Neija, Agnese. Letes. Padomju ideoloģija. Historia.lv (16.04.2024)

Neatņemama padomju okupācijas laika sastāvdaļa Latvijā bija ideoloģija – ne tikai sabiedrības iepazīstināšana ar PSKP darbības programmu, mērķiem, ideāliem un interesēm, bet arī vairāk vai mazāk labprātīgas piekrišanas nodrošināšana šiem mērķiem. Ideoloģiskā darba ietvaros notika, piemēram, sociālistiskās sacensības organizēšana, “pareizās” vēstures un politikas apguve – lekcijas, referāti, grāmatas un brošūras, kinofilmas; tikšanās ar “sarkanajiem” strēlniekiem un partizāniem, kapu apmeklēšana, varoņu un darba izcilnieku godināšana, Komunistisko sestdienas talku organizēšana, oficiālo svētku svinēšana, arī uzņemšana PSKP, VĻKJS, oktobrēnu, pionieru un DOSAF organizācijās u.c.

Pakļauts ideoloģijai bija jebkuras iestādes vai organizācijas darbs. Arī Gulbenes zvērkopības saimniecības vēsturē viens no pirmajiem bija lēmums Nr. 492, pieņemts Rīgā 1954. gada 30. jūnijā “Par sarkanā stūrīša izveidošanu.” Tas uzlika par pienākumu saimniecības direktoram biedram Gribovam līdz 15. jūlijam organizēt “Sarkano stūrīti”. Tā ierīkošanai un atbilstošas bibliotēkas iegādei tika apstiprināta tāme 11 660 rubļu apmērā. Latvijas Patērētāju savienības Finanšu nodaļai tika uzlikts par pienākumu pārskaitīt norādītos līdzekļus Gulbenes zvērsaimniecībai. Pie lēmuma Nr. 492 ir pielikums “Tāme sarkanā stūrīša iekārtošanai un bibliotēkas iegādei”, no kuras secināms, ka vietas iekārtošanai iegādāta virkne priekšmetu – grāmatas, 2 grāmatu plaukti, 20 pusmīkstie krēsli, 2 galdi, patafons, radiouztvērēji Rīga 10 un 60 patafona plates, 10 portreti, galda biljards, novusa galds, šahs, dambrete un domino-no katras spēles pieci komplekti, tāpat volejbola bumba un siets, kā arī sarkans audums. Bija paredzēti izdevumi arī mākslinieciskajam noformējumam.[1] Uzskaitītā inventāra galvenais mērķis bija nodrošināt vietai apmeklētājus. Padomju okupācijas laikam raksturīgi, ka ideoloģiskais darbs bieži tika apvienots ar izklaides, kultūras un sporta pasākumiem – pirms kinoseansiem mēdza notikt lekcijas, filmu ievadā tika rādīts kinožurnāls  “Padomju Latvija”, ekskursiju laikā bija ierasts apmeklēt dažādas cīņu vietas, muzejus, pieminekļus u.c. 

Kā var saprast no konteksta, sākotnēji, saimniecības pastāvēšanas pirmajos gados, ideoloģiskajam darbam vēl netiek pievērsta tik liela nozīme, taču vēlāk tas realizēts diezgan konsekventi. 1960. gadā, pieņemot saimniecības gada pārskatu, Latvijas patērētāju biedrību savienība izsaka saimniecībai aizrādījumu, ka sociālistiskā sacensība saimniecībā tiek organizēta formāli, individuālās sociālistiskās saistības darbinieki nav uzņēmušies. Uzdod saimniecības vadībai organizēt reālu sacensību par plāna izpildi un pārpildīšanu kolektīvā.[2] Tā rezultātā 1961. gada zvērkopības saimniecības gada pārskatā parādās sadaļa “XI politiski audzinošais darbs”. Atskaite satur informāciju, ka ar partijas pirmorganizācijas un arodbiedrības spēkiem, tāpat pateicoties aktīvajiem speciālistiem uz vietas, notikusi sociālistiskā sacensība starp brigādēm un uzskatāmās aģitācijas pasākumi. 1961. gada oktobrī visas brigādes uzņēmušās saistības cīnīties par komunistiskā darba brigādes nosaukumu. Ar kolektīvu ir notikušas lekcijas par politiskām tēmām.[3]  Pirms tam gan presē, gan arhīva materiālos pavīdējusi informācija, ka saimniecības darbinieki ir kūtri uz jaunās politikas mācīšanos un propagandisti velti gaidījuši klausītāju ierašanos.

