Vēsturiska notikuma vieta
Jumaras upes lejteces apvidū 13.gs. sākumā, 1210. un 1223. gadā, norisinājušās divas Indriķa (Heinriha) hronikā (IH) aprakstītas kaujas starp igauņu un vācu-letu-lībiešu karaspēku. Šo kauju liecības, savulaik, iespējams, uzstādītu piemiņas akmeņu un zīmīgu vietvārdu veidā, ainavā un tautas vēsturiskajā atmiņā daļēji saglabājušās līdz pat mūsu dienām.
Vēsturiski abas Imeras kaujas iekļaujas vācu iebrucēju īstenotā Gaujas ūdensceļa pakļaušanā, ko tie, izmantojot vietējo iedzīvotāju tuvredzību un savstarpējās nesaskaņas, uzsāka 1208.g., lai kļūtu par Rīgas-Pleskavas-Novgorodas tirdzniecības ceļa vienīgajiem noteicējiem un peļņas guvējiem. Ziemeļvidzemes lībju un latgaļu, kā arī igauņu pakļaušana turpinājās līdz 1224.g. (Sāmsala/Sāremā tika iekarota 1227.g.)
1210. gada kauja
Pirmā Jumaras kauja norisinājās 1210. gadā, kad Zobenbrāļu ordeņa vācbrāļi, kopā ar sabiedrotajiem līviem un letiem, pa Gaujas labā krasta kara ceļu vajāja pēc neveiksmīga Cēsu pils aplenkuma uz savu zemi atpakaļ bēgošos igauņus. Sabiedroto karaspēks pārsteidzīgas rīcības rezultātā iekrita igauņu izliktajās lamatās un cieta sakāvi.
IH XIV:8 par pirmo Jumaras kauju stāstīts:
"Tai pašā dienā igauņi, uzzinājuši par līvu un letu lielo pulcēšanos ar Kaupo un viņa draugiem, atkāpās no Cēsu pils, pārgāja pār Gauju un nakti atpūtās, gulēdami pie ezera, kas atrodas pie Beverīnas ceļa. Bet Cēsu brāļi un Kaupo ar līviem un letiem viņiem no rīta sekoja, apmetās pie tā paša ezera brokastot un izsūtīja pa priekšu karaspēka izlūkus un sargus, no kuriem daži atgriezušies ziņoja, ka igauņi aizgūtnēm bēgot pār Imeru. Un līvi un leti, pārlieku noticēdami viņu vārdiem, tūdaļ steigšus metās igauņiem pakaļ, sacīdami, ka nekādā ziņā nevarot gaidīt gausos rīdziniekus. Taču Kaupo teica līdz ar vāciešiem: “Sagaidīsim savus brāļus un tad varēsim cīnīties un, paņēmuši savus spārnus, laisties augšup.”
Bet tie nelikās par to ne zinis un, arī vēlēdamies drīzāk vāciešu bojāeju, vajāja igauņus, taču priekšgalā nolika vāciešus, lai, paši sekodami aiz muguras, atkarībā no kaujas iznākuma būtu gatavi vai nu vajāšanai, vai bēgšanai. Tā viņi virzījās uz Imeru, nezinādami, ka mežos pie Imeras paslēpies igauņu karaspēks, un pēkšņi ieraudzīja visu ienaidnieka karaspēku sev nākam virsū. Tad ordeņa brālis Arnolds, satvēris karogu, sacīja: “Turēsimies cieši kopā, brāļi vācieši, un raudzīsimies, vai spējam cīnīties, un nebēgsim no viņiem, liekot kaunā savu tautu!” Un viņi uzbruka tiem, dažus no viņiem nogalināja un cīnījās ar viņiem. Un krita Kaupo dēls Bertolds un viņa svainis Vane, drosmīgs un krietns vīrs, un daži ordeņa brāļi, bet bīskapa kalpi Vihmanis un Alders tika smagi ievainoti.
Bet līvi, kas sekoja aiz muguras, ieraudzīdami lielo karaspēku nākam visur laukā no mežiem, tūdaļ metās bēgt, un vācieši palika vieni. To redzēdami un apsvērdami savu nelielo skaitu - viņu nebija vairāk kā apmēram divdesmit -, viņi sablīvējās vienkopus un, cīnīdamies ar ienaidnieku, atkāpās pa taisno ceļu uz Gauju. Jērihovas Rūdolfs, ar šķēpu ievainots, nokrita zemē, taču frīzs Vigbolds viņu atkal uzsēdināja uz zirga, un šis pats frīzs, uzticēdamies savam ātrajam zirgam un te bēgdams, te atkal atgriezdamies pie ienaidniekiem un tos šaurajās vietās aizkavēdams, daudzus izglāba.
