Neija, Agnese. Letes. Gulbenes zvērsaimniecības izveide. Historia.lv (16.04.2024)

Letes ir ciemats Gulbenes rajonā, kas 1953. gadā izveidojās un attīstījās pateicoties padomju okupācijas laikā tur izveidotajai Latvijas Patērētāju biedrību savienībai piederošajai zvērsaimniecībai, ar šim laikam raksturīgu pārvaldi, ekonomiku, ideoloģiskajām tradīcijām un pat plānojumu un arhitektūru. Pateicoties savas darbības specifikai – zvērkopībai, kas bija eksportējoša nozare, kuras intensīva attīstība arī citviet Eiropā sakrita ar pēckara laiku, tas uzrādīja labākus ekonomiskās attīstības radītājus kā šajā periodā radušies kolhozi un augstāku dzīves līmeni. Letēs izveidojās savrupa ekonomiska kopiena, ar savu vienīgo darba devēju zvērkopības saimniecību, īpašu profesiju – zvērkopību, iekšēju kultūru un tradīcijām, un augstu cilvēku apmierinātības līmeni ar piederību šai vietai. Dažādu mikro un makro ekonomisku apstākļu kopsakarības dēļ, zvērsaimniecība nespēja sekmīgi turpināt savu darbību pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Likumsakarīgi, ka šodien šī vieta, līdzīgi daudzām citām Latvijā, pamazām degradējas un izzūd, jo ir zudis ekonomiskais pamats, kas nodrošināja tās pastāvēšanu.

2023. gadā Vidzemes plānošanas reģions atbalstīja pētniecības projektu “Izzūdošie ciemi Latvijā – Letes”. Šīs publikācijas mērķis ir popularizēt projektu un piedāvāt lasītājam iepazīties ar fragmentiem no topošās grāmatas atsevišķām nodaļām (Zvērsaimniecības izveide, Zvērsaimniecības ciemata celtniecība, Padomju ideoloģija, Sabiedriskā dzīve).

Alūksnes zonālā arhīva 256. fonda 1. apraksta 1. lietā – “Latvijas Pašvaldību savienības lēmumi un rīkojumi”, kā viens no pirmajiem, datēts ar 1953. gada 3. oktobri, atrodams Latvijas PSR Patērētāju biedrību Republikāniskās savienības lēmums Nr. 729 “Par Latvijas patērētāju savienības Gulbenes zvērkopības saimniecības organizēšanu.” Tajā noteikts, ka atbilstoši PSRS Centrālās patērētāju biedrību savienības (Centrsojuz) valdes 1953. gada 28. marta lēmumam (sēdes protokols Nr. 26) un 1953. gada 7. augusta PSRS Finanšu ministrijas Centrālās štatu pārvaldes vēstulei Nr. 13-845, Latvijas Patērētāju savienības valde nolemj organizēt Latvijas Patērētāju savienības Gulbenes zvērkopības saimniecību un apstiprināt Latvijas Patērētāju savienības Gulbenes zvērkopības saimniecības nolikumu.[1] Saimniecība pakļauta Latvijas PSR Patērētāju biedrību savienībai un tās uzdevums ir kažokzvēru audzēšana. Saimniecība darbojas pēc saimnieciskā aprēķina principiem, tai ir pastāvīga bilance, kas ieiet kopējā LPBS bilancē un savs norēķinu konts bankā; savs zīmogs (apaļais) un spiedogs.[2] Saimniecība reģistrēta LPSR Finanšu ministrijas reģistrā 1953. gada 12. oktobrī.[3]

Ilggadējais saimniecības direktors Guntis Elstiņš raksta, ka līdz 1953. gadam saimniecības teritorija piederēja Gulbenes rajona patērētāju biedrības sagādes kantora olu-putnu bāzei. Letu ezeram apkārt bija ierīkota dēļu sēta un uzceltas dažas ēkas, kur atradās pīles. Zeme piederēja Valsts fondam, kuru nebija izdevīgi pievienot kādam no tuvākajiem kolhoziem. Teritorija atradās mežu vidū. Ļoti maz bija palicis agrāko saimnieku dzīvojamo māju. Zemes kopplatība sastādīja 540 ha t.sk 270 ha mežu, 120 ha aramzemes, ganību un pļavu. Zem ūdens atradās 10 ha liela platība t.sk. Letu ezers. Saimniecība atradās 220 km no Rīgas, 25 km no Gulbenes, 5 km no Gulbenes-Zeltiņu ceļa. 1953. gada rudenī saimniecībā tika iepirktas pirmās 160 sudrablapsas. Pirmās strādnieces bija Leonīda Kļaviņa un Marta Zaibelezvērkopes, 1953. gada decembrī viņas brauca mācīties kursos uz Madonas zvērkopības saimniecību.[4]

Tā kā saimniecības galvenais uzdevums bija kažokzvēru – galvenokārt lapsu – audzēšana (pastāvēja idejas arī par ūdeļu un trušu audzēšanu), tad nozīmīgu vietu saimniecības dokumentos – finanšu-ražošanas plānos un finanšu atskaitēs ieņem dati, kas attiecas tieši uz lapsu audzēšanu, produkcijas pašizmaksu, barības bāzi u.tml. Lapsu pamatsastāva skaita palielināšana, produkcijas pašizmaksas pazemināšana un kažokādu kvalitāte, tāpat to nodotais skaits un rezultātā saimniecības peļņa bija vieni no galvenajiem saimniecības izaugsmes rādītājiem. Arī veiktie saimnieciskie un celtniecības darbi lielākoties attiecās uz fermas paplašināšanu vai labiekārtošanu. Savukārt saimniecības palīgsaimniecība – graudaugu, dārzeņu, kartupeļu audzēšana, lopkopība – govis, cūkas un mājputni, kaut arī patērēja ievērojamus darba spēka resursus, spēja nodrošināt tikai nelielu daļu no lapsu barības bāzes. Uz 1954. gada 1. janvāri saimniecībā bija 100 pamatsastāva lapsas (no kurām 75 bija mātītes) un 225 kucēni. Vienai mātītei bija dzimuši vidēji 3 kucēni. 100 kucēnus bija plānots izlietot lapsu pamatsastāva papildināšanai, un 125 kažokādu ieguvei (par cenu 950 rubļi gab., attiecīgi summa – 119 tūkstoši rubļu). Palīgsaimniecībā izmantoti 27 hektāri zemes, apsēti ar vasaras kultūrām, no tiem kartupeļi 4 hektāri un dārzeņi 4 hektāri, pārējie graudaugi. Attiecīgi tika ievākti 60 centneri dārzeņu; 40 centneri kartupeļu un 13 centneri graudu. Saimniecībā šajā gadā ir astoņas govis, divas cūkas un pieci zirgi. Graudi, piens, gaļa vai vilna valstij nav nodoti.[5]

