Muiža
ATRAŠANĀS VIETA
Gricgales muiža atrodas Aizkraukles novada Pilskalnes pagastā (1940.g. Jēkabpils apriņķa Mēmeles pagastā), Gricgalē. Koordinātas (bijušai kungu mājai): 56.22263 25.11394.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Lielākā daļa muižas kompleksa ēku, ieskaitot kungu māju, gājušas bojā un nojauktas vai drupu stāvoklī.
ZIŅAS
Nav zināms, kad Gricgales muiža kā noteikta apgabala zemnieku nodevu savākšanas vieta radusies. Kā senāko liecību par tās pastāvēšanu min 1513. gada dokumentu, ar ko Johans fon Verne dāvina Johanam fon Štikhorstam zemesgabalu pie Mēmeles, sauktu Stocenes zeme.[1] Štikhorstiem muiža ar pārtraukumiem pieder līdz 1648. gadam. Pēc tam īpašnieki mainās līdz 1810. gadā Gricgales muižu iegūst Beninghauzeni-Budbergi, kuri to patur līdz Latvijas Republikas agrārajai reformai.[2] Tāpat nav arī īsti skaidrs, kad Gricgales vietā uzcelta pirmā muižas sēta, kur dzīvoja, ja ne pats muižas īpašnieks, tad viņa ieceltais pārvaldnieks. Muižas pastāvēšana – īpaši nomaļākās vietās – līdz pat 16. gadsimtam vēl nenozīmēja, ka tur atrodas kas vairāk par klēti. Pēc arhitekta, Dr. arch. J.Zilgalvja vērtējuma līdz 20. gadsimta II pusei un 21. gadsimta sākumam saglabājušās Gricgales muižas ēkas tika celtas 18. gs. II pusē un 19. gadsimtā.[3] Tagadējā Rundāles muzeja direktore, Dr. art. Laura Lūse savā promocijas darbā raksta, ka Gricgales kungu māja visdrīzāk celta 1750. gadu beigās – 1760. gados, pēc tam, kad īpašumu 1756. gada 24. jūnijā pēc atvaļināšanās no Krievijas armijas dienesta nopirka kapteinis Kristops Reinholds fon Korfs (Christoph Reinhold von Korff, 1720–1790).[4]
Precīzs, avotos norādīts datējums ir tikai skolas-lūgšanu nama ēkai, kuru toreizējais īpašnieks Kristops Korfs uzcēla 1783. gadā.[5]
Ap 1777. gadu Gricgales muižā (nav zināms, kur, jādomā, ka atradies tagad zudušo Glāznieku māju apkaimē) pastāv glāzšķūnis – stikla manufaktūra.[6]
Zemnieku zemes iepirkšana par dzimtu Kurzemē, Zemgalē un Augšzemē sākās pēc 1863. gada papildinājumu pieņemšanas 1817. gada Kurzemes zemnieku likumiem. Līdz tam Kurzemē zeme piederēja tikai 42 ķoniņu pēctečiem un 19 zemniekiem, kas to bija ieguvuši no valsts.[7] Saskaņā ar likumu jaunās redakcijas 4.§ noteikto, Kurzemes zemniekiem tagad bija “tiesības iegūt un valdīt kustamu un nekustamu īpašumu, un ar savu likumīgi iegūto mantu viņš var rīkoties saskaņā ar likuma noteikumiem, tāpat kā citi valsts subjekti.”[8]
Plašāk māju pirkšana izvērtās 1870.-tajos gados. LVVA glabājas vairāki Gricgales muižas zemnieku māju pirkšanas-pārdošanas līgumi. Tie ir tipogrāfiski iespiesti, ar atstātu brīvu vietu, kur ierakstīt māju un pircēja vārdu, līguma summu u.c. mainīgās ziņas. Tā kā Leo fon Budbergs vēl ir nepilngadīgs, viņa mātes un viņa vārdā līgumus no muižas puses slēdz un paraksta aizbildnis Otto fon Korfs. Līgumu par māju izpirkšanu noslēdz arī Raudas saimnieks (3. attēls). Tā 1. punkts nosaka:
“Lielskungs Korffs pārdod to Grizgalles Rauda māju ar nekustamiem piederīgumiem, tais apzīmētās robežās, kā tas tannī caur zemes mērnieku uzceiķinātā un caur abjiem līdzējiem parakstītā zemmes kārtī redzams, līdz ar tām tur pienācīgām šeit appakšā tuvāki apzīmētām klaušām, skaidru bez kaut kādiem ķīlu-parrādiem bez vien tiem ķīlu-grāmatas parrādiem no pircēja puses pie Kurzemes kredīt-biedrības, tādā būšanā, kādā viņņa tai laikā pie māju iedošanas
tam Jorģi Biteniek būs, par to pirkuma cenu ar 1431 Rbļ.”[9]
1892. gadā publicētajā Krēgera “Kurzemes adresu grāmatā” lasām, ka Gricgales muiža pieder baronam Leo Budbergam, kurš dzīvo Gārsenē. Muižu nomā Jānis Dzenis (Joh. Dsenne). Virsmežzinis ir Teodors Urbāns, kurš arīdzan dzīvo Gārsenē.
