Neija, Agnese. Letes. Sabiedriskā dzīve. Historia.lv (16.04.2024)

Sabiedriskā dzīve Letēs ir atsevišķs, uzmanības vērts temats, tieši tā lielā mērā veido bijušo un esošo Letu iedzīvotāju atmiņas. Pie tā laika sabiedriskās dzīves piederēja ne tikai iespēja darboties vienā vai vairākos pašdarbības kolektīvos, sportot, braukt ekskursijās, ballēties klubā, svinēt Jāņus vai Jauno gadu, bet arī kopā, lielā pulkā svinēt sev nozīmīgus personīgus svētkus-kāzas, dzimšanas dienas. Jāuzsver, ka Letēs vienmēr ir svinēti Jāņi – viena no plašākajām, skaistākajām un latviskākajām Letu tradīcijām.  

Saimniecības nodibināšanas sākuma posmā ciematā ieplūda ievērojams daudzums jaunu cilvēku, vēlāk tiem bija apmēram vienāda vecuma bērni un mazbērni, protams, viņi arī reizē novecoja, tādēļ saimniecībā bija dažādu svētku svinēšanai un pašdarbībai vai sportošanai ļoti pateicīgs iedzīvotāju sastāvs. Saimniecības klubs, kas 1976. gadā tika pārbūvēts no bijušās vistu kūts daudziem ir saglabājies siltās atmiņās kā kopīgo pasākumu mājvieta. Dokumentu par dažādu pašdarbības kolektīvu pastāvēšanu Letēs un to sasniegumiem ir  maz. Starp tiem kā būtiskākie jāmin dažādos laikos veidotie saimniecības fotoalbumi-hronikas, materiāli periodikā, ļaužu atmiņas un fotogrāfijas. Neliels ieskats par vadītāju atalgojumu un tērpu izmaksām gūstams no arodbiedrības vietējās komitejas sēžu protokoliem. 

Lai arī daļa pasākumu – Darbaļaužu starptautiskās solidaritātes diena 1. maijā; Uzvaras svētki 9. maijā; Starptautiskā sieviešu diena 8. martā; Padomju armijas un Jūras kara flotes diena 23. februārī un PSRS Konstitūcijas diena 7. novembrī tika rīkoti kā padomju ideoloģijas neatņemama sastāvdaļa, kas paredzēja referātu lasīšanu, darba veterānu godināšanu u.tml., letenieku atmiņās tie nav saglabājuši ideoloģisku nokrāsu.  

Pašdarbnieki

Saskaņā informāciju no Letu albumiem, kas uzskatāmi par zināmu saimniecības hroniku, jau 1954. gada rudenī sācis darboties dramatiskais ansamblis, kuru līdz 1967. gada augustam vadīja Atis Vanags, bet no 1967. gada Anna Vanaga. 1958. gadā nodibinājās koris, kuru pirmo gadu vadīja diriģents A. Upatnieks. 1960. gadā kora vadību pārņēma diriģents Bērziņš. Koris kopā ar dramatisko ansambli sniedza priekšnesumus gan saimniecības klubā, gan izbrauca uz Kalncempjiem, Zeltiņiem, Balviem, Stāmerienu u.c. ar koncertiem, piedalījās arī Dziesmu svētkos Gulbenē 1960. gadā. 

1961. gadā sāka darboties sieviešu ansamblis un 1960.–1961. gadā arī stīgu instrumentu “kapella” un bajānistu “kapella”, pie kam beigās stīgu kapella tika izkonkurēta un vairākus gadus zvērsaimniecības sarīkojumos bajānistu trio bija galvenā mūzika. 

1961.–1962. gadā darbojās deju kolektīvs, tā vadītājs bija skolotājs Alfons Apinis. 

