Skola
ATRAŠANĀS VIETA
Gricgales skolas un lūgšanu nama ēka atrodas Aizkraukles novada Pilskalnes pagastā (1940.g. Jēkabpils apriņķa Mēmeles pagastā), Gricgalē, valsts autoceļa Nereta–Gricgale–Ērberģe (V932) kreisajā pusē. Koordinātas: 56.22031 25.11394.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Ēka daļēji sabrukusi – no bijušās skolas daļas saglabājušies tikai sienu mūri, kas turpina brukt. Lūgšanu nams salīdzinoši apmierinošā stāvoklī.
PIEEJAMĪBA
Lūgšanu nams bez iepriekšējas pieteikšanās (kontaktpersona: Evita Mazjāne, tālr. nr. 28342969) aplūkojams tikai no ārpuses, sabrukusī skolas daļa brīvi pieejama.
ZIŅAS
Gricgales skolas un lūgšanu nama ēka celta 1783. gadā pēc toreizējā muižas īpašnieka Kristofora Korfa ierosmes.[1]
Skolas uzturēšanai Korfs izveidoja speciālu fondu, kurā par 6% gada likmi deponēja 700 Alberta dālderus.[2] Fonda ienākumi bija paredzēti grāmatām un skolotāja algai. Savā darbā skolotājam bija jāvadās pēc K.Korfa apstiprinātiem noteikumiem:
“Paša dzīvē jāievēro tāds izturēšanās veids, kas Dievam tīkams, un arī skolasbērni uz to virzāmi: mīlēt savu tuvāko, nepieļaut ļaunumu un nolādēšanu, apkarot māņticību.
Mācot bērnus no Miķeļiem līdz Jurģiem, jāpanāk, lai viņi tekoši lasa, māk lūgšanas skaitīt un iegūst arī citas, dzīvei vajadzīgās zināšanas. Tam mērķim paredzētas trīs ziemas. Ja skolotājs to var panākt īsākā laikā, tā viņam ir goda lieta.
Ik dienas jānotura rīta un vakara lūgšanas. Svētdienās skolotājam jāvada dievkalpojums un jāgādā, lai Gricgales muižas ļaudis tajā piedalītos. Rituāls tāds, kāds lielajā baznīcā: lūgšanas, dziedāšana, sprediķis. Lai bērniem dotu uzmundrinājumu, jāizmanto viņu lasīt mācēšana. Dievkalpojumu laikā katru svētdienu lai lasa no Sprediķu grāmatas atklāti, skaļi un skaidri! Līdz precību vecumam jātrenējas lasīšanā.
Ja kāds pēc aiziešanas no skolas lasīšanu aizmirsis, lai nāk skolā no jauna, tikai vecākiem tad vajadzēs maksāt soda naudu – vienu dālderi par to, ka bērns nepietiekoši mācījies.
Skolotājs nedrīkst nevienu no skolas palaist, kamēr nav pirms iesvētīšanas pamatīgi pārbaudījis. Tikai tad absolvents no pērmindera saņems dāvināto Dziesmu grāmatu par čaklumu.
Pirms iesvētāmais iet pie svētā vakarēdiena, pulkā ar citiem dažās dienās visu kristīgo mācību lai atkārto un no skolotāja vai ķestera vēlreiz tiek pārbaudīts! Lai lūdz un dzied, un iegūst priekšstatu par savu esamību. Lasīšanai no garīgām grāmatām izmantojama G.F.Stendera “Jauna izskaidrota dziesmu grāmata”.
Skolotājam kopā ar skolēniem katrs mirušais no Gricgales novada jāpavada ar dziesmām un apsveicināšanu.
Cik iespējams, ar goda prātu, atgādinājumiem un kaunināšanu bērni jāmāca. Ja nepieciešams sodīt ar miesas sodu, skolotājam vajag griezties pie pērmindera un dabūt piekrišanu.