Muižā notiek divi gadatirgi – viens notiek ceturtdienā pēc Jurģiem (23. aprīlis), otrs – ceturtdienā pēc 1. septembra. Muižas saimniecībā galvenās jomas ir piena lopkopība un putnkopība. Pavisam 3 krogi (Nav nosaukti, bet jādomā – Odiņu, Gricgales un Rises – V.G.), muižas krogā ir arī zemniekpreču tirgotava. Ir skola ar skolotāju Peter Brugge.[10]
1912. gada Rihtera “Kurzemes adresu grāmatā” uzzinām, ka tagad īpašniece ir baroniete Budberga, bet nomnieks kopš 1908. gada – Ernsts Linde.
Muižai pieder 1497 desetīnas zemes, tai skaitā 166 des. aramzemes, 220 des. pļavu, 84. des. ganību, 1009 des. meža un 18 des. neizmantojamas zemes.
Gricgales skolā skolotājs Šteinbergs.
Moderniecība ir iznomāta. Piens tiek piegādāts uz Rīgu.
Tuvākais zemniekpreču veikals atrodas 4 verstu attālumā no muižas, bet gadatirgi tagad notiek 2. pirmdienā pēc Jurģiem un Septembra 1. pirmdienā.
Muiža ir pārdevusi šādas zemnieku mājas: Aizpuri, Aiztiltieši, Butenišķi, Dorģene, Glāznieki, Gudiņi, Jēči, Iskaļņi, Kubuli, Lindes, Mazgi, Mači, Miše (Mische), Mucenieki, Odiņi, Pataši, Peči, Pelīte, Puršāni (Purschahn), Raude, Rise, Roze, Šķirēni, Vēži, Veseļi.[11]
Agrārā reforma un Latvijas brīvvalsts laiks
Pēc Latvijas valsts nodibināšanas un Brīvības cīņu izcīnīšanas pats svarīgākais valdības uzdevums ir zemes jautājuma nokārtošana. Latviešiem beidzot pienācis vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas brīdis. Latvijas Republikas agrārās reformas (1919–1937) ietvaros muižu zemes un ēkas tiek sadalītas, tās piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan jaunsaimniecībām.
