Dundagas viduslaiku pils

Pievienoja: 
Vilnis Strods, 22.02.2018

Dundagas viduslaiku pils no DA. Viļņa Stroda foto.
Koordinātas nav precizētas dabā

Nosaukumi

Latīniski - Donedange, vāciski - Dondangen.
1245., 1248., 1256., 1290.gados – Donedange. 1310.gadā – Dondagen. 1318.gadā – Donagungis. 1341.gadā – Dondangen. 1359.gadā – Dundangen.

Pils vēsture

Dundagas pils celta garas un šauras pussalas vidū, kuru no trim pusēm apņem Pāces upītes uzpludinātie ūdeņi. Sauszemes pusē pils DR pussalu norobežo īss, mākslīgi rakts aizsarggrāvis. Pussala jau pirms mūra pils celšanas bijusi pārrakta ar vēl vienu grāvi. 

Pilsvietas senvēsture. 1981.gada izrakumi parādīja, ka pussalas galā atradusies senāka apmetne – tā saucamais Kalnadārzs, kas pastāvējusi vēl pils celšanas laikā XIII gs. Tas izskaidro, kāpēc pils nav celta pašā pussalas galā, kur to daudz labāk aizsargātu upes ūdeņi. Kalnadārza apmetne bijusi nocietināta gan ar tās priekšā raktu grāvi, gan ar valni, kas veidots no zemes un akmeņiem. Tātad domkapituls cēlis savu mūra pili cieši blakus jau esošajai kuršu apmetnei.

Rīgas domkapitula pils (XIII gs.–1434.g.). 1237.gadā Dundagas novadu pāvesta legāts Vilhelms no Modenas ierādīja Rīgas bīskapijai. 1245.gadā Rīgas bīskaps Nikolajs savai Sv.Marijas baznīcai Rīgā, t.i. domkapitulam, uzdāvināja 200 arklus (1800 ha) novada zemes. 1246.gada 14.jūlijā dāvinājumu apstiprināja pāvests Inokents IV. 1248.gadā zemes piešķīrums vēlreiz apliecināts. 1256.gadā Rīgas arhibīskaps Alberts, domkapituls un Vācu ordenis vēlreiz vienojās, ka Dundaga paliks Rīgas domkapitula pārvaldē.

Precīzas ziņas, kad domkapituls cēlis Dundagas pili, tā laika dokumentos nav saglabājušās, bet pirmo reizi rakstos 1310.gadā minēts Dundagas fogts Johans, bet 1318.gadā - pati pils, kad to uz neilgu laiku Livonijas pilsoņu kara laikā ieņēma Livonijas ordenis. 1753.gadā gan J.G.Arnts minējis, ka pili 1249.gadā cēlis ordeņa mestrs Dītrihs no Groningenas. Tas tomēr tiek apšaubīts, jo kamdēļ gan ordeņa mestram būtu jāceļ domkapitulam pils? Turklāt šis mestrs bija ordeņa vadībā tikai līdz 1245.gadam.

Tikām B.Šmids (1921.g.) uzskata, ka pils varētu būt celta jau XIII gs. – par to netieši liecinot 1290.gada izlīgums starp Rīgas domkapitulu un Kurzemes bīskapu Edmundu. Tajā pieminēts. ka domkapituls pirmajam Kurzemes bīskapam Indriķim (Heinriham, 1251.–1263.g.) jau atdevis divus ciemus Dundagas novadā, lai segtu Embūtes pils celtniecības izdevumus. Tādejādi varētu pieņemt, ka domkapituls piekritis abu ciemu atdošanai tikai tad, ja Dundagas pils jau būtu uzcelta.

Dundagas pils galvenais uzdevums bija kalpot domkapitula saimnieciskajiem mērķiem – būt par lauksaimniecības produktu savāktuvi un glabātuvi. Ik gadus bija jāsavāc 5 lasti (1 lasts – 16-32 hektolitri) medus, rēķinot par 1 lastu 20 Rīgas markas (R.m.), 10 lastu labības, zivis 3 R.m. vērtībā, mājlopi līdz 25 R.m. vērtībā: 20 vērši, 30 aitas, 16 treknas cūkas, vienu vērsi rēķinot par 24 Lībekas kaluma šiliņiem. Arī dzintaru par 10 Rīgas markām un vēl daudz citu lauksaimniecības produktu, kopā par 313 Rīgas markām.