Šie priekšraksti uz stingrāko un bez ierunām skolotājam jāievēro, un katrreiz pirms amata pieņemšanas mācītājs viņiem tos atgādinās. Ja kāds nosacījumus pārkāps vai nolaidīgi izpildīs, viņam atvilks algu par vienu kvartālu. Otrreiz par pusgadu, bet trešoreiz viņš zaudēs visu algu – to nodos baznīcas kasē."[3]
Neretas mācītājs Frīdrihs Vilhelms Vāgners (Wagner, 1786–1854) laikraksta “Latviešu Avīzes” 1822. gada 22. numurā raksta:
“Mūsu kirspēlē (t.i. draudzē – V.G.) irr divi skolas. Viena pašā Gricgales-muižā, kas no nelaiķa cienīga Korpa kunga 1783. gaddā uz mūžīgiem laikiem iecelta, un kurrai īpaša nauda novēlēta, no kurras interessēm skolmeistars turrēts un skolas-grāmatas pirktas top. Še top ikgadus 12 no šā pagasta bērniem lassīšanā, dziedāšanā un pātaros mācīti un pie savas izlaišanas ar grāmatām apdāvāti. Skolas nams irr no mūra; vienā gallā skolas-istaba un skolmeistera kambaris, un otrā gallā vēl liela istaba ar smukku altāri. Še skolmeisters ir svētdienas tiem ļaudīm no šā pagasta, kas ne spēj uz [Neretas] baznīcu aizkļūt, spreddiķi priekšā lassa, un še arrīdzan ik gadus tie vecci un nespēcīgi top pieņemti pie Dievgalda.”[4] Zīmīgi, ka rakstīšanu zemnieku bērniem nemāca. Kungiem nav vajadzīgi sūdzību rakstītāji…
1837. g. martā Vāgners “Latviešu Avīzēs” sniedz pārskatu par draudzes lasītpratējiem un baznīcas grāmatu izplatību. Gricgales muižā, “kur priekš manas atnākšanas maz bērni tike mācīti, bet tagad visi, kas tik tanī pagastā ir,” 1793. g. bijušas 243 “vīriešu un sieviešu dvēseles”, bet 1837. g. jau 420. 1793. g. lasīt pratuši 22 cilvēki, bet 1837.g. – 159, no tiem bērni – 57. Rakstīt māk 1. Muižas zemniekiem mājās ir 2 bībeles, 27 jaunās derības, 93 jaunās dziesmu grāmatas, 20 vecās dziesmu grāmatas, 4 sprediķu grāmatas, 6 bībeles stāstu grāmatas, kopā 152 grāmatas.[5]
1840.-tajos gados Gricgales baznīciņas altāris iegūst vērtīgu iekārtas papildinājumu – divus masīvus alvas svečturus.[6]
Ziņas par Gricgales skolotājiem laikā līdz I pasaules karam apkopojusi Lūcija Ķuzāne. Tie bijuši: Šiebe (1783–1792), kurpnieks Kristians (1814–1817), Kristians Grass (1817–1817), Georgs Fridrihs Kersteins (1821–1825), Grass otrreiz (1825), Klemencs (līdz 1847), Johans Rāviņš (no 1847). Pēdējā dēls Oskars Rāviņš, kas 1862. gadā piedzimst Gricgalē, kļūst par pasniedzēju Pēterburgas elektrotehnikas institūtā un no 1901. līdz 1905. g. izdod atjaunotās “Pēterburgas Avīzes”.[7]
1892. gadā Gricgales skolā skolotājs Pēteris Bruģis (Peter Brugge),[8] 1912. gadā – Šteinbergs.[9]
Agrārā reforma un brīvvalsts laiks
Pēc Latvijas valsts nodibināšanas un Brīvības cīņu izcīnīšanas pats svarīgākais valdības uzdevums ir zemes jautājuma nokārtošana. Latviešiem beidzot pienācis vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas brīdis. Latvijas Republikas agrārās reformas (1919–1937) ietvaros muižas tiek sadalītas, zemes gabalus un ēkas piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām.
Gricgales muižu sadalot, skola līdz ar 10ha zemes gabalu tiek nodalīta un piešķirta Mēmeles pagasta pašvaldībai.[10]
Vecā skolas ēka 1. pasaules kara gados ir pamesta novārtā un mācībām nav izmantojama. Skolas vajadzībām tiek izmantota daļa no kungu mājas.
Par skolas stāvokli un vajadzībām Latvijas valsts pastāvēšanas trešā gada sākumā un pirmajā pusgadā pēc karadarbības izbeigšanas, par grūtībām, kādas bija jāpārvar Gricgales skolas vadībai, cīnoties ar pašvaldības neieinteresētību skolas ēkas savešanā kārtībā, liecina virkne LVVA fondā “Mēmeles pagasta valde” glabātie dokumenti. Ieskatīsimies dažos.
Gricgales skolas padomes[11] 1920. gada 12. decembra sēdes dienas kārtība:
“1. Avanss priekš skolas mācības līdzekļiem.