1921. gada 1. aprīlī Jaunjelgavas apriņķa IV rajona valsts zemju pārziņa vadīta komisija, īpašnieces Annas Budbergas pilnvarnieka Jēkaba Plītes klātbūtnē Gricgales muižu pārņem valsts rīcībā.[12]
1921. gada augusta sākumā J.Plīte savas pilnvarotājas vārdā lūdz valsts zemju pārzinim atlīdzināt muižas nomniekiem (resp. māju rentniekiem) 1920. gada rudenī no muižas labības izsniegtos 211 pudus sēklas rudzu.[13]
1921. gada 12. augustā cits Budbergas pilnvarnieks, Jānis Stanke, raksta lūgumu Jaunjelgavas valsts zemju inspektoram: “Tā ka manai pilnvaras devējai baronietei Annai Budberg piederošās 3 muižas pārņemtas valdības rīcībā, tad griežos pie Jums ar laipno lūgumu piešķirt manai pilnvaras devējai viņai pienākošos neatsavināmo zemes daļu Gricgales muižā, atstājot viņai centru ar visām vajadzīgām ēkām un dārziem.”[14]
Muižas centrus bijušajiem īpašniekiem tomēr piešķir ļoti retos gadījumos, ja tie nav nepieciešami valsts un pašvaldību vajadzībām. Neatsavināmās daļas parasti ierāda krogos, pusmuižās, rentes mājās, utml. Arī Budbergai neatsavināmo daļu ierāda Zaļāsmuižas pusmuižā Ilūkstes apriņķī.[15]
Tā kā Gricgales skolas ēka pasaules kara gados ir cietusi, mācības, šķiet, no 1919. vai 1920. gada līdz 1921. gada rudenim notiek muižas kungu mājā. 1922. gada sākumā skola ir atpakaļ savās telpās, kas gan ļoti šauras un nepiemērotas pasākumu norisei, tāpēc skolas padomes priekšsēdētājs 22. janvārī raksta lūgumu (4. attēls) Valsts zemju pārzinim Ērberģē – atļaut 29. janvārī sarīkot skolēnu vakaru Gricgales muižas pilī.[16]
1922. gada 12. februārī Mēmeles Brīvbibliotēkas biedrība raksta lūgumu valsts zemju pārzinim (5. attēls), kurā pauž vēlmi saņemt nomā līdz tam Gricgales skolas muižā izmantotās trīs istabas, jo biedrībai nepieciešamas telpas, un tā “ir ieinteresēta par šīs pils galīgu iegūšanu priekš biedrības nama un bibliotēkas ierīkošanai”.[17]
1923. gada 23. janvārī valsts zemju pārzinis ierodas Gricgalē un sastāda aktu par to, ka telpās, “kuras nomā Mēmeles Brīvbibliotēkas biedrība, patvarīgi izlauzta viena krāsne, krāsnes ķieģeļi un podiņi nu salikti pilī bēniņos; izzāģēta viena pamata siena, izņemti deviņi baļķi, apm. 10 p. gari, kuri turpat atrodas. Caur šo postījumu valstij nodarītos zaudējumus nocenojam uz vienu simtu latu.”[18]
Biedrības priekšnieka J. Maļinovska raksītajā paskaidrojumā lasām:
“(..) biedrība, vēlēdamās iegūt Gricgales pils telpas dzimtsīpašumā ir pieprasījusi ar rozā listi šīs telpas un zemākās instances ir jau devušas savus lēmumus par labu biedrībai un biedrība (..) ir aizrādījusi, ka viņai šīs telpas ir vajadzīgas priekš skatuves ierīkošanas un dažādu kursu, lekciju un izrīkojumu sarīkošanas, kas nebija citādi iespējams, kā savienojot divas atsevišķas istabas ar kopēju krāsni – vienā.
Biedrība, šo sienu izņemot, nav domājuse izdarīt patvarību, ne arī zaudējumus valstij, bet gribējuse ierīkot šīs telpas tā, lai tās būtu pieietamas pagasta sabiedrībai, kura biedrībā ņem dalību. Nebūdama informēta par to, ka priekš tam ir vēl nepieciešama formāla atļauja, biedrība uzņēmās šo darbu ar tādu lēmumu, ka gadījumā, ja šīs telpas netiktu galīgi piešķirtas viņai, tā izņemto sienu un krāsni savedīs agrākā kārtībā uz sava rēķina. Bez tam (..) biedrība ir jau ķērusies pie šīs pils remonta izvešanas, pirmām kārtām uzliekot jumtu dienvidus pusē, kurš ir galīgi sapuvis, iegādājot vajadzīgos materiālus priekš tam. Šādā ceļā (..) biedrība nav nodarījuse valstij zaudējumus un vēlas arī uz priekšu nomāt šīs telpas uz līdzšinējiem noteikumiem, ja vajadzīgs, pienomājot arī zemi, ja tāda būtu tur atronama.”[19]
Kamēr muižas zeme un ēkas vēl nav sadalītas un piešķirtas īpašumā, valsts tās iznomā. 1923. gadā valsts zemju pārzinis ziņo Mēmeles pagasta valdei, ka “22. augustā š. g. plkst. 12 dienā Gricgales muižā tiks iznomāts no rokas Gricgales muižas augļu dārzs”.[20]
Mēmeles Brīvbibliotēkas biedrībai muižas kungu māju iegūt tomēr neizdodas, jo to pieprasa un saņem Mežu departaments mežniecības ierīkošanai. Tās vietā biedrībai, kas mainījusi nosaukumu un tagad saucas Mēmeles izglītības biedrība, tautas nama ierīkošanai tiek piešķirta muižas rija (gabals 25F). Tās pārbūvi līdzekļu trūkuma dēļ izglītības biedrība tomēr nespēj pabeigt. Ēku 1935. gadā pārņem un 1936. gadā desmit gadus ilgušos būvdarbus pabeidz Mēmeles aizsargu nodaļa.
