Krogs
ATRAŠANĀS VIETA
Alūksnes pilskrogs jeb Šloskrogs atrodas Alūksnē, Ošu ielā 5, senā Rīgas–Alūksnes–Neihauzenes–Pleskavas (Pēterburgas) ceļa malā. Koordinātas: 57.43337 27.04216.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Bijušā kroga ēkā tagad (2022) atrodas Alūksnes novada sociālās aprūpes centrs “Alūksne”. Ēka izmantota un uzturēta, ārēji tehniski apmierinošā stāvoklī. Jumta segums – viļņotās skārda loksnes. Kopš 1998.gada Šloskroga ēkai ir vietējas nozīmes kultūras pieminekļa statuss (Nr.2698).
ZIŅAS
Krogs vai krogi kā ceļinieku atpūtas un nakšņošanas vietas Alūksnē visdrīzāk pastāvējuši jau 14.gadsimtā, kad šeit pie senā, Rīgu ar Ziemeļkrievijas tirdzniecības centriem Pleskavā un Novgorodā savienojošā ceļa, blakus ezera salā uzceltajai Livonijas ordeņa mūra pilij sāka veidoties apdzīvota vieta.
Senākās dokumentārās ziņas, kādas izdevās atrast, attiecināmas uz 17.gs. I pusi. SIA “Arhitektes Ināra Caunītes birojs” 2017.gadā veiktajā Šloskroga kultūrvēsturiskajā izpētē teikts:
“Alūksnes lēņa, vēlāk pilsmuižas galvenais krogs (..) minēts jau 1627.gada 13.novembrī sastādītā muižas aprakstā. Kroga ēka, domājams, bijusi koka celtne, bet ienaidnieks to neesot nopostījis, lai gan turpat netālu esošā baznīca izpostīta un nodedzināta.
1637.gadā Alūksnes vienīgais krogs atradies pie Rīgas-Krievijas tirdzniecības ceļa iepretī pēc 1630.gada uzceltajai baznīcai pašā pilsētiņas (Stettken oder Hackellwerck) malā.”[1]
Šeit jāpiezīmē, ka pilsētiņā 1638.gadā atradās vēl vairāki apkārtējām muižām, kā piemēram Babeckas (Babetschi), Šļukuma un Bejas (Sluckenmoise und Kerstenmoise), Lāzberģa (Fianden), Ziemeru (Simer), Apes un Karvas (Hoppen und Korbenhoff) muižai piederoši krogi un krogus vietas). Kroģēšana tajos vairs gan nenotika, jo Pils to bija aizliegusi.[2] Šos krogus, tātad, attiecīgās muižas varēja izmantot tikai kā iebraucamās vietas vai kādām citām, ar kroģēšanu nesaistītām vajadzībām.
Senākā karte, kurā iezīmēts Alūksnes pilskrogs (Slotts Krogen) ir 1679.gadā sastādītais Alūksnes pils, miesta un apkārtnes plāns.[3]
1694. gadā sastādītā Alūksnes miesta (Marienborgs Hakellwerkar) un tā iedzīvotājiem piederošo apkārtnes zemju plānā[4] iezīmēti divi, viens otram pretī stāvoši krogi (3. attēls). Tie abi atrodas vietā, kur no Rīgas–Pleskavas lieceļa atdalās ceļš uz miestu. Plānam pievienotā, zviedru valodā rakstītā eksplikācijā varam izlasīt to nosaukumus – ceļa kreisajā pusē, atzīmēts ar nr.16, atrodas Lielais (Stoora) krogs, kurā krodzinieks Jāks (Jaak), bet labajā pusē (nr.17) – Mazais (Lilla) krogs ar krodzinieku Kelles Hermani (Kelle Herman). Lielais krogs atrodas apmēram turpat, kur vēlākais Šloskrogs, tikai ceļa (mūsdienu Ošu ielas) pretējā pusē. Bijušās pilsnovada muižu krogus vietas tagad norādītas kā attiecīgo muižu gruntsgabali miestā.
Lielais un Mazais krogs iezīmēti (4. attēls) arī ap 1700.g. sastādītā Rīgas-Alūksnes ceļa kartē. Krogu apzīmējošais karodziņš gan attēlots tikai pie Lielo krogu simbolizējošās mājas ikonas zīmējuma. Blakus tai arī uzraksts “krogs” (krogh).[5]
1723./1724. gadā Krievijas iekarotajā Vidzemē notiek kārtējā arklu revīzija, lai noteiktu muižu saimniecisko stāvokli, zemnieku skaitu un apstrādātās zemes platības. Revīzijas aktis tulkojis Uģis Niedre. Cita starpā tajās teikts:
"Alūksnes valsts muiža Alūksnes draudzē izmeklēta uz vietas 1724. g.23. martā.
