Krogs
ATRAŠANĀS VIETA
Kazarmes jeb Kazīnu kroga vieta atrodas Aizkraukles novada Mazzalves pagastā (1940.g. Jēkabpils apriņķa Mazzalves pagastā), senā Rīgas – Ilūkstes – Daugavpils ceļa vecās trases labajā pusē, starp “Ozoliņiem” un “Rožkalniem”, apmēram 1,5km pirms Ērberģes. Koordinātas: 56.37666 24.98978.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Kroga ēka nopostīta, tās vietā zālājs, koki un krūmi.
ZIŅAS
Kazarmes krogs bijis Ērberģes muižas (Herbergen) īpašumā.
K. Neimaņa 1833. gada Kurzemes kartē Kazarmes krogs nav iezīmēts, jo, šķiet, vēl nav ierīkots[1].
Kroga ēka, kas pastāvēja līdz 20. gadsimta 70.-to gadu beigām, celta 1837. (1873?) gadā. Par to liecinājis vēl 1950.-tajos gados redzētais, no tumša granīta šķembām izveidots gadaskaitlis, kas aptuveni acu augstumā atradies ēkas sienā pie ieejas durvīm. Savukārt pamatos iebūvētā akmenī bijis iekalts cirkulis ar puszobratu, iniciāļi un gadaskaitlis (kādi tieši bijuši šie iniciāļi un gadaskaitlis, to teicējs neatceras).[2]
Nav zināms, kā cēlies kroga nosaukums. Iespējams, šajā vietā kroga izveidošanas laikā pastāvējušas karavīru novietnes – kazarmas. Vēlāk kazarmas aizmirstas un krogs tautas mutē pārtapis par Kazīnu krogu.
Kazarmes krogs (Казаринь) iezīmēts Krievijas impērijas 1866. gada 3 verstu mēroga militāri topogrāfiskajā kartē (2. attēls).
1892. gadā publicētajā Krēgera “Kurzemes adresu grāmatā” Ērberģes muižā norādīti 5 krogi, tos vārdā nesaucot.[3]
1900. gadā, kad Baltijas guberņās tiek ieviests valsts spirta monopols, Kurzemē tiek slēgti ap 81% līdz tam pastāvējušo krogu.[4] Kazarmes krogs ir viens no retajiem, kas turpina darboties.
1912. gadā izdotajā Rihtera “Kurzemes adresu grāmatā” līdz ar citām ziņām Ērberģes muižas sadaļā sniegts arī krogu uzskaitījums. Minēts Beķera krogs (Beckerkrug), Salas krogs (Sellenkrug) un Kazarmu krogs (Kasernenkrug)[5]
Latvijas Republikas agrārās reformas ietvaros muižas un tām piederošie krogi tiek sadalīti, tos piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām. Kazarmes krogā tiek nolemts ierīkot tautas namu.[6]
1927. gadā Centrālā Zemes ierīkošanas komiteja noraida Ērberģes lauksaimniecības kooperatīva prasību piešķirt tai īpašumā Kazarmes krogu, lēmumu pamatojot ar to, ka “minētais objekts iznomāts līdz 23. aprīlim 1937. gadam”. Nav skaidrs, kurš ir vārdā nenosauktais nomnieks, iespējams, tas ir pats 1923. gadā dibinātais lauksaimniecības kooperatīvs.[7]
Lauksaimniecības kooperatīvs vismaz daļu kroga ēkas savā īpašumā tomēr iegūst, jo 1932. gadā tas to kopā ar bijušo spirta dedzinātuvi pārdod Ērberģes piensaimnieku sabiedībai “Vairogs”.[8]
Kā redzam 1930.-tajos gados uzņemtā fotogrāfijā (4. attēls), Kazarmes krogā darbojies tautas nams, sabiedrība “Vairogs” un tējnīca.
Tautas nams Kazarmes krogā turpina pastāvēt arī krievpadomju okupācijas laikā un darbojas līdz pat 1970.-to gadu sākumam. Tad ēkā ierīko kolhoza “Boļševiks” lopu fermu, kas īsā laikā bijušo krogu noved līdz sabrukuma stāvoklim. Ap 1980. gadu kroga paliekas nojauc un blakus uzbūvē divas, kolhoza speciālistiem paredzētas dzīvojamās mājas.
TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS
Tipoloģiski Kazarmes krogs iekļaujas lielceļa krogu grupā. Domājams 1837. gadā celtā ēka bija lielceļam paralēla garenbūve, būvēta, šķiet, nešķeltu laukakmeņu mūra konstrukcijā.
Ārsienas daļēji apmestas ar kaļķa javu, to rotājot ar iespiestiem akmentiņiem. Krogs, iespējams, būvēts vienā laikā ar netālajām (sk. 1. attēlu) Ērberģes dzirnavām. Saistībā ar tām tas pildīja arī dzirnavkroga funkciju, sniedzot pajumti, ēdienu un, nepieciešamības gadījumā, arī naktsmājas uz dzirnavām graudus samalt atvedušajiem zemniekiem.
Krogam bijusi viena, ēkas ZR galā gareniski pievienota stadula. Iekštelpu plānojums nav zināms, taču pēc 1930. gadu fotogrāfijā redzamā dūmeņa novietojuma var spriest, ka virtuve vismaz sākotnēji atradusies krogus daļas vidusdaļā – apvalkdūmeņa telpā. Ēkai bijis māla dakstiņiem segts divslīpju jumts ar pusnošļauptiem galiem.
1920.–1930.-tajos gados, kroga ēku piemērojot sabiedriskajām vajadzībām, tai tika ceļa pusē piebūvēta slēgta veranda ar divslīpju jumtu.
Krogam blakus uz Susējas pusi (sk. 5. attēlu) atradusies saimniecības ēka ar pagrabu, kura drupas vēl saglabājušās.
LITERATŪRA UN AVOTI
1 K. Neimaņa 1833. gada Kurzemes karte (1864. gada izdevums). Liepājas muzeja krājums. Inv. nr. LM 7452.
2 Teic. Elmārs Vectirāns (dz. 1947). Pierakstījis V. Grīviņš. Telefonintervija 17.10.2023.
3 Kröger, A. W. Kurländisches Verkehrs- Und Adreßbuch fur 1892 / 93. Herausgegeben Von A.W. Kröger. – Riga: Selbstverl. Des Hrsg., 1892. – 90.lpp. Skatīts: digar.ee
4 Teivens, A. Latvijas lauku krogi un ceļi. – Māksla: Rīga, 1995. – 90. lpp.
5 Richters, A. Baltische Verkehrs- Und Adressbücher. Bd. 1, Kurland. Riga : A. Richter, 1912. – 609.sleja. Skatīts: dspace.ut.ee
6 Galīgi piešķirtas zemes // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1925. – Nr. 135. – 7. janvāris. Skatīts: periodika.lv
7 Galīgi piešķirtas rūpniecības iestādes, augļu dārzi un t.t. // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1927. – Nr. 248. – 29. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
8 Piešķirtie un citām personām par labu atsavinātie valsts fonda objekti // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1932. – Nr. 477. – 9. augusts. Skatīts: periodika.lv
Apraksts sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un partnerības “Kaimiņi”&Kopienu sadarbības tīkla“Sēlijas salas” (Sēlijas vēsturiskās zemes kultūras programma) atbalstu