Partijas mācībām uzņēmumu, iestāžu un saimniecību partijas pirmorganizācijas gatavojās ar lielu nopietnību. Rezultāti neizpalika. Notikušas jau 3–4 nodarbības, kas dod iespēju vērtēt labākās skolas un seminārus, kā arī redzēt, kur šo svarīgo ideoloģiskā darba nozari pienācīgi nenovērtē. Labi nodarbības organizē un sekmīgi tās norit kolhozos “Spars”, “Darba cilts”, “Gaujaslīči”, “Ausma”, Litenes un Stāmerienas padomju saimniecībā, sakaru mezglā, Gulbenes 2. un 3. astoņgadīgajā skolā un citur. Šo partijas pirmorganizāciju sekretāri G. Vanags, R. Līve, M. Braunfelde, A. Šiliņa, V. Vaskis, R. Meisnere, I. Kuzņecova, M. Miškina un Ī. Driķe izvirza komunistiem noteiktas prasības. Propagandisti un partijas pirmorganizācijas tur kopīgi kārto mācību jautājumus, viņus atbalsta saimnieciskie vadītāji. Lūk, kas sekmē normālu mācību norisi. Ikvienam klausītājam apzinīgi jāpiedalās visās nodarbībās. Sekojot mācībām un sistemātiski gatavojoties tām, uzkrājam noteiktu zināšanu daudzumu, paplašinām savu politisko redzesloku. Tādējādi ikvienam vieglāk orientēties svarīgākajos valsts dzīves jautājumos, izprast ikdienā veicamo uzdevumu svarīgumu. Partijas pirmorganizācijām jau ar pirmajām mācību gada dienām jākontrolē un jāanalizē nodarbību gaita un kvalitāte. Tad nebūs tādu gadījumu kā kolhozos “Druva”, “Gulbene” un zvērkopības saimniecībā, kur propagandistiem jātērē dārgais laiks, velti gaidot vairāku klausītāju ierašanos. Vai tiešām dažu cilvēku dēļ labam kolektīvam jādzird pārmetumi? Jā, un tikai tādēļ, ka šie daži ir šī kolektīva locekļi, bet nepakļaujas kopējai prasībai. Jāizbeidz liberālā attieksme pret tādiem cilvēkiem, un, ja pārliecināšana nelīdz, lai viņi atskaitās kolektīvam un saņem sabiedrisku nosodījumu. [..] Jājautā, kādēļ partijas pirmorganizācijas nogaidoši izturas pret minētajiem disciplīnas neievērotājiem? Partijas izglītības kabineta metodiskā padome mācību gada sākumā ieteica nodarbībās demonstrēt tēmām atbilstošas filmas. Vairākas partijas pirmorganizācijas šo ieteikumu īsteno. Bet kāpēc to nedara visas? Gulbenes partijas mācību skolu klausītājiem uzsākts kino lektorijs. Taču vienu no pirmajām filmām “Gadsimta sākumā” apmeklēja tikai ap 50 skatītāju.[..] Daži propagandisti nepareizi izmanto mācībām paredzēto laiku. Neorganizē pārrunas par iepriekšējo tēmu, bet aprobežojas tikai ar jaunās vielas izklāstu. Kolhozā “Galgauska” nodarbībām paredzēto divu stundu vietā propagandists J. Pērkons strādāja tikai stundu, jo uz iepriekšējo nodarbību vairums klausītāju nebija ieradušies. Tikai tad, ja ievērosim noteiktas prasības, partijas mācības būs regulāras un interesantas.[4]

