Muiža
ATRAŠANĀS VIETA
Lielmēmeles muiža atrodas Aizkraukles novada Mazzalves pagastā (1940.g. Jēkabpils apriņķa Mēmeles pagastā), ceļa Nereta-Gricgale-Ērberģe kreisajā pusē, 5km pirms Ērberģes, Mēmeles upes labajā krastā. Koordinātas: 56.33298 24.97319.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Daļa no muižas parka un kompleksa centra ēkām, ieskaitot kungu māju, saglabājusies, tiek apsaimniekotas un uzturētas. Muižā darbojas specializētais valsts sociālās aprūpes centrs "Mēmele".
PIEEJAMĪBA
Ņemot vērā aprūpes iestādes raksturu, muiža apskatāma tikai no ārpuses un ar iepriekšēju pieteikšanos (Laimonis Klimovičs, VSAC “Latgale” filiāles “Mēmele” vadītājs, tel. nr. 29359135). Ierodoties, automašīna jāatstāj apmeklētājiem paredzētajā stāvvietā (2. attēls).
ZIŅAS
Senākais dokumentārais avots, kas vēstī par Lielmēmeles muižas pirmsākumiem, ir lēņa grāmata, ar kuru ordeņa mestrs Volters no Pletenbergas 1516. gadā piešķir Veselam fon der Ropem zemes gabalu Aizkraukles apgabalā:
“Mēs, Volters no Pletenbergas, Vācu ordeņa mestrs Livonijā, ar šo atklāto, apzīmogoto grāmatu visiem, kuri to lasīs vai dzirdēs, darām zināmu un apliecinām, ka mēs ar mūsu godājamo līdzpadomnieku padomu un piekrišanu esam piešķīruši un izlēņojuši, un ar šīs grāmatas spēku piešķiram un izlēņojam Veselam fon der Ropem un visiem viņa īsteniem, likumīgiem mantiniekiem zemesgabalu Aizkraukles apgabalā un draudzē šajās aprakstītajās robežās. Vispirms sākt pie Mēmeles, kur Dīriķa Zellēna robeža pieiet pie Mēmeles, kur ir ar akmeņiem un oglēm pildīta krusta bedre. No turienes iet līdz purvam, no purva iet gar Garā Zellēna robežu, kas iezīmēta ar krustiem, līdz Susējai. Gar Susēju iet līdz Zalvei, tad gar Zalvi uz augšu līdz Zellēna robežai, kas pieiet Zalvei. Tad gar Zellēna robežu iet līdz akmenim, kas saukts Priedeslaipa un atrodas Viesītē. Tur arī ir koks ar iecirstu krustu. No turienes iet taisni pāri virsājam no krusta līdz krustam, līdz Veiģu purva galam. No turienes iet cauri virsājam, kas saukts Pētera virsājs, no krusta līdz krustam uz virsāju, kuram cauri ved lielceļš no Zalves uz Aizkraukli. No krusta līdz krustam iet cauri virsājam līdz minētajam lielceļam. Pa to iet līdz tiltam pār Zalvi, gar Zalvi iet līdz ozolam ar iecirstu krustu, tad atkal iet gar Zalvi caur purvu no krusta līdz krustam līdz Dobes strautam, kas ietek Susējā. Gar Susēju iet caur purvu no krusta uz krustu līdz Mēmelei, kur ir krusta bedre, pildīta ar akmeņiem un oglēm. No turienes gar Mēmeli iet līdz pakalnam, kur Mēmelē ietek strautiņš, kas ir Radzvilu robeža, un tur stāv arī koks ar iecirstu krustu. Tālāk iet gar Radzvila robežu uz augšu no koka uz koku ar iecirstiem krustiem līdz lielam ozolam, kurā arī ir iecirsts krusts. No koka iet līdz bedrei tīruma galā, no tās līdz bērzam, no koka taisni caur purvu no krusta uz krustu līdz Jankenišu ceļam. Gar ceļu iet līdz lielam kokam ar iecirstu krustu. No tā pa ceļu iet cauri purvam līdz Jakus tīruma galam, un tad līdz tiltam. No turienes iet pa labi līdz Mazajai Zērvei, kur stāv ozols ar iecirstu krustu. No turienes iet līdz tiltam pār Zērvi, kur ir ozols ar iecirstu krustu.