Saimniecības izaugsmē nozīmīgs bija Latvijas Patērētāju biedrību savienības lēmums Nr. 18, “Par Latvijas Patērētāju biedrību savienības Gulbenes zvērsaimniecības pamatsastāva veidošanu”, pieņemts 1956. gada 11. janvārī, kas paredzēja palielināt saimniecības rentabilitāti un samazināt dzīvnieku audzēšanas pašizmaksu, atļaujot Gulbenes zvērsaimniecībai palielināt lapsu pamatsastāvu līdz 1000 lapsām. To plānoja nodrošināt ieskaitot 288 lapsu kucēnus pamatsastāvā par kopējo summu 288 tūkstoši rubļu. Šim nolūkam Latvijas Patērētāju biedrību savienības Finanšu nodaļa pārskaitīja zvērkopības saimniecībai 200 tūkstošus rubļu.[6] Tā paša gada 27. decembrī sekoja lēmums Nr. 1012 “Par Latvijas Patērētāju biedrību savienības Gulbenes zvērsaimniecības pamatsastāva palielināšanu”, kas paredzēja vēl par 200 lapsām palielināt zvēraudzētavas pamatsastāvu ieskaitot tajā 200 togad dzimušos kucēnus par kopējo summu 200 tūkstoši rubļu, kas tika pārskaitīti Gulbenes zvērsaimniecībai.[7] Tādejādi uz 1957. gada 1. janvāri zvēru pamatsastāvā bija jau 1200 lapsas, no kurām 1000 – mātītes, 200 – tēviņi. Šajā gadā piedzimuši 2500 kucēni, no kuriem 1200 tika iekļauti pamatsastāvā. 1958. gadā bija plānots palielināt lapsu pamatsastāvu līdz 2400 lapsām (2000 mātītes, 400 tēviņi).[8]

Sākot ar 1958. gadu saimniecības gada pārskatos parādās interesants dokuments rīkojuma formā, kas sniedz pilnīgāku priekšstatu par saimniecības lietām nekā pašu veidotie pielikumi pie gada pārskatiem. Datēts ar 1958. gada 1. martu, tas atklāj zvērsaimniecības saimnieciskās darbības rezultātus par 1957. gadu. LPBS konstatē, ka 1957. gadā plāns par kucēnu ieguvi izpildīts par 100,3%; plāns par zvērādu realizāciju izpildīts par 147%; vidējā vienas lapsas pašizmaksa samazinājusies – plānoti bija 835 rubļi, faktiskā pašizmaksa – 725 rubļi, taču vienas ādas realizācijas cena paaugstinājusies – pēc plāna bija jābūt 1200 rubļiem, faktiski – 1238 rubļi. Saimniecības peļņai pēc plāna bija jābūt 466,9, bet faktiski bija 903,3 tūkstoši rubļu. Kapitālās celtniecības plāns saimniecībā bija ieplānots par summu 1060 tūkstoši rubļu, realizēts par 1042 tūkstošiem rubļu.

Attiecībā uz palīgsaimniecības rezultātiem, graudaugu plāns paredzēja iegūt 11 centnerus vasarāju no hektāra, bet faktiski ieguva 12, ziemāju plāns bija 10 centneri, faktiski ieguva 10,5 centnerus. Dārzāju plāns paredzēja iegūt 150 centnerus no hektāra, faktiski ieguva 182 centnerus. Plāns attiecībā uz kartupeļu audzēšanu paredzēja iegūt 120 centnerus no hektāra, faktiski ieguva 122 centnerus. Piena izslaukums bija paredzēts 21 centners no govs, – ieguva 22,5 centnerus. Līdztekus sasniegumiem, 1957. gadā saimniecībā konstatēta virkne nepilnību – miruši 3,2% jeb 85 kucēni. Zvēri saindējās attārpošanas rezultātā, krita 33 lapsas.

1958. gada sākumā darbu zaudē saimniecības pirmais direktors Naums Gribovs (1953.03.10.–1958.01.04.). Saimniecības arhīva lietās, datēts ar 1958. gada 15. aprīli atrodams “Pieņemšanas-nodošanas akts sakarā ar direktoru maiņu”, ar kuru saimniecības direktora posteni pārņem jaunieceltais direktors Jevgēnijs Bazarovs (1958.01.04.–1961.14.10.). Aktā par lietu pieņemšanu-nodošanu konstatēta virkne nepadarītu darbu, piemēram, saimniecība nav apgādāta ar degvielu un smērvielām. Personāla uzskaite nav kārtībā, tikai 50% darbinieku ir darba grāmatiņas un vairumā gadījumu nav aizpildītas ar ierakstiem, kā likums, trūkst atsauksmju no iepriekšējām darba vietām. No gaļas produktiem zvēru barībai ir tikai zivju pasta un dažas mucas gaļas pastas. Līgumu ar barības piegādātājiem nav, un regulāra barības piegāde netiek garantēta. Zvēraudzētava izjūt akūtu kautuvju gaļas atlikumu trūkumu un muskuļu gaļas – zirga gaļas – trūkumu. No saknēm trūkst burkānu, sīpolu, ķiploku. Barības rezervju trūkums ir radījis saimniecībā smagu situāciju, kas var novest pie zvēru bojāejas. Zvēru virtuves kaulu smalcinātājs ir nepietiekamas jaudas. Saimniecībā ir tehnikas vienības, kuras
nevar izmantot piemēram, traktora kultivators, zirgu kultivators u.c. No četrām automašīnām tikai viena ir izgājusi tehnisko apskati, pārējām nepieciešams kapitālais remonts u.c. No būvēm elektrostacija ar nepabeigtu montāžu (nav nodota ekspluatācijā), netiek arī lietota, jo saimniecība ir pievienojusies augstsprieguma valsts elektrolīnijai.[9]

1959. gada sākumā LPBS Sagatavju pārvalde nav apmierināta arī ar jaunā saimniecības direktora Bazarova darbu un, kaut gan saimniecība strādā ar peļņu, atzīmē virkni nepilnību, tostarp pārvalde vērš direktora uzmanību uz viņa “atraušanos no kolektīva” un faktu, ka viņam nav vajadzīgo lietišķo attiecību ar darbiniekiem. Iesaka mainīt attieksmi pret kolektīvu.[10]

