ATRAŠANĀS VIETA
Pilkalnes muižas jaunā ķieģeļu cepļa dūmenis un vecā cepļa vieta atrodas Aizkraukles novada Pilskalnes pagasta (1940.g. Jēkabpils apriņķa Neretas pagastā) “Pilkalnē”, valsts autoceļa Nereta-Gricgale-Ērberģe (V932) labajā pusē, 600–800 m uz ZZA no Pilkalnes muižas. Koordinātas (punkts novietots vidū starp vecā un jaunā cepļa vietu): 56.19380 25.24823.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Kādreizējais vecais ceplis pilnībā sabrucis, dabā to iezīmē ar zāli apaugušas pamatu vietas. Jaunā cepļa krāsns zudusi, dūmenis saglabājies.
PIEEJAMĪBA
Cepļu vietas ieaugušas krūmājā, grūti pieejamas. Blakus esošās pļavas (sk. 2. attēlu) nožogotas un tiek izmantotas aitu ganībām, to šķērsošanu jāsaskaņo ar Pilkalnes muižas īpašnieku. Tel. nr. 29341352 – Valdis Tomsons.
ZIŅAS
Pilkalnes ķieģeļu ceplis dibināts 1868. gadā. 1887. gadā tas pieder Marijai Rehenbergai-Lintenai, gadā saražo 200 tūkst. ķieģeļu, saražotā vērtība 3 tūkst. rubļu, ceplī 5 darbinieki.[1]
19. gadsimta beigās Pilkalnes ķieģeļnīcā gatavoti arī vienkārši māla trauki, tai skaitā pāroši – Neretas pusei raksturīgi māla trauki ar pāri pārņemtu osu/rokturi, kas lietoti piena produktu uzglabāšanai vai azaida nešanai uz lauka strādājošiem.[2]
1912. gadā Pilkalnes muižas īpašnieks ir Francijā dzīvojošais Ernsts fon Rehenbergs-Lintens. Viņa pilnvarotais īpašumu pārvaldītājs ir Ēķengrāves muižas (atrodas pie Viesītes) īpašnieks Johans fon Rehenbergs-Lintens, bet Pilkalnes muižas pārvaldnieks kopš 1906. gada ir Arturs Vahs (Arthur Wachs). Muižai pieder ķieģeļnīca, galvenās saimniecības nozares – zirgu un liellopu audzēšana.[3]
Pēc Latvijas valsts nodibināšanas un Brīvības cīņu izcīnīšanas pats svarīgākais valdības uzdevums ir zemes jautājuma nokārtošana. Latviešiem beidzot pienācis vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas brīdis. Latvijas Republikas agrārās reformas (1919–1937) ietvaros muižas tiek sadalītas jaunsaimniecībās, tās piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām. Līdzšinējiem muižu īpašniekiem no muižas zemes tiek atstāta neatsavināmā daļa vidējas zemnieku saimniecības lielumā, apm. 50ha platībā. Izņēmuma gadījumos neatsavināmā daļa varēja būt līdz 100ha lieta. Neatsavināmās daļas lielākoties ierādīja ar ēkām ārpus bijušajiem muižu centriem – pusmuižās, rentes mājās, krogos… Iegūt neatsavināmo daļu savas bijušās muižas centrā, saglabājot īpašumā kungu māju, muižnieks parasti varēja tikai tad, ja tā nebija vajadzīga valsts, pašvaldības vai sabiedriskām vajadzībām. Savas atsauksmes par neatsavināmās daļas piešķiršanas lūgumiem deva pagasta un apriņķa institūcijas, to izskatīja zemkopības ministrijas zemju departamenta tehniskā komisija, bet galvenā izlemšana bija ministra atbildībā. Atkarībā no attiecīgā brīža ministra un ministra biedra politiskās orientācijas, šie lēmumi lūdzējiem bija vairāk vai mazāk labvēlīgi. Sev nelabvēlīgu ministra lēmumu muižnieki varēja pārsūdzēt Senātā (Augstākajā tiesā).[4]