1924. gadā sastādītā Gricgales muižas Zemes ierīcības projektā muižas kungu māja līdz ar piegulošo zemi izdalīta divos “mežziņa dienesta” gabalos – 26F (augļu dārzs, sakņu dārzs, tīrums, parks, ceļi, ūdeņi; ar ēkām nr. 14., 15., 16., 17., 18., 19. un 20.) un 26Fa (pļavas, ūdeņi), kopā 13,99ha.[21]
Muižas ēkas uzskaitītas Gricgales muižas un tās rentes māju ēku aprakstā un iezīmētas tajā pat 1924. gadā sastādītā plānā (6. attēls):
8. (kārtas numurs kopējā sarakstā) Labības šķūnis (garums – 29,70m, platums – 10,40m, augstums – 2,50m; sienas – akmeņu stabi un dēļu iebūve, jumta klājums – skaidu, ēkas vecums – veca, ēkas stāvoklis – Sliktā stāvoklī. Jumts iebrucis. Dēļu sienas pa daļai nav.),
9. Dzīvojama ēka (bij. krogs) (30,40–10,50–2,80; akmeņu, šindeļu, vidējs, labā stāvoklī),
10. Dzīvojama ēka (bij. brūzis) (22,70–13,30–3,50; akmeņu, šindeļu, jauna, labā stāvoklī),
11. Kūts (27–11,30–3,40; akmeņu, skaidu, vidējs, pietiekoši labā stāvoklī),
12. Smēde (15,30–7,70-2,40; baļķu, dakstiņu, jauna, labā stāvoklī),
13. Rija ar labības šķūņiem (44,70–12,20–3,40; akmeņu stabi, dēļu izbūve, skaidu, jauna, labā stāvoklī),
14. Pirts (tagad dzīvojama ēka) (13,30–7,10–2,50; baļķu, skaidu, vidējs, pietiekoši labā stāvoklī),
15. Kūts (7,80–5,70–1,50; baļķu, skaidu, veca, jumts sabrucis),
16. Biču mājiņa (5,65–4,80–1,60; baļķu, šindeļu, vidēja, pietiekoši labā stāvoklī),
17. Malkas šķūnis (4,70–7,40–2; akmeņu, skaidu, vecs, pietiekoši labā stāvoklī),
18. Malkas šķūnis (6,90–7,40–2; akmeņu, skaidu, vecs, pietiekoši labā stāvoklī),
19. Kūts (22–7,40–2; akmeņu, skaidu, vecs, pietiekoši labā stāvoklī),
20. Dzīvojama ēka (pils), divstāvu, apakšā pagrabi un ķēķi (36,90–13,40–5,40; ap. stāvs akmeņu, virsējs – baļķu, skaidu, vidējs, augš. stāva sienas dēļiem apsistas. Visa ēka pietiekoši labā stāvoklī),
21. Dzīvojama ēka kalpiem, apakšā pagrabi (19,60–10,10–4; akmeņu, dakstiņu, vidējs, iekšā vajadzīgs pamatīgs remonts),
22. Labības klēts (17,70–9,50–2,60; akmeņu, dakstiņu, vidējs, labā stāvoklī),
23. Kūts (19,20–10,70–1,80; baļķu, šindeļu, vidējs, labā stāvoklī),
24. Pagrabs (8,50–7; baļķu, skaidu, vidējs, pietiekami labā stāvoklī),
25. Kūtis (45,40–40,10–2,70; akmeņu, skaidu, vidējs, pietiekami labā stāvoklī),
26. Labības šķūnis (29,80–10,30–3,60; dēļu, skaidu, vidējs, labā stāvoklī),
27. Siena šķūnis (9–8,90–2,10; baļķu, salmu, vidējs, pietiekami labā stāvoklī),
28. Siena šķūnis (8,50–7,20–1,70; baļķu, skaidu, vecs, jumts vajadzīgs jauns),
29. Siena šķūnis (8,30–6,70–2; baļķu, salmu, vecs, vajadzīgs jauns jumts, citādi pietiekami labā stāvoklī).[22]
Šajā muižas ēku sarakstā nezināmu iemeslu pēc nav iekļauta bijusī magazīna (zemnieku kopīgā labības klēts uzkrājumiem neražas gadiem) un, šķiet, vēl dažas ēkas, kas tika uzskaitītas 1921. gadā, muižu pārņemot valsts rīcībā.