Saskaņā ar informāciju no arodbiedrības vietējās komitejas sēžu protokoliem, 1964. gadā koris un deju kolektīvs vairs nedarbojas, jo trūkst pedagogu, trūkst arī telpu un klavieru. Turpmākajos gados notiek mēģinājumi atjaunot kolektīvus. M. Gāgane atceras, ka gan sievu, gan vīru ansamblis atkal sācis darboties 60. gadu beigās 70. gadu sākumā. Tā vadītāja sākumā bijusi Zigrīda Grīnberga, vēlāk Gunārs Kalējs. Tāpat secināms, ka 1971. gadā saimniecībā atkal darbojās sieviešu ansamblis un dramatiskais kolektīvs. 80. gadu sākumā pārliecinoši atsāka darboties deju kolektīvs ar vadītāju Herundu Zušu. Šis zvērsaimniecības jauniešu deju kolektīvs pastāvēja līdz 1991. gadam, kad pievienojās kolhoza “Pilskalns” dejotājiem, no kurienes jau tāpat bija lielākā daļa puišu. Saimniecības sieviešu ansamblis vēl  90. gados piedalījās svētkos Talsos.

Sieviešu padome

Nolūkā panākt lielāku sieviešu iesaistīšanos sabiedriskajā dzīvē, izcelt viņu lomu jaunās paaudzes audzināšanā, padomju cilvēka morālo īpašību izkopšanā, tāpat vēloties pievērst uzmanību sieviešu darba un mājas apstākļiem, celt ģimenes prestižu u.c. 60. gadu otrajā pusē darba kolektīvos daudzviet sāka dibināties sieviešu padomes. Gulbenes zvērsaimniecības Sieviešu padome sāka darboties 1971. gadā Annas Vanagas vadībā, un tās darbs ir dokumentēts divos no saimniecības albumiem, aptverot laika posmu līdz 1978. gadam. Sieviešu padomes uzdevumi saimniecībā bija ļoti dažādi, galvenokārt dažādu pasākumu, svētku un izstāžu organizēšana un kārtības nodrošināšana fermā. Tāpat Sieviešu padome rosīgi piedalījās mākslinieciskajā pašdarbībā un sekoja līdzi tam, kā skolā mācās saimniecībā strādājošo bērni. 

Savas pastāvēšanas laikā padome organizēja rokdarbu izstādes, kur tika plaši pārstāvētas arī saimniecībai raksturīgās lapsu vilnas cepures; sēņu izstādes, piedalījās sanitārajā kopā; organizēja ilggadējo darbinieku aizvadīšanu pensijā; piedalījās saimniecības sakopšanas talkās; organizēja zvērkopības saimniecības 20 gadu jubilejas svinības un ļoti populārus šuvēju-piegriezēju kursus, kurus tā dalībnieces atminas līdz šodienai, kā arī svētkus par godu 1. septembrim un skolas gaitu uzsākšanai u.c. Pateicoties saimniecības Sieviešu padomes aktivitātei, Letēs notika arī visa rajona sieviešu padomju seminārs. Saimniecības sieviešu padomes darbs tika novērtēts arī tā laika rajona presē.

