Kocēnu (Kokmuižas) kapsēta

Pievienoja: 
Valters Grīviņš, 24.02.2020
Organizācija: 

Kocēnu kapu kapliča un kapu siena šķūnītis. Ar bultu norādīta vieta, kur kapsētas žogā iemūrēts akmens ar iekalumu “1896 13. oktobris”. Valmiera. 2018.g. 18.oktobris. V.Grīviņa foto.
Kocēnu kapu kapliča un kapu siena šķūnītis. Ar bultu norādīta vieta, kur kapsētas žogā iemūrēts akmens ar iekalumu “1896 13. oktobris”. Valmiera. 2018.g. 18.oktobris. V.Grīviņa foto.
Koordinātas nav precizētas dabā

Apbedījumu vietas: kapsēta

Līdz 19.gs. beigām kocēnieši, tāpat kā citu Valmieras draudzē ietilpstošo muižu ļaudis, savus mirušos glabāja Valmierā, pilsētas kapos.

Kokmuižas (Kocēnu) kapsētu izveidoja pēc tam, kad 1882. gadā Valmieras luterāņu draudzi sadalīja divās daļās (iedalot Valmieras-Veides un Valmieras-Valmiermuižas draudzē) un, ņemot vērā vietas trūkumu līdzšinējos draudzes kapos pilsētā, katrai no jaunajām draudzēm bija nepieciešami savi kapi.

Valmieras-Veides draudzes kapsētu ierīkoja Valmieras–Rīgas lielceļa labajā malā ("pie vecā pasta ceļa no Rīgas uz Valmieru") uz zemes gabala, kuru draudzei 1892.g. uzdāvināja tās loceklis Kokmuižas īpašnieks Teodors Heinriks fon Šrēders, vienlaikus piešķirot līdzekļus kapsētas žoga un kapličas būvei.

Zemes iemērīšanas darbus uzsāka divus gadus vēlāk, bet kapsētu iesvētīja 1896.g. 13.oktobrī, pļaujas svētkos, iesvētību datumu iekaļot kapsētas žogā iemūrētā akmenī.

Kapsētas sākotnējā platība bija 2 desetīnas, 618 kvadrātasis un 18 kvadrātpēdas. Tālākajā kapsētas izmantošanas laikā tās teritorija ievērojami paplašinājās. Tagad kapsētas teritorija iekļauta Valmieras pilsētas administratīvajās robežās.[1]

Kokmuižas kapsētas zemes plāns. 1894. Zīmējis Roberts Jākobsons. LVVA,  6828.f. 6.apr. 2399.l.

Kapliča

Neogotiskajā stilā celto kapliču, kā savā grāmatā "Kokmuiža un tās alus darītava" raksta J.Kalnačs, domājams uzcēla pirms kapsētas iesvētīšanas. "Tajā ir 19.–20.gadsimta mijas celtnēm raksturīgs gaumīgs kontrasts starp balti krāsoto sienu un sarkanā ķieģeļa daļām - stūriem, dzegām, logu un durvju ailām."[2]

Literatūra

1 Kalnačs, Jānis. Kokmuiža un tās alus darītava. 2018. 56.lpp.
2 Iepr. 57.lpp.

Vēsturiska notikuma vieta

Valmieras komunāru aresta vieta

Vēstures literatūrā un valmieriešu vidū Kocēnu kapliča ir pazīstama kā vieta, kur 1919.g. 14.decembrī par pretvalstisku darbību arestēja šeit uz nelegālu sanāksmi ieradušos tā sauktos "Valmieras komjauniešus" jeb "Valmieras komunārus". No arestētajiem 29 cilvēkiem 11 personas nedēļu vēlāk, 22.decembrī, atbilstoši Valmieras apriņķa komandantūras kara lauka tiesas spriedumam, tika nošautas un apraktas Valmierā, Karātavu kalniņā.

Lai dabā iezīmētu notikuma vietu, 1959.g. 22.decembrī, sagaidot 11 komjauniešu un komunistu nošaušanas 40. gadskārtu, pēc padomju okupācijas varas iestāžu lēmuma, pie kapličas tika piestiprināta piemiņas plāksne ar uzrakstu: "Šeit 1919. gada 14. decembrī buržuāziskie nacionālisti apcietināja nelegālās komjaunatnes Vidienas apgabala konferences delegātus. Vienpadsmit apcietinātos zvēriski nogalināja 1919. gada 22. decembrī." Plāksne šobrīd ir noņemta.

Tomēr, neskatoties uz daudzajām Valmieras komunāriem savulaik veltītajām publikācijām, tajās iekļautajiem atmiņu stāstījumiem, joprojām par notikumu un tā apstākļiem nebūt ne viss ir zināms un skaidrs. Tostarp par konkrētu vietu kapsētā, kur tieši apcietinātie bija pulcējušies uz savu sanāksmi.