2. Pasūtīšana (t.i. sludinājuma ievietošana – V.G.) priekš skolas pārziņa Valdības vēstnesī.
3. Priekš skolēniem, kur izvārīt ūdeni katlis jāpārmūrē, galdi priekš 15 skolēniem trūkst un otro tāfeli jāuztaisa.
4. Par papildu skolas (t.i. – kursu veida apmācības bērniem un jauniešiem, kuri dažādu iemeslu dēļ neapmeklē skolu vai ir vecāki par 16 gadiem, kas bija vecums pēc kura skolas apmeklēšana vairs nebija obligāta – V.G.) no 22.–22. decembrim un no 4.–8. janvārim 1921. g. uz apriņķa inspektora rīkojumu.”[12]
"1921. g. 9. martā (..) skolas padome nolēma:
1) Skolas inventārā sarakstīt sekošus priekšmetus:
1. Lampas mazas ar cilindru – 2 gab.
2. Lampas mazas bez cilindra – 2 gab.
3. Tovers priekš ūdeņa, koka – 1 gab.
4. Spainis bleķa – 1 gab.
5. Stops bleķa – 1 gab.
6. Skapis ar divpusīgām durvīm – 1 gab.
7. Harmonijums 4 ½ okt. 3 reg. – 1 gab.
8. Skolas galdi ar soliem – 8 gab.
9. Termometri – 2 gab.”[13]
1921. gada pavasarī (nav datums)
“Skolas padome nolēma lūgt pagasta padomi:
1. Savest skolas aku kārtībā;
2. Nobeigt remontu un iztīrīt skolas un skolotāja dzīvojamās telpas;
3. Iztīrīt trīs atejas vietas: 1 pilī, 2 pie skolas;
4. Izslaucīt skursteni un rores pils vienā galā;
5. Piešķirt ganību un pļavu skolotāja govīm;
6. Ierīkot nepieciešamo aizžogojumu skolas dārzam;
7. Harmonija aizlienēšanu Mēmeles I pamatskolai skolas padome noraida;
8. Skolas padome pieņem kā ziedojumu skolas bibliotēkai no skolas pārziņa K. Butāna dāvātās 9. martā š.g. apspriedes protokolā Nr. 3 ievestās grāmatas.”[14]
1921. gada jūnijā Mēmeles pagasta valde raksta vēstuli Jaunjelgavas apriņķa skolu valdei, kurā teikts, ka Gricgales skola, kas "bija ierīkota bijušas Gricgales muižas kungu telpās (..) atkal ir pārcelta agrākajās skolas telpās.”[15]
Tomēr faktiskā situācija ir pavisam cita. Gricgales skolas padomes 1921. gada 10. oktobra sēdes protokolā lasām:
“Dienas kārtībā
1. Par trūkstošām lietām skolā.
Skolas padome, apskatīdama skolas telpas baltajā mājā, atrada, ka tā nav priekš skolas lietojama, jo trūkst logos stiklu un esošie stikli nav aizķitēti, durvīm trūkst kliņģu, akai nav spaņa, lampas nav, petrolejas nav, katla nav priekš ūdens novārīšanas bērniem. Ievērodama, ka tāda pagasta valdes izturēšanās pret skolas lietu, kur mācības vajadzēja sākt oktobera sākumā, bet pagasta valde līdz šim skolas telpas nav saveduse kārtībā. Nolēma griezties pie pagasta padomes ar lūgumu, lai uzdod pagasta valdei nekavējoši savest telpas lietojamā kārtībā un iegādāt trūkstošās lietas.
/Paraksti/”[16]
Līdz ar citiem dokumentiem lietā glabājas kāds nedatēts, bet, šķiet, 1921. gada rudenī tapis amatnieka F.Saulīša piedāvājums, acīmredzot, Mēmeles pagasta valdes beidzot izsludinātajam iepirkumam par Gricgales skolas remontu:
“Gridzgales pamatskolas remonts
Baltai mājai (t.i. baznīcas/skolas ēka – V.G.) jāizlabo: 4 istabas bez balināšanas (t.i. balsināšanas – V.G.), tanīs jāmūrē viena jauna plīte un krāsnis jāizlabo divas; durvis savest kārtībā un vienas jaunas (durvis) iztaisīt.
Sarkanā mājā (t.i. 4. attēlā redzamā ķieģeļu ēka skolai pretējā pusē pāri ceļam – V.G.): četras istabas jāizlabo un jāizbalina, bez zāles; jāuzmūrē viena jauna plīte un divas krāsnis izlabot vajadzīgs; durvis jāsaved kārtībā.