Svētdien rajona kultūras namā pulcēsies sieviešu padomju pārstāves. Viņas vērtēs savu lomu un devumu sabiedrībā, dalīsies atziņās, gūs ierosmes. Trīs no dalībniecēm lūdzām pastāstīt par veikumu. [..] Ira Kalniņa, Gulbenes zvērkopības saimniecības sieviešu padomes priekšsēdētāja: Mūsu kolektīvā ir samērā daudz sieviešu, divpadsmit no viņam padomes locekles. Un lūgums nosaukt rosīgākās no viņām diemžēl nav izpildāms, jo visas ir tādas. Gan darbā nav mudināmas, gan, ja būs nepieciešams veikt kādu sabiedriskā darba uzdevumu, neatteiks, pat, būdamas atvaļinājumā. Un vēl jāpiebilst. ka visos pasākumos mūs atbalsta saimniecības direktore Zaiga Vīksne. Cenšamies, lai mūsu darbs būtu jūtams, nepieciešams, lai tas, apmierinot citus, radītu gandarījumu arī pašām. Piemēram, pērnā gada aprīlī pirmo reizi rīkojām strādājošajiem piecdesmitgadniekiem un pensionāriem veltītu vakaru. Šķiet, ka darbabiedri bija apmierināti. Vai arī mums rekonstruēja klubu, bija jāsašuj skatuves priekškars. Ķērāmies pie darba, padarījām to. Tāpat palīdzam sagatavoties katriem kolektīva svētkiem. Mūsu darbība, protams, neaprobežojas ar atpūtas pasākumiem vien, lai gan tie ir ļoti vajadzīgi, un kolektīvs tajos labprāt pulcējas. Labi taču būt kopā un dalīties priekā par mūsu zvērkopības saimniecības trešo vietu Vissavienības sociālistiskajā sacensībā, kā tas bija 1973. un 1974. gadā. Tā kā ikdienā pietiek arī dažādu negatīvu parādību, tās jānovērš. Apmeklējam ģimenes, kurās alkoholiķi rada nesaskaņas, kavē bērnu normālu attīstību, negādā par pienācīgu audzināšanu. Cenšamies tās ietekmēt. Kopā ar tautas kontroles grupu un arodbiedrības vietējās komitejas pārstāvjiem dodamies pārbaudēs uz kūtīm, secinām, kāda tur kārtība. Pērn vairākreiz skatījām, kā apkopta dzīvojamo māju un fermu apkārtne. Tur, kur tas nebija paveikts, lūdzām izdarīt. Nepieciešamības gadījumā iejaucās pat direktore. Pagājušajā gadā pirms rajona sieviešu konferences pie mums notika sieviešu padomju priekšsēdētāju seminārs, kurā apspriedām, vērtējām veikumu, dalījāmies pieredzē. Citi teica iepriecinot tas, ko mēs esot padarījušas. Šajās dienās vēl jo vairāk apzināmies šādas aktivitātes nepieciešamību. Kā norādīts pārskata ziņojumā PSKP 25. kongresam lielākai jākļūst sabiedrisko organizāciju ietekmei kā ražošanā, tā audzināšanā.[..].[1]

1976. gadā Letēs pirmo un vienīgo reizi Sieviešu padome organizēja vienus no skaistākajiem svētkiem – Bērnības svētkus, kas uzskatāmi par tādu kā bērnu socializācijas pasākumu, kad bērniem tika piešķirtas kūmas, notika svinīgais gājiens, apdāvināšana un mielasts klubā, protams, arī spēles un rotaļas. Katru gadu 1. jūnijā, lai atzīmētu Bērnu aizsardzības dienu, notika arī Bērnu svētki, ar svinīgo gājienu uz partizānu kapavietu, riteņbraukšanas sacensībām un mielastu klubā kur bērniem tika klāts garš galds ar cienastu – maizītēm, kliņģeriem, īpaši atmiņā visiem palikuši piena kokteiļi.  

Sieviešu padomes darbība pēc 1978. gada nav dokumentēta. Tā kā 1989. gadā sabrūk centralizētā arodbiedrību sistēma, kas bija sieviešu padomes sastāvu veidojoša institūcija, tad domājams šis ir pēdējais sieviešu padomes darbības gads. Kā lasāms kādā no letenieka V. Erlata veidotajām sienas avīzēm “Starmetis”, 1989. gadā no astoņiem pensionāriem uz sieviešu padomes sarīkoto godināšanu, bija ieradušies trīs. Vērtības mainījās. 