Dundagas pilī pastāvīgi dzīvoja domkapitula iecelts pārvaldnieks – fogts. Dundagas fogts un domkungs Johans no Rīgas pieminēti kādā 1310.gada dokumentā.

Domkapitula un Kurzemes strīdu laiks (1318.-1434.g.). No 1318. Līdz 1434.gadam Dundagas pils, zemes un ciemi bija pastāvīgs strīdus objekts starp Rīgas domkapitulu un Kurzemes bīskapiju. 1318., 1359. un 1383.gados ordenis uz laiku bija Dundagas pili okupējis. 1389.gadā Dundagas pili ieņēma Kurzemes bīskapijas karaspēks. Kopumā gadu gaitā strīdos bija iesaistīti veseli 4 Romas pāvesti.

Kurzemes bīskapijas pils (1434.–1582.g.). 1434.gadā pāvests Eigēns IV pielika punktu ieilgušajām domstarpībām, Dundagu un Tārgali pārdodot (vai tomēr domkapituls pats pārdeva?) Kurzemes (Kursas) bīskapam par 6037 un 1/2 Rīgas markām. Pirkšanas un pārdošanas līgums starp Rīgas arhibīskapu Heningu (Šarfenbergu) un domkapitulu no vienas puses un Kurzemes bīskapu Johanesu (Tīrgartu) un domkapitulu no otras puses saglabājies LVVA ar numuru 5759-2-1295. Jauniegūtajā pilī Kursas bīskapi ilgāku laiku uzturējušies vismaz divas reizes – Pauls Einvands 1459. un Heinrihs Bazedovs 1503.gadā.

Drīz pēc Livonijas kara sākuma 1559.gadā Kursas bīskapa Johana IV koadjutors Ulrihs Bērs bīskapiju (līdz ar to arī Dundagas pili un zemes ap to) pārdeva Dānijas karalim Frederikam II, kas to atdāvināja savam jaunākajam brālim hercogam Magnusam, atpērkot tiesības arī uz Rēveles (Tallinas) un Kursas bīskapiju, samaksājot par visu kopā 30 000 dālderus. Hercogs Magnuss kļuva par pēdējo luterticīgo Kursas bīskapu.

Pēc Piltenes mantojuma kara Dundagas pils 1585.gadā kļuva par Polijas "kroņa" lēni Piltenes apgabala sastāvā, kas piederēja Bīlovu un Maidelu dzimtām.

Polijas vasaļu īpašumā (1582.-1795.g.) Piltenes apgabala sastāvā. 1582.gadā hercogs Magnuss pili un Kurzemes bīskapijas īpašumus par 12 000 dālderiem pārdeva ungāru magnātam, Polijas karaļa Septiņkalnes kancleram Martinam Berzēvicam (Martin Berzewitz). LVVA ar numuru 5561-4-672 saglabājies Polijas karaļa Stefana Batorija 1682.gada novembrī izdots pergaments, kas apliecina M.Berzēvica tiesības uz īpašumtiesībām pār Dundagas pils un muižas zemēm ar visām privilēģijām.

1588.gadā M.Berzēvics pili un zemes pārdeva Brandenburgas markgrāfa padomniekam Levinam Bīlovam (Lewin von Buelow) no Mēklenburgas par 60 000 Rīgas marku.

Pēc Levina Bīlova nāves Dundagas īpašums pārgāja viņa dēla, landrāta Frīdriha Bīlova (Friedrich von Buelow) rokās, kurš apprecēja Annu Sibilu fon der (f.d.) Osten-Zakenu (Anna Sibylla von der (v.d.) Osten-Saken).