Par abām ēkām būtu jātaisa jauni deviņi logi dažāda lieluma, kuri arī jāiestiklo. Materiāls un strādnieki no pagasta.
Mazāk solīšana sākas no 4000 Rb.
Augšminēto darbu uzņemos par minēto summu četri tūkstoši /4000/ rub. izstrādāt apm. 3–4 nedēļu laikā.
/Paraksts/”[17]
1922. gadā, jādomā, Gricgales skola beidzot patiešām pārceļas atpakaļ uz vecajām telpām. Par to liecina šī gada 22.janvārī skolas padomes priekšsēdētāja rakstīts lūgums (5. attēls) Valsts zemju pārzinim Ērberģē atļaut 1922. g. 29. janvārī sarīkot skolēnu vakaru Gricgales muižas pilī.[18]
Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis Gricgales skolu, kas “zem viena jumta ar Grigales baznīciņu, kura pieder draudzei”, 1926. gadā raksturo šādi: “skolas ēka veca, laukakmeņu, laika bojāta, šauriem, retiem logiem, klases tumšas”.[19]
Klase gan šķiet bijusi tikai viena, jo 1937. gadā par ēku teikts: “No nelielas priekštelpas ved durvis uz divām pusēm: vienas baznīcā, otras skolā. Skolas daļā klasei viena telpa, guļamistabai otra.”[20] Vismaz viena istaba atradās augšā jumta stāvā. Senāk tur bijis skolotāja dzīvoklis, kas atradies 1920.-1930.-tajos gados nav īsti skaidrs.
1930. gadā skolas pārzinis joprojām ir K. Butāns. 19. oktobrī notikušā vecāku sapulcē viņš nolasa referātu “Par skolas sadarbību ar bērnu vecākiem”.[21] Tajā pat gadā Kultūras fonds piešķir Gricgales pamatskolai līdz tam Mēmeles izglītības biedrības rīcībā nodoto Kultūras fonda tautas bibliotēku.[22]
Skolēnu skaits tomēr Gricgales 4 klašu pamatskolā neliels. 1927./28. mācību gadā – 26 bērni, 1928./29. – 25, 1930./31. – 22 skolēni. Jēkabpils apriņķa skolu valde tāpēc 1931. gadā lemj nākamajā mācību gadā Gricgalē atstāt tikai vienu skolotāju, kas pildīs arī skolas pārziņa pienākumus. Par tādu izvēlas skolotāju Annu Maļinovsku. Līdzšinējam pārzinim ar I pakāpes skolotāja tiesībām – Krišam Butānam – skola pēc 10 gadu darba jāpamet.[23]
Pēc Butāna atlaišanas mācību kvalitāte Gricgales skolā krīt. Kāds “Prātons” Jēkabpils Ziņās 1933. gadā raksta:
“1932./33. māc. g. Izglītības ministrija Mēmeles pag. padomei piedāvājusi 2 skolotājus. Pagasta padome apņēmusies iztikt ar vienu. Tiešām brīnums, cik bezrūpīga var būt pagasta padome skolas lietās, jo katrs var saprast, ka skolā, kurā atrodas 4 klases pie apm. 30–40 skolniekiem, ir neiespējami strādāt 1 skolotājam. Gandrīz katram Gricgales I. pakāpes pamatskolas skolniekam, kas apmeklē 5. klasi Mēmeles 6 kl. pamatskolā, jāmācās gads 4. klasē.”[24]
1930.-to gadu beigās apriņķa pašvaldība, dēļ mazā skolēnu skaita un ēku nepiemērotības tolaik atzītām prasībām par skolu labiekārtojumu, plāno likvidēt pamatskolas gan Gricgalē, gan Pilkalnē, kur 1939. gadā kopā mācās nepilni 100 skolēni.[25] Plāni gan netiek īstenoti un skolas turpina darboties vēl vairākus gadus.
