Krogs
ATRAŠANĀS VIETA
Oruļa krogs atradās Aizkraukles novada Neretas pagastā (1940.g. Jēkabpils apriņķa Neretas pagastā), senā Rīgas – Ilūkstes – Daugavpils ceļa vecās trases labajā (?) malā, vietā, kur to šķērsoja ceļš no Neretas muižas uz Susējas muižu. Koordinātas: 56.186272, 25.357862.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Krogus ēka zudusi, domājamā atrašanās vieta daļēji apaugusi ar krūmiem.
ZIŅAS
Oruļa krogs bijis Neretas muižas (Nerst) īpašumā.
K. Neimaņa 1833./1864. gada Kurzemes kartē Oruļa krogs nav iezīmēts (2. attēls), taču apmēram pa vidu starp Oruļa kroga vietu un nākamo krogu Aknīstes virzienā – Rites muižas krogu – ir norādīts Salates krogs (Sallat). Vēlākajās kartēs ir gan Salates mājas, bet nav kroga. Iespējams, krogs no Salates pārcelts uz Oruli, kur tam ceļu krustojumā izdevīgāka vieta.
Senākais atrastais kartogrāfiskais avots, kurā parādās Oruļa krogs, (gan ar citu nosaukumu, bet atbilstošajā vietā) ir Krievijas impērijas 3 verstu mēroga 1866. gada karte (3. attēls). Vēlāk Oruļa krogs redzams attēlots ar kroga simbolu vairākās I pasaules kara laika (4. attēls) un no 1920.–1940. gadam Latvijas Republikā izdotās militāri topogrāfiskās kartēs.
Plašu Oruļa kroga iekštelpu un tajā norisinājušos sadzīves ainu aprakstu savas bērnības atmiņās sniedzis netālajos “Riekstiņos” no 3 gadu vecuma līdz 1886. gadam dzīvojušais Jānis Jaunsudrabiņš (1877–1962). Rakstnieka atmiņu stāstījums attēlo Oruļa krogu, kāds tas bija ap 1880.-to gadu sākumā:
“No mūsmājām līdz Oruļu krogam bija verstes divas. Ik vakara pa ceturtdienām tur bij jautra dzīve. Tā sākās rudenī, jau tā ap Miķeļiem, un beidzās ar Lieldienām. Tie bija tirga vakari, kuros gan līdz Ziemassvētkiem nekas netika ne pirkts, ne pārdots, izņemot brandavīnu, bairīti, desas, kompektes, kliņģerus, cigārus un papirosus. Pēc Ziemassvētkiem, jā – tad saimnieki sāka apskatīties pēc puišiem, saimnieces sāka aprunāties ar meitām un taisīja norunas uz nākošo gadu. Tikai norunas, jo visi taču labi pazinās un solījumus turēja.
Ik ceturtdienas bija tirga vakari, un ik ceturtdienas mēs gājām uz krogu. Man bija grūti lielajiem tikt līdz pa tumsu un pa rudeņa dubļiem, bet es biju ieķēries vecmātei lindrakos un tiku pa daļai vilkts. Arī ja kādreiz kāja metās aiz kāda akmeņa, es tūlīt nekritu, jo bij kur pieturēties. – Mājup mēs gājām tā ap pulksten desmitiem, un es tad dulburoju, pa pusei aizmidzis. Kājas pašas tikai cēlās un likās, un es nesapratu, kā viņas to varēja. Bet krogā dzīve bija pārāk skaista, un es ar ilgošanos gaidīju nākošās, tiklīdz šī ceturtdiena bija garām.
Tirga vakari jau bij ar gudru ziņu ierīkoti: taisni bluķu vakarā, kad sievieši nevērpa un vīrieši nevija. Labāk tad jau varēja aiziet un krogā nosvētīt to vakaru nekā mājās pleknēt. Tur bija jautrība, kura tik nepieciešama ziemas drūmumā, un kas tad mājās?
