Muiža
ATRAŠANĀS VIETA
Pilkalnes muiža atrodas Aizkraukles novada Pilskalnes pagasta (1940.g. Jēkabpils apriņķa Neretas pagastā) “Pilkalnē”, pie pašas Lietuvas robežas, valsts autoceļa Nereta-Gricgale-Ērberģe (V932) kreisajā pusē, apmēram 5km aiz Neretas. Koordinātas: 56.18808 25.24203.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Kungu māja un lielākā daļa no kompleksa saimniecības ēkām gājušas bojā padomju okupācijas laikā. Kopš 1989. gada Pilkalnes muižā saimnieko Tomsonu ģimene. Saglabājušās ēkas iespēju robežās atjaunotas, tiek apsaimniekotas un uzturētas labā stāvoklī. Muižā darbojas viesu māja.
ZIŅAS
Pilkalnes vārda izcelsme, šķiet, saistāma ar kādu senu nocietinātu vietu. Augusts Bīlenšteins 1883. gadā rakstīja: “Pilkalnes muiža taču savu vārdu no pilskalna dabūjusi. Bet mēs pašu šo pilskalnu nevarējām uziet. Muižas vieta ir uz augsta krasta pie Neretiņas upes, bet uz ziemeļiem un vakariem nav ne stāvu krastu, ne vecu grāvju zīmes.”[1]
Senākais pagaidām man zināmais Pilkalnes muižas pieminējums vēstures avotos ir 1543. gads, kad Vilhelms fon Vitens (Witten) no Aizkraukles komtura nopērk Neretas draudzē zemes gabalu ar šādu nosaukumu. Dokumentā lasām:
“Es, Vilhelms Firstenbergs, Vācu ordeņa komturs Aizkrauklē, ar šo apliecinu un paziņoju visiem maniem pēcnācējiem ar šo atklāto un apzīmogoto vēstuli, ka es, ar augsti godājamā kunga Hermaņa no Brigenejas, saukta Hāzenkamfa, ievēlēta mestra amata koadjutora un Livonijas landmaršala, un Vācu ordeņa piekrišanu un viņa personīgā klātbūtnē, nelaužamā pirkumā, taisnīgi un pēc likuma, vislabākajā veidā un varā, kādā es to spēju, [pārdodu] godājamajam un cienījamajam Vilhelmam fon Vitenam un viņa īstenajiem mantiniekiem zemesgabalu pēc viņa lēņa grāmatas satura, kopā ar neaprakstītām zemēm, viņam un viņa bērniem, Neretas apgabalā un draudzē, sauktu Pilkalne, kā es to esmu mūžīgi nopircis no Hermaņa Kasena, un kā to esmu apdzīvojis un lietojis. Kopā ar ļaudīm, kuri šo zemi apdzīvo, un viņu bērniem, proti, Pēteri Naziņu, Niku Kuperu, Jāni Doritēnu, Petkulēnu Zemitēnu, Andreju Zullēnu, Pēteri Mulkenu, Miķeli Hinkenu, Pēteri Hinkenu, Mārtiņu Strobuku, Andri Strobuku, Tomasu Šmitu, Hinriku Šmitu, Andri Silēnu, Pēteri Silēnu, Beiti Silēnu, Jani Silēnu, Bartolomeju Mežplēsi, Bartolomeju Vilkūtu, Juri Ķelvēnu, Mārtiņu Ramķeli ar viņu īpašumu un tiesām, brīvi un netraucēti, un ar šīs vēstules spēku pārdodu Vilhelmam fon Vitenam šo zemesgabalu ar visiem tā labumiem mūžīgai lietošanai un izmantošanai. Un es, Vilhelms Firstenbergs, komturs, apsolu viņam un viņa likumīgajiem mantiniekiem, ka zeme un ļaudis būs viņa īpašumā bez iebildumiem. Samaksu no Vilhelma fon Vitena esmu saņēmis skaidrā naudā un pilnā apmērā. Lai to apstiprinātu, esmu pielicis šai vēstulei savu zīmogu. Tas ir noticis Aizkrauklē, piektdienā pims Miķeļiem, mūsu Kunga Kristus dzimšanas 1543. gadā.”[2]