Kā neatsavināmas tika noteiktas arī muižām piederošās rūpniecības iestādes, “kuras nav lemtas vietējo lauksaimniecības ražojumu pārstrādāšanai vai vietējo lauku vajadzību apmierināšanai”. Citiem vārdiem – valsts nozīmes un eksportspējīgas ražotnes. Par ķieģeļu cepļiem noteikumi paredzēja: “Ķieģeļu cepļi – riņķu un tuneļu krāsnis nav atsavināmas. Lauku krāsnes, kuru produkcija 1913. g. vai 1914. g. sniegusēs pāri par 500.000 ķieģeļiem, nav atsavināmas. Jāņem arī vērā, vai krāsns apkārtnē nav izsīcis mālu krājums un gadījumā, ja cepļam mālu vairs nav, tad viņš atsavināms.”[5]
Šķiet, jau 1920. gadā Pilkalnes muižu ir nolemts visā platībā pārņemt valsts īpašumā. 1921. gada 15. februārī Jaunjelgavas apriņķa Ērberģes rajona Valsts zemju pārzinis Jānis Grīniņš nosūta apriņķa Valsts zemju inspektoram Jēkabmiestā Pilkalnes muižas ķieģeļu cepļa nomas noteikumu projektu (3. attēls). Tajā lasām: “Ķieģeļu ceplim ir 2 krāsnis, viena vienkārša, puslīdz kārtībā, tomēr vajadzīgs remonts, ar šķūni apmēram 30 asis garu, būvētu uz stabiem ar dēļu jumtu.
Otra krāsne – ir priekš kara tapuse izmūrēta – riņķa krāsne, drusku attālāk no vecās krāsnes, par kara laiku pa daļai sabojāta. Riņķa krāsni vajadzīgs atjaunot. Ap riņķa krāsni atrodas bagāti mālu slāņi pirmā labuma, kuru pietiktu apmēram uz 50 gadiem, turpretīm pie vecās ķieģeļu krāsnes māla slāņi gandrīz izsīkuši tā ka uz priekšu veco ķieģeļu cepli nodarbinot, vajadzētu drīzā laikā mālu piegādāt no apmēram ¼ verstis attāluma.
Vecais ķieģeļu ceplis priekš gada (kara?) ražojis uz 150,000 ķieģeļu par gadu, pie kam uz katriem 50 – 55,000 ķieģeļu izgājis ap 35 kub. asis malkas 5 pēdu garas. Jaunā riņķa krāsne vēl netapuse nodarbināta.
Dzīvojamās ēkas pie ķieģeļu cepļa nav, tāda varētu būt nomniekam dodama Pilkalnes muižā.
Zeme būtu piešķirama priekš nomnieka no Pilkalnes muižas centra un iznomājama uz vispārīgiem noteikumiem ap. līdz 2 hektāriem.”[6]
Tomēr dažreiz, kad muižu īpašnieki bija Latvijai nozīmīgu un ietekmīgu ārvalstu pilsoņi – un Pilkalnes muižas īpašnieks, kā izrādījās, tāds bija –, pieņemtos lēmumus par nacionalizāciju nācās mainīt, jo lietas risināšānā iesaistījās attiecīgo valstu valdību pārstāvji.
Tā 1921. gada 21. aprīlī Jaunjelgavas apriņķa IV (Ērberģes) rajona valsts zemju pārzinis līdz ar Neretas pagasta pārstāvi ierodas Pilkalnes muižā un liecinieku klātbūtnē sastāda aktu par tās ēku un zemju pārņemšanu valsts rīcībā. Aktā ierakstīts: “Bijušais īpašnieks Ernests von Rehenberg-Lintiņ nebij ieradies”. Muižas ēku uzskaitījumā ar 20. numuru iekļauts ķieģeļu šķūnis uz koka stabiem salmu jumtu 132x50, sliktā stāvoklī, novērtēts “pēc 1914. gada cenām zelta rubļos” par 100 rbļ.; ar 21. numuru – vecais ķieģeļu ceplis ar dakstiņu jumtu ?x3, sabojāts, 100rbļ. un 22. – jauna riņķa ķieģeļu krāsne bez jumta 56x30, sliktā [stāvoklī], sabojāta, 200rbļ.