Slikti veicas arī citviet ideoloģiskā darba frontē, nav aktīvi komjaunieši. Latvijas sabiedrība kopumā joprojām ir pasīva pret padomju lozungiem un mācībām, taču letenieki aizbildinās arī ar to, ka viņiem trūkst telpu. 1965. gada atskaitē pirmo reizi ieskanas nepieciešamība pēc kluba, kur varētu noturēt gan darbinieku sapulces, gan masu kultūras pasākumus. Sākotnēji ir ideja, ka šāda ēka būtu jāceļ kopā ar administratīvo ēku, kas gan nerealizējās. Tāpat arī tiek ziņots, ka sociālistiskās sacensības rezultātā 1965. gadā 24 cilvēkiem ticis piešķirts Komunistiskā darba trieciennieka nosaukums. Lai paaugstinātu izpratni politiskajos jautājumos saimniecībā organizēti politiskās apmācības pulciņi, notiek komjauniešu sapulces, tiek izdota sienas avīze “Starmetis”, tiek veicināta mākslinieciskā pašdarbība un sporta pasākumi.[5]

Sociālistiskās sacensības organizēšana, kolektīvo un individuālo saistību uzņemšanās, neskatoties uz spiedienu, visu saimniecības pastāvēšanas laiku paliek diezgan formāla. Pārsvarā kā saistības tiek fiksēts vai nu tas, kas tik un tā būtu jādara, vai tas, kas tik un tā realizēsies, vai kāds niecīgs darba ražības pieauguma procents. Diezgan uzkrītoša ir tendence saistības pēc iespējas minimizēt, lai netiktu atņemts Komunistiskā darba trieciennieka nosaukums, vai, lai sociālistiskā sacensība skaitītos notikusi. Tā, piemēram, 1967. gadā Gulbenes zvērsaimniecības saldētavas kolektīvs par godu Oktobra sociālistiskās revolūcijas 50. gadadienai, uzņemās šādas individuālas sociālistiskās saistības Komunistiskā darba trieciennieka nosaukuma iegūšanai: nepieļaut darba disciplīnas pārkāpumus; ievērot tīrību un kārtību darba vietā; aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē; uzturēt labā kvalitātē saldētavā ievietoto produkciju un glabāšanas kamerās temperatūru ne mazāku kā 10 grādus; saldēšanas kamerās Nr.1 1200 kg vietā diennaktī nosaldēt 1300 kg, bet Nr.2 650 kg vietā 700 kg; uzturēt iekārtu tehniski labā kārtībā; ietaupīt kompresoru eļļu Friguss 100 kg; ievērot drošības tehnikas noteikumus un strādāt bez avārijām. Zvēru virtuves strādnieki apņemas nepieļaut darba disciplīnas pārkāpumus darbā un ģimenē; izpildīt savu darbu priekšzīmīgi; ievērot tīrību un kārtību darba vietā; aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē un sabiedriskajās talkās u.c.[6]

Par kaut cik nopietnākām saistībām var uzskatīt vienīgi zvērkopju apņemšanos izaudzēt papildus kucēnu skaitu, tomēr vairums zvērkopju bija visai piesardzīgi attiecībā uz apņemšanās apjomu un tikai nedaudzi pret šo solījumu attiecās nopietni. 

Kolektīvās sociālistiskās saistības 1967. gadam paredzēja iegūt virsplāna peļņu 20 tūkstošus rubļu. Zvērkopji apņēmās, uzlabojot kopšanas apstākļus, barošanu un ādu pirmapstrādi, ievērojami paaugstināt ādu kvalitāti, tādejādi paaugstinot vienas ādas realizācijas vērtību par 1 rubli, un, taupot elektroenerģiju, materiālus, barību un sīko inventāru, pazemināt vienas ādas pašizmaksu par 50 kapeikām. Uz sabiedriskiem pamatiem šajā gadā kolektīvs apņēmās iestādīt parku 1,5 ha apmērā un iekārtot ciemata centrālo laukumu. Tāpat bija paredzēts izsaukt uz sociālistisko sacensību Krāslavas zvērsaimniecības kolektīvu.[7] Nav ziņu kurš šajā sacensībā uzvarējis, un vai vispār šāda sacensība notikusi.  

70. gados sociālistiskā sacensība kļūst konkrētāka, vairāk tiek likts uzsvars uz individuālajām saistībām, tiek izstrādāts nolikums, atbilstoši kuram tiek vērtēts katra darbinieka sniegums. Un, lai gan Komunistiskā darba trieciennieka nosaukums un sociālistiskās sacensības uzvarētāju gods, spriežot pēc arodbiedrības vietējās komitejas protokoliem, deva zināmas priekšrocības sadzīvē, taču joprojām saimniecībā bija cilvēki, kas izvēlējās sociālistiskajā sacensībā nepiedalīties un nekādas saistības neuzņemties.  

