Krogs
ATRAŠANĀS VIETA
Gricgales krogs (“Medņi”) atrodas Aizkraukles novada Pilskalnes pagastā (1940.g. Jēkabpils apriņķa Mēmeles pagastā), Gricgalē, ceļa Nereta-Gricgale-Ērberģe kreisajā pusē. Koordinātas: 56.223528, 25.111739.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Ēka saglabājusies gandrīz nepārbūvēta. Pieder Lūcijas Ķuzānes ģimenei un iznomāta biedrībai “Upmales mantinieki”. Iespēju robežās tiek uzturēta un apsaimniekota, taču tehniskais stāvoklis šobrīd (2024) ir neapmierinošs – mitrums sūcas pamatos un sienu mūros, kuros vietumis vērojamas plaisas. Arī jumts vairākās vietās caurs un nokrišņu ūdens bojā gan ēkas koka konstrukcijas, gan mūrus.
PIEEJAMĪBA
Ēka ikdienā aplūkojama no ārpuses. Lai apskatītu iekštelpas, iepriekš jāpiesakās (Evita Mazjāne, tel. nr. 28342969)
ZIŅAS
Senākais avots, kas apliecina pēc kroga īpašnieces – skolotājas, novadpētnieces un rakstnieces Lūcijas Ķuzānes – ziņām 1831. gadā celtā (gadaskaitlis, izveidots ar maziem, apmetumā iespiestiem akmentiņiem, esot bijis redzams kādā no kroga sienām) [1], Gricgales (Gritzgaln) muižai piederošā Gricgales kroga pastāvēšanu, ir K. Neimaņa 1833./1864. gada Kurzemes karte (2. attēls).[2] Krogu ar kroga simbolu – aplīti ar karodziņu – redzam attēlotu arī Krievijas impērijas 1866. gada militāri topogrāfiskajā 3 verstu mēroga kartē.[3]
1892. gadā publicētajā Krēgera “Kurzemes adresu grāmatā” lasām, ka Gricgales muiža pieder baronam Leo Budbergam, kurš dzīvo Gārsenē. Muižu nomā Jānis Dzenis (Joh. Dsenne). Muižai pieder 3 darbojošies krogi (Nav nosaukti, bet jādomā – Odiņu, Gricgales un Rises – V.G.). Muižas (t.i. Gricgales) krogā ir arī zemniekpreču tirgotava. Krodzinieku alfabētiskajā sarakstā Gricgales muižā nosaukts tikai viens krodzinieks – Ohsoling Ch. Varam pieņemt, ka viņš kroģē Gricgales krogā[4]
1900. gadā, kad Baltijas guberņās tiek ieviests valsts spirta monopols, Kurzemē tiek slēgti ap 81% līdz tam pastāvējušo krogu.[5] Arī Gricgales krogs visdrīzāk tiek slēgts. Rihtera 1912. gada adresu grāmatā Gricgales muižā vairs nav norādīts neviens darbojošs krogs.[6] L. Ķuzāne gan raksta, ka krogs turpinājis darboties līdz 1915. gadam[7], bet nevienu avotu, kas to apstiprinātu, man pagaidām nav izdevies atrast.
Agrārā reforma un brīvvalsts laiks
Pēc Latvijas valsts nodibināšanas un Brīvības cīņu izcīnīšanas pats svarīgākais valdības uzdevums ir zemes jautājuma nokārtošana. Latviešiem beidzot pienācis vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas brīdis. Latvijas Republikas agrārās reformas (1919–1937) ietvaros muižas, tostarp tām piederošie krogi, tiek sadalītas jaunsaimniecībās, tās piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan privātpersonām.