Taču jau pēc divām nedēļām, 6. maijā, tas pats pārzinis spiests atkal ierasties Pilkalnē un “pamatojoties uz Zemju departamenta direktora kunga personīgu rīkojumu nodeva Francijas pavalstniekam Ernestam von Rehenberg-Lintenam piederošo Pilkalnes muižu visā viņas platībā (..) minētās muižas īpašnieka ģenerālpilnvarnieka Johanna von Rehenberga-Lintena rīcībā”.[7]
Ar nelielu atkāpi šeit jāpiebilst, ka ne visi ar Pilkalnes muižas nacionalizācijas lietu saistītie ierēdņi piekrita ķieģeļu cepļu atsavināšanai un šķiet, ka labā roka ne vienmēr zināja, ko dara kreisā... Tā vēl 17. aprīlī, t.i. 4 dienas pirms valsts zemju pārzinis pārņēma Pilkalnes muižu, notika Jaunjelgavas apriņķa Taksācijas komisijas sēde. Šajā sēdē, piedaloties priekšsēdētājam – Valsts zemju inspektoram Majoram, tirdzniecības un rūpniecības ministra priekšstāvim E.Grīnam, J.Krastiņam no Valsts kontroles un K.Krišam no apriņķa padomes, tika lemts par Pilkalnes muižas ķieģeļnīcas un dakstiņu cepļa “apskatīšanu un notaksēšanu”. Sēdes dalībnieku amati liek domāt, ka ministriju Rīgas kabinetos jautājums par Pilkalnes muižu jau bija guvis Rehenbergiem-Linteniem labvēlīgu gaitu.
Sēdes protokolā lasām: “Vecās krāsns tilpums 3 asis plata, 4 asis gara un 2 ½ asis augsta. Vienā reizē izdedzināts līdz 60,000 ķieģeļu. Gada produkcija līdz 300,000 gab. Pēc izdarītas izziņas tuneļu krāsns būtu bijuse 1915. g. pēc 2 nedēļu darba gatava, bet kara apstākļu dēļ darbi pārtraukti. Krāsns būvēta apmēram priekš 80,000 ķieģeļu tilpuma, apmēram 500,000 gada produkcijas. Māla slāņu platība apmēram 50ha 5 pēdu dziļumā.
Komisija atzīst ķieģeļu cepli par neatsavināmu.”[8]
Tomēr drīz vien, 1921. g. jūnijā, krītot K.Ulmaņa ministru kabinentam, politiskā situācija mainījās un “noteicošo vārdu zemes lietās dabūja sociāldemokrātu mazinieku priekšstāvis Lindiņš, zemkop. ministra biedra amatā (..) neatsavināmo daļu ierādīšana un apstiprināšana pieņēma politisku nokrāsu – par ļaunu bijušajiem muižu īpašniekiem.”[9]
Pārskatīta tika arī Pilkalnes ķieģeļu cepļa atzīšana par neatsavināmu uzņēmumu. R.Lindiņš 1922. gada 16. martā paraksta Zemju departamenta tehniskās komisijas lēmumu “Tā ka produkcija mazāka par ½ miljon. ķieģeļu gadā – uz “not” 9. panta pamata atsavināt” (5. attēls).[10]
Pēc atsavināšanas paziņojuma saņemšanas J.Rehenbergs-Lintens atkal raksta Zemkopības ministrijai lūgumus ķieģeļnīcu viņam tomēr atstāt, taču, kad tas nepalīdz, tāpat kā iepriekš lūdz palīdzību savam Francijā dzīvojošajam radiniekam, muižas juridiskajam īpašniekam Ernstam Rehenbergam-Lintenam. Tas dod rezultātu un 1924. gada 12. jūnijā Zemju departamenta Tehniskās komisija “sakarā ar Francijas sūtņa š.g. 7. III notu Ārlietu ministram”, piedaloties direktoram P.Grāvam, vicedirektoram Ed. Maciņam un sev. uzdev. ierēdnim Ed. Cālītim, apspriež Pilkalnes muižas ķieģeļu cepļa lietu. Nolēma iepriekšējo, 1922. g. 16. martā apstiprināto lēmumu par atsavināšanu atcelt, atzīstot cepli par neatsavināmu. Tajā pat dienā šo jauno lēmumu apstiprina zemkopības ministrs E.Bauers.[11]