Pēc vīra nāves Anna Sibila Osten-Zakena salaulājās ar Piltenes stārastu un landrātu Oto Ernstu fon Maidelu (Otto Ernst von Maydell). No 1656./1658.gadiem Dundagas pils piederēja fon Maidelu dzimtai. Jāatzīmē, ka tieši ar šo īpašnieku tiek saistīta teika par Dundagas pils Zaļo Jumpravu

Poļu–zviedru kara (1655.-1661.g.) laikā 1656.gadā Dundagas pili, tolaik piederošu Oto Ernstam Maidelam, pēc artilērijas apšaudes ieņēma un izlaupīja zviedri. Ernesta Maidela atraitne Anna Sibilla (dzimusi Ozten-Zakena) no 1670. līdz 1687.gadam lika pili pārveidot no cietokšņa par muižkunga māju. 

Pēc Oto Ernsta fon Maidela nāves 1670.gadā Anna Sibila kā bezbērnu atraitne novēlēja Dundagu savam brāļadēlam Ēvaldam f.d. Osten-Zakenam (Ewald v.d. Osten-Sacken) no Bātes muižas, kas atrodas pie Vaiņodes. Tā Dundagas pils ar plašo novadu mantošanas ceļā nonāca Osten-Zakenu dzimtas īpašumā un palika tādi līdz pat 1920.gadām..

Anna Sibila veica lielus pils pārbūves darbus. XVII gs. beigās Dundagas pils jau bija pilnīgi zaudējusi savu nocietinājuma būves raksturu – tā tika pārveidota par bagātu muižnieku dzīvesvietu.

Dundagas pils ievērojamākais un slavenākais īpašnieks bija Kārlis f.d. Osten-Sakens (Carl v.d. Osten-Sacken), kas bija dzimis 1726.gada 13.oktobrī Dundagā, bet miris 1794.gada 31.decembrī Berlīnē. Viņš bija slavens ar saviem tituliem un augstajiem amatiem:

  • karaliskais Polijas un Kūrsaksijas slepenpadomnieks;
  • 1746.gadā poļu stārosts Piltenē;
  • 1762.gadā ārkārtējais sūtnis Zviedrijas galmā;
  • 1763.gada 1.maijā Vīnē paaugstināts par Romas reihsgrāfu;
  • 1777.gadā iestājies Prūsijas dienestā kā slepenpadomnieks. Vēlāk Prūsijas kara ministrs, dažādu ordeņu kavalieris;
  • 1786.gada 15.oktobrī Berlīnē paaugstināts Prūsijas firstu kārtā;
  • savu dzīvi noslēdza, būdams Prūsijas kara ministrs.

Kārļa f.d. Osten-Zakena valdīšanas laikā Dundaga tika vairāk sakopta, ierīkotas alejas un briežu parks (dārzs). 1766.gadā vecās koka baznīcas vietā tika uzcelta jauna mūra baznīca ar 550 sēdvietām.

Laikā no 1844. Līdz 1874.gadam Dundagas pils īpašnieks bija Teodors Ernsts Filips Hieronīms f.d. Osten-Zakens (Theodor Ernst Philip Hieronymus v.d. Osten-Sacken), dzimis 1801.gadā. Viņš bija galma augstākais advokāts no Jelgavas. Dundagas pilī eksponēta forogrāfijas kopija, kurā viņš redzams ar savu otro sievu Sofiju. 1872.gadā pils stipri izdega ugunsgrēkā.

Laikā no 1874. līdz 1897.gadam Dundagas pils īpašnieki bija Kārlis Ludvigs Ferdinands f.d. Osten-Zakens (Carl Ludwig Ferdinand v.d. Osten-Sacken), kas dzimis 1834.gadā un viņa sieva Klāra.