Tā sociālistiskajā sacensībā par Komunistiskā darba trieciennieka nosaukuma iegūšanu 1971. gadā iesaistījās Ā. Cinglers un apņēmās līdz 1971. gada 1. aprīlim sagatavot lauksaimniecības tehniku labā kārtībā (atzīme, ka izpildīts); nostrādāt saimniecībā divas dienas bez atlīdzības (atzīme, ka nav izpildīts); apmeklēt lekcijas un referātus (izpildīts); aktīvi darboties Biedru tiesā kā priekšsēdētājs (atzīme, ka nav izpildīts). Seko lēmums – Komunistiskā darba trieciennieka nosaukuma nepiešķirt, jo uzņemtas saistības nav izpildītas.

V. Barņeckis apņēmās iegūt virs plāna 15 sudrablapsu kucēnus; uzturēt nodaļu labā kārtībā (atzīme izpildīts); saglabāt savas nodaļas inventāru (atzīme izpildīts); apmeklēt sapulces un lekcijas; regulāri apmeklēt kinoseansus; nostrādāt laukkopības brigādē septiņas darba dienas. Lēmums: nepiešķirt, nav izpildītas uzņemtās saistības, ir arī darba disciplīnas pārkāpumi. L. Čukulis bija apņēmies iegūt virs plāna 13 sudrablapsu kucēnus; regulāri apmeklēt lekcijas; ņemt aktīvu dalību pašdarbībā dramatiskajā pulciņā un deju kolektīvā. Lēmums: nepiešķirt, nav izpildītas uzņemtās saistības, tāpat konstatēti darba disciplīnas pārkāpumi. L. Eglīte apņēmās iegūt virs plāna astoņus sudrablapsu kucēnus; nostrādāt trīs darba dienas laukkopības brigādē; aktīvi piedalīties pašdarbībā – vokālajā ansamblī; aktīvi piedalīties dzīvokļu un sadzīves komisijā un vadīt komisijas darbu; uzturēt kārtībā darba vietu un vislielāko kārtību savā nodaļā. Komunistiskā darba trieciennieces nosaukums tiek saglabāts u.c.[8]

Vērtējot individuālās sociālistiskās sacensības rezultātus un nosakot uzvarētājus, komisija vadās  pēc pašu pieņemtā Sociālistisko saistību nolikuma, kurš paredzēja darbinieka sasniegumu vērtēšanu piešķirot tam atbilstošu punktu skaitu. Saimniecības arhīvā tāds ir pieejams attiecībā uz 1974. gadu. Tas paredz piešķirt darbiniekam 10 punktus, piemēram, par katru virsplāna izaudzēto kucēnu procentu. Divus punktus varēja nopelnīt par piedalīšanos sanitārajā kopā. Vienu punktu piešķīra par katru palīgsaimniecībā bez atlīdzības nostrādāto dienu vai iztrūkstoša darbinieka atvietošanu kolektīvā; GDA normu katras disciplīnas izpildīšanu; par katriem donora nodotajiem 225 g asiņu; par piedalīšanos pašdarbībā un sporta pasākumos (pašdarbībā par katru uzstāšanos un sportā par piedalīšanos sacensībās); par piedalīšanos sabiedriskajā darbā – Biedru tiesā, vietējā komitejā utt.; zināšanu paaugstināšanu (mācības kādā mācību iestādē, pulciņā, kursos) u.c. Savukārt par katru disciplīnas pārkāpumu vai “morāles kodeksa” neievērošanu ģimenē un sadzīvē varēja atskaitīt 5 punktus.[9]

Neapšaubāmi, ka sociālistiskās sacensības organizēšana un Komunistiskā darba trieciennieka nosaukuma izcīņa bija arī ekonomiski ļoti izdevīgi pasākumi. 