Oficiālā izdevuma “Zemes Ierīcības Vēstnesis” 1925. gada 19. jūnija numurā publicēts Centrālās Zemes ierīcības komitejas 22. aprīļa lēmums – Jaunjelgavas apriņķa Mēmeles pagasta Gricgales muižā gabalus 26F, Fa 13,99ha platībā piešķirt Mežu departamentam. Turpat publicēti arī vairāku citu muižā izdalīto jaunsaimniecību piešķīrumi.[23]
1927. gadā Gricgales muižā ierīko pasta palīgnodaļu “vienkāršiem un ierakstītiem sūtījumiem”. 1930. gadā tur darbojas arī telefona centrāle.[24]
1935. gadā Gricgalē darbojas Saukas virsmežniecības I iecirkņa Mēmeles mežniecība, pasta palīgnodaļa un telefona centrāle (kungu mājā), Gricgales 4 klašu pamatskola (skolas un lūgšanu nama ēkā), Jāņa Krūmiņa pārtikas veikals un bufete tautas namā un Krejošanas punkts (bij. brūža ēkā).[25]
Pildot 1936. gadā tiek pieņemto likumu par lauku nekustamu īpašumu nosaukumu pārdēvēšanu[26], 1938. gadā tiek pārdēvēti vairāki Mēmeles pagasta nekustamie īpašumi.[27] Viens no likuma mērķiem ir izskaust dažādus nelatviskus nosaukumus, īpaši tos, kuros ietilpst vārdi “muiža” un “krogs”.
Valstij piederošo īpašumu pārdēvēšana ir pašu valsts iestāžu kompetencē un nereti tā ievelkas. Tā arī tikai 1940. gadā Mežu departaments pieņem lēmumu Gricgales muižas mežziņa dienesta zemi, kas līdz tam saucās “Gricgales muiža”, pārdēvēt par “Gricgali”, bet virsmežziņa dienesta zemi par “Riesti”.[28]
***
Lūcijas Ķuzānes un Lidijas Ozoliņas sarakstītajā “Pilkalnes – Pilskalnes grāmatā” lasām, ka pēc II pasaules kara īsu laiku muižas kungu mājā atradās Gricgales skola, tad kolhoza “Nākotnes ceļš” kantoris. Vēlāk padomju saimniecības “Nereta” brigādes, tad iecirkņa kantoris. Dzīvokļi grāmatvedei un saimniecības strādniekiem.[29]
1980.-tajos gados Gricgale jau ir panīkusi. 1985. gadā Lūcija Ķuzāne laikrakstā “Literatūra un Māksla” skarbi, bet tobrīd valsts izdevumā vēl vienīgi iespējamās sociālistiskās kritikas ietvaros, raksturojot padomju dzīves reālijas, rakstīja:
“1967. gadā izdotajā “Latvijas PSR Mazajā enciklopēdijā” šis vārds (Gricgale) vēl bija minēts, (..) bet 1983. gada izdotajā “Latvijas Padomju enciklopēdijas” 3. sējumā Gricgales vārda vairs nav. Tas izzūd no kartēm un vārdnīcām – tāpat kā daudzi, jo daudzi vietu nosaukumi. Dzīve no šejienes aiziet un attālinās. Aizgāja mežniecība, tad skola, ciema padome, bibliotēka, krejotava, sakaru nodaļa. (..) Veca, nolaista pils ēka. Tur dažām ģimenēm ierādīti dzīvokļi. Telpas vēl būtu gluži labas, ja tiktu kaut cik koptas. Saimniecība vecajā ēkā nesaredz perspektīvu. Iedzīvotāji paši sakopšanai rokas klāt neliek – valsts manta: dzīvo, kamēr jumts nekrīt uz galvas. (Cik tādu vecu, stipru un skaistu ēku jau ir nodzīvotas līdz drupām!) Visa domāšana tveras tikai šodienā, tāpēc iztukšotas konservu bundžas un sasistas dzērienu pudeles izmet turpat durvju priekšā.”[30]
1990.-to gadu sākumā panīkums Gricgalē pārvēršas sabrukumā. Žurnālists A. Grīnbergs “Lauku Avīzes” 1993. gada 20. augusta numurā raksta:
“Brīdī, kad pēc 53 gadiem Latvijai atkal ir valsts prezidents, Gricgalē darbojas vien vairs pussabrukusī baznīca. Pat veikalam, kurā vēl pavisam nesen varēja iepirkties, nu logi aiznagloti (Veikals krievpadomju okupācijas laikā darbojās bijušajā skolotāju mājā – sarkanajā ķieģeļu ēkā pāri ceļam pretī skolas/lūgšanu nama celtnei – V.G.). Tautas namā, kur vēl pirms diviem gadiem notika dzejas dienas, tagad sākuši darboties vandāļi.
