūtņi ar arhibīskapu devās uz Bērzoni, kur ieradās arī mestrs. Kad viņi bija apsveicinājušies un par Rīgas lietām aprunājušies privāti, arhibīskaps rīdziniekiem teica, ka mestrs nopietni pastāv par Salaspils līgumu. Uz to rīdzinieki atbildēja, ka tas jau ir anulēts, viņi negrib atkal tam padoties, un lai ar viņiem notiek, kā Dievs grib. Viņi pieprasīja, lai lietu izspriež prelātu kungi, un mestrs šim priekšlikumam piekrita. Vienīgi arhibīskaps to negribēja, un ar mestru apspriedās atsevišķi Turaidā. Kad saruna bija beigusies, dekāns no Salacas rakstīja birģermeistaram Johanam Soltrumpam, ka viņam un diviem rātskungiem jādodas uz Suntažiem, kur arhibīskaps viņiem atklās, ko un ciktāl viņš ar mestru savā starpā Turaidā ir nosprieduši. Kad sūtņi ieradās, viņš lika tiem nolasīt priekšā, kādas ir viņa baznīcas brīvības un tiesības pār Rīgas pilsētu. Pēc tam viņš Lamberta dienā[106] Ikšķilē Rīgas sūtņiem parādīja vēstuli, ko viņš rakstījis mestram, ka viņš grib pilnībā anulēt mestra Osthofa dokumentu kā tādu, kas vērsts pret mestru un viņa ordeni. Kad rīdzinieki paskaidroja, ka viņi no tā nevar atkāpties, viņš teica: “Tad atkāpieties no manis, un jums šis būs slikts gads!” Rīdzinieki atbildēja: “Žēlīgais kungs, ja mēs gribētu atkāpties no jums, mēs jūs tā nebūtu meklējuši no vienas pils uz otru.” Turklāt ieradās mestra sūtnis – Kuldīgas komturs. Kad arhibīskaps ar viņu sāka runāt un pieprasīja Rīgas, Daugavgrīvas, Salaspils, Ādažu un Ropažu pilis, komturs atbildēja: “Kamēr ir dzīvs kaut viens no ordeņa brāļiem, netiks atdota neviena no šīm pilīm.” Kad viņi sāka runāt par kundzību pār Rīgas pilsētu, komturs teica: “Rīgas pilsēta mums ir vairāk pienākas, nekā jums. Mēs to esam iekarojuši ar zobenu, un lai katrs, kurš grib to atkarot, to pierāda.” Arhibīskaps atbildēja, ka tas viss ir panākts ar vardarbību un netaisnību, un nekādā ziņā ne saskaņā ar tiesībām. Savas tiesības viņš varētu pierādīt ar pāvesta un ķeizara bullām, kā arī tiesas procesos. Komturs teica, ka arhibīskaps tiesības noved malā, un tas viņam nepiedien. Tad rīdzinieki vaicāja arhibīskapam: “Ja jūs viens ar otru labi izlīgsiet, kur paliks pilsēta?” Bet nedz arhibīskaps, nedz kāds cits uz to neatbildēja. Kad rīdzinieki jautājumu atkārtoja trešo reizi, arhibīskaps teica, ka pie abiem uz pusēm. Uz to rīdzinieki atcirta: “Diemžēl mēs redzam, kā cirtas tiek apgrieztas. Ja jūs vienreiz spētu labi izlīgt, Rīgas pilsēta kļūtu par rožu vainagu, ap kuru tiek dejots, un to jūs, žēlīgais kungs, mums neesat apsolījis.” Arhibīskaps teica: “Ir tā, ka Rīga ir visai ļauns akmens, pār kuru mēs ikbrīdi klūpam.” “Lai Dievs pasargā,” teica rīdzinieki, “ka mūsu starpā lietas pagrieztos tā, ka pilsēta jums kļūtu par klupšanas akmeni!”

Beigās arhibīskaps pieprasīja, lai mestrs personiski ierodas pie viņa uz Ikšķili, un ka uz turieni jānāk arī pusei no rātes un pusei no kopienas. Pāc tam, kad mestrs un daži no rātes tur ieradās, mestrs beidzot slepeni vienojās ar arhibīskapu: 1.) Ka lietām starp arhibīskapu un mestru jāpaliek tādā stāvoklī kā pašlaik, cik ilgi vien arhibīskaps Silvestrs dzīvos. 2.) Mestra Osthofa vēstuli jeb Rīgas pilsētas privilēģiju ir jāanulē un jāiznīcina. 3.) Ir jāpaliek spēkā tikai tām privilēģijām, ko Rīgas pilsēta ir saņēmusi no ordeņa līdz laikam, kad arhibīskaps Silvestrs ieradās zemē, u.t.t. Kad tas viņu starpā tika nodarīts, uz pili tika izsaukti rīdzinieki. Viņiem tika nolasīts šis līgums un aizrādīts, ka viņiem ir ar to jāapmierinās, jo zemes nepieciešamība, kā arī kaimiņu Zviedrijas, Prūsijas, Polijas un Lietuvas vajadzība un stāvoklis viņiem neko labāku nepiedāvās. Tāpēc viņiem ir jāatdod atpakaļ tas, ko viņi tik ilgu laiku ir paturējuši. Rīdzinieki atbildēja, ka viņi ir tikai sūtņi, un grib paziņot saviem principiāliem un priekšniekiem to, ko ir redzējuši un dzirdējuši. Bez tam mestrs teica arhibīskapam: “Mēs ar Jūsu Žēlastību neapzīmogosim jaunu dokumentu, jo mums jau ir Valmieras dokuments un mestra Osthofa privilēģija.” Arhibīskaps vēlreiz uzrunāja rīdziniekus, ka viņiem to vispirms jāpaziņo savējiem, un viņiem jāievēro to, kas ir nospriests. Kad mestrs devās prom, rīdzinieki atkal atnāca uz pili pie arhibīskapa un birģermeistars viņu uzrunāja šādi: “Jūsu Žēlastība tagad ir ļoti slikti darījis, ka jūs apsolījāt mestram Valmieras, mestra Osthofa dokumentu, ko pilsēta nevarēja un nedrīkstēja atdot, un mestrs to saņems tikai no mums. Mēs varam apzvērēt, kas ir par vainu! Jūsu Žēlastības savas dzīves laikā esat sev panācis mieru, bet mums – vislielāko nemieru. Dokumenti, kas mums uzspiesti vislielākajās grūtībās, ir atzīti par spēkā esošiem, bet tie, kuriem mums no grūtībām vajadzēja pasargāt – par spēkā neesošiem. Ko nu mums darīt?” Arhibīskaps teica: “Dariet tā, kā darām mēs, un mainieties.” Rīdzinieki: “Kā tas iespējams, ja jums nav pieņemama nekāda mainīšanās pēc tam, kad jūs atzināt dokumentu bez mūsu gribas, piekrišanas vai pilnvaras?” Arhibīskaps: “Dariet, kā jūs paši labāk ziniet, un izlīgstiet ar viņu paši! Jums ir ne vairāk kā viens kungs, un tas ir arhibīskaps. No ordeņa jūs esat pilnībā atšķirti, un jums nav gar to nekādas daļas.” Uz to rīdzinieki atbildēja: “To mēs diemžēl izbaudīsim papilnam.” Viņi devās mājās, un sarunas uzticīgi atstāstīja rātei un kopienai. Nākošajā dienā mestrs 8 rīdziniekus, kas bija bijuši Ikšķilē, aicināja uz Rīgas pili, kur no viņiem pieprasīja Valmieras dokumentu, kā arī zvērestu saskaņā ar [1330. gada] miera līgumu. Kungi apspriedās, un pēc tam, kad bija vienojušies ar rāti un kopienu, atkal atnāca uz pili un paziņoja, ka labprātīgi dos uzticības zvērestu, taču nevarot atteikties no mestra Osthofa jeb Valmieras dokumenta, bet gribot izlīgt ar mestru un viņa ordeni citādā veidā. Tad sekoja jauna dokumenta, saukta Bērenda fon der Borha privilēģija, sastādīšana, un lietas tika nokārtotas tik tālu, ka Salaspils līgums no jauna tika anulēts, mestra Osthofa privilēģija apstiprināta, un pilsēta ar ordeni izlīgst tādā veidā, ka viens no otra pieprasa labāko, novērš turpmākos kaitējumus, un atlīdzina vienu kaitējumu un pārestību pret otru. Tāpat rīdzinieki turpmāk arī zvērēja būt uzticīgi un labvēlīgi, tomēr saglabājot baznīcai tās tiesības. Kad to pēc tam 1473./74. gadā uzzināja arhibīskaps, viņš ne tikai aizsvilās pret mestru, bet arī draudēja pilsētai atmaksāt, pret to izraisot sacelšanos, samusinot ļaudis zemē un uzlaižot tos uz kakla mestram un viņa ordenim.

Tikmēr, lai padarītu mestru drošu, arhibīskaps noteica dienu – 1474. gada Miķeļos, kurā ar mestru satikties Bērzonē. Tur mestrs ar arhibīskapu pārrunāja kaitējumus un kavēkļus, kas traucē atbrīvot Prūsijas zemi. Ar bruņniecības līdzdalību tika noslēgta vienošanās, ka kundzība pār Rīgu tiek nodota ordenim uz 60 gadiem. Tādējādi arhibīskaps centās atriebties mestram. Tiklīdz tas mestram kļuva zināms, viņš 1476. gadā pēc Epifānijas svētkiem[107] personīgi ieradās Rīgas rātsnamā, lai darītu zināmu rātei un namniekiem Bērzonē rakstīto arhibīskapa dokumentu, lika to nolasīt priekšā, tādājādi aklājot viņa vieglprātīgo raksturu, un no rīdziniekiem lūdza padomu un palīdzību. Uz to rīdzinieki paskaidroja, ka viņi mestram un ordenim, pateicoties tā pēdējai privilēģijai, uzticīgi un paklausīgi gribētu palīdzēt arī pret visiem ārzemju spēkiem, vienīgi pret arhibīskapa kungu un zemi viņi neko nevarot pasākt. Kaut arī mestrs pūlējās, lai saņemtu labāku atsaucību savām prasībām, toreiz tas bija neiespējami, jo rīdzinieki vēl negribēja pilnībā šķirties no arhibīskapa. Arhibīskaps arī nosūtīja uz Rīgas pilsētu dažus sūtņus, kuriem bija uzdots ne tikai mutiski, bet arī rakstiski norāt un apsūdzēt rāti un kopienu par tās nepaklausību. Tā viņi arī izdarīja un nodeva divus rakstus, kas bija ļoti smagi. Tie tika nodoti ne ātrāk, iekāms viņu remterī nebija ieradušies visa rāte, abu ģilžu eltermaņi un vecākie, un Melngalvju brālība[108]. Kad godājamā rāte iebilda, ka nav pierasts sniegt audienci ārpus rātsnama, un vēl jo mazāk uz vispārējām pilsētas sarunām ielūgt melngalvjus, jo viņi nepieder nedz pie rātes, nedz kopienas vai ģildēm, bet ir sapulce, kurā katrs, kurš grib, var piedalīties par naudu – 4 feniņiem dienā. Šodien viņi ir šeit, bet rīt jau dodas prom. Rātsnamā ieradās viss kapituls: prāvests Jirgens Holands, dekāns Detmers Ropers, doktors un Sv. Pētera baznīcas priesteris Hinriks Netelhorsts, kanoniķi Gerts Šafrode, maģistrs Degenhards Hilebolds, Gerds fon Bokums, Mertens Epinghūzens, Jirgens Orgīss, licenciāts[109] Lorencs Polcijs, svētās Rīgas baznīcas vīri, vasaļi Hinrihs fon Ungerns, Kerstens Hastfers, Frīdrihs Krīdners un Rolofs Persefāls,

[16.lp.:]

daži no bruņniecības un visi Doma vikāriju priesteri. Kad viņi, atbilstoši kārtas piederībai, rātes sēžu telpā bija apsēdušies starp rātskungiem, bet lielākā daļa priesteru palika stāvam, tika atvērtas durvis un ļauts ienākt katram, kurš vēlas. Prāvests pēc sveiciena rātei pastāstīja, kādā veidā arhibīskapam tapis zināms, ka esot izcēlušās runas pilsētā, un caur rīdziniekiem arī zemē, ka arhibīskaps Rīgas pilsētu esot pārdevis ordenim, un šīs runas esot izraisījuši pilsētas sūtņi, kuri pēdējo reizi bija Ikšķilē. Tad nu viņš gribot likt lasīt augstākminētos rakstus viņu visu zināšanai. Tajos arī būs atrodams, kurš kuru nodevis. Tad arhibīskapa rakstvedis izdalīja rātei un abām ģildēm rakstu kopijas. Pēc to nolasīšanas un prāvesta mutiskas apsūdzības pie vārda tika tālaika birģermeistars Johans Soltrumps un viņiem atbildēja, ka godājamā rāte šīs lietas pārrunās un tās atspēkos ar atbildi. Ar to viņi atkal šķīrās. Divas dienas pēc tam viņi tanī pašā sastāvā sapulcējās, lai pieprasītu atbildi. Bet kad rātskungi vēlreiz atteicās atbildēt, un viņi atkārtoti ieradās rātsnamā, birģermeistars teica, ka godājamā rāte uz tādiem gariem rakstiem tik ātri nav varējusi atbildēt, bet tikmēr viņiem un visai kopienai likt nolasīt dažus rakstus, kuros arhibīskapam un mestram labpaticis vienoties, ka arhibīskaps un kapituls uz 60 gadiem atsakās no jebkādas kundzības pār Rīgas pilsētu, izņemot garīgo varu, kā tas nolemts Bērzonē 1474. gada otrdienā pirms Miķeļiem. Šajā dokumentā Rīgas pilsēta nav minēta ne ar vienu vārdu, bet nostādīta kā tāda, uz kuru tas neattiecas, itin kā kungi par to gribētu mest lozi. Tad vēl Salaspils līgums 1452. gada Bērtuļa dienā starp viņiem abiem ir noslēgts bez pilsētas zināšanas un piekrišanas, un par tā nodošanu atklātībai arhibīskapa kungam savos rakstos pienāktos rakstīt pirmām kārtām, un par to viņš ir saņēmis arī veselu jūdzi garu un platu zemesgabalu iepretim Ikšķilei. Beidzot 1330. gada miera līgums un 1454. gada mestra Osthofa privilēģija, kas noslēgta Valmieras landtāgā un apzīmogota Rīgā, ar kuru rāte pierādīja, cik tālu un tuvu viņa ir tikusi ordenim ar zvērestu un pienākumiem, un ka ar jauno zvērestu viņa ir saistījusies ar mestru Bērendu fon der Borhu. Ar to bija miers līdz landtāgam Valmierā 1476. gada svētdienā pēc Bartolomeja dienas[110], ko sasauca mestrs. Kārtu pārstāvju un pilsētu sūtņu klātbūtnē viņš paziņoja: pēc tam, kad viņš ar arhibīskapu nav varējis vienoties ar labu un zem jumta, mestrs grib ar viņu vest sarunas karalaukā, kā tas firstiem un kungiem pienākas, it īpaši tamdēļ, ka arhibīskaps nedz uzrādīja dokumentus, nedz izteica iebildumus, bet jau ir nosūtījis dažus sūtņus uz Zviedriju un dažus uz Lietuvu, kuri tur nesabrūvēs neko labu. Visām kārtām vajadzētu noskaidrot, kādās lietās un par ko viņi arhibīskapu var apsūdzēt. Iekāms kārtas sastādīja savu galīgo deklarāciju[111], tās lika mestram saprast, ka ir diezgan liels skaits arhibīskapa lēņavīru, ar kuriem būs jārunā vispirms. Kad tam piekrita, no viņiem tika pieprasīts paziņot, vai viņiem ir to kunga arhibīskapa pilnvara. Pēc tās uzrādīšanas viņi tika stingri norāti par to darbiem un viltībām, ar piebildi, ka mestrs ir nodomājis lietas izšķirt karalaukā. Arī rīdzinieki tur savu atbildi uz arhibīskapa bargajiem rakstiem lika atklāti nolasīt visu kārtu priekšā, un tās izteica savu neuzticību pilsētai, tomēr beidzot ielaidās sarunās ar viņiem uz noteiktiem gadiem. Vienīgi Rēveles komturs Simons fon der Borhs, kuram mestrs atļāva darīt gandrīz visu, neieteica nekādu mieru, lai viņš varētu atriebties tērbatniekiem, it īpaši to melngalvjiem, kuri bija viņu nolamājuši. Rēveles komturs paziņoja, ka arhibīskaps ar Tērbatas bīskapu ir izveidojuši savienību pret mestru un viņa ordeni. Šo savienību gribēja un uzskatīja par nepieciešamu stingri ņemt rokās, jo no tādām savienībām nenāk nekas labs kā Prūsijā, kur daži no bruņniecības un pilsētām apvienojās, lai sevi nodotu Polijas karaļa apsardzībā, kādēļ tika zaudēta gandrīz visa Prūsija. Šādu savienību pilsētnieki labprāt redzētu nobeigtu, tādēļ viņi pieprasīja, lai tērbatnieki nekavējoties parūpējas, lai viņu savienība netiktu saglabāta. Vienīgi tika apšaubīts, ka to ierosinājis arhibīskaps. Tad tomēr noslēdza mieru uz 10 gadiem. Ja kāda no pusēm to neievērotu, tās lēņavīri būtu no viņu zvēresta brīvi, un pievienotos pretējai pusei, lai apspiestu nepaklausīgos.

[17.lp.:]

Kad tas tika darīts zināms mestram, viņš negribēja ar to samierināties, bet noteikti doties karā. No pilsētām tika pieprasīts, lai tās viņam paskaidrotu, ko ir nodomājušas darīt. Pilsētu sūtņi atbildēja, ka viņi par to nav instruēti[112]. Kad nu mestrs saprata, ka pilsētas to negrib, viņš pieņēma 10 gadus ilga pamiera priekšlikumu un to apstiprināja. Tomēr zemeskungu starpā nebija uzticēšanās, un katrs centās nostāties tādā pozīcijā, lai būtu pasargāts no otra.

1477. gada svētdienā pēc Invocavit dienas[113] mestrs atkal sasauca landtāgu Valmierā, kur ieradās arī daži no arhibīskapa ļaudīm, lai pavadītu savus sūtņus. Par mestra un arhibīskapa sarunu starpniekiem bija ataicināti Dānijas karaļa sūtņi: bruņinieks Verners Parsbergs un Upsalas kanoniķis, Stokholmas prāvests Svens Petersons. Viņi, kā arī Kurzemes un Sāmsalas bīskapi tika ievēlēti par šķīrējtiesnešiem. Kad bija jāceļ priekšā lietas, notika ilga ķīvēšanās par priekšroku sūdzēties, ko sev gribēja katra puse, līdz beidzot vienojās, ka arhibīskapam savas lietas jāceļ priekšā pirmajam. Tad viņa sūtņi iesniedza daudzas un dažādas apsūdzības, nolasīja un izstāstīja, ko viņiem ordenis ir nodarījis pret taisnību un tiesībām, it īpaši, ka Rīgas pilsētai nācās zvērēt uzticību ordenim, kādēļ arhibīskapam tikusi nolaupīta kundzība pār pilsētu, kas pienākas vienīgi viņam. Taču viņš piedāvā ordenim jebkurā laikā par to izlīgt. Uz pirmo sūdzību mestrs lika atbildēt savējiem, uz pēdējo – pilsētas sūtņiem. Tas nepalika bez diezgan liela īgnuma, jo Kurzemes bīskaps mestram lika pie sirds, ka ar šādiem disputētājiem lietas netiks novestas pie laba gala, un ar tiem labs izlīgums nebūs iespējams. Par to mestrs paskaidroja, ka viņam būtu ļoti patīkami, ja šie kungi un prelāti varētu iedot rokā labus līdzekļus. Tad viņi atsauca pie sevis 8 personas no arhibīskapa, un 8 personas – no mestra puses, ar kuriem tie apspriedās, kā ar zemes pārstāvjiem vispamatotāk apspriesties, un izlīgt ar kungiem. Augstāk minētie Dānijas karaļa sūtņi turpat nodeva Rīgas sūtņiem viņu karaļa žēlīgo rakstu Rīgas pilsētai. Tāpat arī Svens Petersons nodeva rakstus no Upsalas arhibīskapa Jakoba, Zviedrijas gubernatora Stena Stūres, Nikolaja Stūres, bruņinieka Magnusa Karolstena, Zviedrijas valstsvīra Gustava Karolstena un citiem, adresētus tieši Rīgas rātei un kopienai. Sūtņi tos, kā pienākas, saņēma, atlauza[114] un uz tiem atbildēja. Apspriedes beidzot noveda pie tā, ka zemē jāpaliek desmit gadus ilgam pamieram, un to ir jāievēro visām kārtām. Pamiera laikā katrai pusei savas lietas ir jāiztiesā pie sava pienācīgā virstiesneša, un sūtniecībām visā zemē un ārpus tām katrā laikā un visās vietās jābūt drošībā. Ja kāds dara pretēji, pret to pēc noslēgtā pamiera satura ir jāsaceļas visai zemei. Ja dokumentu kārtas vēl nav apzīmogojušas, to jāapzīmogo. Bet savienībai, ko arhibīskapa kungs ir noslēdzis ar Tērbatas bīskapu, jātiek anulētai un izbeigtai. Kad nu divas dienas pēc šīs vienošanās ģildes istabā sapulcējās kārtas, pie viņiem atnāca Rīgas prāvests, arhibīskapa sūtnis Kristofers Frēlihs un paziņoja, ka desmit gadus ilgo pamieru ir apstiprinājušas visas kārtas, un ja kāds vēl nav to apzīmogojis, tam tas jāizdara. To izdarīja katra puse pie sava pienācīgā tiesneša. Tad viņi gribēja, lai nolasa priekšā, kādas ir arhibīskapa tiesības un prasības. Kad mestrs teica, ka tās nāktos uzklausīt pārāk ilgi, sekretārs, kuram abas rokas bija pilnas rakstu ruļļiem, devās pie mestra un pasniedza viņam dažus ruļļus, sakot šādus vārdus: “Žēlīgais kungs, sava kunga vārdā es pieprasu no jums visu zemi un pilis, kā arī Rīgas pilsētu ar to tiesām un nodevām, ko jūs manam kungam esat izspiedis.” Viņš nodeva dažus ruļļus rokās landmaršalam un arī Rīgas birģermeistaram. Tad mestrs pieprasīja atbildēt par savienību starp arhibīskapu un Tērbatas bīskapu. Tā kā viņi paši nebija klāt, Rīgas un Tērbatas prāvesti atklāti paziņoja, ka savienībai jātiek anulētai un izbeigtai.

[18.lp.:]

Tikmēr mestra sekretārs, maģistrs Mihaels Hildebrants atvēra arhibīskapa nodotos rakstu ruļļus, ieskatījās tajos un teica: “Mīļie kungi un draugi! Šo ruļļu sākumā es redzu, ka arhibīskapa kunga prasības ir ļoti senas un jau nokārtotas lietas, kas ir izspriestas Romas galmā un arhibīskapa Heninga Šarfenberga laikā anulētas. To pietiekami labi apliecina dokumenti, taču mums jāļauj lietām iet to likumīgo gaitu, un jātiek skaidrībā, kā ar tām apieties.” Neilgi pēc viņu šķiršanās mestrs sūtīja pie rīdziniekiem, lika tos aicināt pie sevis un viņiem paziņoja, ka arhibīskaps ir uzsācis savu procesu un viņus sauks pie atbildības. Mestrs pieprasīja paziņot, ko rīdzinieki domā darīt, ar mājienu, ka ir jāpadomā par to, kā pretoties grūtībām un baznīcas lāstam, un novērst tos durvju priekšā. Turklāt mestra tiesību zinātāji – juristi pastāstīja, ka zemes lietas ir jāceļ priekšā pāvesta tiesnešiem un eksekutoriem[115] – Tērbatas bīskapam un Sāmsalas dekānam, par tām jāapelē un to jādara zināmu arhibīskapam. Mestrs jautāja rīdziniekiem, vai viņi savu apelāciju grib atcelt jebšu uzturēt spēkā? Rīdzinieki pēc apspriešanās atbildēja, ka viņiem visnoderīgāk būtu apelāciju uzturēt spēkā. Pēc tam viņu sindiks[116] un advokāts pilnvaroja licentiātu un maģistru Mihaelu Hildebrantu šīs lietas likumīgā spēkā vest gan zemē, gan ārpus tās, bet Hildebrants to uzņēmās, apzvērēja, kā arī apsolīja visu savu iespējamo čaklumu un uzticību. Nākamajā dienā viņš triju pilsētu sūtņu, trīs publisko notāru un daudzu bruņniecības pārstāvju klātbūtnē pirmoreiz publiski apelēja mestra, viņa ordeņa un Rīgas pilsētas vārdā, arī lika sagatavot par to dažādus dokumentus, pēc kam visas puses šķīrās.