[1] Gar Zērvi iet līdz lielceļam, kas ved uz Biržiem. No Mēmeles gar Zērvi iet līdz krusta bedrei, un no turienes gar Zērvi līdz ozolam ar iecirstu krustu. No tā iet caur purvu no krusta līdz krustam līdz citam ozolam ar iecirstu krustu. No tā iet gar strautu uz augšu līdz Zērvena vecajai muižas vietai. No tās iet pāri strautam līdz ozolam ar iecirstu krustu. No tā iet līdz vecam robežstabam. No tā iet pa labi pāri virsājam līdz ceļam, kas ved uz Kalveni. Gar ceļu iet līdz Dakūna tīruma galam, un no tā no krusta uz krustu iet līdz Mēmelei, kur sākas robeža, un abos Mēmeles krastos ir ierīkotas krusta bedres. To ar visiem piederumiem, labumiem un ērtībām, kurus var vai varēs nosaukt, kā apartiem un neapartiem tīrumiem, pļavām, ganībām, cirsmām, mežiem, birzīm, ūdeņiem, upītēm, strautiem, ezeriem, bišu kokiem, dravām, zvejas un putnu medību tiesībām un citu minētais Vesels un viņa īstenie, likumīgie mantinieki drīkst paturēt, apdzīvot un lietot, neko no tā neizņemot, brīvi un netraucēti pēc lēņa tiesībām uz mūžīgiem laikiem. Lai apliecinātu šīs grāmatas patiesumu, mēs, mestrs Volters, esam likuši tai piekārt mūsu zīmogu. Dots Valmierā, piektdienā pēc Jāņa Kristītāja dienas, tūkstoš pieci simti un sešpadsmitajā gadā.”[2]
Fon Ropes Mēmeles muižu valda 250 gadus līdz 1760. gadā Ferdinands Aleksandrs fon Rope to pārdod Oto Johanam fon Bistramam. Vēlāk mainās vairāki īpašnieki un viens no tiem, Rūtenbergs, muižai un pagastam uz laiku aizdod savu vārdu, ko latvieši lieto vēl 20. gadsimta sākumā. 1860. gadā Lielmēmeli nopērk barons Frīdrihs Augusts fon Šlipenbahs (Schlippenbach, 1840–1898). Pēc viņa nāves muižu manto meita Meta Paulīne Henriete Marija fon Šlipenbaha (1876–1964), kura 1900. gadā apprecās ar baronu Oto fon Osten-Zakenu. Meta arī ir pēdējā Lielmēmeles muižas īpašniece līdz tās atsavināšanai 1920. gadā Latvijas Republikas agrārās reformas ietvaros.[3]
1892. gadā publicētajā Krēgera “Kurzemes adresu grāmatā” lasām, ka Lielmēmeles muiža, ko latvieši sauc par Rutenbergas muižu, pieder baronam Arturam Šlipenbaham, kurš turpat arī dzīvo. Pārvaldnieks ir Rimlers (Rümmler). Muižas teritorijā ietilpst 1803 desetīnas muižas un 1045 desetīnas zemnieku zemes.
Muižā darbojas alus brūzis (Brauerei), vējdzirnavas (dzirnavnieks Roberts Velinskis – Welinsky) un 2 krogi. Ir pagasta skola (Gemeindeschule) ar skolotāju Strautiņu (Strauting).[4]
1900. gadā pēc mātes nāves par Lielmēmeles muižas īpašnieci kļūst savu vecāku vienīgais bērns – baroniete Meta fon Šlipenbaha, kas tajā pat gadā Ērberģes baznīcā salaulājas ar Otto fon der Osten-Zakenu.[5]
Par 1905–1906. gada notikumiem Lielmēmeles muižā dokumentāru avotu manā rīcībā nav. Vairākās savās novadpētnieciski-publicistiskajās grāmatās, vietumis atsaucoties uz konkrētu neretiešu un mēmeliešu (kas gan paši dzimuši pēc 1905. g. revolūcijas vai tās laikā bijuši gluži mazi bērni) atmiņām, par tiem rakstījusi Lūcija Ķuzāne.
Mēmeles pagastā, tāpat kā lielākajā daļā Latvijas pagastu, 1905. gada rudenī ievēlēja rīcības komiteju. Tās priekšsēdētājs bijis vai nu Pēteris Upmalis vai kāds Pētersons. Esot gribēts arī dedzināt muižu, taču pagasta skolotājam Strautiņam, vienam vai kopīgi ar Upmali, no tā izdevies atrunāt.
