Žīgurs, Edgars. Vēsturisko 13. gs. zemju robežu rekonstrukcijas – iespējas un interpretācijas. Tālavas piemērs. Historia.lv (23.02.2022)

(Raksts sagatavots kā pielikums Novadpētnieku un tūrisma organizatoru mācību seminārā-konferencē “Senie ceļi un robežas” 23.09.2021 nolasītam priekšlasījumam “Kur zemes robežas, tur dzērves maldās... Cik ticamas ir 13.gs. Senās Latvijas zemju robežu vēsturiskās rekonstrukcijas? Tālavas piemērs.”)

Ievads

Par vienu no interesantākajiem periodiem Baltijas jūras reģiona vēsturē var uzskatīt vēlo dzelzs laikmetu (9.–12. gs.), kas pamatvilcienos sakrīt ar t.s. vikingu laikmetu (9.–11. gs.).

Vikingu un līdz ar to arī vēlais dzelzs laikmets raksturojas ar samērā straujām izmaiņām praktiski visās cilvēku dzīves sfērās, sākot ar amatniecības un tirdzniecības attīstību un beidzot ar valstu veidošanās procesiem. Ja tādās valstīs kā, piemēram, Zviedrija, Krievija, Dānija u.c. par minēto periodu ir visai plašs gan rakstīto, gan materiālo avotu klāsts, kā arī visai apjomīgi pētījumi, tad par situāciju Latvijas teritorijā avotu un pētījumu bāze diemžēl ir krietni trūcīgāka. 

Par Latvijas teritoriju pirmie plašāk vēstošie rakstītie vēstures avoti datējami tikai ar 12./13. gs. miju (Indriķa hronika u.c.). Sākot ar šo laiku ir ziņas par tādām Austrumlatvijā pastāvošām teritoriālām vienībām kā Tālava, Jersika, Imera u.c. Salīdzinoši daudz ziņu gan rakstītos avotos, gan dažāda rakstura publikācijās ir tieši par Tālavu, kas savā laikā veidoja centrālo telpu Ziemeļvidzemes teritorijā. Rakstīto ziņu daudzums ir izskaidrojams ar Indriķa hronikas autora ilglaicīgu uzturēšanos Tālavā un tās tiešā tuvumā, kā arī dažiem citiem apstākļiem (teritorijas sadale starp Zobenbrāļu ordeni un Rīgas bīskapu u.c.).

Latvijas vēsturiskās ģeogrāfijas jautājumi pētīti vairāk kā 200 gadus un, šķiet, uz daudziem no tiem viennozīmīga atbilde, vismaz tuvākos gados, netiks gūta. Galvenie iemesli, kas šos jautājumus neļauj atrisināt, ir sekojoši:
    • rakstītajos vēstures avotos (līdz 13.gs. vidum) nav sniegta precīza informācija par konkrēto objektu atrašanās vietu (piemēram, Beverīna, Satekla);
    • vēstures avotos praktiski nav informācijas (vai arī tā ir ļoti skopa) par vēsturisko zemju statusu, politisko situāciju un sabiedrības sociālekonomisko stāvokli;
    • nelielais arheoloģisko izrakumu skaits konkrētās vēsturisko zemju teritorijās (piemēram, maz pētīta Ziemeļvidzeme, kurā atradās tādas zemes kā Tālava, Imera, Adzele utt.). 

Nozīmīgākie piemēri (Tālavas) zemju robežu rekonstrukciju jomā

Vēsturiskās ģeogrāfijas jautājumus, līdzīgi kā pārējo Latvijas vēsturi, 18.–19. gs. aizsāk risināt vācbaltiešu inteliģence. Viens no pirmajiem vēsturisko zemju rekonstrukciju mēģinājumiem ir ietverts mācītāja J. L. Bergera 1778. g. izdotajā grāmatā “Versuch űber die Alterhűmer Lieflands und seiner Völker, besonders der Letten”. Vadoties pēc mūsdienu pētījumiem, redzams, ka autora sastādītā karte ir stipri shematiska un neprecīza. Tālava autora priekštatos tiek identificēta ar Trikātu, un tās robežas novilktas līdz pat Aiviekstes baseinam.