Gulbenes zvērsaimniecības kolektīvās sociālistiskās saistības 1983. gadam sākās ar tolaik populāro devīzi: “Augstu kvalitāti katrā darba vietā!”. Cita starpā zvērsaimniecības kolektīvs apņēmās zvērādu realizācijas plānu izpildīt par 102%, iegūstot 11 100 polārlapsu kucēnus un 3050 sudrablapsu kucēnus; paaugstināt darba ražīgumu salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu par 1%; saražot palīgsaimniecības produkciju par 107%. Pirmrindas pieredzes ieviešanai un roku darba samazināšanai veikt 50% ādiņu attaukošanu ar attaukojamām mašīnām; uzstādīt divus graudu glabāšanas torņus un ierīkot mehanizētu graudu izkraušanu un padošanu uz dzirnavām. Saimniecības darbinieki apņemas pilnveidot summāro darba lika uzskaiti un racionāli izmantot darba laiku; ekonomēt elektroenerģiju un ietaupīt 3% elektroenerģijas.

Lai uzlabotu strādājošo apkalpošanu un ciemata labiekārtošanu, saimniecībā tiks iekārtotas frizētavas telpas; labiekārtots saimniecības centrs ar dīķi un saliņu; sabiedriskā kārtā uzbūvētas sešas saimniecības ēkas mājlopiem. Kultūras un sporta jomā saimniecībā turpinās darboties sieviešu vokālais ansamblis, deju kolektīvs, dramatiskais kolektīvs (piedalīsies ap  15% strādājošo). Saimniecība algos mākslinieciskos vadītājus ar 720 rubļiem gadā. Notiks tradīciju pasākumi-darba veterānu vakars; bērnu svētki veltīti Vissavienības bērnu aizsardzības dienai; pirmā skolas diena; mītiņi valsts svētkos un partizānu krišanas dienas atcerei; strādājošo un skolēnu ekskursijas pa Padomju tautas varonības takām; pieredzes apmaiņas ekskursijas uz Audru un Kretingas zvērkopības saimniecībām. 

Sporta sekcijā darbosies 62 fizkultūrieši, 13 iegūs GDA nozīmītes. Saimniecība rīkos slēpošanas sacensības veltītas Padomju armijas un Jūras kara flotes dienai; auto moto veiklības braukšanas sacensības; stenda šaušanas sacensības. Notiks velobraukšana visiem vecumiem. Fizkultūriešu grupa piedalīsies visos rajona rīkotajos sporta pasākumos. Apņemas DOSAF pirmorganizācijā iesaistīt [nesalasāmi]; donoru kustībā iesaistīt 25 donorus. 

Saimniecībā strādājošo skaits 119, no tiem strādnieki 95, kalpotāji – 10, inženiertehniskie darbinieki 6. Individuālajā un kolektīvajā sociālistiskajā sacensībā piedalīsies 96% no visiem strādājošiem. Cīņā par Komunistiskā darba trieciennieka nosaukuma iegūšanu cīnīsies 5 strādājošie un paturēšanu 48; strādās četri darbaudzinātāji ar pieciem audzināmajiem.  Saimniecības kolektīvs sacentīsies ar Audru saimniecību.[10]

Sociālistiskās sacensības uzvarētāja un Komunistiskā darba trieciennieka nosaukuma iegūšana bija pamats dažādu apbalvojumu saņemšanai (arī sekmēja dažādu privilēģiju saņemšanu kā piemēram, bezmaksas ceļazīmes uz atpūtas namiem un sanatorijām, materiālos pabalstus, dzīvokļus, automašīnas). Dažādu apbalvojumu piešķiršana – nozīmīšu, goda rakstu, vimpeļu, un publiskas pateicības izteikšana bija ne tikai nozīmīga ideoloģiskā darba daļa, bet arī vienkāršs paldies cilvēkiem un viņu darba publisks novērtējums. Parasti tie bija cilvēki, kas pozitīvi izcēlās arī citās dzīves jomās – bija sociāli aktīvi, netika pārkāpuši darba disciplīnu, bija ilggadīgi darbinieki u.c. Tā, piemēram, 1965. gadā un 1968. gadā zvērkope D. Slišāne tika apbalvota ar nozīmīti “Komunistiskā darba trieciennieks”, bet 1965. un 1973. gadā ar LPBS Goda rakstu. 1970. gadā ar LPBS Goda rakstu apbalvota L. Ķikule un J. Jurjāne, 1973. gadā M. Jurjāns, J. Vērsis, A. Boļšakova, V. Spalviņa un I. Skopāns, bet 1988. gadā A. Mūrniece un M. Gāgane.