1906. gada janvārī muižā ierodas soda ekspedīcija, kuru vadījis Lielmēmeles Osten-Zakena brālis. Vairākkārt pieminēts, taču vārdā nekur nav nosaukts – tikai Osten-Zakens. Šis barons esot pašrocīgi nošāvis Pečuļu saimnieka dēlu Žani Biezo, ar kuru viņa brālim bijis sens naids dēļ medībām muižas mežos, nodedzinājis Pečuļu mājas, sadauzījis Upmali un piespiedis viņam samaksāt 50 rubļus par vērsi, ko tas izvedis no muižas kūts vai pēc citas versijas nopircis no kāda cita jau izvestu un pēcāk pārdevis…
1912. gada Rihtera “Kurzemes adresu grāmatā” uzzinām, ka Lielmēmeles īpašniece ir baroniete Meta fon der Osten-Zakena, bet jau kopš 1898. gada muižas saimniecību kā pilnvarotais pārvaldnieks vada viņas vīrs barons Otto fon der Osten-Zakens.
Muižai ir Ozolmuižas (Eichhof) pusmuiža, kopā pieder 1699 desetīnas zemes, tai skaitā 241 des. aramzemes, 229 des. pļavu, 239 des. ganību, 912 des. meža un 75 des. neizmantojamas zemes. Pārdotā zemnieku zeme: 1045 desetīnu.
Muižā darbojas vējdzirnavas un kaļķu ceplis.
23. septembrī notiek gadatirgus.
Muiža ir pārdevusi šādas zemnieku mājas: Kaktiņi, Kukari, Šībes, Serišķi, Āriņi, Aiztilti, Bētiņi, Brūveri, Dēliņi 1 (Rudzītis), Dēliņi 2 (Jēkabs), Gudišķi, Ģīķelnieki, Kalnarozes, Jaunzemes, Kallīte, Kalnakrūzes, Krieviņi 1 (Puļķe), Krieviņi 2 (Turks), Kumeļnieks (Kummelneek,), Lēnietis(Lenet), Lujānu un Susējas (Sussenkrug) krogs, Ogudruvas, Ozolnieks, Pečuļi 1 (Janne), Pečuļi 2 (Fricis), Šķēre (Beķeris), Šķēre (Bulverks), Spodre, Stadelnieks, Timsēns (Fricis), Timsēns (Jēkabs), Timsēns (Pēteris).[6]
Adresu grāmatā ievietotās ziņas par Lielmēmeles muižā notiekošo gadatirgu gan ir novecojušas. Laikraksta “Zemkopis” 1912. gada 16. maija numurā lasām:
“Visos kalendāros rakstīts, ka 23. septembrī Liel-Mēmelē tiek noturēts tirgus, kas ir nepareizi. Agrāki tirgus gan tika noturēts, bet tiklīdz vecais barons mira, tirgus vairs netiek noturēts. Jaunais barons (t.i. baronietes Metas pilnvarotais muižas pārvaldnieks Otto fon Osten-Zakens – V.G.) nedod tirgus placi un neatļauj tirgu noturēt, [sakot], ka viņš to nevēloties un ka uz viņa vārda neesot atļauja tirgu noturēt.”[7]
Agrārā reforma un Latvijas brīvvalsts gadi
Pēc Latvijas valsts nodibināšanas un Brīvības cīņu izcīnīšanas pats svarīgākais valdības uzdevums ir zemes jautājuma nokārtošana. Latviešiem beidzot pienācis vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas brīdis. Latvijas Republikas agrārās reformas (1919–1937) ietvaros muižas tiek sadalītas jaunsaimniecībās, tās piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām. Līdzšinējiem muižu īpašniekiem no muižas zemes tiek atstāta neatsavināmā daļa vidējas zemnieku saimniecības lielumā, apm. 50ha platībā. Izņēmuma gadījumos neatsavināmā daļa varēja būt līdz 100ha lieta. Neatsavināmās daļas lielākoties ierādīja ar ēkām ārpus bijušajiem muižu centriem – pusmuižās, rentes mājās, krogos… Iegūt neatsavināmo daļu savas bijušās muižas centrā, saglabājot īpašumā kungu māju, muižnieks parasti varēja tikai tad, ja tā nebija vajadzīga valsts, pašvaldības vai sabiedriskām vajadzībām. Savas atsauksmes par neatsavināmās daļas piešķiršanas lūgumiem deva pagasta un apriņķa institūcijas, to izskatīja zemkopības ministrijas zemju departamenta tehniskā komisija, bet galvenā izlemšana bija ministra atbildībā. Atkarībā no attiecīgā brīža ministra politiskās orientācijas, šie lēmumi lūdzējiem bija vairāk vai mazāk labvēlīgi. Sev nelabvēlīgu ministra lēmumu muižnieki varēja pārsūdzēt Senātā (Augstākajā tiesā).[8]