Tā kā ķieģeļu cepļa zemi valsts uz gadu jau iznomājusi kādai 3. personai, tad tikai 1925. gada 3. jūnijā Pilkalnes muižā ierodas Jēkabpils apriņķa Valsts zemju inspektora palīgs Aleksandrs Līcīts, lai ķieģeļnīcu ar abiem cepļiem oficiāli nodotu Rehenbergam-Lintenam. Nododamā zemes platība kopā 35,193ha.[12]
J.Rehenbergam-Lintenam izdodas panākt vēl viena meža gabala pievienošanu ķieģeļu cepļa zemei, kopējo muižas neatsavināmās daļas platību palielinot līdz 97,486ha derīgas un 3,607ha nederīgas zemes, pavisam 101,093ha.
1926. gada 17. novembrī viss Pilkalnes muižas īpašums, apvienots vienā hipotēkā ar nosaukumu Pilskalne, pamatojoties uz pirkšanas-pārdošanas līgumu, kas noslēgts starp Francijā dzīvojošā Ernesta Rehenberga-Lintena pilnvarnieku Vilhelmu Harfu un Johana sievu Eriku Rehenbergu-Lintenu, tiek ierakstīts zemes grāmatā. Pēc iesniegtajiem dokumentiem Erika Pilskalni nopērk par 36,000 latu.[13]
1927. gadā ķieģeļu cepļa piešķiršanu Lintenam, atsaucoties uz pierādījumu trūkumu par izdedzināto ķieģeļu daudzumu un citiem likumu un noteikumu punktiem, vēl mēģina apstrīdēt Valsts kontrole, taču saņem Zemju pārvaldes priekšnieka atbildi, kurā tas cita starpā norāda, ka “Zemju pārvalde tur par vajadzīgu griezt Valsts Kontroles vērību šinī lietā arī uz to, ka Rechenberg-Linten ir Francijas pavalstnieks (ar agrārlikumu Latvijā muižas ir atsavinātas tikai 2 Francijas pavalstniekiem) un arī šis apstāklis bija ņemts vērā pie neatsavināmās daļas ierādīšanas.”[14]
Ķieģeļu cepļa darbība pēc 1925. gada tiek atjaunota un turpinās, šķiet, līdz 1939. gadam, kad Vācija pēc Molotova-Ribentropa paktā 23. augustā noteikto ietekmes sfēru slepenas sadalīšanas ar PSRS faktiski piespiež Latviju 30. oktobrī noslēgt “Līgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju”. Pilkalnes Rehenbergi-Linteni izceļo uz Trešo Reihu līdz ar lielāko daļu citiem vācu tautības Latvijas pilsoņiem.[15]
***
Pilkalnes cepļa ķieģeļi tika gan eksportēti, gan pārdoti turpat apkārtnē. No tiem Pilkalnes īpašnieki uzcēla kungu māju un apmūrēja māla kleķa/koka konstrukcijā celtās saimniecības ēkas un kalpu ērberģi (11., 12. attēls). Lūcija Ķuzāne publicējusi Valijas Ozoliņas (dz. 1925) atmiņas par Biedres māju: “Šo māju celtniecībai Lintens piešķīris pirmās šķiras ķieģeļus no muižas, kamēr citiem saimniekiem tikai otrās un trešās šķiras, jo tie nederēja eksportam. Varbūt saimnieks draugs baronam, tādēļ mājām šāds nosaukums.”[16]