Talkas

Talkas Latvijā vienmēr bijis populārs kopā strādāšanas un kopā priecāšanās pasākums, padomju okupācijas laikā tam tikai nāca klāt savam laikam raksturīgās iezīmes, piemēram, talkas kļuva obligāti brīvprātīgas un ieviesās apzīmējums “subotņiks”, kura oficiālais nosaukums bija Komunistiskā sestdienas talka. Talkas parasti norisinājās ik gadus 22. aprīlī Komunistiskās partijas vadoņa Vladimira Iļjiča Ļeņina dzimšanas dienā, kurš bija piedalījies pirmajā Padomju Krievijā organizētajā Viskrievijas sestdienas talkā. Tomēr talkas varēja norisināties arī citos datumos, piemēram, lai palīdzētu palīgsaimniecībā izaudzēt dažādas kultūras – kartupeļus, bietes, kāpostus, ar kurām tika barotas lapsas. Dažus gadus izaudzēto palīgsaimniecībā varēja iegādāties paši strādnieki.  Pēc ciemata iedzīvotāju ziņām, talkas tika rīkotas arī, lai vāktu pīlādžus, nātres un citus savvaļas augus, kurus pievienoja zvēru barībai. Vasarās notikušas komjauniešu talkas siena savākšanai. Talkojot tika veikti arī dažādi labiekārtojumi, piemēram, bērnu dārzā vai ezermalā.

Pateicoties talkām saimniecība ļaužu atmiņās palikusi ne tikai kā ļoti sakopta vide, bet arī pašas talkas bijušas iecienītas, pēc tām vakaros ciemata klubā parasti notika darba veterānu sveikšana, koncerts un balle.

Fizkultūrieši

Sports Letēs bija ārkārtīgi populārs, neskatoties uz to, ka zvērkopju noslogotības dēļ nereti neizdevās savākt komandas un piedalīties sacensībās vai pasākumos. Kā jau tas mēdz notikt, atsevišķas lietas attīstās tad, kad tās uzņemas īstie cilvēki. Letēs sporta dzīve sāka attīstīties pēc tam, kad 1958. gadā par fizkolektīva priekšsēdētāju tika ievēlēts F. Erlats. Pirmās populārās disciplīnas bija šahs un dambrete, 1959. gada februārī notikušajā šaha un dambretes turnīrā piedalījās 11 šahisti un 16 dambretisti. Vasarā rīkotas plašas sacensības vieglatlētikā. Pēc Erlata nāves, fizkolektīva darbs kļuva neregulārs un atkal atsākās tikai 1968. gadā, kad par fizkolektīva priekšsēdētāju ievēlēja A. Priedi. 1968. gadā saimniecībā bija jau 17 aktīvi fizkultūrieši, iecienītākās disciplīnas-bļitkošana, dambrete, šahs, volejbols. 1970. gadā par fizkolektīva priekšsēdētāju ievēlēja J. Eglīti un kolektīvā aktīvi sportoja jau 33 fizkultūrieši. Regulāri tika rīkotas sporta sacensības, gan ciemata mērogā, gan arī letenieki piedalījās rajona sacensībās.

Ar sporta pasākumiem tika papildināti arī citi svētki, piemēram, 9. maijs, 8. marts u.c. Mazāka mēroga sporta sacensības organizētas arī bērniem, kas aprakstīts 70. gadu presē.

Gulbenes zvērkopības saimniecībā 7. maija pēcpusdienā uz starta stājās bērnudārza audzēkņi ar bērnībā pašiem pirmajiem koka “velosipēdiem”, ar trijriteņiem un divritenīšiem. Sacensības ritēja spriegi jo spriegi. Centās mazie, un līdzi dzīvoja citi dalībnieki un māmiņas, tāpēc par to, ka nevar gūt gaidīto veiksmi, vienam, otram acīs sariesās asaras. Visņiprākais izrādījās Raitis Veners. Tad ar divriteņiem ātrumu uzņēma skolēni. Labākos rezultātus uzrādīja Andris Andrejevs, Ilze Timošenko un Ainārs Kuzmins. Vispārējā sacensību gara pārņemtas, skatītājas uz ātru roku sastādīja sieviešu komandu, kurā piedalījās arī māmiņas un pat vecmāmiņas, šeit labākos rezultātus guva komjauniete Ņina Pavlova. Tās tik bija sacensības! [..] 