1. Šīs muižas rentnieks ir valsts padomnieks Hermanis fon Fitinghofs.
2. Muižas ēkas gan pie Alūksnes pils gan Alsviķa muižā kara gados nodedzinātas. Tagadējos miera laikos uzceltas jaunas un ir labā stāvoklī.
3. Muižu [Alūksnes un Alsviķa] laukos un līdumos pagājušā rudenī izsēja 300 pūrus rudzu pie kam ar ievērojamu muižas jūga [darba zirgi vai vērši, kurus arī lietoja kā vilcējspēku] palīdzību.
4. Pilsmuižas pļavās ievāc vismaz 10 kaudzes siena, katru 10 – 12 vezumu.
5. Ganības lopiem sliktas un maz, tikai uz papuvēm un līdumos [iespējama ganīšana].
6. Dzirnavu nav, izņemot pie purvā ietekošā strauta mazas dzirnavas, kas maļ tikai muižas vajadzībai, pie tam slikti.
7. Krogi – tagad tikai viens - uzcelts miestā pie Pleskavas ceļa, tajā ik gadus izkroģē 80 līdz 100 alus mucas. Divas jūdzes no šejienes kādreiz bija Dzeņu krogs – vēl neuzcelts." [6]
Kā redzam no augstāk minētā, Alūksnes miesta un muižas ēkas, tostarp arī krogi, Ziemeļu kara laikā (1702.g.) nodedzinātas. No jauna “pie Pleskavas ceļa” uzceltais krogs iespējams jau atrodas savā vēlākajā vietā mūsdienu adresē Ošu ielā 5.
1750. gada arklu revīzijas materiāli liecina, ka Vidzemes muižas un zemnieki ir atkopušies no kara cirstajām rētām. Arī Alūksnes kroņa pilsmuiža ar Alsviķu pusmuižu, kuru no valsts nomā Hermanis fon Fītinghofs. Krogu tajā tagad trīs. Viens miestā pie Pleskavas ceļa, otrs mazs, atrodas turpat netālu. Trešais ir uzceltais Dzeņa krogs. Pirmajā katru gadu izkroģē 160 alus mucas, otrajā 60 – 70, trešajā 25 – 30 mucas. Salīdzinot ar 1724.gadu, izkroģētā alus daudzums pieaudzis 3 reizes. Pils kroga krodzinieks Reinis. Viņam saimē 2 pieauguši, darbaspējīgi vīrieši, 3 sievietes, 1 darba nespējīgs vecs vīrs un divi zēni. Īpašumā 2 zirgi, 1 govs un 2 jaunlopi.[7]
Viens no senākajiem Alūksnes attēliem ir ar 1790.gadu datētais Kērbera zīmējums (kopija no Dr. Krauzes[8] zīmējuma) “Alūksnes skats no Karātavu kalna” (6.attēls). Karātavu kalns, kas iezīmēts jau 1694.gada miesta un apkārtnes plānā (sk. 3.attēlu) atradies tagadējā “Alūksnes elektroceltnieka” teritorijā, Alsviķu un Rīgas ielas krustojuma apvidū.
Zīmējuma kreisajā pusē redzam, domājams, ķesterāta ēkas un to priekšā verstu stabu, uz kura norādīts attālums līdz Rīgai. Tālāk uz labo pusi – Kanceles kalniņu ar baznīcu, kas 18.gs. I pusē uzcelta 1702.gadā nodedzinātās vietā. Starp šo baznīcu un jauno miestu, kura malā paceļas 18.gs. II pusē celtā jaunā baznīca, redzama ēka, kas izskatās pēc mūra(?) kroga ar guļbaļķu stadulu. Ja šī ēka ir krogs, tad visdrīzāk to var identificēt kā 1750.gada revīzijā minēto “mazo [krogu], kas atrodas turpat netālu” no tā, kas “pie Pleskavas ceļa”. Pēdējo, kas nevar būt nekas cits kā Pilskrogs, zīmējumā nevar redzēt – to aizsedz ķesterāta ēkas.