Saimnieciskus dokumentus par Pilkalnes ķieģeļu cepļa darbību 1920./1930.-tajos gados man pagaidām nav izdevies atrast. Spriežot pēc 1944. gada aerofotogrāfijas (7. attēls), kurā labi saskatāmas abu Pilkalnes cepļu vietas, jaunā krāsns tā arī netika atjaunota – attēlā redzams, ka krāsns nojaukta, palicis tikai skurstenis, kā arī blakus nav nekādu citu būvju, kādas būtu nepieciešamas cepļa darbināšanai. Savukārt darbs vecajā ceplī, kur aerofotogrāfijā redzam gan krāsni, gan pēc 1925. gada uzbūvēto jauno žāvēšanas šķūni (vecais šķūnis, kas 1925.g. plānā (6. attēls) iezīmēts ar nr. 18 un, šķiet, redzams 9. attēlā, nojaukts), norisinājās līdzīgi kā Zemgalē, par kuras cepļiem vispārinošu aprakstu varam lasīt laikraksta “Zemgales Balss” 1939. gada 1. jūlija numurā:
“Vietā, kur nodomāts mālu ņemt, rudenī norok virsējo smilts kārtu. Dažreiz norakšana jāizdara vairāku metru dziļumā, kamēr uzduras māla slānim. Māls nogulies slāņos. Pēc tiem ari šķiro māla labumu. Pirmais slānis, kas atklājas tūliņ pēc smilts norakšanas, ir tā saucamais “vājais māls”. Dažus slāņus dziļāk, seko “sarkanais” un “treknais māls”. Vietu, no kurienes mālu rok, sauc par “bedri”. Bedre atrodas gabaliņu no cepļa, nereti pat 0,5 km. No bedres līdz ceplim ved sliedes. Pa tām izvadā vagonos mālu līdz ķieģeļu presei. Vagonus velk zirgs. Ceplī vagonus uzvelk augšā, izber un tukšus nolaiž atpakaļ. Augšā mālu ar valču palīdzību saspiež, samaļ un samīca vajadzīgā mīkstumā. Apakšā nāk ārā gatavi ķieģeļi. Tos strādnieki sakrauj truļos un nogādā laukumos žūšanai. Tur ķieģeļi paliek tik ilgi, kamēr pēdējais piliens izžuvis karstajā vasaras tveicē. Pēc tam tos atkal krauj truļos un nogādā tieši krāsnīs. Krāsnīs tos sakrauj tā, lai paliktu starp rindām starpas ugunij un gaisam. Vajadzīgs veikls un iestrādājies krāvējs, lai ķieģeļus nokrautu pareizi. Krāsnīs valda nepieradušam nepanesams karstums. Izskaidrojams tas ar to, ka cepli nekad nepārtrauc kurināt. Kamēr vienā galā krauj neapdedzinātos ķieģeļus iekšā, otrā tai pašā laikā dzen apdedzinātos ārā, bet vidū ķieģeļi atrodas kvēlojošās liesmās. (..) Apdedzinātos ķieģeļus nokrauj upmalā stabiņos, katrā stabiņā pa 100 ķieģeļiem.
Liels daudzums ķieģeļu aiziet bojā dedzinot. Ja krāsnī iekrauj nepilnīgi izžuvušus ķieģeļus, degot, tie saplaisā; ja par ilgu patur tos liesmā, tie sāk kust un zaudē formu. Tā kā dedzinātājam maksā tikai par katriem 1000 veseli izdedzinātiem ķieģeļiem, tad pēdējais, protams, rūpējas lai mazāk ķieģeļu ietu bojā. Krāsnis apkurina no augšas, paceļot griestos čuguna vāciņus.