Pēc dažām dienām arhibīskaps kā sava kapitula un lēņavīru pārstāvjus uz Rīgu nosūtīja 8 personas: prāvestu, doktoru Georgiju Holandu, dekānu Detmeru Roperu, kanoniķus Gertu Šafrodi un Degeneru Hileboldu, bruņiniekus Tīzenhauzenu, Kerstenu fon Rozenu un Frideriku Krīdeneru. Kad viņi pieteica audienci rātē un tika nogādāti rātsnamā, viņi kopā ar daudziem vikāriem, priesteriem un notāriem, kas bija pie viņiem, pieprasīja, lai rāte dara zināmu: vai viņi būs paklausīgi baznīcai un Romas Sv. Krēslam, kā arī tā pilnvarotajiem procesa īstenotājiem Tērbatas bīskapam un Sāmsalas dekānam, un izpildīs visu, ko viņi liks? Rāte atbildēja, ka šīs lietas attiecas uz ordeni un mestru, kurš drīz ieradīsies Rīgā. Tad viņi ar mestru varēs aprunāties un saņemt patiesu atbildi, un lūdza tos paciesties līdz mestra atnākšanai. Taču sūtņi atbildēja, ka viņiem šoreiz nedz ir kāda darīšana ar mestru, nedz viņi var šeit tik ilgi palikt, protestēja pret visu notikušo, lika sagatavot dokumentus un devās prom. Pēc viņu aiziešanas atkal ienāca arhibīskapa sekretārs un sava kunga vārdā pasniedza godājamajai rātei prasību no ķeizara, lai tie 63 dienu laikā stātos tiesas priekšā. Nākamajā dienā sūtņi visus garīdzniekus, cik vien to bija pilsētā, sapulcināja Domā, nolasīja viņiem procesa dokumentu un pieprasīja viņu paziņojumu: vai viņi grib būt paklausīgi Romas baznīcai? Tie visi atbildēja ar “jā”. Trīs dienas pēc tam rātsnamā ieradās mestrs ar dažiem apgabalu pārvaldniekiem, un tur visas kopienas klātbūtnē otrreiz svinīgi pieņēma apelācijas apstiprinājumu. Kad tas notika, viņš lika nolasīt arhibīskapa Heninga apzīmogoto dokumentu, kurš savā laikā tieši šo procesu ir atcēlis un anulējis, un par to ordeņa saņēmis 20000 Rīgas mārku. Tika nolasīti arī daudzi citi dokumenti un kvītis, kas bija nozīmīgas šim procesam, sevišķi pēdējo līgumu un pamiera uz 10 gadiem dokumentu, rakstītu 1476.g. Valmierā, Sv. Bartolomeja dienā, kuru apstiprināja visas zemes kārtas, un ar kuru visas tieslietas pienākas izspriest attiecīgajam zemeskungam. Mestrs jautāja, ko rāte darīs, ja, neraugoties uz to, arhibīskaps uzliks baznīcas lāstu, piebilstot: “Ja viņš lādēs, mēs ar zobenu atcelsim lāstu.” Tad pēc apspriešanās godājamā rāte paziņoja, ka tiklīdz arhibīskaps pielietos baznīcas lāstu,

[19.lp.:]

mestram vēlreiz ir jāsasauc zemes kārtas, lai tas maksātu ko maksādāms, un kopīgi ar tām jāapspriež rīcību gadījumam, ja lietas kļūs tik sliktas. Pēc pusdienām mestra un pilsētas sindiks, maģistrs Mihaels Hildebrands un pilsētas sekretārs Hermanis Helevegs aizgāja pie dekāna un citiem domkungiem, kas bija sapulcējušies Domā, kur notariāli un ar lieciniekiem Sv. Augustīna altāra priekšā svinīgi un atklāti apelēja trešo reizi, aizrādot, lai viņi to pārskata un nosūta arhibīskapam. Turklāt nav jāuzliek lāsts un jāvairo nelaimes zemē 10 gadus ilgā pamiera laikā, bet visām lietām, pēc prelātu un kārtu izvēles, jātiek izspriestām pie pienācīgajiem tiesnešiem. Dekāna kungs pieņēma apelāciju[117] ar piebildi, ka viņš nākamajā dienā atnāks pie viņiem ar atbildi. Taču nākamajā dienā viņš ar apelāciju aizjāja no Rīgas uz Koknesi, neatstādams nekādu atbildi. Tanī pašā dienā no Tērbatas pienāca vēsts, ka Tērbatas bīskaps mestra un Rīgas pilsētas apelāciju ir pieņēmis, par ko rīdzinieki ļoti priecājās. Trešdienā pirms Lieldienām rātes priekšā nāca divi arhibīskapa sūtīti domkungi un arhibīskapa sekretārs, kuri proponēja[118], ka arhibīskaps pēc tam, kad ir izsludinājis dokumentu par pilsētas izslēgšanu no baznīcas, ir izsniedzis tā kopiju arī viņiem. Saskaņā ar rakstu, rīdziniekiem tiek dotas sešas dienas pārdomām, pēc tam viņiem jāzvēr uzticību arhibīskapa kungam, un jāsaņem no viņa atbrīvošanu no ordeņa uzspiestā zvēresta. Tā kā šīs dienas jau ir pagājušas, arhibīskapam ir tiesības uzlikt baznīcas lāstu, tomēr daudzām nevainīgām sirdīm: sievietēm, jaunavām un bērniem būs grūti pārciest šo svēto laiku, tādēļ arhibīskaps lietas vēl ir atlicis uz 30 dienām, kuru laikā rīdzinieku pilnvarotajiem ir jāierodas Koknesē un jāzvēr uzticību, citādi subeksekutors[119] Konrāds Rozups pasludinās baznīcas lāstu pār Rīgas pilsētu un visu kopienu. Ja ir kādi nopietni iemesli, kādēļ viņi to nevar darīt, rīdziniekiem par tiem ir jāpaziņo arhibīskapam. Tad viņi lika nolasīt subeksekutora pilnvaru, bet tās kopiju iesniedza rātei. Tāpat bīskapa sekretārs atbildēja sindikam Hildebrantam par subeksekutora paziņojumu pašam sindikam, ka viņa apelāciju atkal ir iespējams pārrunāt, ja 15 dienu laikā ieradīsies pie subeksekutora Koknesē, lai pārrunātu un saņemtu atbildi. Rāte lika viņam atbildēt, ka šie raksti ir gari un svarīgi, tādēļ par tiem tiks sniegta atbilde, cik vien ātri būs iespējams. Bet subeksekutors nākamajā dienā savu pilnvaru un prasību lika pielīmēt pie baznīcu durvīm un ordeņa pils, un noteica 30 dienu termiņu atbildei. Tāpat subeksekutors sindikam Hildebrantam pasniedza apustulisko rezolūciju[120], ar kuru viņa apelācija tiek atcelta. Saskaņā ar to, rāte trīsdemitajā dienā savus sūtņus: rātskungu Heinrihu Krivicu, Hansu Lembeki no Lielās un Jirgenu Cobeli no Mazās ģildes nosūtīja uz Koknesi pie arhibīskapa, nevis pie subeksekutora [kurš dažādu iemeslu dēļ turējās savrup, un neko par to negribēja zināt], ar sūtņiem paziņotu un rakstiski nodotu instrukciju, kurā izskaidroja pilsētas brīvību un tiesības, un arī to, kā viņi nonākuši pie uzticības zvērasta ordenim, un kāpēc pilsētu nekādā gadījumā nedrīkst nodot ordenim. Viņi par savām tiesībām vēlas paziņot Romas pāvestam, kurš ir viņu pienācīgais augstākais tiesnesis, un kura sevišķā aizsardzībā viņi turpina palikt. Viņi par šīm lietām gribētu mierīgi un pacietīgi gaidīt no pāvesta lēmumu, cik nu ilgi viņu apelācijas izskatīšana vilksies. Šie sūtņi sākotnēji negribēja stāties arhibīskapa priekšā, bet gribēja runāt ar subeksekutoru, taču viņš noteiktajā termiņā publiski pasludināja lāstu pār mestru, viņa ordeni un arī Rīgas pilsētu, jo neviens no tiem nebija piekāpies. Nākošajā dienā sūtņi tika stādīti arhibīskapa priekšā, lai noklausītos, ko viņš paziņojis mestra sūtņiem, bet rīdzinieku sūdzības viņš uzklausīt negribēja, līdz beidzot sūtņi ar viņu norunāja audienci

[20.lp.:]

visu ļaužu klātbūtnē. Kad arhibīskaps rīdziniekiem lika celt priekšā viņu lietas, un viņi no raksta sāka nolasīt pilsētas uzticētos jautājumus, viņš gandrīz katru punktu nosauca par nepatiesu, un kad rīdzinieki gribēja taisnoties, viņš tiem lika klusēt un mēdot izsmēja, kā arī atklāti nosauca viņus par viltniekiem, bet viņu prasības – par meliem un viltus rakstiem. Tad arī sūtņi beidzot sacīja: “Žēlīgais kungs pret sūtņiem pūlas izturēties tā, kā mēs vēl nekad neesam nedz dzirdējuši, nedz lasījuši.” Arhibīskaps satraukti piecēlās un negribēja rakstu noklausīties līdz galam, nedz arī pieprasīja tā kopiju. Pēc viņa aiziešanas domkungs Hilebolds sūtņiem teica: “Jums rīt no rīta visiem jābūt šeit, jānoklausās, kā jūs tiekat nolādēti, un ziņu par to jums jānogādā atpakaļ savējiem.” Sūtņi atbildēja, ka viņi to nedz grib darīt, nedz arī par to zināt. Pec dažām stundām arhibīskaps pieprasīja rakstu ar piebildi, ka viņš sniegs rakstisku atbildi. Tomēr viņš sūtņus atstāja bez atbildes, kas rāti un kopienu ļoti pārsteidza un apbēdināja. Tomēr viņiem drīz sekoja arhibīskapa sekretārs, maģistrs Izraels Hovens, un nodeva rakstu no sava kunga, pilnu meliem, nosodīšanas un sūtņu apmelošanas, kuri kā ļaundari viņam esot piekļuvuši ar nepatīkamiem, nepatiesiem rakstiem. Uz to rāte rakstiski atbildēja, ka viņi sūtņus ir uzskatījuši un uzskata par godīgiem lūdzējiem. Kas arhibīskapam rakstā ir celts priekšā, to viņi ir darījuši kopīgi, rātes un visas kopienas vārdā, patiesīgākas lietu gaitas labad. Arhibīskapam vajadzētu zināt par to saturu, un ja kas slikts viņam iekritis prātā, viņš var pārliecināties par rīdzinieku nevainīgumu un godīgumu, kā arī arī atcerēties paša nostāju. Bet pilsēta grib atsaukties uz desmitgadīgo, visu kārtu apstiprināto stāvokli, un lūgt, lai viņiem par to netiktu uzlikti nekādi jauninājumi un iebildumi. Uzsākto procesu un likumīgo apelāciju iztiesāšana pienākas vienīgi virstiesnesim, un viņi uz Romu jau ir sagatavojuši savus pilnvarotos un uzrakstījuši dokumentus. Hovens ar šo atbildi vēl nebija nonācis pie sava kunga, kā subeksekutors Rusups, neievērojot visas apelācijas un iebildumus, pēc viņa kunga arhibīskapa pieprasījuma pasludināja baznīcas lāstu ne tikai Koknesē, arhibīskapa galma pilsētā un zemnieku sētās, bet arī rakstiski lāstu izsūtīja uz dažādām vietām, lika to izsludināt un pienaglot publiskās vietās. Vocem Jucunditatis svētdienā[121] visās Rīgas arhibīskapijas baznīcās, Domā, Sv. Pētera un Jēkaba baznīcās un citās vietās no kancelēm, visiem mestra apgabalu pārvaldniekiem, Rīgas rātei un abu ģilžu eltermaņiem un vecākajiem, minot katru vārdā un tiem kopīgi, visiem namniekiem un iedzīvotājiem tika uzsaukts un uzlikts lāsts. Tas tika pasludināts ar sveču nodzēšanu un lielo zvanu skaņām. Ar to vēl bija par maz, lai vientiesīgajai kopienai būtu iemesls apjukumam – nākamajā dienā tika pārtrauktas visas baznīcas ceremonijas, netika noturētas mises un baznīcu durvis tika noslēgtas. Divas dienas pēc tam uz rātsnamu atnāca licenciāts Hildebrants ar jaunu apelāciju pret baznīcas lāsta uzlikšanu, un paziņoja godājamajai rātei un visai kopienai, ka mestrs ar savējiem šo uzlikto lāstu uzskata par neko un neņem vērā. Tā vajadzētu rīkoties arī rātei un kopienai, un rakstīt savu likumīgo apelāciju. Lai rīdziniekiem nepietrūktu baznīcas ceremoniju gadījumā, ja priesteri pilsētā negribēs noturēt mises, ordenim ir vēl pietiekami daudz garīdznieku, kuri, saskaņā ar ordeņa regulu un neņemot vērā lāstu, var noturēt mises un visas baznīcas ceremonijas, un tos mestrs no pils var nosūtīt uz pilsētu. Tad rāte nolēma nākamajā dienā visus priesterus saaicināt Domā. Tā arī notika, un pie viņiem ieradās daži rātes deputētie un licenciāts Hildebrands. Viņu klātbūtnē Hildebrands atklāti protestēja

[21.lp.:]

pret lāsta aktu un vienlaikus svinīgi apelēja pret to. Pēc šīs apelācijas birģermeistars Lamberts Hilšers jautāja priesteriem, vai viņi šo apelāciju atzīst un grib pildīt savu amatu jebšu nē. Tie pēc apspriešanās paziņoja, ka viņiem ir jābūt paklausīgiem baznīcai, tomēr pieprasīja apelācijas kopiju, ja tā ir derīga, nogādāt arhibīskapam un sagaidīt viņa rīkojumu. Tepat jau bija Kristus debessbraukšanas svētki[122], bet priesteri nekādi negribēja saprasties. Kad mestrs nosūtīja 2 priesterus uz Sv. Jēkaba un 2 – uz Sv. Pētera baznīcu, lai viņi tur noturētu mises, draudzes ļaudis pirms mises izgāja no baznīcas un negribēja tos klausīties. To priesteri uztvēra kā apvainojumu un vairs negribēja nākt uz pilsētu. Mestru tas ļoti saniknoja, un viņš tamdēļ gribēja pats doties uz rātsnamu. Tomēr pie viņa uz pili tika nosūtīti deputētie, kuri pārrunāja šo gadījumu un viņu nomierināja. Pēc 10 dienām, kuras vēlāk pagarināja līdz 14 un vairāk dienām, subeksekutors Rusups nosūtīja pilsētai agravāciju[123] sakaņā ar garīgo procesu saturu. Tad priesteri atkal lādēja, meta uz baznīcu durvīm ar akmeņiem, apgrieza krustus otrādi un pārklāja tos ar sarkanu drānu. Vēl pēc 10 dienām viņš pārsūtīja reagraviāciju. Tiklīdz šīs dienas pagāja, viņš atsūtīja monitoriju[124] pilsētas oficiāliem[125]: pilsētas sindikam, sekretāram un citiem, darot zināmu – ja viņi 6 dienu laikā neatstās darbu pie saviem kungiem, arī viņiem tiks uzlikts lāsts kopā ar kungiem. Neilgi pēc tam sekoja no kancelēm izsludināts interdikts[126], un pilnīgi tika pārtrauktas visas zvanīšanas un dievkalpojumi. Sv. Pētera un Pāvila dienā[127] subeksekutors, kurš atradās Koknesē, pilsētas oficiāliem pieprasīja 6 dienu laikā dot atbildi, kāpēc viņi vēl nav norēķinājušies ar kungiem. Tanī pašā dienā no Doma kanceles tika izsludināts arhibīskapa Silvestra Mandatum poenale[128] Rīgas iedzīvotājiem, ar kuru arhibīskaps uzlika atkārtotu lāstu Rīgas iedzīvotājiem par to, ka viņi lāsta laikā nomirušo Johanu Soltrumpu izvadīja un apbedīja Sv. Pētera baznīcā, un piesprieda 10000 veco Rīgas mārku lielu naudas sodu gadījumā, ja viņi Soltrumpa līķi 6 dienu laikā neizraks, neiznesīs no baznīcas un neapraks uz lauka. Tāpat viņš piedraudēja ar 1000 mārku sodu, ka katram – vecam un jaunam, kurš nelaiķa kungu ir nesis uz kapu, izvadījis, apzvanījis un apdziedājis, 6 dienu laikā jāierodas uz šķīstīšanos Koknesē vai jāgaida sods. Par to rātei vajadzēja apspriesties, viņi ataicināja pie sevis procesa vešanas pilnvaroto, licenciātu Hildebrantu, un jautāja, kā viņiem izturēties pēc tam, kad arhibīskaps nevis pāvesta vārdā, bet patvaļīgi izstrādā tādas lietas par apbedīšanu. Hildebrants viņiem deva padomu stingri turēties pie apelācijas un no tās nenovērsties, un par šo lietu sastādīt jaunu apelāciju, ko nosūtīt arhibīskapam. Kad kopiena par to konsultējās ar rāti, un tai vajadzēja paskaidrot, vai viņi grib pastāvīgi pieturēties pie apelācijas jebšu nē, tika izteikti skarbi un pretrunīgi viedokļi, tomēr beigās tika nolemts, ka kopiena paliek pie apelācijas. Tad rāte lika uzmeklēt priesterus, kuri, pasludinot lāstu, izturējās ļoti savādi, un viņiem piekodināja, lai viņi to izbeidz un izturas mierīgi, jebšu apskatās pēc kādas citas vietas, kur varētu palikt. Svētdienā pēc Sv. Jēkaba dienas no kancelēm tika nolādēti arī visi mestra un pilsētas oficiāļi, nosaucot to vārdus. Bet kad arhibīskaps manīja, ka rīdzinieku vienprātība viņam nenāks par labu, viņš apsolīja lāsta atlaišanas benefīciju katram, gan vīrietim, gan sievietei, kurš to pieņems, zvērēs paklausību Romas un Rīgas baznīcai, un kā gandarījumu nožēlos grēkus. Tas bija tikai viltīgs gājiens, kādēļ daudzas sievas un jaunavas ļāvās piemuļķoties, lūdzot absolūciju[129] un pildot grēku nožēlu,

[22.lp.:]

tomēr vīru nebija vairāk kā 5 vai 6, jo rāte ar kopienu apvienojās un noteica bargu sodu tiem, kas no viņiem atdalījās un pieņēma grēku atlaidu. Katram uzticamam namniekam vajadzēja atbildēt par savu sievu un būt līdzvainīgam. Kad šis aizliegums tika darīts zināms priesteriem un pieprasīta absolūciju izbeigšana, priesteri ļoti nopietni apzvērēja, ka arhibīskaps to viņiem ir zaimojoši, bez sirdsapziņas pārmetumiem uzspiedis, kādēļ absolūcija lielākoties tika pārtraukta. Pēc tam arhibīskaps nosūtīja 3 rakstus rātei un abām ģildēm, tās nopietni brīdinot par absolūciju, ka tā vēl tikai divus mēnešus būs viņa rokās. Pēc to paiešanas absolvēt varēs vienīgi pāvests. Bet rāte atbildēja, ka tā šādu absolūciju neatzīst, bet savas lietas un spriedumus ir apelējusi pie pāvesta, kam viņi vēl arvien ir pakļauti, un tagad grib sagaidīt viņa spriedumu. Svētdienā pēc Marijas debesīs uzņemšanas dienas[130] subeksekutors lika vēlreiz pie visu baznīcu durvīm pienaglot lāsta, ekskomunikācijas, agravācijas un interdikta rakstus ar nopietnu brīdinājumu vēl 10 dienu laikā apdomāties un ierasties, citādi palīgā tiks saukta pasaulīga roka. Tika dots mājiens, ka rāte vairs nav tiesīga spriest tiesu un aizsargāt tiesības. Kopienai tika atlaista paklausība rātei, un jebkurš varēja nedz tikt saukts pie tiesas, nedz tai atbildēt. Tā tas palika līdz Miķeļiem. Tanī laikā rāte izlika pilsētnieku sargus uz mūriem un torņos, kas dienu un nakti bija nomodā, tika apgādāti ar ieročiem, šaujampulveri un lodēm. Astoņas dienas pēc Miķeļiem Tērbatas bīskaps sasauca landtāgu Valkā, uz kurieni rāte nosūtīja savus locekļus: Hartvigu Holšeru un sekretāru Hinrihu Krivicu. Tur vispirms tika izskatīts mestra dokuments par to, ka viņš nav vainīgs, Arhibīskaps viņu bija apsūdzējis, ka mestrs kopā ar Aizkraukles komturu esot nodomājuši saindēt viņa ēdienu un aizdedzināt Kokneses pilsētu. To mestrs augstākā mērā noliedza un piesauca visu zemi par savas bezvainības lieciniekiem. Tālāk apsverot lietas, kārtas uzzināja, ka Rīga ir tā līgava, ap kuru zemē izcēlies dancis. Kad rīdzinieki tika uzaicināti pie kārtām, viņiem tika jautāts, kādā veidā viņi ir nonākuši saspīlētās attiecībās ar arhibīskapu. Rīdzinieki atbildēja, ka viņi arhibīskapiem nekad nav zvērējuši uzticību pirms Salaspils līguma, bet ordenim viņi kopš mestra Monheima laikiem ir zvērējuši uzticību saskaņā ar 1330. gada miera līgumu. Mestrs un arhibīskaps kundzību pār pilsētu te slepeni sadalīja, te atkal atsauca, te pilsētu ņēma vērā par daudz, te – par maz, un to ir svarīgi zināt visiem. Tad kārtas ierosināja paziņot mestram, ka visu strīdu cēlonis ir kundzība pār Rīgu, tādēļ pilsētu jānodala no zemes, lai Rīgai nebūtu pienākums zvērēt uzticību nevienam kungam, izņemot pāvestu, līdz viņš paziņos, kā rīkoties ar pilsētu. Mestrs ar to nevarēja samierināties, bet labāk gribēja cīnīties, un atkal nodeva savu atbildi rakstiski. Mestra un pilsētas sindiks lūdza Tērbatas bīskapam, lai atlaiž lāstu un interdiktu, bet bīskaps no tā veikli izvairījās, un bija redzams, ka krauklis krauklim acī neknābs. Bet mestrs paziņoja kārtām, ka arhibīskaps dara ko grib, jo viņa rokas ir brīvas, tāpēc tās ir jāsasaista. To viņš ilgāk nevarot paciest, tādēļ labāk pagaidīs aiz durvīm, kamēr kārtas izskaidrosies, ko darīt ar arhibīskapu. Pirms šī izskaidrošanās notika, rīdzinieki lūdza visām kārtām, lai tās viņiem dod labu padomu. Viņi to ar pateicību pieņems un saskaņā ar to rīkosies. Šo priekšlikumu ordeņa kungi ņēma ļaunā, un vēl sliktākā veidā tas tika paziņots mestram, kurš šo labo domu saprata kā vissliktāko, un pēc tam rīdziniekiem lika saprast,