Ar nozīmīti “Padomju kooperācijas teicamnieks” 1975. gadā apbalvota K. Lepika, 1978. gadā J. Eglītis, V. Širaka, I. Stiprā, L. Kurpniece, A. Vanaga, V. Gāgans.

Ar nozīmīti “Sociālistiskās sacensības uzvarētājs” 1974. gadā tika apbalvota  D. Slišāne, bet 1976. gadā – K. Lepika. 

1970. gada 18. aprīlī, sagaidot V. I. Ļeņina 100. dzimšanas dienu, ar medaļu Par darba varonību apbalvota virkne saimniecības darbinieku: zvērkopes A. Kļaviņa (bezpartejiskā); L. Ķikule (bezpartejiskā); K. Lepika (PSKP biedre); K. Ločmele (bezpartejiskā); L. Eglīte (bezpartejiskā) un kompresorists J. Lepiks (PSKP biedrs).  

1980. gadā goda rakstus, sagaidot V.I. Ļeņina 110. dzimšanas dienu, saņēma zvērkopju brigadieres A. Deksne (PSKP biedre) un Ņ. Pavlova (VĻKJS), kompresorists J. Lepiks (PSKP biedrs), zvērkope Ņ. Kuzmina (bezpartejiskā), bērnu dārza vadītāja I. Būda (bezpartejiskā) un brigadiere-agronome S. Timošenko (PSKP biedre).

1974. gadā parādījās apbalvojums “Darba veterāns”, kuru varēja saņemt strādājošie par labiem panākumiem darbā un lielu darba stāžu (divdesmit gadi sievietēm un divdesmit pieci gadi vīriešiem). Tas neparedzēja materiālo atlīdzību vai privilēģijas. 1983. gada 19. septembrī notiek Gulbenes zvērkopības saimniecības administrācijas, partijas organizācijas un arodbiedrības komitejas kopējā sēde, kurā lemj par strādājošo ieteikšanu apbalvošanai ar šo medaļu. Sēdē piedalās saimniecības direktors G. Elstiņš, direktora vietnieks saimnieciskajā darbā V. Gāgans, partijas biroja sekretāre S. Timošenko, partijas biroja sekretāres vietniece K. Lepika un arodbiedrības vietējās komitejas priekšsēdētāja V. Solovjova. Elstiņš sapulcei ziņo par strādājošiem, kuri nostrādājuši saimniecībā pilnu darba stāžu, bet līdz šim nav bijuši ieteikti apbalvošanai. Tā I. Jurjāne saimniecībā strādā kopš 1953. gada; J. Eglītis, V. Gāgans, A. Čugunova un A. Zemītis saimniecībā strādā kopš 1954. gada; V. Širaka – kopš 1955. gada; S. Sniķere, J. Vērsis – no 1956. gada; L. Kurpniece – no 1957. gada; O. Rutkaste no 1958. gada un zvērkopes M. Novika un A. Šaicāne saimniecībā strādā kopš 1960. gada.  

Debašu sadaļā S. Timošenko izsakās, ka visas izvirzītās kandidatūras atbilst prasībām, kādas vajadzīgas, lai varētu apbalvot ar medaļu “Darba veterāns” un atbalsta Elstiņa priekšlikumu par minēto darbinieku apbalvošanu. Arī V. Solovjova uzskata, ka minētie darbinieki savu darbu veikuši apzinīgi un viņiem visiem ir nepieciešamais darba stāžs. Sapulce atbalsta Elstiņa priekšlikumu un nolemj ieteikt apbalvošanai visus minētos.[11]

Līdzīgi ieteikumi apbalvošanai saimniecības materiālos atrodami arī par 1979., 1980., 1981., 1985., 1987. gadu. Pēdējo reizi apbalvojumu “Darba veterāns” piešķīra 1989. gadā.

Partijas apbalvojumu hierarhijas augšgalā bija V.I. Ļeņina ordenis, kas bija augstākais apbalvojums Padomju Savienībā. 1977. gada 13. maijā tas tika piešķirts zvērkopei-brigadierei K. Lepikai PSKP biedrei. Jau iepriekš 1971. gada 10. jūnijā Lepikai tika piešķirts  Darba Sarkanā karoga ordenis, bet vēl pirms tam – 1965. gadā 17. jūlijā – K. Lepika tika apbalvota ar LPSR Augstākās padomes prezidija goda rakstu.[12]

Jāatzīmē, ka apbalvojumus parasti nemēdza piešķirt bijušajiem represētajiem. Potenciālo apbalvojumu sarakstos šie uzvārdi parasti svītroti.

