ATRAŠANĀS VIETA
Caurumkroga drupas atrodas Valmieras novada Kocēnu pagastā (1940.g. Valmieras apriņķa Ķieģeļu pagastā), pie senā Rīgas – Tērbatas lielceļa, posmā, kur tas aiz Rubenes uz Valmieras pusi nodalās no mūsdienu autoceļa A3 (Inčukalns—Valmiera), ceļa kreisajā pusē, apm. 150 m uz DA no “Druvu” mājām. Koordinātas: 57.47796 25.29916.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Mūsdienās no kādreizējā kroga saglabājušies tikai mūri – ar skaidu jumtiņu pārsegti atsevišķu ārsienu fragmenti un dūmenis. Kroga mūros izveidota brīvdabas gleznu galerija, kurā pastāvīgi apskatāmi šeit dzimušā mākslinieka Jāņa Staņislava Rozes (1823–1897) darbi.
ZIŅAS
Senākās ziņas par tolaik Straupes draudzē ietilpstošajai Ķieģeļmuižai piederoša kroga pastāvēšanu Rīgas-Valmieras lielceļa malā vietā, netālu no Ķieģeļmuižas un Kokmuižas robežas, domājams, rodamas 1638. gada Vidzemes arklu revīzijas protokolos, kuros Zīlānu pagasta (Sylan Paggast) zemnieku vidū minēts Kroģīša Pēteris (Krogit Peter), kas saimnieko uz ¼ arkla zemes, dod nodevas un iet klaušās pie Rubenes mācītāja.[1] Krogs revīzijas laikā nepastāv – visdrīzāk izpostīts nesenajos karos – bet saimniecības nosaukums (Kroģītis) ļauj pieņemt, ka tāds tur senāk bijis.
1683. gadā, Lielā kadastra ietvaros inventarizējot Ķieģeļmuižu, zviedru valdības ierēdņi Zīlānu pagastā (Silen Pagast) konstatē jau vārdā nosauktu Caurumkrogu (Saurum Krog, Zaurum Krug).[2] Krogs (Saurum Krog) ar novietojumu savā tagadējā atrašanās vietā iezīmēts arī šajā paša gadā mērnieka J.Holmberga zīmētā Rubenes draudzes Ķieģeļmuižas un Podzēnu muižas plānā.[3]
Caurumkrogu turpat atrodam arī J.A. Ulriha 1695. gadā zīmētā Rīgas – Tērbatas ceļa kartē,[4] 1793. gadā sastādītajā L.A. Mellīna Valmieras apriņķa kartē,[5] Rikera 1839. gada Vidzemes speciālkartē[6], kā arī vairākās 19. gadsimta otrās puses un 20. gadsimta sākuma militāri topogrāfiskajās kartēs.[7]
1704. gadā Zīlēna pagastā minēts Cauruma krodzinieks Tīss, kurš pārdod muižas alu. 1738. gadā Caurumkrogs iekļauts Briņķu muižas vakā un tur kroģē kāds vācietis, 1751. gadā krodzinieks Pēteris, 1811. gadā – Bokas Kārlis.[8]
1823. gada 3. aprīlī Caurumkroga krodzinieka Jāņa Dāvja dēla Rozes (Rozīša) un bijušās Ķieģeļmuižas īpašnieka grāfa Franča Koskula no Pēterburgas līdzi atvestās 18 gadu jaunās kalpones Marijas ģimenē piedzimst pirmais bērns – dēls Jānis Staņislavs, kas vēlāk kļūst par pirmo akadēmiski izglītoto latviešu gleznotāju, ievērojamu portretistu. Kalpone esot izprecināta sulainim Jānim un tas ielikts par krodzinieku līdz tam šo amatu pildījušā Kārļa Birkena vietā, jo bērna īstais tēvs esot bijis pats grāfs. Tā vēstī jau kopš mākslinieka dzīves laika klejojoši nostāsti, kurus savā 2012.gadā izdotajā grāmatā “Leģendas hipotēze. Jānis Staņislavs Roze (1823-1897)” apkopojis mākslas vēsturnieks Aivars Leitis.[9]
Valmieras bruģa tiesas ap 1866.g. sastādītā apriņķa krogu un šeņķu (alkoholisko dzērienu pārdotuvju) sarakstā citu Ķieģeļmuižas krogu vidū minēts arī Caurumkrogs (Zaurum Krug), kurā krodzinieks – kāds Frīdrihs Ošiņš (Pidrik Osin).[10]
Savu krogus mūžu Caurumkrogs beidzis 19.gs. II pusē – 1892. gadā publicētajā Krēgera adresu grāmatā Ķieģeļmuižā vairs nav norādīts neviens krogs[11].