Saimniecības direktora Jevgēnija Bazarova ziņojums pie 1960. gada pārskata ir garš, un vienlaikus ļoti izsmeļošs. Tas atklāj detalizētu un pilnvērtīgu ainu par saimniecības stāvokli 1960. gadā. No tā secināms, ka 1960. gadā saimniecībā strādā nu jau četras brigādes – 3 sudrablapsu brigādes un viena polārlapsu brigāde. Ir veikts ievērojams darbs trūkumu novēršanai, piemēram, bonitēšanas rezultātā vaislai atlasīti zvēri ar labākām kažoka īpašībām, kas labāk atbilst jaunajam standartam, bet izbrāķēti zvēri, kuriem sudrabotums ir mazāk kā 60%. Uz 1. janvāri saimniecībā bija 1806 sudrablapsas, no kurām 1512 bija mātītes. Asiņu atjaunošanai ievesti 20 jauni sudrablapsu tēviņi. Polārlapsu brigādē atstāti 504 zvēri, asiņu atjaunošanai no Kolas zvērsaimniecības atvestas 72 zilās polārlapsas. Izbrāķēti visi standartam neatbilstošie zvēri. Sakarā ar zemo kažokādu kvalitāti, zvēru pamatsastāvs ir samazināts par 100 lapsām.

Bazarovs ziņo, ka neskatoties uz ārkārtīgi grūto situāciju, kas izveidojusies 1960. gadā sakarā ar gaļas produktu trūkumu (trūkst saldētavas), barības piegādē pārrāvumu nav bijis. Barošana tikusi veikta saskaņā ar zootehniskajām normām, izņemot piena produktu grupu, kuras trūkums īpaši negatīvi iespaidoja ziemas-pavasara periodus. Sākot ar 15. augustu zvēriem tika noteikta viena badošanās diena, kas veicināja barības patēriņu nākamajās dienās, veicinot zvēru svara pieaugumu. Tas ļāva saimniecības darbiniekus izmantot palīgsaimniecības darbos.

Bazarovs ir pirmais no vadītājiem, kas jau 1960. gadā norāda uz saimniecības nepietiekamajām celtniecības un mehanizācijas jaudām. Daudzstāvu šedos nepieciešams ierīkot automātisko ūdens padevi un ievilkt elektrību. Ļoti nepieciešams vetpunkta izolators, bet 1961. gada prioritāte ir zvēru virtuves rekonstrukcija. Kaut arī celta 1957. gadā, zvēru virtuve neapmierina izaugušās zvērsaimniecības vajadzības ne platības, ne aprīkojuma ziņā. Vēl pie tam 1960. gadā virtuvē vairākās vietās ir iebrukuši griesti. Virtuves rekonstrukcijas projektēšanas uzdevums ir iedots projektu darbnīcai, bet projektēšana virzās ļoti lēni un jauno kucēnu dzimšanas un audzēšanas periodā virtuve vēl noteikti nebūs gatava. Ir nepieciešama viegli celta pagaidu virtuve. Otra nepieciešamība ir zvēru kautuve. Saimniecībā trūkst arī dzīvojamo platību. Ar lielām grūtībām, pārtaisot kopmītni vienistabas dzīvokļos, ir izdevies izmitināt jaunlaulātos. Nepieciešama vienas dzīvojamās mājas celtniecība. Otrajai dzīvojamai mājai vajadzīgs kapitālais remonts. Ir uzcelts veikals uz diviem pārdevējiem, ir bērnu dārzs un silīte, neliela skatītāju zāle ar mazu skatuvi un stacionāru kino aparātu. Nav savas telpas bibliotēkai.

1960. gadā nodota ekspluatācijā viena divstāvu māja, desmit vienstāvu šedi sudrablapsu kucēniem un noliktava. Veikals-ēdnīca pieņemts ekspluatācijā ar trūkumiem attiecībā uz elektrifikāciju un līdz ar to nevar tikt pilnībā lietots. Ir uzcelta saldētavas ēka, bet bez montāžas darbiem – trūkst materiālu; centrālās bāzes piešķirtie kompresori ir izrādījušies ne tās markas un tika atgriezti atpakaļ. Citi saņemtie kompresori pēc speciālistu atzinuma arīdzan nav lietojami. Tas notiek tādēļ, ka speciālisti nepiedalās iekārtu izvēlē centrālajā bāzē. Iegādāta un uzstādīta jauna lieljaudas gaļas mašīna.[11]

Neskatoties uz minēto, 1960. gada saimniecības darba novērtējumā, ko veikusi LPBS Sagādes pārvalde, cita starpā uzsvērts, ka plāns par sudrablapsu un polārlapsu kucēnu iegūšanu ir pārpildīts:, kucēnu pašizmaksa samazinājusies un krasais pašizmaksas kritums ir radījis ievērojamu virsplāna peļņu – 1284,4 tūkstošus rubļu. Kopējā saimniecības peļņa saimnieciskās darbības rezultātā bijusi 2684,6 tūkstoši rubļu. Panākumus nodrošinājis pilnveidotais ciltsdarbs, tomēr kažokādu produkcija joprojām ir neapmierinoša. Labas kvalitātes pirmās krāsas ādu bez defektiem procentuāli joprojām ir maz. Līdz ar to kažokādu realizācijas cena nav tik augsta kā plānā paredzēts. Lielais procents defektīvo ādu ir radies no nepareizas pirmapstrādes (nav notikusi ādu ķemmēšana).

Saimnieciskajā dzīvē pieļauta virkne nolaidību: nav savlaicīgi veikts dzīvojamo telpu un ražošanas telpu remonts, elektrostacijas ēka tiek izmantota kā noliktava un netiek pieņemti nekādi mēri, lai nodotu to ekspluatācijā.