Madlienas ērģeles Gricgales baznīcā
Līdz ar skolas ēku I pasaules karā no postījumiem cieta arī baznīciņa. No ērģelēm bija atlikušas vien dažas stabules. Nelielajai draudzei nepietika līdzekļu ērģeļu iegādei, taču, kad 1937. gadā, Gricgali apciemojot un apskatot baznīcu, jaunām ērģelēm 250 latus ziedoja prezidents Kārlis Ulmanis, gricgalieši, ar ilggadējā draudzes priekšnieka mācītāja Dēlerta un Neretas baznīcas priekšnieka P.Lodziņa rosinājumu, saņēmās un savāca nepieciešamos līdzekļus, lai par 800 latiem atpirktu Madlienas baznīcas vecās ērģeles.[26]
1941. gada rudenī, kad krievpadomju okupantus nomainījuši vācu nacisti, Gricgales skolas pārzine joprojām Anna Maļinovska.[27]
Pēc 2. pasaules kara skola turpina darboties aptuveni līdz 1950. gadam. Pēc skolas slēgšanas atbrīvojušās telpas vispirms izmanto strādnieku dzīvokļiem, vēlāk kā bijušajā skolotāja (Sarkanajā) mājā ierīkotā Neretas patērētāju biedrības veikala noliktavu. Patērētāju biedrība ēku gan izmantoja, bet vajadzīgos remontdarbus neveica, līdz tā kļuva nelietojama. Lūcija Ķuzāne, skolas 1940. gada absolvente, 1990.-to gadu sākumā vēl centās ar vietējo iedzīvotāju un domubiedru palīdzību ēku glābt, bet, valsts atbalstu nesaņemot, tas neizdevās. Saglabājās tikai baznīciņas daļa, kurai mācītājs Artūrs Kaminskis par saviem līdzekļiem 1987.gadā uzlika jaunu šīfera jumta klājumu. Padomju okupācijas laikā cieta arī lūgšanu nams – izdemulēja ērģeles, izlaupīja dažus iekārtas priekšmetus.[28] 1980.-to gadu beigās pazuda arī altāra svečturi, kurus tomēr izdevās atgūt un tie tagad glabājas Aizkraukles muzejā.
Īpašs notikums Gricgales baznīciņā norisinājās 2001. gadā:
“Pilskalnes pagasta Gricgales baznīcā iesvētīja septiņus jauniešus.
Tik skaisti izpušķotu šo telpu pilskalnieši neatceras redzējuši gandrīz cilvēka mūža ilgumā – kopš Otrā pasaules kara. Arī tik daudz apmeklētāju kopš tiem laikiem nav bijis. Baznīciņas 218 gadu ilgajā vēsturē jauniešu iesvētīšana tur notika pirmo reizi. Tā kā gadsimtu gaitā Gricgales draudzi vienmēr apkalpojuši Neretas mācītāji, iesvētāmie allaž pulcināti no apkārtnes novadiem tikai Neretā.”[29]
Lai arī pavisam neliela, Gricgalē joprojām pastāv draudze, kas reizi vienā vai divos mēnešos pulcējas vecajā baznīciņā uz dievkalpojumu. Baznīcas ēkas tehniskais stāvoklis, diemžēl, kļūst arvien sliktāks – nepieciešams mainīt jumta konstrukciju kā arī veikt citus remontdarbus. Būtu ļoti žēl, ja viens no senākajiem latviešu izglītības un lauku sakrālās arhitektūras vēstures pieminekļiem pilnībā aizietu postā dēļ pašu latviešu nevērības un neieinteresētības.
AVOTI, LITERATŪRA UN PIEZĪMES
1 Bienemann von Bienenstamm, Herbord Karl Friedrich: Neue geographisch-statistische Beschreibung des kaiserlich-russischen Gouvernements Kurland, oder der ehemaligen Herzogthümer Kurland und Semgallen, mit dem Stifte Pilten. Mitau und Leipzig, Verlag von G. A. Renher, 1841. – 92. lpp. ; Feldman, Hans. Mühlen von zur, Heinz (Editor) Baltisches historisches Ortslexikon. Teil 2, Lettland (Südlivland und Kurland). Verlag: Böhlau, Cologne ; Vienna, 1990. – 199. lpp. Skatīts: etera.ee
2 Busch, E. H. von: Materialien zur Geschichte und Statistik des Kirchen- und Schulwesens der evang.-Luther Gemeinden in Rußland. St. Petersburg : Haessel, 1862. – 359. lpp. Skatīts: digitale-sammlungen.de
3 Ķuzāne, L. Mūsu mūžu dienas Sēlijā. Talsi: 2021. – 21., 22.lpp. (Pēc: Johansons, A. Die Lage der lettischen Schulen im Herzogtum Kurland im 18. Jahrhundert. Bonn : Baltisches Forschungsinstitut. 1972.)
