Dzelzceļa stacija
ATRAŠANĀS VIETA
Pārbrauktuves un pieturas vieta atrodas Aizkraukles novada Neretas pagastā (1940.g. Jēkabpils apriņķa Neretas pagastā), valsts autoceļa Nereta-Gricgale-Ērberģe (V932) trešajā kilometrā, pie “Duķernieku” mājām, bijušās Neretas muižas pusmuižas Altones teritorijā. Koordinātas: 56.185383, 25.262139.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Kādreizējā lauka dzelzceļa līnija dabā pie Duķerniekiem no zemes nav saskatāma.
ZIŅAS
Pēc tam, kad vācu armija I pasaules kara militāro norišu ietvaros 1915. gadā ieņēma Kurzemi, tostarp lielāko daļu Sēlijas, un fronte nostabilizējās gar Daugavas līniju, bija nepieciešams organizēt karaspēka daļu apgādi. Ņemot vērā Sēlijas vāji attīstīto ceļu tīklu un esošo slikto stāvokli, vienīgais veids, kā to efektīvi nodrošināt bija, izmantojot dzelzceļu. Lai savienotu Lietuvā pienākošās platsliežu līnijas ar pozīcijām pie Daugavas, vācieši Sēlijas teritorijā izbūvēja vairākas 600mm sliežu platuma karalauka dzelzceļa līnijas ar kopējo garumu vairāk nekā 600 km. Visā Latvijā vācu karaspēka ierīkoto šaursliežu dzelzceļa līniju kopgarums sasniedza 1000 km.
Skapišķu-Neretas-Viesītes-Biržu līnija tika izbūvēta laikā no 1915. g. novembra līdz 1916. gada vasarai. Būvniecības darbus veica Prūsijas dzelzceļa karaspēka 25. militārās dzelzceļa rotas kareivji, piesaistot vietējos iedzīvotājus: “Gan sievietes, gan vecos vīrus, kuri spēja lāpstu celt, norīkoja darbā pie dzelzceļa uzbēruma. Pāri Susējai, iepretim Neretas mācītajmuižai, tapa tilts, jo mazbānīša sliedes aizvilka līdz Kupišķu sādžai un savienoja ar lielā dzelzceļa maģistrāli.”
Pēc dzelzceļu vēsturnieka Toma Altberga domām pirmā stacija Latvijas pusē bija Suvainišķi, kas atradās pie Neretas muižas, mūsdienu Neretaslaukos. Nākamā pieturvieta bija Altone, bet nākamā stacija – Nereta (Sk. atzīmes “1” un “2” 2. attēlā), kur bija ierīkots pat lokomotīvju depo. T. Altbergs pieļauj, ka sākotnēji tieši Nereta, iespējams, dēļ blakus esošā miesta, tika izvēlēta kā šī posma galvenā starpstacija (4., 5. attēls). Ievērojamākā šī posma inženiertehniskā būve bija tilts pār Dienvidsusēju (6. attēls).
Karalauka dzelzceļi pirmām kārtām pārvadāja visu, kas bija nepieciešams karadarbības veikšanai – munīciju, proviantu, kokmateriālus nocietinājumu un citu būvju vajadzībām, tāpat, īpaši sākot no 1917. gada, šīs līnijas izmantoja kokmateriālu izvešanai uz Vāciju.
Pēc I pasaules kara vācu militārā atbalsta dzelzceļa šaursliežu līnijas, kas jau 1918. gadā veica arī civilpersonu pārvadājumus, tika piemērotas jaundibināto Lietuvas un Latvijas valstu miera laika vajadzībām. Biržu līniju pagarināja vispirms līdz Kažiem, pēc tam, 1919. g. augustā līdz Jēkabpilij.
Laikraksta “Latvijas Sargs” 1919. gada 25. jūlija numurā publicēts Latvijas Dzelzceļu Pārvaldes paziņojums:
“Uz Jēkabmiesta šaursliežu līnijas no 28. jūlija satiksmi uzturēs viens pāris pasažieru vilcienu Nr. 1 un 2 pēc sekoša saraksta: Vilciens nr. 1 aties no Neretas plkst. 8 no rīta un Kažās pienāks plkst. 12 dienā. No Kažiem aties vilciens nr. 2 plkst. 1 p.p. un pienāks Neretā plkst. 5 v.”
1919. gadā vilcieni pasažierus vēl veda līdz Suvainišķiem, bet vēlāk par galastaciju noteica Neretu. Līdz Lietuvas robežai, kur atradās grants karjers gan turpināja kursēt darba vilcieni. Posmu Nereta-Suveinišķi saimnieciskām vajadzībām – cukurbiešu transportēšanai – izmantoja vēl pēc II pasaules kara. Sliedes šajā posmā demontēja 1952. gadā. Posmā Nereta-Viesīte satiksme turpinājās līdz 1961. vai 1962. gadam.
LITERATŪRA
Dambītis u.c. 600 mm dzelzceļš Sēlijā I pasaules kara laikā – būvniecība, mērķi, ietekme. Sast. A.Neija. Rīga: Sēlijas kultūras projekti. 2022.
Ķuzāne, L., Ozoliņa L. Pilkalnes – Pilskalnes grāmata: starp trijām upēm gadsimteņu plūdumā. 2009. – 93.lpp.
Rīga. Pasažieru vilcienu kustība // Latvijas Sargs. – 1919. – Nr. 95. – 25. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
Apraksts sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un partnerības “Kaimiņi”&Kopienu sadarbības tīkla“Sēlijas salas” (Sēlijas vēsturiskās zemes kultūras programma) atbalstu.