Par godu Uzvaras dienai 9. maija pēcpusdienā savu prasmi šaušanā demonstrēja mednieki. Pirmajās vietās izvirzījās V. Erlats, J. Lepiks un J. Ķīsis. Pēc tam sekoja auto-moto sacensības veiklības braukšanā un satiksmes noteikumu zināšanā. Ne sevišķi labvēlīgie laika apstākļi nespēja atvēsināt braucēju un skatītāju degsmi. Startēja 13 šoferu un deviņi motociklisti. Starp automobilistiem labākos rezultātus guva U. Ķikulis, J. Opsis, V. Feodorovs, starp motociklistiem G. Sedlenieks, J. Mūrnieks, V. Ivanovs. Kā ar automašīnām, tā ar motocikletiem sacentās seši dalībnieki. No viņiem kopvērtējumā pirmie trīs: U. Ķikulis, J. Mūrnieks un A. Ločmelis. Šie sporta pasākumi bija daļa no Uzvaras svētku norises ciemā.[2]

Saimniecībā turpināja aktīvi sportot arī 80. gados, kad par sporta darba organizētāju tiek ievēlēts V. Fjodorovs, bet 90. gados šī aktivitāte apsīka līdztekus pārējām. Kā atceras aktīvā sportotāja V. Vanaga, kura no 1979.–1989. gadam saimniecībā strādāja par grāmatvedi-ekonomisti “sporta dzīvē tika iesaistīti visi, kas vēlējās un pierunāti arī tie, kuri bija pierunājami. Pamatos tās bija ziemas un vasaras sporta spēles starp mums un kaimiņu kolhoziem, kuras pārmaiņus arī organizējām. Tika izstrādāti sacensību nolikumi pa vecumu grupām un sporta veidiem. Ziemā – slēpošana un galda spēles, vasarā – basketbols, vieglatlētika. Vakaros jaunieši bija iemīļojuši spēlēt volejbolu. Bija arī ģimeņu skrējiens apkārt ezeram, ikgadējās auto-moto sacensības starp šoferiem un citas aktivitātes. Tika atvēlēta vieta stadiona izveidei ar futbola, basketbola un volejbola laukumiem, kas tomēr dzīvē realizēta netika. Kopumā es teiktu, ka bijām sportiski.”[3] 

Mednieku kolektīvs

Zvērsaimniecības nopietnākie vīri darbojās Beļavas mednieku kolektīvā un, kā var spriest no saimniecības arhīva materiāliem, tostarp ievērojamā fotoattēlu daudzuma, tajos gados tā bija populāra nodarbe, kurā sievas piedalījušās tikai “saiešanās”. Ziņas par mednieku kolektīva darbību no pašiem leteniekiem ievākt izdevās maz, taču periodikā atrodamā informācija liecina, ka Beļavas mednieku kolektīvs dibinājies 1967. gadā un attīstījies no 18 biedriem sākuma posmā līdz 43 medniekiem raksta tapšanās brīdī, un pastāv vēl šodien. Kolektīva ilggadīgs vadītājs bija Antons Irbe. Medību sezonas sākumā kolektīvs rīkoja sacensības šaušanā pa “skrejošo meža cūku” ; marta sākumā par tradīciju bija kļuvis rīkot mednieku atpūtas vakarus. Tāpat mednieku kolektīva biedri sagatavoja barību meža dzīvniekiem, ierīkoja un uzturēja kārtībā zvēru barotavas, piedalījās talkās palīdzot stādīt un kopt mežu.[4] Medību sezonas laikā medības notika katru sestdienu un svētdienu. Rīkoja arī medību trofeju izstādes. 