[23.lp.:]

ka viņiem nevajag neko pasākt uz savu roku, jo viņiem taču ir prokurators jeb sindiks, kuram jāļauj viņus aizstāvēt. Ar to mestrs gribēja rīdziniekiem saistīt rokas. Beigās palika pie tā, ka 10 gadu dokumentam ir jāpaliek spēkā, un ka Tērbatas bīskapam ir jārunā ar arhibīskapu, kā to nokārtot labākā veidā. Tikmēr mestram katram gadījumam jāsalīgst karavīrus no ārzemēm, un rīdziniekiem 3 nedēļu laikā jāraksta Tērbatas bīskapam, vai viņš var absolvēt lāstu. Viņi gribēja to pieprasīt arī citiem eksekutoriem un Sāmsalas dekānam. Tā arī notika, bet tie negribēja tam piekrist. Arhibīskapa ļaudis palika Tērbatā, līdz arhibīskaps beidzot rakstīja, ka viņš pilsētu šādā veidā absolvēt nevarot. Tikmēr pienāca vēstule no Kēnigsbergas, no mestra brālēna Simona fon der Borha, kurš kā sūtnis bija nosūtīts uz Romu. Vēstulē bija rakstīts, ka viņš visu paskaidros Rēveles bīskapam, viņš ir dabūjis pāvesta absolūciju no visiem lāstiem un interdikta, un drīzumā būs pie viņiem. Tā arī notika – Sv. Elizabetes dienā[131] Simons fon der Borhs ieradās Rīgas pilī un atgādāja 4 vēstules: 1.) ka pāvests Sv. Marijas Aiz Tibras titula kardinālam Stefanam[132] ir pavēlējis uzņemties šīs strīdīgās lietas, un par komisāriem viņš iecēlis Tērbatas prāvestu un Rēveles bīskapu ar pilnvarām atcelt un atlaist baznīcas lāstu, 2.) pāvesta vēstuli ar pavēli iepriekšējiem eksekutoriem – Tērbatas bīskapam un Sāmsalas dekānam no šīm lietām pilnībā atteikties, 3.) vēstuli ar saturu, ka gadījumā, ja augstākminētie eksekutori negribēs atkāpties, viņi var par to apelēt pāvestam, 4.) citācija[133] arhibīskapam 100 dienu laikā personiski stāties kardināla Stefana priekšā. Pēc tam Rēveles dekānam Heningam Rumoram tika uzdots pēc iepazīšanās ar šīm pāvesta vēstulēm par tām paziņot arhibīskapam. Taču viņš ar to nemaz nebija mierā, bet lika eksepciju[134] pret šiem komisāriem un tiešu apelāciju par kardinālu Stefanu publicēt uz visu baznīcu durvīm, un to darīja uz baumu pamata, iekāms viņš vēl bija pāvesta vēstules redzējis vai lasījis. Taču pāvesta komisārs un Rēveles dekāns to neņēma vērā, un lika pāvesta bullas vienu pēc otras publicēt uz baznīcu durvīm. Bez tam uz pilnvaru pamata arhibīskapam un viņa kapitulam tika pieprasīts 6 dienu laikā ierasties Rīgā, lai redzētu un dzirdētu, kā iepriekšējie lāsti un interdikcija tiek atcelti, un uzņemtos absolūciju. Tanī pašā dienā jaunie komisāri publicēja par arhibīskapa negaidīto eksepciju un apelāciju, lai netiktu aizkavēta absolūcija. Pēcpusdienā rāte lika zvanīt Sv. Pētera baznīcas lielo zvanu. Tur ieradās pāvesta komisāri Rēveles bīskaps un dekāns, elekti un visa Rīgas rāte, un draudze bija sapulcējusies tik lielā skaitā, ka visi nevarēja tikt iekšā. Sindiks Hildebrands rātes vārdā paziņoja, kāpēc notiek šī pulcēšanās, pastāstīja par agrāk notikušo un lūdza pāvesta komisāriem pildīt viņu uzdevumu. Viņi, neņemot vērā dažu domkungu kurnēšanu par arhibīskapa eksepciju un apelāciju, nodziedāja Miserere[135], ar rīksti atcirta lāstu no ļaudīm, atcēla interdiktu un deva visai tautai svētību. Tad birģermeistars vārdos pateicās komisāru kungiem un pāvesta svētībai, kā arī pavēlēja noturēt misi, taču neviens priesteris negribēja sākt dziedāt. Tad komisāri devās uz klosteri un lika mūkiem pa vecam pildīt viņu amatu. Mūki sāka norādīt viens uz otru, bet neviens negribēja sākt pirmais. Kad viņi nākošajā dienā nomierinājās, domkungi atnāca pie tiem un centās pierunāt, taču visi liedzās pildīt savu amatu un sākt dziedāt. Kad domkungi to redzēja, viņi devās uz rātsnamu un prasīja rātei, vai priesteri, kas grib turēties pie arhibīskapa, pilsētā tiks paciesti. Uz to rāte pēc apspriešanās viņiem atbildēja, ka viņi nevar pieļaut nekādu nepaklausību un dumpīgumu pret Romas baznīcu. “Kā tad tā?” jautāja viens domkungs. Uz to tika teikts, ka viņi savu atbildi jau ir saņēmuši.

[24.lp.:]

Tad domkungi un priesteri uz Koknesi pie arhibīskapa nosūtīja 3 personas, lai viņam celtu priekšā rātes atbildi un lūgtu, lai viņš atļautu viņiem noturēt mises un palikt pilsētā, jo ziemas laikā gan nabagiem, gan veciem ir bīstami ceļot. Arhibīskaps neļāvās pierunāties. Tomēr, tā kā bija Ziemassvētku laiks, viņš lika noturēt vesperes[136], bet tā, lai tajās nepiedalītos neviens, kas ir nolādēts, pieminot viņa vārdu. Kad nu 3 labie ļaudis ar šo atbildi atgriezās, un minētie lielie svētki bija pienākuši, Domā ar visiem zvaniem zvanīja uz vesperi. Tur ieradās rāte, eltermaņi, vecākie un visa kopiena. Kad katrs bija nostājies savā pienācīgajā vietā un vajadzēja sākt dziedāšanu, domkungi lika paziņot, ka katram, kurš ir pie vārda nolādēts, jāiziet no baznīcas, citādi vesperes netiks turētas. Kad rāte pret to lika pieklājīgi iebilst, ar lūgumu nesadusmot kopienu un to nepadarīt nemierīgu absolūcijas laikā, domkungi darīja zināmu arhibīskapa pavēli. Kad rāte negribēja atkāpties, netika nedz noturētas vesperes, nedz zvanīti zvani, bet katram nācās atgriezties mājās kā nākušam. Kad nu domkungi un priesteri palika paklausīgi bīskapam un nepaklausīgi pāvestam, rāte un kopiena nolēma, ka visiem un katram patronam saviem priesteriem, vikāriem un ministrantiem jāpaziņo, ka tiem jāatnāk pie viņiem, jāatnes atslēgas no altāriem, ar viņiem jānorēķinās līdz arhibīskapa interdiktam, un pašiem jāizvācas no pilsētas. To labajiem brāļiem bija ļoti smagi dzirdēt, tomēr viņi stingri palika pie arhibīskapa. 1478. gada Jaunagada dienā arhibīskaps lika publicēt agravāciju par katru, kurš piedalījas nelaiķa Soltrumpa apbedīšanā. Par to tika apelēts pēc satura, bet sindikam Hildebrandam pēc formas.

Piektdienā pirms Triju Ķēniņu svētkiem[137] no arhibīskapa ieradās domkungs Gerts Šafers, medicīnas doktors Hillebrands Humbolds un maģistrs Izraels Hofs ar paziņojumu rātei un kopienai. Kad rāte viņiem lika nākt uz namu, viņi nodeva kredences rakstu[138] un pieprasīja audienci. Pēc viņu aiziešanas tika nolasīts virsraksts, kas skanēja tā: “Pārdrošajiem un iedomīgajiem birģermeistariem, rātskungiem, kopienai un Mūsu uzticamajiem Rīgas pilsētas iedzīvotājiem.” Par to rāte apspriedās, lika uzmeklēt bīskapa sūtņus, un birģermeistars viņiem teica: “Jums sava vēstule jāņem atpakaļ, un vairāk tā neatgriežaties, citādi jums klāsies slikti. Rāti un kopienu bīskapam ir jāuzskata par tādu, kādu to līdz šim ir uzskatījuši pāvesti un ķeizari. Jums ir laimējies, ka kopiena ne tagad, bet agrāk jūs ir nēsājusi uz rokām tā, ka jūsu kājas nepieskārās zemei.” Ar to viņi arī devās prom. Svētdienā pēc Sv. Trīs Ķēniņu dienas[139] 4 vai 5 priesteri apdomājās un atsāka noturēt dievkalpojumus, arī celebrēja līgavu mises un veica salaulāšanu. Otrdienā pēc tam arhibīskaps vēlreiz apelēja absolūciju pie pāvesta komisāriem, un dažādi centās tiem tuvoties.

Sv. Fabiāna un Sebastiāna dienā[140] rāte saviem deputātiem lika publiski paziņot Domā domkungiem un priesteriem, ka absolūcijā minētā 21 diena jau ir pagājusi, bet priesteri savu amatu nav gribējuši pildīt, tādēļ rāte tādu nepaklausību Pāvesta Krēslam savā pilsētā ilgāk vairs nevar paciest. Ar to viņi ir pietiekoši brīdināti, un viņiem laicīgi jātaisās ceļā, pirms viņiem nav sagatavots kas cits. Arhibīskaps pastāvīgi turpināja lādēt rāti, par ko rīdzinieki atkal apelēja un to visu viņam sūtīja atpakaļ. Beidzot Oculi svētdienā rāte visus nepaklausīgos domkungus un priesterus savāca Domā un teica, ka viņiem jāpiekāpjas ar labu, jo mūki vairs negrib celebrēt dievkalpojumus, kamēr kāds no nepaklausīgajiem vēl ir pilsētā. Tādēļ būtu labāk, ja pilsētā būtu dievkalpojumi, un viņi ārpus tās, nekā viņi pilsētā bez dievkalpojumiem. Viņi atsaucās uz savām brīvībām, taču rāte viņu dēļ negribēja palikt bez dievkalpojumiem, līdz viņi tam piekāpās, kā tad Sv. Mateja dienā un sekojošajās dienās notika. Tad atkal visās vietās un galos atsākās zvanīšana, mises un koru dziedāšana.

[25.lp.:]

Šis priesteru karš zemē nevarēja notikt tik nemanāmi un slepeni, lai par to nedabūtu zināt maskavieši. Kamēr kungi savā starpā plūcās, viņi sapulcējās pie Pleskavas un veica pēkšņu un negaidītu, lielu un spēcīgu iebrukumu Tērbatas bīskapijā. Tas mestru pamudināja 1478. gada Judica svētdienā[141] steidzami sasaukt zemes kārtas Valkā. Tur tad nolēma, ka: 1.) Maskaviešiem un it īpaši pleskaviešiiem, kas Livonijai nodarījuši tādu lielu postu, jāpieprasa par to atbildēt. Tikmēr ik 10 zemnieku sētām un ik 15 leimaņu[142] sētām jāsagatavo un jāuztur vienu bruņotu vīru. 2.) Turklāt visu kārtu priekšā tika nolasīti daži oriģināldokumenti, ko Simons fon der Borhs Rēveles bīskapam atvedis no Romas, un justificēta[143] pilsētas un ordeņa absolūcija. 3.) Ka Tērbatas, Sāmsalas un Kurzemes bīskapiem kā bezpartejiskiem zemes prelātiem jāpūlas panākt draudzīgu izlīgumu starp arhibīskapu un mestru.

Klusajā nedēļā arhibīskaps dažas reizes sūtīja vēstules abām ģildēm un kopienai, kas netika nedz pieņemtas, nedz lasītas. Quasimodogenti otrdienā[144] pie vārtiem ieradās priesteris, teica, ka viņu sūta arhibīskaps ar svētīto eļļu[145] sakramentiem, un pieprasīja svinīgi uzņemt. Reinholds Hade rātes vārdā viņam atbildēja, ka viņi svētīto eļļu ar cieņu pieņems, tiklīdz arhibīskaps ar viņiem atklāti izlīgs un nenicinās nevienu no pilsētas. Ar šo lēmumu viņš jāja atpakaļ uz Koknesi. Drīz pēc tam tika atgādāta svētītā eļļa no Rēveles, novietota uz altāra Sv. Ģertrūdes baznīcā[146], un no turienes ar lielu procesiju svinīgi tika pieņemta pilsētā. Svētdienā pirms Debessbraukšanas svētkiem[147] arhibīskaps Koknesē caur publisku, nozvērinātu notāru lika insinuēt[148] augstākminētā kardināla Stefana citāciju. Tikmēr uz Romu tika nosūtīts maģistrs Mihaels Hildebrants, lai turpinātu mestra un pilsētas lietas. Bez šī prokuratora rāte vēl norīkoja citu prokuratoru, Johanu Molneru, kuram tika piešķirtas Hildebrandam līdzīgas pilnvaras. Taču it īpaši viņš tika noinstruēts par to, ka gadījumā, ja pāvests vai viņs komisārs gribētu pilsētu apgrūtināt ar Salaspils līgumu, tad Molneram pret to jāoponē, lai tas maksātu ko maksādams, un šinī punktā viņš ir pilnvarots apstrīdēt maģistra Hildebranta pilnvaru.

Ar to viss tuvākajā laikā palika mierā, pilsētā atkal atsākās peļņa un tirdzniecība, kad no visām vietām – no Vāczemes, Holandes, no Portugāles un Bajas uz Rīgu un no Rīgas brauca kuģi. 1478. gada adventa pirmajā svētdienā klostera jaunava no Kovernu dzimtas laida pasaulē bērnu, ko viņa bija sadzīvojusi ar kādu kokgriezēju, kurš strādāja viņu klosterī un īsi pirms tam bija devies prom no zemes. Sv. Nikolaja dienas[149] vakarā pienāca raksts no Romas, no sindika Hildebranda, ka pāvests ir notificējis[150] Rēveles dekāna veikto absolūciju līdz galīgai lietu izspriešanai. Turpat pie pāvesta bija arī arhibīskapa nosūtītais domkungs Degehards Hillebolds, kurš noliedza, ka viņa arhibīskaps Silvestrs kādreiz būtu nolādējis ordeni un pilsētu, tādēļ arī absolūcija notikusi veltīgi. Ar saviem meliem un mākām viņš izlūdzās par tiesnesi citu kardinālu. Tikmēr Sv. Barbaras dienā[151] arhibīskaps rakstīja rātei un kopienai, ka viņa prokuratori lietās pie pāvesta Romā ir no jauna uzvarējuši, tādēļ viņi vēl var pārdomāt un likt lodei, ko viņi līdz šim dzinuši uz priekšu, ripot atpakaļ. Viņš grib sūtīt uz pilsētu priesteri, kurš celebrēs Ziemassvētku misi, bet pēc tam, kad sasauks landtāgu, viņiem ir jāsūta savus sūtņus pie sava dabīgā, likumīgā kunga, un par to rakstiski jāiesniedz atbildi. Taču rāte nolēma atbildēt nevis rakstiski, bet sūtņiem mutiski, ka Viņa Žēlastības vēstuli ir saņēmuši un sapratuši. Viņi ir likuši pildīt lietas Romā un gaida atbildi, un grib izlīdzēties ar saviem priesteriem, kādēļ arhibīskapam nav vajadzības sūtīt nevienu uz svētkiem.

[26.lp.:]

Īsi pirms Ziemassvētkiem Salacā ieradās 5 kuģi ar zviedriem, vairāk nekā 200 karavīru. Kad arhibīskaps par to saņēma vēsti, viņš rakstīja mestram, ka tādi viesi zemē ir ieradušies ar viņa gribu un piekrišanu, un ka viņš gribētu likt tos sadalīt – vienu daļu paturēt sev, otru nosūtīt uz Tērbatu, bet trešo – mestram, lai viņš tos varētu izmantot cīņā pret maskaviešiem. Zviedri palika zemē un tur apmetās. Lai gan viņi gribēja nokļūt uz Koknesi, viņi to nevarēja, jo mestrs viņiem bija nosprostojis visus ceļus. Viņi rakstīja rātei vēstuli zviedru valodā, uz ko tika atbildēts, ka vēstule gan ir saņemta, taču nav saprasta, jo pilsētā nav neviena, kurš to varētu pārtulkot. Tādēļ viņiem nākamos rakstus rātei jāraksta vācu vai latīņu valodā, lai rāte tos varētu izlasīt.

Kad 1479. gada Sv. Antonija dienā[152] Raunā, Cēsīs vai Bērzonē tika nozīmēts landtāgs, rīdzinieki savus sūtņus vispirms sūtīja uz Cēsīm, kur mestrs savējiem lika saprast, ar kādu viltību un vieglprātību arhibīskaps ir rīkojies, ka viņš atrakstījis mestram garu vēstuli, pilnu ar jaunām apsūdzībām, un ko viņš uz to ir atbildējis. Tāpat arī arhibīskaps šinī zemē Salacā ir uzņēmis svešus ļaudis, proti, zviedrus, un tas viss tiek darīts pret 10 gadu pamieru, tādēļ viņš lūdz kārtu palīdzību, padomu un aizstāvību, lai šīs lietas laicīgi novērstu. Ja arhibīskaps uzskata sevi par zemes kungu, bet mestru un viņa ordeni – par saviem kalpiem, viņam nevajag piekāpties pāvestu un ķeizaru privilēģiju pārkāpumos. Tikmēr arī kāds bohēmietis[153], kurš uzturējās pie arhibīskapa, bija rakstījis uz Hāriju un Viru[154], un vēstulē ļoti aizskāris mestra cieņu. Mestrs pieprasīja no viņiem deklarāciju, vai viņi mestru atzīst par savu kungu un priekšnieku jebšu ne. Apgabalu pārvaldnieki drīz atbildēja ar “jā”, un Rīgas un Rēveles pilsētas kopā ar Hāriju un Viru lika saprast, ka viņi nevienam citam nav zvērējuši, un ko viņi tam svēti apsolījušies un apzīmogojuši, to ievēros stingri. Kad viņi to pārrunāja sīkāk, uz Cēsīm pie mestra ieradās sūtņi no klēra, kas bija sapulcējies Raunā, un lūdza, vai viņiem nelabpatiktos doties viņiem līdzi uz Bērzoni, kur ieradīsies arī zviedru sūtņi. Mestrs pēc apspriešanās lika viņiem atbildēt, ka viņš nedomā iet pie prelātiem, iekāms tie ievēros, ko apsolījušies, slēdzot 10 gadu pamieru, iekāms zviedri netiks padzīti no zemes un viņam netiks izdots bohēmiešu apmelotājs. Zviedri nav sūtņi, kā arhibīskaps apgalvo, jo sūtņi nenāk ar ieročiem, serpentīniem[155] un smagajiem lielgabaliem. Ir zināms, ka bohēmiešu apmelotājs, kurš uz zemi atvedis zviedrus, pirms viņš devies prom, ir rakstījis mestram un viņa ordenim atteikuma vēstuli[156], un tā nerīkojas neviens sūtnis. Bez tam tika nolasīta Ērika Akselsona vēstule no Viborgas Narvas hauptmanim un fogtam, kurā paziņots, ka Rīgas arhibīskaps kādu Heningu no Hogenbergas nosūtījis pie Zviedrijas gubernatora Stena Stūres, un viņam lūdzis nosūtīt noteiktu skaitu karavīru cīņai pret ordeni. Ar to bija pietiekami, lai lieta kļūtu skaidra. Šo lēmumu sūtņi negribēja nogādāt arhibīskapam, bet lūdza, lai mestrs to nogādā ar saviem ļaudīm. To mestrs arī izdarīja. Taču arhibīskaps sūtņu priekšā gribēja izlikties pilnīgi balts, sakot, ka viņš ir ievērojis un ievēro pamieru, arī nekādus zviedrus nav izsaucis uz zemi. Tie bijuši zviedru sūtņi, kuri uzrādījuši kredenci. 2 vai 3 no viņiem vajadzētu nopratināt, tādējādi tiekot skaidrībā par lietām. Citi prelāti iebilda, ka jau ir nonācis tik tālu, ka mestrs Rēveles bīskapu, landmaršalu un dažus apgabalu pārvaldniekus ar 60 jātniekiem nosūtījis uz Raunu, un no turienes klērs tiem ir izsūtījis pretī dažus ar tikpat lieliem spēkiem. Ja mestrs dotos uz Bērzoni, arī arhibīskapam vajadzētu tur ierasties, lai varētu rast labus līdzekļus no abām pusēm.

[27.lp.:]

Kad nu viņi sanāca kopā ar prelātiem, arhibīskaps lika nolasīt rakstu, kurā viņš apgalvoja, ka viņš 10 gadu pamieru ir ievērojis un pie tā turējies, bet mestrs to ir lauzis. Tāpat tika nolasīts bohēmieša raksts prelātiem, bruņiniekiem un pilsētām, kurā viņš apsūdzēja mestru par to, ka viņš palaidis baumas: bohēmietis esot aizbēdzis mūks, bet viņš taču savas dzīves laikā ir dienējis ķeizaru un karaļu galmos, un to arī varētu pierādīt, ja būtu nepieciešams. Beigās nolasīja arī zviedru hauptmaņa Burharda Hansona rakstu prelātiem, bruņiniekiem un pilsētām, kurā viņš paziņoja, ka Stens Stūre[157] viņu no Zviedrijas valsts nosūtījis uz šo zemi. Viņš ieradies Salacā un gribējis doties pie arhibīskapa, šīs zemes augstākā kunga, taču mestrs viņam noslēdzis un aizsprostojis visus ceļus. Kad viņš caur sūtņiem lūdzis pavadību no ordeņa, tas viņam, pēc visām turku un pagānu paražām, tika liegts. Savas ziņas viņš ļoti gribēja darīt zināmu šīs zemes kārtām rakstiski: viņu šīs zemes vajadzībām un labumam ir atsūtījuši Zviedrijas valsts padomnieki, lai panāktu mieru un saskaņu, kā arī palīdzētu arhibīskapam un svētajai Rīgas baznīcai. Zviedrijas un Dānijas valsti pāvests un ķeizars ir iecēluši par šīs baznīcas aizstāvjiem. Arī ar viņu bullām valsts padome ir tikusi pilnvarota, tādēļ viņš ir ieradies, lai nodibinātu mieru un vienprātību ar labu, jebšu viņš būs spiests, saskaņā ar sev doto pavēli, Rīgas baznīcu un tās piederīgos aizstāvēt pret visiem, kas to ir nodomājuši apspiest ar varu. Lai viņus nebiedē tas, ka viņš ieradies ar ieročiem: tas darīts daļēji tādēļ, ka Zviedrijas valstī tā parasts, daļēji dēļ jūras braucienu nedrošības. Viņi nav domājuši nevienu aizskart. Ja viņiem vajadzīgi citi pierādījumi, viņi ir nodrošinājušies ar Zviedrijas valsts gubernatora Stena Stūres kredenci, kurš uzskata, ka viņš un zeme šos sūtņus ir nosūtījuši ar vislabākajiem nodomiem, un lūdz tos labi uzņemt un tiem uzticēties. Pēc tam tika nolasīts garš arhibīskapa raksts, kurā bija paziņots, kurš 10 gadu pamieru ir ievērojis, un kurš to ir lauzis, dažādos punktos apsūdzēts mestrs un arī Rīgas pilsēta. Tad pēc apspriešanās uz tiem tika atbildēts, kā arī tika nolasīti bohēmieša melīgie ķengu raksti un Ērika Akselsona vēstule. Pēc tam no šīm lietām atkāpās un sāka apspriesties par maskaviešu iebrukumu un kā pret viņiem izturēties. Tika nolemts to nokārtot ar labu caur sūtņiem, vienlaikus nepieciešamības gadījumā lūkojoties pēc aizstāvības. Domstarpības radās par zviedriem kā svešiem ļaudīm zemē. Daži no bīskapijas bilda, ka drošāk būtu viņus pavadīt cauri zemei uz Gulbeni, un tur izmantot dienestam pret krieviem. Taču mestrs neko negribēja dzirdēt par zviedru uzturēšanos zemē. Tad prelāti un kārtas pieprasīja galvošanu, ka zviedri nevienu zemē neaizskars, ko savukārt negribēja prelāti. Tā viņi šķīrās, lietu izspriešanu nepanākuši. Lai gan arhibīskaps, viņa kapituls un vasaļi gatavojās par zviedriem galvot, mestram tas nebija pieņemams, un tā tas ieilga. Tāpat prelāti no Raunas devās pie mestra, atgādināja viņam ievērot 10 gadu pamieru un to nelauzt, utt. Mestrs sevi tik ilgi ļāva apsēst ar vēstulēm, līdz viņš bija sagatavojis lielu karaspēku un ar to ieradās pie Salacas. Viņš arī pilsētai pieprasīja, lai tā atsūtītu karaspēka nodaļu. Kad pilsēta caur saviem sūtņiem atrunājās, mestrs tomēr gribēja karavīrus, un ja arī to nevarētu būt 100, tad vismaz 30, 10 vai 5. Par to rāte arī rakstiski atvainojās, ar ko mestrs beidzot bija mierā. Tikmēr, gavēņa nedēļā, pilsētā ieradās sūtniecība no Romas, no mestra un pilsētas prokuratoriem, kas cita starpā atgādāja apustulisko vēstuli pilsētai,

[28.lp.:]

ar kuru rāte klosteri un citus priesterus atkal padarīja paklausīgus un pieprasīja atsākt viņu amata pildīšanu. To viņi arī darīja, un bez vēršanās pie arhibīskapa jau tanī pašā dienā dziedāja vesperes un noturēja mises.