Apskatā par ideoloģiju nevar nepieminēt saimniecības “sarkano” varoni Valdemāru Ezernieku. 50. gadu beigās visā Latvijā sākas centieni apzināt vietas, kas saistītas ar partijas  vēstures, revolucionāro un Lielā Tēvijas kara notikumu vietu pētīšanu un saglabāšanu. 1968. gada februārī tiek nodibināta un atvērta Gulbenes novadpētniecības istaba pilsētas izpildkomitejas telpās.[13] Novadpētniecības muzeji bijuši arī Lizuma astoņgadīgajā skolā, Trapenē, Jaungulbenē u.c. Paredzēts bija veidot pieminekļus 1905. un 1917. gadu cīnītājiem un Lielajā Tēvijas karā kritušajiem. Kādā 1958. gada laikraksta “Padomju Alūksne” numurā lasām, ka partijas rajona komitejas birojs uzdevis rajona kultūras nodaļai līdz 1. novembrim noslēgt jaunus saistības rakstus ar ciemu izpildu komitejām, kolhoziem un padomju saimniecībām par vēsturisko, arheoloģisko un revolucionāro pieminekļu saglabāšanu. Līdz 1. decembrim jāveic visu vēsturisko un revolucionāro notikumu vietu fotografēšana un aprakstīšana, jāsniedz palīdzība pilsētu un ciemu Darbaļaužu deputātu padomēm šo vietu noformēšanā. Tāpat pilsētu un ciemu izpildu komitejām tiek uzdots uzlikt piemiņas plāksnes un veikt citus pasākumus vēsturisko pieminekļu un revolucionāro cīņu vietu saglabāšanai.[14]

1965. gads ir pirmais kad presē atrodama Letu saistība ar Voldemāru Ezernieku, kurš tiek dēvēts par pirmās Ziemeļlatvijas partizānu vienības komandieri. Sākotnēji tie ir tikai pieminējumi par ekskursijām uz viņa “cīņu takām” – tostarp “Šolku pirtiņu, kur grupa kādu laiku slēpusies, bet 1968. gadā vietējā preses izdevumā parādās informācija, ka K. Valdemāra skolas pionieri un komjaunieši Uzvaras dienas priekšvakarā kopā ar saviem pedagogiem, zvērkopības saimniecības kolektīva un Beļavas ciema pārstāvjiem ieradušies Letēs, lai veidotu jaunu tradīciju – ik svētkos godinātu kritušo piemiņu svinīgā mītiņā.[15] 

Kā secināms no vietējo iedzīvotāju atmiņām un saimniecības vēstures albuma, sākotnēji kritušie bijuši apbedīti turpat Letēs pie Saveļjevu kūts, kur arī gājuši bojā. Ap kapa vietu pirmie saimniecības komjaunieši sastādījuši egles un 1969. gada 18. jūlijā uzlikts piemiņas akmens[16], izkopta piemiņas vieta, bet pie kūts sienas bijusi skārda plāksne ar attiecīgu uzrakstu (kūtiņu nojauca 1971. gadā). Tuvākā Letu iela nosaukta par Partizānu ielu (pastāv vēl šobrīd). Vēlāk kritušie pārbedīti Gulbenes 2. pasaules karā kritušo padomju karavīru kapos, bet Letēs 1984. gada 25. augustā atklāts jauns piemiņas akmens (demontēts 2022. gadā) ar ierakstu: 
“1943. gada 18. jūlijā nevienādā cīņā ar fašistiem Beļavas pagasta Letēs krita pirmais Ziemeļlatvijas partizānu vienības komandieris leģendārais partizāns, komunists Voldemārs Ezernieks un viņa biedri Indriķis Stinkulis, Mihails Prokofjevs un no vācu gūsta izbēgušais Ivans un Vasilijs.”