Kad mēs aizgājām, krogs aizvien jau bija pilns ļaužu. Līdzko durvis pavērām – sitās pretī siltums un nenoteikta dūkoņa kā no bišu stropa. Mēs aizspraucāmies uz dibena kambari, kur sievas mēdza nolikt lielos lakatus un atstāt visu, kas bija lieks. Tur stāvēja drēbes čupu čupām, – tā ka vēlāk ilgi bija jāmeklē, līdz tiki pie sava gabala. Bet jūs domājat, ka kādreiz tika kas zudis? nekad ne! – Tādas lietas pie mums toreiz nebij modē.
Kad bijām liekās drēbes nolikuši, tad vecmāte man lika labi kājas nodauzīt un noberzēt un tad uzcēla mani uz kroga lielā galda, kur jau vairāk tādu vīru sēdēja un kūleņoja. Un, kad mēs pacēlāmies kājās, tad bijām augstāk nekā pašu lielāko puišu galvas. Tā mēs jo labi varējām pārredzēt visu krogu.
Tur gar krāsni uz sola sēdēja rindā saimnieces zīda lakatiem, baltiem priekšautiem, pirktām jakām. Kalpu sievas no viņām turējās godbijīgā attālumā, un tikai šad un tad pārs galvu sadūrās kopā un noraudzījās uz saimniecēm; laikam aprunāja.
Vīrieši vairāk turējās kaktā, pie bufetes. Tā bij ar augstiem stumdāmiem treliņiem aptaisīta, lai neviens netiktu iekšā. Šai aizgaldā svabadi kustējās krodzinieks, vecais Krišs, un dažreiz arī mamma un viņu dēls Jancis.
Bet vecais ņēmās pa savu aizgaldu nosvīdis. Es stāvēju uz galda un noskatījos, kā tur gāja. “Par trīs! Par divpadsmit! Par seši!” Puiši tikai sauca, un vecais Krišs ņēma sarkanu vara mēriņu, gan lielāku, gan mazāku, pielēja to un nolika uz bufetes malas, treliņus atstūmis. Naudu viņš iestūma turpat kādā galda šķirbā, un lieta bij nodarīta. – Man viņš izlikās tik liels un nepieietams aiz šiem treliņiem, bet, kad iznāca ārpus tiem, tad saraucās mazs un niecīgs, gluži kā visi citi cilvēki.
Gadījās, ka vācu galā kāds iesaucās vai šķindināja ar glāzi. – Tad Krišs tūlīt steidzās turp. Bet tai pašā acumirklī viņš bija atkal atpakaļ, saķēra dažas pudeles bairīša un glāzes un bija prom. Tā viņš pūlējās visu cauru vakaru.
Un šajos vakaros ikreiz jaunie ļaudis gribēja ari drusku padancot. – Kā no zemes izlīduši, uz mūsu galda ieradās divi muzikanti, viens ar pīvulēm, otrs ar armaņukām – pastrimšķināja… plim! plim! parūcināja bases... un tad vilka vaļā.
O, mēs tūlīt kļuvām dzīvāki uz sava galda. Bet arī lejā vairs nebija tāds miers kā agrāk. Tā kā kroga istaba bij ļaužu pilna, tad vajadzēja tos sadrūzmēt gar sienām, lai atliktu
dancotājiem vieta. Bet vai jūs domājat, ka tas ir izdarāms ar vārdiem? Tad jūs maldāties. Nē, – tur vajag izsist viduci, izsist, es jums saku.
Divi spēcīgi puiši saķērās un sāka dancot. Viņi tīši izlieca elkoņus labi asus, lai tie kā ragi grūstos ļaudīm sānos. Un skaties vien – pēc maza brīža jau puiši varēja vest meitas svabadajā laukumā... Balle bij atklāta.
Puiši piesita kājas un griezdamies vilka dūmus no papirosiem tā, ka dzirksteles kā zvaigznes skraidīja meitām ap galvām. – Jo ilgāk dejoja, jo karstāks kļuva krogs. Meitām lakati nošļuka uz kakla kā sakas, un viņas bieži slaucīja ar priekšautiem vaigus, kuri bija sarkani kā āboli.
Kad nebija vairs izturams, tad atlaida uz bridi durvis vaļā. Bija skaidri redzama gaisa pārmaiņa. Pa apakšu tecēja kā tīrs, auksts ūdens iekšā, un pa augšu laidās laukā bālganas, siltas samazgas. Ar lielu patiku es ieelpoju tīro gaisu.