Bet igauņi vajāja kā vāciešus, tā arī līvus un letu kājniekus, kas bēga pa labi un pa kreisi. Un viņi sagūstīja ap simt no tiem un dažus nogalināja, bet citus aizveda atpakaļ pie Imeras un tos nobendēja ar drausmīgām mocībām. Tādu bija četrpadsmit; no tiem viņi dažus cepināja dzīvus, citiem, norāvuši tiem drēbes un izgriezuši ar saviem zobeniem krustus uz muguras, pārgrieza rīkli un, kā ceram, aizsūtīja uz mocekļu saimi debesīs."
Vēsturnieku vidū, ņemot vērā IH neskaidrās norādes, nav vienprātība ne par Beverīnas ceļa trasi, ne par ezeru, pie kura vispirms nakšņoja igauņi un pēc tam brokastoja to vajātāji, ne par to, kur bijusi Imeras pāreja, pār ko "igauņi aizgūtnēm bēguši", un, saprotams, arī ne par to, kurā tieši vietā igauņi slēpnī sagaidījuši un negaidot uzbrukuši vācu-lībiešu-letu karaspēkam. Iespējams, Imeras/Jumaras, kuru 13.gs. beigās sarakstītās Atskaņu hronikas autors raksturo kā "ļaunu upi dziļā gravā", pārejas vieta bijusi apmēram tur, kur šobrīd upi šķērso Valmieras-Rīgas šoseja. Bet nevar izslēgt arī kādu citu pārejas vietu tuvāk upes grīvai. Jebkurā gadījumā skaidrs ir tas, ka kaujas norise virzījās lejup uz Gauju, kurp "pa taisno ceļu" atkāpās vācieši. Tāpēc ļoti iespējams, ka divi Imeras/Jumaras grīvas tiešā tuvumā senāk atradušies, domājams, viduslaiku krustakmeņi (šobrīd zudušais Cēļu krustakmens un uz Valmieras muzeju 20.gs. II pusē pārvietotais Jumaru krustakmens), kā arī Cēļu un Brēmeļu mājām piegulošās Magoņu lejas nosaukums ir ainavā un tautas atmiņā saglabājušies liecinieki šeit 1210. gadā notikušajai Imeras kaujai, kurā līdz ar daudziem vienkāršiem karavīriem krita arī vairāki ievērojami ar vācu iebrucējiem sabiedrojušos Livonijas vietējo iedzīvotāju labieši, tostarp vāciešiem īpaši uzticīgā lībiešu vadoņa (Heinrihs savā hronikā viņu dēvē par "it kā karali" jeb "quasi rex") Kaupo (vārds, šķiet, atvasināts no latīņu Jacobus) dēls Bertolds un svainis Vane. Viņu un citu šajā kaujā kritušo kristiešu karavīru piemiņai arī varētu būt ticis uzstādīts vismaz viens no diviem minētajiem krustakmeņiem. Lai gan, no otras puses, kur ir vēstures avotos balstīti pierādījumi, ka šādi piemiņas akmeņi, tajos iecērtot tikai krustus, nenorādot ne ievērojamā kritušā vārdu, ne amatu vai titulu, vispār būtu tikuši uzstādīti 13.gs. Livonijā? Iespējams, šie akmeņi tomēr ir senas robežzīmes, kurām pieminekļa nozīmi piešķīruši vēlāku laiku vēstures pētnieki...
1223. gada kauja
Otrā Jumaras kauja notika kā viena no igauņu 1223. gada sacelšanās militārajām epizodēm. Kaujas iznākumā apvienotais Zobenbrāļu ordeņa, krustnešu, Rīgas tirgotāju un līvu un letu karaspēks pie Jumaras tilta smagi sakāva igauņu un krievu sirotāju pulku.
