Ciems
ATRAŠANĀS VIETA
Pilskalnes ciemats atrodas Aizkraukles novada Pilskalnes pagastā (1940.g. Jēkabpils apriņķa Neretas pagastā), valsts autoceļa Nereta-Gricgale-Ērberģe (V932) abās pusēs, 8km no Neretas. Koordinātas: 56.19233 25.17470.
ZIŅAS
Pilskalne ir tipisks padomju okupācijas laika lauku ciemats, kādi kolektivizācijas un sovjetizācijas politikas ietvaros tika veidoti itvisur Latvijā, lai kolhozos un sovhozos sadzītos zemniekus piespiestu pamest savu senču viensētas un pārcelties uz jaunveidojamiem centriem.
1945. gadā Neretas pagasts tiek sadalīts, tā teritorijā izveidojot Neretas, Salates un Pilskalnes ciemu. 1954. gadā Pilskalnes ciemam pievieno Gricgales ciemu (apm. pusi no bijušā Mēmeles pagasta). 1949. gadā ciemā izveido vairākus nelielus kolhozus, kurus 1950.-tajos gados apvieno padomju saimniecībā “Nereta”.
Lai arī padomju vara okupētajā Latvijā visiem spēkiem veicina un rosina jaunu kolhozu ciematu veidošanos, šis mērķis nevedas, kā būtu gribēts. Par spīti izsūtīšanām, represijām, pret viensētām un individuālo saimniekošanu vērstai valsts politikai no vienas puses un dažādiem uz ciematiem pārcelties piekrītošiem viensētniekiem paredzētiem atvieglojumiem un pabalstiem no otras puses, daudzi latvieši joprojām spītīgi turas savu senču iekoptajās mājvietās un nevēlas pārcelties uz jaunajiem centriem. Tā Valmieras rajona laikrakstā “Liesma” 1951. gadā lasām:
“Tikai tad, kad kolchoznieki būs pārgājuši uz dzīvi ciematos, jūtami plauks saimniecība un celsies kolchoznieku labklājība. (..) Šajā ziņā labu piemēru parādījuši Staļina vārdā nosauktā kolchoza komjaunieši. Komjaunietis b. Vilzēns jau pārvietojis savu māju uz ciematu. Viņa piemēram sekos arī pārējie šā kolchoza komjaunieši.”[1]
Tomēr, neskatoties uz tamlīdzīgiem propagandas uzmudinājumiem, vēl 1960.gadā Latvijā no 180,000 kolhoznieku ģimenēm viensētās dzīvoja 87 procenti, no 50,000 padomju saimniecību (sovhozu) strādnieku ģimenēm – 80 procenti.
Šāds stāvoklis neapmierināja toreizējo Latvijas komunistiskās partijas centrālkomiteju un LPSR valdību, A.Pelše uzsvēra, ka jāizvērš kolhozu un padomju saimniecību ciematu celtniecība un jāpaātrina lauku iedzīvotāju pārcelšanās no viensētām uz ciematiem. Tika uzsākta ciematu plānošana un būvēšana. Tomēr darbs nevedās kā gribēts – gan pašu plānotāju un būvētāju neizdarības, gan laucinieku pasīvās pretestības dēļ. Pēc 1970.g. tautas skaitīšanas datiem, t.s. perspektīvajos ciematos dzīvoja 160,000 jeb 20 procenti no lauku iedzīvotājiem. Desmit gados sasniegtais likās pārāk maz – tikai 1/5 no lauku iedzīvotājiem. Lai situāciju labotu, LPSR Ministru Padome 1970.g. janvārī pieņēma vairākus lēmumus, kuriem bija jāpaātrina lauku iedzīvotāju pārcelšanos no viensētām uz ciematiem.[2]
Viena no metodēm, kas tika izmantota jau kopš kolektivizācijas sākuma, bija kolhoznieku ciematu priekšrocību izcelšana – jauni dzīvokļi un mājas, centrālapkure, elektrība, ūdensvads, sadzīves pakalpojumu pieejamība…
Arī Pilskalnes ciemata pirmsākumi, šķiet, saistāmi ar bērnudārza uzcelšanu 1960.-to gadu otrajā pusē. Vismaz sākonēji iedzīvotāju ieinteresētība jaunajā pakalpojumā gan nav visai liela – vai nu attālums par lielu, vai mājās pašiem ir, kas pieskata bērnus. Bērnudārzā ir 45 vietas, bet 1968. gada rudenī to vidēji apmeklē tikai 17 bērni.[3]
1975. gadā Stučkas (Aizkraukles) rajona laikraksts “Komunisma Uzvara” ziņo par pārvaldes ēkas atklāšanu Pilskalnes ciematā:
“Pilskalnes ciems ir pirmais rajonā, kuram uzcelts jauns un skaists Padomju nams. Šajā administratīvajā divstāvu ēkā izvietota ciema izpildu komiteja, bibliotēka, sakaru nodaļa un krājkases aģentūra.”[4]
Dažus gadus vēlāk tajā pat avīzē varam lasīt plašāku apskatu par Pilkalnes ciemata izaugsmes problēmām. Visgrūtākais ir dzīvokļu jautājums:
“Neretas padomju saimniecība līdz šim neapmierinoši pildījusi valsts plāna uzdevumus augkopībā un lopkopībā. Un daļēji tāpēc, ka maz tiek celts. Krass pavērsiens celtniecībā sācies šogad.