Tradicionāla un populāra mednieku aktivitāte bija letenieku dalība Viļa Vaska piemiņas balvas izcīņas sacensībās. Sacensības ar savu nolikumu tika rīkotas kopš 1973. gada (pēc dažiem avotiem kopš 1972. gada) un pastāvēja līdz 1989. gadam. 1975. gada sacensības pulcinājušas vairāk kā 20 mednieku kolektīvus, kopskaitā 208 dalībniekus, kas sacentušies šaušanā apaļajā un tranšeju stendā; šaušanā pa “skrejošu meža cūku”; spininga mešanā un mednieku orientēšanās sportā.[5] Vienu balvu saņēma labākā komanda, piecas balvas individuālie uzvarētāji atsevišķās disciplīnās. 

1982. gada 8. maijā Viļa Vaska balvas izcīņas sacensībās pirmo vietu ieguva Beļavas kolektīvs, arī 1984. gadā. No 1987. gada līdz 1990. gadam letenieki piedalījās arī ilggadējā rajona medību saimniecības vadītāja Jūlija Gruntes piemiņai veltītajās sacensības šaušanā pa kustīgo mērķi.[6] Likumsakarīgi, ka kopš 90. gadiem Viļa Vaska sacensības vairs netika organizētas, par cik Vilis Vaskis kā pārliecināts komunists, iznīcinātāju bataljona karavīrs[7] piedalījās cīņās pret latviešu nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem.[8]

Sanitārā kopa

Sanitārās kopas bija paramilitāri veidojumi, kuru organizēšana un sagatavošana Padomju Savienībā notika saskaņā ar valsts civilās aizsardzības plāniem un Sarkanā Krusta biedrības pirmorganizācijām. Sanitārajā kopā parasti bija 24 cilvēki (kopas komandieris, politiskais vadītājs, sakarnieks, kas bija arī saimniecības pārzinis, šoferis un 5 posmi, katrā posmā 4 cilvēki). Sarkanā Krusta biedrības komitejas kopā ar civilās aizsardzības un veselības aizsardzības iestādēm regulāri organizēja sanitāro kopu skates, treniņus, mācības un sacensības, lai paaugstinātu sanitārās kopas praktiskās sagatavotības līmeni[9] un, protams, arī to iekšējo saliedētību.

1964. gadā Gulbenes zvērkopības saimniecības sanitārā kopa uzsāka mācību programmas apguvi. Kopā darbojās 23 cilvēki un jau tajā pašā gadā viņi pirmo reizi piedalījās rajona sanitāro kopu sacensībās. 1966. gadā Gulbenes zvērkopības saimniecības sanitārā kopa rajona sacensībās ieguva 3. vietu, bet 1967. gadā 2. vietu. 1969. gadā kopai tika piešķirta Latvijas PSR Sarkanā krusta biedrības atzinība par aktīvu dalību donoru plāna izpildē, bet 1970. gadā Gulbenes zvērkopības saimniecības sanitārā kopa ieguva 2. vietu Gulbenes rajona sanitāro kopu sacensībās. 1972. gadā kopas komandierei R. Ķīsei tika piešķirta Latvijas PSR Sarkanā krusta biedrības atzinība. Un beidzot 1972. gadā un 1973. gadā kopa ieguva 1. vietu Gulbenes rajona sacensībās, fakts, kas tika, protams, atspoguļots arī vietējā preses izdevumā “Dzirkstele”.

