Neija, Agnese. Letes. Zvērsaimniecības ciemata celtniecība. Historia.lv (16.04.2024)

Pēc Otrā pasaules kara izveidoto kolhozu un padomju saimniecību spēja nodrošināt sevi ar darba spēku bija tieši atkarīga no celtniecības apjomiem un celtniecības objektu nodošanas ekspluatācijā termiņiem konkrētajā vietā, tādēļ celtniecībai visu padomju okupācijas laiku tika pievērsta īpaša uzmanība. Un ne tikai kvantitātei. Kādam jābūt kolhoza vai padomju saimniecības ciematam? – par to notiek plašas diskusijas, atrodami teorētiski raksti, kas definē  jauno apdzīvoto vietu – kolhozu un padomju saimniecību – izbūves teorētiskos pamatprincipus.

Jaunās kolektīvā darba formas, kas pamatojas uz jaunām sabiedriskām attiecībām un spēcīgo mūsdienu tehniku ik gadus spilgti un pārliecinoši pierāda kolhozu iekārtas priekšrocības, salīdzinot ar veco viensētu sistēmu. Mūsu republikas sociālistiskā zemniecība stājusies pie viena no svarīgākajiem kolhozu celtniecības uzdevumiem – pie ciematu celtniecības, lai vēl pilnīgāk varētu izmantot visas kolektīvās saimniekošanas priekšrocības. Mēs zinām, ka viens no komunisma celtniecības uzdevumiem ir pretstata iznīcināšana starp pilsētu un laukiem, bet tas vēl nenozīmē likvidēt visas atšķirības starp tiem. Ja jau paliek atšķirības starp darba raksturu rūpniecībā un lauksaimniecībā, tad paliek zināmas atšķirības arī iedzīvotāju izvietojuma ziņā. Tātad var runāt par īpatnībām un specifiku kolhozu ciemata plānošanā un izbūvē, par šā ciemata arhitektūru kā īpatu jaunu parādību visā arhitektūras  attīstībā. [..] Kolhozu ciematam jākļūst par principiāli jaunu, nekad agrāk nebijušu iedzīvotāju izvietojuma tipu [..] Kolhoza ciemata arhitektūrai jābūt vienam no līdzekļiem, kas apmierina kolhoznieku pieaugošās materiālās un kultūras vajadzības. Ciematos jābūt plašām, labiekārtotām ielām, elektriskajai apgaismošanai, ūdensvadam, skolām, mazbērnu novietnēm, bibliotēkām utt. Visas šķietamās individuālās viensētu dzīves priekšrocības nevar nemaz salīdzināt ar patiesajām, reālajām priekšrocībām, ko dod jaunā spēcīgā tehnika kolhozu ciematu apstākļos. Ja kolhoznieki dzīvo ciematā, tad brigādes var pārvadāt uz attālajiem laukiem, var ērti apmeklēt klubu, kino izrādes, bibliotēku, agrokultūras namu, turklāt ievērojami vieglāks kļūst sievietes darbs, jo var izmantot sabiedrisko ēdnīcu, bērnu iestādes, veļas mazgātavu, maizes ceptuvi. Turpretī atsevišķās viensētās tas ir gandrīz neiespējami. Un beidzot, kolhoza ciemats var būt ļoti daiļš ar plašiem apstādījumiem, ūdens baseiniem, dažādiem mākslinieciski dekoratīviem līdzekļiem [..].[1]

Par kolhozu celtniecību raksta arī toreiz plaši pazīstamais kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētājs Edgars Kauliņš. Savā atmiņu grāmatā “Kad migla krīt…”, viņš atzīst, ka kolhozi un sovhozu saimniecības maina ierasto Latvijas ainavu, kur līdz tam dominējušas viensētas, un tas priekšstats, ka latvietis ir viensētnieks un nespēs dzīvot “sādžā”, ir izrādījies aplams. Kolhozu centros ir gan darbs, gan ērtības, kas gandrīz neatšķiras no pilsētnieku dzīves, un tā kā kolhozu ciemati ir savas attīstības sākuma stadijā, tad svarīgi ir uzreiz tai dot šai lietai pareizu ievirzi. Ciemats nedrīkst būt nejaušs ēku kopojums. Pirmām kārtām tam jārespektē vide, kur tas izveidojies, un no šīm vides prasībām jāizaug ciemata organizācijai. Tāpat Kauliņš uzskata, ka ceļot kolhozu ciematus, priekšroka dodama individuālajai apbūvei – kotedžas tipa mājām, jo kolhozi vēl neražo tik daudz produkcijas, lai atteiktos no tā pienesuma, ko var dot piemājas saimniecības – gaļas, piena, olām. Kolhozu ciematu apbūve viņaprāt ir sava laikmeta atspoguļotāja.[2] 