LVVA glabatā lietā “Liel-Mēmeles privāt muižas pārņemšanas akti ar sarakstīšanos” atrodami trīs 1920. gada 8. februārī sastādīti akti ar kuriem komisija, “sastāvoša no Jaunjelgavas apriņķa Valsts zemju Daudzevas rajona pārziņa Andreja Abatnieka, minētās muižas pārziņa Artura Otto Vachsa, Mēmeles pagasta izpildu komitejas priekšsēdetāja Pētera Bulverka un lietpratēju Jāņa Kaktiņa, kurš dzīvo Ērberģes muižā un Mārtiņa Kauliņa, kurš dzīvo Lielmēmeles muižā, sastādīja (..) uzrakstīja un novērtēja” gan dzīvo un nedzīvo inventāru, gan “Liel-Mēmeles muižai un ietilpstošām viņas robežās mājām un krogiem piederošās būves, kuras komisija vērtēja pēc tagadējām cenām.”
Atšķirībā no Vecmēmeles, Gricgales un Pilkalnes muižām, kuru inventārs pēc dažādu karaspēku pārstaigāšanas un vairākkārtējām varu maiņām bija maz saglabājies un pārņemšanas aktos nav uzskaitīts, Lielmēmelē inventāra sarakstā redzam gan mēbeles (no kurām daļa bojātas) un virtuves piederumus, gan darbarīkus, lauksaimniecības mašīnas un mājlopus… Pavisam aktā iekļautas 185 vienības, tostarp: gulta lauzta finierēta, kumode bez 2 atvilknēm, apaļš zāģis, zāles pļāvēja izkapts, svaru sķīvi misiņa, kaste ar grāmatām, galds nomālēts, skapis balts, gulta pulierēta oša, krēsli polsterēti lauzti, rakstāms galds ozola lauzts – atvilkņu nav, drēbju pakaramais, brieža galva no koka izgriezta ar ragiem, etažiers oša pulierēts, peld-vanna bleķa, peld-vanna koka, malkas zāģis, petrolejas muca, pļaujamā mašīna remont., darba vāģi bez 1 riteņa, ore, lemešu arkli, labības kūlējs – remontējams, ragavas, slēpes, kamanas, melna govs – tole, 2 balti zirgi, kartupeļu tīrītājs, decimālsvari ar bumbām, arkli uz riteņiem, dreibeņķis, ēvelbeņķis, jauna negatava tačka, dzirnavas ar zirgiem dzenamas, 131 puds 15 mārc. rudzu, 6 pudi kviešu ar vienu trešu daļu rudzu, 6 pūri kāļu, kasē 518 rub. 45 kap. Latvijas valūtā.[9]
Sašutis par faktiski notikušo viņa pārraudzībā uzticētās muižas īpašnieku personīgā kustamā īpašuma konfiskāciju, kurai turklāt tobrīd nav likumīga pamata, pārvaldnieks Vahs protestē veidā, ko mūsdienās dēvē par troļļošanu. 1920. g. 5. martā viņš sastāda un nosūta Jaunjelgavas un Ilūkstes apriņķu Valsts zemju inspektoram un Daudzevas rajona Valsts zemju pārzinim aktu nr. 9:
“Komisija, sastāvoša no Lielmēmeles muižas pārvadnieka A. Wachsa, tās pašas muižas iedzīvotājas Mildas Upelniek un Jūles Vidzemniek sastādīts šis akts par divām vistām atrodošamies dzīvā muižas inventārā (pēc Akta sastādītā 8. februārī 1920. g. kārtib. N 131.) un 20. februārī š.g. nosprāgušas, nomiršanas cēlons nav zināms.”[10]