Mestrs aplenca Salacu, kas turējās 8 dienas un padevās ar noteikumu, ka zviedri ar visām savām mantām varēs netraucēti doties prom. No tiem 180 vīri devās uz Rīgu, palika tur, līdz ledus bija izgājis, un tad atgriezās mājās. Citas arhibīskapa pilis: Ikšķile, Lielvārde, Krustpils, Gulbene, Rauna, Smiltene, Piebalga, Dzērbene, Suntaži, Dole, Cesvaine u.c., visas tika ieņemtas 14 dienu laikā bez neviena zobena cirtiena vai bises šāviena, tā ka arhibīskapam palika tikai Turaida un Koknese. Drīz pēc tam padevās arī Limbaži un Vainiži. Kad arī Koknese un Turaida beidzot padevās mestram un viņa ordenim, visa arhibīskapija bija nonākusi ordeņa rokās. Heinrihs no Hemperges, kurš bija uzdevies par bohēmiešu kungu, bēga no Kokneses uz Lietuvu, bet ceļā tika notverts, apcietināts un nogādāts uz Rīgas pili. Tur viņš tika pratināts, tiesāts, un viņam tika piespriesta nāve, dzīvu sacērtot četros gabalos. Taču pēc daudziem lūgumiem tika nospriests, ka vispirms viņam jānocērt galvu, un pēc tam viņš pilsētas ganībās tika sacirsts četros gabalos. Viņš arī savā pēdējā vārdā atzinās, ka ir bijis Olmucas pelēko mūku[158] brālis, bet sev par nelaimi aizbēdzis no klostera. Pēc tam mestrs no pils ieradās Rīgā, kur viņu laipni uzņēma 4 birģermeistari. Tā kā bija izsludināts arhibīskapa mandāta raksts klēram, ar kuru viņš atcēla uzlikto interdiktu, Doma priesteri atkal atsāka pildīt savu amatu. Viņi visi sanāca Doma baznīcā, nodziedāja Te Deum Laudamus[159], un noturēja lieliskas svinības. Pēc dažām dienām mestrs devās uz Koknesi pie sagūstītā arhibīskapa. Par to, kas tur notika starp viņiem, ir ziņots Livonijas hronikā[160].

Palmu svētdienā[161] mestrs ar lielu procesiju lika uzstādīt pienācīgajā vietā Svētās Asinis[162] ar tīra zelta monstranci[163], kuru domkungi bija slepus nozaguši no baznīcas, kad devās no Rīgas uz Koknesi, bet mestrs to atkal nogādāja Rīgā. Tāpat tapa zināms, kā domkungi bija piemānījuši rāti. Kad rāte, pie kuras atradās šī svētuma skapja atslēga, Sv. Jāņa dienā bija likusi monstranci parādīt tautai, domkungi pēc tam skapi neaizslēdza, bet atstāja viegli atveramu, kādēļ šī zādzība varēja notikt. Tomēr domkungiem viņu nelietība ļauni atspēlējās, un diez vai kāds no tiem, kas toreiz bija kapitulā, ņēma labu galu. Suntažos tika sagūstīti divi no viņiem: Gerts fon Bokums un licenciāts Laurencijs Polsins. Gūstā tika turēti: prāvests Jirgens Holands Salaspilī, dekāns Detmers Ropers Ādažos, Metens Epinghūzens Krimuldā, un Jirgens Rets citā vietā. Mestrs arī uzsāka reformēt garīgo vadību, iecēla savu kapelānu no pils par dekānu Domā, bet dažus citus ordeņa priesterus – par Sv. Pētera un Sv. Jēkaba baznīckungiem.

Tikmēr Rēveles bīskaps Simons fon der Borhs devās uz Koknesi pie sagūstītā arhibīskapa, kurš viņu apveltīja ar lielu varu un žēlastību, un lika publicēt atklātus patentus, ka viņš domkungus atbrīvo no pāvesta lāsta, dažiem restituē viņu iepriekšējo godu (kā Epinghūzenam un Polzinam), pats tiek iecēlts par dekānu, ka arī saņēma visu vadību un rīcībspējas arhibīskapijā, itin kā jau pats būtu apstiprināts par arhibīskapu. Arī rāte jau ilgu laiku nebija zvērējusi nevienam ercfogtam[164], kādēļ mestrs padomāja ļaunu. Lai varētu viņu nomierināt, viņi Vasarsvētku otrdienā[165] par ercfogtu ievēlēja vienu no 4 birģermeistariem, Johanu Geismeru, viņu arī stādīja priekšā pilī mestram apstiprināšanai amatā, ar ko iestājās laba saskaņa un mīlestība.

[29.lp.:]

Nākamajās dienās ar Lībekas kuģiem ieradās divi mūki no Romas, kuri kopā ar citām pilsētas prokuratoru vēstulēm atgādāja kompulsoriālu[166] no Neapoles kardināla par labu ordenim un pilsētai, kā arī tiem priesteriem, kas bija palikuši pilsētā, un pilsētas apelāciju adhorāciju[167]. Tikmēr arhibīskaps Silvestrs pēc 32 valdīšanas gadiem pār Rīgas baznīcu Margaritas dienas[168] vakarā Koknesē nomira. Viņa līķis ar procesijām Laurencija dienā[169] tika atgādāts Rīgā, un drīz pēc tam tika apbedīts Doma korī, netālu no lielā altāra pa kreisi. Neilgi pēc tam sagūstītie prāvests, dekāns un daži citi kapitula kungi atkal tika nogādāti Rīgā. Dienas laikā viņi brīvi varēja staigāt ap Domu, vienīgi naktīs viņiem vajadzēja nākt uz ordeņa pili un tur gulēt. Taču drīz viņi sāka lūzt, un 6 no viņiem, sapulcējušies Domā, paziņoja, ka viņi Rēveles bīskapu Simonu fon der Borhu ir ievēlējuši par arhibīskapu, un diviem domkungiem lika to paziņot mestram Salaspilī. Pēc šī paziņojuma dažiem no viņiem bija jāatgriežas savās vietās: prāvestam Valmierā, dekānam Cēsīs, Gertam fon Borkenam – Raunā. Pirms Miķeļiem Rīgā no Romas atgriezās maģistrs Johans Molners, atveda līdzi dažas bullas, un nākošajā (1480.) gadā kļuva par pilsētas sekretāru. Vēl nākamajā rudenī no Romas tika atrakstīts, ka pāvests Siksts, tiklīdz viņš uzzinājis par Silvestra nāvi, Rīgas baznīcai ir iecerējis citu bīskapu Stefanu, tālaika Trojas bīskapu Sv. Romas valsts Neapolē, un viņš ir jau saņēmis konfirmāciju. Pret to iestājās mestrs, un nedomāja Trojas bīskapu nedz atzīt par arhibīskapu, nedz ielaist zemē, un gribēja no savas un ordeņa puses pret to apelēt, ko viņš tad arī formāli izdarīja. Pēc tam mestrs ar lielu karaspēku devās uz Pleskavu, kad pirms tam visa zeme bija sapulcējusies Neihauzenā, Tērbatas bīskapijā. Tur nekas īpašs netika izdarīts, un drīz vajadzēja griezties atpakaļ. Tikmēr prāvests slepus devās no Rīgas uz Dancigu, bet pie Daugavgrīvas tika sagūstīts un ieslodzīts pils tornī. Pēc tam, kad mestrs no Krievzemes atgriezās Rīgā, viņš dažu domkungu un 4 birģermeistaru klātbūtnē izsauca sagūstīto prāvestu savā priekšā, viņu stingri nobāra, nolamāja par nelieti un nodevēju, un negribēja apžēlot, lai arī cik viņš nekrita ceļos un nelūdzās žēlastību. Tomēr nākošajā dienā viņu pēc citu kungu un 4 birģermeistaru lūguma no torņa pārvietoja uz aizslēgtu kambari. Pēc tam nāca priekšā citi domkungi un pēc vajadzības tika sadalīti pa zemi: Gerts fon Bokums tika nosūtīts uz Vilandi, Johans Rēze – uz Vēzenbergu. Pēc tam mestra kapelāns Mertens tika apstiprināts par dekānu, bet Adams ievēlēts par domkungu. Epinghūzens un Polzins vēl palika arhibīskapijā par piemēru, pēc tam kad apzvērot bija paziņojuši, ka vini paliek pie postulācijas, un par protestu, ko sagatavoja prāvests un dekāns, nav nedz zinājuši, nedz to parakstījuši.

Rīgas pilsēta 1456. gadā mestram Osthofam bija aizdevusi 2000 mārkas, kad tam bija nepieciešama nauda sūtīšanai virsmestram uz Prūsiju. Par to pilsētai tika ieķīlāta Lokesāres sala[170]. Lai gan tā no paša sākuma piederēja pilsētas teritorijai, kā tas redzams arī pēc 1330. gada miera līguma, ordenis to bija piesavinājies, par ko arī pilsētai tika piestādīta obligācija. Lai tiktu no parāda vaļā, mestrs uzsāka nevajadzīgu un nepiedienīgu ķildu ar pilsētu, un beigās pilsētai nācās pateikties Dievam, ka tā šo naudu varēja palaist vējā, turklāt apņemoties katru gadu Jēkaba dienā ordenim uz pili piegādāt 4 āmus[171] Reinas vīna.

Rēveles bīskaps arī stādījā priekšā divus priesterus. Vienam par to, lai viņu ordinētu Kurzemē, bija jādod brūnu Leidenes vadmalu un lastu auzu. Viņu sauca Jirgens Zasenbeke. Otrs – doma vikārs Johans Zegefrīds bija ieķīlājis dekāna Detmara Ropera garīgo ornātu, par ko viņam tika uzlikts 100 mārku naudas sods. Un tie bija jaunās valdīšanas augļi.

[30.lp.:]

Kad par arhibīskapa Stefana konfirmāciju mestrs saņēma drošas ziņas, viņš rakstīja Rīgas rātei un pieprasīja, lai pie viņa Cēsīs ierastos birģermeistars Johans Šenings un maģistrs Johans Molners. Kad tie pie viņa ieradās, mestrs pastāstīja, par kādām pāvesta bullām un Monitorio poenali[172] viņš ir nodomājis apelēt, arī notārs bija turpat un gribēja sagatavot dokumentus. Bet pēc Johana Šeninga iebilduma tas tika atlikts tik ilgi, līdz lietas tiks nogādātas pie eksekutora, viņš ar tām varētu iepazīties un pēc tam varētu apelēt nākošajam pāvestam vai koncilam nākotnē. Pie tā arī viņi palika. Turklāt mestrs stāstīja, ka Sāmsalas dekāns doktors Orgīss bijis pie virsmestra Kēnigsbergā, Prūsijā, kurš mudinājis Stefanu nogādāt uz zemi. Ja tas netiks darīts, virsmestrs Stefanu nogādās pie Polijas karaļa, un ar tā palīdzību iesēdinās Rīgas arhibīskapa sēdeklī. Virsmestrs viņam rakstījis, ka mestram jādodas uz Mēmeli, kur virsmestrs būs šinīs lietās par vidutāju. Mestrs tomēr nedomāja šīs lietas apspriest, iekāms nebūs atgriezies Kuldīgas komturs, kuru viņš nosūtījis pie virsmestra, un iekāms nebūs noslēgts miers ar krieviem. Un ja virsmestrs ar to nebūs apmierināts, viņa dusmas noremdēs tikai šis: ja Stefans tiks konfirmēts, virsmestrs iegūs arhibīskapiju savā īpašumā. Mestrs piekodināja Rīgas pilsētai un bruņniecībai nepadoties: ja viņi ir sasaistījušies kopā, viņiem kopā arī jāturas. Viņš bija apņēmies ievērot pilsētas dokumentus, un cerēja, ka arī citi darīs tāpat. Mestrs neņēma vērā nedz pāvesta absolūciju, nedz Orgīsa darījumus. Viņa teikto sūtņiem ir uzticami jānogādā rātei un kopienai, stingri jāturas pie mestra, un viņš tos aizstāvēs.

Neilgi pirms 1480. gada Ziemassvētkiem Rēveles bīskaps pie prāvesta, kas bija ieslodzīts Rīgas pilī, nosūtīja savu sekretāru Eberhardu Zelli, lai viņam dotu labu padomu pret pāvesta bullu un monitoriju. Kad prāvests uz to neatbildēja, neilgi pēc tam viņš tika nogādāts uz Karksi. Neilgi pirms tam arī dekāns tika nogādāts Cēsīs, tā ka viņi gandrīz visi bija sadalīti pa visu zemi.

Krievi no Pleskavas kopā ar citiem maskaviešiem, novgorodiešiem, tatāriem un citām tautām, pavisam 150000 vīru, nākošajā 1481. gada ziemā, gavēņa laikā atkārtoti iebruka zemē. Viena karapulka daļa iebruka Tērbatas bīskapijā, otra devās uz Alūksni, pēc tam uz Vilandes apgabalu, laupīja, dedzināja, kāva un postīja visu, nesastopot pretestību, un griezās atpakaļ, aizvedot gūstā neskaitāmi daudz ļaužu. Vilandes pilsēta bija pilnībā nodedzināta, Tarvastes pils ieņemta, tāpat arī Karksi un Rūjiena pilnībā izpostīta. Mestrs apmetās Cēsīs un pulcināja karaspēku. Rīdzinieki bija sagatavojuši 200 jātniekus un 130 kājniekus hauptmaņa[173] Hansa Holthūzena vadībā, kas visi bija labi sagatavoti un izvēlēti vīri, ar 6 serpentīniem un to piederumiem. Tad mestrs ar karaspēku devās uz Karksi. Bet kad viņš saņēma ziņu par krievu aiziešanu, viņš steigšus griezās atpakaļ un ar savējiem devās uz Cēsīm. Krievi savā karagājienā tikpat kā neiebruka arhibīskapijas zemēs, taču tā cēloņus neizdevās noskaidrot. Beidzot tika uzzināts, ka viņu skaits nav bijis tik liels, kādu to izplatīja baumas, bet bija ap 20000 kājnieku un 6000 jātnieku, kam zeme varēja pretoties, ja aukstsirdīgi un braši stātos tiem pretī. Taču netika darīts nekas cits kā tikai ieslēgšanās stiprās pilīs un pieļaušana, lai krievi 5 nedēļas ilgi zemē rīkojas pēc savas patikas.

1481. gada Vocem Jucunditatis svētdienā[174] ieradās kuģis ar precēm no Kēnigsbergas. Ar to bija atbraucis nezināms cilvēks, kurš svētdienā vesperu laikā, kad visi bija baznīcā, ieradās birģermeistara Lamberta Hulšera namā un nolika uz galda 3 rakstus, piekodinot mājās palikušajiem mazajiem bērniem un mājkalpotājiem, ka tos neskartus ir jānodod birģermeistaram, tiklīdz viņš atgriezīsies no baznīcas. Tie bija: 1.) arhibīskapa Stefana draudzīgs raksts, 2.) arī dekrētu doktora[175] Johana Orgīsa draudzīgs raksts, abi rakstīti Kēnigsbergā.

[31.lp.:]

3.) pāvesta Siksta izdota Monitori Poenalis anulēta kopija par Livonijas mestru Berntu fon der Borhu un viņa brālēnu, Rēveles bīskapu Simonu fon der Borhu un visiem viņu pārvaldniekiem, labvēļiem, padomdevējiem, palīgiem u.c., ar smagu lāsta un ekskomunikācijas klauzulu[176]. Šie trīs raksti tika turēti slepenībā, līdz birģermeistars, Korts Fišs un Reinholds Hode, kuri bija nosūtīti uz Valmieru pie mestra uz landtāgu, atgriezās mājās.Tad rāte un kopiena tika uzaicināti uz rātsnamu, un publiski tika nolasīta kā sūtņu relācija, tā arī šie 3 raksti, un kopienai pārtulkoti vāciski. Tad viņi kopīgi un vienprātīgi nolēma, ka būs paklausīgi Romas Krēslam un sargāsies no lāsta. Tad viņi lika sagatavot rakstu mestram, darīja viņam šo gadījumu zināmu un lūdza labu padomu. Mestrs jo drīz uz pilsētu sūtīja savējos: doktorus Knīefloku un Petru Valrāvi, un Rēveles bīskapa sekretāru Eberhardu Zelli, kuri rātei un kopienai piekodināja, lai viņi nenošķiras no mestra un viņa ordeņa, bet tiem ir jārīkojas saskaņā ar līgumiem, viena bēdām ir jābūt un jāpaliek arī otra bēdām. Taču rāte un kopiena, gribēdami būt nenolādēti, sacīja mestra sūtņiem: tā kā viņiem Rēvēles dekāns Sv. Pētera baznīcā ir atcēlis lāstu, viņi mestra un viņa pārvaldnieku klātbūtnē ir paskaidrojuši, ka rīdziniekiem ir jābūt paklausīgiem Romas Krēslam, par ko arī viņu advokāts Mihaels Hildebrants ir zvērējis, un viņi ir nolēmuši izturēties ne savādāk kā svētās baznīcas locekļi. Šo savu deklarāciju viņi arī lika publicēt 4 notāriem, un par to sagatavot dokumentus. Tas viss notika 6 dienu laikā, vēl esot spēkā monitorijam. Pēc to aizritēšanas Rīgas pilsētas priesteri uzlika interdiktu; arī Domā netika nedz dziedāts, nedz celebrētas mises, kamēr vien mestra par dekānu padarītais kapelāns Mertens un Sv. Pētera dievnama baznīckungs Ādams atradīsies Rīgā. Trīs pilsoņi: Bērents Gendena, Hinrihs Makeraije un Hanss Lodeviks arī bija minēti interdiktā, un viņiem vajadzēja izpildīt Cantionem fidejussoriam[177], ka būs paklausīgi baznīcai, un viņi palika pilsētā. Corpus Christi dienas[178] vakarā pienāca ziņa, ka dekrētu doktors Jirgens Holands ir miris Karksi pils cietumā.

Kad nu mestrs saņēma Rīgas pilsētas galīgo rezolūciju, viņš sapulcināja savu karaspēku no visas zemes. No Vilandes, Cēsīm, Turaidas, Siguldas un citām pilīm ņēma labākos un lielākos lielgabalus, slepeni nogādāja Rīgas pilī un lika pagriezt pret pilsētu. Kad to uzzināja kopiena, viņi ieradās rātē un lūdza tāpat arī no pilsētas puses pret pili pagriezt torņu lielgabalus, kā arī norīkot labu sardzi, lai tā laicīgi pamanītu visus slepkavnieku uzbrukumus. Tā tad arī notika. Pilsēta algoja jātniekus un zaldātus, un apbruņojās no visām pusēm. Tikmēr mestrs bija aizceļojis uz Tukumu Kurzemē, kur viņš sniedza audienci dažiem virsmestra sūtņiem no Prūsijas. Rāte sūtīja 2 savus locekļus (Kurtu fon Lēvenu un Evertu fon Štēfenu) pie Rīgas pils nama komtura, un tiem lika noskaidrot, kas tiek domāts ar to, ka uz pili pēdējā laikā ir nogādāti tik daudzi lielgabali, un kāpēc tie ir pagriezti pret pilsētu. Komturs spītīgi atbildēja, ka ordenis ar tiem grib dažam nebēdnim aizbāzt muti. Kad par to pavēstīja kopienai, izcēlās liela rūgšana. Vēlā Jāņu vakarā tika ieskandināti Doma zvani, kā to mēdz darīt trauksmes gadījumā; kurš to darīja – nav zināms. Tad visi izskrēja ielās, katrs tvēra ieročus un bruņas, un ieradās savā vietā. Daži no pilsoņiem devās pils virzienā. Tā kā mazie vārtiņi lielajos vārtos bija vaļā, viņi tos aiznagloja un no visām pusēm nepacietīgi aplenca pili. Komturs lika lūgt pilsētai, lai tā nomierinās, jo mestrs drīz būs pilī un visas lietas labi nokārtos. Viņš tanī pašā naktī arī ieradās un dažus no rātes uzaicināja pie sevis. Tie tomēr aizbildinājās, ka nevar iet bez rātes atļaujas. Otrajā rītā agri rāte sanāca kopā un uz pili pie mestra nosūtīja 3 deputētos.

[32.lp.:]

Mestrs tos uzņēma diezgan vēlīgi, bet drīz jautāja: “Kas ir? Vai pilsētā notiek karnevāls? Kāpēc jūs tik ļauni izturaties, kas jums ir prātā?”[179] Uz to viņam tika atbildēts, ka tam par iemeslu ir ieroču meistars un lielgabali, ko viņš no zemes nogādājis pilī un pavērsis pret pilsētu. Deputētie arī atvainojās par negaidīto drūzmēšanos, kas izcēlās iepriekšējā vakarā bez rātes ziņas. Mestrs bija gatavs apzvērēt, ka viņš ir licis nogādāt pilī lielgabalus bez cita nolūka, kā vien ar tiem apbruņot karakuģi Daugavgrīvā, tādējādi novēršot jaunā arhibīskapa ierašanos zemē. Tāda sardzes kuģa sagatavošanai un nolaišanai upē rāte negribēja piekrist nekādā ziņā, jo ar to mestrs varētu nosprostot ceļu uz viņu ostu. Citādi mestrs bija ļoti draudzīgi noskaņots, un pieprasīja, lai netiktu ieviesti nekādi jauninājumi, nedz arī lauzts līgums. Tad arī viņš ievēros, ko ir apsolījis un apzīmogojis. Ar to mestrs domāja mazos pils vārtus, ko namnieki bija aiznaglojuši. Kad viņš bija pietiekami daudz atbildējis, sūtņi teica: tā kā mestrs pirms kāda laika aiz pils grāvjiem, iepretim Govju vārtiem[180] ir licis celt guļbaļķu nocietinājumu[181], rāte un kopiena būs vienisprātis savā pusē tam pretī ierīkot citu guļbaļķu nocietinājumu. Uz to mestrs atbildēja, ka to viņiem nevajag darīt, un ja viņa nocietinājums izrādīsies vecs un bojāts, viņš to liks nojaukt. Kad pilsētnieki teica: vai viņš to nojauks jebšu nē, rāte paliks pie sava lēmuma, mestrs atbildēja: “Ja jūs tā darīsiet, mums būs jāsalabo savējais, bet vai tas būs labi darīts, rādīs laiks.”

