Karostas cietums

Pievienoja: 
Vilnis Strods, 02.11.2018
Organizācija: 

Karostas cietuma ēka
Karostas cietuma ēka
Koordinātas nav precizētas dabā

Karostas pilsētas sākums. Lai aizsargātu Krievijas impērijas rieteņu robežas, Krievijas ķeizars Aleksandrs III nolēma pie Liepājas (toreiz - Lībava) dibināt Baltijas Jūras kara flotes bāzi. Iemesls bija dibināts - šeit Krievijas impērijai bija izeja uz jūru, kas nekad neaizsalst. Pavisam netālu atradās toreiz Vācijai piederošā Klaipēdas osta, un Vācija bija pastāvīgs Krievijas impērijas konkurents, karadarbības izcelšanās bija visai iespējama. Bez tam Aleksandra III sieva Dagmāra bija dāniete, un no Liepājas ostas bija pavisam vienkārši ar jahtu “Polārzvaigzne” aizbraukt pie sievasmātes uz Dāniju.

1890.gadā sākās vērienīga celtniecība. 6-8 gadu laikā tagadējās Karostas teritorijā izauga militāra pilsēta, kas bija pilnīgi autonoma no Liepājas. Pilsētai, ko nosauca par Aleksandra III ostu, bija sava pārvalde, sava infrastruktūra, sava ūdens un elektroapgāde. Pilsētas celtniecībai Krievijas impērijas valsts kase iztērēja 85 miljonus zelta rubļu (mūsdienu ekvivalentā tās ir apmēram 200 Latvijas Valsts bibliotēkas jeb 29 miljardi eiru). Jau sākumā šeit tika izmitināti ap 10 000 cilvēku – militārpersonas un viņu ģimenes locekļi.

Gluži likumsakarīgi, ka tādam cilvēku daudzumam radās vajadzība arī pēc sava medicīnas dienesta. Tādēļ šeit uzbūvēja arī veselu slimnīcu kompleksu, kas sastāvēja no 5 ēkām: tās bija tiem laikiem modernas, ar atbilstošu medicīnisko aprīkojumu - patreiz saglabājušās tikai divas ēkas. Ķirurģiskajā nodaļā (tās ēka nav saglabājusies), piemēram, atradās pats pirmais Rentgena izmeklēšanas aparāts Krievijas impērijā. Otra ēka, kas saglabājusies, ir tā saucamais Karostas cietums.

Karosta un tās cietums 1905.gada nemieru laikā. Pāri Krievijas impērijai 1905.gadā vēlās protestu vilnis, kas īpaši stipri izpaudās Baltijā, tostarp Latvijā. Kara flotes matroži aiz sašutuma par pusdienās pasniegtu bojātu gaļu (“Zēni, putrā tārpi!”) sāka dumpoties. Nemieros gandrīz visā kara pilsētā izsita logus, un dumpinieki vēlējās pārcelties uz civilās Liepājas pusi pie strādniekiem pāri Karostas kanālam. To viņi nevarēja izdarīt, jo tvaika prāmja darbība bija apturēta, bet tilts vēl nebija uzcelts un lielākā daļa matrožu neprata peldēt. Tāpēc dumpis palika lokāls militārās pilsētas robežās un tika arestēti ap 200 cilvēki. Tā kā nebija tos kur likt, tad toreiz neizmantotajā slimnīcas ēkā ierīkoja cietumu. Šis tad arī ir sākums ēkas cietuma funkcijai. Tātad no 1905. līdz 1997.gadam šī ēka pildīja virssardzes funkcijas, tātad tas bija armijas cietums, kurā ievietoja militārpersonas, kas neievēroja armijas disciplīnu.

Latvijas brīvvalsts laikā (1918.-1940.g.). Par šo laiku mums nav daudz informācijas. Latvijas laikā šeit arī bijusi armijas virssardze. Viens no sodiem arestētajiem bijis tāds - pielikuši pie sienas, ar kāju vajadzējis atspiesties pret sienu, bet uz galvas ķiveres uzlika sērkociņu kastīti. Nedrīkstēja, lai nokrīt - tad bija sods (avots - Ruperts). 