Alūksnes zonālā arhīva 256. fonda lietās ir atrodami gan akti par celtniecības objektu pieņemšanu ekspluatācijā Letēs, gan Latvijas Patērētāju biedrību savienības valdes lēmumi un rīkojumi, ar kuriem apstiprinātas celtniecības darbu tāmes, tāpat tie atspoguļoti saimniecības ražošanas plānos un atskaitēs. Saglabājušās arī fotogrāfijas, kurās iemūžinātas Letu sabiedriskās un dzīvojamās ēkas dažādās to celtniecības fāzēs vai ekspluatācijas laikos. Neatņemama Letu ciemata iezīme bija vietējo amatnieku akurāti darinātas koka būves – šķūnīši, garāžas, vāgūži, celtnes fermā – novērošanas torņi, lapsu mītnes, kas būvēti tik kvalitatīvi, ka daudzviet saglabājušies līdz mūsdienām.

Pirmais Latvijas Patērētāju biedrību savienības lēmums, kas attiecās uz celtniecību, tika pieņemts 1954. gada 10. martā, ar kuru tika apstiprināta celtniecības-montāžas darbu un ēkas rekonstrukcijas darbu tāme 175 000 rubļu apmērā, tostarp elektrostacijas būvniecībai – 38 892; lapsu būru ierīkošanai 95 458, zemes darbiem – 4251; dzīvojamās ēkas rekonstrukcijai – 36 723 un saimniecības ēkai – 8458 rubļi. Visus darbus bija plānots finansēt no Latvijas Pašvaldību savienības Celtniecības un remonta fonda līdzekļiem un tie jāpabeidz līdz 1954. gada 1. septembrim.

1954. gada 5. maijā tiek apstiprināta papildus tāme telefona sakaru līnijas ierīkošanai, bet 1954.gada 7. jūlijā cita starpā tiek apstiprināta tāme pirtij, dzīvojamai mājai “Letes”; tualetēm blakus dzīvojamām mājām “Letes”, “Vecletes”, “Indrāni”, “Guntiņas” un fermai; fermas žoga vārtiem un iekšējai telefona līnijai. Remonts jāveic līdz 1954. gada 1. oktobrim. Kopējā remonta summa-42 229 rubļi.[3]

Kapitālo darbu sarakstā 1955. gadam ir gan ceļa rekonstrukcija, gan elektrostacija, gan divstāvu ķieģeļu dzīvojamā māja, gan vetpunkts-izolators u.c.

Savukārt būvju pieņemšanas ekspluatācijā aktu sarakstā 1956. gadam, kā pirmais atrodams akts par zvēru virtuves pieņemšanu. Būve uzsākta 1955. gada oktobrī un pabeigta 1957. gada augustā. Darbi paveikti caurmērā labā kvalitātē, grīdas apmierinoši, bet elektrība – teicami.

Caurlaides māja fermā – uzsākta būvēt 1957. gada februārī, pabeigta 1957. gada augustā. Darbi veikti lielākoties apmierinošā kvalitātē. Skābbarības tornis – sākts būvēt 1957. gada augustā, pabeigts 1957. gada oktobrī. Sūkņu māja uzsākta būvēt 1956. gada oktobrī, pabeigta 1956. gada decembrī, taču pieņemta ekspluatācijā tikai 1957. gada 8. oktobrī. Tajā pašā dienā komisija pieņem ekspluatācijā dzīvojamo māju t.s. saliekamo māju ar lietderīgo platību 220 m². Būve uzsākta 1956. gada janvārī un pabeigta 1956. gada decembrī. Darbi izpildīti labā kvalitātē. 1957. gada 9. decembrī grib pieņemt ekspluatācijā gaisa dzelzceļu fermā, taču konstatē, ka būve, kas uzsākta 1956. gadā vēl galīgi nav pabeigta.[4]