1924. gadā sastādītā Gricgales muižas Zemes ierīcības projektā krogs līdz ar 2,07ha zemes nodalīts kā amatnieka gabals 13F (4. attēls).[8]
Muižas ēku aprakstā krogs iekļauts ar 9. numuru:
9. Dzīvojama ēka (bij. krogs) (garums – 30,40m, platums – 10,50m, augstums –2,80m; stāvs akmeņu, jumts šindeļu, vecums vidējs, labā stāvoklī).[9]
Kroga ēku ar saimniecību vēlas iegūt gan amatnieks Kristaps Mednis, gan kopmoderniecība “Nākotne”. Tomēr, ar Gricgales amatnieku kopēju atbalstu krogu iegūst Kristaps Mednis. Oficiāls paziņojums par gabala 13F piešķiršanu 1926. gadā tiek publicēts “Zemes Ierīcības Vēstneša” 183. numurā.[10]
1935. gada tautas skaitīšanas laikā “bijušā Gricgales muižas kroga” īpašnieks norādīts Kristaps Mednis. Vietas raksturs: amatniecība.
Mājā ir 4 apdzīvotas telpas. Dzeramais ūdens no akas, apgaismošana ar petrolejas lampu, atejas vieta ārpus dzīvojamās ēkas.
Mājā dzīvo 4 personas:
1. Ģimenes galva Kristaps Mednis (dz. 1878., luter., precējies., nodarbošanās – lauksaimniecība),
2. viņa sieva Mare Mednis (dz. 1893., luter., nodarbošanās – lauksaimn.),
3. [Kristapa] audžumeita Anne Galiņ (dz. 1914., luter., neprec., nodarbošanās – lauksaimn.), meita Lucija Mednis (dz. 1927., luter.).[11]
1937. gadā Kristaps Mednis mirst un saimiecības vadību uzņemas Mare Medne. Viņu meita Lūcija stāsta:
“Ap 1939. gadu kroga jumts virs stadulas jau ļoti bojāts. (..) Mare (..) sadūšojās un sagādāja šai kroga daļai pārbūvi. Ar talcinieku spēkiem saveda klāt būvmateriālus. Salīga meistaru no Lietuvas – Pēteri Balukēviču, kas visus būvēšanas darbus padarīja viens. Nomainīja stadulas jumta daļu. Pārbūvēja arī kūtiņu, lietojot alus pagrabiņa akmeņus un betona javu. Darbi ieilga uz pāris gadiem, jo saimniece cīnījās ar naudas trūkumu. Pieticīgajā rokpelnes dzīvē tā bija liela iedrošināšanās, tomēr svētīga, jo Mare nodzīvoja Gricgales krogā 55 gadus, sasniedzot lielu vecumu. Arī es, viņas meita Lucīte, te pavadīju gaišo bērnības laiku. Kaut gan zem gadsimtu dūmos nokūpējušām griestu sijām, tomēr siltās istabās un ar apdzīvotības ainavu aiz loga.”[12]
Kad Mare, vecuma nespējas spiesta, no Gricgales kroga aizgāja dzīvot uz Jēkabpili pie Lūcijas, ēka palika neapdzīvota un “ap 1980. gadu (..) atkal bija pie kritiskās robežas. Jumts caurs, lietus ūdens plūda uz griestu seguma, kas vietvietām draudēja iebrukt. Šķietami nekādu cerību ēku izglābt.”[13]
Taču tad uzradās pircēji – Īvānu ģimene no Rīgas. Gatavi nākt dzīvot uz tālo Leišmali un atjaunot kroga ēku. Lūcija ar māti, priecīgas, ka dzimtas māja nepārvērtīsies drupās, noslēdz pirkšanas-pārdošanas līgumu. Taču pēc pāris gadiem atnācēji, sapratuši, ka Gricgale tomēr nav vieta priekš viņiem, devās atkal prom. Par tālāko atkal Lūcijas Ķuzānes stāstījumā:
“Ko darīt ar krogu? To viņi jautāja man. Iepriekš norunāto pirkšanas maksu, tos 400 rubļus, protams, nebija maksājuši, taču ieguldījuši darbu, noklājot ar šīferi kroga jumtu. Būdami it kā īpašnieki, nu varētu krogu pārdot. Bet pircējs neradās. Kaut arī ar salabotu jumtu, nevienam tāda veca māja nebija vajadzīga. Pēdējā iespēja: ēku pamest neziņā. Lai laika zobs to galīgi sagrauž. Maija beigās (30. maijā) Īvāni posās ceļā. Bija skaists laiks, kad lielā plaukšana uz ziedēšana. Viss vienlaicīgi: pienenes, ķirši un ceriņi reizē ar ābelēm pilnā godībā. Es, Lūcija Ķuzāne, Mares un Kristapa meita, aizbraucu no Īvāniem atvadīties. Vērojot krogu pavasara ainavā, pēkšņi apjēdzu, ka mātes stādīto dārzu un savu bērnības māju nedrīkstu atdot izpostīšanai. Pateicu Īvāniem, ka Medņus atpirkšu. Bruno par tādu lēmumu bija bezgala laimīgs. Vienojāmies par 700 rubļiem. (..)