Laikā no 1897. līdz 1919.gadam Dundagas pils īpašnieki bija Kristiāns Kārlis f.d. Osten-Zakens (Carl Christian v.d. Osten-Sacken), dzimis 1859.gadā, ar sievu Luīzi (Louise, dzimusi fon Grothusa – fon Grothuss). 1919.gadā viņu nošāva lielinieki pie Tukuma. Viņiem bija veseli 10 bērni: Šarlote (Sharlote, 1887.–1919.g.), Benigna (Benigna,1888.–1976.g.), Hildegarde (Hildegard, 1890.–1960.g.), Ulrihs (Ulrich, 1892.–1942.g.), Klāra (Clara, 1894.–1939.g.), Ruta (Ruth, 1896.–1978.g.), Luīze (Luise, 1898.–1985.g.), Agnese (Agnes, 1900.–1917.g.), Joāna (Johanna, 1902.–1909.g.) un Teodors (Theodor, 1903.–1985.g.).

1905.gadā pili nodedzināja revolucionāri, un tad Osten-Zakeni par pagaidu mītni izvēlējās Tautas namu pils parka ziemeļu malā.

Ulrihs Kārlis Oto v.d. Osten-Zakens (Ulrich Carl Otto v.d. Osten-Sacken), kas dzimis 1892.gadā bija pēdējais Osten-Zakenu dzimtas pils īpašnieks laikā no 1919. līdz 1920.gadam.

Dundagas pils neatkarīgās Latvijas laikā. Saskaņā ar jaunizveidotās neatkarīgās Latvijas 1920.gadā veikto agrāro reformu Dundagas muižu atsavināja Osten-Zakenu dzimtai un uz 12 gadiem iznomāja Dundagas pagasta pašvaldībai, kas tajā ierīkoja pagasta valdi un Ventspils apriņķa priekšnieka palīga kanceleju.

Kopš 1926.gada pilī darbojās pagasta pašvaldība un ierīkots Tautas nams. Pilī telpasnomāja arī Dundagas pagasta ārsts, krājaizdevu sabiedrība un ugunsapdrošināšanas biedrība.

Dundagas pils II Pasaules kara laikā. II Pasaules kara laikā Dundagas pilī atradās vācu armijas hospitālis, tādēļ pils parkā izveidoja kaponierus (saglabājušies līdz pat šodienai), kuros izvietoja sanitāro autotransportu.

Dundagas pils krievpadomju okupācijas laikā. Pēc II Pasaules kara pilī ievietoja Dundagas vidusskolu, vēlāk vidusskolas internātu.

Dundagas pils pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. No XX gs. 90.gadiem pilī atkal atrodas Dundagas pagasta, vēlāk novada, valde. Pašlaik pilī notiek plānveidīgi atjaunošanas darbi, šeit izvietotas mākslas un mūzikas skolas, ierīkota viesnīca.

Dundagas pils būves un pārbūves

1245.gadā Rīgas bīskaps ieguva savā īpašumā zemi Kursā un to izlēņoja savam domkapitulam, kas 1249.gadā Dundagā sāka celt pili. Dundagas pils celta garas un šauras pussalas vidū, kuru no trim pusēm apņem Pāces upītes uzpludinātie ūdeņi. Sauszemes pusē pils DR pussalu norobežo īss, mākslīgi rakts aizsarggrāvis,kas vēlāk ticis aizbērts.

Dundagas pils plānā veido izstieptu 48 x 69 m lielu četrstūri.

Vecākais pils variants. Visvecākā pils daļa ir korpuss blakus tornim, pēc tam izbūvēts DR korpuss un kā pēdējais DA korpuss apmēram līdz pašreizējām galvenajām kāpnēm. Kad pils tikusi pilnībā izbūvēta, tai bijuši trīs divstāvu dzīvojamie korpusi. Vidējais korpuss, kas celts pirmais, atradās tieši aizsarggrāvja priekšā un neļāva piekļūt pussalai. Pret pussalas krastiem vērstie korpusi bijuši īsāki. To galos pieslēdzās nocietinājumu mūris, kas veidoja plašu pils pagalmu. Arhitekts G.Erdmanis (1989.g.) uzskata, ka šie trīs dzīvojamie korpusi veidojuši noslēgtu nelielu pili, kuras aizmugurē atradusies priekšpils. Tomēr to vēl droši nevar apgalvot un pierādījumi tam būtu jāmeklē nakamajos arheoloģiskajos izrakumos.