Atbilstoši industriālā mantojuma eksperta Toma Altberga viedoklim, šo ierīci pareizāk būtu dēvēt par viensliedes piekarceļu (telferu), un, ja tas būtu saglabājies, tad būtu uzskatāms par unikālu industriālā mantojuma objektu vismaz Baltijas mērogā, kam tuvākais līdzīgais atrodams vien Zviedrijā. Taču diemžēl koka konstrukcijas ātri sāka bojāties, piekarceļš izrādījās lietošanā neērts, vagonetes pārāk smagas stumšanai un pamazām, laika posmā līdz 70. gadu sākumam, tas tika demontēts.

1957. gada 31. decembrī komisija šādā sastāvā – zvērsaimniecības vadītājs biedrs Gribovs, Gulbenes darbu vadītāja iecirkņa inženieris biedrs Priedītis un būvdarbu vadītājs biedrs Kalējs pārbaudīja pieņemšanai pieteikto sešu dzīvokļu māju ar kopējo kvadratūru 234,7 m². Būve pilnībā uzsākta un pabeigta 1957. gadā. Darbi veikti apmierinošā un labā kvalitātē, zemes gabala labiekārtojums vēl nav pabeigts.[5]

Vēlākā saimniecības direktora Gunta Elstiņa veidotajā saimniecības hronikā 1957. gads raksturots sekojoši: “Šinī gadā jau bija uzcelta sēta apkārt zvēru fermai. Izveidota pie vārtiem caurlaides telpa. Uzcelta 1. brigādes māja ar novērošanas torni. Šinī mājā bija pirmā zoodaļa un virtuve zvēru barības gatavošanai. Izveidota 1. brigāde un 2. brigāde ar novērošanas torni. Daļa sprostu izvietota 3. brigādē. 4. brigādes vēl vispār nebija. Uzcelti daži šedi. Ar 1957. gadu sākās strauja dzīvojamo māju un ražošanas ēku celtniecība. Šinī gadā tika nodota ekspluatācijā zvēru barības virtuve, veterinārais punkts. Virs virtuves tika izveidota žāvētava zvērādām. Gateris bija Indrānos, izvietots šķūnī. Uzcelta termoelektrostacija, kura faktiski savu uzdevumu neveica. Strāvu līdz plkst. 24 deva dīzeļmotora darbināts ģenerators. Tas bija novietots šķūnim līdzīgā būvē. Ap šo gadu saimniecības teritorijai cauri tika uzcelta augstsprieguma līnija un elektroenerģija tika saņemta centralizēti. Tagadējā ūdenstorņa kalnā uzcēla koka televīzijas torni. Rezultāti bija slikti. Šinī gadā ekspluatācijā tika nodota otra māja-tā saucamā kluba māja. Tajā izveidoja 5 dzīvokļus, klubu un bibliotēkas telpas. Tagad šī māja ir tikai dzīvokļiem Ezera ielā Nr.1”.[6]

1959. gadā ekspluatācijā tiek nodots bērnu dārzs.

Kaut arī celtniecības objektu Letēs bija daudz, dzīvojamo ēku bija salīdzinoši maz, jo arī saimniecības iedzīvotāju skaits nebija liels. Izņemot pašu fermu, visas ēkas ir apzīmējamas kā sava laika tipveida būves, kādas atrodamas arī citās Latvijas vietās un tieši ar to tās kļuvušas par spilgtām sava laika arhitektūras raksturotājām. Tās celtas dažādā kvalitātē, un kaut arī jau tolaik stipri kritizētas, tomēr lielākoties spējušas izdzīvot līdz pat mūsdienām. Tā vietējā laikraksta “Sarkanais Stars” 1961. gada 18. februāra numurā atrodams satīriska kritika par sava laika celtniecības darbu kvalitāti. 