Vitenu dzimta muižu valda 300 gadus.[3]
“Latviešu Avīžu” 1823. gada 19. numurā tiek ziņots, ka “Kurzemes cienīgi muižnieki uz savu landāgi [Jelgavā] uz tiem nākošiem trim gadiem atkal ir izlasījuši” virkni amatpersonu, tostarp “par Sēlpils paliekamu apriņķa maršalli, Pilkalna cienīgu dzimts-kungu, to Kapteinu no Witten”.[4]
1825. gada pavasarī ar Pilkalnes muižas īpašnieci vai īpašnieka sievu atgadījās notikums, kura neparastais raksturs šķita gana ievērojams, lai “Latviešu Avīzes” par to publicētu, domājams, Neretas mācītāja Fr.V.Vagnera iesūtītu ziņojumu ar pavisam nepretenciozu virsrakstu “No Neretas”:
“Lieli un brīnišķi ir Dieva darbi, ne izmērojams viņa spēks un ne izdibinajama viņa žēlastība. To atzinām mēs it īpaši arīdzan pie tā stipra pērkoņa, kas tanī ceturtdienā priekš Vasaras svētkiem (14tā Mei) mūsu malā uznāce. Pilkalnes cienīga māte patlaban no Ilzēnmuižas uz mājām brauce. Kad pie pēdīgām zemnieku mājām bija, pērkons likās vēl tāli esošs. Viņa tādēļ cerēja vēl Neretu pasniegt, līdz kurienes vēl kādi 2 versti bija, un labos rikšos pabrauce, bet – ja Dievs viņai nebūtu žēlīgs bijis – ar tādu braukšanu gan drīz būtu dabūjusi savu nāvi. Jau pie Neretas sētmalas piebraukusi, atradās viņa piepeši līdz ar savu kučieri uz zemi guļot; kā no dziļa miega uzmodusies, ieraudzīja viņa savus abus zirgus nospertus un bez dzīvības. (..) Cienīgai mātei zibens mētelī (salobbē) bija iespēris, no ārspuses tikai mazu caurumu ieplēsis, bet no iekšpuses oderei jau lielu gabalu, vairāk nekā plaukstes lielumā izdedzinājis, tad viņas drānas pārplēsis, un viņai kā ar notvīkušu dzelzi smalku strīpi pār sāniem vilcis, kas viņai arīdzan pāri dienas vēl sāpēja. Kutčeram zibens starp abām kājām cauri iedams, tikai uz vienu ikri zilu zīmi pirksta lielumā bija taisījis, un tad gabaliņu no tās ass bija nošķēlis, uz ko viņš savas kājas bija atspiedis. Kāju pirksti viņam no reizes tik ļoti sāpēja, domātu, ka būtu nocirsti, un galva vēl vairāk bij apņemta ne kā cienīgai mātei, kas tūdaliņ pati kājām uz Neretu devās, tur sev un savam kutčeram palīgu meklēt. Abi, paldies Dievam! no savām bailēm atpūtušies, ir spirgti un veseli, un lika pirmā Vasaras svētku dienā baznīcā Dievam pateikt par savu brīnišķīgu un žēlīgu izglābšanu no tuvām nāves briesmām, par ko visi, kas Pilkalnes cienīgu māti pazīst, līdz ar viņu no visas sirds priecājās.