Pirmā krievpadomju okupācija (1940.-1941.g.). Sākot ar 1940.gadu cilvēki Karostas teritorijā varēja ierasties tikai ar caurlaidēm un caur kontrolposteņiem, jo padomju vara to uzkatīja par pierobežas teritoriju. Šāda kārtība pastāvēja līdz pat 1992.gadam.

Vācu okupācijas laiks (1941.-1944.g.). Cietumā saimniekoja vācu militārās policijas SD daļas. Vācieši šeit ievietoja visā Kurzemē saķertos dezertierus, un kamerās vienlaikus esot atradušies līdz pat 40 cilvēkiem. Kad cietums bija pilns, ieradās vācu kara tiesa.

Katrai lietai atvēlēja apmēram 5 minūtes. Spriedumi bija ļoti dažādi, piemēram, nelielu daļu nosūtīja uz koncentrācijas nometnēm. Lielāko daļu nosūtīja uz fronti kalpot soda bataljonos, bet citus nošāva. Nošaušana notika teritorijā blakus cietumam, tur, kur patlaban ir garāžas (Rūperts gan liecinājis, ka nošaušanas veiktas pagalmā). Te nolikta piemiņas zīme, taču apmēram 130 cilvēku mirstīgās atliekas vēl joprojām nav pārapbedītas.

Mūsdienu ziņu avots par cietumā notikušo Vācu laikā bijis kāds Ruperts, kas pats te sēdējis 1944.gadā. Cietuma virssardzes priekšniekam mūslaikos Aivaram Feldmanim Rūperts izstāstījis, ka notiesāto nošaušanu kara laikā vācieši veikuši cietuma teritorijā - pagalmā. Sodu izpildītāji braukuši no Kēnigsbergas. Zemē bijušas ieraktas tādas plankas - trīs, pagalmā aiz tagad esošās priedes. Nošaujamie tikuši piesieti pie ieraktajām plankām. Tām cauri bijušas sadzītas naglas, lai upuri nevarētu raustīties. Virsnieks nokomandējis, nošaujamie nošauti. Arestanti pavilkuši līķus nost un sējuši klāt nākošos. 
Aprakuši nošautos tur, kur tagad garāžas.

Liecinieki no kara laika stāstījuši, ka bijuši improvizēti aizsardzības bunkuri no krievu laika (iepriekšējā?) - pēdas no tiem saglabājušās cietuma pagalmā.

Ar vācu okupācijas laika karatiesu darbību, 1943.gadā saistās slavenais Karostas cietuma spoku stāsts.

Otrās padomju okupācijas laiks (1944.-1994.g.). Padomju laikā līdz ar II Pasaules kara izbeigšanos šeit nošaušanas vairs nenotika. Karostu un līdz ar to Karostas cietumu pārņēma padomju militaristi, kas cietumā iekārtoja armijas virssardzi. Saskaņā ar padomju militāro reglamentu cilvēkus virssardzē varēja turēt līdz 30 diennaktīm. Sodītos ievietoja par dažādiem pārkārpumiem – piedzeršanos, patvaļīgu prombūtni, zagšanu u.c.

Nosodītie cēlās 5 no rīta, brokastoja. Pa dienu tie tika vesti ārā smagos darbos, soļošanai vai veikt kādas citas neptīkamas lietas – kalpoja kā bezmaksas darbaspēks. 9:00 tika vesti atpakaļ, vakariņoja, bet 11:00 devās pie miera.

Kamerās uz sienām atstātas dažādas atzīmes, gan no kurienes bijuši ieslodzītie, gan cik ilgi sēdējuši, u.c., piemēram uzraksts krievu valodā "es gribu mājās" (“ja hoču domoi”).

Latvijas armijas virssardze (1994.-1997.g.). 1994.gadā aizejošā krievu armija nodeva Karostas cietumu jaunajai Latvijas armijai, kas te saimniekoja trīs ar pusi gadus - cietumā bija ierīkota Liepājas Garnizona virssardze.