Pilskalnes ciemats atplaucis ar pāris jaunām ēkām. Lūk, sengaidītais veikals! Daudzsološi liekas pamati vairākdzīvokļu mājai. Paceļas jaunas individuālās mājas. Ārpus ciemata būvētas ražošanas ēkas. To īpatsvars arī šogad krietni vien prāvāks nekā dzīvokļu fonda palielināšana. Lūdzu par jaunumiem pastāstīt Neretas sovhoza direktoru Leonu Laizānu.
– Strādniekus, tāpat arī speciālistus ne vienmēr jaunā vietā piesaista darba algas lielums. Noteicošais ir labs dzīvoklis, patīkami sadzīves apstākļi. Šajā ziņā mēs ne ar ko īpašu nevaram lepoties (..). Pēdējā laikā īpaši saasinājies dzīvokļu jautājums. Esam zaudējuši vairākus jaunos speciālistus tādēļ vien, ka nevarējām piedāvāt piemērotu dzīvokli.
Ļoti gaidīta ir 18 dzīvokļu māja, kuras pirmais projekts tapa 1975.-1976. gadā. Gadu vēlāk, kad vajadzēja sākt būvēt, to neieslēdza celtniecības plānā. Bet pa to laiku savā attīstībā uz vietas nestāvēja dzelzbetona rūpnīca. Tā sāka ražot cita standarta paneļus, un projektu nācās pārstrādāt.
Šogad viss noregulējās, cerējām, ka remonta un celtniecības pārvaldes Neretas iecirknis padarīs vairāk, bet pašlaik vēl ielikti tikai pamati. (..)
Mēģinājām ciematā turpināt individuālo māju celtniecību. Pēc sovhoza būvdarbu vadītāja Alfona Skuturna kādā no Maskavas katalogiem izvēlētā tipveida projekta šogad uzcēlām individuālo māju. Projektu maskavieši izgatavoja īsā laikā. Šīs individuālās mājas tāmes vērtība ir 8,5 tūkstoši rubļu (bez ūdensvada ievilkšanas). Mājā ir piecas istabas. Apdarē baltais un sarkanais ķieģelis. Pie mājām esam uzbūvējuši arī saimniecības ēku. Apsveicami ir mūsu būvdarbu vadītāja meklējumi.”[5]
Kopā 1980.-tajos gados Pilskalnē uzceļ 4 daudzdzīvokļu mājas, izaug Līvānos ražoto koka un skaidu plākšņu paneļu māju – “līvāniešu” – kvartāls. Darbojas veikals un feldšeru-vecmāšu punkts. Pēdējā nozīmīgā Pilskalnes ciemata jaunbūve ir skola. Lēmums par jaunas skolas celtniecību tiek pieņemts ap 1988. gadu, jau pārbūves un atmodas noskaņās. Pēc Lūcijas Ķuzānes stāstītā, tas noticis tā:
“[Pilskalnes] ciema padomes priekšsēdētajs Artūrs Stradiņš sarosījies. Pēc deputātu sesijas, kurā piedalās rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Ivars Sekacis, starp abiem varas vīriem, deputātiem, raisās saruna. Ivars Sekacis uzrunā Pilskalnes ciema priekšnieku:
– Klausies, Artūr! Mēs abi bijām pie vecās Pilkalnes skoliņas slēgšanas. Vai nebūtu laiks domāt par jaunas celšanu?
Deputāti klusē, neticīgi saausījušies: vai tiešām? Artūrs Stradiņš saka:
– Lai notiek! Kamēr laiks. Centrs aug, jaunajās ģimenēs bērni pirmsskolas un skolas vecumā. Taisām projektu! Celsim jaunu skolu!
Ziņa ātri apskrien ciemu un rajonu. Atkal senās balsis: kam tas vajadzīgs? Vai prāts! Nu vecais muļķis leks uz ecēšām! Bet Stradiņš dara visu, lai gaismas pils Pilskalnē taptu.”[6]
Pilskalnes jaunās deviņgadīgās skolas ēka ar 162 skolnieku vietām tiek pabeigta un sāk darbu 1991. gadā.[7] 2000./01 mācību gadā skolā mācījās 87 skolēni. Pamazām skolēnu skaits samazinās, vēl esošajiem jāmācās apvienotās klasēs, kas ir grūti gan bērniem, gan skolotājiem un 2009. gadā, pēc Pilskalnes pagasta iekļaušanas Neretas novadā, skolu slēdz.
LITERATŪRA
1 Lauku komjauniešu šīsdienas svarīgie uzdevumi // Liesma. – 1951. – Nr. 32. – 14. marts. Skatīts: periodika.lv
2 Šteins, V. Uz ciematiem? // Padomju Jaunatne. – 1988. – Nr. 177. – 15. septembris. Skatīts: periodika.lv
3 Zīdenis, J. Pirmā etapa uzvarētāji // Komunisma Uzvara. – 1969. – Nr. 1. – 1. janvāris. Skatīts: periodika.lv
4 Dreimanis, K. Padomju nams Pilskalnē // Komunisma Uzvara. – 1975. – Nr. 48. – 19. aprīlis. Skatīts: periodika.lv
5 Švēde, A. Celtnieku rudens Pilskalnē // Komunisma Uzvara. – 1979. – Nr. 141. – 27. novembris. Skatīts: periodika.lv
6 Ķuzāne, L., Ozoliņa L. Pilkalnes – Pilskalnes grāmata: starp trijām upēm gadsimteņu plūdumā. 2009. – 267.lpp.
7 Berga, A. Kāpēc trūkst jaunu skolu? // Izglītība. – 1991. – Nr. 37. – 19. septembris. Skatīts: periodika.lv
Apraksts sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un partnerības “Kaimiņi”&Kopienu sadarbības tīkla“Sēlijas salas” (Sēlijas vēsturiskās zemes kultūras programma) atbalstu.