Krogs turpina kalpot kā dzīvojamā māja, kas Latvijas armijas 1927. gadā izdotajā topogrāfiskajā kartē[12] vēl atrodama kā “Caurums”, bet 1930.-tos gados iegūst skanīgāku nosaukumu – “Saulītes”.[13]
Krievpadomju okupācijas laikā krogus ēka netiek pienācīgi uzturēta un pamazām sabrūk. Atbildot Latvijas PSR Mākslinieku savienības valdes priekšsēdētaja E.Iltnera 1974. gada 29.novembra vēstulei, kurā tas aicina pie Caurumkroga uzstādīt piemiņas plāksni J.S. Rozem, Valmieras rajona Darbaļaužu deputātu padomes izpildu komitejas priekšsēdētāja vietnieks V.Iesmiņš priekšlikumu noraida, rakstot:
“Ziņojam, ka pārbaudot uz vietas Kocēnu ciema “Saulītes” (Caurumkroga) ēkas stāvokli, noskaidrots, ka minētās atrodas avārijas stāvoklī. Patreiz ēku apdzīvo veci pensionāri, kuri arī tuvākā laikā pārcelsies uz citu dzīves vietu. Par cik minētā ēka atrodas apm. 5km no kolhoza ciemata, perspektīvē tā atjaunota un saglabāta netiks. (..) nebūtu lietderīgi pie šādas ēkas uzstādīt piemiņas plāksni.”[14]
1975. gadā bijušo Caurumkrogu kā J.S. Rozes dzimto vietu, domājams, pēc paša 1974. gadā uzņemtajām fotogrāfijām (6.attēls) glezno Jurģis Skulme. Krogus gals ar izbūvēto jumta stāvu vēl saglabājies vesels, bet stadulai jumta vairs nav.[15]
1983. gada 5.jūlijā Caurumkrogu apseko un fotografē toreizējās pieminekļu aizsardzības iestādes – LPSR Kultūras ministrijas Muzeju un kultūras pieminekļu zinātniskās pētniecības padomes – darbiniece L.Matuzele, konstatējot, ka ēka pamesta, pusnojaukta. Fotogrāfijās redzams (8.attēls), ka stadulas mūri nojaukti, māja ieaugusi zālē, bet uz jumta stāvu no stadulas puses izbūvētās kāpnes sašķiebušās.[16]
TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS
Caurumkrogs ir tipisks lielceļa krogs. Tā kā līdz mūsdienām no bijušās kroga ēkas ir saglabājušās tikai atsevišķas kroga telpu ārsienas un viens dūmenis, nav iespējams precīzi noteikt kādreizējo būvapjomu vai plānojumu. Ņemot vērā, ka kroga celtnes Valmieras galā nekādas liecības par kādreizēju būvapjomu nav redzamas, visticamāk, krogs bijis ar vienu, gareniski pievienotu, J.Skulmes gleznā redzamo stadulu Rubenes galā. Ēkai bijis divslīpju jumts ar nošļauptiem galiem, skaidu segumu, kas redzamas vēl 1983. gada foto. Saglabājušās konstrukcijas mūrētas no laukakmens mūra, bet ailas apmūrētas no sarkanajiem māla ķieģeļiem, daļā no kuriem iespiests ķieģeļnīcas vārds “Kokenhof” jeb Kokmuiža.
Aprakstu sastādīja: Valters Grīviņš, Elza Elīza Vītola
LITERATŪRA UN AVOTI
1 Vidzemes 1638. gada arklu revīzija. Latvijas vēstures avoti. IV sējums. II burtnīca. Latvijas vēstures institūta apgādiens, Rīga 1940. – 391.lpp.
2 Dunsdorfs, E. Der große schwedische Kataster in Livland, 1681–1710. Kartenband / von Edgars Dunsdorfs. Stockholm: Almqvist & Wiksell, 1974. – 78.lpp.
3 LVVA 7404.f., 1.apr., 233. lieta.
4 LVVA 7404.f., 1.apr., 2195.l., 16.lapa.
5 Atlas von Liefland, 1798. Skatīts: digitalarchive.mcmaster.ca
6 Specialcharte von Livland in 6 Blättern, 1839. Skatīta: https://vesture.dodies.lv/
7 Skatītas: vesture.dodies.lv
8 Enzeliņš, H. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē. Redaktors un priekšvārda autors Valters Grīviņš. Valmiera: Apvārsnis, 2019. – 461.–464.lpp.
9 Leitis, A. Leģendas hipotēze. Jānis Staņislavs Roze (1823-1897). Rīga: Neputns, 2012. – 11.–27.lpp.
10 LVVA 114.l., 1.apr., 1818.l., 30.lapa.
11 Kröger, A. W. Verkehrs- Und Adreßbuch Der Baltischen Provinzen / Herausgegeben Von A.W. Kröger. – Riga: Selbstverl. Des Hrsg., 1892. – 29.lpp. Skatīta: kpbc.umk.pl
12 Skatīta: vesture.dodies.lv
13 Latvijas ceļu karte. Rīga: Latvijas Šoseju un zemesceļu departaments, 1940. – 30.kvadrāts.
14 NKMP PDC, inv.nr. 19.854/4151-2 II
15 Leitis, A. Leģendas hipotēze. Jānis Staņislavs Roze (1823-1897). Rīga: Neputns, 2012. – 13.lpp.
16 NKMP PDC, inv.nr. 19.854/4151-2 II
Apraksts sagatavots ar VKKF atbalstu.