No šā notikuma lasot, lai jele ikviens vērā ņem, kā nelabi tas ir pie stipra pērkoņa ātri braukt, jo daudz reizēm caur to braucējiem un zirgiem jau liela nelaime notikusi.”[5]
Pēc muižu pētnieka V.Mašnovska apkopotajām ziņām pēdējā Pilkalnes īpašniece no Vitenu dzimtas ir Elīzabete Vitena (1777–1845), kura 1834. gadā muižu pārdod Ernstam Heinriham Karlam Rehenbergam-Lintenam (Rechenberg-Linten, 1788–1858).[6]
Jaunais īpašnieks muižā ierīko skolu zemnieku bērniem. Neretas mācītājs Fr.V. Vāgners laikraksta “Latviešu Avīzes” 1836. gada 5. numurā, stāstot par savas draudzes latviešu skolām, raksta: “Pilkalnes muižā vienā erberģī arr 20 bērni top grāmatā un dziedāšanā mācīti no viena vecca pagasta locekļa, kam muiža viņa darbu atlīdzina.”[7]
Pēc nostāstiem, kad zemniekiem ap to pašu 1836. gadu doti uzvārdi, šis skolotājs dabūjis uzvārdu Skolnieks.[8]
Lidija Ozoliņa atcerējās, ka viņas Pilkalnes muižā dzimusī vecāmāte Marija/Māra Zutīte, (dzim. Kaņepējs, 30.01.1887.– 4.10.1981.) stāstījusi, ka skola bijusi muižas lejas kalpu mājā. – Tā tālāk no pārējām [ēkām], lai bērni netraucētu kungus un citus ļaudis.[9]
Skola Pilkalnes muižā darbojusies aptuveni līdz 1862. gadam. 1871. gadā tā atsāk darbu jaunuzceltā skolas namā lielceļa malā, 3 km no muižas Gricgales virzienā.[10]
1905. gads
1905. gada revolūcija nepaiet garām arī Pilkalnes muižā. Par tolaik notikušo saglabātas vietējo ļaužu atmiņas, kas visdrīzāk ne vienmēr precīzas, bet dod ieskatu laikmeta norisēs.
Kārlis Izkalns:
“Četros pajūgos Linteni aizbrauc uz Austrumprūsiju (caur Lietuvu). Revolucionāri nodedzina 4 šķūņus ar lopbarību. Muižā ap 50 govīm, 25 zirgi. Kalpi sadala muižas labību no klētīm. Muižas vadību pārņēma rīcības komiteja.”
“Galvenie aģitatori – sociālisti: skolotājs Jurcēns, Augusts Ģērķis no Mūrniekiem, Otto Krastiņš Rankaļos. Rīcības komitejā: K. Kalvāns no Baušķeniekiem, O. Krastiņš. Milicijas priekšnieks – Pēteris Niedra. Dalībniekos arī Pēteris Balodis.
Visi gandrīz bija saimnieku dēli, izņemot Niedru, kas bija skroderis. Jurcēns par to uztraucās. Bijis tā: Pēteris Balodis dabūjis no rīcības komitejas kokus stallim no Pilkalnes meža. Vēl 20 ozolus no Saukas meža – sijām. Ar šķūtniekiem koki atvesti Mazpīskupos.
Jurcēns teicis: “Ak, briesmas! Zūd ticība, ka ar tādiem cilvēkiem var radīt sociālismu!”
Rīcības komiteja pārņem Pilkalnes muižas mantu. Galvenie – skroderis Niedra un Kārlis Kalvāns. Jurcēns licis prātīgi atmūķēt visus skapjus, neko nesabojājot no tautas mantas. Atmūķētājs – muižas kalējs Špakovskis. Zirgus nodeva kopt zirgu puisim Jānim Kaņepājam. Lopus pārzināt uzticēja Miķelim Saknītim. Balodis, ieradies muižā, kliedzis: “Vai jūs nezināt, kas ir revolūcija? Visu iznīcināt!” Sacirtis skapju durvis, sitis traukus.
Niedra: “Stājies, velna rumāka! Tā ir tautas manta!”
Balodis turpinājis dauzīt, ko var. Uz barona Lintiņa rakstāmgalda tupēdams, izdarījis savas vajadzības. Niedra paņēmis barona bisi, bet Balodis kliedzis: “Dod šurp plinti!”
Niedra: “Es, Pēterīt, tev plinti nedošu. Zini, ka arī tavas mājas pieder tautai. Ja ķersies klāt, tad – paukš! – un arī tu kritīsi.”
Jurcēns, to dzirdēdams, sacījis: “Es nezināju, ka pie mums tik stulba tauta, ka tāda tumsība.”
Kad Neretā ieradās soda bataljons, Krastiņš, Ģērķis un Jurcēns pazuda. Balodis palika mājās. Teicis: “Es no barona nebaidos. Par tiem skapjiem es samaksāšu!”
[Samaksāt Pēterim Balodim gan nācās ar savu dzīvību. Viņš tika apcietināts un 1906. gada 21. janvārī, vedot itkā uz Jēkabmiestu nopratināšanai, pa ceļam nošauts kopā ar skolotāju Jūliju Dievkociņu un Neretas pagasta rīcības komitejas priekšsēdētāju Juri Brunovski. Apbedīts dzimtajā pusē – Strobuku kapos.]