1959. gada rudenī. Gulbenes zvērkopības saimniecībā Letēs atkal uzcelta viena jauna dzīvojamā ēka. Priecīgi smaidīdami, dzīvokļu durvis ver pirmie iemītnieki. Pirmais pārsteigums: ir gan tiem celtniekiem gaume – vienā istabā grīdas nokrāsotas gaiši dzeltenā, otrā zaļā krāsā, uz sienām visādi rombi un kvadrāti! 

Pēc dažām dienām. Jaunās mājas iemītnieki šķendējas par nepatīkamo ventilāciju: durvīs šķirbas pirksta platumā, arī gar logu apmalēm spraucas dzestrs vējš. Neko darīt, visi dodas meklēt pakulas, lai ar tām kaut kā aizsprostotu šķirbas...

1960. gada vasarā. Sēžot pie pusdienu galda, kādam pilsonim otrā stāva dzīvoklī pēkšņi sasvērās krēsls. Vai zemestrīce? Nē, tikai krēsla kāja iegrima sapuvušajā grīdā...

1961. gada sākumā. Apakšējā stāva dzīvokļos pil duļķains ūdens. Neciešama rīcība: pilsoņi Čapļas un Vanagi, kas dzīvo otrajā stāvā, sadomājuši mazgāt grīdas! Kā viņi piemirsuši, ka Latvijas patērētāju biedrību centrālās savienības Celtniecības pārvaldes Gulbenes darbu vadītāja iecirkņa celtnieku būvētajos namos, it īpaši otrajā stāvā, tāda laistīšanās ar ūdeni nav paredzēta?

Šodien. Celtniecības darbu vadītājam zvērkopības saimniecībā Kalējam aumaļām līst sviedri, jo jaunās mājas iedzīvotāji prasa, kādēļ grīda ielikta no sapuvušiem dēļiem? Sviedri līst arī Gulbenes darbu vadītāja iecirkņa priekšniekam Balodim, jo nekā nevar sastutēt zvērkopības saimniecībā uzcelto barības sagatavošanas virtuvi, kas pēc divarpus gadu kalpošanas draud sabrukt. Gāžas arī sēta, jo stabi, kas netika impregnēti, nopuvuši. Bet Gulbenes zvērkopības saimniecības vadītāji prāto, kā šogad no izlietošanas pasargāt ēku remontam paredzētos līdzekļus. Pērn šai ziņā laimējās: netika izlietoti vairāki desmiti tūkstoši rubļu (vecajā cenu mērogā), kaut gan daudzi dzīvokļi gandrīz nav apdzīvojami.[7]

1960. gada akti par celtniecības objektu pieņemšanu ekspluatācijā liecina, ka šajā gadā  citu objektu starpā ekspluatācijā tiek pieņemta būve-veikals-ēdnīca. Būve uzsākta 1959. gada 8. jūlijā, pabeigta 1960. gada 30. aprīlī ar lietderīgo platību 170 m2. Līdzīgi kā citām ēkām, kas šajā laikā tiek pieņemtas ekspluatācijā, aktā konstatēta atkāpšanās no projekta – izsmeļamās atejas bedres vietā izbūvēta “skalojamā klozete ar kanalizāciju”. Darbi veikti ar novērtējumu labi un apmierinoši. Komisija atrod un liek likvidēt sekojošus trūkumus: novērst ūdens ieplūšanu logos gar rāmjiem un stikliem skatlogos; uzstādīt pēc saņemšanas saldētavas iekārtu; pēc saplīšanas atmainīt divus iebojātos vitrīnu stiklus skatlogos. Tāpat laukums apkārt ēkai (māla grunts) jānogruntē priekš kājnieku un mašīnu ceļa. Vajadzīga saimniecības ēka.  Augstāk minētos trūkumus uzdod novērst līdz 1960. gada 10. jūlijam.[8]  

Šajā gadā notiek arī letenieku iemīļotā ezera peldvietas labiekārtošana – uzcelta laipa un ģērbtuves, vīriešu (pa labi) un sieviešu (pa kreisi).