Avotpētījumiem turpinoties un kļūstot zinātniskiem, pētījumu kvalitāte uzlabojas un vairāk nekā pēc simts gadiem nozīmīgu ieguldījumu vēsturiskās ģeogrāfijas jautājumu izpētē sniedz vēl viens vācbaltiešu mācītājs – A. J. G. Bīlenšteins, kura 1892. g. publicētais darbs “Die Grenzen des lettischen Volksstammes und der lettischen Sprache in der Gegenwart und im 13. Jahrhundert” un tā pielikumā sagatavotās kartes gandrīz četrdesmit gadus kalpo par etalonu vai polemikas avotu vēstures pētnieku vidū. Tālavu autors novieto samērā mazā teritorijā ap Trikātu, izdalot no tās Autīni, kuru lokalizē ap Valmieru. Savukārt Imera tiek lokalizēta ap Sedas upes baseinu.

Savu uzplaukumu vēsturiskās ģeogrāfijas jautājumu izpēte piedzīvo neatkarīgās Latvijas Republikas periodā (1918–1940). Šajā laikā ir izveidojusies jauna, no latviešu skatu punkta pagātni aplūkojoša vēsturnieku paaudze, kurai ir svarīgi celt gaismā savas tautas senāko vēsturi, tostarp rekonstruēt vēsturisko zemju robežas. Citu pētnieku vidū Latvijā starpkaru periodā kā ievērojamākos vēsturiskās ģeogrāfijas problēmu risinātājus var izcelt A. Švābi, E. Brastiņu, P. Abulu, Fr. Balodi. Tieši profesors Fr. Balodis tiek uzskatīts par nacionālās arheoloģijas skolas dibinātāju. Savās vēsturisko zemju rekonstrukcijās viņš Tālavai atvēl ievērojamas teritorijas Ziemeļvidzemē un Ziemeļlatgalē.

Pēc otrā pasaules kara trimdā nonākušo latviešu vēsturnieku vidū akcentētu skatījumu vēsturiskās ģeogrāfijas jautājumos piedāvā E. Dunsdorfs. Šķiet, ka vēsturnieks šajos jautājumos daļēji balstās uz 19. gs. beigu hipotēzēm. Runājot par Tālavu, Dunsdorfs, līdzīgi kā Bīlenšteins, to lokalizē nelielā Ziemeļvidzemes teritorijā. Savdabīgi, ka Beverīnu E. Dunsdorfs piesaista Jersikas zemēm, kas, domājams, balstīts uz Jersikas dalīšanas dokumentos minēto Beberīnes novadu.

Padomju gados, kā arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, viens no vadošajiem pētniekiem vēsturisko zemju robežu jautājumos ir Ē. Mugurēvičs. Vēsturnieka veiktās robežu rekonstrukcijas Tālavas gadījumā lielā mērā saskan ar Fr. Baloža nostādnēm, izņemot to, ka Atzele (Adzele) netiek iekļauta Tālavas sastāvā.   

Viena no jaunākajām trimdas vēsturnieku publikācijām, kurā skarti arī vēsturiskās ģeogrāfijas jautājumi, ir saistīta ar I. Šterna ieguldījumu Latvijas vēstures izpētē. Salīdzinot ar iepriekš minētajiem pētījumiem, Tālavas robežu noteikšanas ziņā ievērojamas izmaiņas autors gan nav veicis.

Vēsturisko zemju robežu pētniecības apskatu varētu noslēgt ar vēsturnieka M. Auna veiktajām rekonstrukcijām, kuras iekļautas 2011. gadā izdotajā Latvijas vēstures atlantā. 

Protams, bez iepriekš minētajiem piemēriem pastāv vēl citi pētnieki, kas pievērsušies vēsturisko zemju robežu lokalizācijas jautājumiem. Vēsturnieku un pētnieku ieguldījums aplūkojamās tēmas aktualizēšanā un tās izpēte jāvērtē pozitīvi, tomēr līdz pat mūsdienām tās atspoguļojumā saskatāms viens trūkums – reti kad tiek uzsvērts, ka konkrētā pētījuma rezultāts ir tikai hipotēze, viens no iespējamiem variantiem. Pārsvarā gadījumā pētnieku izstrādātās vēsturisko zemju rekonstrukcijas tiek piedāvātas gandrīz kā pārliecinoša patiesība. 

Ko par Tālavas robežām stāsta (un ko nestāsta) avoti?