Pirmais virssardzes priekšnieks esot bijis kāds Martinsons, bet tikai 2 mēnešus, jo, kā liecina nākamais virssardzes priekšnieks Aivars Feldmanis, "...viņš te apzagās. Viņš te, tad kaut kur rajonā klubā aizkarus nospēris no kapara, alumīnija [Aivars laikam domājis aizkaru stangas]. Viņam krimināllieta draudēja, bet pamuka kaut kur... Tas pats sākums bija."

Laikā no 1994.-1997.gadam virssardzes priekšnieka amatā atradās Aivars Feldmanis (dz.1956.g.). Viņš bija otrais un pēdējais virssardzes priekšnieks, un tādejādi arī ir nozīmīgs informācijas avots par norisēm cietumā šai laikā. 

Līdz amatam Karostas cietumā Aivars dienējis Latvijas Jūras spēkos par apgādes priekšnieku. "Mums bija pieci kuģi tajā laikā. Divi neejoši..." Kādu dienu no rīta saņēmis pavēli stāties pie Virssardzes priekšnieka pienākumu pildīšanas, pārņēmis Karostas cietumu.

"Pēc tam, kad tie robežsargi atdalījās no mums, tad nolēma, ka nav ko turpināt vairs... Atslēdza apkuri... Tā apkure bija šausmīgi dārga, no Karostas nāca. To pirmo gadu mums bija, to pirmo ziemu..." "Nu tad vairāk te nevienu nesēdināja, to karaūlu noņēma. Mēs palikām tā - es un man bija vietnieks vēl. Un tad sūtīja trīs matrožus, lai šo vietu neizlaupa." Tā ka pēc A.Feldmaņa sacītā sanāk, ka arestanti Karostas cietumā bijuši pirmos divus gadus, bet pēc apkures atslēgšanas trešajā gadā vairs nav tupināti. Tas noticis tāpēc, ka atdalījušies robežsargi, nebija tika daudz vairs cilvēku. "Ja kaut kas tad gadījās, tad veda uz Rīgu. Rīgā tur jau tāda divstāvu ēka ar biroja kabinetiem tāda." 

Aivars atceras, ka vienreiz robežsargi (no pašas sardzes, priekšnieks toreiz laikam bijis kāds Jefimovs) piedzērušies un sākuši šaut - parāda vēl palikušos ložu caurumus. Sēdējuši jūrnieki. Sadzērusies sardze sākusi matrožus dzenāt, viens pārlēcis pāri vārtiem un aizlaidies. Pabēgušais no rīta atnācis atpakaļ un izstāstījis Aivaram - 1.stāvā bija šāvuši ar automātu. Litauniekam (toreizējais Karostas komendants) Aivars dabūjis rakstīt paskaidrojumu. Tad tos esot paņēmuši ciet. Jefimovam bija tiesa un viņš ticis no armijas atlaists. Caurumi šodien redzami ventilācijas caurulē, bijuši arī sienā un vienās durvīs.
 
Karostas cietums Aivara laikā. Tobrīd vēl bijusi krievu centrālā pults, lai gan jau "palaupīta" - katra kamera tai bija pieslēgta un signalizācija bija arī uz žogu. No augšas gāja vads uz mazo višku (sardzes torni), kur bija zvanu poga. Tomēr "palaupītā" pults Aivara laikā jau vairs nestrādājusi. Apkārt cietuma ēkai vēl bijis metāla žogs - iekšējais (tas jau tika izlaupīts un aizvests metālā, bet pamati palikuši vēl šodien), kas gājis tikai pa ēkas priekšējo pusi. Par gultām tika izmantotas tikai koka lāviņas (patlaban palikusi tikai viena, laikam, 18.kamerā). Kušetes, kas tagad redzamas Karostas cietumā, ieviesusi apsardze sev. Aivars saka, ka tagadējie vārti arī jau nav oriģinālie, jo tie bijuši tā sapuvuši, ka gāzušies ārā. Sargtornī Aivara laikā piemetināja jaunus rokturus - no metāla gultu galiem, tie redzami arī šodien. Celiņi bijuši ierobežoti ar lielām enkurķēdēm. Ķēdes un metāla žogs palicis, kad no šejienes aizgāja virssardze, bet tie nodoti metālos vēlākās izlaupīšanas laikā.