1961. gadā ekspluatācijā tiek nodota putnu māja – vistu kūts 2100 vistām (1976. gadā pārbūvēta par saimniecības klubu). Būve uzsākta 1961. gada 11. martā, pabeigta 1961. gada 26. decembrī, ar noderīgo platību 470,47 m², darbu kvalitāte novērtēta kā laba.[9] Tāpat 1961. gadā bija paredzēts nodot ekspluatācijā saldētavu un astoņu dzīvokļu māju, tomēr abu objektu celtniecība netika pabeigta laikā, līdz ar to zvēraudzētavas kolektīvs un administrācija lūdz LPSR Patērētāju biedrību savienības valdi risināt jautājumu par celtniecības darbu kvalitātes uzlabošanu Gulbenes rajonā.[10]

1962. gada 26. februārī beidzot tiek nodota ekspluatācijā saldētava, kuras izbūve uzsākta jau 1959. gada augustā. Tās lietderīgā platība ir 317 m² un tā paredzēta 100 tonnām zvēru barības. Komisijas piezīme: nav uzstādīti 2 gab. termometri apkures katliem, nav 12 gab. termometru kompresoriem, nav uzstādīti svari un preču pārvadājamie ratiņi. Kopējais būves novērtējums – labi.  Šī paša gada 29. decembrī parakstīts Valsts pieņemšanas komisijas akts (pirmo reizi uz veidlapas latviešu valodā!) par 8 dzīvokļu mājas pieņemšanu ekspluatācijā. Ēkas celtniecība uzsākta 1962. gada janvārī pēc Centrsojuza Rīgas filiāles piesaistes projekta M3-5AK. Būve izmaksājusi 28,6 tūkstošus rubļu. Komisija konstatēja, ka atkāpšanās no projekta nav notikusi, bet uzdod novērst sekojošus defektus: aizdrīvēt logu palodzes no ārpuses; uzstādīt ventilācijas režģus; apmainīt ieplīsušo stiklu; 2. un 6. dzīvoklī pārkrāsot grīdas; izgatavot pieliekamās kāpnes uz bēniņiem; atsiet katru 3. spāri; siltumizolācijas kārtu bēniņos sabērt līdz [nesalasāmi] biezumam. Līdz 1963. gada 20. janvārim izolēt ūdensvada caurules vannas istabās un nokrāsot ar eļļas krāsu. Kopējais ēkas vērtējums: labi.[11]

Saimniecības gada pārskatā par 1963. gadu, sadaļā “Kultūra un sadzīve” tā brīža saimniecības direktors Morozovs ziņo, ka zvērsaimniecības speciālisti ar dzīvokļiem ir apgādāti, bet daļai strādnieku ģimeņu vajadzīgi dzīvokļi. Tamdēļ nepieciešams celt vēl vienu astoņu dzīvokļu māju. Citai sešu dzīvokļu mājai vajadzīgs kapitālais remonts un daļā dzīvojamo māju jāveic aktuālie remonti. Zvērsaimniecībā atrodas rajona patērētāju biedrību savienības dažādu preču ciema veikals, kurš ir slikti apgādāts ar pirmās nepieciešamības pārtikas precēm kā taukvielām, sviestu, gaļu, gaļas izstrādājumiem, piena produktiem un citu, tādēļ strādājošiem regulāri jābrauc iepirkties uz pilsētām, kas savukārt ietekmē darba dienu un atpūtu. Bērnu dārzā-silītē ir 25 vietas, taču pieaugot iedzīvotāju skaitam, tur sāk trūkt vietas. Saimniecībā ir neliela sapulču telpa ar mazu skatuvīti, daļēji stacionāru kino iekārtu, savukārt bibliotēkas grāmatas novietotas nepiemērotās telpās. Ēkas kapitālā remonta laikā nedarbojas dažādie pašdarbības pulciņi. Sanāksmes un lekcijas tikušas noturētas mājas verandā vai dārzā pie kantora. Pēc ēkas remonta pabeigšanas uzsāka darbu bibliotēka un pašdarbības pulciņi. Ēdnīca strādā labi. Saimniecība nav pirts. Līdz šim pirts vajadzībām izmantota veca, sanitārajām prasībām neatbilstoša ēka.