Nav īsti skaidrs, pēc kādiem apsvērumiem līdz Agrārā likuma pieņemšanai 1920. gada 16. septembrī notika muižu un to īpašumu pārņemšana valsts rīcībā. 1922. g. publicētā izdevumā “Agrārās reformas gaita Latvijā 1919.–1922.” lasām: “Pārņēma vienīgi tās saimniecības, kuru īpašnieki vai nu bija tās pametuši, vai atradās Latvijas ienaidnieku aktīvos pulkos.”[11]
Pārvaldnieka klātbūtne pirmo priekšnoteikumu izslēdza un arī otrais acīmredzot nebija attiecināms uz Metu Osten-Zakenu, jo Zemkopības ministrijas Zemju departamenta Privātzemju nodaļa 1920. gada jūlijā (datums nav salasāms) pēc sūdzības saņemšanas sūta rīkojumu Jaunjelgavas apriņķa valsts zemju inspektoram:
“Zemju departaments lūdz Jūs nodot Lielmēmeles muižas īpašnieces Metas Osten-Saken rīcībā visu, kas iespējams no pārņemtā muižas inventāra, katrā ziņā vienu teļu, vienu vepri, trīspadsmit vistu un, ja iespējams, arī zirgu un govi.
Par inventāra atdošanu sastādāms akts, kas iesūtāms departamentam.”[12]
Jelgavas apriņķa Valsts zemju inspektors 1920. g. 11. augustā raksta pārvaldniekam Vaham:
“Pamatojoties uz zemkopības [ministrijas] rīkojuma, uzdodu Jums visu Liel-Mēmeles muižas inventāru sagatavot 16. augustā nodošanai baronietei Osten-Saken.
Tāpat ņemiet līdz visus rakstus, kas uz Liel-Mēmeles muižu attiecas.
Nodošana notiks Liel-Mēmelē, 16. aug. plkst. 10 no rīta.”[13]
Kas tieši no iepriekš pārņemtā tika atdots, nav zināms. To, ka zirgi netika laicīgi atdoti un, ka daļa inventāra bija bojāta, uzzinām no bijušā Daudzevas rajona Valsts zemju pārziņa paskaidrojuma amatā esošajam pārzinim.[14]
Pēc Agrārās reformas likuma pieņemšanas Lielmēmeles muiža līdz ar saimniecības inventāru tika likumīgi nacionalizēta, taču, kā likums noteica, bijušajiem īpašniekiem tika atstāta viņu dzīvokļa iekārta un, līdz ar neatsavināmās daļas piešķiršanu, arī atbilstoša daļa no inventāra.[15]
Neatsavināmā daļa Metai Osten-Zakenai tiek piešķirta 1921. gadā. 31. augustā sastādītā, Jaunjelgavas apriņķa Valsts zemju inspektora un Apriņķā mērnieka parakstītā protokolā teikts:
“Piekrītot pagasta zemes ierīcības komitejas atzinumam, neatsavināmā daļa Liel-Mēmeles muižā ierādāma ziemeļ daļā, iedalot tanī bij. brūža ēkas ar vienu labības šķūni (9. attēls), bet tā kā šinī muižas daļā ir iespējams iedalīt tikai aramo zemi ar nelielu daudzumu pļavu un tā kā bij. muižas īpašniece lūdza iedalīt neatsavināmā daļā 15 ha meža, tad mežs iedalāms atsevišķā gabalā. Citas izdevīgas vietas priekš neatsavināmās daļas ierādīšanas nav, jo, izņemot muižas centru, visas uz muižas zemes atrodošās ēkas labi piemērojamas jaunsaimniecību vajadzībām un vienīgā, atsevišķi stāvošā pusmuižā, zem nosaukuma “Ozolmuiža” ar 225 pūrv. zemes ir ilggadīgs nomnieks un minētai saimniecībai pilnīgs zemnieku saimniecības raksturs.”[16]
Tā kā Meta Osten-Zakena vēl cenšas panākt sev izdevīgāku neatsavināmās daļas piešķīrumu, kas tai, šķiet, daļēji arī izdodas, samainot meža gabala novietojumu, neatsavināmā daļa, sastāvoša no gabaliem Nr. 1 un Nr. 1a, 53,74ha kopējā platībā zemes grāmatā uz viņas vārda tiek ierakstīta tikai 1927. gada 29. martā.[17]