Pagalmā bijusi neliela garāža.

Arī kanalizācija nestrādājusi, jo krievi aizejot speciāli bija sametuši armijas šineļus iekšā: "Mocījāmies, lai tos visus dabūtu ārā. piesūku;sies ar mēsliem... sūdiem, smird!" Šineļi bijuši samesti iekšā divās kanalizācijas akās cietuma pagalmā un vienā - ārā uz ielas.

Bijis iekšējais Karostas telefons - numurs 875. Tāda kā translācija - 02 pateica cik pulkstens, 03 varēja pasaciņu bērniem noklausīties. 
Siltumtrase pienākusi, bet pirmajā gadā rēķins esot bijis par 1500 Ls - tiem laikiem visai graujošs.

Aivara tiešais priekšnieks bija garnizona komendants - tolaik Ivars Litaunieks (uzvārds jāprecizē!) (tagad miris), kas bieži iebraucis Karostas cietumā aplūkot situāciju.

Sardzes organizācija Karostas cietumā. Sardze Karostas cietumā bija organizēta ik diennakti ar trim sargiem vienlaicīgi. Pirmais stāvēja augšā sargtornī (paši to sauca par višku) ar automātu AK-74 kaujas gatavībā, otrais - iekšā 2.stāvā pie kamerām, bija bez ieroča, jo iekštelpās tas bija noliegts. Trešais vakarā taisīja apgaitu te apkārt, pa dienu gan ne.

Arestanti tika ievietoti tikai 2.stāvā, 1.stāvā nelika tāpēc, ka ieslodzīto nebija tik daudz. Krievu laikā, protams, bija vairāk, jo garnizons bija liels. Toreiz cietums bija tikai mičmaņiem un virsniekiem (tiem tika izdalītas gultas).

Ieslodzītos nodarbinājuši - likuši mācīties reglamentu, soļot, pildīt kādus vietējos darbus. Ja vajadzējis vairāk, tad skrējuši "zīlonīti" (skrējiens gāzmaskās). Dažam devuši arī turēt izstieptās rokās ugunsdzēšamo aparātu. 

Aivars klausījies radioaparātu - tas skanējis labi, nav bijuši nekādu traucējumu, nav bijis trokšņu. Televizors arī bijis, antena pa logu laukā un rādījis ideāli.

Diemžēl Aivaram no tā laika nav saglabājušās nekādas fotogrāfijas.

1997.gadā te uzturējās jau pavisam maz cilvēku, Latvija arī gatavojās iestāties NATO, tādēļ šāda veida iestāde vairs nevarēja pastāvēt. Latvijas armija pameta Karostas cietumu un iestājās bezsaimnieka periods. 

Kara laikā. Liecinieki no kara laika stāsta, ka bijuši improvizēti aizsardzības bunkuri no krievu laika - pēdas no tiem saglabājušās cietuma pagalmā. 

Izlaupīšna. Zaga un nodeva metālā pat alumīnija traukus, kas bija palikuši no krieviem.

Cara laika vanna pagalmā. Pagatavota ap 1900.gadu. Agrāk tā atradusies cietuma bēniņos, ūdens tajā sūknēts ar sūkņiem (2 x dienā) no ūdenstorņa. Ūdens vasarā tajā labi sasilst, jo saules dēļ bēniņos valdot liels karstums. Tā jumta remonta laikā tika nocelta ar krānu. Metāls ir kniedēts (aukstais kniedējums!) tā, ka nelaiž cauri ūdeni - mūsdienās pat sametināt tā var tikai retais! Metāls kaut kāds cinkots, taču tā dūšīgi. Tam ir pat marķējumā kā vanna būtu jāmontē, taču džeks -pētnieks teica, ka esot pētījuši - nesakrīt! Čuguna margas gāja iekšā svina pēdā. Padziļinājums izcirsts betonā, tad tā vieta pielieta ar svinu un pēda gatava! Pa iekšu vannai iet stiprības ribas, lai ziemā sasalušais ūdens to nesaplēstu. Tilpums - mazliet vairāk par 4,5 kubm. Nerūsē, pat kniedes ne. mazliet kāds sūbējums laikam ir uz grieztajiem galiem, taču niecīgs.
Visticamāk, metāls vannai savulaik nācis no Liepājas Kuģubūves rūpnīcas. Kaut kas līdzīgs metāla ziņā esot arī augšā ūdenstornī.
Ūdenstornī krievu laikā gribējuši tādu vannu rekonstruēt-palielināt, izņēmuši vienu stiprinājuma ribu, bet tad tā vanna "uzpampusi" un bijušas lielas noņemsanās, lai to novērstu.