Attiecībā uz kapitālās celtniecības projektiem, biedrs Morozovs ziņo, ka 1963. gadā pabeigta un nodota ekspluatācijā garāža ar mehāniskajām darbnīcām, transformatora apakšstacija uzcelta, bet transformators nav uzstādīts. Uzcelta un nodota ekspluatācijā lopkautuve, pabeigta zvēru virtuves rekonstrukcija. Jaunuzceltajā garāžā un rekonstruētajā virtuvē pēc projekta uzstādītie apkures katli “Vnisto” nav piemēroti, tie pat ar maksimālo slodzi nedod vajadzīgo tvaika daudzumu un siltumu lielo telpu apsildīšanai, bet paši katli no pastāvīgas kurināšanas iziet no ierindas, pārdegot ogļu restēm.[12] 

1963. gadā mājā Ezera ielā 1 iekārtots medicīniskais punkts. 1965. gadā uzcelti un nodoti ekspluatācijā ūdens tornis un astoņu dzīvokļu māja Bērzu ielā Nr.6. 1968. gadā no Beļavas ciema padomes tika nopirktas mājas “Bangas” un “Velmeņi”. No iepriekš uzceltās termoelektrostacijas izveidots saimniecības kantoris. 1971. gadā sāk celt pirti.[13]

1972. gadā ekspluatācijā tiek nodotas pirmās divas somu tipa mājas Liepu ielā Nr. 7 un Nr. 9. Akts par nodošanu ekspluatācijā parakstīts 1972. gada 28. decembrī. Objekta cena 12 600 rbļ.[14] Šajā gadā uzcelta un izveidota autobusu pietura “Letes”.

1973. gadā uzceltas somu tipa mājas Liepu ielā Nr. 3 un Nr. 5. Tiek pabeigta pirts. Nākamajā gadā tiek uzceltas viendzīvokļu somu tipa mājas Liepu ielā Nr.13 un Bērzu ielā Nr.13, bet 1975. gadā uzcelta somu tipa māja Liepu ielā 1. 

1976. gadā saimniecības vistu kūts daļēji tiek pārbūvēta par klubu un daļēji par ādu pirmapstrādes telpu.

1977. gadā ceļu līdz Maķešu krustojumam pārņem  Gulbenes 26 CRBP un kapitāli atjauno. 1980. gadā nodod ekspluatācijā vēl divas somu tipa viendzīvokļu saliekamās mājas Bērzu ielā 15 un Bērzu ielā 17, bet 1981. gadā mājas Bērzu ielā Nr.19 un Nr. 21. Nodota ekspluatācijā zvēru barības virtuves piebūve. 1982. gadā nodota ekspluatācijā gāzes noliktava un saimniecības ēkas Bērzu ielā 19 un 21. 1983. gadā uzceltas garāžas 12 vietām un sešu sekciju saimniecības ēka iedzīvotāju mājlopu turēšanai.

80. gadu vidū saimniecība izjūt akūtu dzīvojamo platību trūkumu, kas atstāj iespaidu uz zvērkopju slodzēm un zvēraudzētavas spēju attīstīties. Saimniecības vēstures albumā atvērumā par 1984. gadu Guntis Elstiņš raksta: “Saimniecībā nav neviena brīva dzīvokļa. Trūkst zvērkopju. Kapitālā celtniecība nenotiek, jo to neplāno un neiedala Latvijas Patērētāju biedrību savienības valde. Uzskats, ka vēl var iztikt ar esošajiem dzīvokļu fondiem un ražošanas fondiem. Ražošanas ēkas kā morāli, tā fiziski nolietojušās un ir tādā līmenī, kā vēl varētu būt 60. gados ne 80. tajos. Visi mēģinājumi panākt kaut kādu kapitālās celtniecības risinājumu ir atdūrušies pret birokrātisko valni. Šinī gadā tika zvēru pamatsastāvam nomainīti 330 sprosti. Uzcelts jauns novērošanas tornis 4. polārlapsu brigādē ar atpūtas telpu. Deviņās šedās nomainīti sprosti polārlapsām. Uzcelta neliela produktu noliktava pie zvēru barības virtuves. Attīrīšanas ietaises, kurām ir projekts, sola celt 1989. gadā. Neticam.”[15]

1985. gadā veikts remonts pirtī, mehāniskajā cehā un saldētavā, veikts kapitālais remonts klubā un šedos; uzlikts piemiņas akmens Voldemāram Ezerniekam (atklāts 24.08.85.). Sāk celt divas viendzīvokļu saliekamās mājas Indrānos un Bērzu ielā 11, kuras pieņem ekspluatācijā 1986. gada 25. novembrī, celtniecības-montāžas darbu kvalitāte laba.