Vēl pirms pieciem gadiem pašā Gricgales centrā bija arī pamatīga mūra māja, kurā kādreiz darbojusies pienotava un pasts (bij. muižas brūzis – V.G.). Bet tad šajā skaistajā, bet pamestajā ēkā sācis dzīvot kāds plencis. Nevīžojis malku gādāt – uzkāpis bēniņos un ķēries klāt spāru šķērškokiem, beidzot arī pašām spārēm...
Cilvēki par to zinājuši gan, bet neviens, pagasta varasvīrus ieskaitot, nav licies ne zinis, sak, ne mana cūka, ne mana druva.
Sākumā, kad iebruka jumts, neviens neiedrošinājās ko postīt vai laupīt tālāk, bet, kad visai Latvijai pāri vēlās zemes reformas kroplības, arī Gricgalē atradās cilvēki, kam ievajadzējās arī šīs ēkas logus, krāsnis, plītis, ķieģeļus…
Bet kādam arī šī ēka pieder! Kam? Cilvēki saka – Neretas pienotavai.”[31]
Pēc 2000. gada muižas kungu māja, kļūstot arvien nepiemērotāka dzīvošanai, pamazām pārvērtās no pussabrukušas ēkas par pilnīgu graustu. Pēdējie iedzīvotāji no tās aizgāja ap 2012. gadu. 2015. gadā senā, vairākus karus un revolūcijas pārdzīvojusī celtne tiek nojaukta un tās vietu tagad iezīmē vien krūmos ieaugošas cokolstāva drupas…
MUIŽAS KOMPLEKSS
No 1924. gadā Gricgales muižas kompleksā pastāvējušām ap 25 ēkām līdz mūsdienām saglabājušās vien nedaudzas un arī no tām vairākas vien stāva augstuma drupu (d.) veidā – Gricgales krogs (Medņi); skola (d.) ar lūgšanu namu, bij. pagasta valdes māja, vēlāk skolotāju un veikala ēka (Avotiņi); smēde (Cinīši); brūzis (d.), vēlāk krejotava; kalpu māja ar pagrabiem (d.) un tai blakus esošā klēts; “U” veida mūra kūts (d.); rija, vēlāk tautas nams (d.); magazīna (d.).