Pēc neatsavināmās daļas nodalīšanas pārējais Lielmēmeles muižas centrs (10. attēls) tiek sadalīts, kungu māju un parku kā arī daļu no kūts 1924. gadā ar Centrālās Zemes ierīcības komitejas lēmumu piešķirot robežpolicijai, kas apkalpo Lielmēmeles muitas punktu, daļu iznomājot uz 12 gadiem Mēmeles lauksaimniecības biedrībai, bet pārējo sadalot 1 dārzsaimniecībā, vairākās amatnieku saimniecībās un jaunsaimniecībās.[18]
1925. gadā valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā iekļauj virkni par saudzējamiem atzītus mežus, parkus un apstādījumus. To vidū arī Lielmēmeles muižas parks un Mūru kroga aleja.[19]
1939. gadā, pēc Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas, lai glābtos no drīzumā sagaidāmās krievu okupācijas, Jelgavā dzīvojošā Meta Osten-Zakena atsakās no Latvijas pavalstniecības un vācu tautības Latvijas pilsoņu repatriācijas ietvaros dodas uz Vāciju.[20]
***
1946. gadā Lielmēmeles muižā iekārto nespējnieku mītni, 1949. gadā tur novieto arī jaundibinātā kolhoza “Mēmele” kantori (kungu mājā). 1951. gadā nespējniekus pārceļ citur, bet muižā apkārtējo kolhozu vajadzībām izveido MTS (mašīnu-traktoru staciju).
No 1952. līdz 1963. gadam bijušajā muižas pagrabā pie Mēmeles upes ierīko ar dīzeļmotoru darbināmu elektrostaciju ar 35 kw/h jaudu. Elektrību no pulksten sešiem rītā līdz divpadsmitiem naktī piegādāja muižas klētī ierīkotajās darbnīcās, kantorim un apkārtējām mājām.
1959. gadā kungu mājā nodibina Mēmeles invalīdu namu, kas darbojas kā veco ļaužu mītne.
1974. gadā Mēmeles pansionātu oficiāli pārdēvē par psihoneiroloģisko pansionātu.
***
No 1993. gada līdz 1995. gadam daļu no Mēmeles muižas telpām atkal izmanto robežsargi.
1994. gadā kungu mājā izceļas ugunsgrēks, bet nākamajā gadā postījumus novērš.
1997. gadā pansionāts kļūst par Specializēto valsts sociālās aprūpes centru.[21]
MUIŽAS KOMPLEKSS
No Lielmēmeles muižas kompleksā 1920. g. uzskaitītajām 39 celtnēm saglabājušās nedaudzas – pārbūvētā kungu māja, tai blakus esošā kalpu māja, viens laidara korpuss un ēka, kas, iespējams, bija klēts. Visas šīs ēkas ir atjaunotas (izņemot kalpu māju, kas nepieder aprūpes centram) un labā stāvoklī. Šķiet, arī daļa no bijušās brūža ēkas ir iebūvēta vienā no aprūpes centra korpusiem. Centra teritorijā, kas priecē ar sakoptību, redzamas vēl dažu citu celtņu drupas. Saglabājies arī daudziem veciem, lieliem kokiem bagātais, 1925. gadā valsts aizsardzībā uzņemtais, bet 20. gadsimtā, diemžēl, nekoptais muižas parks. Parka muižas pusē aprūpes centrs izveidojis jaunus apstādījumus.
Lielās rijas drupas atrodas muižai garām ejošā Neretas-Gricgales-Ērberģes ceļa labajā malā un ir ieaugušas krūmos.
Kungu māja
Kungu māja, domājams, celta 19. gs. I pusē kā vienstāva mūra garenbūve. Vēlāk, iespējams jau Šlipenbahu laikā tā pārbūvēta, izveidojot mezonīnu ar rizalītu un trīsstūra frontonu. Dzīvojamās telpas atradās arī jumta stāva abos galos ar logiem zelmiņos. Mājai bija divslīpju jumts ar nošļauptiem galiem, segts ar māla dakstiņiem. Jumtā bija iebūvētas lukarnas. Pie centrālās ieejas bija izbūvēta koka konstrukcijas veranda uz akmens pamatiem.
1950. gados, ēku piemērojot invalīdu nama vajadzībām, tai uzbūvē otro stāvu.