1803. g. Alūksnes muižas inventārā krogu nosaukumi un skaits nav norādīts. 1859. g. muižas ēku sarakstā: Baznīcas krogs, Pils krogs, Pullana krogs.[9] U.Niedre pieļauj, ka šie krogi visdrīzāk pastāvēja un darbojās arī 1803. g.
Muižas krogs, kas, domājams, ir Šloskrogs, īsi raksturots LVVA Vidzemes muižnieku kredītsabiedrības fondā glabātā, 1859.gadā sastādītā dokumentā. Tajā teikts, ka ka dzīvoklis un krogus istaba ir mūra, bet stadulas – “akmens stabos, kas ar baļķiem aizpildīti”. 5/6 no visas ēkas apjumtas ar dakstiņiem, bet 1/6 ar šindeļiem.[10] Šajā pašā fondā atrodamā 1874.gadā sastādītā dokumentā teikts, ka Šloskrogs ir mūra ēka ar divām stadulām. Pašam krogam un vienai stadulai šindeļu jumts, bet otrai dēļu jumts.[11]
1884./1907.g. sastādītā Alūksnes pilsmuižas plānā (7.attēls) Šloskrogs nosaukts par Pils traktieri (Schloss Tracteur). Plānā redzams kādreizējais Pleskavas (Sanktpēterburgas) lielceļš, krogus ēkas un tai blakus esošo palīgēku kā arī krodzinieka sakņu un augļu dārza novietojums.[12]
1892.gadā izdotajā Krēgera “Vidzemes adresu grāmatā” Alūksnes miestā minēti divi krogi – Baznīckrogs (Kirchenkrug) ar nomnieku Ed.Valteru (Ed. Walter) un Šloskrogs (Schloßkrug) ar Ed.Lauriņu (Ed. Lauring).[13]
1901. gadā sastādītā Valkas apriņķa krogu sarakstā norādīts, ka 1899. gadā Alūksnes Pilsmuižā (Schloss Marienburg) darbojas trīs krogi, no kuriem ieņēmumu ziņā pats lielākais ir Muižas Baznīckrogs (Hofskirchenkrüg), kura rentnieks īpašniekam baronam Fītinghofam-Šēlam gadā maksā 3500 rubļu nomas maksu. Salīdzinoši Pullana krogs (Püllan) ienes 230 rubļu, bet vismazāk dod Šloskrogs (Schlosskrüg) – 200 rubļu gadā.[14] Nelielie Šloskroga ienākumi saistāmi ar vecās Rīgas–Alūksnes–Pleskavas ceļa trases nozīmes samazināšanos tranzīta satiksmei 19.gs. vidū novirzoties pa 1858.gadā pabeigto Rīgas–Pleskavas šoseju un 1889. gadā atklāto Rīgas–Valkas–Pleskavas dzelzceļa līniju.
1898.gadā pēc Konstantīna Pāvela dēla fon Fītinghofa nāves, notika viņa īpašumu inventarizācija. Lielajā Alūksnes pilsmuižā līdz ar vairākām citām bija Laurenču pusmuiža, kurā ietilpa arī lielais Pilskrogs (Schlosskrug).[15]
1900. gadā cariskās Krievijas valdība Baltijas guberņās ievieš spirta monopola likumu pēc kura stāšanās spēkā pārstāj darboties 66% Vidzemes krogu. Šloskrogs tomēr, šķiet, vēl kādu laiku turpina pastāvēt, jo to redzam gan ap 1900.gadu sastādītajā Alūksnes draudzes kartē (8.attēls),[16] gan 1904. gadā izdotajā Valkas apriņķa ceļu kartē (9. attēls).[17]
1909.gadā izdotajā Rihtera “Vidzemes adresu grāmatā” Alūksnes pilsmuižā norādīts tikai viens – Pullana krogs.[18]
1915. gadā, I pasaules kara laikā, apmēram 400,000 – 500,000 Kurzemes guberņas iedzīvotāji, Vācijas impērijas armijai ieņemot Kurzemi un Zemgali, dodas bēgļu gaitās. Lielākā daļa nonāk Krievijā, bet daļa apmetas Vidzemē. Kāda Marianna Kamenskij no Paņevēžas apriņķa Biržu pagasta, meklējot pazudušo tēvu Pēteri, māti Katrīni un brāli Pēteri, 1916. gadā ievieto sludinājumu izdevumā “Latviešu Bēgļu Apgādāšanas Centrālkomitejas Ziņojums”, kā adresi saziņai norādot Alūksnes ēdināšanas punktu Šlosa krogā.[19]
Pēc Latvijas valsts nodibināšanas Šloskrogs tiek pārņemts valsts īpašumā.
