Nostāstu vieta
ATRAŠANĀS VIETA
Rībētājkalniņš atrodas Aizkraukles novada Pilskalnes pagastā (1940.g. Jēkabpils apriņķa Mēmeles pagastā), mežā, apmēram 650m vai 1,3km uz ZA no Dobelnieku mājām – precīzu atrašanās vietu neizdevās noskaidrot. Aptuvenās koordinātas: 56.26223 25.07857 vai 56.26404 25.08737.
PIEEJAMĪBA
Rībētājkalniņš meklējams daļēji izcirsta meža masīvā, tā novietojuma iespējamās vietas vidēji grūti pieejamas – jāšķērso meliorācijas grāvji un jāpārvietojas mitrā, aizaugušā apvidū. Dodoties meklēt Rībētājkalniņu, vislabāk to darīt, šīm vietām pēc iespējas tuvāk piebraucot pa Latvijas valsts mežu izbūvēto ceļu Sk. šeit: kartes.lgia.gov.lv
ZIŅAS
Vēl 1980.-to gadu nogalē Rībētājkalniņš bija vecākajiem vietējiem iedzīvotājiem labi zināma, taču svešiniekam grūti atrodama nostāstu vieta. Tas nebija izdevies arī Gunta Eniņa dabas un kultūrvēstures pieminekļu meklētājiem:
“Rakstniece, pensionētā skolotāja Lūcija Ķuzāne pirms vairākiem gadu desmitiem ar saviem skolēniem ir bijusi Rībētājkalniņā un klausījušies tā rībēšanā. Tāpēc arī mēs karstajā 3. maijā caur brikšņiem, pa purvāju lāmām un kritalām, ejam meklēt varbūtējo arheoloģijas pieminekli, šo Rībētājkalniņu.
Lecam, brienam, lienam, maldāmies, pazaudējam cits citu, atrodamies un atkal izklīstam meklējumos. Ciņainajā, pielūžņotajā izcirtumā saule karsē, .bet augšā šalcošie vēji loka plaukstošu koku galotnes. Tad mūsu spēks ir galā. Saprotam, ka paši vien ar savām zināšanām noslēpumaino vietu neatradīsim. Es eju atpakaļ uz Dobelnieku mājām, kur pēc ziemas miera sāksies vasaras dzīvā sezona. Ir sabraukuši Dobelnieki un atveduši mājas dvēseli — vecomāti. Normunds, vecākais Dobelnieku dēls, nāk par ceļvedi.
Un, lūk, — Rībētājkalniņš izrādās tikai ap vienu metru augsts un 25 m plašs pacēlums šajā purvainajā mežā. Bet ap 1910. gadu Krišjānis Amtmanis ar vienkāršotu paņēmienu ir noteicis Rībētājkalniņa augstumu. Tad šis paugurs ir bijis 10 pēdu un 3 collas (3,1 m) augsts. Lēkājam kā buki un sitam ar kokiem, bet nekādu rībēšanu vairs nesaklausām. Tomēr Lūcija Ķuzāne skaidri atceras, kā piecdesmitajos gados vēl rībējis, un arī pats kalniņš bijis augstāks. Viņi ar skolniekiem rakuši bedri, dziļāku par vienu metru. Visu laiku bijusi tikai melna zeme ar oglēm un apdegušu koku gabali. Tātad, vairāk nekā vienu metru biezs kultūrslānis un teika. Vai tas vien nav pietiekami, lai šo vietu ņemtu aizsardzībā Vismaz kā vietējās nozīmes arheoloģijas pieminekli?”[1]
Latviešu folkloras krātuves teiku kartotēkā man izdevās atrast divas, vēl 1930.-tajos gados par Rībētājkalniņu pierakstītas teikas.
Teika par Rībētāju kalniņu
Mežā aiz Ludišķu mājām atrodas neliels kalniņš. Ja uz šī kalniņa uzkāpj un piesit ar kāju, ir dzirdama dobja, stipra skaņa, liekas kā kalniņš ir tukšs. Interesanti ir tas, ka uz kalniņa neaug laba zāle, kā turpat tālāk pļavā, tikai maza, maza cieta zālīte. Ar šo kalniņu saistās šāda teika: “Reiz senos laikos uz šī kalniņa bijusi baznīca. Kādā svētdienā, kad mācītājs teicis sprediķi, baznīca nogrimusi ar visiem cilvēkiem. Viņi tur dziedot vēl tagad un nevarot beigt dziedāt. Dažreiz vasaras vakaros varot dzirdēt dziedot.” Kādā pusdienā gans, ganīdams lopus, redzējis uz kalniņa melnu vīru, kurš racis zemi. Gans bailēs aizbēdzis un neredzējis, ko “melnais” tālāk darījis. Šo teiku man stāstīja mana vecmāmiņa.[2]
Rībētāja kalniņš
Rībētāja kalniņš atrodas Vec-Mēmeles pagastā, verstis divas no Vec-Mēmeles muižas, netālu no lielceļa, kurš iet uz Neretu. Viņš ir neliels; no vienas malas tagad to aizklāj liels egļu mežs, bet no otras – nelieli krūmiņi. Pāri kalniņam iet celiņš.
Šo teiksmaino nostāstu esmu mantojuse no kādas sirmas māmiņas, - Dārtas Bērziņ, kura visu savu mūžu nodzīvojuse netālu no šī kalniņa kādās mežsarga mājās – “Ozoliņos”. Tagad viņa jau atdusās baltā smilšu kalniņā, līdz ar savām sirmām teikām un daiļo senču rotu – tautas daiņām, kuru viņa ļoti daudz zināja. Arī man no tām ir mazs krājums.
Par Rībētāja kalniņu viņa man pastāstīja šādu teiku. Vecos laikos kalniņa vietā bijuse neliela baznīciņa. Kādos Vasaras svētkos apkārtējā draudze sapulcējusēs uz dievkalpojumu. Līdz ko dievkalpojums iesācies, baznīciņa sākuse grimt. Lai gan draudze sirsnīgi lūguse Dievu, tomēr nekas nelīdzējis.
Tai vietā palicis tikai kalniņš. Svētdienas rītos, kad klausoties, varot dzirdēt draudzi dziedot ērģeļu pavadībā. Kāda jaunava reizi uz kalniņa ganījuse lopus. Viņa uzdzirduse lielu rībēšanu. Pāri kalniņam braukuši kungi karietē. Līdz ko bijuši pāri kalniņam, apakšzemē dzirdēta liela dunoņa un braucēji acumirklī pazuduši. Vēlāk, kas vien braucis pāri kalniņam, apakšzemē sākusēs rībēšana. Bet zudis vairs nav no tās reizes neviens, tikai kalniņš dabūjis savu vārdu, kuru vēl šo baltu dienu pazīst visi apkārtnes iedzīvotāji.[3]
AVOTI UN LITERATŪRA
1 Eniņš, G. Sēļu zemē, Leišmalē // Cīņa. – 1987. – Nr. 205. – 5. septembris. Skatīts: periodika.lv
2 LFK 946,5
3 LFK 861,69
Apraksts sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un partnerības “Kaimiņi”&Kopienu sadarbības tīkla“Sēlijas salas” (Sēlijas vēsturiskās zemes kultūras programma) atbalstu.