Neskatoties uz to, ka saimniecība pati sevi nespēj apgādāt ar kombikormu, nekādi pasākumi šim nolūkam nav veikti, piemēram, palielināta sējumu platība. Netiek veikta saimniecības zemju meliorācija. Netiek palielināts piena lopu daudzums, no saimniecībā esošajām 14 govīm, iegūst tikai 15 % no nepieciešamā piena produktu daudzuma. Sabiedriskā ēdināšana ir organizēta neapmierinoši, ēdnīca netiek pietiekami apgādāta ar produktiem un strādā slikti. Nesavlaicīgi tiek dots projektēšanas uzdevums celtniecības objektiem, kas ir novedis pie aizkavēšanās ar tehniskās dokumentācijas izstrādi un celtniecību.[12]

1961. gada 28. septembrī Bazarovam tiek izteikts rājiens un viņš tiek atbrīvots no ieņemamā amata ar 14. oktobri.[13] 1961. gada atskaites pirmo reizi paraksta jaunais saimniecības direktors Vladimirs Morozovs (1962.01.01.–1966.21.06.), kurš būtībā neko kardināli neizmaina saimniecības darbā. Tāpat kā priekšteči, viņš atskaitēs akcentē neapmierinošos celtniecības un saimniecības mehanizācijas tempus.[14]

1964. gadā saimniecībā tiek veikta dokumentāla revīzija, kurā konstatēts, ka joprojām neapmierinoši norit pasākumi, lai novērstu problēmas ar zvēru ēdināšanu un kucēnu mirstību, vienas lapsas pašizmaksa no gada uz gada ir pieaugusi. Neskatoties uz to, ka zvēraudzētavai ir palīgsaimniecība, 1963. gadā zvēri bija apgādāti ar sakņaugiem un dārzeņiem tikai 50% apmērā, bet piena produktiem tikai 20 %. Tāpat nepietiekamā daudzumā zvēri saņem vitamīnus, augu eļļas, raugu. Zvēraudzētavas vadība velta nepietiekošas pūles barības rezervju veidošanai. Subprodukti tiek piegādāti no lieliem attālumiem – Veļikije Luki, Ostrova, Ļvova. Slikti tiek veikts selekcijas darbs. Gadu no gada pasliktinās kažokādu kvalitāte. 1963. gadā vidējā kažokādas realizācijas cena sudrablapsām bija 67,92 rubļi. Ja 1962. gadā brāķa kažokādas bija 3,8%, attiecībā pret kopējo skaitu, tad 1963. gadā sudrablapsu brāķa procents bija 5,5, bet polārlapsām 9,2%. Nopietni trūkumi vērojami arī palīgsaimniecības darbā: piena plāns 1963. gadā netika izpildīts, vidējais izslaukums no vienas govs bija 2425 kg. Piena pašizmaksa pirmajā pusgadā sastādīja 14 kapeikas litrā, taču tas tika pārdots saimniecības darbiniekiem par 13 kapeikām litrā. Sakarā ar cāļu slikto aprūpi, ir notikusi 8% cāļu krišana attiecībā pret iepirkto skaitu. Kaut gan saimniecības teritorijā ir ierīkots veikals, darbiniekiem joprojām tiek pārdotas saimniecībā iegūtās olas. Pavēlē cita starpā norādīts: uzlabot selekcijas un zvēru aprūpes darbu; izbeigt lauksaimniecības produktu pārdošanu darbiniekiem pa tiešo no noliktavas; pārdošanu veikt tikai caur veikalu par vairumtirdzniecības cenām; pārstāt veikt nelikumīgas piemaksas darbiniekiem, piemēram, par pirts kurināšanu u.c.; uzlabot palīgsaimniecības darbu.[15] Pret šiem ieteikumiem visai veiksmīgi protestē arodbiedrība un arī panāk savu.

1966. atkal ir direktoru maiņas gads saimniecībā un darbu sāk pirmais direktors latvietis – Hugo Akmentiņš (1966.01.11.–1971.01.07), kurš gan latviski nav runājis, bet 1971. gadā Zaiga Vīksne (1971.01.07.–1981.01.02.). 1973. ir saimniecības jubilejas gads. Uz iepriekšējo gadu izaugsmi un perspektīvu vietējā presē atskatījās tā laika direktore. No Latvijas Patērētāju biedrību savienības četrām zvērkopības saimniecībām mūsējā ir “vecākā māsa”, vienīgā, kas specializējusies polārlapsu un sudrablapsu audzēšanā. Šoruden mēs atskatāmies uz tās pastāvēšanas 20 gadiem. Gulbenes zvērkopības saimniecība dibināta 1953. gadā. Rudenī ieveda pirmos vaislas zvērus 100 sudrablapsu. 1954. ražošanas gadā ieguva 105 kucēnus. Visa saimniecības peļņa bija tikai 220 rubļu. Turpmākajos gados pamatzvēru skaits strauji palielinājās. 1958. gadā iepirka pirmos polārlapsu vaisliniekus. Līdz ar to saimniecība sāka specializēties divu zvēru sugu audzēšanā. No 1954. līdz 1972. gadam saimniecība izaudzējusi 81 246 sudrablapsu un 61 131 polārlapsu kucēnu, dodot 3 567 450 rubļu lielu peļņu. Gadu no gada Gulbenes zvērkopības saimniecība strādājusi ar augstu rentabilitāti. Dažos gados tā sudrablapsām sasniegusi 43, bet polārlapsām 70 procentu. Palielinājusies strādnieku materiālā labklājība. Pirmajos saimniecības pastāvēšanas gados zvērkopja vidējā mēnešalga bija no 45 līdz 65 rubļiem, bet 1972. gadā sasniedza 133 rubļus mēnesī. Gandrīz visi strādājošie apgādāti ar labiekārtotiem dzīvokļiem saimniecības ciematā. Ir savs bērnudārzs un mazbērnu novietne, feldšeru punkts, veikals, pasts, krājkase. Piecas reizes dienā kursē autobuss gan uz Gulbeni, gan Alūksni. Pašlaik projektētāji izstrādā mērniecības un ciemata attīstības ģenerālplānu. Līdz 1980. gadam ražošanas apjoms divkāršosies, ciemats paplašināsies, turpināsies tā labiekārtošana.