IH XXVII:1 lasām:
“Valodas par visu līviem un letiem nodarīto postu sasniedza Rīgu, un visi raudāja un skuma par saviem nogalinātajiem brāļiem. Un viņi nevilcinājās, bet tūdaļ pameta savas maizes, makus un katlus un devās gan jāšus, gan kājām uz Turaidu - ordeņa brāļi ar krustnešiem, tirgotājiem un līviem. Norīkojuši izlūkus, viņi uzzināja, ka ienaidnieki jau atstājuši Lēdurgu, un sekoja tiem nakti un dienu. Milzīgās piepūles novārdzināti, visi kājnieki un ļoti daudz citu atgriezās Rīgā. Bet tie, kas sirdi bija nelokāmi savā apņēmībā atmaksāt pagāniem un nostāties kā mūris tā Kunga nama priekšā, neatkāpās. To vidū bija Johanness, Svētās Marijas baznīcas prāvests, priesteris Daniēls un ordeņa brāļu mestrs Folkvīns, kuri uzmundrināja arī pārējos, viņus iedvesmodami un aicinādami būt uzticīgiem un drosmīgiem tā Kunga cīņās pret šiem atkritējiem un pārdrošniekiem. Un pie viņiem atnāca ordeņa brāļi no Siguldas un Cēsīm un liels skaits līvu un letu, un viņi sekoja ienaidniekiem pa ceļu gar Gauju. Bet ienaidnieki bija atkāpušies pa citu ceļu, kas ved uz baznīcu Imeras tuvumā; un šai baznīcā viņi pa nakti novietoja savus zirgus un turpat arī pastrādāja savas pārējās nelietības, nopostīja un sadedzināja labību, mājas un visu, kas piederēja priesterim, un no rīta devās tālāk uz Imeru. Un tad gadījās, ka tādā brīdī, kad kāda karaspēka daļa jau bija pārgājusi pār Imeras tiltu, pēkšņi pa otru ceļu no sāniem ieradās kristieši, iebruka ienaidnieka karaspēka vidū un uzsāka ar tiem kauju, taču igauņi viņiem ļoti drosmīgi turējās pretī. Bet viņus nobaidīja tas, kas reiz nobaidīja filistiešus, kad tie bēga Dāvida priekšā. Un vācieši uzsāka ar tiem cīņu, un igauņi pagrieza muguras un bēga kristiešu priekšā. Un viņi tos vajāja, izklīdināja un dzina atpakaļ pa ceļu, pa kuru tie nāca, un ļoti daudzus nogalināja; citi sekoja pārējiem ienaidniekiem uz tilta pusi, dažus šai ceļā nogalināja un cīnījās pie tilta, kur ordeņa brālis Teoderihs, drošsirdīgs un dievbijīgs vīrs, šķēpa ievainots, krita; pārējie pārgāja pār tiltu un uzbruka ienaidniekiem. Bet šie pameta visu kara laupījumu un savus zirgus un, nogalinājuši vairākus gūstekņus, kājām aizbēga uz mežiem; un vairāk nekā seši simti no viņiem tika nogalināti, citi gāja bojā mežos, citi noslīka Gaujā; pārējie ar kaunu atgriezās savā zemē, lai mājās paziņotu šo vēsti. Bet kristieši - kā vācieši, tā līvi un leti - sagrāba viņu kara laupījumu, zirgus un liellopus un tos vienlīdzīgi sadalīja savā starpā; saviem sagūstītajiem brāļiem - tiklab vīriešiem, kā sievietēm - viņi atdeva agrāko brīvību un teica un slavēja to, kas ne vien šoreiz, bet gan visu laiku cīnījās par viņiem Līvzemē un viņiem allaž dāvāja slavas pilnu uzvaru pār atkritējām tautām.”
1223. gada kaujas vēsturiskā ģeogrāfija ir krietni skaidrāka nekā 1210. gada kaujas gadījumā. Jumaras tilts diezgan ticami ir atradies apmēram tajā pašā vietā, kur vēlākos laikos - pie mūsdienu VTU "Valmiera", blakus "Mellumiem". Ceļš, pa kuru igauņi nākuši no "baznīcas Imeras tuvumā" (Rubenes) - vecais Rīgas-Valmieras lielceļš, bet "otrs ceļš no sāniem" - tas pats 1210. gada kaujas aprakstā minētais "taisnais ceļš uz Gauju" (sk. 3. attēlu), kas Rīgas lielceļu savieno ar Gaujas labā krasta ceļu.