XIV gadsimtā pils bija divstāvu celtne ar trim korpusiem, kuras iekšējo pagalmu pret ZA noslēgusi nocietinājumu siena, kura šķērsojusi patreizējo pagalmu, un kuras daļa vēl saglabājusies kā neliels kontrforss pagalmā. Tālāk uz ZA bijusi ar mūri nocietināta priekšpils un neliels vārtu tornis pašreizējā torņa vietā.

Strīdīgs ir jautājums par pils vārtu torni. B.Šmids (1921.g.) uzskatīja, ka Dundagas pilij sākumā torņi nav bijuši, jo tagadējā vārtu izbūve ir vēlāks veidojums. Pēc G.Erdmaņa domām pilij jau sākotnēji bijis uzcelts neliels vārtu tornis. Tā iespējamās atliekas saglabājušās otrā stāva līmenī, kur palikusi neskarta viena šaujamlūka un izeja uz apkārtmūra ieroču galeriju.

No šīs viduslaiku celtnes līdz mūsdienām saglabājušās vienīgi mūra sienas pirmā stāva augstumā un daļēji arī pagrabi, kuri ugunsgrēku laikā piebērti ar būvgružiem.

Būvdarbi Kurzemes bīskapijas laikā. Nākošais lielākais būvperiods saistās ar 1520.gadu, kad rakstītos materiālos pieminēts, ka pilī notikuši plaši būvdarbi. Šai laikā pils jau piederējusi Kursas-Piltenes bīskapam. Iespējams, ka tad izbūvēts arī jauns, lielāks priekšpils vārtu tornis, kura atsevišķas daļas ar šaujamlūku saskatāmas vēl šodien.

1656.gadā Dundagas pili ieņēma un izpostīja zviedri. Pili atjaunoja Oto Ernesta Maidelaatraitne Anna Sibilla (dzimusi Osten-Zakena), kas laikā no 1670. līdz 1687.gadam pili pārveidoja no cietokšņa par muižkunga dzīvesvietu. Priekšpils teritorijā izbūvēja kapitālus staļļus, klētis un citas saimniecības telpas. No tām vairākas telpas ar mazām izmaiņām un pat sākotnējā izskatā saglabājušās vēl šodien.

1685.gadā virs saimniecības telpām izbūvēja otro stāvu. Ap šo laiku nojauca arī mūri starp pili un priekšpili, bet kādreizējās priekšpils ziemeļu stūrī izbūvēta jaunā kapela un vārtu tornis pārbūvēts par kapelas zvanu torni ar augstu smaili un galeriju.

Vēl XVII gs. virs pagrabiem bijuši tikai divi dzīvojamie stāvi un ieroču galerija bēniņos.

Būvdarbi Osten-Zakenu valdīšanas laikā. XVII gs. beigās Dundagas pils jau bija pilnīgi zaudējusi savu nocietinājuma būves raksturu - tā tika pārveidota par bagātu muižnieku dzīvesvietu. XVII gs. gar visiem pils apkārtmūriem jau bijuši uzcelti jauni dzīvojamie korpusi, kuri pilnīgi saplūduši ar senākajām būvēm.

Pēc 1714.gada, kad pils nonāca Osten-Zakenu dzimtas īpašumā, tai uz ārpusi izlauzti lieli logi, un tā pilnīgi zaudēja savu nocietinātās viduslaiku pils statusu. Pagalmam visapkārt bijusi atklāta galerija, no kuras varēja nokļūt pils otrā stāva istabās. Par pils iekārtojumu no 1721.gada saglabājies samērā sīks tā laika Dundagas mācītāja J.F.Bankava (J.F.Bankau) apraksts.

Nākošais būvperiods atbilst laikam no 1809. līdz 1820.gadam, kad pilij izbūvēja trešo stāvu un galīgi apbūvēja kādreizējo priekšpils teritoriju. Par pils izskatu var spriest pēc vairākām tā laika gravīrām un akvareļiem.

1872.gadā pils nodega un tās pārbūvi projektēja arhitekts P.M.Berči. Pils tika atjaunota bez kapelas un zvanu torņa. 