[Pētera Niedras apcietināšana]
“P. Niedra nav nošauts tāpēc, ka Lintens apturējis, jo Niedra stājies Balodim pretī, kad tas kapāja mēbeles Pilkalnes muižā. Niedra apcietināts bija 4 gadus. (..) Niedra atgriezās, dzīvoja “Izkalnēs”, šuva. Kad satika baronu Lintenu, bija pateicīgs. Barons izlikās, ka visa darīšana 1905. gada revolūcijas apspiešanā bijusi cara valdībai.”
“Soda ekspedīcijas posmā matroži, pēc tam dragūni muižā, bet Lintens nav vērsies pret kalpiem, tikai jautājis:
– “Vai jūs gribat būt zociķi, vai kungam kalpot?”
– “Mēs, kungs, jūs nebrāķējam!”
– “Jūs, mēsli, mani nevarat brāķēt! To tikai es varu darīt. Vai zociķi domāja no zila gaisa pabarot lopus, ja nodedzināja šķūņus. Pa vienu gadu es bojā neaiziešu, bet viņi – neko nepanāks. Nevar iztikt ar dziesmām un mītiņiem, ir jāstrādā! Latviešu tauta ir dumja, bet grib valdīt.”[11]
***
1912. gadā Pilkalnes muižas īpašnieks ir Francijā dzīvojošais Ernsts fon Rehenbergs-Lintens. Viņa pilnvarotais īpašumu pārvaldītājs ir Ēķengrāves muižas (atrodas pie Viesītes) īpašnieks Johans fon Rehenbergs-Lintens, bet Pilkalnes muižas pārvaldnieks kopš 1906. gada ir Arturs Vahs (Arthur Wachs). Muižai pieder ķieģeļnīca, galvenās saimniecības nozares – zirgu un liellopu audzēšana.[12]
1919. gadā lielnieku valdība Pilkalnes skolu pārceļ uz Pilkalnes muižu, kur par skolotājiem ieceļ kādu Pēteri Dzeni un Jāni Celmu. Pēc lielinieku aiziešanas tie vairs skolas darbus neuzsākuši.[13]
Agrārā reforma un Latvijas brīvvalsts gadi
Pēc Latvijas valsts nodibināšanas un Brīvības cīņu izcīnīšanas pats svarīgākais valdības uzdevums ir zemes jautājuma nokārtošana. Latviešiem, kuri tomēr, kā izrādījās, nemaz tik dumji nebija, kā barons domāja, beidzot pienācis vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas brīdis. Latvijas Republikas agrārās reformas (1919–1937) ietvaros muižas tiek sadalītas jaunsaimniecībās, tās piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām. Līdzšinējiem muižu īpašniekiem no muižas zemes tiek atstāta neatsavināmā daļa vidējas zemnieku saimniecības lielumā, apm. 50ha platībā. Izņēmuma gadījumos neatsavināmā daļa varēja būt līdz 100ha lieta. Neatsavināmās daļas lielākoties ierādīja ar ēkām ārpus bijušajiem muižu centriem – pusmuižās, rentes mājās, krogos… Iegūt neatsavināmo daļu savas bijušās muižas centrā, saglabājot īpašumā kungu māju, muižnieks parasti varēja tikai tad, ja tā nebija vajadzīga valsts, pašvaldības vai sabiedriskām vajadzībām. Savas atsauksmes par neatsavināmās daļas piešķiršanas lūgumiem deva pagasta un apriņķa institūcijas, to izskatīja zemkopības ministrijas zemju departamenta tehniskā komisija, bet galvenā izlemšana bija ministra atbildībā. Atkarībā no attiecīgā brīža ministra politiskās orientācijas, šie lēmumi lūdzējiem bija vairāk vai mazāk labvēlīgi. Sev nelabvēlīgu ministra lēmumu muižnieki varēja pārsūdzēt Senātā (Augstākajā tiesā).[14]
Dažreiz, kad muižu īpašnieki bija Latvijai nozīmīgu un ietekmīgu ārvalstu pilsoņi, pieņemtos lēmumus par nacionalizāciju nācās mainīt, jo lietas risināšānā iesaistījās attiecīgo valstu valdību pārstāvji.