Visu vakaru uz kroga galda nosēdēt, kaut arī dzīve apkārt mainījās, tomēr būtu bijis garlaicīgi. Bet pa brīžam mēs ari norāpāmies zemē un aizlīdām uz kādu kambari, kur lielie
puiši vai nu kārtis spēlēja, vai dzēra. Reizēm mēs pat vācu galā ielavījāmies. – Tur bij uz logiem puķes, ar ādu apsisti krēsli un aiz širmjiem gultas. Bet, tiklīdz nāca krodzinieks, tad mūsu prieki beidzās. “Birāni, birāni, von pa durs!” viņš teica, – un mēs trapinājām kā jēri laukā.
Tā šie tirga vakari aizgāja vienos priekos un līksmībā, un ikreiz es gāju mājā neapmierināts, vēl visu varbūtību neizbaudījis. Es toreiz neapjaudu ļaunuma, kādu ļaudīm nodarīja krogs, nezināju, ka brandavīns posta veselību un nomāc labas domas. Tagad es to zinu, un tomēr man šķiet, ka toreizējais krogs bij citāds, nekā tas tagad ir. Toreiz uz krogu gāja papriecāties, bet tagad – žūpot. Tur ir liela starpība. – Toreiz vīri izdzēra mēriņu un teica: “Nē, kaimiņ, vairāk ne, – būs par daudz.” Tagad jaunskungs izdzer pusstopu un duci alus un lielās, ka tas viņam vēl nekas neesot. Tur ir liela starpība.”[1]
Krogos mēdz iebraukt dažādi ļaudis, reizēm arī tādi, kas biežāk min tumšas nekā gaišas takas. Tāpēc krodziniekam, kā to nosaka valdības rīkojumi, jābūt vērīgam un “cilvēki, kas ir bez pases jeb kas liekas ļaunslēpīgi, tūlīt ir jāsaņem ciet un jānodod vai muižas vai pagasta policijai”.[2]
1890. gada “Mājas Viesa” 3. numurā lasām par atgadījumu Oreles krogā:
“Neretas apkaimē kā “B. V.” (laikraksts “Baltijas Vēstnesis – red. piez.) raksta, pastrādātas daudz zādzības. Liekoties, ka tur strādājot kāda lielāka, labi rīkota zagļu banda. Tā Neretas Oreļ krogā iegājuši divi svešinieki, kuri izdevušies viens par mūrnieku un namdaru meistaru un otrs par viņa buršu (mācekli – red. piez.). Krogā labi paēduši, viņi salīguši ar krodznieku, lai tas aizvedot līdz citam kādam krogam. Kāds zēns, dēvētos mūrniekus līdz turienei novedis, braucis uz māju, bet braucot pamanījis ratos nelielu aizsaini, kurā atradušās 20 dažādas atslēgas. Nu manījuši, kas tie par mūrniekiem bijuši un tamdēļ dzinušies viņiem pakaļ. Kādās mājās noķēruši jaunāko no meklētiem “meistariem”, kamēr pašam “meistaram” laimējies izmukt. Bez šiem vēl mājā atradušies divi čigāni. Pārklaušinot, apcietinātais “buršis” izteicis, ka esot no Valmieras apgabala un gribēdams pagājušā rudenī atrauties no iesaukšanas kara dienestā, devies uz Jaunjelgavu, kur iepazinies ar savu tagadējo “meistaru”. Abi bijuši leišos un citās vietās, kur izdarījuši visādas zādzības. Viņa biedrs esot no Bauskas apgabala.”[3]
Nav zināms, cik ilgi Oruļa krogā turpinājusies kroģēšana.