Saglabājušies divi, ar 1923.g. 3.janvāri datēti pārņemšanas dokumenti, kuros sniegtas ziņas par kroga ēkas izmēriem un telpām, taču katrā dokumentā ir norādīta cita adrese (Kapsētas ielā 4 un Pils ielā 6), nesaskan arī pārējā informācija, tostarp šķietamo īpašnieku vārdi.[20]
Pirmajā dokumentā (22.lapa) Pils krogs ar adresi Kapsētas ielā 4 raksturots šādi: “Ārējās un iekšējās sienas vidējā stāvoklī. Ēkā atrodas 15 istabas un 1 ķēķis; 21 logs (to starpā 5 bez dubultlogiem); 3 āra un 22 iekšas duris apmierinošā stāvoklī. Zem ēkas atrodas pagrabs ar vienu ieeju.”
Ēka nodota Voldemāra Kubuliņa rīcībā uz priekšlīguma pamata no 1 VIII 1921.g.
“Piezīmju” stabiņā savukārt teikts: “Pilsonis V.Kubuliņ kgs uzdod, ka minētas ēkas no viņa nopirktas no bij. m.[uižas] īpašnieka par 250.000 latv. rubļ. 10. IV 1922.g. pēc līguma apst. no Rīgas notāra J.Purgaļa 11 IV 1922.g. reģ.nr. 2525. samaksas dok. līguma §2.
V.Kubuliņ kgs personīgi uzdod, ka ēkas no viņa lietotas nav, bet aizņemtas no karaspēka bez atlīdzības. Nodokli un apdr. Naudas maksātas no Kubuliņ kga.”
Otrajā dokumentā (23.lapa) turpretī šādas ziņas: “bij. Krogs Pils ielā nr.6. Ārējās sienas sliktā, bet iekšējās vidējā stāvoklī, griesti pa daļai stukaturēti, sliktā stāvoklī; grīdas dēļi sliktā stāvoklī; Ēkā atrodas 4 veikala telpas un 42 dzīvojamās istabas, 63 pilni un 3 puslogi (kuriem 17 ar vienu puslogu bez priekšlogiem). Trūkst 25 rūtis. Telpas un logi sliktā stāvoklī. Ēkā atrodas 10 āra un 52 iekšējās durvis nolietotā stāvoklī; 22 krāsnis sliktā stāvoklī. Zem ēkas atrodas 1 pagrabs ar 1 ieeju. Skaidru daļas jumts jauns, bet papes vecs."
Sadaļā “Kā uzraudzībā ēkas nodotas” norādīts Augusts Penne, bet piezīmēs teikts, ka “pilsonis Johans Eizenšmits un Aleksandrs Odinskijs uzdod, ka minētās ēkas no viņiem nopirktas no bij. m.[uižas] īpašnieka par 1.000.000 Latv. rubļu un ēkas viņu rīcībā nodotas 1.jūnijā 1921.g. Pirkšanas līgums apstiprināts no Rīgas notāra J.Purgaļa 11 IV 1922.g. Reģ.nr. 2536. Priekšlīgums ar īpašnieku noslēgts 27.jūlijā 1921.g. Samaksas dok. līguma §2. Pilsoņi J.Eizenšmits un A.Odinskis uzdod, ka viņi jau ēkām izdarījuši remontus.”