Saimniecība 1972. gadā realizēja zvērādu produkciju par 891 tūkstoti rubļu, dodot 274 tūkstošus rubļu lielu peļņu ar 50 procentu rentabilitāti. Pēc aptuveniem aprēķiniem redzams, ka šogad iepriekšējā gada rādītājus pārsniegsim. Sekmīgi pildām sociālistiskās saistības. Polārlapsu audzētāji kucēnu ieguves plānu izpildījuši par 114 procentiem. Par labāko izvirzījusies pirmā polārlapsu brigāde (brigadiere Anda Boļšakova), kura gada plānu izpildījusi par 118 procentiem. Par pusgada rezultātiem sociālistisko saistību izpildē desmit strādnieku apbalvoti ar ceļojošajiem vimpeļiem. Mūsu zelta fonds ir kadri. Cilvēki mainās reti. No 125 strādājošiem 62 saimniecībā nostrādājuši ilgāk par 10 gadiem. No tiem 35 ilgāk par 15 gadiem. Daudziem zvērkopības saimniecība ir pirmā un pēdējā darba vieta. Mums rosīgi darbojas sieviešu vokālais ansamblis, kurš sniedz koncertus arī ārpus saimniecības. Sanitārā kopa divus gadus pēc kārtas rajona sacensībās izcīnījusi pirmo vietu. Arī fizkultūrieši gūst labus rezultātus rajona mēroga sacensībās. Nākamie 20 gadi mums būs straujas attīstības un progresa gadi. Palielināsies ne tikai ražošanas apjoms, bet arī strādājošo materiālās labklājības un kultūras līmenis. Ir jāaug tāds ir dzīves likums.[16]

Tomēr tā nenotiek. 70. gadu pirmajā pusē saimniecība ieiet savā stabilitātes fāzē – tiek sasniegti augstākie rentabilitātes rādītāji, nostabilizējas darbinieku skaits, taču ieguldījumi saimniecības attīstībā netiek veikti. Sākas stagnācija.

Aplūkojot Gulbenes zvērsaimniecības izaugsmi sava laika kopējā zvērkopības nozares attīstības kontekstā, atklājas interesanta aina, kur no vienas puses saimniecība iekļaujas nozares ekonomiskās dzīves plūdumā, bet no otras puses, pateicoties savam īpašajam padotības statusam – LPBS, darbojas samērā atrauti no kopējiem attīstības procesiem. 20. gs. 60.–70. gadi ir zvērkopības uzplaukuma laiks. Nozare ir rentabla un tās attīstībā citviet tiek veikti nopietni kapitālieguldījumi – būvētas saldētavas ar 300–700 tonnu ietilpību, iekārtotas barības virtuves ar daudz ražīgākām iekārtām; parādās barības izvadājamie ratiņi, vēlāk arī mehanizēti barības izdalītāji, tiek pārkārtota zvēru dzirdināšana. Daudzās saimniecībās uzceļ ādu pirmapstrādes cehus, kur zem viena jumta atrodas ādu dīrātava, apstrāde, šķirošana un sagatavošana pārdošanai. Mazliet vēlāk, 70.–80. gados, sākas darbietilpīgo procesu mehanizēšana arī ādu apstrādē, rodas darbgaldi ādu dīrāšanai, attaukošanas mašīnas, žāvējamie skapji u.c.[17] Valsts un kolhozu saimniecībās šajā laikā ienāk arī pirmā ārzemju pieredze un iespēja iegādāties pirmās importa iekārtas. Nozares efektivitātes ziņā un kažokādu ražošanā uz vienu iedzīvotāju Latvija tolaik ierindojās pirmajā vietā starp padomju republikām.[18] Pretēji šiem procesiem, Gulbenes zvērsaimniecība vēl 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā saņem aizrādījumus par savu tehnoloģisko atpalicību. Saimniecības saldētavas apjoms ir tikai 100 tonnas un tas bija nepietiekams pat pirmajos gados pēc uzcelšanas, nemaz nerunājot par vēlākajiem. Laika posmā, kad citās saimniecībās būvē pat somu pirtis, Gulbenes zvērsaimniecībā manāms izteikts celtniecības objektu apsīkums. Nozarei analoģiski kapitālieguldījumi šeit netiek veikti-nekādas importa iekārtas vai ražošanas procesu mehanizācijas, toties tas ļāva Gulbenei saglabāt zemu ādu pašizmaksu un attiecīgi augstu rentabilitāti. Tāpat arī LPBS neļauj veikt sev piederošajās saimniecībās ādu ģērēšanu, tādēļ arī šī nozare Letēs neattīstās. Visas Gulbenes zvērsaimniecības kažokādas tiek nodotas Krievijā, tādēļ nav nekādu iestrāžu sadarbībai ar vietējo tirgu.

Savus augstākos rentabilitātes rādītājus Gulbenes zvērsaimniecība sasniedza 1974. gadā, pēc tam vairākus gadus piedzīvojot kritumu. Atbilstoši Gunta Elstiņa apkopotajiem datiem saimniecības rentabilitāte 1974. gadā bija 64,1%; 1975. gadā – 55,1%; 1976. gadā – 42,3%; 1977. gadā – 40,4%; 1978. gadā – 40,2%; 1980. gadā – 38,3%; 1981. gadā – 46,4%; 1982. gadā – 41,4%; 1983. gadā – 46,6%; 1984. gadā – 45,3%; 1985. gadā – 57,1% un 1986. gadā – 55,1%.[19]

Turpmāko gadu saimniecības finanšu dokumenti vairs nepasaka neko būtiski jaunu. Attiecībās ar LPBS parādās tāda kā saimnieciska un birokrātiska liekulība. Saimniecības vadība regulāri saņem pārmetumus, piemēram, par pārmaksām darbiniekiem, un pavēles, lai tas tiktu nekavējoties novērsts. To izdarīt gan neizdodas, jo saimniecībā trūkst darbinieku, esošajiem ir jāstrādā papildus slodzes, tātad nepieciešams tos arī papildus algot. Tāpat saimniecība regulāri tiek aicināta palielināt zvēru pamatsastāvu, neņemot vērā, ka zvēriem nav mitekļu un trūkst arī darbinieku, kas tos varētu apkopt.