Kā atceras E. Ivanova, lai ierīkotu skvēru ap jauno piemiņas vietu, tika izjaukts letenieku sporta laukums, kur vasarās katru vakaru jau kurā iedzīvotāju paaudze spēlējusi volejbolu. Uz spēlēm bieži braukuši ļaudis no kaimiņu ciemiem un arī līdzjutēju nav trūcis. Saimniecības vadība gan domājusi ierīkot jaunu sporta laukumu ezermalā, tomēr centrs visus vilinājis vairāk, tādēļ gribētāji talkas veidā ierīkojuši jaunu laukumu pie autobusu pieturas.

Gadu gaitā V. Ezernieka piemiņas vietas apmeklēšana pamazām bija kļuvusi par letenieku noturīgu tradīciju. 18. jūlijā, kad krita V. Ezernieks un viņa biedri, Letēs tika organizēts lāpu gājiens un mītiņš ar uzrunām, ar komjaunatnes rajona komitejas piedalīšanos u.tml. Ideoloģiskā gaisotnē notika arī citi pasākumi saimniecībā, kā jau tas bija raksturīgi padomju okupācijas periodam, tostarp arī Bērnu svētki un pirmā skolas diena, nemaz nerunājot par 9. maija svinībām vai 7. novembra svētkiem.

Letēs nereti notika arī dažāda mēroga “sarkano” partizānu tikšanās, kur piedalījās Vilis Samsons, Boriss Sadovskis, Alfreds Stradiņš, Alfreds Raškevics, Antons Irbe, Jānis Pakalnietis, Kaspars Kapitans, Augusts Vēvers, Aleksejs Beļajevs, Arnolds Glāznieks un varbūt vēl citi. 1982. gada 7. maijā notika plašāks Lielā Tēvijas kara partizānu salidojums, kur ar savām atmiņām dalījās toreizējais Padomju Savienības varonis Lielā Tēvijas kara partizāns, vēsturnieks Vilis Samsons. Partizāniem dziedāja K. Valdemāra astoņgadīgās skolas meitenes.[1]

Tomēr, neskatoties uz šo ilgstoši piekopto ideoloģisko pārliecināšanu, 1991. gadā letenieki, piedaloties janvāra barikādēs, nešaubīgi aizstāv neatkarīgas Latvijas ideju. 

AVOTI UN LITERATŪRA

1 LNA AZVA 256. fonds, 1. apraksts, 4 lieta, 3.-4. lapa
2 LNA AZVA 256. fonds, 1. apraksts, 36. lieta, 48.-50. lapa
3 LNA AZVA 256. fonds, 1. apraksts, 38. lieta, 20. lapa
4 Grabovska, I. Tikai tad ja noteiktas prasības. Dzirkstele (Gulbene), Nr.141 (28.11.1967)
5 LNA AZVA 256. fonds, 1. apraksts, 61. lieta, 31. lapa
6 LNA AZVA 256. fonds, 3. apraksts, 13. lieta, 2.-4. lapa
7 LNA AZVA 256. fonds, 3. apraksts, 5. lieta, 1. lapa
8 LNA AZVA 256. fonds, 3. apraksts, 23. lieta, 3.-6. lapa
9 LNA AZVA 256. fonds, 3. apraksts, 32. lieta, 15. lapa
10 LNA AZVA 256. fonds, 4. apraksts, 109. lieta, 1.-2. lapa
11 LNA AZVA 256. fonds, 4. apraksts, 109. lieta, 15.-18. lapa
12 LNA AZVA 256. fonds, 4. apraksts, 109. lieta, 2.-42. lapa
13 Lasmanis, P. Tātad – pirmie pieci. Dzirkstele (Gulbene), Nr.17 (07.02.1987)
14 Par pasākumiem vēsturiska pieminekļu, revolucionāra un lielā Tēvijas kara notikumu vietu pētīšanai un saglabāšanai. Padomju Alūksne, Nr.109 (13.09.1958)
15 Ozola, Z. Varonis dzīvo atmiņās. Dzirkstele (Gulbene), Nr.56 (13.05.1968)
16 Памятник на месте гибели пятерых советских латвийских партизан в Летес (2022). Pieejams: https://rzhavin77.livejournal.com/178061.html
17 Elstiņš, Guntis. Albums “Gulbenes zvērsaimniecība 1953-1987”, 1987.

Pētījums veikts ar VKKF mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” un Vidzemes plānošanas reģiona atbalstu.