Kapu sarga dzīvoklis

1954. gadā  Alberts Paegle (1904–1987), rajona laikraksta "Liesma" redaktors, raksta: "Nekā nenojautuši par Kraukļa nodevību, komjaunieši un komunisti (..) pulcējās Kokmuižas kapsētā kapu sarga Karitona dzīvoklī. Lai iekārtotos ērtāk, novilka mēteļus, un daži noāva kurpes un zābakus."[1] Lai gan rakstā tas nav norādīts, varētu pieņemt, ka Paegle, gatavojot publikāciju, ir intervējis tobrīd Latvijā no Krievijas atgriezušos notikuma dalībnieci, kapu sarga meitu(?) Annu Karitoni.

Kapličas zvanu tornis

1963. gadā "Liesmā" publicēta citas Valmieras komunāres, tobrīd Ukrainā dzīvojošās Annas Vintēnas (precējusies – Čerkasova) vēstule. Tajā viņa raksta: "1919. gada 14. decembrī Kokmuižas kapsētas zvanu tornī (otrajā stāvā) vajadzēja notikt pagrīdes organizācijas konferencei. (...) Es un Elza Aure pakāpāmies pie lodziņa, lai palūkotos uz ceļu - varbūt nāk Krauklis. Bet ieraudzījām policijas priekšnieku Ārenu jāšus uz balta zirga, komandantu un citus jātniekus. (...) Mēs visi noskrējām pa kāpnēm lejā. Tiesa, nekur izbēgt vairs nebija iespējams, jo bijām no visām pusēm ielenkti."[2]

Kapsētas siena šķūnītis

Savukārt vēsturnieks Jānis Šiliņš 2019.g. portālā LSM publicētā, Valmieras komunāru tēmai veltītā rakstā citē visai detalizētas kāda vārdā nenosaukta aculiecinieka atmiņas: 

“Ziemas pēcpusdiena. Stāvu uz celiņa, kas ved no otras puses kapsētā. Parole: “Ko šodien raks?” Atbilde: “Zālīti!” – Nāk kā kurais; pulciņos un pa vienam. Pēc stundas visi sanākuši, trūkst tikai Krauklis. Tā kā vakars vēl tālu, tad nolemj pagaidīt. Ļaudis sametušies kapsētas šķūnī savestā sienā, klusi spriež par gaidāmo sapulci. Gaidīšana ilgst garumā un biedrs Āmurs, kurš ir Latvijas nacionālās armijas uniformā, liek priekšā sapulci sākt, kam piekrīt Centrālās komitejas priekšstāvis no Rīgas Kalniņš-Ziedonis. Visi saiet šķūnī, palieku es viens uz ceļa, gaidīt Kraukli.

Ziemas saulainā diena velkas ārkārtīgi gari. Lēni soļoju celiņa garumu, klusi dūdodams rītdienas uzdevumus skolai. Klausos… Pagriežu galvu un klausos – Kā krūmi brikš? – Tas vējš! … Nē, tomēr labāk pabrīdināt un pagriezies – gribu sākt svilpot biedinājuma signālu - “Kur tu teci gailīti manu.” Nepaspēju… No krūmiem urbjas manī divi šauteņu stobri… Balss: “Nekustaties, nekliegt!”

Lēni kapsētai tuvojas kareivju ķēde, šautenes gatavas šaušanai. Čukstot skan komanda: “Klusu! Uzmanīgāki! – Uzmanīgāk!” Redzu, ka mēs esam aplenkti; kareivju ķēdes tuvojas no visām pusēm. Kāds sagrābj mani un velk uz lielceļu. Kā apgāzta bļoda manā priekšā guļ kapsēta: redzu visu, visu, kā uz delnas."[3]

***

Kā redzam, literatūrā atrodamas trīs versijas par telpām, kurās 1919.g. 14. decembrī toreizējā Kokmuižas kapsētā norisinājās bēdīgi slavenā komunāru sapulce. Kā bija patiesībā, to pārliecinoši varētu noskaidrot tikai iepazīstoties ar komunistiskās pagrīdes grupas aizturēšanas operācijas vadītāja ziņojumu priekšniecībai, kas ļoti iespējams glabājas Latvijas valsts vēstures arhīva fondos.

Literatūra

1 Paegle, Alberts. Mēs namam plānu zīmējām, Nu ejat ceļat to. Liesma. 22.12.1954. Nr. 150. 2–3.lpp.
2 Čerkasova (Vintēna), Anna. Ar kaujas saucieniem uz lūpām... Jaunas ziņas par Valmieras varoņiem. Liesma. 21.12.1963. Nr. 155. 2.lpp.
3 Šiliņš, Jānis. Teroristi vai mocekļi? Pretrunīgā Valmieras komjauniešu prāva 1919. gadā. LSM. 11.12.2019.

Galerijas

Iezīmes

Vietu klasifikators: 
Apbedījumu vietas, kapsētas
Pilsēta: 
Valmiera
Aizsardzības kategorija: 
kultūrvēsturisks vides objekts: oficiāla aizsardzības statusa nav
Atrašanās vieta: 
Rīgas-Valmieras šosejas kreisajā pusē, pie Kocēnu pagasta un Valmieras pilsētas robežas, iepretī televīzijas centra pļavai.

Reklāma