Vai kāds no augstāk minētajiem pilsoņiem – Kubuliņš, Eizenšmits un Odiniskis (Kurš pēc I.Caunītes apkopotām ziņām savulaik (ap 1900.g.?) bijis krogus nomnieks[1 – 37.lpp.]) – no valsts saņēma cerēto kompensāciju par pārņemto Šloskrogu? Drīzāk jau ne, jo viss izskatās pēc primitīvas krāpšanas shēmas, kurā, iespējams, bija iesaistīts arī minētais Augusts Penne un Rīgas notārs…
To, ka Šloskroga īstā adrese 1920.-to gadu sākumā tomēr ir Kapsētas ielā 4, pierāda kāds 1924. gada 4. decembrī sastādīts dokuments "Pagaidu nodošanas pārņemšanas akts Nr. 144", kurā teikts, ka Alūksnes pilsētā, Kapsētas ielā 4 atrodošos Šloskrogu un pie tā piederošo zemi Valkas apriņķa valsts zemju III rajona pārzinis Eduards Breikšs nodod Izglītības ministrijai. Piezīmēts, ka krogs “faktiskā lietošanā pāriet pēc nomas līguma izbeigšanās ar Kara Būvniecības pārvaldi, t.i. 23.aprīlī 1925.g.”[21]
1926. g. 6. maijā Centrālā zemes ierīkošanas komiteja nolemj (prot. Nr. 1035, p. 4), saskaņā ar komisijas 1926. g. 29. aprīļa (prot. Nr. 557) lēmumu, Šloskrogu ar zemes gabalu Nr.426F piešķirt “par dzimtu” Alūksnes pilsētai. Valkas apriņķa pašvaldības likvidācijas valdes pieprasījums noraidīts. Lēmumam pievienota piezīme: “Objekts piešķirts Alūksnes pilsētai skolas vajadzībām.”[22]
Skolas vajadzībām Šloskrogs tomēr nebija piemērots un Alūksnes pilsētas valde lūdz atļauju mainīt izmantošanas veidu. Centrālās zemes ierīcības komitejas ierēdņi tam piekrīt un, kā rakstīts Alūksnes pilsētas valdes ar 1929.gada 28. oktobri datētā, zemkopības ministrijai adresētā vēstulē, “ar zemes vērtēšanas virskomisijas 1927.g. 8.sept. lēmumu pilsēta atsvabināta no minētā objekta izpirkšanas maksas, ar noteikumu, ka koki, zeme un ēkas jāizlieto slimnīcas vajadzībām.”
Drīz gan noskaidrojās, kā arī slimnīcai krogs nederēs. Tālāk vēstulē lasām:
“Līdz š.g. 23.augustam “Šloskrogs” bija aizņemts no Kara būvniecības pārvaldes 7. Siguldas kājn. pulka vajadzībām. Pēc karaspēka iziešanas no “Šloskroga” pilsētas valde, pieaicinot vietējos ārstus, apskatīja “Šloskrogu”, cik tas piemērots slimnīcas ierīkošanai, pie tam ārsti atzina, ka Šloskrogs” nav piemērots slimnīcas ierīkošanai.
Turpretī pilsētai nav pietiekošu telpu nespējnieku patversmes vajadzībām. Tādēļ pilsētas valde, saskaņā ar domes š.g. 8.X. lēmumu, lūdz Zemkopības ministriju atļauju nespējnieku un slimo patversmes ierīkošanai minētā “Šloskrogā” (..)”.[23]
Tā paša gada 20. novembrī Zemkopības ministrijas Zemkopības departamenta Zemes vērtēšanas daļa nosūta atbildi, kurā paziņo, ka “Zemkopības ministra kungs ar š.g. 13.novembra rezolūciju ir atļāvis Alūksnes pilsētas, Alūksnes muižas apb.gab.Nr.426F ēkās ierīkot nespējnieku patversmi, paredzētās slimnīcas vietā. Patversme jāierīko līdz 1930.gada oktobrim.”[24]
Latvijas armijas karaspēka vienība, kas Šloskrogā kā pagaidu novietnē uzturējās gandrīz 10 gadus, nekādus nopietnus uzlabojumus ēkā nebija veikusi. LVVA saglabājies dokuments, kurā Kara Būvniecības pārvalde norāda, ka atbrīvojot un nododot Alūksnes pilsētas valdei “Šloskroga” ēku, saņēmusi no valdes atlīdzību Ls192 apmērā, tostarp par ierīkoto elektrisko apgaismojumu, par 2 iebūvētiem pavardiem ar 2 iebūvētiem čuguna katliem, 2 plītīm un 1 pie ēkas uzbūvētu koka ateju.[25]
Beidzot Šloskrogam atrasts pielietojums un pilsēta var ķerties pie būvniecības darbiem. Pārbūves projektu 1930.gadā izgatavo būvinženieris Jānis Čaule Rīgā. Pēc viņa sastādītā “Iepriekšējā maksas aprēķina “Šlosa kroga pārbūves darbiem par nespējnieku patversmi”, celtniecības izmaksas, “sastādītas pēc darba normu grāmatas, pie 8 stundu darba dienas, oficialam darbaspēka cenām un materiālu tirgus cenām, ar to pievešanu darba vietā”, lēšamas uz Ls 24507.70.[26]
Kroga pārbūve par nespējnieku patversmi tiek uzsākta 1931.gadā un pabeigta, šķiet, 1932.gadā. Būvdarbus veic uzņēmējs Eduards Vilciņš[27], diemžēl pieļaujot vairākas atkāpes no J.Čaules izstrādātā projekta, kas nenāk par labu ēkas vēsturiskā veidola saglabāšanā (sk. tālāk).