Aizsākot kādas konkrētas teritorijas vēsturiskās ģeogrāfijas izpēti vispirms būtu jāpievēršas primāro vēstures avotu apzināšanai un analīzei. Tālavas gadījumā tie būtu: Indriķa hronika, t.s. Tālavas dalīšanas dokuments (1224) un Tālavas dalīšanu precizējošais dokuments (1259). Jāatzīmē, ka minēto Tālavas dalīšanas dokumentu nosaukumi ir mūsdienu interpretācijas, jo paši šie vēstures avoti ir uzrakstīti bez nosaukuma, taču tajos  tiek runāts par Tālavas sadalīšanu starp bīskapu un ordeni. Manuprāt, labs minēto dokumentu tulkojums sniegts P. Abula grāmatā[1], līdz ar to šajā apskatā vadīšos no tajā publicētajiem tekstiem. 

Izmantojot primāros vēstures avotus, ar Tālavas teritoriju iespējams saistīt sekojošas vietas, kuras, diemžēl, ne vienmēr mūsdienās var pārliecinoši lokalizēt: 

ciems pie Vivas (Viwa) upes – atrašanās vieta nav skaidra. Kā ticamākās pašlaik izvirzāmas divas ciema lokalizācijas hipotēzes: 1) pie Vijas upes baseina (Vijciems) (piemēram, P. Abuls[2]);  2) pie Vaives upes baseina (piemēram, G. Skutāns[3]).

12 ciemu grupa: Gibbe, Iovnate, Ieie, Ale, Zlavka, Saueke, Virevele, Zirvegale, Metsene, Gulbana, Iazoa, Prebalge. Tikai divu šo ciemu lokalizācijas vēsturnieku vidū vairs neraisa diskusijas. Tā Iazoa būtu lokalizējama kā 1431. gada dokumentā minēta muiža, kas atrodas Gaujas abos krastos pie vietas Yasouwe, Piebalgas pilsnovadā[4]. Šī muiža saistāma ar nelielu teritoriju Taurenes apkārtnē un varētu atrasties Lodes vai Taurenes (Nēķena) muižu vietās. Jāatzīmē, ka Taurenes tiešā tuvumā Gaujas krastā atrodas arheoloģiski pētītais Taurenes Lazdiņu kapulauks (7.–12. gs.). 

Savukārt Prebalge vārds nerada domstarpības, ka vieta varētu būt atradusies tagadējās Vecpiebalgas apkaimē, kuras centrā atrodas Vecpiebalgas pilskalns – Griškas kalns.

Pārējo 10 ciemu lokalizācija ir neskaidra. Vēsturnieki un pētnieki saskata diva veida pieejas to novietojumā: 1) ciemi tiek lokalizēti pēc iespējas plašākā apkaimē dažādās Tālavas robežu vietās (piemēram, Ē. Mugurēvičs[5]); 2) ciemi tiek lokalizēti samērā nelielā, kompaktā reģionā (piemēram, G. Skutāns[6]). Šķiet, ka pēdējā pieeja ir objektīvāka, jo Tālavas dalīšanas dokumentā tiek minēts, ka, ar lozi  bīskapam iegūstot šo ciemu grupu (kuru agrāk varēja kontrolēt ordenis), bīskaps iegūst divas Tālavas daļas apmaiņā pret t.s. Gaujas koridoru un Gaujas labā krasta Tālavas teritorijām.

1259. gadā robežas precizējošajā dokumentā tiek minēti vēl divi ciemu nosaukumi, kuri meklējami uz ziemeļiem no Trikātas – Callia un Balate. Ja Callia ciemu pārliecinoši kādā konkrētā vietā vēl nevaram lokalizēt (domājams, Valkas Lugažu (Sēļu) apkārtne), tad Balates lokalizācija konkrētā vietā varētu būt visai droša. Balates ciems Tālavas robežu precizējošajā dokumentā, norāda precīzu Tālavas robežu saduri ar Astig(j)erves novadu. 1259. g. dokumentā ir norāde, ka tas atrodas Burtnieku ezera austrumu krasta tuvumā. Šeit zviedru revīziju materiālos var konstatēt Schmellig jeb Ballod Hōfchen, kuras latviskais nosaukums ir Baložu muiža (muižiņa)[7]. Tātad var secināt, ka ciems Balate ir nedaudz sagrozīta vārda Balode forma. Arī mūsdienās šeit eksistē apdzīvota vieta Baloži un Sedas upes labā krasta pieteka Baložupe. 