Pēdējo reizi pils pilnīgi nodega 1905.gadā revolucionāro notikumu rezultātā. Atjaunošanas darbi ilguši no 1909. līdz 1914.gadam atbilstoši arhitekta profesora H.Pfeifera projektam. Tomēr, sākoties I Pasaules karam, netika pilnībā pabeigti. Šai laikā pilij pilnībā mainīts tās iepriekšējais veidols. Pagalmā galeriju vietā izbūvētas plašas trijstāvu...

Pēc 1872. un 1905.gadu ugunsgrēkiem arī jaunajiem dzīvojamajiem korpusiem priekšā uzceltas jaunas piebūves. Tāpēc pils sākotnējā pagalma sienas šodien aplūkojamas tikai no iekšējiem gaiteņiem.

Pils tagadējo izskatu ieguvusi pēc XIX gs. un XX gs. sākuma pārbūvēm.

Pagrabi. Zem visiem pils korpusiem sākumā bijuši pagrabi. Tie aizbērti pēc 1872.gada ugunsgrēka. Uz pagrabiem no pils pagalma vedušas akmens kāpnes. Jāatzīmē, ka senākajās pils sienās nekur nav vērojamas velvju pēdas. Tātad pagrabiem, tāpat kā arī virszemes stāviem, bijuši horizontāli koka siju pārsegumi.

Pils būvniecības materiāls. Sākotnēji pils apkārtmūra sienas tika veidotas no lieliem laukakmeņiem. Tādas tās vēl tagad redzamas abpus vārtu tornim apmēram līdz 3 m augstumam. Vēlāk sienas paaugstinājums mūrēts no laukakmeņiem, kas no abām pusēm ietverti ķieģeļu čaulā. Ķieģeļi pils celtniecībā izmantoti kā sākotnējās būvēs tā arī vēlākajās pārbūvēs.

Iekšējā apdare. Kā liecina 1785.gadā J.F.Bankava sniegtais pils iekštelpu apraksts, istabām griesti nekur nav bijuši apmesti, nav bijušas arī koka grīdas. mazās logu rūtis bijušas iestrādātas svina ietvaros un grīdas izklātas ar akmens plāksnēm.

Ciļņi. Pie pils pagalma ieejas abās pusēs atrodas 1909.gadā darināti Rīgas tēlnieka Augusta Folca ciļņi - viens attēlo ordeņa mūku,bet otrs - bīskapu.

Mitoloģija. Ar pili saistīti dažādi nostāsti, rūķīšu un spoku stāsti.

Pētījumi

Ap 1827.gadu pili uzmērījis un zīmējis K.Vilongs marķīza F.Pauluči albumam. 
Ap 1916.–1917.gadu pili uzmērījis B.Šmids.
1979.–1980.gados G.Erdmaņa vadībā veikta fotofiksācija, uzmērīšana un restaurācijas projekta izstrādāšana. Vēsturisko aprakstu sagatavoja R.Malvess, un tā patlaban tiek glabāta VKPAI.
1980.–1981.gados pilī pārbaudes izrakumus veicis Ē.Mugurēvičs.
1999.gadā pili apsekojuši autori (???).

Literatūra un avoti

Ose, Ieva, Caune, Andris. Latvijas viduslaiku pilis: Latvijas 12. gadsimta beigu-17. gadsimta vācu pil̦u leksikons. LVI apgāds, 2004.
Dundagas pils vēstures ekspozīcijas materiāli.

Plāni

Galerijas

Iezīmes

Vietu klasifikators: 
Mājvietas, Pilis un muižas, viduslaiku pilis
Pagasts: 
Dundagas pagasts
Aizsardzības kategorija: 
valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis
valsts nozīmes arhitektūras piemineklis
Atrašanās vieta: 
Talsu rajons, Dundaga, Pils ielā 12. Pils atrodas Pāces upītes kreisajā krastā, pussalā, kuru no trim pusēm apskalo uz upītes uzpludinātais dzirnavu ezers.

Tuvākās vietas

Reklāma