Aivars atceras - Reiz nācis viens sardzi pārbaudīt. Viltīgi izkāpis no mašīnas, kādu gabaliņu nācis kājām. Tad mēģinājis kāpt pāri žogam ar dzeloņdrātīm, sargkareivis pamanījis, notēmējis automātu un pavēlējis apstāties. Tā arī karājies drātīs virs žoga kamēr ieradies izsauktais sardzes priekšnieks. Bija tāds riebīgs tips - pakabināja uz vārtiem... Pēc instrukcijas sargkareivim pēc pusnakts nebija jāstāv tikai tornī, bet arī jāiet apgaitā pa teritoriju. Pārbaudītājs bijadomājis, ka tornī šis nav - varbūt guļ. Arī tā mēdza gadīties - uzlien tornī, automāts blakus un guļ nost.

Diemžēl Aivaram no šā laika nav saglabājušās nekādas bildes.

Bezsaimnieka periods (1997.-2002.g.). Pēc Latvijas armijas aiziešanas 5 gadus šo ēku demolēja un izzaga. Pirmām kārtām izzaga un nodeva metālos vis, kas šeit bija - enkuru ķēdes, metāla iekšējo žogu u.c. Zaga un nodeva metāllūžņos pat alumīnija traukus, kas bija palikuši no Krievu laikiem. Pamestības periods beidzās tikai 2002.gadā ar vietējo Liepājas vēstures entuziastu palīdzību.

Karostas Glābšanas biedrības valdīšanā (2002.g.-patlaban). 2002.gadā liepājnieku vēstures entuziastu izveidotā Karostas Glābšanas biedrība (zīmīgs saīsinājums - "KGB") pārņēma Karostas cietumu savā apsaimniekošanā. Ēku sāka atjaunot, iekārtot un vadīt pirmās ekskursijas. 15 gadu laikā tas izauga par lielu uzņēmumu, uz šejieni tūristi ar īpašu nolūku ierodas pat no tālienes - Amerikas un Austrālijas. Biedrība rīko dažādas realitātes izrādes, cietumā var pārnakšņot, sarīkot ballītes. Tikai kāzas vēl nerīkojot.

Karostas cietuma paranormalitāte. Liepājnieku un īpaši Cietumā strādājošo vidū izveidojies noturīgs uzskats, ka Karostas cietumā notiek paranormālas parādības - spokošanās un poltergeista tipa incidenti. Šos dīvainos notikumus saista ar II Pasaules kara beigās radušos nostāstu par meiteni un tās nošauto līgavaini. Eksistē visai daudz aculiecinieku liecību par vizuālām u.c. anomālijām, tostarp pārliecinošākā no tām ir bijušā virssardzes priekšnieka Aivara Feldmaņa stāstītā. Divas reizes karostas cietumu apmeklējušas starptautiskas spoku meklētāju komandas. No 2017.gada ar anomālo parādību izpēti un fiksēšanu nodarbojas anomālistikas portāla Aliens.lv darbinieki, kas savāktās ziņas regulāri publicē vispārējai piejai - šeit.  

Avoti.
Aivara Feldmaņa intervija (Aliens.lv., Karostas cietums, 28.06.2018.).

Iezīmes

Vietu klasifikators: 
Militārās būves un vietas
Aizsardzības kategorija: 
vietējas nozīmes kultūrvēsturiska vieta
Atrašanās vieta: 
Liepāja, Karosta

Reklāma