1986. gada 26. decembrī pieņem ekspluatācijā individuālo dzīvojamo māju un saimniecības ēku ar kopējo platību 80 kv². Celtniecības darbus veic galvenā ģenerāluzņēmēja organizācija zvērsaimniecība “Letes” un pirmo reizi – individuālais būvētājs N. Kruglovs (Kruglovu māja). Sāk celt galdnieku darbnīcu. Uzceļ malkas šķūnīšus, kūti sešām ģimenēm un pagrabu.[16]

1992. gadā pieņem ekspluatācijā arkveida noliktavu 450 m² un individuālās dzīvojamās mājas Bērzu ielā 8 un Bērzu ielā 10 ar saimniecības ēkām.[2] 1993. vai 1994. gadā sāk celt daudzdzīvokļu ēku, kura tiek gandrīz pabeigta, bet nekad nav tikusi apdzīvota.

Kopumā var apgalvot, ka Letu ciemats līdzīgi daudziem citiem kolhozu un padomju saimniecību ciematiem, patiesi izvērtās par Latvijā agrāk nebijušu iedzīvotāju izvietojuma tipu. Tas atbilda sava laika teorētiskajām nostādnēm par kolhozu un padomju saimniecību ciematu arhitektūras pamatprincipiem un spilgti atspoguļo savu laikmetu. Iedzīvotāju atmiņās tas palicis kā funkcionāls, kur visi objekti bijuši ērti sasniedzami un atstājis iespaidu arī uz sajūtu par visiem kopīgu, tuvu dzīves telpu. Šodien daļa no saimniecības vēsturiskajām ēkām ir kļuvušas par graustiem un izdemolētas. Joprojām labā stāvoklī ir bijušās bērnudārza un veikala ēkas, kā arī dzīvojamās ēkas Liepu un Bērzu ielās. 

AVOTI UN LITERATŪRA

1 Smirnovs, L. Par kolchoza ciemata architekturu. Cīņa, Nr. 275, (20.11.1954.).
2 Kauliņš, E. Kad migla krīt…. Rīga: Liesma, 1972, 224.–228. lpp.
3 LNA AZVA 256. fonds, 1.apraksts, 4. lieta, 1.–5. lapa.
4 LNA AZVA 256. fonds, 1. apraksts, 20. lieta, 4.–20. lapa.
5 LNA AZVA 256. fonds, 1. apraksts, 20. lieta, 24. lapa.
6 Elstiņš, Guntis. Albums “Gulbenes zvērsaimniecība 1953–1987”, 1987.
7 Akots, P. Jaunā nama vēsture (no Letēs atrastās dienasgrāmatas). Sarkanais Stars (Gulbene), Nr.21 (18.02.1961.).
8 LNA AZVA 256. fonds 1. apraksts, 35. lieta, 1. lapa.
9 LNA AZVA 256. fonds, 1. apraksts, 41. lieta, 1. lapa.
10 LNA AZVA 256. fonds, 1. apraksts, 38. lieta, 19. lapa.
11 LNA AZVA 256. fonds, 1. apraksts, 47. lieta, 2.–6. lapa.
12 LNA AZVA 256. fonds, 1. apraksts, 50. lieta 20. lapa.
13 Elstiņš, Guntis. Albums “Gulbenes zvērsaimniecība 1953–1987”, 1987.
14 LNA AZVA 256. fonds, 1. apraksts, 102. lieta, 1. lapa.
15 Elstiņš, Guntis. Albums “Gulbenes zvērsaimniecība 1953–1987”, 1987.
16 LNA AZVA 256. fonds, 4. apraksts, 151. lieta, 1.–4. lapa.
17 LNA AZVA 256. fonds, 4. apraksts, 195. lieta, 1.–6. lapa.

Pētījums veikts ar VKKF mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” un Vidzemes plānošanas reģiona atbalstu.