Kungu māja
Pēc arhitekta Jāņa Zilgalvja vērtējuma kungu māja un senākās saimniecības ēkas (domājams, kalpu māja un tai blakus esošā klēts) celtas 18. gs. II pusē. Pārējās – 19. gs. un 20. gs. sākumā. Par kungu māju J. Zilgalvis raksta:
“(..) gara koka celtne ar divslīpu jumtu. Tās fasādes centrā atrodas lievenis, ārdurvju ailā saglabājies virsgaismas logs ar mākslinieciski izveidotiem spraišļiem. Unikāls ir mājas dažu iekštelpu mākslinieciskais izveidojums. Tajās saglabājušies 18. gs. interjera apdares elementi un detaļas. Piemēram, durvis ar graciozi izlocītu barokālu pildiņu, grezni durvju rokturi un eņģes, griestu un sienu ieloces dubultdzegas divās telpās, baroka kamīns, koka kāpnes ar baroka formās izveidotām margām. Visi šie veidojumi ir bēdīgā stāvoklī, taču saglabājušies nepārbūvēti līdz mūsu dienām.”[32]
Papildinot, jāpiebilst, ka guļbūvē celtajai un dēļiem apšūtajai mājai bija augsts, no nešķeltiem laukakmeņiem mūrēts cokolstāvs, kurā, kā 1924. g. muižas ēku aprakstā norādīts, atradās “pagrabi un ķēķi”. Pēc L. Ķuzānes ziņām cokolstāva R galā senāk bijusi ierīkota kapliča, kurā metāla zārkos gulējuši mirušie muižas īpašnieki. Kaut kad 19. gadsimtā kapliča kungu mājā likvidēta, bet tur apbedītie pārvietoti uz jaunu kapliču, kas atradās apm. 1,2km no muižas, ceļā malā, netālu no mūsdienu “Grantiņu” mājām (9. attēls).[33]
Mājas centrā atradās no ķieģeļiem mūrēts un apmests apvalkdūmenis, bet ēkas apkurināšanai izmantoja podiņu krāsnis.
Vairākās telpās bija iebūvēti ar 18. gadsimta 3. ceturksni datējami sienas skapji.[34]
Viens no vērtīgākajiem Gricgales muižas kungu mājas interjera elementiem bija senākās tapetes, kas daļēji bija saglabājušās zem vēlākajiem salona telpas apdares slāņiem (36. attēls). Saskaņā ar Lauras Lūses datiem, tās bija Latvijā agrākais (1750. gadu beigas – 1760. gadu sākums) un greznākais saglabājies, iespējams, no Anglijas ievestu papīra tapešu piemērs.[35]
Kalpu māja
Kalpu māja (dažreiz literatūrā dēvēta par dārznieka māju) un klēts ir divas no muižas senākajām ēkām, kas varētu būt celtas 18. gadsimta beigās vai 19. gadsimta sākumā. Tās ir masīvas mūra celtnes, būvētas no nešķeltiem laukakmeņiem, tos stiprinot un sienu izlīdzinot ar kaļķu javu, kurā iespiestas sīkas tumšas krāsas šķembas. Logu un durvju ailas kā arī stūru apmales bija veidotas apmetumā un balsinātas.
Klēts
Klēts pārbūvēta, tās A galā iekārtojot dzīvokli ar krāsni.
U veida kūts
Brūzis
Gan pēc L. Ķuzānes ziņām, gan pēc norādes – jauns – muižas ēku aprakstā brūža ēka celta ap 1910. gadu. Tomēr ēkas forma un būvmateriāls – nešķelti laukakmeņi liek domāt par senāku celšanas laiku…
Skola un lūgšanu nams, bij. pagasta valdes, skolotāja māja (sk. vairāk ŠEIT)
Gricgales krogs (sk. vairāk ŠEIT)
Rija, tautas nams (sk. vairāk ŠEIT)
Magazīna
AVOTI, LITERATŪRA UN PIEZĪMES
1 LVVA 554.f., 3.apr., 1112.lieta, 32. lapa.
2 Pirang H. Das baltische Herrenhaus. 3. daļa. – Riga, 1930. – 57.lpp.; Hans Feldmann / Heinz von zur Mühlen. Baltisches Historisches Ortslexikon, Köln-Wien, 1990. – 199. lpp. Skatīta: etera.ee
3 NKMP KMIC arhīvs, mape “Gricgales muiža Pilskalnes pagasts Aizkraukles rajons”, 12. lapa, inv. nr. 18885 III.
4 Lūse, Laura. Tapetes Latvijā. 18.gs . – 20.gs . pirmā puse. Promocijas darbs. Rīga, 2014. 44., 45. lpp.
5 Busch, E. H. von: Materialien zur Geschichte und Statistik des Kirchen- und Schulwesens der evang.-Luther Gemeinden in Rußland. St. Petersburg : Haessel, 1862. – 359. lpp. Skatīta: digitale-sammlungen.de
6 Das Inland. Nr. 22. 1857. – 333. sleja. Skatīts: digitale-sammlungen.de
7 Dunsdorfs, E. Senie stāsti // Austrālijas Latvietis. – 1955. – Nr. 292. – 2. jūlijs. Skatīts: periodika.lv
8 Švābe, A. Vidzemes un Kurzemes zemnieku likumi // Tieslietu ministrijas Vēstnesis. – 1933. – Nr. 11–12. – 1. novembris. Skatīts: periodika.lv