Tikmēr rāte lika uzcelt nocietinājumus no pilsētas mūriem līdz pat ūdenim, lai neviens no pils vairs nevarētu jāt uz pilsētu, un pie tās katram gadījumam uzbūvēt guļbaļķu nocietinājumu. Mestrs no rātes sūtņiem pieprasīja paziņot: pēc tam, kad viņš saņēmis drošas ziņas, ka krievi atkal grib iebrukt zemē, vai pilsēta grib viņam sekot cīņā pret tiem? To sūtņi nogādāja rātei un kopienai, kuri tad sniedza atbildi, ka viņiem to saskaņā ar pašreizējo lietu stāvokli nevajadzētu darīt, tomēr viņi negrib atšķirties no visas zemes. Uz to mestrs atbildēja: “Ja jūs negribat mums sekot, tad jums jāsargā mūsu pils tik labi, cik vien iespējams. Ja krievi tikmēr ieņems un izpostīs zemi, mēs par to jūs apsūdzēsim ķeizaram un pāvestam.” Ar to viņi šķīrās, un nākošajā dienā mestrs devās projām, taču pils tika sagatavota tā, ka varēja labi noprast, kas viņam ir padomā. Sevišķi tādēļ, ka viņš savu sudrabu, zeltu, dārglietas un visus dārgumus no pils lielās, apkaltās kastēs lika nogadāt uz citiem zemes cietokšņiem. Lai pilsētā saglabātos mīlestība un vienprātība, rāte un visa kopiena norunāja, ka viņi viens otram zvērēs šādi: Rīgas pilsēta un visi tās iedzīvotāji būs uzticami un drosmīgi, nežēlos dzīvību un mantu cīņā pret visiem ienaidniekiem, un uz to lai viņiem palīdz Dievs. Kad šo zvērestu bija nodevusi rāte, abas ģildes un visi amati, tika ataicināta arī melngalvju brālība, un no tiem saņemts solījums, ka viņi kā godīgi zeļļi labprātīgi turēsies pie rātes, pilsētas un visas kopienas, piedzīvos labu un ļaunu kopā ar tām, un būs uzticīgi. Šie zeļļi ceļo šurp un prom, tādēļ viņiem nav pienākums zvērēt pēc formulāra[182]. Tad abas puses dūšīgi gatavojās karam, nostiprināja stāvkoku žogus un guļbaļķu nocietinājumus, un visu, kas vienam var būt par ieguvumu, bet otram – par kaitējumu. Pēc dažām nedēļām mestrs 6 personām: [Kerstenam Holsteveram, Odertam Kerbesam, Bertramam Valgartam, Detlofam fon der Pālenam no bruņniecības, Cēsu pilsonim Zīvertam Holcrādelam un Valmieras birģermeistaram Peteram Knapem] lika aģitēt Rīgas pilsētai, lai tā viņam sekotu karagājienā pret krieviem, atvērtu mazos pils vārtus, visu nokārtotu labā mierā un uzticībā, u.t.t. Sūtņiem tika paskaidrots, ka rāte un kopiena pret mestru nemaz nav nogrēkojusies un vēl jo mazāk domājusi nogrēkoties pret pāvestu, un pastāstīts, kā šis īgnums un ļaunās nesaskaņas viņu starpā ir izcēlušās. Viņi nevar sūtīt karaspēku, iekāms nepadarīs pilsētu drošu. Kad sūtņi vaicāja, ar kādiem līdzekļiem viņu starpā varētu atjaunot uzticību un labu saskaņu, rāte atbildēja, ka to viņiem ziņot nepienākas, un tam, kurš uzticību un labu saskaņu pirmais ir izravējis un lauzis, arī vajadzētu zināt, kā tās atkal atjaunot. Rīgas pilsēta kopš tās dibināšanas līdz pat šim laikam

[33.lp.:]

ir apsūdzēta, ka tā pirmā uzsākusi karu ar ordeni. Viņi drīz ordenim pierādīs, ka tā nav, bet pārējo pilsētas sūtņi nevar nedz mazināt, nedz atkal uzņemties uz sava kakla. To pilsētas pārrunāja un gribēja piedāvāt citus līdzekļus, lai panāktu mieru. Tad viņi devās pie mestra un pastāstīja par dzirdēto. Tikmēr arhibīskaps lika rīdziniekus aicināt pie sevis un lika viņiem saprast, ka viņš ir gandrīz spiests mestram piekrist par Bartolomeja dienā noslēgto Salaspils līgumu. Vēl tikai atliek punkts par nodarītajiem kaitējumiem un zaudējumiem, un arhibīskaps vaicāja: vai gadījumā, ja viņam tos atzīs, rīdzinieki viņam palīdzēs tos nest? Tie atbildēja, ka jau ir iesaistījušies sarunās ar mestru, un arī viņš no rīdziniekiem pieprasījis zaudējumu atlīdzināšanu, tādēļ viņiem nav pienākums to darīt divās vietās. Par to izcēlās dažādas skarbas runas, līdz pilsētas sūtņi pieprasīja sarunas ar mestru, kurš toreiz vēl neizturējās tik skarbi. Tikmēr tika norunāts par arhibīskapa lietām, bet ar pilsētu nonāca tik tālu, ka tai vajadzēja savas prasības uzrakstīt mestram rezolūcijai, ko viņi arī izdarīja. Taču mestra deputētie negribēja viņu prasības nodot, bet gan ar nolūku novilcināt pilsētas lietas, līdz arhibīskaps būs devies prom. Rīdzinieki to darīja zināmu arhibīskapam, kurš viņus mierināja šādi: tā kā viņi visā un no paša sākuma nav gribējuši turēties pie viņa, tad viņiem jādara labākais, un jādara tā, kā dara viņš, iekāms viņš nav licis tiem apgriezt bārdu. Starp citiem pie arhibīskapa bija arī Peters fon der Borhs, kurš pieprasīja darīt mestram zināmu, lai viņš pasargā pilsētas gribu turēties pie pēdējā līguma, bet arhibīskaps teica: “Nē, to mēs nedarīsim, mēs līgumu anulējām un uzrakstījām no jauna, jo tas bija pret mūsu kundzību, un to mēs negribam atsaukt.” Tāpēc rīdzinieki lūdza Tērbatas bīskapu būt par starpnieku sarunās ar mestru, lai viņi varētu palikt pie pēdējā līguma. Viņš tiem arī apsolījās darīt to labāko. Arī pilsētas pie mestra iestājās par rīdzinieku starpniekiem un cita starpā pieminēja, ka mestram ir jāatdod atpakaļ līgums vai vismaz dārglietas, citādi viņš vairs nedrīkstēs atgriezties, lai tur (Rīgas pilī) dzīvotu. Mestrs atbildēja: “Lai arī jūs to negribat, es ar savējiem esmu nolēmis atgriezties uz turieni un tur dzīvot.” Kad nu Rīgas sūtņi redzēja mestra nopietnību un nelokāmību, viņi beidzot piekrita, ka uz rakstu mestram tiks atbildēts, tiklīdz viņš ieradīsies pilsētā. Ar to tad radās sarunu iespējamība, tika sastādīts dokuments, kas tika pārgriezts 2 daļās, un uz to bija jāatbild trešdienā pēc Sv. Mateja dienas. Kad sūtņi pārnāca mājās un veica relāciju [par sarunām], viņiem mestra uzdevumā sekoja landmaršals Ģederts fon Pletenbergs, Oberpālenes fogts Hegerts fon Melinkrode un doktors Pauls […], kuri atvainojās par mestra neierašanos un pieprasīja ātrāk pabeigt lietas, pirmkārt pieprasot izdot pēdējo dokumentu un dažas muižas. Taču rāte atbildēja, ka Valmieras recesā ir ierakstīts: tiklīdz mestrs ieradīsies, viņam ir jāatbild par dokumentu, un tā tam jāpaliek tik ilgi, līdz viņš pats nāks. Pie tā arī visas lietas kārtīgi palika, līdz mestrs ieradās Rīgas pilī, kur ar viņu un dažiem pārvaldniekiem tika labi sarunāts un nolemts tā, kā teikts jaunajā dokumentā, sauktā mestra Osthofa privilēģija. To parakstīja arī abas pilsētas Rēvele un Tērbata, turklāt rāte apsolīja ordenim uzticību, kā arī gatavību paklausīt. Tā beidzot viss tika labi nodarīts, un tā arī kādu laiku palika, izņemot to, ka arhibīskaps par to gribēja nevis vienoties, bet dokumentu anulēt. [Pēc tam, 1461. gadā [tā dokumentā] pēc abu kungu, tiklab arhibīskapa kā mestra, lūguma rātskungs Hartvigs Vorts atkal izlīga ar rāti un atguva savu sēdekli rātē. Eltermanis Gerts Hermans, kurš bija kļuvis par bēgli, arī lūdzās abiem kungiem, pēc tam lūdza piedošanu rātei, un viņam tika celti priekšā daudzi smagi punkti, līdz viņš beidzot saņēma žēlastību un saņēma drošu apsardzību pilsētā. Par Hinrihu van der Veli es neesmu uzzinājis, vai viņš tika apžēlots jebšu nē.[183]]

[34.lp.:]

Neviens mestrs nebija izdarījis tik daudz kā tagadējais. Vairāk kā 32000 mārkas tika pieliktas, bet diemžēl par to tika nopelnīts maz pateicības. Lai pasargātu savu pilsētu, viņi ir spiesti doties karalaukā. Ar šo lēmumu sūtņi griezās atpakaļ. Hārija, Vira un Rēveles pilsēta rakstīja Rīgas rātei, izskaidrojot savu stāvokli un piedāvājot sevi par starpniekiem. Rīgas rāte par to pateicās un viņu starpniecību neatraidīja. To pašu darīja arī Rēveles bīskaps, tāpat Tērbatas bīskaps un viņa bruņniecība, kas visi piedāvājās būt starpnieki. To visu rāte ar pateicību pieņēma. Landmaršals Konrāds fon Heselrode ar Odertu Korbesu paši ieradās Rīgā un lūdza, lai rāte nosūta savus sūtņus uz landtāgu, ko mestrs sasaucis Valmierā. Viņš gribētu tos un viņu pavadoņus droši nogādāt turp un atpakaļ. Taču par to nedz rāte, nedz kopiena negribēja būt ar mieru. Kamēr landmaršals ar pilsētniekiem runājās, pils ļaudis noplēsa jumtu Istabu tornim[184] pie Sv. Andreja kapelas un ierīkoja stipru guļbaļķu nocietinājumu tieši pretī pilsētas vārtiem. Pretī tam arī rīdzinieki uzcēla lielu guļbaļķu nocietinājumu. Landmaršals ļoti nopūlējās, lai šie notikumi neattīstītos tālāk līdz Valmieras landtāga laikam, bet rīdzinieki atbildēja, ka viņi ir mācījušies no pils ļaudīm, kā un ko būvēt. Kā viņi izturas, tā ir jāizturas arī pilsētai. Landmaršals vairāk neko nevarēja izdarīt, un devās atpakaļceļā. Drīz pēc tam, 1481. gada Lamberta dienā Rīgā ieradās Tērbatas bīskapa, viņa bruņniecības un pilsētas sūtņi [Tērbatas dekāns Johans Beninkhofs, Klauss fon Ungerns no bruņniecības, Tērbatas pilsētas rātskungs Johans Hake, Dīterihs Tūve un Vilems Todvens no Hārijas, Oto Vrangels un Hanss Hastevers no Viras, birģermeistars Hinrihs Šēlevands, rātskungi Hilgers Vormans un Hinrihs Helinghūzens no Rēveles]. Iepriekš viņi bija pie mestra Valmierā, un gribēja uzņemties lietu labu nokārtošanu. Rāte viņiem izrādīja labu gribu, ļāva pamatoti izklāstīt viņu sūdzības un pretenzijas, un paskaidroja, ka viņi tagad nevar darīt neko citu, kā vienīgi saglabāt paklausību Romas baznīcai, un darīt to, ko abi uz Romu nosūtītie prokuratori Sv. Pētera baznīcā bija runājuši, un ko ordenis un pilsēta abpusēji bija apsolījuši. Šo ziņu sūtņi atkal nogādāja mestram, kurš tikmēr bija devies uz Ādažiem. Mestrs tad gribēja zināt, kādas sūdzības rātei un kopienai ir par viņu, ka viņi tās minējuši savā rakstā Hārijai, Virai un Rēvelei. Pēc tam mestrs devās uz Rīgu un apmetās pilī. Kaut gan rāte ne labprāt gribēja izskaidroties, sūtņiem izdevās pieprasīt, lai rāte nodod dažus rakstus, kuros tika pierādīts, ka mestrs pilsētas privilēģijas, pretēji solījumiem un apzīmogotajiem līgumiem, ir sakropļojis un iznīcinājis. Kad starpnieki to paziņoja mestram un atgriezās atpakaļ, viņi pieprasīja, lai pilsēta savējos sūta līdzi uz pils dārzu, kur kopā ar mestru lietas varētu iztirzāt sīkāk. Rīdzinieki par to negribēja dzirdēt, iekāms viņu sūdzības netiks apspriestas un apmierinātas. Par to mestrs kļuva ļoti dusmīgs un pieprasīja, lai visas viņu sūdzības vienreiz tiek iesniegtas rakstiski. Tad viņš par tām atbildēs un iesniegs savas pretsūdzības. Rakstiskas sarunas rāte nevēlējās, taču gribot tikt cauri sveikā un, lai starpniekiem lietas nekļūtu pārāk smagas, viņi starpniekiem līdzi uz pili nosūtīja 3 birģermeistarus: Lambertu Hulšeru, Kortu Fišu, Johanu Šeningu, fogtu Heinrihu Molneru un pilsētas sekretāru, maģistru Johanu Molneru. Tur mūsējie stādīja priekšā 9 artikulus[185], turpretim mestrs – veselus 36, kas visi bija aiz matiem pievilkti, tomēr no abām pusēm tika atbildēts uz visiem punktiem. Tomēr mestrs, gribēdams ko izspiest un ar varu uzspiest pilsētai, aizturēja starpniekus un lika tiem priekšā kopīgā landtāgā to celt priekšā visām kārtām, un no tām uzzināt, vai viņš ir vainīgs. Mestrs arī pieprasīja, lai pārrunas tiktu pārtrauktas, jo ir ieradušies lietuviešu sūtņi no Polijas karaļa, tāpēc viņam ir jādodas prom un tos jāuzklausa. Tad rāte savas lietas nodeva starpnieku rokās, un pieprasīja, lai mestrs dara tāpat. Taču mestrs jau bija prom, iekāms viņi to ierosināja, un visas lietas tika atstātas iepriekšējā stāvoklī līdz 1482. gada Marijas piedzimšanas dienai[186]. Tikmēr līdz Trīs Ķēniņu svētkiem katrai pusei vajadzēja izvēlēt 2 vai 3 personas, kurām bija jāiepazīstas ar lietām, tomēr lai visi ūdens un zemes ceļi pa vecam būtu brīvi, un visi būtu drošībā. To rāte un kopiena nevarēja saprast. Bez tam starpnieki rakstīja

[35.lp.:]

mestram, vai viņš ir darījis tāpat kā pilsēta un grib lietas nodot viņu rokās. Bet mestrs pret to izlikās kurls; viņš gribēja iegūt laiku, lai savāktu karaspēku un tad ar pilsētu runātu skarbi. Tad sūtņi tika uzaicināti visas rātes priekšā, viņiem izteikta pateicība par viņu pūlēm un lūdza ziņas par pilsētas likumīgajām lietām un to, kā tās cēlušās, uzticīgi nogādāt saviem priekšniekiem un principiāļiem. To viņi apsolīja un devās savu ceļu. Par to rāte katram gadījumam lika pagatavot publiskus dokumentus un apstiprināt tos notāriem un lieciniekiem. Neilgi pēc tam mestrs rakstīja rātei: viņam paziņots, ka Hinrihs Kriviss pilsoņiem pie pilsētas vārtiem ir licis nelaist iekšā nevienu krusta kungu, nedz arī to kalpotājus; ja arī viņi ienāktu pilsētā, tiem jādod pa galvu u.t.t., ar piebildi: tiklīdz tā tiks darīts, arī rīdziniekiem, kad tie iznāks ārā zemē, tiks dots pa galvu. Mestrs rakstīja arī abām ģildēm, ka tām vajadzētu apturēt šādu rātes rīcību, pamācot, ka nekas labs no tā nevarētu iznākt. Kriviss rātei un kopienai apgalvoja, ka tā nekad nav darījis, un tas mestram ir paziņots un samelots kā izdomāta nepatiesība. Tāpat mestrs rātei un kopienai piesūtīja ķeizara Frīdriha III lēņa grāmatu Livonijas ordenim un mestram par šo zemi un tās kārtām, pret arhibīskapu ļauno valdīšanu, turklāt dokumentā ķeizars nopietni pieprasīja atzīt par viņu likumīgo, dabisko kungu nevienu citu kā mestru Bērendu un viņa pēctečus, piedraudot ar 1000 tīra zelta mārku sodu. Turklāt mestrs pieprasīja dažus no rātes un kopienas sūtīt pie viņa, lai redzētu un dzirdētu ķeizara dokumenta oriģinālu un par to atreferētu, ar stingru brīdinājumu sargāties, lai viņi savai pilsētai nesagādā jaunas grūtības un nepieļauj krist ķeizara sodā un lāstā. Šeit pāvesta un ķeizara dokumenti bija pretrunā viens ar otru, un bija neiespējami atrast pareizo un vidusceļu, tomēr pilsēta palika pie pāvesta virskundzības, un rakstīja mestram atpakaļ savu viedokli. Viņi arī par šo ķeizara lēņa grāmatu 10 dienu laikā notāriem un lieciniekiem lika atklāti protestēt, un apelēja Romas pāvestam, turklāt lika sagatavot nepieciešamos dokumentus. Šajā dienā pienāca vēstule no Viļņas, no domkunga Degerharta Hilebolda, ka viņš ar pāvesta bullām un Neapoles karaļa rakstiem ir lūdzis Polijas un Lietuvas karali, kurš arī teicis, ka ņems svēto Rīgas baznīcu savas valsts aizsardzībā. Novembra sākumā Rīgas pilī ieradās Kuldīgas komturs Gerts Melinkrode, kurš ordenim bija izgādājis Vāczemes ķeizara Frīdriha lēņa grāmatu, un pieprasīja runāt par mestru ar dažiem no rātes un kopienas. Kad daži tika deputēti pie viņa uz dambi starp Jēkaba vārtiem un pili, viņš tiem pieprasīja izstāstīt par strīdiem, piedāvāja darīt visu to labāko, un teica, ka viņš varētu aizlikt kādu labu vārdu pie mestra. Tikmēr ļaudis no ordeņa Daugavgrīvas pils aplaupīja kuģi, kas bija piekrauts ar Rīgas precēm. Par to rīdzinieki pieprasīja atbildēt ordenim, bez tam arestēja šī komtura 100 lastus rudzu, tāpēc viņam nācās runāt labus vārdus, lai viņam rudzus atdotu. Viņš tika informēts par visām lietām, un saņēma savus rudzus ar noteikumu, ka jātiek atdotām Rīgas precēm Daugavgrīvā. To apsolījis, viņš devās pie mestra. Doktors Orgīss arī rakstīja rātei, kā tai izturēties pret mestra jauno lēņa grāmatu, un ka rātei nav jāļauj sevi piemuļķot ar to. Tanī pašā laikā tika saņemtas arī ziņas par rudens kuģiem, ka tie ir klāt. Tiklīdz kā tie no baznīcu torņiem tika ieraudzīti jūrā reidā, pilsēta sagatavoja 5 plostus, kuru vadītāji bija rātskungs Nikolauss Velts, Klauss Borns un Bērents Melners no Lielās ģildes, Hanss Rihters un Hermens Hincebergs no melngalvjiem, kuru pakļautībā tika nodoti 160 krietni karavīri. Ar tiem viņi sedza Daugavgrīvas skanstis kuģu iebraukšanas laikā, un kuģi laimīgi tika nogādāti pilsētā. Lai arī daugavgrīvieši stipri šāva no lielgabaliem uz laivām,bet no tām atbildot – uz skanstīm, tomēr pilsētnieku pusē netika ievainots neviens vīrs. Rāte vispirms pie Daugavgrīvas komtura sūtīja rātskungu Evertu Stevenu un paziņoja: ja viņi būtu zinājuši, kas par ļaudīm ir komturs un viņējie, rīdzinieki cīņai būtu sagatavojuši vēl vairāk kuģu. Uz to komturs atbildēja,

[36.lp.:]

ka viņa priekšnieks ir mestrs, un ko mestrs saka, to viņam ir paklausīgi jāpilda.

Sv. Elizabetes dienas[187] vakarā mestrs savam brālēnam Rēveles bīskapam lika, uz ceļiem stāvot, zvērēt uzticību Romas ķeizaram, ķeizara lēņa grāmatas spēkā saņemot regālijas pār arhibīskapiju, kapitulu un Rīgas baznīcas muižām. Pēc tam viņš pieprasīja zvērestu no arhibīskapijas priekšniecības un bruņniecības. Viņi gan to apdomāja, bet ne ilgi; tad viņi zvērēja uzticību mestram kā savam dzimtkungam. Par to mestrs apsolīja, ka viņus aizstāvēs pie pāvesta Romā. Kuldīgas komturs atgriezās atpakaļ no mestra un tik ilgi veda sarunas ar pilsētu, līdz tika noslēgts ieroču pamiers līdz kopīgajam landtāgam, kurā prelātiem un muižniekiem būs jāiepazīstas ar šīm strīdīgajām lietām. Tikmēr pilsētas vārtiem īstajā laikā, kā arī ceļiem un takām visā zemē jābūt atvērtiem ikvienam. Pils ļaudis tomēr to nedomāja ievērot, bet ikdienas šāva pilsētā ar stopiem un bisēm, ielauzās arī ielās un aplaupīja nabagos. Tik daudz gan pilsēta vēl pacieta, bet kad pils ļaudis savainoja 4 jātniekus, viņu pacietība izbeidzās. Rīdzinieki nodedzināja Smilšu dzirnavas[188], kas tolaik atradās mestra rokās, un netaupīja arī mestra muižas tuvumā. Arhibīskapijas dižciltīgais Heinrihs Bukshēvdens toreiz rakstīja pilsētai no Viļņas, ka Polijas karalis ir nosūtījis savus sūtņus pie mestra un Rīgas pilsētu kā starpniekus, lai atrisinātu strīdus. (To pilsēta tolaik vēl nebija pieprasījusi.) Viņš arī rakstīja, ka maģistrs Degenhards Hilebolds, kurš bija arī domkungs un bīskapijas advokāts Romā, ir miris. Pēc tam, Lūcijas dienā[189], tika nodotas ugunij arī mestra muiža uz pakalna aiz Daugavas, un Roboja dzirnavas (citādi sauktas eļļas spiešanas dzirnavas). Mestrs atkal rakstīja rātei bargu, norājošu vēstuli, uz kuru viņš atbildi nedz pieprasīja, nedz arī saņēma. Viņš rakstīja arī kopienai, lai tā neļaujas, ka rāte to muļķo, un Melngalvju brālībai, ka viņiem ar savu mantību drošāk būtu aizvākties prom, nekā ticēt pilsētnieku solījumiem. Bet viņam tika atbildēts pēc taisnības, nevis pēc viņa gribas, kas mestru saniknoja jo ilgāk, jo vairāk. Rīdzinieki netaupīja arī viņu, devās uz Salaspili, kur nodedzināja priekšpili. Ja viņiem būtu bijis kaut nedaudz vairāk biszāļu, viņi būtu ieņēmuši pili, bet viņiem nebija padoma, kur lai ņem pulveri. Nākot atpakaļ, viņi iemeta uguni mestra dārzā pie pils, kādēļ nodega ērbeģis un lopu kūts, un dažādas citas dzīvojamās ēkas pārvērtās pelnos.

Trešdienā pirms Ziemassvētkiem ordeņa ļaudis no pils sūtīja karteli jeb atteikuma vēstuli pilsētai, un tad sāka šaut no saviem lielgabaliem un smagajiem lielgabaliem. Arī rīdzinieki tad pirmoreiz Bīskapa sētā uzstādīja savus lielākos lielgabalus, bet vēl tos neizmantoja, jo domāja, ka pils ļaudis nav tik spēcīgi, lai lauztu mieru, tādēļ viņi ar Lībekas sūtņiem, kuriem deva līdzi ceļvedi, nosūtīja šo atteikuma vēstuli mestram. Mestrs ceļvedi lika pilnīgi piedzirdīt, un tad bez atbildes sūtīja atpakaļ. Pils ļaudis turpināja tālāk īstenot savus nodomus, aizdedzināja ozola baļķus, kas bija sakrauti pie pilsētas, un divas vējdzirnavas. To pilsēta vairs ilgāk nevarēja izturēt, un veica dažus šāvienus no mortīras, sauktas Krauklis (uz tās bija uzraksts: “Es esmu krauklis un dēju olas; kad es ķērcu, tad viss grūst.”) Šiem šāvieniem bija labs efekts, un dažs labs vīrs no šī Kraukļa olām dabūja galu. Pret to viņiem pilī bija Lauva, un šis zēns pilsētā sagrāva dažus jumtus. Pēc dažām dienām pils ļaudis deva zīmi un pieprasīja sarunu ar jātnieku hauptmani Hennigu Folki. Šis, ticēdams uz labu, iznāca pilsētas guļbaļķu nocietinājuma priekšā kopā ar vienu jātnieku un savu zēnu. Kad viņš sāka runāt ar pils ļaudīm, uz viņu izšāva no lielgabala. Jātnieks un zēns tika nonāvēti uz vietas, bet Folke tika smagi ievainots. Tas bija vecs vācu krustaiņu stiķis, kas gribēja saukties krusta kungi.