No lielākiem centriem, pilskalniem ar Tālavu, vadoties no primārajiem rakstītiem vēstures avotiem, droši ir saistāma tikai Beverīna. Neskatoties uz to, ka Beverīnas lokalizācijas problemātikai salīdzinoši ar citām senvietām ir bijusi pievērsta vislielākā vēstures pētnieku uzmanība, tā līdz mūsdienām pārliecinoši kādā konkrētā vietā nav lokalizējama.

Kā nozīmīgu centru, kas minēts rakstītajos vēstures avotos, varam atzīmēt arī Trikātu. Šīs vietas lokalizācija nekādus jautājumus nerada, taču sakarā ar arheoloģisko izrakumu trūkumu Trikātas ordeņa mūra pils vietā, nav droši zināms vai šeit iepriekš pastāvējis pilskalns. Jāatzīmē, ka Trikātā ne reizi vēstures avotos netiek minēta pils pastāvēšana, tomēr pilskalna pazīmes esot saskatāmas ordeņa mūra pils vietā[8]. 

Analizējot vēsturisko zemju robežas jāpievērš uzmanība arī tām blakus esošām teritorijām, kuru statuss ir neskaidrs (nav zināms vai tās ir atsevišķas, patstāvīgas teritoriālas vienības, vai iekļaujas kādā lielākā struktūrā). Tālavas gadījumā var runāt par trīs šādām teritoriālām vienībām. Tātad, veicot Tālavas zemju robežu jautājumu izpēti, līdztekus jāpēta arī tālāk minēto zemju robežas un sociālpolitiskā situācija.

Adzeles (daļējas tagadējo Alūksnes, Balvu, Gulbenes novadu teritorijas) saistība ar Tālavu vērtējama kā samērā cieša. Šajā sakarā pastāv vairāki uzskati. Daļa pētnieku Adzeli uzskata par Tālavas daļu (vienu tās galu)[9]. Savukārt citi šeit saskata divas savstarpēji neatkarīgas zemes,  kuras, iespējams, pēc nepieciešamības vienojās savstarpējā sadarbībā[10]. Vēl pastāv uzskats, ka Adzele bija cita latgaļu cilts teritorija, kas tomēr zināmā mērā atradās atkarībā no Tālavas[11].   

Viens no būtiskākajiem jautājumiem – gan lokalizējot iepējamos Tālavas nocietinājumus (Beverīnu), gan visas Tālavas teritoriālos un politiskos aspektus – ir Imeras (aptuveni Kocēnu, Vaidavas pagastu teritorijas) stāvoklis 13.gs. pirmajā pusē. Arī vēsturnieku vidū nepastāv vienprātība par šo problēmu, tā, piemēram, M.Auns[12] u.c. uzskata Imeru par Tālavas daļu. Savukārt virkne vēsturnieku uzskata, ka Imera nav iekļāvusies Tālavā, un kā latgaļu novads veidojies samērā vēlā periodā, apmēram 12. gs.otrajā pusē. Šādu viedokli, piemēram, pārstāv Ē.Mugurēvičs.[13] 

Salīdzinoši neliela uzmanība vēsturnieku pētījumos pievērsta teritorijām uz ziemeļiem no Sedas upes un Burtnieku ezera, kuru visai pamatoti varētu dēvēt par Astig(j)erves novadu. Par šīs zemes centru būtu uzskatāms Naukšēnu Kābeles pilskalns.

Līdztekus apskatītajiem primārajiem vēstures avotiem svarīgu lomu ieņem arī viduslaiku un jauno laiku vēstures avoti, kurus šīs tēmas ietvaros varētu dēvēt par sekundāriem avotiem. Šeit kā piemērus var minēt izdevumus, kuros apkopoti dažādi Livonijas laika dokumenti jeb t.s. urkundes[14] Tie ir materiāli, kuros iespējams iegūt informāciju par konkrētu pilsnovadu, muižu vai vaku robežām, kā arī par to senākajiem nosaukumiem. Līdzīgi izmantojami zviedru laiku (17.gs.), dažkārt arī vēlāka perioda (18. gs.) arklu revīziju materiāli un kartogrāfiskais materiāls. Neskatoties uz to, ka kvalitatīvs kartogrāfijas materiāls, kurā atspoguļota Vidzeme, datējams tikai ar 17. gs., tātad tas ir apmēram 400 gadus jaunāks par Tālavas pastāvēšanas beigu posmu. Tas vērtējams kā visai būtisks seno zemju robežu jautājumu risināšanā. Tāpat ir nozīmīgas vēsturnieku sastādītās Livonijas laika robežu kartes, kā arī dažādu jaunāku periodu kartes, kurās iekļauta informācijas par dabīgajām teritoriju robežšķirtnēm. Piemēram, lieliem mazapdzīvotiem mežu masīviem, purviem u.tml.