1980. gadā saimniecību sāk kontrolēt LPBS Galvenās sagādes pārvaldes vecākā vetārste G. Udaļcova, kura ir pirmā, kas revīzijas aktos godīgi atzīst, ka saimniecības problēmas nav atrisināmas ar pašas saimniecības spēkiem. Kā norāda Udaļcova, lai uzlabotu zvēru kvalitāti saimniecībā, un izaudzētu lielākus zvērus, laikā no jūlija līdz septembrim nepieciešams palielināt barības devas, bet saimniecībai nav iespējams sagatavot nepieciešamās produktu rezerves saldētavas mazās jaudas dēļ. Lai nodrošinātu zvēru skaita pieaugumu un to kvalitātes uzlabošanu, saimniecībai nepieciešama saldētava ar 300 tonnu jaudu, tāpat nekavējoties nepieciešams pabeigt zvēru virtuves rekonstrukciju. Jau pašlaik saimniecībai trūkst strādnieku, taču jaunus nav iespēju pieņemt, par cik trūkst dzīvojamo platību. Pie tam, saimniecība atrodas 23 km no Gulbenes, tāpēc nav iespējams pieņemt darbā arī pilsētā dzīvojošos. Darba spēka trūkuma dēļ strādnieki ir nodarbināti virsstundās un brīvdienās. Saimniecībai nepieciešams uzcelt dzīvojamo māju. Zvēru mājiņas ir novecojušas un nav piemērotas zvēru uzturēšanai, arī šedi, kur uzturas vaislas zvēri nav piemēroti zvēru aplecināšanai un dzemdībām. Lai uzlabotu ādu kvalitāti, jānomaina pinums mājiņām. Zvēru kopšana un barošana nav mehanizēta, galvenokārt roku darbs. Saimniecībā nav ādiņu apstrādāšanas ceha. Kopumā Udaļcova saimniecības darbu novērtē pozitīvi.[20]

Šādi, ar nelielā amplitūdā mainīgām sekmēm, saimniecība darbojas līdz pat 90. gadu pirmajai pusei. Līdztekus pārējiem kažokādu ražotājiem Latvijā, tā vēlreiz piedzīvo ekonomisku uzplaukumu 80. gadu beigās, kas tiek uzskatīts arī par visas Latvijas zvērsaimniecības augstāko punktu, bet 1992.–1993. gadā, līdzīgi kā citas zvērkopības saimniecības Latvijā, sāk saskarties ar pirmajām grūtībām.

Apstākļi, kas gala rezultātā izraisīja saimniecības likvidāciju, pēc šī raksta autores domām, nav unikāli, tikai šai vietai raksturīgi, bet piemita visai 1990.–2000. gadu situācijai tautsaimniecībā kopumā, tāpat tādi, kas raksturīgi tieši kažokzvēru audzēšanas nozarei. Ar 1991. gada decembri tika atcelti visi preču un pakalpojumu cenas regulējošie noteikumi un piemaksas lauksaimniecības produkcijai. Valsts noteica ļoti zemus ievedmuitas tarifus importa precēm, kā rezultātā strauji attīstījās inflācija. Vietējo tirgu pārpludināja importa preces un vietējie uzņēmumi, kas būtu varējuši turpināt strādāt, bija spiesti pārtraukt darbu. Toreizējā Latvijas Bankas monetārā politika noteica ļoti augstu lata kursu attiecībā pret pārējām valūtām, kā rezultātā samazinājās Latvijas preču konkurētspēja ārzemju tirgos. Rezultātā simtiem uzņēmumu Latvijā slēdza.[21] Tā laika liberālās ekonomikas apstākļos viegli dibinātās bankas izraisīja nopietnu banku krīzi 1995. gadā, kad sabruka banka Olimpija, Banka Baltija un citas. 1998. gadā uzņēmumiem bija jāpārdzīvo t.s. Krievijas krīze, kad Krievijas rubļa devalvācijas rezultātā sabruka eksporta tirgus uz Krieviju. Jāpiemin arī 2007.–2010. gada globālā finanšu krīze, kā rezultātā Latviju pameta liels iedzīvotāju skaits. Visi šie ir faktori nopietni ietekmēja arī Gulbenes zvērsaimniecības darbu, kas atspoguļojas šī perioda finanšu rādītājos, īpaši ja ņem vērā, ka lielākā daļa produkcijas tika realizēta ārzemēs.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Latvijas PSR Patērētāju biedrību savienības Gulbenes zvērsaimniecība sākumā tika pārsaukta par Latvijas Republikas Patērētāju biedrību savienības Gulbenes zvērkopības saimniecību (1990.14.05.–1993.10.06.), bet kopš 1993. gada10. jūnija par Latvijas Kopdarbības Centrālās savienības “Turība” Gulbenes zvērsaimniecību. Juridiski kopš 1992. gada Gulbenes zvērsaimniecība bija LKCS "Turība" piederoša sabiedrība ar ierobežotu atbildību ar pamatkapitālu 80 571 lats. 90. gadu sākumā saimniecībā vēl turpinājās 80. gadu beigu labvēlīgā ekonomiskā inerce un līdz pat apmēram 1997. gadam saimniecība darbojās ar peļņu, kaut arī tās rentabilitāte gadu no gada dramatiski kritās. Tam par iemeslu galvenokārt bija jaunie izaicinājumi, ar kuriem saskārās visas tajā laikā pastāvošās kažokzvēru audzēšanas saimniecības. Pirmkārt, cilvēkiem trūka pieredzes, lai darbotos jaunajos ekonomiskajos apstākļos, kad nomainījās viss – sākot no prasībām grāmatvedības uzskaitei līdz mārketingam. Tāpat zvēru audzēšana bija ļoti atkarīga no lētiem un viegli pieejamiem pārtikas ražošanas atlikumiem, kuri kļuva aizvien mazāk pieejami un aizvien dārgāki, tāpat sadārdzinājās to transportēšanas izdevumi. Naudas aprite kažokzvēru audzēšanas saimniecībās parasti ir lēna, tādēļ praktiski visas saimniecības saskārās ar apgrozāmo līdzekļu trūkumu – trūka līdzekļu barības iepirkšanai, algu un nodokļu maksājumiem. Nestabilitāte banku sektorā radīja grūtības šos līdzekļus aizņemties. Kopsakarā ar uzticamu, ilgtermiņa kredītu neesamību parādījās cita problēma – visai padomju okupācijas laika ražošanas sistēmai raksturīgā tehnoloģiskā atpalicība, saimniecības vajadzēja modernizēt un to darbu mehanizēt, lai ietaupītu darba spēka resursus, taču tam nebija nedz pašu līdzekļu, nedz pieejamu, lētu kredītu. Sadārdzinājās elektroresursi un citi resursi, kas atstāja iespaidu uz ādu pašizmaksu.