1483. gada janvārī, rīdzinieki sūtīja ārā no pilsētas savus jātniekus, un lika nodedzināt mestra ķieģeļnīcu, nama komtura muižu

[37.lp.:]

un citas pie pilsētas esošās sētas, no kurām pilsētu varētu apdraudēt aplenkuma laikā. Tanī laikā arī landmaršals ar 500 vai 600 jātniekiem izgāja no Ādažiem. Šīs nodaļas sastapās netālu no Kraukļu akmens,[190] kur vieniem nācās stāties pretī otriem. Tur izcēlās nikna zobenu cīņa, un kaujaslaukā krituši palika labi vīri no abām pusēm. Tomēr ordeņa kungiem nācās atkāpties pilsētnieku priekšā, kuri Rīgā nogādāja laupījumu – labus, apseglotus zirgus un bruņas, kā arī dažus gūstekņus. Pats landmaršals tika bīstami ievainots un knapi spēja atkāpties līdz Ādažiem. Dorotejas dienā[191] ordeņa ļaudis no pils aizdedzināja pilsētas guļbaļķu nocietonājumu, taču uguns tika nodzēsta. Drīz pēc tam viņi šāva vairāk nekā 20 aizdedzinātas bultas uz Sv. Jēkaba baznīcas torni (kas ļoti skaisti bija izrotāts ar 4 zelmiņiem un lielu, apzeltītu smaili), un izraisīja tā ugunsgrēku. No uguns nokaita Kaļķu tornis un dažas mājas, kas no augšas sāka degt, tomēr tās visas tika nodzēstas, vienīgi Jēkaba tornis nodega pilnībā. No pils uz namiem tika mestas arī daudzas ugunsbumbas[192], kas visas tika nodzēstas un nenodarīja nekādu kaitējumu.

Šinī laikā pilsētā ieradās Tērbatas bīskapa, viņa bruņniecības un pilsētas pārstāvji. [Bartolomejs fon Tīzenhauzens no Tērbatas bruņniecības, Tērbatas domkungs, maģistrs Dītrihs Hake, Hanss Drulshāgens no Sāmsalas bīskapa, Tērbatas birģermeistars Jirgens Veklingshūzens un rātskungs Johans Hake. Bez šiem šeit jau iepriekš bija ieradušies no Hārijas, Viras un Rēveles: Ernsts Volthūzens, Dītrihs Tūve un Vilems Todvens no Hārijas, Betolds Vrangels, Oto Vrangels un Bartolomejs Hastevers no Viras, Rēveles rātskungs Hiligers Formans un rātskungs Hiligers Šēlevands.] Kurzemes bīskapa, Hārijas un Viras zemju un Rēveles pilsētas sūtņi visi piedāvājās par starpniekiem starp mestru un pilsētu, taču ar noteikumu, ka tiks ieturēts ieroču pamiers. To pilsēta ar pateicību pieņēma, sūtņi sāka savu darbu un pieprasīja pamieru no mestra ar noteikumu, ka viņš atlīdzinās nodarītos zaudējumus, un ja ko nevarētu izšķirt prelāti, ir jāiesaista 6 vendu pilsētas[193]. Mestrs atbildēja, ka viņš jau ir izgājis kaujas laukā, un paliks tur, līdz panāks savu gribu. Tomēr ja rāte un kopiena ievēros līgumus, zvērēs uzticību mestram pēc ķeizara regālijām, kā to jau ir darījuši arhibīskapijas priekšnieki, un par to paziņos zemes kārtām, viņš ar prelātu un kārtu līdzdalību parūpēsies par sarunām un sagatavos savus pilnvarotos, citādi ne. Tad pilsētai neatlika nekas cits kā palikt pie iepriekšējā piedāvājuma. Sūtņi atkal devās uz Ādažiem, kur no Cēsīm ieradās mestrs. Pēc atgriešanās sūtņi ziņoja, ka mestrs sarunu laikā savējiem ir pavēlējis ārpus pils neveikt nekādas kara darbības, un nedz ko būvēt, nedz uzlabot. Viņš pieprasīja tāpat darīt arī pilsētai. Uz to rāte sniedza atbildi, ka viņi darīs tāpat, kā darīs pils ļaudis. Pēc tam visi sūtņi, kopā 14, ieradās rātsnamā. No tiem turēja runu Ernsts Volthūzens, un pēc daudzām apsūdzībām no mestra puses un viņa vārdā pieprasīja atpakaļ mestra Osthofa dokumentu, lai ar to visas lietas nostātos savās vietās, kā tas šeit ir bijis pa vecam saskaņā ar 1330. gada miera līgumu, ar piebildi: ja mestrs būtu izgājis karā jau agrāk, tad būtu citādi. Rāte pēc apspriešanās atbildēja, ka tai šīs apsūdzības izraisa nepatiku, pēc tam kad mestrs ar savējiem pilsētu augstākā mērā ir aizskāris. Viņiem tas sāp visvairāk, ka mestrs ne tikai savos rakstos prelātiem, kārtām un pilsētām zemē un ārpus tās ir apvainojis pilsētu par to, ka tā negrib slēgt nekādu līgumu, un ir atmetis visus miera līdzekļus, bet arī grib to nomelnot sūtņu acīs, kaut gan agrākie sūtņi no Hārijas, Viras, Tērbatas un Rēveles, no kuriem lielākā daļa arī pašlaik ir klāt, var patiesi apliecināt, ka tam kungam, kurš nostāsies pret klaju patiesību, klāsies ļauni. Viņi atkārtoti griezās pie prelātiem, kārtām un pilsētām zemē un ārpus tās. Tikmēr viņi gribēja par savām taisnīgajām lietām sagaidīt, ko Dievs un laiks piespriedīs. Mestrs beidzot bija ar mieru ar šo sūtņu starpniecību vest sarunas ar pilsētu, bet tikai Ādažos. Kā viņš šīs lietas labad no Cēsīm ir aizceļojis uz turieni, tā arī pilsētniekiem tik tālu jādodas pie viņa. To kopiena nemaz negribēja pieļaut, ka viņu sūtņiem sarunas ir jāveic ārpus pilsētas, jo viņi diemžēl pārāk daudz ir piedzīvojuši, kā Valkā, Valmierā un Salaspilī iepriekšējos gados apgājās ar pilsētas pilnvarotajiem. Tādēļ sūtņi gribēja veikt pienācīgu brīdinājumu, ka pret pilsētas sūtņiem nedrīkst tikt pielietoti nekādi spaidi.

[38.lp.:]

Tādā gadījumā kopiena atļāva, ka uz Ādažiem ar citiem sūtņiem nosūta birģermeistaru Johanu Šeningu, rātskungu Johanu Hagenavu, Hansu Holthūzenu no Lielās un Jirgenu Cobelu no Mazās ģildes.

Kamēr sūtņi un pilsēta risināja sarunas, pils ļaudis arī gribēja izstrādāt kādu stiķi, un ar diezgan lieliem spēkiem izjāja no pils. Kad viņi nespēja piekļūt nevienam rīdziniekam, tie piejāja pie Rīgas karātavām[194], norāva zagļu karamās ķēdes, kā arī visus šķērskokus, uz kuriem kāra zagļus, un iznīcināja tiesas vietu, melīgi apgalvojot (kā pēc tam uzzinājām): tā kā rīdzinieki negrib paklausīt ķeizara pavēlēm, viņiem arī nepienākas tiesības spriest tiesu. Tomēr Dievs viņus sodīja par padarīto: divi no karātavu postītājiem, kad tie gribēja izlauzt baļķi, kopā ar to nokrita no mūra un nositās, tādējādi uz zemes saņemot karātavu tiesu. Pils ļaudis atļāvās tālāk laukā un citur parādīties biežāk, tādēļ arī pilsētas jātnieki reiz parādījās netālu no pils. Atkal izcēlās zobenu cīņa, kurā ordenis zaudēja savu galveno karogu kopā ar dažiem kritušajiem. Karogs pēc tam tika izstādīts Domā. Rīdzinieki arī priekšpilī ieguva labu laupījumu – zirgus, vēršus un dažādu pārtiku, ko nogādāja pilsētā. Viņi aizdedzināja dažas būves un pils iesalnīcu.

Beidzot pēc daudzas nedēļas ilgām pārrunām, trešdienā pēc Judica dienas, Rīgā tika noslēgts līgums, ko apzīmogoja abas puses: 1.) Visos strīdos ir jāietur pamiers uz 2 gadiem, sākot no Jāņiem, 2.) Pētera un Pāvila dienā[195] Rīgā jānotur landtāgs, kurā ar lietām jāiepazīstina prelātu kungus un bruņniecību no Tērbatas, Sāmsalas un Kurzemes, 3.) Ja kur rastos nesaskaņas, tad ar abu pušu gribu to jānodod [izspriešanai] Lībekai ar vendu pilsētām un Dancigu, 4.) Visiem ūdens un zemes ceļiem jābūt brīviem, 5.) Neko nedrīkst nedz būvēt, nedz uzlabot, kā tikai dārzus un laukus, 6.) Katram pienākas dzīvot pēc savām tiesībām pienācīgās vietās, saglabājot baznīcas tiesības, 7.) Ja kas atrodas kāda īpašumā, to ir jāpatur līdz landtāgam, kurā par to izlems, 8.) Katra puse var uzturēt karavīrus, un ar varmākām apieties pēc tiesas un taisnības, 9.) Daugavu nedrīkst nosprostot ar guļbaļķu nocietinājumiem vai pāļiem, un pie tās nedrīkst būt citi nocietinājumi, kā tikai Daugavgrīva, 10.) abām pusēm kopīgi ir jāpretojas svešiem karaspēkiem, 11.) Ostai jābūt brīvai, un nocietinājumus, kas, vēršoties pret ostu, uzcelti Daugavgrīvā, ir jānojauc, 12.) Kurš šo neievēros, pret to vērsīsies visa zeme.

Pēc šo sarunu nobeiguma Rīgā ieradās kāds vīrs, vārdā Aleksijs, kurš bija Lietuvas bajārs. Viņš veda līdzi 55 zirgus un mestram adresētu vēstuli, ko viņš gribēja nodot pilī. Kad komturs to negribēja pieņemt, tā tika atgriezta atpakaļ. Bet Aleksijs Sv. Marka dienas[196] vakarā prezentēja rātei pāvesta Siksta bullu, kurā mestrs Bērends fon der Borhs tika nolādēts, viņam ķeizara Frīdriha piešķirtās regālijas atceltas un anulētas. Bez tam tika celts priekšā iepriecinošu rakstu no arhibīskapa Stefana rātei un saviem arhibīskapijas priekšniekiem. Tad priesteri baznīcās pasludināja interdiktu, un par ordeņa ļaudīm, kuri gāja pilsētā iekšā un ārā, ne dziedāja, ne zvanīja. Rāte arī nolēma rātskungu Hermani Helevegu nosūtīt pie arhibīskapa Stefana, un 1482. gada Jubilate svētdienā[197] viņš devās ceļā. Viņš ieradās pie arhibīskapa Viļņā, kur arhibīskaps bija ieradies pie Polijas karaļa, lai lūgtu palīdzību savai arhibīskapijai saskaņā ar pāvesta apliecībām un priekšrakstiem. Tas tomēr nenotika, un karalis, pēc tam kad […] ar labiem vārdiem viņu bija uzturējis 18 nedēļas, padomē viņam deva atbildi, lai viņš ar ordeni dzīvo uzticībā un savienībā, ko viņš ir līdz šim ievērojis, un nedomā to lauzt; bez tam arī šoreiz karalis nevarot iztikt bez karaspēka savā zemē. Tomēr karalis lika arhibīskapu ar 300 jātniekiem pavadīt līdz Lietuvas un Livonijas robežai pie Mēmeles upes, kur pie ceļa dzīvo Hanss Ruše; šī vieta ir kādas 10 jūdzes tālu no Rīgas. Kad viņi tur nonāca, neviens lietuvietis nepārcēlās pāri upei, bet atvadījās no arhibīskapa, kurš tad netraucēti, ar 70 labiem, bruņotiem vīriem zirgos un pavadoņiem, pievakarē sāka ceļu un jāja visu nakti, līdz viņš nākošajā dienā ap pulkstens pieciem, 1483. gada Fēliksa un Ādama dienā[198], ieradās pie torņa[199], kas stāv tieši pretī pilsētai Daugavas otrā krastā. Tur viņš ar savējiem palika, un kad tas kļuva zināms pilsētai, viņu apsveicināja 2 birģermeistari

[39.lp.:]

un daži no rātes. Ap vesperu laiku pilsēta un visi pilsētnieki ar lielām gavilēm un svinīgi arhibīskapu uzņēma kā patiesu, dabīgu kungu. Turklāt viņš dārzā, vēl ārpus pilsētas zvērēja rātei, ka sargās viņu vecās privilēģijas, kā arī apsolījās tās uzlabot un neapdraudēt. Tad viņu saņēma visa garīdzniecība un klērs, un ar dziedāšanu cauri visai pilsētai pavadīja līdz Domam. Tur viņš baznīcas durvju priekšā pie zvana deva zvērestu kapitulam, pēc kam baznīcās sāka dziedāt Te Deum Laudamus, un viņš ar savējiem iegāja baznīcā. Ordenis, kas līdz tam bija izturējies klusu, tikai bija nosprostojis visus ceļus un takas, un labi apsargāja visas vietas, bija ļoti pārsteigts, kad tas ar savējiem uzzināja, ka arhibīskaps ne tikai ir droši izgājis cauri zemei, bet arī ienācis Rīgā, un neviens par to iepriekš nezināja. Rīdzinieki gribēja šo gadījumu izmantot, un iekāms vēl ordenis sapulcināja savu karaspēku, kura daļas bija apmetušās dažādās zemes vietās, izdarīja savam kungam labu pakalpojumu, atklāti atsakoties no ordeņa, un darīja to zināmu rakstiski pils komturam un hauptmanim. Pilsētas hauptmanis Hartvigs Vinholds ar saviem jātniekiem devās uz Koknesi, kur ieņēma pilsētu, taču pili nācās atstāt ordeņa rokās. Tur par hauptmani tika iecelts Rīgas namnieks Klauss Berndts, kurš tur izturējās ļoti drošsirdīgi. Bet Hartvigs veica sirojumu caur ordeņa zemēm uz Mālpili un Skujeni, un viņi bez zaudējumiem nogādāja Rīgā labu laupījumu. Kad ziņa par to nonāca ausīs mestram, viņš aši nosūtīja savējos uz Koknesi un lika aplenkt pilsētu no tālienes. Tikmēr rīdzinieki nezaudēja laiku, bet ar saviem jātniekiem un kājniekiem, turklāt 1 pilsētas kvartīru[200] devās uz Daugavgrīvas cietoksni, ko viņi pēc 4 nedēļām un spēcīgas pretošanās ieņēma ar bruņotu roku. Aplenktajiem tika atvēlēta vienīgi izvākšanās no pils. [Daugavgrīvas aplenkuma hauptmaņi bija rātskungi Hermanis Dunkers un Johans Holthūzens, Korts Volmers no Lielās un Mihels Klēne no Mazās ģildes.] Pilsēta uz turieni nosūtīja dažādus amatniekus un strādniekus, kuriem lika noārdīt pili līdz pamatiem, izņemot vienu torņa sienu, lai jūrasbraucējiem tā būtu orientieris uz sauszemes. Tikmēr Klauss Berndts arī nepalika mierā, bet ar saviem jātniekiem siroja pa zemi, nodedzināja Zaubi un Skujeni, pēc tam devās uz Piebalgu un bīskapa vārdā pieprasīja pili. Kad viņam to negribēja atdot, viņš uzbruka, jau nākošajā dienā ielauzās pilī un daudzus saņēma gūstā, starp tiem arī mestra sekretāru Peteru Valrāvi, un tos visus nosūtīja uz Rīgu. Arī ordenis nebija mierīgs, bet aplenca arhibīskapijas priekšniekus Rozulā. Lai tos atbrīvotu, rāte Sīmaņa un Jūdas dienā[201] sagatavoja rātskungu Kerstenu Herberu ar pilsētas hauptmani Hartvigu Vinholdu, Ludvigu Korbsaku no Lielās un Mikelu Franki no Mazās ģildes ar ievērojamu skaitu karavīru. Tiem pievienojās bruņinieks Kerstens fon Rozens no arhibīskapijas karaspēka, kā arī Rīgas baznīcas lēņavīri Henrihs Bukshēvdens un Henings fon Kalkars ar aptuveni 70 jātniekiem. Kad viņi tur nonāca un ieraudzīja, ka visa zeme ir mestra varā, viņi steigšus rakstīja, ka ir vajadzīgi vēl vairāk karavīru, tādēļ viņiem no pilsētas tika nosūtīti vēl 200 vīru. Visu Svēto dienā[202] 30 jauni zeļļi devās uz Doles salu un gribēja negaidīti ieņemt pili, taču viņi noķēra kādu vācieti, kuru nogādāja pilsētā. Pēc tam, kad no viņa tika uzzināts viss par pils stāvokli, rāte uz turieni nosūtīja rātskungus Johanu Holthūzenu, Hansu van Veli un Lielās ģildes vecāko Heningu Gendenu kā hauptmaņus 200 vīriem. Tiklīdz viņi tur ieradās, tie sāka uzbrukumu pilij. Aplenktie pēc dažām cīniņa stundām uzsprauda cepuri un padevās, apgalvojot, ka viņiem šinī karā nav jākalpo ordenim. Pilsēta nomitināja savus karavīrus arī Doles pilī, un tur par hauptmani iecēla namnieku Tomasu Šmitu.

Kad hauptmanis Vinolts netālu no Rozulas saņēma papildspēkus, viņš ar savējiem pilnā kārtībā devās pie mestra un viņējiem, kuri tos nebija gaidījuši, negribēja tos sagaidīt kaujas laukā, bet pa galvu un pa kaklu, pametot visu pārtiku un ieročus, patvērās Cēsīs. Rīdzinieki devās uz Valmieru, Burtniekiem un citām vietām, bet pēc tam pagriezās uz Cēsīm, kur atradās mestrs ar saviem pārvaldniekiem, cerot, ka viņi iznāks kaujas laukā. Taču viņi uz to nevarēja sadūšoties, bet palika aizsardzībā. Kad rīdzinieki redzēja, ka ar varu neko nevarēs panākt, viņi ar lielu laupījumu un gūstekņiem devās atpakaļ. Arī dekāns Detmars Ropers no Cēsīm, kur viņš 4 gadus slepeni tika turēts gūstā, tika nogādāts Rīgā. Tikmēr Rīgā ieradās mestra uzaicināts ordeņa kungs no Prūsijas – brālis Korts fon Lihtenšteins, Moringenas fogts. Tālaika virsmestrs Mertens Truhzess no Vesthauzenas viņu bija sūtījis pie arhibīskapa un Rīgas pilsētas. Pēc sirsnīgas apsveicināšanas viņš arhibīskapam mutiski paziņoja: 1.) Virsmestrs nav iedomājies, ka viņa labais draugs sagādās tādas rūpes, bet pūlēsies, lai viņš un Livonijas ordenis izlīgst ar labu. Viņš neatstās bez ievērības to, ka zemē diemžēl iestājies tāds nemierīgs stāvoklis. 2.) Viņš Sv. Leonarda baliju[203] Apūlijā ir nodevis ordeņa rokās, un to viņam vajadzētu restituēt. 3.) Viņš Romas namu ir ļoti apgrūtinājis ar vainām, un tās vajadzētu atvieglināt. Arhibīskaps atbildēja, ka viņš gan ir par virsmestru domājis visu labu, gan no savas puses ir pielicis pūliņus, lai būtu un paliktu viņam labs draugs. Bet viņš nav domājis, ka Livonijas mestrs kļūs nepaklausīgs pāvestam un Romas baznīcai, un viņš 4 gadus veltīgi devis solījumus virsmestram. Viņš izteica domu, ka mestrs nedz ir uzaicinājis virsmestru, nedz arī labprāt ļaus restituēt bīskapiju. Turklāt arhibīskaps iet tos ceļus, kurus viņa rīcībā ir devis Dievs, lai tiktu ievēlēts un saņemtu savu bīskapiju. Vēl viņš varētu vēlēties, lai mestrs ar labu gribu tam piekristu. Baliju jeb fogteju, kas atrodas Apūlijā, pāvests viņam ir izlēņojis uz mūža laiku, un no tās viņš nevar atteikties. Ja viņš arī savu bīskapiju valdītu mierā, viņš gribētu sīkāk uzzināt par nodarītajām vainām. Tad arhibīskaps sūtņiem lika nolasīt pāvesta bullu pret ordeni, ar ko viņš izrādīja savu paklausību pāvestam. Tāpat viņš lika nolasīt pāvesta apustulisko vēstuli arhibīskapam, kurā ziņots, ka ķeizars ar saviem sūtņiem un vēstniecībām pēc Livonijas ordeņa lūguma ir centies panākt, lai lāstu Livonijā varētu atcelt, Rēveles bīskapa postulāciju konfirmēt, Apūlijas fogtejas donāciju atsaukt, un Rīgas pilsētas apelāciju pret ķeizara regālijām nepieņemt. To pāvests vēl nav izlēmis, tādēļ ir jāgaida viņa slēdzienu. Arhibīskaps lūdza šo visu uzticīgi nogādāt atpakaļ savam principiālam. Sūtnim bija arī kredentālija Rīgas pilsētai, kuru viņš nodeva un pieprasīja paskaidrojumus par lielo kņadu, dedzināšanu, slepkavībām, asins izliešanu un zemes izpostīšanu, kas tagad notiek, un gribēja zināt to cēloņus. Uz to Rāte darīja zināmu savu nevainīgumu, bez tam sūdzības par mestra tirāniju, vardarbību un augstprātību vispirms mutiski, bet pēc tam arī rakstiski darīja zināmas sūtnim un lūdza nogādāt savam pavēlniekam, kas tika izdarīts. Pēc tam visa pilsēta stipri apbruņojās pret pili, un no Sv. Jēkaba vārtiem sāka rakt ierakumus pils virzienā. Par to dažs bija ļoti saniknots. Šajās dienās pilsētā nonāca ziņa, ka mestru Bērendu fon der Borhu par viņa lielo tirāniju un iedomību ordenis un pārvaldnieki Cēsīs ir degradējuši un atcēluši no amata, bet Rēveles komturs Johans Freitāgs no Loringhofenas ir ievelēts par ordeņa štathalteru. Neraugoties uz to, pils aplenkums turpinājās, un Sv. Andreja dienā[204] rātskungs Hermanis Dankers pilsētas vārdā oficiāli pieprasīja padošanos. Bet pils ļaudis ņēma laiku apdomāšanai līdz nākošā gada Miķeļiem, kad no jauna tika apbruņoti un sagatavoti jātnieki (kuru bija 400) un kareivji. Kad tika paveikts tas labākais, un pils pilnīgi ietverta ar ierakumiem, lai pils ļaudis izbadinātu, viņi labprātīgi pieprasīja sarunas. Tikmēr uz Rīgu atnāca daži dižciltīgie: Henings fon Ungerns, Detlofs fon der Pālens, Dītrihs fon Rozens un daži citi,

[40a.lp.:]

kuri paziņoja, ka viņus līdzbrāļi no Rozulas pils uz šejieni sūtījuši pēc laba padoma, ieradās pie rātes un jautāja, kā viņiem izturēties pret pilsētu gadījumā, ja viņi atkal tiktu aplenkti, vai arī viņiem vēlreiz vajadzētu atbrīvoties no aplenkuma. Viņi arī pastāstīja, ka Hārija un Vira viņiem rakstījušas un draudzīgi ieteikušas, ka viņiem atkal jānododas ordeņa varā, un nepakļaut lielām briesmām un postam sevi un savu nabaga zemi. Rāte kopā ar kopienu lūdza tos no Rozulas neatstāt viņus bezcerībā, un pēc iespējas ņemt vērā apstākļus, tomēr viņi par to gribēja sīkāk apspriesties ar arhibīskapu, pie kura tie arī devās. Taču arhibīskaps bija saslimis, un viņa spēki zuda dienu no dienas, tādēļ viņš nevarēja piecelties no gultas un beidzot Sv. Toma dienas[205] vakarā atstāja šo pasauli, pēc tam, kad viņš šajā zemē bija pavadījis tikai 20 nedēļas. Viņa līķis, it īpaši vēders, bija ļoti uzpūties, par ko draugi bija izbrīnījušies. Tādēļ līķi uzšķērda un ieraudzīja, ka plaušas ir plankumainas, aknas cietas kā koks, sirds sačokurojusies kā lupata, un viss ķermenis piepildīts ar sarkanu ūdeni. Pēc tam mirušais tika apbedīts Domā korī dienvidu pusē ar visu godu un procesijām, kas pienākas arhibīskapam.