Parks un Mēmeles upes ainava
Kalpu māja
Saimniecības ēkas
Mācītājs un sabiedriskais darbinieks Jānis Turks (1906–1999)
Viens no lielmēmeliešiem, kas dzīvē daudz vairāk citiem devis nekā ņēmis, ir Lielmēmelē savulaik plašās Turku dzimtas atvase, mācītājs un sabiedriskais darbinieks Jānis Turks (1906–1999). Viņš ir no tās paaudzes, kas dzimuši vēl cariskajā Krievijā, bet pieauguši un nobrieduši jau brīvajā Latvijā. Tā daļa no šīs paaudzes, kas beidzot sajutās brīvi ļaudis paši savā zemē un valstī, atbildīgi par tās šodienu un rītdienu; un no tiem, kas bija spiesti noraudzīties kā brutālā krievpadomju okupantu vara iznīcināja, ko tie bija cēluši un Otrā pasaules kara beigās, izjutuši arī vācu nacistu cinisko attieksmi pret latviešiem, lai glābtu savu dzīvību, devās trimdā uz Rietumiem. Bet arī tur nonākuši, turpināja nenogurstoši un pašaizliedzīgi darboties latviskuma saglabāšanas labā, pat tad, kad šķita, ka PSRS pastāvēs vēl ilgi un latviešu tauta diez vai sagaidīs atbrīvošanās brīdi…
Jāņa Turka dzīves gājums 2000. gadā publicēts laikrakstā “Laiks”, viņa pelnu urnas svinīgai apbedīšanai Rīgas Meža kapos veltītā rakstā:
“Jānis Turks dzimis 1906. g. 16.martā Lielmēmeles muižā, dārznieka ģimenē. 1926. g. beidzis Mazsalacas vidusskolu. 1934. g. beidzis LU Teoloģijas fakultāti un ordinēts par mācītāju. Kandidāta gadu nostrādāja pie prāv. Kārļa Irbes. Pēc tam kalpoja Blīdenes-Stūrmuižas draudzēs, uzceļot Stūrmuižā jaunu baznīcu. levērojot jaunā mācītāja enerģiju un spējas, viņš tika aicināts par Auces pilsētas mācītāju. Viņa darbība te bija ļoti plaša un daudzpusīga, līdztekus pienākumiem draudzē iesaistoties sabiedriskā darbā arī ārpus tās. Bija skolotājs, Tukuma un Jelgavas aizsargu pulku mācītājs, Latvijas Vanagu apgabala priekšnieks, Aerokluba priekšnieks u. c. Apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni.
1944. g. sākās bēgļu gaitas, mācītājs Turks ar ģimeni nonāca Plauenā, Vācijā. Strādājot fabrikā pa svētdienām organizēja latviešu dievkalpojumu kopas. Sevišķi rūpējās par latviešu karavīru grūtā stāvokļa atvieglināšanu. Vēlāk viņš bija Valkas bēgļu nometnes mācītājs, sardžu rotas mācītājs, Latviešu centrālās padomes loceklis un Latvijas Sarkanā Krusta pilnvarnieks.
1949. gadā Turku ģimene ieceļoja ASV, uz dzīvi apmetās Kalamazū, Mičiganā. Dienišķo maizi mācītājs pelnīja fabrikā. Svētdienas tika izmantotas latviešu apzināšanai. Notika dievkalpojumi Kalamazū, Grandrapidās, Detroitā, Elkartā, Saginavā, notika draudžu dibināšanas priekšdarbi. Tika izveidota Kalamazū Sv. Jāņa lut. draudze, tai arī uzceļot savu baznīcu.