Pēc Otrā pasaules kara nespējnieku patversmi pārdēvē par Alūksnes invalīdu namu. 1963. gada oktobrī iestādi vēlreiz pārdēvē, turpmāk saucot par Alūksnes pansionātu.[28] Mūsdienās ēka zināma kā Alūksnes novada pašvaldības Sociālās aprūpes centrs “Alūksne”.
TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS
Pēc novietojuma Šloskrogs atbilst lielceļa krogu un līdz 18.gs. arī baznīcas krogu kategorijai. Pēc plānojuma – krogiem ar divām centrālajai krogus telpu daļai gareniski pievienotām stadulām.
17. gadsimtā pastāvējušais Alūksnes Pilskrogs, kā tolaik visi Vidzemes krogi un arī liela daļa muižu ēku, visdrīzāk bija būvēts no koka. Šī laika kroga plānojums pagaidām nav zināms. Iespējams, tā apraksts saglabājies 1680.-to gadu Lielā kadastra muižu revīziju aktīs.
Nav arī zināms, kad celta 1859.gada dokumentā (sk. augstāk) minētā “muižas kroga” (domājamā Šloskroga) mūra ēka ar stadulām “akmens stabos, kas ar baļķiem aizpildīti”. Pastāv literatūrā vairākkārt atkārtots nostāsts, ka ēkas būvdarbus vadījis pazīstams Rīgas būvmeistars Johans Daniels Gotfrīds (1768–1831), taču dokumentālus pierādījumus tam līdz šim nav izdevies atrast. Iespējams, mūra kroga ēka celta 18.gs. beigās vai 19.gs. sākumā.
Tāpat šobrīd nevaram pateikt, kad tieši notika pirmā lielā pārbūve, izbūvējot pilna mūra apjoma stadulas (Pie noteikuma, ka 1859.g. dokuments patiešām apraksta Šloskrogu un tā stadulas sākotnēji bijušas mūra stabu konstrukcijā) un uzceļot centrālajā daļā otro stāvu. Varētu pieļaut, ka ēka pārbūvēta pēc kroga darbības izbeigšanas 1900.-to gadu sākumā. Senākais pārbūvētā Pilskroga attēls ir 1914.g. uzņemtā fotogrāfija skatā no Kanceles kalniņa (11.attēls). Pastāv gan arī iespējamība, ka līdz 1914.g. bijušas divas pārbūves un vidējās daļas otro stāvu ēka ieguvusi kā pēdējo papildinājumu…
Pilskroga priekšējā fasāde ar centrālo daļu un ZR stadulu redzama ar 1925.g. datētā fotogrāfijā (12.attēls). Centrālajā daļā ir divas ieejas – korpusa labajā un kreisajā malā. Ēkas fasāde sliktā stāvoklī – izdrupusi dzega un vietumis nobiris apmetums, atsedzot ķieģeļu mūri. Ceļa puses stadulas vārti (ja tādi bijuši) ir aizmūrēti, kas arī loģiski, ja pieņemam, ka kroga pārbūve (pirmā vai otrā) veikta pēc tā darbības izbeigšanas ap 1900.g.
Stilistiski ēkas arhitektūra atbilst 19.gs. I trešdaļai raksturīgajam vēlajam klasicismam jeb ampīram. Šeit gan paliek neatbildēts jautājums, uz kuru var atbildēt tikai profesionāla arhitektoniski mākslinieciskā izpēte – ja ēka patiešām ir īsts ampīra laika piemineklis nevis veiksmīgs, 19.gs. beigās vai 20.gs. sākumā tapis stila atdarinājums, kāda ir tās patiesā būvvēsture līdz 1914.gadam?
Alūksnes muzeja krājumā glabājas būvinženiera Jāņa Čaules 1930.gadā izgatavotais Šloskroga pārbūves projekts (13.attēls) ēkas piemērošanai nespējnieku patversmes vajadzībām. Projekta rasējuma lapā redzama pārbūvējamās ēkas novietne, ēkas abu stāvu plāni, divi šķērsgriezumi un galvenā fasāde.