Dižciltīgie no Rozulas atkal sūtīja pie arhibīskapa (kurš tanī laikā jau bija miris) un rātes par savu vajadzību un interesēm, un pieprasīja kategorisku rezolūciju, vai viņiem ir jāatbrīvojas no aplenkuma jebšu ne. Tad arī varētu sagatavot Cēsu aplenkumu. Rāte viņim atbildēja, ka viņa no tiem negrib nedz nošķirties, nedz tos atstāt, ja tikai viņi turēsies pie baznīcas un Romas sēdekļa. Lai baznīca un tās labumi tiktu labi pārvaldīti, kapituls drīz, 1484. gada sākumā sanāca kopā, un tika ievēlēti 3 ekonomi[206]: 1.) prāvests Henings Hilgenfelds, kas tolaik bija Koknesē, un viņa prombūtnes laikam – Tomass Melners (nelaiķa arhibīskapa Stefana kanclers, kurš neilgi pirms viņa nāves tika iecelts par domkungu) un maģistrs Johans fon Essens, 2.) Kerstens fon Rozens no bruņniecības, 3.) Johans Šenings, Rīgas birģermeistars. Tā bija pirmā reize, kad Rīgas rātskungs tika izvēlēts par baznīcas priekšstāvi. Cēlonis tam bija zināms, jo Rīgas pilsēta visu arhibīskapijas slogu turēja uz saviem pleciem, tādēļ tai pienācās būt tuvāk pie visiem priekšlikumiem.

Piektdienā pēc Triju Ķēniņu dienas[207] rātei un kopienai pienāca stingrs raksts no mestra vietvalža, brāļa Johana Freitāga no Loringhofas, uz ko pilsoņiem drīz vajadzēja dot savu atbildi. Viņš pieprasīja no kopienas pienācīgu atbildi, ko jānogādā tieši viņam. Tie lika ņemt vērā, ka viņi bez rātes piekrišanas nevar pieņemt vēstuli un sniegt uz to atbildi, tādēļ viņi atstās to līdz turpmākam. Tanī pašā dienā no Rozulas rātsnamā atkal ieradās daži dižciltīgie kopā ar 4 domkungiem, kuri rātei paziņoja, ka ordenis sasaucis landtāgu Cēsīs. To grib apmeklēt Hārijas un Viras sūtņi, kuri grib sev drošu pavadonību turp un atpakaļ. Rāte neparedzēja neko labu gadījumā, ja viņi kādu sūtīs uz turieni. Neraugoties uz to, viņi sagatavoja uz landtāgu trīs sūtņus: Dītrihu fon Rozenu, Heningu fon Kalkaru un Jirgenu Patkulu. Rāte viņiem stingri pieteica, ka nedrīkst ielaisties nekādās sarunās, vienīgi skatīties un klausīties, kas tur notiks. Pēc dažām dienām Rīgā atkal ieradās Dītrihs fon Rozens un atstāstīja: Hārija un Vira viņam vēlreiz piekodinājušas, ka viņiem atkal jānododas ordeņa varā. Uz to rāte atbildēja, ka viņi to nemaz negrib darīt, un viņi par to pat nedrīkst domāt. Hāriešu un viriešu pūļu dēļ ar ordeni tika noslēgts pamiers uz 4 nedēļām, turklāt tika sastādītas un apzīmogotas divas, viena no otras nogrieztas lapas, kuru kopijas viņš tad atklāti lika nolasīt.

Kapituls un tie no bruņniecības, kas tanī laikā bija pilsētā, tuklāt teica, ka šie trīs nav vainīgi, jo nav pasākuši neko pretēju savam uzdevumam. Rāte un kopiena par to bija sašutuši visvairāk, jo viņi varēja paredzēt, pie kā šis pamiers novedīs. Proti, ordenis tādēļ varēs nocietināties Koknesē, Skujenē, Ļaudonā un arī pie Rīgas pilsētas, un viņiem drošību būs sarūpējuši arhibīskapijas dižciltīgie. Tas rāda, ka dižciltīgo privātais labums viņiem rūp vairāk nekā viņu zemes vai viņu kunga labums,

[41.lp.:]

kuram viņi ir zvērējuši, no kura viņi un viņu priekšteči ir saņēmuši savus lēņus un labklājību. Rīgas pilsētai un arhibīskapijai vajadzētu veikties, kā Dievs grib, ja tikai viņi uz savām zemēm atkal varētu dzīvot mierā. Tam tad arī pēc tam bija panākumi. Tikmēr prāvests Heinrihs Hilgenfelds no Kokneses ieradās Rīgā, lai ar savu kapitulu veiktu elekciju[208] vai postulāciju[209]. Kapituls ar bruņniecību, un tā pēc tam ar rāti pārrunāja un atzina par labu elekciju nolikt malā un padomāt par postulāciju. Tāpēc rāte un bruņniecība uzdeva kapitulam postulāciju sagatavot Švarcenburgas grāfam Heinriham, toreizējam Hildesheimas domprāvestam, Minsteres bīskapa brālim. Šo kungu lika priekšā pilsētas hauptmanis Hartvigs Vinolts. Kapituls tam piekrita negribīgi, jo viņi neko nezināja par grāfa dzīvi un darbību. Tā kā viņiem par to tika pavēstīts, viņi beidzot Sv. Fabiāna un Sebastiāna dienas[210] vakarā vienprātīgi postulēja Heinrihu, Švarcenburgas grāfu un Hildesheimas domprāvestu, par Livonijas arhibīskapu. [Pie šīs postulācijas bija klāt domprāvests Heinrihs Hilgenfelds, dekāns Detmars Ropers, domkungi Mertens Epinghūzens, licenciāts Laurentijs Poldzins, maģistrs Tomass Molners un maģistrs Johanness fon Essens, Rīgas baznīcas un arhibīskapijas lēņavīri Ēvalts Patkuls, Kerstens fon Rozens, Heinrihs fon Ungerns, Heinrihs Bukshēvdens, Hanss Ikskils, Heinrihs Orgīss, Detlofs fon der Pālens, Štalbīters un Roberts Sesvēgens.]

Nākošajā dienā pēc veiktās postulācijas prāvests atnāca uz rātsnamu un pieprasīja no pilsētas Doles pili kā prāvestijai piederošu. Rāte un bruņniecības pārstāvji lūdza nogaidīt un vispirms nokārtot svarīgākās lietas, lai katrs drošāk paliktu pie sava, un pēc tam viņi pili varētu saņemt atpakaļ. Turklāt viņam vajadzētu atcerēties, ko viņš nelaiķa arhibīskapam un visai arhibīskapijai ir apsolījis, proti: aizsargāt Kokneses pili un pilsētu, un būt tur jātnieku un zaldātu galva. Viņam vajadzētu pieturēties pie saviem solījumiem, un pilsēta gribētu viņu pavadīt ar lielu jātnieku nodaļu uz Koknesi. Labais prāvests par to negribēja dzirdēt un to ne mazākā mērā nevēlējās. Taču viņš ļoti cerēja, ka ar elekciju nekas nenotiks, un, par to labu draugu iedrošināts, viņš gribēja doties prom no Kokneses. Tomēr viņš beidzot tika pierunāts, taču pilsētai viņam vajadzēja apsolīt, ka gadījumā, ja viņš tur tiks aplenkts, noteikti viņu atbrīvot. Tad viņš beidzot ar labu pavadonību tika nogādāts uz turieni.

Dienā pirms Dorotejas dienas[211] pienāca vēstule rātei, apzīmogota ar šiliņu[212], bez vietas un datuma, ko bija parakstījusi Hārija un Vira. Tai bija šāds saturs: Pēc tam, kad Hārijas un Viras zeme uzzināja, ka Rīgas pilsēta ir lauzusi jaunāko pamieru, kas noslēgts uz 2 gadiem, viņi grib vadīties pēc apzīmogotā dokumenta, un pieslieties likumīgajai pusei, u.t.t. Lai gan tai vajadzēja būt atteikuma vēstulei, tā bija kļūdaini stilizēta, tomēr no satura pilsētai arvien vairāk kļuva skaidra dižciltīgo uzticība un godīgums.

Turklāt arī pienācās Švarcenburgas kungam darīt zināmu postulācijas dekrētu, un tika sagatavoti sūtņi pie viņa: kapitula domkungs, maģistrs Tomass Molners, Dītrihs fon Rozens no bruņniecības, un rātskungs Hermanis Helevegs. Tā kā nekāds naudas krājums kapitulam nebija, pilsēta tam aizdeva 12000 mārkas, ķīlā saņemot Akmeņsalu un Kelnershofu[213].

Šinī dienā Rīgā pienāca ziņa, ka pie Salaspils ieradušies 5 ordeņa apgabalu pārvaldnieki ar diezgan lielu karaspēku, lai, tiklīdz tiem pievienosies landmaršals, ierastos pie Rīgas un atbrīvotu pili no aplenkuma. Rīdzinieki to laicīgi gribēja novērst, un vakarā ar 300 karavīriem tiem uzbruka guļošiem tā, ka tie vairs nevarēja piecelties, un nogādāja guvumu pilsētā ap astoņiem rītā.

Sholastikas dienā[214] pie Rīgas ieradās mestra vietvaldis[215] ar lielu karaspēku, kurā bija arī tie no Hārijas un Viras, un ierīkoja nometni ganībās. Viņiem bija līdzi daži tūkstoši ragavu ar pārtiku, alu, medalu, sienu un auzām, amunīciju un citām kara mantām, un viņi sagatavojās ilgstošam aplenkumam. Nodaļas, kas devās viena otrai pretī no nometnes un pilsētas, bija 10, 20, 30 vīru lielas, taču pirmajā dienā tika nokauti ne vairāk kā 2 vai 3, un tika sagūstīti 3 ordeņa bruņinieki. Viņi sagūstīja vienu pilsētas jātnieku. Tie no pils arī gribēja izlauzties, taču pilsētnieki visapkārt pilij bija izcirtuši ledu, un viņi to nevarēja paveikt. Taču 2 kājnieki tika cauri.

[42.lp.:]

Ordeņa jātnieki tos uzsēdināja zirgos un nogādāja uz nometni, kur viņi pastāstīja visu par stāvokli pilsētā un pilī, un kā pili atbrīvot. Pēc tam nometnē un pilī tika izgatavoti daudzi kurvji[216], un no tiem uz Daugavas izveidots ceļš, lai pāri tai droši varētu braukt ar ragavām. Rīdzinieki ar sienu un salmiem piepildīja lielas ragavas un tās nogādāja uz ledus. Viņi no jauna ledu izcirta diezgan platā joslā, šur un tur lielus ledus gabalus atstājot brīvi peldam, lai tie, kas nemanot uz tiem uzkāptu, nonāktu lielās briesmās. No nometnes uz Daugavas diezgan bieži ieradās karaspēka nodaļas, līdz beidzot mūsējie tām uzbruka, un kad izcēlās sadursmes, ordeņa pusē tika nošauts jātnieku virsnieks Mertens Preiss, kurš bija ievērojams spiegs. Ordeņa karavīri ļoti pūlējās aizdedzināt kuģus un liellaivas, kas atradās starp pili un ganībām[217], taču tas nebija iespējams mūsējo lielās un dedzīgās pretestības dēļ. Arī pie Doles ieradās liela ienaidnieku nodaļa, bet tā tika atsista un atkāpās, atstājot 18 kritušos un 21 zirgu, un atkal devās pie karaspēka. Bija kāds kokgriezējs ar dēlu, dzimis holandietis, kurš kādu laiku bija uzturējies pilsētā. Viņš pārgalvīgā veidā pārbēga uz ordeņa karaspēku un piedāvāja izgatavot tiltu, pa kuru pār sargiem pilī nogādāt karavīrus un pili atbrīvot. Šim nodevēja padomam vietvaldis paklausīja, taču kad tilts bija gatavs un to vajadzēja nogādāt vietā, tas vairākās vietās pārlūza, un bija pārāk liels, lai to varētu izmantot. Tāpēc, un arī tādēļ, ka nometnē iestājās liels pārtikas trūkums, un 1500 vīru aizbēga, vietvaldim neizdevās atbrīvot pili. Tikmēr viņam radās nodoms aizsprostot ostu pie Daugavgrīvas, lai tādējādi nodarītu pilsētai nelabojamu kaitējumu, kas pēc tam arī sekoja. Arhibīskapijas dižciltīgie pagarināja savu pamieru uz 4 nedēļām, kas pilsētai bija ārkārtīgi neizdevīgi.

Gavēņa nedēļā Rīgā personiski ieradās Kurzemes bīskaps, lai būtu par starpnieku abām strīdīgajām pusēm. Kad viņš no pilsētas aizjāja uz ordeņa nometni un manīja, ka landmaršals un viņa līdzgaitnieki noskaņoti mieram, viņam izdevās panākt, ka landmaršals un viņa ļaudis labprāt bija gatavi slēgt mieru, taču viņiem izvirzīja šādus noteikumus: 1) ordenim jāatdod atpakaļ iekarotie baznīcas un 2) pilsētas īpašumi, 3) par savstarpēji nodarīto postījumu atlīdzināšanu jāvienojas prelātiem un kārtām (izņemot Hāriju un Viru). Landmaršals pirmo punktu noraidīja ar piebildi, ka uz pilsētu tas neattiecas; par to varētu runāt, kad zemē ieradīsies arhibīskaps. Otrais punkts viņam šķita apkaunojošs, trešo viņš bija gatavs pieņemt. Kad bīskaps jautāja, kas būtu jādara ar Rīgas pili, birģermeistars, kurš bija pilnvarots atbildēt, sacīja, ka tā atrodas uz pilsētas zemes, un vienīgais, ko varētu darīt, būtu to sagraut un nopostīt. Tas ordenim nepatika. Tomēr landmaršals lika darīt zināmu, ka gadījumā, ja pilsēta un domkapituls atteiktos no prasības iecelt Švarcenburgas grāfu par arhibīskapu un atbalstītu maģistra Hildebranda kandidatūru, kuram jau bija daudz pāvestam adresētu rakstu no ķeizara, Ungārijas un Neapoles karaļa, lielmestra un Vācu ordeņa, viņš būtu gatavs atdot domkapitula īpašumus, taču, kas attiecas uz pilsētas izvirzītajām prasībām, viņš nedomājot tai atstāt ne pēdu zemes vairāk, kā tai piederējis pirms kara. Tā no šīm sarunām nekas neiznāca, bet, kad landmaršals ar savu nometni no pilsētas ganībām pārcēlās uz Daugavgrīvu, lai tur, kā iepriekš nodomājis, visai zemei par lielu postu aizsprostotu ieeju ostā, izbūvējot Daugavā lielas baļķu kastes un piepildot tās ar akmeņiem, rāte ar visu kopienu nolēma sūtīt pret viņu savu hauptmani Harvigu Vinholtu līdz ar viņa jātniekiem, kā arī birģermeistaru Kortu fon Lēvenu un no rātes Evertu Štēfenu un Johanu Holthūzenu kā abu ģilžu priekšniekus; arī melngalvju savienība nolēma sapulcēt lielu karapulku, bet tajā bija vairāk kājnieku nekā jātnieku. To vadīja prāvests

[43.lp.:]

Hinriks Hilgenfelds ar kādiem 40 jātniekiem, starp kuriem bija arī daži dižciltīgie ar savējiem.

Šis karapulks 1484.gada pirmdienā pēc trešās gavēņa svētdienas[218], agrā rītā izgāja no pilsētas, un kad tas bija nonācis pie Ķīšezera, karavīri no ordeņa nometnes to pamanīja un devās uzbrukumā; rīdzinieki arī vairs nevilcinājās, bet izkārtojās cīņai netālu no Daugavgrīvas, pie Sv. Nikolaja kapelas. Tur rīdzinieki devās spēcīgā uzbrukumā, tā ka ne mazums abu pušu cīnītāju palika kaujas laukā, tomēr visvarenais Dievs piešķīra uzvaru rīdziniekiem, un pilsētas rātsnamā tika nogādāti 23 sagūstītie ordeņa kungi, starp kuriem bija Jelgavas komturs Vesels fon Štrunkens, Zonenburgas fogts Delvigs un Ventspils komturs. Kuldīgas komturs, (Frīdrihs fon der Borhs) no Dinaburgas, Sēlpils fogts, Rēveles kumpāns un vēl 3 ordeņa kungi tika nogalināti kaujas laukā un pamesti guļam. Rīgas komturs Frīdrihs Osthofs noslīka Sarkandaugavā, mēģinot aizdedzināt tur pa ziemu novietotos kuģus. Turklāt rīdzinieki ieguva labus ļaudis[219] un cita starpā arī 12 falkonetus[220]. Taču viņi pēc šīs uzvaras vajāšanu neturpināja, jo cīņā bija ļoti noguruši, citādi jau toreiz ar ordeni šeit būtu cauri. Tad arī dzīvi palikušie ordeņa karavīri krita ceļos un pateicās Dievam debesīs par to, ka viņš tā bija locījis rīdzinieku sirdis, ka viņi nevajāja bēgļus, izmantojot savu uzvaru. To, ko ordenis bija uzbūvējis Daugavgrīvā, daļēji nodedzināja viņi paši, daļēji to iznīcināja un sagrāva pilsētnieki.

Salaspili, tiklīdz bija izgājis ledus, rīdzinieki ieņēma kopā ar pusstrūgu karavīru, tādēļ tā noturējās vēl vienu nedēļu. Pēc tam, kad par šo rīdzinieku uzvaru kļuva zināms visā zemē, arhibīskapijas dižciltīgie viegli saprata, par ko viņus uzskatīs rīdzinieki visu iebildumu un noslēgtā pamiera dēļ. Tādēļ daži viņu hauptmaņi kopā ar prāvestu un dažiem domkungiem ieradās pie pilsētas vārtiem, lai runātu ar pilsētas un rātes deputētajiem. Kad viņi sastapās, viņi par savu nostāju gribēja atvainoties, taisnoties un sevi visādi darīt tīrus par notikušo karu. Taču rīdzinieki īsi atbildēja, ka viņi tagad nav pakļauti nevienam kungam, ar kuru par to vajadzētu runāt bez vajadzības. Kad zemei tiks iecelts arhibīskaps, tad arī viņiem pienāks laiks taisnoties un atbildēt, un tad arī noskaidrosies, cik labi vai ļauni viņi ir darījuši zemei, baznīcai un tās kungiem, kā arī šai labajai pilsētai. Ar to viņiem šoreiz nācās samierināties. Ne mazāk viņi pūlējās, lai pilsēta un ordenis noslēgtu kopīgu ieroču pamieru līdz arhibīskapa ierašanās laikam. No šiem priekšlikumiem pilsēta piekrita tikai tam, ka arhibīskapijas pilīm, kuras bija ieņēmis ordenis, jātiek restituētām arhibīskapijas ekonomijai. Ar Rīgas pili rātei jārīkojas pēc sava prāta, un visiem ceļiem zemē jābūt brīviem. Ar to viņi devās pie mestra vietvalža, kurš nemaz negribēja saprasties, paziņojot, ka viņa apgabalu pārvaldnieki nav sapulcējušies, bet tos rakstiski izsauks 14 dienu laikā pēc Lieldienām. Attiecībā uz pili viņš noteikti paziņoja, ka viņi labāk zaudēs pusi no zemes nekā atdos Rīgas pili. Priekšnieki un prāvests toreiz arī runāja, ka, lai gan Doles pils kopš sendienām ir piederīga pilsētai un tagad arī iegūta ar zobenu, viņi draudzības vairošanas labad gribētu to atdot atpakaļ, turklāt atlīdzinot visus zaudējumus, kas tādēļ radušies. To viņš ļoti labprāt pieņēma, ļoti pieklājīgi pateicās, un apsolīja uzticību un pastāvību. Pēc tam viņam tika nodota Doles pils.

Sestdienā pirms Palmu svētdienas[221] pils tika ietverta ar mastiem, kas bija saistīti ar ķēdēm un nostiprināti ar enkuriem, lai novērstu izkļūšanu un piekļūšanu pilij. Astoņas dienas pēc tam jātnieku, kas tur stāvēja sardzē, nolaidības dēļ tika aizvākts viens masts un aiznests enkurs, tomēr šī kļūme drīz tika novērsta. Kad ordeņa ļaudis otru reizi gribēja aizvilkt mastus, viņu tauva pārtrūka, un viss viņu darbs bija vējā. Tikmēr birģermeistars Korts Frišs ar vienu pilsētas kvartāla nodaļu devās uz Daugavgrīvu, lai tur ierīkotu posteņus pret visiem ordeņa uzbrukumiem. Lieldienu svētdienā[222] pils ļaudis meta dažādus aizdedzinātus priekšmetus uz pilsētas guļbaļķu nocietinājumu pils priekšā, lai to aizdedzinātu. Taču viņi pievīlās savā nolūkā, jo uguns ātri tika nodzēsta un nedeva nekādu efektu.

[44.lp.:]

Trešdienā pēc Lieldienām[223] no Rēveles Rīgā ieradās 4 kuģi ar proviantu, bez ordeņa atļaujas un piekrišanas, jo ordenis rēveliešiem bija piedraudējis viņus ceļā noķert un likt samaksāt. Taču tas rēveliešus neiebiedēja, un viņi laimīgi ieradās Rīgā. Tanī laikā pienāca arī raksts Rīgas pilsētai no Rozulas, kurā bija rakstīts, ka arhibīskapijas dižciltīgie ar sievām un bērniem, mantām un labumiem ir devušies uz Tērbatas bīskapiju, jo viņiem nav iespēju karot ar ordeni. Turklāt viņi lūdza pulveri un lodes apmēram 1500 vīriem, līdz viss pilsētas karaspēks varēs iziet karalaukā. Tāpēc, ka šis lūgums nekādā ziņā nebija izpildāms, katrs no tā varēja secināt, ka dižciltīgo kungi nedarīja neko citu, kā tikai meklēja iemeslu pagarināt pamieru ar ordeni un atstāt pilsētu vienu cīnīties.

Vēl ieradās 5 kuģi ar dažādām pārtikas precēm no Rostokas un citām vietām, tā ka pilsēta bija apgādāta pilnībā. Bet no Kokneses pienāca slikta ziņa, ka tur pilsētas hauptmanis un namnieks Klāss Bernds, kurš ļoti godīgi un drosmīgi cīnījās pret ienaidnieku, ir miris no cīņā gūta ievainojuma. Tas pilsētai bija liels zaudējums.

Arhibīskapijas priekšnieki atgriezās no mestra vietvalža, bet atveda tādu atbildi, ar ko nepakalpoja nedz kapitulam, nedz pilsētai, un ordenis gribēja panākt neko citu, kā prāvesta un kapitula nošķiršanu no pilsētas, taču tie vēl pastāvīgi turējās kopā. Dižciltīgie pieprasīja uzbrukumu pilij un karapulka sūtīšanu kaujas laukā, ar piebildi, ka citādi viņiem nebūs iespējams izturēt. Pilsēta atbildēja, ka nepieciešamības gadījumā viņi netiks atsttāti vieni, ja tikai uzticīgi un pastāvīgi turēsies kopā ar pilsētu pret ordeni.

Neilgi pēc tam pilsētas hauptmanis ar 100 jātniekiem devās uz Tukumu Kurzemē, tur saņēma gūstā ordeņa hauptmani un daudzus citus, pilnīgi nodedzināja miestiņu un nogādāja pilsētā bagātīgu laupījumu.

Piektdienā pirms Cantate svētdienas[224] pilsētas jātnieki devās uz pili un gribēja uzbrukt, bet tas neizdevās, un viņiem drīz bez panākumiem nācās griezties atpakaļ. Tam par cēloni bija tas, ka jātnieki gribēja iegūt laupījumu vieni paši, lai nevajadzētu dalīties ne ar vienu namnieku, kurš būtu gribējis piedalīties cīņā. Kad rāte to beidzot pamanīja, tā nolēma, ka vienīgi pils zvaniem un lielākajiem lielgabaliem ir jāpaliek pilsētai, bet pārējam – tiem ļaudīm, kas ieņems pili. Paziņojumi par to tika pienagloti pie rātsnama un pilsētas vārtiem, un katram, kas bija ar mieru cīnīties, tika darīts zināms, ka nākamajā rītā astoņos jāierodas tirgus laukumā. Tad tur arī sapulcējās ievērojami liels karapulks. 4 birģermeistari un tie rātskungi, kuriem vecums vēl atļāva nest ieročus, visi bija tur pilnā apbruņojumā. Rīdzinieki devās uz pili un pieprasīja sarunu ar pils hauptmani. Kad tas tika panākts, viņi caur pilsētas hauptmani pieprasīja padoties. Pēc apspriešanās ar savējiem pils hauptmanis deva atbildi, ka viņi vēl neredz nekādu nepieciešamību padoties, kādēļ viņējie darīs visu to labāko, lai rīdzinieki sargātu savu ādu. Tad jātniekiem tika pavēlēts sākt uzbrukumu. Jātnieki no tā atteicās, aizbildinādamies, ka dienas laikā nekas nesanāks, ar piebildi, ka viņi grib vieni paši sadalīt laupījumu, citādi pie pils nebūs pirmie. Otrdienā pēc Cantate, kad bija 18. maijs, pils ļaudis uzsprauda cepuri un pieprasīja noturēt pārrunas ar pilsētas hauptmani. Un kad abas puses noslēdza pamieru, tika sāktas sarunas par pils padošanos. Uz tām tika uzaicināti 4 birģermeistari, un beidzot tika nolemts, ka pili jānodod Rīgas pilsētas rokās. Pils garnizonam ar pusi no viņu mantas, visiem galda un baznīcas piederumiem, un ko katrs spēj panest, nākošajā dienā pa ūdens ceļu ir jādodas uz Ādažiem. Toreiz pilī starp kungiem un kalpiem neatradās vairāk kā 10 veseli ļaudis, kuri pēdējā laikā bija sevi uzturējuši ar zirga gaļu. Pārējie bija ļoti slimi, uztūkuši no bada un novārguši. Citi labumi, kas atradās pilī, krita par laupījumu jātniekiem, lai gan viņi no tā nebija pelnījuši ne nieka. Drīz pēc tam viņi tā bija apkrāvušies ar sudrabu, ka knapi varēja pieliekties.