Tā 1921. gada 21. aprīlī Jaunjelgavas apriņķa IV rajona valsts zemju pārzinis ierodas Pilkalnes muižā un liecinieku klātbūtnē sastāda aktu par tās ēku un zemju pārņemšanu valsts rīcībā. Aktā lasām: “Bijušais īpašnieks Ernests von Rehenberg-Lintiņ nebij ieradies”.
Taču jau pēc divām nedēļām, 6. maijā, tas pats pārzinis spiests atkal ierasties Pilkalnē un “pamatojoties uz Zemju departamenta direktora kunga personīgu rīkojumu nodeva Francijas pavalstniekam Ernestam von Rehenberg-Lintenam piederošo Pilkalnes muižu visā viņas platībā (..) minētās muižas īpašnieka ģenerālpilnvarnieka Johanna von Rehenberga-Lintena rīcībā”.[15]
Visu Pilkalnes muižu Rehenbergiem-Linteniem īpašumā gan neizdodas paturēt, tomēr, pēc Francijas sūtņa Latvijas ārlietu ministram iesniegtās notas saņemšanas, Zemkopības ministrija 1924. gadā nolemj atcelt savu iepriekšējo 1922. g. pieņemto lēmumu par ķieģeļu cepļa atsavināšanu, to atzīstot par neatsavināmu.[16]
Tikai 1925. gada 3. jūnijā Johans Rehenbergs-Lintens beidzot Pilkalnes muižā saņem visus dokumentus par abu neatsavināmo daļu – muižas centru ar 55ha zemes un ķieģeļu cepli ar 35ha zemes piešķiršanu.
1926. gadā “Zemes Ierīcības Vēstnesis” publicē paziņojumus par Pilkalnes muižas atsavinātajā daļā iedalīto jaunsaimniecību piešķiršanu.[17]
1935. gada tautas skaitīšanā “Pilkalnes muižas” (kungu mājas) īpašnieks norādīts Rechenberg-Linten. Vietas raksturs: muiža.
Mājā ir 8 apdzīvotas telpas. Dzeramais ūdens no pumpja, apgaismošana ar petrolejas lampu, atejas vieta dzīvojamā ēkā un ārpus tās.
Mājā dzīvo 6 personas:
Ģimenes galva Johann Rechenberg-Linten (dz. 1875., luter., prec., nodarbošanās – lauksaimniecība), viņa sieva Erika Rechenberg-Linten (dz. 1877.g., luter., nodarb. – lauksaimniecība) un meita Lili Rechenberg-Linten (dz. 1920.g., neprec., luter., skolniece). Vēl mājā dzīvo mājskolotāja Elga Vencels (dz. 1909.g., neprec., luter., vāciete), kalpone Dārta Caune (dz. 1871.g., neprec., luter., latviete) un Anna Masuļite (dz. 1910.g., neprec., katoļ., leitiete).
Muižā apdzīvotas arī abas kalpu mājas, kurās dzīvo 6 laukstrādnieku ģimenes, pavisam 27 cilvēki.[18]
Rehenbergu-Lintenu laiks Pilskalnē beidzas 1939. gadā, kad ģimene vācu tautības Latvijas pilsoņu repatriācijas ietvaros dodas uz Vāciju.