Arhitekte Ināra Caunīte Čaules projektu raksturo šādi:
“Ēkas dzīvojamās daļas paplašināšana plānota uz kādreizējo stadulu rēķina. Nedaudz vairāk par 1/3 daļu katras stadulas paredzēts apdzīvot, pārējo platību atvēlot noliktavām. Dienvidu stadulā ieprojektētas divas lielākas istabas, bet ziemeļu stadulā divas mazākas istabas un veļas mazgātava.
Jāatzīst, ka ēkas centrālās daļas sākotnējo plānojumu lielā mērā bijis iecerēts saglabāt. Lielākās izmaiņas saistītas ar tualešu ierīkošanu abos ēkas stāvos un kāpņu telpas izbūvi līdz ēkas bēniņiem. (..)
Pārbūves projekta autors respektējis ēkas sākotnējo arhitektūru, jaunos logus centrējot galvenajā fasādē esošajās nišās, taču kopumā ēkas fasādes sākotnēji cēlo simetriju zaudējušas. Pārbūves projekts paredzējis arī sākotnējo (tolaik esošo) logu nomaiņu. Projektā paredzētais jauno logu dalījums atšķirīgs agrāko 6 (sešu) rūšu vietā jaunie logi paredzēti ar 4 (četrām) rūtīm.”[1 – 43.–45.lpp.]
Par celtnes kompozīcijas simetrijas zaudējumu runājot, jau būvniecības laikā alūksnieši pamanīja zināmu nevērību attiecībā pret ēkas vēsturiskā veidola saglabāšanu. Laikrakstā “Malienas Ziņas” 1931.gada 12.novembrī publicētā rakstā “Saudzēsim Alūksnes architektūru!” lasām:
“Patlaban rosīgi rit pārbūves darbi Pilskrogā, piemērojot šo veco, impozanto un smago celtni nespējnieku patversmes vajadzībām. Bet cik ļoti arī šeit tiek izķēmots pirmatnējais, interesantais stils! Nerunājot nemaz par nemākulīgi un pavirši izvestajiem veco dzegu atjaunojumiem, neprecīzajiem nišu, stukaturas u.t.t. Restaurējumiem, kas bez šaubām ir sekas no tā, ka darbs nav nonācis īsta architektūras un būvdarbu pratēja rokās, vecais stils šeit galīgi tiek “izvarots” ar nevietā novietotiem jaunajiem logiem un durvīm, kas vairs neatbilst vispārēji noskaņotām ēkas dzegu, nišu un krāsojuma līnijām. Piemēram, Pilskroga ziemeļu spārnā, frontes fasādē pilnīgi neattaisnojami aizmūrēta kāda “mēmā” loga niša, bet jaunais logs izlauzts tai cieši blakus, caur ko galīgi zūd visa šī spārna simetriskā pievilcība un šīs simetrijas “asij” – vidējo durvju lielā portāla nišai vairs nav nekādas nozīmes. Šai nosodāmā parādībā visbēdīgākais tas, ka būves plānā šādas nejaušības nemaz nav paredzētas, jo inženiers Čaule to izstrādājis, stingri saudzot Pilskroga pirmatnējās īpatnības…”[29]
Pēdējā Šloskroga pārbūve notiek pēc II pasaules kara, izbūvējot otro stāvu visā ēkas apjomā. Domājams, tas notiek 1950.-to gadu vidū, kad Alūksnes Invalīdu namā “no jauna iekārtotas 10 istabas ar 38 vietām”.[30]
NKMP KMIC glabājas Rundāles pils muzeja darbinieku, šķiet, 1960.-tajos gados uzņemta fotogrāfija (14.attēls), kurā redzama jau atkal pārbūvētā ēka.
Plašāku fotofiksāciju, dokumentējot gan pašu bijušo krogu, gan tai blakus esošās saimniecības ēkas (15.attēls), 1975.g. veic toreizējās pieminekļu aizsardzības institūcijas – MKPZPP Arhitektūras pieminekļu sektora speciālisti.