1892. gadā publicētajā Krēgera “Kurzemes adresu grāmatā” Neretas muižā minēti 4 krogi, tos vārdā nesaucot.[4] Neretas muižas 1889. gada plānā redzam iezīmētu Baznīckrogu (Kirchenkrug), Susējas krogu (Susseikrug) un Auzu krogu (Audserkrug).[5] Senāk pastāvējis arī vēl 1866. gada 3 verstu mēroga Krievijas impērijas militāri topogrāfiskajā kartē iezīmētais Neretas muižas krogs, kas atradies pašā muižas centrā – ceļa līkumā iepretī kungu mājai.[6]
Neretas muižas krogs, spriežot pēc notikumu tēlojuma J. Jaunsudrabiņa “Zaļajā grāmatā” ap 1880. gadu vēl pastāvējis un tajā bijis krodzinieks Motke.[7] Tomēr, ja plāna sastādīšanas laikā muižas krogs vēl darbotos, tam visdrīzāk vajadzētu būt iezīmētam (norādītam ar uzrakstu Hofeskrug), bet tas tā nav. Te gan jāpiebilst, ka 1889. gada plānā neparādās arī Oruļa krogs, kas, domājams, tāpat piederējis Neretas muižai un 1890. gadā, kā to apliecina iepriekš citētais stāsts par zagļiem, pavisam noteikti vēl darbojies. Varbūt muiža Oruļa krogu bija pārdevusi? Par to liek domāt tas, ka muižas īpašumu plānā nav iezīmēta pat Oruļa kroga zeme.
1900. gadā, kad Baltijas guberņās tiek ieviests valsts spirta monopols, Kurzemē tiek slēgti ap 81% līdz tam pastāvējušo krogu.[8] Kāds laikraksta “Baltijas Vēstnesis” korespondents ar pseidonīmu K. Neretietis raksta: “Ar 1. jūliju “monopolu” ievedot, no mūsu 4 krogiem 3 nobeidza savu gaitu. Palika tikai 1 – “Susējas” krogs.[9]
Tātad – ja arī Oruļa krogs bija viens no četriem 19. gadsimta pēdējā desmitgadē pastāvošajiem Neretas krogiem, 1900. gadā tas savas durvis ceļiniekiem un krogus brāļiem slēdz.
Vienīgais zināmais Oruļa kroga attēls ir Jāņa Jaunsudrabiņa 1904. gadā uzņemtā fotogrāfija (5. attēls), kurā redzama ēkas krogus puse un daļa no stadulas. Pēc pussabrukušās slitas stadulas pusē var spriest, ka jau labu brīdi zirgi šeit vairāk netiek sieti. Krogus tābrīža iedzīvotājiem pietiek ar otru slitu, kas pie ieejas durvīm.
Par Oruļa kroga piederību, lietojumu un tā iedzīvotājiem Latvijas Republikas gados un padomju okupācijas periodā ziņu šobrīd pagaidām nav. Zināms tikai, ka vecā krogus celtne vēl stāv līdz 1960.-tiem gadiem, kad tā, šķiet, redzama iezīmēta PSRS armijas ģenerālštāba 1963. gada militāri topogrāfiskajā kartē (6. attēls).
1977. gadā, J. Jaunsudrabiņa simtgadi atzīmējot, tiek publicēti vairāki rakstnieka piemiņai veltīti raksti. Vienu no tiem sarakstījis Pāvils Avens, kurš pats 1920.-tajos gados kā jaunietis dzīvojis “Riekstiņos”. Aprakstot ceļu no Neretas uz Riekstiņiem Avens stāsta: “Oruļkrogs nojaukts, vecais ceļš iztaisnots un paplašināts. lekārtota autobusu pieturas vieta ar koka soliņiem. Tā kā agrākais krogs atradās toreiz svarīgu ceļu krustojumā, tad te vienmēr apgrozījušies cilvēki.”[10]
TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS
Oruļa krogs bijis tipisks lielceļa krogs, kas ierīkots vietā, kur lielceļu krusto uz divām muižām vedoši mazāki sānceļi. Nav precīzi zināms, kad 1970.-gadu pirmajā pusē nojauktā kroga ēka celta. Spriežot pēc tā, ka 1833. gada Kurzemes kartē Oruļa kroga vēl nav, bet 1866. gada 3 verstu kartē tas jau ir, domājams, krogs dibināts ap 19. gs. vidu.