***
Atmiņas par Pilkalnes muižu un tās vēlāko likteni vācu un krievu okupācijas laikā lasāmas 2009. gadā izdotajā Lūcijas Ķuzānes un Lidijas Ozoliņas “Pilkalnes – Pilskalnes grāmatā”:
“Kungu dzīvojamā māja atradās parkā. Tuvāk ceļam kalpu māja, kuras iemītnieki – pārvaldnieks, rakstveži, sulaiņi, istabas meitas. Muižas saimniecības ēkas – govju kūtis ar uzbraucamiem tiltiem. Klēts ar dziļiem pagrabiem un graudu kalte zem viena jumta. Pagalma pretējā pusē zirgu stallis un šķūnis. Muižas saimniecībā 12 zirgi darbam – katram kalpam savs zirgs. Tajā skaitā kungu izbraucamie zirgi, maiņas darba zirgi, vaislas ērzelis. Muižas ēkas veidoja noslēgtu, četrkantīgu pagalmu ar parku. Lejā pa kreisi pie Neretiņas krasta ērberģis, kur dzīvoja dienas strādnieki un rentnieki. (..) Pēc zemes reformas Linteni turpināja saimniekot, tāpat kā visi brīvvalsts zemnieki. Sēja labību, lai pietiek maizei un lopbarībai. Turēja zirgus, govis, cūkas. Neturēja aitas, jo sēja āboliņu. Uzskatīja, ka aitas āboliņam izgrauž serdi. Kalpi drīkstēja turēt vienu aitu un jēru. Kalpu aitas ganīja Silmarča un Izkaļņa mežā, bet govis kopā ar muižas lopiem. Cūkas audzēja tikai kungu virtuves patēriņam. No Igaunijas veda vaislas kuilīšus, ieviešot raibās cūkas. Kungu mājas pirmajā stāvā dzīvoja saimniecības vadītāja, istabas meita un apkopēja. Kungi dzīvoja otrajā stāvā: katram vairākas istabas. Kalpu mājās dzīvoja sešas ģimenes, kurās kopā 13 bērnu."
Atceras Valija Ozoliņa:
“Pēdējais Pilkalnes barons Lintens pagara auguma. Vienmēr spieķi rokā. Laipns pret saviem padotajiem, ja viņu klausīja. Cienīja apzinīgus darba darītājus. Vectēvs Jānis Kaņepājs kalpoja Pilkalnes muižā par zirgu puisi, mūža nogalē – par kučieri. Barons teicis: “Kaņepēj! Ja savus darbus esi padarījis, tu vari stāvēt mierā un mani pat nesveicināt.” Pēc Pirmā pasaules kara, kad Lintenam atņēma daļu zemes, nebija vajadzīgi daudzie kalpi, arī barona kučieris Jānis Kaņepējs. Lintens pats brauca gan uz medībām, gan uz Neretu. Apstaigājot laukus, vienmēr līdzi spieķis, kuru, ja kaut kas nebija kārtībā, barons nikni vicināja pa gaisu. (..)”
Atceras Imants Sniķeris:
“Pilkalnes muiža vācu laikā bija valsts saimniecība ar priekšniecību Kaucmindē. Pārvaldnieks šajā saimniecībā līdz 1943. gada vasarai – Braževičs, liekas, no Rīgas. Ļoti labs priekšnieks saimniecības strādniekiem, bet nežēlīgs pret krievu karagūstekņiem. Tie bija četri. Viņus trūcīgi ēdināja, dzina darbos arī neveselus. Daži strādāja govju kūtī. Sievietes, ejot slaukt govis, paslepen nesa tiem maizi. Kūtī gūstekņiem bija noslēptas krūzītes. Strādnieces deva dzert pienu, cik katram gribējās.”
Sākoties pārmaiņām, [tobrīd p/s “Nereta” strādājošā Tomsonu ģimene] privatizēja Pilkalnes muižas centru – atlikušās ēkas un parku. Lai kalpu mītni pārveidotu par brīvdienu māju viesu uzņemšanai, veica apjomīgus darbus. Izveidoja interjeru senatnīgā stilā, sakopa apkārtni un parku. (..) Kā īpatnējs arhitektūras piemineklis bija vecā klēts un kalte, kuru vajadzēja glābt no sabrukšanas.