Darbus cepļos uzsāk pavasarī, tikko iestājas siltāks laiks. Par kavēkli izrādās agrās nakts salnas. Lai aizkavētu to nelabvēlīgu iedarbību, tādās reizes aizdedzina no rīta salmus laukumu vēja pusē. Dūmi, kas ceļas salmiem degot, kā sega pārklāj izklātos ķieģeļus un no dūmu siltuma salna izkūst. Tā ķieģeļus pasargā no saplaisāšanas. Darba ilgums atkarīgs no laika apstākļiem. Lietains rudens kavē darbu, tāpat apmākušās dienas neveicina ķieģeļu žūšanu. Parasti strādā 3–4 vasaras mēnešus.”[17]
AVOTI UN LITERATŪRA
1 Орлов П. А. Указатель фабрик и заводов Европейской России и Царства Польского : материалы для фабрично-заводской статистики / сост. по офиц. сведениям Деп. торговли и мануфактур П. А. Орлов. — Изд. 2-е, испр. и значит. доп. — Санкт-Петербург : Типография Р. Голике, 1887. — XIV, [4]. — 284. с. Skatīts: elib.uraic.ru
2 No Sēlijas pūra. Sast. Ieva Jātniece. Jumava, 2017. – 79., 80.lpp.
3 Richters, A. Baltische Verkehrs- Und Adressbücher. Bd. 2, Kurland. Riga : A. Richter, 1912. – 617. sleja. Skatīts: dspace.ut.ee
4 Ed. Ct-s [Eduards Cālītis]. Agrārās reformas līdzšinējā gaita. II // Zemkopis. – 1924. – Nr. 21. – 21. maijs. Skatīts: periodika.lv
5 Agrārā iekārta: Likumu un rīkojumu kopojums papildināts ar Senata spriedumiem. Sak. Cīruls, E. un Mucenieks, R. Rīga. – 1923. – 1., 281. lpp.
6 LVVA 2383.f., 1.apr., 108. lieta, 2., 3. lapa.
7 LVVA 2383.f., 1.apr., 108. lieta, 10., 11.,13. lapa.
8 LVVA 1679.f., 83.apr., 16. lieta, 20.lapa
9 Ed. Ct-s [Eduards Cālītis]. Agrārās reformas līdzšinējā gaita. II // Zemkopis. – 1924. – Nr. 21. – 21. maijs. Skatīts: periodika.lv
10 LVVA 2383.f., 1.apr., 108. lieta, 23. lapa.
11 LVVA 2383.f., 1.apr., 108. lieta, 56. lapa.
12 LVVA 1679.f., 83.apr., 16. lieta, 28.lapa; LVVA 2383.f., 1.apr., 108. lieta, 56. lapa.
13 LVVA 1679.f., 83.apr., 16. lieta, 33.lapa.
14 LVVA 1679.f., 83.apr., 16. lieta, 15., 16.lapa.
15 enciklopedija.lv ; 16. personu saraksts, kuras 3. repatriācijas iecirknī, saskaņā ar 1939. g. līgumu par vācu tautības Latvijas pilsoņu repatriāciju, š.g. 21. novembrī atlaistas no Latvijas pavalstniecības // Valdības Vēstnesis. – 1939. – Nr. 265. – 22. novembris. Skatīts: periodika.lv
16 Ķuzāne, L., Ozoliņa L. Pilkalnes – Pilskalnes grāmata: starp trijām upēm gadsimteņu plūdumā. 2009. – 321.lpp.
17 Reiss, A. Kā Zemgale ar papīru sargājas pret uguns liesmām // Zemgales Balss. – 1939. – Nr. 144. – 1. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
Apraksts sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un partnerības “Kaimiņi”&Kopienu sadarbības tīkla“Sēlijas salas” (Sēlijas vēsturiskās zemes kultūras programma) atbalstu.