Jau par tradīciju kļuvušas sanitāro kopu sacensības, šogad tās notika aizvadītajā sestdienā. Sacensību norises vieta un visi posteņi bija pārdomāti iekārtoti. No rīta sacensību galvenais tiesnesis P. Kovaļovs iepazīstināja tiesnešus ar sacensību noteikumiem. Atklāšanas parādē nostājās sešas komandas. Pirmie ierindā bija pagājušā gada uzvarētāji zvērkopības saimniecības pārstāvji, aiz viņiem sadzīves pakalpojumu kombināta komanda, tad rūpnīcas «Straume» 4. ceha, Vidzemes alus rūpnīcas, «Daiļrades» un Rankas kartona fabrikas sanitārās kopas. Par ierašanos un gatavību sacensībām kopu komandieri ziņoja galvenajam tiesnesim P. Kovaļovam. Viņš savukārt ziņoja rajona izpildu komitejas priekšsēdētāja vietniekam P. Lasmanim. Sacensības atklāja P. Lasmanis. Viņš sanitārajām kopām vēlēja veiksmīgus startus. Pēc izlozes komandierus iepazīstināja ar sacensību vietu. Tad sākās starti. Sanitāro kopu dalībnieki savus uzdevumus veica īpašos tērpos un nepieciešamības gadījumos uzvilka gāzmaskas. Kad bija apkopoti rezultāti, izrādījās, ka veiklāk un prasmīgāk startējusi zvērkopības saimniecības komanda, kas ieguva pirmo vietu un Sarkanā Krusta biedrības republikas Centrālās Padomes ceļojošo kausu. Otrajā vietā ierindojās sadzīves pakalpojumu kombināta komanda, ko apbalvoja ar karodziņu. Trešo vietu ieguva rūpnīcas «Straume» 4. ceha pārstāvji, kas saņēma diplomu. Gatavojoties sacensībām, lielo darbu paveica zvērkopības saimniecības kopas komandiere R. Ķīse, politvadītāja S. Sniķere un feldšere S. Rone. Šo pasākumu atzinīgi novērtēja Sarkanā Krusta biedrības republikas Centrālās Padomes vecākais inspektors R. Kotello.[10] 

Pēc ciemata iedzīvotāju ziņām, 1984. gads bija pēdējais sanitāro kopu dzīvē. Līdz ar M. Gorbačova nākšanu pie varas, valsts izbeidza gatavošanos karam.

Ekskursijas

Pirmās ziņas par kolektīva ekskursijām, kuras vēl pie tam ir pilnībā vai daļēji apmaksātas no saimniecības vai arodbiedrības līdzekļiem, fiksējamas 1957. gada 3. jūnija arodbiedrības vietējās komitejas sēdes protokolā, kad tā nolemj atbalstīt strādājošo iniciatīvu un lūgt administrāciju piešķirt automašīnu ekskursijas organizēšanai pa Latvijas PSR kultūrvēsturiskajām vietām.[11] Aktīvi sāka braukt ekskursijās 70. gados, kad saimniecības direktore bija Z. Vīksne. Šajā laikā konstatējamas arī pirmās individuālās ekskursijas, ceļazīmes uz kurām tika dalītas caur arodbiedrības vietējo komiteju. parasti arī arodbiedrības vietējā komiteja sedza kādu daļu ceļazīmes cenas. Piemēram, 1971. gadā notika ekskursija uz Puškina kalniem un Audru zvērsaimniecību.[12] 1972. gadā arodbiedrība saņēma divas tūristu ceļa zīmes pa Volgu, braukuši V. Gāgans un I. Boļšakovs. Z. Vīksne 1974. gadā saņēmusi ceļazīmi braucienam uz Ziemeļosetiju – Kaukāzu.  Notikusi arī ekskursija uz Karpatiem.[13] 1986. gadā izskan ierosinājums, ka vajadzētu braukt ekskursijā ar vilcienu pa maršrutu Rīga–Pleskava, Novgoroda, Ļeņingrada–Rīga. Ceļazīmes cena 65 rubļi. 20 cilvēku grupai vajadzīgi 1300 rubļi. Nolemj piešķirt apmaksātas ceļazīmes no uzņēmuma fonda sociālistiskās sacensības uzvarētājiem un labākajiem savās specialitātēs.[14] 1987. gadā saņemti iesniegumi no Ņ. Pavlovas un J. Pavlova, kuri lūdz atmaksāt ceļazīmju vērtību tūrisma maršrutā Rīga–Krasnojarska–Šušenska–Rīga. Ceļa zīmes cena 283 rbļ. Nolemj apmaksāt 25% un 50% apmērā.