Kad p/s “Nereta” vadība pieļāva, ka Pilkalnes muižas kungu māja brūk, ēku pamazām atstāja tur izmitinātie strādnieki. Viņiem ieteica uzcelt savrupmājiņas lielceļa labajā pusē. Pēc krievu sādžas tradīcijām ar šauru iekšējo pagalmu veidojās trīs nelielas saimniecības, ko vietējie ļaudis iesauca par Mihailovku (sk. 10. attēlu). Iedzīvotāji: divas Mihailovu ģimenes un Sorokini. Jaunākos laikos iedzīvotāju sastāvs mainījies. (..)”[19]
MUIŽAS KOMPLEKSS
1925. gada 10. septembrī vecākā mērnieka J. Jansona sastādītā Pilkalnes muižas ēku aprakstā muižas centrā uzskaitītas un tajā pašā gadā tapušā plānā iezīmētas (10a. attēls) šādas ēkas : 1. labības šķūnis (sienas – māla kleķa ar ķieģeļu apšuvumu, jumts – dakstiņu, vecums – vidējs, ēkas stāvoklis – labā stāvoklī), 2. labības šķūnis (dēļu, akmeņu stabos, dakstiņu, vidējs, labā stāvoklī), 3. smēde (ķieģeļu, dakstiņu, vidējs, labā stāvoklī), 4. vāgūzis (dēļu, ķieģeļu stabos, dakstiņu, vidējs, labā stāvoklī), 5. kūts (māla kleķa ar ķieģeļu apšuvumu, šindeļu, vidējs, labā stāvoklī), 6. kūtiņa (māla kleķa, šindeļu, veca, sienas izdrupušas, jumts caurs), 7. kūtiņa (baļķu, šindeļu, veca, baļķi trupējuši, jumts caurs), 8. stallis (māla kleķa ar ķieģeļu apšuvumu, dakstiņu, vidējs, labā stāvoklī), 9. dzīvojamā ēka [augšējā kalpu māja, tagadējā muižas dzīvojamā māja] (māla kleķa ar ķieģeļu apšuvumu, dakstiņu, veca, mūris labs, koka daļas trupējušas), 10. pagrabs (dabas akmeņu, šindeļu, vecs, sienas labas, griestu nav, jumts caurs), 11. klēts (māla kleķa ar ķieģeļu apšuvumu, dakstiņu, vidēja, labā stāvoklī), 12. dzīvojamā māja [kungu māja] (ķieģeļu, dakstiņu, veca, labā stāvoklī), 13. dzīvojamās ēkas drupas (akmeņu), 14. kūts (baļķu, šindeļu, veca, sienas un jumts trupējis), 15. dzīvojamā ēka [lejas kalpu māja] (dabas akmeņu, dakstiņu, veca, labā stāvoklī), 16. kūts (māla kleķa, dakstiņu, veca, sienas pa daļai izskalotas, jumta koka daļas trupējušas), 17. kūts (baļķu, šindeļu, veca, satrupējusi).[20]
Rehenbergu-Lintenu ģimenē saglabātā, ar roku zīmētā un ar 1914. gadu datētā muižas plānā 1925. g. plāna ēka nr. 13. norādīta kā magazīnas klēts, kā arī starp ēkām 14 un 15 ir iezīmēts 1925.g. plānā neiekļauts (acīmredzot vairs nepastāvošs) ledus pagrabs.[21]
Pagaidām nav īsti skaidrs, kad celtas Pilkalnes muižā 20. gadsimta sākumā pastāvējušās ēkas. Pēc arhitekta Jāņa Zilgalvja domām[22] visas ēkas, izņemot tagadējo dzīvojamo māju, kas ir jaunāka, celtas 18. gadsimtā un apmūrētas ar ķieģeļiem 20. gadsimta sākumā. Tomēr iespējams, ka ēkas apmūrētas vēl 19. gadsimta II pusē ar 1868. gadā dibinātajā[23] Pilkalnes ķieģeļnīcā ražotiem ķieģeļiem.
Pēdējo muižas pirmskara īpašnieku Rehenbegu-Lintenu jaunākā meita Lilija Bistrama, 1990.-to gadu sākumā apciemojot Pilkalni, Tomsoniem stāstījusi, ka 1939. gadā, pirms došanās uz Vāciju, ģimene nosvinējusi kungu mājas 250 gadu jubileju.
Savukārt Jānis Rudāks, sūtot V. Tomsonam 1930.-to gadu ķieģeļu cepļa fotogrāfiju, minējis, ka tēvs – Longins Rudoks – viņam stāstījis ka, strādājot ķieģeļu ceplī, dzīvojis vecajā kungu mājā (vēlākajā augšējā kalpu mājā).[24]
No kādreizējā Pilkalnes muižas kompleksa līdz mūsdienam saglabājusies augšējā kalpu māja – tagad Tomsonu ģimenes mājoklis un viesu mītne, stallis, klēts ar graudu kalti, kā arī daļa no parka.