Alūksnes zonālā arhīva lietās atrodami saimniecības revīzijas komisijas pārbaudes akti, kas sniedz ieskatu galvenajos 90. gadu perioda ražošanas rādītājos. 1997. gads ir pirmais, kad saimniecība strādā ar zaudējumiem. 1997. gada 17. aprīļa revīzijas lēmumā atzīmēts, ka 1996. gads noslēdzies ar peļņu 5,5 tūkstoši latu, bet rentabilitāte nokritusies līdz 4,4%. Savukārt 1997. gada 1. ceturksnī jau pieļauti pirmie zaudējumi. Ievērojami samazinājies iegūto kucēnu skaits, bet kucēnu uzturēšanas izdevumi palielinājušies. Revidenti uzskata, ka saimniecībā ir nepamatoti liels strādājošo skaits.[22] Acīmredzot šis atzinums kalpo par iemeslu pirmajām lielākajām darbinieku atlaišanām, arī līdzšinējo direktoru Gunti Elstiņu (1981.01.09.–1997.21.10.) amatā nomaina Vaira Vērse (1997.20.10.–2003.02.06). Uz 1998. gada martu saimniecībā strādā vairs tikai 53 cilvēki.

Dokumentālās revīzijas akts, kas sastādīts 1998. gada 20. martā liecina, ka no 1997. gada decembra strādniekiem nav maksāta alga, parāds sastāda 9993 Ls. Uz 1998. gada 1. martu vidējā mēneša izpeļņa 117 lati.[23]

LKCS Turība revīzijas komisijas lēmumā “Par Gulbenes zvērsaimniecības finansiāli saimnieciskās darbības revīzijas rezultātiem”, kas datēts ar 1998. gada 2. aprīli, secināts, ka salīdzinot ar iepriekšējo gadu stāvoklis saimniecībā turpina pasliktināties. 1997. gadā realizācijas apgrozījums sastādījis tikai 49% attiecībā pret iepriekšējo gadu. Zemākas kļuvušas ādu realizācijas cenas, taču palielinājusies vienas sudrablapsas uzturēšanas pašizmaksa, palielinājies arī kritušo kucēnu skaits. Krājumā ievērojamā daudzumā nerealizētas ādas.[24]

1999. gada revīzijā konstatēts, ka salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu apgrozījums samazinājies vēl par 57%. Saimniecības parādi uz 1999. gada 1. janvāri bija 156,7 tūkstoši latu. 1998. gada maijā saimniecība aizņēmusies no PAREX bankas 65 tūkstošus latu ar procentu likmi 16%. Aizņēmums izlietots sedzot parādus par piegādāto barību zvēriem un daļēji nodokļu nomaksai. Uz 1999. gada 1. janvāri zvērsaimniecībā strādājošajiem nebija izmaksātas darba algas kopš 1998. gada oktobra par summu 11 403,36 Ls. Saimniecībā strādā vairs tikai 40 darbinieki.

1998. gadā realizētas 3320 sudrablapsu ādas zem pašizmaksas (vidējā cena 21,20 Ls, bet pašizmaksa 30,21 Ls) un 3250 polārlapsu ādas par vidējo cenu 19,65 (pašizmaksa 21,74 Ls). Ievērojami zaudējumi radās realizējot sudrablapsu ādas Zviedrijas firmai. Atbilstoši 1999. gada 23. martā noslēgtajam līgumam zviedriem pārdotas 1700 ādas (neģērētas sudrablapsu ādas par cenu 14,62 Ls, kuru pašizmaksa bija 27,46 Ls un ģērētas polārlapsu ādas par cenu 11,70 Ls, kuru pašizmaksa bija 23,07 Ls) kopsummā par 24 278 Ls. Rezultātā no sudrablapsu 1500 ādu realizācijas zaudējumi bija 20 319,50 Ls, bet polārlapsu 200 ādu realizācijas zaudējumi 2894 Ls, vai vidēji uz vienu ādu zaudējumi bija 13,65 Ls. Samaksa par nosūtītajām ādām saņemta pilnā apmērā.

Uz 1999. gada 1. aprīli noliktavā atlikumā ir 3098 sudrablapsu ādas (t.sk. neģērētas 1800 gab. par 82,3 tūkstošiem latu) un 6020 polārlapsu ādas par 144,4 tūkstošiem latu t.sk. neģērētas 2500 ādas.

1999. gadā ievērojami samazināts vaislas zvēru skaits. Strādā tikai viena brigāde. 1998. gada jūnijā par privatizācijas sertifikātiem pārdotas pirmās 13 dzīvojamās mājas.[25]

2006. gadā LKCS Turība pārdod Gulbenes zvērsaimniecību un kādu laiku Gulbenes saimniecības darbību veiksmīgi izdodas noturēt, jaunais īpašnieks mēģina ieviest modernas audzēšanas metodes un pārdot kažokādas starptautiskās izsolēs. Tomēr 2008. gada globālā finanšu krīze izrādās saimniecībai liktenīga un 2010. gada 21. oktobrī laikraksts Dzirkstele ziņo, ka SIA "Gulbenes zvērsaimniecība" novembrī plāno totālu lapsu izkaušanu un uzņēmuma darbības apturēšanu.

Zvērsaimniecības tālākais liktenis ir ieskicējams pēc materiāliem presē, tīmeklī un iedzīvotāju atmiņām. 2000. gados saimniecības un Letu ciemata dzīves dokumentēšanai galvenokārt pievērsies Gulbenes rajona laikraksts “Dzirkstele”, tostarp žurnāliste Diāna Odumiņa. Pa kādam rakstam ticis publicēts arī lielākajos dienas laikrakstos. Preses materiālos labi nolasāma ne tikai vietas saimnieciskā lejupslīde, bet arī tās pārmaiņas, kas sāk notikt ar Letu ciemata iedzīvotājiem. Darbs zvērsaimniecībā vairs nav tas, kas viņus satur kopā, cilvēki vairs nesvin kopīgus svētkus, panīkst tradīcijas. Ciemats pamazām zaudē ne tikai savu vienīgo darba vietu, tas zaudē bērnus, jauniešus. Izzūd sociālās funkcijas-pamazām pārstāj darboties bērnu dārzs, veikals, pasts, feldšeru punkts, nerunājot par pašdarbības kolektīviem un interešu pulciņiem. Aizaug ceļi, tiek izdemolētas ēkas.

2012. gadā presē Letes tiek jau sauktas par mirušo zonu, – ēkas ir pamestas, starp iedzīvotājiem nav jauniešu, nevienam nav darba, cilvēki aizceļo. 2014. gadā saskaņā ar “Lursoft” datiem, nodaloties no SIA Gulbenes zvērsaimniecība, īpašnieks izveido SIA “Letes FURS” ar 55 000 eiro pamatkapitālu.[26] Apmēram šajā laikā tiek atrasts investors zvērsaimniecības darbības atjaunošanai.[27] Nākamajam zvēru pamatsastāvam tiek plānots Somijā un Dānijā iepirkt 2 tūkstošus ūdeļu un 600 lapsu. Diemžēl potenciālais investors cieš zaudējumus Krievijas tirgū, Eiropas Savienībai nosakot sankcijas pret Krieviju pēc tās iebrukuma Ukrainā 2014. gadā, un lapsas Letēs vairs neatgriežas.