[45.lp.:]

Trīs dienas pēc padošanās rāte lika paziņot, ka katram – vecam un jaunam, vācietim un nevācietim ir brīv pili noārdīt līdz pamatiem. Tas izraisīja efektu, un pils vienreiz tika noārdīta.

Ap šo laiku ordeņa kungi ar lielu karaspēku devās uz Krustpili, un tur izrīkojās briesmīgi, nesaudzējot ne pēc dzimuma, ne vecuma un kārtas, tā ka viņi kļuva īsti krustā sitēji un mocītāji, kuri ar saviem ticības brāļiem apgājās briesmīgāk nekā tatāri un turki. Par to cilvēkam ar krietnu sirdi nepienākas rakstīt. Ādažu hauptmanis Dītrihs Spornke rātei vietvalža vārdā paziņoja, ka Rīgas pili nedrīkst noārdīt, citādi viņš būs spiests tāpat noārdīt arhibīskapijas pilis. Uz to rāte atbildēja, ka ordenis jau ir daļēji sagrāvis Ikšķiles, Lielvārdes, Krustpils, Cesvaines un daudzas citas baznīcas pilis, ko viņiem būs atkal jāuzceļ. Citādi Rīgas pils stāvētu uz pilsētas zemes, draudētu viņiem ar vardarbību pretēji visām tiesībām un taisnīgumu, bet kopš šī brīža tā ar Visaugstākā palīdzību atkal ir atgūta. Tādēļ viņi var rāties, sūdzēties vai īgņoties, ja grib. Tērbatas bīskaps un viņa pilsēta rakstīja rātei, ka viņi ar ordeni noteikuši landtāgu nākošajā svētdienā pēc Jāņiem, lai apspriestu lietas prelātu un bruņniecības klātbūtnē. Tas Rīgas pilsētai bija pieņemams. Arhibīskapijas dižciltīgie, tā kā viņu pamiers bija pie beigām, tomēr viņu arkls vairs nevarēja stāvēt mierā, pie pilsētas meklēja padomu, vai pamieru nevarētu pagarināt līdz noteiktajam landtāgam. Arī tam rāte piekrita, ciktāl tam piekritīs arī ordenis. Sāmsalas bīskaps noteikto landtāga dienu atlika vēl uz trim nedēļām. Tikmēr namnieki čakli darbojās pie pils nojaukšanas. (Piparu torni un ārējo mūri pie Daugavas), torņus un mūrus izgrāva no apakšas un atbalstīja ar baļķiem. Pēc tam, Kristus Miesas dienā[225], balsta baļķi tika aizdedzināti, un tā torņi un mūri vienā reizē sabruka. Visiem nabadzīgajiem iedzīvotājiem ļāva savākt ķieģeļus, ko pārdeva ap 4, 5, 6 šiliņiem par simtu. Pārējo, ko namnieki bija likuši nojaukt, viņiem vajadzēja aizvest prom un izmantot, tā ka pāri palika tikai no derīgiem būvmateriāliem pilnīgi tukša kaudze.

IV daļa

 

KOMENTĀRI

82 Vastlāvji (vāc. Fastelabend) – gavēņa priekšvakars, pēdējā diena pirms gavēņa sākuma – Pelnu trešdienas, 40 dienas pirms Lieldienu svētdienas, kas katru gadu tiek aprēķināta pēc lunārā kalendāra. 1454. g. – 10. marts.
83 Nama komturs – komtura palīgs un saimniecības pārvaldnieks lielākajās ordeņa pilīs Rīgā, Cēsīs, Kuldīgā, Rēvelē, Vilandē.
84 Ķieģeļu pakalns – māla ņemšanas vieta ķieģeļu izgatavošanai.
85 Oculi diena – trešā gavēņa svētdiena. Gavēņa laika (40 dienas līdz Lieldienu svētdienai) svētdienas katoliskās baznīcas liturģiskajā kalendārā tiek sauktas pēc attiecīgās svētdienas dievkalpojumā dziedātā psalma pirmā vārda latīņu valodā. Tā Oculi svētdienā tiek dziedāts 25. psalms, kas sākas ar vārdiem Oculi mei semper ad Dominum (Acis manas vienmēr paceltas uz Kungu). 1454. gadā – 20. marts.
86 Akmeņsala – bijusī sala pie Daugavas kreisā krasta, tagad daļa no Katlakalna ciema teritorijas Ķekavas novadā.
87 Relācija – rakstisks ziņojums par akta saturu, tiesas procesa vai atsevišķas sēdes norisi, vai arī ziņojums par konkrētu situāciju priekšniecībai.
88 Jaunais tornis – jaunuzbūvētais ordeņa Rīgas pils tornis, ko rīdzinieki uzskatīja par papildus apdraudējumu pilsētai.
89 Auzu tornis – viens no diviem Rīgas pils priekšpils torņiem pilsētas pusē.
90 Roboja dzirnavas (vāc. Roboysmühle) – ar vēja vai vēršu spēku darbināma mehāniskā eļļas spiestuve Rīgas tuvumā.
91 Sv. Andreja kapela atradās ordeņa Rīgas pils priekšpilī.
92 Judica svētdiena – piektā gavēņa svētdiena, nosaukums pēc 43. psalma pirmā vārda Judica me, Deus (Tiesā mani, Dievs).
93 J. Vitte šinī dokumentā atsaucas uz viņa dzīves laikā lietoto naudu un uz Rīgas pilsētas arhīva dokumentiem, kas visticamāk gājuši bojā rātes kancelejas ugunsgrēkā 1674.g.
94 Bīskapa sēta – bīskapa pils iepretim ordeņa pilij, kur 15.gs. atradās dzīvojamais korpuss, kapela un zirgu stallis.
95 Baijas – neliela ostas pilsēta netālu no Neapoles Itālijā.
96 Marijas dzimšanas diena – 1454.g. 8. septembris.
97 Johans Šlokers – domkungs, kuru rīdzinieki izrūnīja (kastrēja) visticamāk par netiklību. Rīgas tiesībās izrūnīšana nebija minēta starp miesas bojājumiem, par kuriem pienākas sods.
98 Bruņniecība – šeit Rīgas arhibīskapijas vasaļu kārta ar savām tiesībām un pašpārvaldi.
99 Saskaņā ar evaņģēlijos rakstīto, Jēzus māceklis Pēteris jūdu virspriestera Kajafas namā nakts gaitā trīsreiz noliedza, ka pazīst apcietināto Jēzu.
100 Sv. Bartolomeja diena – 1452.g. 24. augusts. Runa ir par otro Salaspils līgumu.
101 Kaige – neidentificēta vieta, iespējams – sala Rīdzenes upē vai Daugavā.
102 Sv. Mateja diena – 1454.g. 21. septembris.
103 Doktors – universitātē iegūts augstākais akadēmiskais grāds (bakalaurs – maģistrs – licentiāts – doktors).
104 Johans Volthūzs no Herses – Vācu ordeņa Livonijas atzara mestrs 1470. – 1471.g. 1471.g. ordeņa kapituls viņu atcēla no amata un ieslodzīja cietumā Cēsu pilī, kur viņš nākošajā gadā nomira.
105 Sv. ercenģeļa Miķeļa diena – 29. septembris.
106 Sv. Lamberta diena – 17. septembris.
107 Epifānijas (arī Kunga Parādīšanās diena, Zvaigznes diena, Triju Ķēniņu diena) – 6. janvāris.
108 Melngalvju brālība (vāc. Schwarzhäupter) Rīgā – 14.gs. vidū izveidojusies Vācu ordeņa kalpotāju apvienība, kas 14.gs. beigās pārtapa par neprecētu ārzemju tirgotāju apvienību. Brālības organizācija un iekšejā kārtība bija līdzīga Lielajai ģildei. Tā kā melngalvji nebija Rīgas namnieki vai pastāvīgie iedzīvotāji, viņiem nebija saistoša prasība piedalīties pilsētas aizsardzībā.
109 Licenciāts –akadēmiskais grāds universitātēs pirms doktora grāda.
110 Sv. Bartolomeja diena – 24. augusts.
111 Deklarācija – rakstisks paziņojums.
112 Instruēšana – mutisks vai rakstisks izklāsts sūtņiem, par kādiem jautājumiem viņiem ir jārunā ar sūtniecības adresātu.
113 Invocavit diena – pirmā gavēņa svētdiena, saukta pēc 91. psalma pirmā vārda Invocavit me (Ja viņš mani sauks). 1477.g. – 2. marts.
114 T.i. – pārlauza zīmogus.
115 Eksekutors – rīkojuma izpildītājs.
116 Sindiks – rātes algots pilsētas jurists.
117 Apelācija – rakstisks iebildums pret tiesas vai citas instances lēmumu.
118 Proponēšana – ierosinājums saskaņā ar noteikumiem.
119 Subeksekutors – lēmuma izpildītāja vietnieks.
120 Apustuliskā rezolūcija – pāvesta paskaidrojums, spriedums vai atļauja, kas pamatojas uz formālu lēmumu.
121 Vocem Jucunditatis svētdiena – piektā svētdiena pēc Lieldienu svētdienas, saukta pēc 68. psalma pirmajiem vādiem Vocem jucunditatis (Ar prieka balsi). 1477.g. – 11. maijs.
122 Kristus debessbraukšanas diena – 40. diena pēc Lieldienu svētdienas, 1477.g. – 15. maijs.
123 Agravācija – rakstiska apsūdzība.
124 Monitorijs – atgādinājuma raksts.
125 Oficiāli – dažādi pilsētas algoti speciālisti, kas rātes labā strādāja uz līguma pamata.
126 Interdikts – rakstisks aizliegums.
127 Sv. Pētera un Pāvila diena – 1477.g. 29. jūnijs.
128 Mandatum poenale – mandāts par soda uzlikšanu.
129 Absolūcija – grēku atlaišana.
130 Marijas debesīs uzņemšanas diena – 15. augusts, svētdiena pēc tās 1477.g. – 17. augusts.
131 Sv. Elizabetes diena – 1477.g. 19. novembris.
132 Kardināls Stefans – viens no titulārkardināliem Romā.
133 Citācija – rakstiska prasība.
134 Eksepcija – rakstisks iebildums.
135 Miserere – 51. psalms, kas latīņu valodā sākas ar vārdiem Miserere mei, Deus! – Dievs, apžēlojies par mani!
136 Vesperes – vakara dievkalpojums vai vakara aizlūgumi dievnamā.
137 Triju Ķēniņu svētki – 1478.g. 6. janvāris.
138 Kredence – rakstiska pilnvara vai apliecība.
139 1478.g. 6.janvāris.
140 Svēto mocekļu Fabiāna un Sebastiāna diena – 1478.g. 20. janvāris.
141 Judica svētdiena – piektā gavēņa svētdiena, šādi saukta pēc 43. psalma pirmajiem vārdiem Judica me, Deus (Tiesā mani, Dievs). 1478.g. – 8. marts.
142 Leimaņi – šeit: personiski brīvi zemnieki, kas klaušu un nodevu vietā pildīja dienestu zemeskunga labā vai maksāja naudas nodokli.
143 Justificēšana – dokumenta uzklausīšana tiesā.
144 Quasimodogenti otrdiena – otrdiena pēc pirmās svētdienas pēc Lieldienām, 1478.g. – 31. marts.
145 Svētītā eļļa katoliskajā baznīcā tiek izmantota pieres svaidīšanai iestiprināšanas, priesterības un pirmsnāves jeb pēdējās svaidīšanas sakramentos.
146 Sv. Ģertrūdes baznīca atradās ārpus pilsētas, aptuveni tagadējā Brīvības un Dzirnavu ielu krustojumā.
147 Kristus debessbraukšanas svētki – 40. diena pēc Lieldienu svētdienas, 1478.g – 25. aprīlis.
148 Insinuācija – formāls iesniegums.
149 Sv. Nikolaja diena – 1478.g. 6. decembris.
150 Notifikācija – paziņošana.
151 Sv. Barbaras diena – 1478.g. 4. decembris.
152 Sv. Antonija diena – 1479.g. 17. janvāris.
153 Bohēmija – karaliste Svētās Romas impērijā, tagadējā Čehija.
154 Hārija un Vira – zemes Ziemeļigaunijā, ko Vācu ordenis 1346.g. nopirka no Dānijas karaļa. Šo zemju vasaļiem jau Dānijas pakļautības laikā bija piešķirtas plašākas privilēģijas nekā ordeņa un bīskapu vasaļiem. 14.gs. beigās Hārijas un Viras vasaļi izveidoja pirmo vasaļu korporāciju – bruņniecību Livonijas zemēs.
155 Serpentīns – maza kalibra vieglais lielgabals, vieglās transportēšanas dēļ izmantots lauka kaujās.
156 Atteikuma vēstule (vāc. Entsagungsbrief) – rakstisks paziņojums par miera laušanu vai kādu citu saistību pildīšanas pārtraukšanu.
157 Stens Stūre Vecākais (1440 – 1503) – Zviedrijas reģents, centās panākt Zviedrijas neatkarību no Dānijas karalistes, Kalmāras ūnijas pretinieks, veicināja kultūras dzīvi Zviedrijā.
158 Pelēkie mūki – franciskāņu ordenis.
159 Te Deum Laudamus (Dievs, mēs tevi slavējam) – katoļu un pareizticīgo baznīcas himna, tapusi 6.gs. vai agrāk.
160 Livonijas hronika – neidentificēta 15.gs. vai vēlāka hronika.
161 Palmu jeb Pūpolu svētdiena – svētdiena pirms Lieldienu svētdienas, 1479.g. – 4. aprīlis.
162 Svētās Asinis – Jēzus Kristus asiņu relikvijas, kas Eiropas zemēs parādījās 13.gs. Saskaņā ar leģendu, tās ir krustā sistā Jēzus asinis, ko savācis viņa māceklis Jāzeps no Arimatejas. Rīgas Svēto Asiņu relikvijas izcelsme un tālākais liktenis nav zināmi. Mūsdienās Svēto Asiņu relikvijas glabājas baznīcās Itālijā un Francijā. Pazīstamākā relikvija ir stikla kapsulā ievietots auduma gabals ar sarkanbrūniem traipiem Svēto Asiņu bazilikā Brigē, Beļģijā.
163 Monstrance – grezns, saules formā veidots trauks, kura centrā atrodas caurspīdīga kapsula ar Vissvētākā Sakramenta oblāti vai svēto relikviju.
164 Ercfogts – ordeņa pārstāvis pilsētas tiesā.
165 Vasarsvētku otrdiena 1479.g. – 1. jūnijs.
166 Kompulsoriāls – rakstiska prasība.
167 Adhorācija – apliecība par prasību vai lūgumu uzklausīšanu.
168 Sv. Margaritas diena – 1479.g. 12. jūlijs.
169 Sv. Laurencija diena – 1479.g. 10. augusts.
170 Lokesāres sala – vēlākā Bieķensala.
171 Āms – neliela muca vīna glabāšanai.
172 Monitorio poenali – baznīcas soda izsludināšanas dokuments.
173 Pilsētas hauptmanis (vāc. Stadthauptmann) – rātes iecelts pilsētas karaspēka nodaļas komandieris. Pilsētas karaspēkā ietilpa namnieki un algotņi. Karaspēka nodaļas tika veidotas un to komandieri tika iecelti pēc aktuālās vajadzības.
174 Vocem jucunditatis svētdiena – 5. svētdiena pēc Lieldienu svētdienas, 1481.g. – 27. maijs.
175 Dekrētu doktors – šeit jurisprudences doktors.
176 Klauzula – punktos sadalīts dokumenta teksts.
177 Cantionem fidejussoriam – uzticības zvērests.
178 Corpus Christi (Kristus Miesas un Asiņu svētki) – 60. diena pēc Lieldienu svētdienas, 1481.g. – 20. jūnijs.
179 Tiešā runa manuskriptā rakstīta viduslejasvācu valodā: “Wat iszet? Lopt gy schotduveln in der stadt? Gy stellet gy sehr brossliken, wat hebben gy im Sinne?” Šī ir vienīgā frāze viduslejasvācu valodā visā hronikas tekstā.
180 Govju vārti – iespējams, Sv. Jēkaba vārtu cits nosaukums, jo caur tiem veda ceļš uz pilsētas ganībām, kas atradās uz ziemeļiem no Rīgas.
181 Guļbaļķu nocietinājums (vāc. Blockhaus) – no guļbaļķiem celts dažādas platības un augstuma vairākskaldņu nocietinājums ar šaujamlūkām, kura iekšpusē novietoja lielgabalus, kā arī arkebūzu un arbaletu strēlniekus.
182 Zvēresta formulārs – uzrakstīts zvēresta teksts, kas tiek nolasīts liecinieku klātbūtnē.
183 Vienīgā reize komentāros, kad to autors J. Vitte par sevi raksta pirmajā personā.
184 Istabu tornis (vāc. Stuben Turm) – viens no ordeņa Rīgas pils torņiem, acīmredzot atradies pilsētas pusē, netālu no Sv. Andreja kapelas priekšpilī.
185 Artikuls – rakstiska līguma punkts.
186 Marijas piedzimšanas diena – 1482.g. 8. septembris.
187 Sv. Elizabetes diena – 1482.g. 17. novembris.
188 Smilšu ūdensdzirnavas atradās Rīgas nocietinājumu mūra ārpusē, starp Smilšu vārtiem un Smilšu kalnu, aptuveni pie Raiņa bulvāra un Reimersa ielas krustojuma. Pirmoreiz tās minētas 1330.g. ordeņa un Rīgas pilsētas miera līgumā.
189 Sv. Lūcijas diena – 1482.g. 13. decembris.
190 Kraukļu akmens (vāc. Rabenstein) – mūrētas nāvessodu izpildes vietas ārpus pilsētām, kur tika publiski izstādīti ar nāvi sodīto līķi vai ķermeņa daļas.
191 Sv. Dorotejas diena – 1483.g. 5. februāris.
192 Ugunsbumbas – no salmiem gatavotas lodes, kas izmērcētas darvā un aizdedzinātas.
193 Vendu pilsētu savienība tika izveidota 1259. gadā. To veidoja Lībeka, Štrālzunde, Ķīle, Vismāra un Rostoka, vēlāk tām pievienojās Hamburga, Lineburga, Greifsvalde un Anklama.
194 Rīgas karātavas līdz 18.gs. atradās pakalnā, aptuveni tagadējā Skolas un Stabu ielu krustojumā.
195 Pētera un Pāvila diena – 1483.g. 29. jūnijs.
196 Sv. Marka diena – 1483.g. 24. aprīlis.
197 Jubilate svētdiena – trešā svētdiena pēc Lieldienu svētdienas, 1483.g. – 20. aprīlis.
198 Fēliksa un Ādama diena – katoliskās baznīcas liturģiskajos kalendāros neminēta diena. Līdz 15.gs. dzīvojušo svēto – mocekļa Fēliksa no Nolas piemiņas diena tiek svinēta 14. janvārī, bīskapa Fēliksa no Burgundijas diena – 8. martā, pāvesta Fēliksa IV diena – 30. janvārī, tātad līdz iepriekšējā notikuma datējumam – 20. aprīlim. Iespējams, ar svēto Ādamu domāts 10.–11.gs. dzīvojušais benediktīņu ordeņa mūku abats Ādams (itāl. Adamo Abate), kura piemiņas diena ir 3. jūnijā.
199 Tornis Daugavas otrā krastā – Sarkanais tornis, no ķieģeļiem mūrēts daudzstāvu sargtornis pie Mārupītes ietekas Daugavā un pārceltuves pār Daugavu, aptuveni tagadējā Latvijas Universitātes Dabas mājas un Zinātņu mājas vietā. Mūra sargpostenis šinī vietā minēts jau 1248.g. Sarkanais tornis tika nojaukts 1642.g., ceļot Kobrona skansti.
200 Pilsētas kvartīrs (oriģ. Quartier) – pilsētas daļa, kurā pilsētas amatpersonas – kvartīrmeistari ievāca nodevas un uzraudzīja kārtību. Šeit – kājnieku nodaļa, ko veidoja viena kvartīra iedzīvotāji. Katra cīnīties spējīga pilsētas iedzīvotāja pienākums bija ienaidnieka uzbrukuma gadījumā aizstāvēt pilsētu ar saviem ieročiem.
201 Sv. apustuļu Sīmaņa un Jūdas diena – 1483.g. 28. oktobris.
202 Visu Svēto diena – 1483.g. 1. novembris.
203 Balija – Vācu ordeņa zemju apgabalu apzīmējums Itālijā.
204 Sv. Andreja diena – 1483.g. 30. novembris.
205 Sv. apustuļa Toma diena – 1483.g. 20. decembris.
206 Ekonomi – arhibīskapijas saimniecības pārvaldnieki.
207 Triju Ķēniņu diena (Zvaigznes diena, Kunga Parādīšanās svētki) – 1484.g. 6. janvāris.
208 Elekcija – balsošana par kādu jautājumu; elektors – balsstiesīgais, vai arī ievēlēta amatpersona.
209 Postulācija – kanoniskajām tiesībām neatbilstošas personas nominēšana baznīcas amatam, ko veic balsstiesīgie kanoniķi.
210 Sv. mocekļu Fabiāna un Sebastiāna diena – 1484.g. 20. janvāris.
211 Sv. Dorotejas diena – 1484.g. 5. februāris.
212 Šiliņš – viduslaiku sudraba monēta. Pēc 1422.g. monetārās reformas Livonijā starp naudas vienībām bija šādas attiecības: 1 dālderis = 4,5 markas = 18 vērdiņi, savukārt 1 vērdiņš = 9 šiliņi = 27 feniņi.
213 Kelnershofa – domkapitulam piederoša muiža Daugavas kreisajā krastā.
214 Sv. Sholastikas diena – 1484.g. 10. februāris.
215 Mestra vietvaldis – jaunievēlētais Vācu ordeņa Livonijā mestrs Johans Freitāgs no Loringhofas, kuru vēl nebija apstiprinājis amatā Vācu ordeņa lielmestrs.
216 Kurvji – augsti, pīti grozi ar pildījumu, kas pasargāja ceļu no bultām un lodēm. Līdzīgas funkcijas bija arī rīdzinieku ragavas ar sienu un salmiem, kuru aizsegā tika izcirsts ledus.
217 Kuģi un liellaivas pa ziemu bija novietoti uz sauszemes.
218 Pirmdiena pēc trešās gavēņa svētdienas jeb Oculi dienas 1484.g. – 22. marts.
219 Labi ļaudis – gūstekņi, par kuriem varēja saņemt izpirkuma maksu.
220 Falkonets – vieglais lielgabals uz lafetes ar riteņiem, izmantots lauka kaujās.
221 Svētdiena pirms Palmu svētdienas 1484.g. – 10. aprīlis.
222 Lieldienu svētdiena 1484.g. – 18. aprīlis.
223 Trešdiena pēc Lieldienām 1484.g. – 23. aprīlis.
224 Piektdiena pirms Cantate svētdienas 1484.g. – 14. maijs. Cantate – 4. svētdiena pēc Lieldienu svētdienas, saukta pēc 98. psalma pirmajiem vārdiem Cantate Domino canticum novum (Dziediet Kungam jaunu dziesmu).
225 Kristus Miesas un Asiņu diena – 1484.g. 17. jūnijs.

Tulkojums veikts ar VKKF atbalstu

Reklāma