9 LVVA 640.f., 1.apr., 1172.lieta.
10 Kröger, A. W. Kurländisches Verkehrs- Und Adreßbuch fur 1892 / 93. Herausgegeben Von A.W. Kröger. – Riga: Selbstverl. Des Hrsg., 1892. – 90.lpp. Skatīts: digar.ee
11 Richters, A. Baltische Verkehrs- Und Adressbücher. Bd. 1, Kurland. Riga : A. Richter, 1912. – 608.sleja. Skatīts: dspace.ut.ee
12 LVVA 2383.f., 1.apr., 99. lieta, 2. lapa.
13 LVVA 2383.f., 1.apr., 399.l., 4., 23.lapa.
14 LVVA 2383.f., 1.apr., 99. lieta, 6. lapa.
15 LVVA 2383.f., 1.apr., 99. lieta, 9. lapa.
16 LVVA 2383.f., 1.apr., 399.l., 4., 42.lapa.
17 LVVA 2383.f., 1.apr., 399.l., 4., 48.lapa.
18 LVVA 2383.f., 1.apr., 399.l., 4., 95.lapa.
19 LVVA 2383.f., 1.apr., 399.l., 4., 105.lapa.
20 LVVA 2383.f., 1.apr., 399.l., 4., 111.lapa.
21 LVVA 1679.f., 172.apr., 485. lieta, 12. lapa.
22 LVVA 1679.f., 172.apr., 485. lieta, 18.–19. lapa.
23 Galīgi piešķirtas zemes // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1925. – Nr. 158. – 19. jūnijs. Skatīts: periodika.lv
24 Pasta ziņas. Valdības iestāžu paziņojumi // Valdības Vēstnesis. – 1927. – Nr. 162. – 26. jūlijs. Skatīts: periodika.lv ; Gricgale // Jēkabpils Vēstnesis. – 1930. – Nr. 18. – 2. maijs. Skatīts: periodika.lv
25 Pagastu apraksti (pēc 1935. gada Tautas skaitīšanas materiāliem). Rīga: Valsts Statistiskā pārvalde, 1935. – 504.–505.lpp.
26 Likums par lauku nekustamu īpašumu nosaukumu pārdēvēšanu // Likumu un Ministru kabineta noteikumu krājums. – 1936. – Nr. 22. – 30. oktobris. Skatīts: periodika.lv
27 LVVA 1012.f., 1.apr., 71.lieta.
28 Mežu departamenta pārdēvēto nekustamo īpašumu saraksts nr. 7 // Mežu Dzīve. – 1940. – Nr. 8. – 1. augusts. Skatīts: periodika.lv
29 Ķuzāne, L., Ozoliņa L. Pilkalnes – Pilskalnes grāmata: starp trijām upēm gadsimteņu plūdumā. 2009. – 323.lpp.
30 Ķuzāne, L. Kultūra laikā un cilvēkā. Pārrunu kārtībā. Pašu dziļāko jēgu slānis // Literatūra un Māksla. – 1985. – Nr. 37. – 13. septembris. Skatīts: periodika.lv
31 Grīnbergs, A. Tālajā Leišmalē – Gricgalē // Lauku Avīze. – 1993. – Nr. 52. – 20. augusts. Skatīts: periodika.lv
32 Zilgalvis, J. Arhitektūras mantojums Aizkraukles novadā. – Rīga, 1997. No: NKMP KMIC arhīvs, mape “Gricgales muiža Pilskalnes pagasts Aizkraukles rajons”, 12. lapa, inv. nr. 18885/ III
33 Ķuzāne, L. Mūsu mūžu dienas Sēlijā. Talsi: 2021. – 21., 25.lpp.
34 Dr. arch. Ilmāra Dirveika noteiktais datējums.
35 Lūse, Laura. Tapetes Latvijā. 18.gs. – 20.gs. pirmā puse. Promocijas darbs. Rīga, 2014. 44., 45. lpp.
Apraksts sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un partnerības “Kaimiņi”&Kopienu sadarbības tīkla“Sēlijas salas” (Sēlijas vēsturiskās zemes kultūras programma) atbalstu.