Kā nākamo avotu grupu, kas noteikti izmantojama vēsturiskās ģeogrāfijas jautājumu risināšanā, jāmin arheoloģiskie pieminekļi un to izpētē iegūtās senlietas. Vadoties pēc arheoloģisko pieminekļu tipa un blīvuma ir iespējams spriest par konkrētu reģionu aptuvenām robežām. Savukārt arheoloģiskajos izrakumos iegūto atradumu analīze ļauj spriest par reģionu apdzīvojušām etniskām grupām, par attiecīgās teritorijas nozīmību – tās sociālekonomisko stāvokli. Līdztekus izmantojami arī antroplogu veiktie pētījumi, kuri ļauj ieskicēt teritoriju robežas, kuras apdzīvoja etniski līdzīgas grupas.

Kopsavilkums

Katra vēsturisko zemju robežu rekonstrukcija jāuztver kā viena no  hipotēzēm, nevis neapstrīdama patiesība;

Veicot vēsturisko zemju robežu rekonstrukcijas, jāņem vērā:
    • Iepriekš veiktie pētījumi (rekonstrukcijas);
    • Galvenie vēstures avoti;
    • Sekundārie vēstures avoti (vēlāku laiku kartes, dokumenti utt.);
    • Teritorijas arheoloģiskie pieminekļi un to pētījumu rezultāti;
    • Teritorijas ģeogrāfiskās īpatnības.

Atsauces

1 Abuls, P., 1924. Kur atradās Beverīna? Rīga: Valters un Rapa, 39., 45. lpp.
2 Abuls, P., 1924. Kur atradās Beverīna? Rīga: Valters un Rapa, 60.-67. lpp.
3 Skutāns, G., 1992. Ceļš uz Beverīnu? Latvijas vēsture, Nr.4., 66. lpp.
4 Bruiningk, H. von (Hg.), Busch, N., 1908. Livländische Güterurkunden (aus den Jahren 1207 bis 1500). Riga: W. F.
Häcker, S. 254.
5 Mugurēvičs, Ē., autoru kolektīvs, 1974. Latvijas PSR arheoloģija. Rīga: Zinātne, 276. lpp.
6 Skutāns, G., 2002. Piebalgas novads 13. gadsimtā. No pagātnes caur šodienu…. Vecpiebalga.
7 Dunsdorfs, E., 1986. Lielvidzemes kartes. Melburna: Kārļa Zariņa fonds, 134. lpp.
8 Urtāns, J., 1991. Ziemeļvidzemes pilskalni. Rīga: Avots, 50.-51. lpp.
9 Švābe, A., 1965. Tālava. Straumes un avoti III. Nebraska: Pilskalns, 179. lpp.
10 Urtāns, J., 1991. Ziemeļvidzemes pilskalni. Rīga: Avots, 15. lpp.
11 Šterns, I., 2002. Latvijas vēsture 1180 - 1290 Krustakari. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 110. lpp.
12 Auns, M., 1996. Jauna versija par Beverīnu. LVIŽ, Nr.3., 119. lpp.
13 Mugurēvičs, Ē., 1999. Novadu veidošanās un to robežas Latvijas teritorijā. Latvijas zemju robežas 1000 gados. Rīga:
Latvijas vēstures institūta apgāds, 74. lpp.
14 Piemēram: Bruiningk, H. von (Hg.), Busch, N., 1908. Livländische Güterurkunden (aus den Jahren 1207 bis 1500).
Riga: W. F. Häcker. (Saites uz baltvācu 19. un 20. gs. publicētajiem un mūsdienās dažādu atmiņas institūciju digitalizētajiem Livonijas senrakstu apkopojumiem sk. ŠEIT)