1966. g. māc. Turku ievēlēja par Vidienes apgabala prāvestu. Neskatoties uz lielo darba slodzi un darbu fabrikā, viņš turpināja darboties latviešu sabiedrībā. Viņš bija Baznīcas Virsvaldes loceklis, Daugavas Vanagu mācītājs, Latviešu biedrības un Latviešu preses biedrības darbinieks. Korporācijā Ventonia bijis vairākos amatos. – Pēdējo svētrunu prāv. Jānis Turks teica 1999. gada 18. novembrī, iesvētot Kalamazū Sabiedriskā centra karogus.”[22]
AVOTI, LITERATŪRA UN PIEZĪMES
1 Šeit minētā vieta sakrīt ar tajā pat 1516. gadā Johanam Štikhorstam izlēņotā vēlākās, Lielmēmelei kaimiņos izveidotās Vecmēmeles muižas zemes gabala robežu aprakstu: “(..) tad gar to līdz vītolam, kas aug pie Mazās Sarves. Tajā ir iecirsts krusts, un tas atrodas pie Veisela van der Ropa robežām. Tad gar Mazo Sarvi līdz mazam tiltam, kur aug ozols ar iecirstu krustu.” Sk. “Mestra Voltera no Pletenbergas lēņa grāmata Johanam Štikhorstam. 1516.”, publicēta: Historia.lv
2 LVVA 1100.f., 11.apr., 9.lieta, 2., 3.lp. Agra Dzeņa tulkojums. Publicēts: Historia.lv
3 Mašnovskis, V. Muižas Latvijā: vēsture, arhitektūra, māksla. III sējums. Rīga: DUE, 2020. – 114. lpp.; Genealogisches Handbuch der baltischen Ritterschaften. Teil 3, 1: Kurland, Bd.: 1, Görlitz, 1939. – 488. lpp. Skatīts: digitale-sammlungen.de ; Richters, A. Baltische Verkehrs- Und Adressbücher. Bd. 1, Kurland. Riga : A. Richter, 1912. – 614.sleja. Skatīts: dspace.ut.ee
4 Kröger, A. W. Kurländisches Verkehrs- Und Adreßbuch fur 1892 / 93. Herausgegeben Von A.W. Kröger. – Riga: Selbstverl. Des Hrsg., 1892. – 92.lpp. Skatīts: digar.ee
5 LVVA 1679.f., 83. apr., 10. lieta, 23.(28.) lapa.
6 Richters, A. Baltische Verkehrs- Und Adressbücher. Bd. 1, Kurland. Riga : A. Richter, 1912. – 614.sleja. Skatīts: dspace.ut.ee
7 Kežeļis, J. No Liel-Mēmeles. Dažādas ziņas // Zemkopis. – 1912. – Nr. 20. – 16. maijs. Skatīts: periodika.lv
8 Ed. Ct-s [Eduards Cālītis]. Agrārās reformas līdzšinējā gaita. II // Zemkopis. – 1924. – Nr. 21. – 21. maijs. Skatīts: periodika.lv
9 LVVA 2383.f., 1. apr., 105. lieta, 3.–6. lapa.
10 LVVA 2383.f., 1. apr., 105. lieta, 2. lapa.
11 Markaus, Voldemārs. Agrarās reformas gaita Latvijā 1919.–1922. g. Rīga: A. Gulbja apgādībā, 1922. – 74. lpp.
12 LVVA 2383.f., 1. apr., 105. lieta, 16. lapa.
13 LVVA 2383.f., 1. apr., 105. lieta, 18. lapa.
14 LVVA 2383.f., 1. apr., 105. lieta, 19. lapa.
15 Agrārās reformas likums. I. daļa // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1920. – Nr. 1. – 1. novembris. Skatīts: periodika.lv
16 LVVA 1679.f., 83. apr., 10. lieta, 1. lapa.
17 LVVA 1679.f., 83.apr., 10.lieta, 37–38. lapa.
18 LVVA 1679.f., 172.apr., 496. lieta.
19 Apskats // Policijas Vēstnesis. – 1925. – Nr. 100. – 25. decembris. Skatīts: periodika.lv
20 19. personu saraksts, kuras 2. repatriācijas iecirknī, saskaņā ar 1939. gada līgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu repatriāciju, šī gada 24. novembrī atlaistas no Latvijas pavalstniecības // Valdības Vēstnesis. – 1939. – Nr. 268. – 25. novembris. Skatīts: periodika.lv
21 Mazzalves dižozola stāsti : vēsture, cilvēki, atmiņas. Sakārtoja S. Lisovska. 2021. – 89. lpp.
22 Prāv. Jāņa Turka pelnu urna guldīta dzimtenes zemē // Laiks. – 2000. – Nr. 42. – 14. oktobris. Skatīts: periodika.lv
Apraksts sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un partnerības “Kaimiņi”&Kopienu sadarbības tīkla“Sēlijas salas” (Sēlijas vēsturiskās zemes kultūras programma) atbalstu.