Aprakstu sastādīja: Valters Grīviņš, Elza Elīza Vītola
AVOTI, LITERATŪRA UN PIEZĪMES
1 NKMC KMIC, mape “Alūksnes krogs “Šloskrogs””, inv.nr.2698/121072/5/III – 33.lpp.
2 Dunsdorfs, E. Vidzemes 1638. gada arklu revīzija. Latvijas vēstures avoti. IV sējums. III burtnīca. Latvijas vēstures institūta apgādiens, 1941. – 875., 879, 885., 891.lpp. Skatīts: gramatas.lndb.lv
3 LVVA 7404.f., 3.apr., 216.lieta.
4 LVVA 7404.f., 3.apr., 214.lieta.
5 LVVA 7404.f., 1.apr., 2209.lieta.
6 LVVA 7348. f.,1.apr.,32.lieta, 426. – 427.lapa. (U.Niedres tulkojums)
7 LVVA 7348. f.,1.apr.,30.lieta, 356., 359a.lapa.
8 Domājams, Tartu Universitātes arhitekts Johans Vilhelms Krauze (1757–1828), kura zīmējumi ievietoti arī J.K.Broces krājumā “Monumente”.
9 Niedre, Uģis. Fragmentārs lūkojums 18. un 19. gs. Alūksnē – muižā, miestā, pagastā. Nepublicēts materiāls. No Alūksnes muzeja krājuma.
10 LVVA 218.f., 1.apr., 315.lieta, 318.lapa; Pēc 1 – 35.lpp.
11 LVVA 218.f., 1.apr., 316.l., 139.lapa; Pēc 1 – 35.lpp.
12 LVVA 1679.f., 194.apr., 518.lieta.
13 Kröger, A. W. Verkehrs- Und Adreßbuch Der Baltischen Provinzen / Herausgegeben Von A.W. Kröger. - Riga: Selbstverl. Des Hrsg., 1892. – 154.lpp. Skatīta: kpbc.umk.pl
14 LVVA 214.f., 3.apr., 117.lieta, 4.lapa.
15 LVVA 141.f. I.apr. 56.lietas 6.lapa; Pēc nr.1 – 35.lpp.
16 LVVA 1679.f., 189.apr., 150.lieta.
17 Wegekarte des Walkschen Kreises mit den Kirchspiels- und Gutsgrenzen. [Riga] : Liv-Estländischen Landeskulturbureau : Jonck & Poliewsky (Jurjew-Dorpat : Lithogr. E. Berthelson), 1904.
18 Richters, A. Baltische Verkehrs- Und Adressbücher. Bd. 1, Livland. Riga : A. Richter, 1909. – 507.sleja. Skatīta: dspace.ut.ee
19 Meklē // Latviešu Bēgļu Apgādāšanas Centrālkomitejas Ziņojums. – 1916. – Nr.39. – 29.septembris. Skatīts: periodika.lv
20 LVVA 3653.f, 1.apraksts, 1285.lieta, 22., 23.lapa; Pēc 1 – 37.–38.lpp.
21 LVVA 3653. f., 1. apr., 1289. lieta, 43. lapa; Pēc 1 – 38.lpp.
22 Galīgi piešķirtās rūpniecības iestādes, augļu dārzi un t.t. // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1926. – Nr.205. – 2.jūlijs. Skatīts: periodika.lv
23 LVVA 1679.f., 17.apr., 462.lieta, 8.lapa; Pēc 1 – 39.lpp.
24 LVVA 1679.f., 17.apr., 462.lieta, 9.lapa; Pēc 1 – 41.lpp.
25 LVVA 1679.f., 17.apr., 462.lieta, 11.lapa; Pēc 1 – 41.lpp.
26 Iepriekšējais maksas aprēķins “Šlosa kroga pārbūves darbiem par nespējnieku patversmi”. Alūksnes muzeja krājums, inv.nr. ANM 15122-92L.
27 NKMP KMIC, mape “Alūksnes krogs “Šloskrogs”, inv.nr. 42084-1/III
28 Alūksnes muzeja pētniecības materiāli. Alūksnes pilskrogs “Šloskrogs”. Alūksne, 2010. 14.–16. lpp. Nr. 4.–13.
29 Vaivars, Vilis. Saudzēsim Alūksnes architektūru! // Malienas Ziņas. – 1931. – Nr.335. – 12.novembris. Skatīts: periodika.lv
30 Valsts apgādībā // Padomju Alūksne. – 1957. – Nr.30. – 10.marts. Skatīts: periodika.lv
Apraksts sagatavots ar VKKF atbalstu.