Tikām zvērkopības krīze 2019. gadā vērojama arī citviet pasaulē. Ilgstoši zemās cenas un saražoto kažokādu pārprodukcijas dēļ pasaulē sarūk kažokzvēru skaits un daudzās ES dalībvalstīs kažokzvēru audzēšanas saimniecības pat tiek likvidētas. Latvijas zvēraudzētāju asociācijā 2019. gadā ietilpa septiņas saimniecības – par divām saimniecībām mazāk nekā 2018. gadā. Pārsvarā dominēja ūdeļu audzēšana, un tikai vienā saimniecībā SIA “Gauja AB” tika audzētas lapsas.[28] Saskaņā ar Lauksaimniecības datu centra sniegto informāciju šīs publikācijas autorei, uz 2023. gada 1. jūliju Latvijā bija 5 ūdeļu audzēšanas saimniecības ar kopējo zvēru skaitu – 228 998; trīs saimniecības, kurās mājoja trīs rudās lapsas un divas saimniecības, kurās mājoja piecas polārlapsas. Pēc nelielā zvēru skaita spriežot, tās ir piemājas saimniecības, kuras profesionāli nenodarbojas ar zvēru audzēšanu.[29]

2018. gadā laikrakstā Dzirkstele izskan informācija, ka U. Meļķisim piederošais SIA “Letes FURS” lapsu vietā Letēs turpmāk audzēs bites un aitas.[30] 2020.–2021. gadā Letēs ienāk kokaudzētava "Birchers", kas šeit nomā zemi un dod darbu dažiem Letu iedzīvotājiem, lēnām paplašinot savu darbību.[31]

2022. gada 22. septembrī Saeimas pieņemtie grozījumi Dzīvnieku aizsardzības likumā, kas paredz aizliegumu no 2028. gada Latvijā audzēt dzīvniekus kažokādu ieguvei[32] uz visiem laikiem pārvelk svītru domai par lapsu fermas atjaunošanai Letēs. Stāsts par lapsām šeit paliks vēsturei.

AVOTI UN LITERATŪRA

1Latvijas PSR Patērētāju biedrību Republikāniskās savienības Lēmums Nr. 729, Rīgā, 1953. gada 3. oktobrī “Par Latvijas patērētāju savienības Gulbenes zvērkopības saimniecības organizēšanu. LNA AZVA 256. fonds, 1. apraksts, 1. lieta, 5. lapa.
2 Latvijas Pašvaldību savienības Gulbenes zvērkopības saimniecības Nolikums, Rīgā, 1953. gada 3. oktobrī. LNA AZVA 256. fonds, 1. apraksts, 1. lieta, 2.,3.,4., lapa.
3 LNA AZVA 256. fonds, 1. apraksts, 1. lieta, 6. lapa.
4 Elstiņš, Guntis. Albums “Gulbenes zvērsaimniecība 1953–1987”, 1987.
5 LNA AZVA 256. fonds, 1. apraksts, 5. lieta 2.–4. lapa.
6 LNA AZVA 256. fonds, 1. apraksts, 12. lieta, 1. lapa.
7 LNA AZVA 256. fonds, 1. apraksts, 12. lieta, 8. lapa.
8 LNA AZVA 256. fonds, 1. apraksts, 17. lieta, 4. lapa.
9 LNA AZVA 256. fonds, 1. apraksts, 25. lieta, 1.–3. lapa.
10 Rīkojums Nr. 43, Rīgā, 1959. gada 1. aprīlī. “Par Gulbenes zvērsaimniecības finanšu-ražošanas plāna darbības rezultātiem 1958. gadā”. LNA AZVA 256. fonds, 1. apraksts, 26. lieta, 3. lapa.
11 LNA AZVA 256. fonds, 1. apraksts, 33. lieta, 19.–20. lapa.
12 LNA AZVA 256. fonds, 1. apraksts, 36. lieta, 48.–50. lapa.
13 LNA AZVA 256. fonds, 1. apraksts, 36. lieta, 7. lapa.
14 LNA AZVA 256. fonds, 1. apraksts, 38. lieta, 18.–19. lapa.
15 LPBS revīzijas komisijas lēmums, Rīgā 1964. gadā [bez datējuma un bez numura] “Par Latvijas Patērētāju biedrību savienības Gulbenes zvērkopības saimniecības dokumentālās revīzijas rezultātiem”. LNA AZVA 256. fonds, 1. lieta, 54. lieta, 6., 7. 9. lapa.
16 Vīksne, Z. Gulbenes zvērkopības saimniecībai 20 gadu. Dzirkstele (Gulbene), Nr.116 (29.09.1973.).
17 Zobkova, Ņ. Praktiskā zvērkopība. Sast. Būmane, I. Zvērkopība Latvijā, Avots, 2000, 40. lpp.
18 Aņisimova, A. Bijām savienības līderi. Sast. Būmane, I. Zvērkopība Latvijā, Avots, 2000, 32.–36. lpp.
19 Elstiņš, Guntis. Albums “Gulbenes zvērsaimniecība 1953–1987”, 1987.
20 LNA AZVA 256. fonds, 4. apraksts, 56. lieta, 4.–16. lapa.
21 Boruks, A. Zemnieks, zeme un zemkopība Latvijā. Latvijas Lauksaimniecības universitāte, Jelgava, 2003, 626. lpp.
22 LNA AZVA 256. fonds, 4. apraksts, 229. lieta, 18.–19. lapa.
23 LNA AZVA 256. fonds, 4. apraksts, 238. lieta, 3.–10. lapa.
24 LNA AZVA 256. fonds, 4. apraksts, 238. lieta, 13.–14. lapa.
25 LNA AZVA 256. fonds, 4. apraksts, 251. lieta, 3.–9. lapa.
26 Odumiņa, D. Lapsu vietā audzē bites un aitas. Dzirkstele arhīvs, 2018. gada 10. aprīlis. Pieejams: https://arhivs.dzirkstele.lv/raksts/161296.
27 Gabre, A. Letes – vieta, kas glabā Latvijas vārdu. Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai, 11.06.2015.

Pētījums veikts ar VKKF mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” un Vidzemes plānošanas reģiona atbalstu.