4 No Nerretas, Jaun-Jelgavas apriņķī // Latviešu Avīzes. – 1822. – Nr. 22. – 1. jūnijs. Skatīts: periodika.lv
5 Vagner. No Nerretas // Latviešu Avīzes. – 1837. – Nr. 11. – 18. marts. Skatīts: periodika.lv
6 Paukšte, R. Virs dižkoku galotnēm // Komunisma Uzvara. – 1987. – Nr. 141. – 28. novembris. Skatīts: periodika.lv
7 Ķuzāne, L. Gricgales skolai – 200 // Komunisma Uzvara. – 1984. – Nr. 80. – 5. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
8 Kröger, A. W. Kurländisches Verkehrs- Und Adreßbuch fur 1892 / 93. Herausgegeben Von A.W. Kröger. – Riga: Selbstverl. Des Hrsg., 1892. – 90.lpp. Skatīts: digar.ee
9 Richters, A. Baltische Verkehrs- Und Adressbücher. Bd. 1, Kurland. Riga : A. Richter, 1912. – 608.sleja. Skatīts: dspace.ut.ee
10 Galīgi piešķirtās zemes // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1925. – Nr. 158. – 19. jūnijs. Skatīts: periodika.lv
11 Skolas padome – viena no trim skolas darba organizēšanas un pārvaldes institūcijām Latvijas brīvvalsts skolās. Abas pārējās – skolas pārzinis un pedagoģiskā padome. Skolas padome atbilstoši likumam sastāvēja no skolas pārziņa, skolotājiem, viena vecāku pārstāvja no katras klases, skolas ārsta, ja tāds ir un skolas uzturētāja priekšstāvja. Sk.: Likums par Latvijas izglītības iestādēm (pieņemts 1919. g. 8. decembra sēdē) // Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. – 1920. – Nr. 1. – 1. janvāris. Skatīts: periodika.lv
12 LVVA 1012.f., 1.apr., 186.lieta, 16.lapa.
13 LVVA 1012.f., 1.apr., 186.lieta, 25.lapa.
14 LVVA 1012.f., 1.apr., 186.lieta, ?.lapa.
15 LVVA 1012.f., 1.apr., 186.lieta, 25.lapa.
16 LVVA 1012.f., 1.apr., 186.lieta, 45.lapa.
17 LVVA 1012.f., 1.apr., 186.lieta, 15.lapa.
18 LVVA 2383.f., 1.apr., 399.l., 42.lapa.
19 Kā darbojas pagastu pašvaldības Jēkabpils apriņķī // Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis. – 1926. – Nr. 61. – 9. novembris. Skatīts: periodika.lv
20 J. J. Pie tautskolu šūpuļiem // Jēkabpils Vēstnesis. – 1937. – Nr. 42. – 21. oktobris. Skatīts: periodika.lv
21 Apkārtne. Gricgale // Jēkabpils Vēstnesis. – 1930. – Nr. 44. – 31. oktobris. Skatīts: periodika.lv
22 Kultūras fonda domes sēde // Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. – 1938. – Nr. 11. – 1. novembris. Skatīts: periodika.lv
23 Skolu dzīve // Jēkabpils Vēstnesis. – 1931. – Nr. 27. – 2. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
24 Prātons. Neciešams stāvoklis. Apkārtnes ziņas // Jēkabpils Ziņas. – 1933. – Nr. 6. – 9. februāris. Skatīts: periodika.lv
25 Skolu tīklu Jēkabpils apr. izveidos 3 gados // Brīvā Zeme. – 1939. – Nr. 195. – 30. augusts. Skatīts: periodika.lv
26 M.Fr. Madlienas ērģeles uzstāda Gricgales baznīcā // Brīvā Zeme. – 1938. – Nr. 152. – 11. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
27 Skolu vadītāji apriņķa pamatskolās // Jēkabpils Vēstnesis. – 1941. – Nr. 14. – 23. oktobris. Skatīts: periodika.lv
28 Ķuzāne, L., Ozoliņa L. Pilkalnes – Pilskalnes grāmata: starp trijām upēm gadsimteņu plūdumā. 2009. – 343.lpp.
29 Gricgales baznīcā nebijis notikums // Brīvā Latvija: Apvienotā “Londonas Avīze” un “Latvija”. – 2001. – Nr. 25. – 30. jūnijs. Skatīts: periodika.lv
Apraksts sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un partnerības “Kaimiņi”&Kopienu sadarbības tīkla“Sēlijas salas” (Sēlijas vēsturiskās zemes kultūras programma) atbalstu.