Kungu māja
Stallis
Klēts ar graudu kalti
Bij. augšējā kalpu māja (iespējams vecā kungu māja – sk. tālāk) , tagad Tomsonu ģimenes dzīvojamā māja un viesu mītne
Pagraba drupas
Labības šķūnis
AVOTI UN LITERATŪRA
1 Bīlenšteins, A. Kurzemes augšgalā // Latviešu Avīzes. – 1883. – Nr. 6. – 9. februāris. Skatīts: periodika.lv
2 LVVA 1100.f., 13.apr., 1498. lieta, 1.lapa. Publicēts: historia.lv
3 Hans Feldmann / Heinz von zur Mühlen. Baltisches Historisches Ortslexikon, Köln-Wien, 1990. – 468. lpp.
4 No Jelgavas // Latviešu Avīzes. – 1823. – Nr. 19. – 10. maijs. Skatīts: periodika.lv
5 No Neretas // Latviešu Avīzes. – 1825. – Nr. 25. – 18. jūnijs. Skatīts: periodika.lv
6 Mašnovskis, V. Muižas Latvijā: vēsture, arhitektūra, māksla. IV daļa. Due, 2021. – 117. lpp.
7 Vagner. Par skolām // Latviešu Avīzes. – 1836. – Nr. 5. – 30. janvāris. Skatīts: periodika.lv
8 J.J. Pie tautskolu šūpuļiem. Neretas pag. Pilkalnes pamatskolā // Jēkabpils Vēstnesis. – 1938. – Nr. 10. – 10. marts. Skatīts: periodika.lv
9 Lidijas Ozoliņas (dz. 1954) Valteram Grīviņam telefonintervijā 01.12.2024. sniegtās ziņas.
10 J.J. Pie tautskolu šūpuļiem. Neretas pag. Pilkalnes pamatskolā // Jēkabpils Vēstnesis. – 1938. – Nr. 10. – 10. marts. Skatīts: periodika.lv
11 Ķuzāne, L., Ozoliņa L. Pilkalnes – Pilskalnes grāmata: starp trijām upēm gadsimteņu plūdumā. 2009. – 60.–62.lpp.
12 Richters, A. Baltische Verkehrs- Und Adressbücher. Bd. 2, Kurland. Riga : A. Richter, 1912. – 617. sleja. Skatīts: dspace.ut.ee
13 J.J. Pie tautskolu šūpuļiem. Neretas pag. Pilkalnes pamatskolā // Jēkabpils Vēstnesis. – 1938. – Nr. 10. – 10. marts. Skatīts: periodika.lv
14 Ed. Ct-s [Eduards Cālītis]. Agrārās reformas līdzšinējā gaita. II // Zemkopis. – 1924. – Nr. 21. – 21. maijs. Skatīts: periodika.lv
15 LVVA 2383.f., 1.apr., 108. lieta, 10.–12. lapa.
16 LVVA 2383.f., 1.apr., 108. lieta.
17 Galīgi piešķirtas zemes // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1926. – Nr. 198. – 14. maijs. Skatīts: periodika.lv
18 LVVA 1308.f., 12. apr., 14028. lieta, 427., 429., 498. lapa.
19 Ķuzāne, L., Ozoliņa L. Pilkalnes – Pilskalnes grāmata: starp trijām upēm gadsimteņu plūdumā. 2009. – 207.–309.lpp.
20 LVVA 1679.f., 172.apr., 512.lieta, 1.–2. lapa.
21 V. Tomsona digitalizētie materiāli no Rehenbergu-Lintenu ģimenes arhīva.
22 NKMP KMIC arhīvs, mape “Pilskalnes muiža Pilskalnes pagasts Aizkraukles rajons”, inv. nr. 18911-III.
23 Орлов П. А. Указатель фабрик и заводов Европейской России и Царства Польского : материалы для фабрично-заводской статистики / сост. по офиц. сведениям Деп. торговли и мануфактур П. А. Орлов. — Изд. 2-е, испр. и значит. доп. — Санкт-Петербург : Типография Р. Голике, 1887. — XIV, [4]. — 284. с. Skatīts: elib.uraic.ru
24 V.Tomsona V.Grīviņam 29.11.2024. e-pasta vēstulē sniegtās ziņas.
Apraksts sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un partnerības “Kaimiņi”&Kopienu sadarbības tīkla“Sēlijas salas” (Sēlijas vēsturiskās zemes kultūras programma) atbalstu.
