Smilšu krogs

ATRAŠANĀS VIETA

Smilšu krogs atrodas Jēkabpils novada Rites pagastā (1940.g. Jēkabpils apriņķa Rītes pagastā), senā Rīgas – Ilūkstes – Daugavpils ceļa vecās trases kreisajā pusē, netālu no bijušās Cīruļa muižas, zemes gabalā “Lazdāres1”. Koordinātas: 56.20136 25.51302.

MŪSDIENU STĀVOKLIS

Krogus ēka drupās.

ZIŅAS

K. Neimaņa 1833./1864. gada Kurzemes kartē (2. attēls) lielceļa malā pie Cīruļa muižas (Zirulischek) iezīmēts krogs ar nosaukumu “Baken”. Lai arī vieta būtu atbilstoša Smilšu kroga novietojumam, tomēr nosaukums ir no nākamā kroga Aknīstes virzienā – Baku jeb Beku kroga. Ņemot vērā, ka Krievijas impērijas 1866. gada 3 verstu mēroga militāri topografiskajā kartē (3. attēls) Smilšu krogs nav iezīmēts, jādomā, ka tas šajā laikā tomēr vēl nepastāv un attēlotais “Baken” kroga novietojums Neimaņa Kurzemes kartē ir kļūdains.

Smilšu krogu redzam iezīmētu vairākās I pasaules kara laika cariskās Krievijas, impēriskās Vācijas (4. attēls) un Latvijas Republikas kartēs.

Nav zināms, cik ilgi Smilšu krogā turpinājusies kroģēšana. 1892. gadā publicētajā Krēgera “Kurzemes adresu grāmatā” Cīruļa muižas aprakstā minēti divi krogi, tos vārdā nesaucot. Vienam no tiem īpašnieks ir F. Spidau[1]

Iespējams, Smilšu krogs tiek aizvērts 1900. gadā, kad Kurzemes guberņā, izpildot likumu par valsts degvīna monopola ieviešanu Baltijas provincēs, tiek slēgti ap 81% līdz tam pastāvējušo krogu.[2]

1912. gadā izdotajā Rihtera “Kurzemes adresu grāmatā” Cīruļa muižā vairs nav norādīts neviens darbojošs krogs.[3]

Latvijas Republikas agrārās reformas ietvaros muižas un tām piederošie krogi tiek sadalīti, tos piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām.

Cīruļa muižas dalīšanas lietā glabātā Zemes sadalīšanas projektā lasām: “Muižas centra ēkas visas ietilpst neatsavināmā daļā. Jaunsaimniecībā Nr. 3 ietilpst bij. Smilšu kroga ēka, kura izlietojama jaunsaimniecības vajadzībām. Tāpat šajā lietā glabājas Cīruļa muižas 1894. gada plāna 1922. gadā izgatavota kopija, kurā iezīmēta Smilšu kroga ēka un jaunsaimniecības nr. 3 robežas (5. attēls).[4]

1923. g. 7. februārī oficiālajā izdevumā “Zemes Ierīcības Vēstnesis” tiek publicēts Centrālās Zemes ierīcības komisijas 19. janvāra lēmums (prot. nr. 364, p. 14) piešķirt Pēterim Upesdeglim Jaunjelgavas apriņķa Kroņa-Susejas pagasta Cīruļu muižā zemes gabalu nr. 3F 19,83ha platībā.[5]

1944. gadā, PSRS atkārtoti okupējot Latviju , Upesdegļi dodas bēgļu gaitās. Centrālais bēgļu birojs Liepājā avīzē “Kurzemes Vārds” publicē paziņojumus gan par personām, kuras piederīgie meklē, gan par saņemtām ziņām. Vēstules birojā pienākušas arī Ievai un Pēterim Upesdegļiem no Rites pagasta Smiltiņiem.[6]

Citu ziņu par Smilšu kroga piederību, lietojumu un tā iedzīvotājiem Latvijas Republikas gados un padomju okupācijas periodā ziņu pagaidām nav.

TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS

Smilšu krogs pēc sava novietojuma bijis tipisks lielceļa krogs. Nav zināms, kad kroga ēka celta, iespējams – 1870.-tajos gados.

Pēc ēkas apjoma, turpretī, Smilšu krogu nekādi nevar uzskatīt par tipisku krogus celtni. Ja parasti krogus celtnes ir 50m un garākas ēkas, tad Smilšu krogs ir bijis ap 28m gara un 10m plata vienstāva ēka, sastāvoša no krogus daļas (ap 15m garumā) un gareniski pievienotas stadulas (ap 13m garumā).

Kroga daļa būvēta akmens un ķieģeļu mūra konstrukcijā ar ceļa puses fasādē veidotu iedziļinātu lieveni ieejas daļā. Logu un durvju ailas un pārsedzes izmūrētas ar ķieģeļiem. Stadula, savukārt, celta daļēji saglabājušos akmens–mūra stabu un, domājams, tēstu guļbaļķu sienas konstrukcijā. Saglabājušies ceļa puses stadulas vārti ar pusloces veida pārsedzi. Iespējams stadulai bijuši vēl otri vārti gala sienā. Kas ir interesanti – stadula kroga ēkai piebūvēta vēlāk – par to liecina kroga daļas stadulas gala sienā iebūvētie logi kā arī stadulas vārtu un mūra staba konstrukcijas, kas nav mūrētas vienlaidus ar gala sienas mūri. Šeit ir iespējami vairāki skaidrojumi. Iespējams, kroga ēka sākotnēji celta citam nolūkam, iespējams tai senāk bijusi atsevišķi novietota stadula vai arī stadula sākotnēji vispār nav bijusi.

Par kroga iekštelpu plānojumu daļēji var spriest pēc virsskata foto (11. attēls). Redzams, ka nesošā starpsiena, kurā bija iemūrēts dūmenis, krogu sadalījusi divās daļās. Krogus istaba bijusi pa kreisi no ieejas – ēkas daļā, kurā visvairāk logu. Krogus istabā viesi varēja nokļūt ejot pa mazākām durvīm, kas atradās pa kreisi no lielajām ieejas durvīm ēkā (sk. 7. attēlu). Vai krogus istaba aizņēmusi visu ēkas kreiso galu vai tas bijis sadalīts divās telpās, šobrīd nevar pateikt. Ēkas labajā galā gan, jādomā, bijušas divas telpas, vienā no kurām atradusies virtuve. Spriežot pēc zelminī iebūvētiem logiem, krogam bijušas arī jumta stāva telpas ēkas galos.

Krogam bijis divslīpju jumts, domājams vienlaidus sedzošs visu ēku kopumā.

LITERATŪRA UN AVOTI

1 Kröger, A. W. Kurländisches Verkehrs- Und Adreßbuch fur 1892 / 93. Herausgegeben Von A.W. Kröger. – Riga: Selbstverl. Des Hrsg., 1892. – 98.lpp. Skatīts: digar.ee
2 Teivens, A. Latvijas lauku krogi un ceļi. – Māksla: Rīga, 1995. – 90. lpp.
3 Richters, A. Baltische Verkehrs- Und Adressbücher. Bd. 1, Kurland. Riga : A. Richter, 1912. – 632.sleja. Skatīts: dspace.ut.ee
4 LVVA 1679.f., 172.apr., 470. lieta.
5 Galīgi piešķirtās zemes // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1923. – Nr. 60. – 7. februāris. Skatīts: periodika.lv
6 Meklē piederīgos // Kurzemes Vārds. – 1944. – Nr. 213. – 12. septembris. Skatīts: periodika.lv

Apraksts sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un partnerības “Kaimiņi”&Kopienu sadarbības tīkla“Sēlijas salas” (Sēlijas vēsturiskās zemes kultūras programma) atbalstu