Ko man ar krogu darīt, ja nekāda pielietojuma tam neredzu? Apraudādama savu muļķību, mēzu aizbraucēju atstāto māju četras dienas. Saglabātās istablietas, kas no mana tēva jaunības, atkal noliku īstajās vietās. Jautāju sev: “Vai daru neprātīgā darbu, galīgi nevajadzīgu?” Bet tūlīt raisījas atbilde: “Vai ir cita iespēja? Vai varēšu mierīgi gulēt? Vai māte kapā atradīs mieru, ja atdošu krogu marodieriem, kas dažos mēnešos to pārvērtīs lūžņu kaudzē?” Senāk labi saimnieki nodzītiem zirgiem un veciem suņiem, kas vairs nespēja kalpot, deva vecuma maizi. Vai tu nevari dot žēlastības maizi vecam ceļmalas krogam, tavai bērnības mājai? Nopļāvu saaugušās nezāles un lielos dadžus, kas apkārtnē savairojušies… Darbojos it kā man būtu dubultspēks, lai gan brīžiem likās: viss, ko te daru, tik nepraktisks, šķietami ne no šīs pasaules. Prombraucot aizslēdzu ārējās durvis un krogam apsolīju: “Gaidi mani, es tevi nepametīšu!”[14]
Turpmākajos gados Gricgales krogs ar Lūcijas Ķuzānes gādību kļūst par sabiedrisku vietu, kur norisinās dažādi formāli un neformāli pasākumi, ierodas ekskursanti, pulcējas literāti, dzejnieki, novadpētnieki, tostarp virkne tādu, ko vēlāk minēs kā latviskās identitātes glabātājus un stiprinātājus, dabas un kultūrvēsturiskā mantojuma apzinātājus krievpadomju okupācijas, sovjetizācijas un krievināšanas pēdējā desmitgadē – Zigurds Kalmanis, Aleksandrs Pelēcis, Voldemārs Ancītis, Guntis Eniņš, Pēteris Korsaks…
Līdz pat 2010.-to gadu vidum Lūcija Ķuzāne vasaras pavadīja Gricgales krogā, kur atpūtās, strādāja, uzņēma ciemiņus…
Kopš 2017. gada Gricgales krogs ir kļuvis par Lidijas Ozoliņas vadītās biedrības “Upmales mantinieki” kopā nākšanas vietu – biedrība nomā krogu no Lūcijas Ķuzānes ģimenes, lai turpinātu viņas iesākto, saglabājot to kā kultūrvietu, tūrisma objektu un censtos rast risinājumu ēkas saglabāšanai nākamajām paaudzēm.
Apmeklētāju sezonai biedrība Gricgales krogu atver Jurģu dienai tuvākajā sestdienā un atkal slēdz Miķeļdienai tuvākajā sestdienā septembrī. Sezonas laikā katra mēneša pēdejā sestdienā notiek tematiskas “klaču sestdienas”, tiek rīkotas dažādas aktivitātes, dzejas dienas, meistarklases…
***
TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS
Tipoloģiski 19. gadsimta pirmajā pusē, ap 1831. gadu celtais krogs iekļaujas ceļa krogu grupā. Krogs ir ceļam paralēla vienstāva mūra garenbūve ar vienu, gareniski pievienotu, pret ceļu izvirzītu stadulu. Krogs ir 30,18m garš (kroga daļa – 18,25m, stadula – 13,12m), kroga daļa 10,30m plata, stadulas daļa – 11,20m, augstums – 2,80m.