1987. gadā ekskursijā uz Vācijas Demokrātisko republiku devās V. Fjodorova. Ceļazīmes cena bijusi 273 rubļi un saimniecība apmaksājusi 50% ceļazīmes cenas. 1987. gadā arodbiedrības vietējā komiteja apmaksājusi tūrisma ceļazīmes uz Karpatiem 50% apmērā vairākiem darbiniekiem (pilna ceļazīmes cena 157 rubļi). 1988. gadā arodkomitejā saņemtas divas ceļazīmes uz Čehoslovākiju un divas ceļazīmes uz Vācijas Demokrātisko republiku.

Kā balva par darbu saimniecībā, aizvietojot strādniekus, dodot tiem atvaļinājumu, vai par darbu lauku brigādē, katru gadu tika organizētas ekskursijas arī skolēniem. Atsevišķos braucienos devās deju kolektīvs. Tā 1988. gadā arodkomiteja izskata iesniegumu no pašdarbniekiem, kuri lūdz apmaksāt tūrisma ceļa zīmi braucienam uz Maskavu maija beigās. Nolemj apmaksāt 50% apmērā.[15] Tā kā lielai daļai strādājošo bija personīgās automašīnas, notika arī individuālas – ģimeņu vai ģimeņu un draugu kopīgas ekskursijas, kas plaši atspoguļotas letenieku albumos.

AVOTI UN LITERATŪRA

1 Rīt rajona sieviešu 13. konference. Lai jūtams mūsu devums. Dzirkstele (Gulbene), Nr.26 (28.02.1976).
2 Vīksne, Z. Vispārējs sacensību gars. Dzirkstele (Gulbene), Nr.57 (16.05.1978).
3 No sarunas ar Veltu Vanagu. 07.12.2023.
4 Grīnberga, A. Tradīcija turpinās. Dzirkstele (Gulbene), Nr.33 (15.03.1980).
5 Zariņš, K. Ik gadu vairāk dalībnieku. Dzirkstele (Gulbene), Nr.58 (17.05.1975).
6 Sirmais, O. Turēt augstu mednieka godu! Dzirkstele (Gulbene), Nr.123 (14.10.1989).
7 Iznīcinātāju bataljoni (истребительные батальоны – krievu val.) bija Padomju Savienības Iekšlietu tautas komisariāta veidoti militarizēti formējumi, kas darbojās Otrā pasaules kara laikā un atsevišķos PSRS rietumu apgabalos arī vairākus gadus pēc kara. Latvijas PSR Iekšlietu / Valsts drošības ministrijas Iznīcinātāju bataljonu komandieri. Pieejams: https://kgb.arhivi.lv/dokumenti/vdk/iznicinataju-bataljoni/vadiba
8 Vilis Vaskis. Dzirkstele (Gulbene), Nr.113 (23.09.1971).
9 https://medicine.lv/raksti/sanitaras_kopas_pme Skat. 03.09.2023.
10 Kļava, A. Sacenšas sanitārās kopas. Dzirkstele (Gulbene), Nr.68 (09.06.1973).
11 LNA AZVA 256. fonds, 3. apraksts, 1. lieta, 50. lapa.
12 LNA AZVA 256. fonds, 3. apraksts, 19. lieta, 1.–6. lapa.
13 LNA AZVA 256. fonds, 3. apraksts, 24. lieta, 1.–7. lapa.
14 LNA AZVA 256. fonds, 4. apraksts, 108. lieta, 57.–59. lapa.
15 LNA AZVA 256. fonds, 4. apraksts, 153. lieta, 17.–37. lapa.

Pētījums veikts ar VKKF mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” un Vidzemes plānošanas reģiona atbalstu.