Kā redzam J. Jaunsudrabiņa 1904. gadā uzņemtajā fotogrāfijā (5. attēls), Oruļa krogs bija vienstāva garenbūve, kas celta jauktā koka un akmens mūra/māla pilnķieģeļu stabu (attēlā redzams viens stabveida mūra elements, domājams, tāds simetriski bijis arī otrā pusē un stadulas gala stūros) konstrukcijā. Visai ēkai augsti (augstums, šķiet, ap 1,3m) nešķeltu laukakmeņu mūra pamati. Akmeņu starpas aizpildītas ar kaļķa javu, kas vietums rotāta ar iespiestām tumšas krāsas akmens šķembām. Krogum galvenās fasādes pusē trīs divpadsmit rūšu logi ar slēģiem. Tikpat varēja būt arī ēkas otrā pusē un vēl kāds gala sienā.
Attēlā redzamā krogus daļas baļķu siena apšūta ar stateniski liktiem dēļiem. Ēkai ir augsts, koka skaidām klāts, šķiet, divslīpju jumts.
Krogam bijusi viena, gareniski pievienota stadula. Stadulas sienas no tēstiem guļbaļķiem, kas likti starp akmens stabiem. Attēlā redzami galvenās fasādes puses stadulas divviru vārti, kas iestiprināti koka ailēs. Otri vārti, kā tas krogiem parasts, varētu būt bijuši arī gala sienā.
Par Oruļa kroga telpu plānojumu var spriest, savietojot fotogrāfijā redzamo ar J. Jaunsudrabiņa “Baltajā grāmatā” lasāmā atmiņu tēlojumā stāstīto. Pie durvīm bija no lieliem akmeņiem krautas “kāpnes”. Ieejot pa tām garens virsgaismas lodziņš, pa labi bija stadula, pa kreisi – krogus istaba. Tieši pretī atradās apvalkdūmeņa telpa – tajā vai blakus tai bija virtuve. Ejot cauri lielajai krogus istabai, varēja nokļūt gan kādā “dibena kambarī”, kur vēsajā laikā sanākušie vakarētāji novietoja virsdrēbes, gan “vācu galā”, kurā bija īpašākiem viesiem paredzēts smalkāks iekārtojums. Krogus telpā atradās liels galds, krāsns un vienā kaktā bufete “ar augstiem stumdāmiem treliņiem aptaisīta, lai neviens netiktu iekšā.” Vēl bija kāds atsevišķs kambaris, kur “lielie puiši spēlēja kārtis vai dzēra”. Gandrīz pašā jumta galā fotogrāfijā redzamais mazākais dūmenis, jādomā, bija iebūvēts vācu gala apsildīšanai. Nav zināms vai krogā bija arī krodzinieka dzīvojamā istaba, kurai gan visdrīzāk vajadzētu būt bijušai.
LITERATŪRA UN AVOTI
1 Jaunsudrabiņš, J. Baltā grāmata. Rīga: Valters un Rapa, 2005. – 452.–457. lpp.
2 LVVA 113. f., 3. apr., 75.lieta, 1. lapa.
3 Nedēļas pārskats par notikumiem Baltijā // Mājas Viesis. – 1890. – Nr. 3. – 20. janvāris. Skatīts: periodika.lv
4 Kröger, A. W. Kurländisches Verkehrs- Und Adreßbuch für 1892 / 93. Herausgegeben Von A.W. Kröger. – Riga: Selbstverl. Des Hrsg., 1892. – 92.lpp. Skatīts: digar.ee
5 LVVA 1679.f., 189. apr., 41. lieta.
6 Krievijas impērijas 1866. gada 3 verstu mēroga militāri topogrāfiskā karte. Skatīta: vesture.dodies.lv
7 Jaunsudrabiņš, J. Zaļā grāmata. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1965. – 362. lpp.
8 Teivens, A. Latvijas lauku krogi un ceļi. – Māksla: Rīga, 1995. – 90. lpp.
9 Neretiets, K. No Neretas // Baltijas Vēstnesis. – 1900. – Nr. 244. – 28. oktobris. Skatīts: periodika.lv
10 Avens, Pāvils. Laiku lokos. Jāņa Jaunsudrabiņa simtgades atcerei // Karogs. – 1977. – Nr. 7. - 1. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
Apraksts sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un partnerības “Kaimiņi”&Kopienu sadarbības tīkla“Sēlijas salas” (Sēlijas vēsturiskās zemes kultūras programma) atbalstu