Krogs celts no nešķeltiem laukakmeņiem, tos stiprinot un sienu izlīdzinot ar kaļķu javu, kurā iespiestas sīkas tumšas krāsas šķembas. Ēkas stūri, logu un durvju ailas veidotas apmetumā un balsinātas.
Ēkas vidū atrodas apvalkdūmenis (Nr. 5 plānā) ar ieeju no pagalma puses durvju priekštelpas.
Krogam ir divslīpju jumts ar nošļauptiem galiem. Tagadējais (2024) klājums – azbestcementa (šīfera) plāksnes likts ap 1981. gadu. Pirms tam bija šindeļu klājums.
Iekštelpu plānojums krogam līdzīgs kā daudziem citiem krogiem. Lielā kroga jeb stoikas istaba, kurā bija arī maizes krāsns, atradās pa kreisi no ieejas (telpa nr.1 plānā (no tās L. Ķuzāne ar starpsienu nodalīja D daļu, lai iekārtotu atsevišķu istabu viesiem). No lielās istabas varēja nokļūt tā sauktajā vācu istabā (Nr. 2), kas bija paredzēta smalkāku un turīgāku viesu naktsmītnei. Krogus daļas pagalma pusē atradās krodzinieka istaba (Nr. 3), no kuras, šķiet, Kristapa un Mares saimniekošanas laikā atdalīta istaba nr. 4. Stadulā (Nr.6) no krogus daļas varēja iekļūt pa abām pusēm – gan no galvenās ieejas, gan pagalma ieejas priekšnama.
AVOTI UN LITERATŪRA
1 Ķuzāne, L. Mūsu mūžu dienas Sēlijā. Talsi: 2021. – 37.lpp. ; Ķuzāne, L. No kurienes nākam. Mansards, 2014. – 271.lpp.
2 Liepājas muzeja krājums,. inv. nr. LM 7452.
3 vesture.dodies.lv
4 Kröger, A. W. Kurländisches Verkehrs- Und Adreßbuch fur 1892 / 93. Herausgegeben Von A.W. Kröger. – Riga: Selbstverl. Des Hrsg., 1892. – 90., 271.lpp. Skatīts: digar.ee
5 Latviešu konversācijas vārdnīca. – Rīga, 1933/1934. – 10.sēj. – 18473. sleja.
6 Richters, A. Baltische Verkehrs- Und Adressbücher. Bd. 1, Kurland. Riga : A. Richter, 1912. – 608.sleja. Skatīts: dspace.ut.ee
7 Ķuzāne, L. Mūsu mūžu dienas Sēlijā. Talsi: 2021. – 37.lpp.
8 LVVA 1679.f., 172.apr., 485. lieta, 9. lapa.
9 LVVA 1679.f., 172.apr., 485. lieta, 20. lapa.
10 Galīgi piešķirtās zemes // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1926. – Nr. 183. – 29. janvāris. Skatīts: periodika.lv
11 LVVA 1308.f., 12.apr., 14027.lieta, 208.lapa.
12 Ķuzāne, L. Mūsu mūžu dienas Sēlijā. Talsi: 2021. – 38.–39.lpp.
13 Ķuzāne, L. Mūsu mūžu dienas Sēlijā. Talsi: 2021. – 38.–39.lpp.
14 Ķuzāne, L. Mūsu mūžu dienas Sēlijā. Talsi: 2021. – 43.–44.lpp.
Apraksts sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un partnerības “Kaimiņi”&Kopienu sadarbības tīkla“Sēlijas salas” (Sēlijas vēsturiskās zemes kultūras programma) atbalstu.
