ATRAŠANĀS VIETA
Gricgales tautas nama drupas atrodas Aizkraukles novada Pilskalnes pagastā (1940.g. Jēkabpils apriņķa Mēmeles pagastā), Gricgalē, 100m uz ZZA no Gricgales skolas un lūgšanu nama ēkas. Koordinātas: 56.22129 25.11501.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Ēka sabrukusi – saglabājušies tikai ārsienu mūri.
ZIŅAS
Pēc Latvijas valsts nodibināšanas un Brīvības cīņu izcīnīšanas pats svarīgākais valdības uzdevums ir zemes jautājuma nokārtošana. Latviešiem beidzot pienācis vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas brīdis. Latvijas Republikas agrārās reformas (1919–1937) ietvaros muižu zemes un ēkas tiek sadalītas, tās piešķirot gan sabiedriskām vajadzībām, gan jaunsaimniecībām. Gricgales muižas rijas ēku līdz ar nodalīto zemes gabalu 25F 3,08ha platībā (2. attēls) 1925. gadā piešķir Mēmeles pagasta izglītības biedrībai tautas nama ierīkošanai.[1]
1924. gadā sastādītā Gricgales muižas un tās rentes māju ēku aprakstā “rija ar labības šķūņiem” iekļauta kā ēka Nr. 13. Tās garums 44,70m, platums – 12,20m, augstums – 3,40m. Ēkas sienas būvētas akmens stabu/dēļu iebūves konstrukcijā. Jumts – skaidu. Vecums – jauna. Labā stāvoklī.[2]
Izglītības biedrībai, neskatoties uz Kultūras fonda un Žūpības apkarošanas fonda piešķirto finansiālo atbalstu[3], tomēr nepietiek līdzekļu tautas nama izbūvei un 1935. gadā ēku pārņem Mēmeles pagasta aizsargu nodaļa, kurai trūkst piemērotu telpu pasākumu rīkošanai.[4]
Aizsargiem, kā pēc K.Ulmaņa 1934. gadā veiktā apvērsuma valsts īpaši atbalstītai paramilitārai organizācijai ar paredzētu būtisku lomu valsts aizsardzībā, materiālā situācija ir labāka un 1936. gadā 4. Jēkabpils aizsargu pulka Mēmeles aizsargu nama būvkomisija “Valdības Vēstnesī” izziņo, ka “š.g. 10. maijā, plkst. 12, Gricgales pamatskolas telpās izdos mutiskā izsolē mazākprasītājam Mēmeles aizsargu nama būves nobeigšanas darbus.”[5]
Darbus ātri pabeidz un jau 1936. gada 25. oktobrī notiek svinīga jaunā aizsargu nama iesvētīšana.[6]
Ap 1935. gadu pie aizsargu nama, ar nolūku veidot parku, aizsargi un citu nacionālo organizāciju biedri laukā iestāda kociņus un krūmus (3. attēls). Stādījumus apkopj un papildina arī 1937. gada Mežu dienā.[7] Vēlāk, okupācijas laikā, iesāktais parks tiek pamests novārtā un pārvēršas par krūmāju.
1937. gadā Mēmeles pagastā ar vērienu atzīmē K.Ulmaņa apvērsuma gadskārtu. “16. maijā aizsargu namā bija svētku sarīkojums. Programmā kora dziesmas un teātra izrāde. Jaundibinātā aizsargu nod. dramatiskā grupa Bērziņu Ziedoņa vadībā uzveda Birzmalietes lugu “Izredzētā zeme”. Jaunas dekorācijas bija izgatavojis un skatuvi iekārtojis Dūms.”[8]
Aizsargu nams ir uzbūvēts, tajā darbojas veikals un bufete (6. attēls), sanāk pašdarbnieki, notiek pasākumi, taču, šķiet, plašās telpas tomēr netiek pietiekami intensīvi izmantotas vai arī līgums ar līdzšinējo nomnieku Jāni Krūmiņu[9] ir lauzts un Mēmeles aizsargu nodaļas priekšnieks 1938. gada martā ievieto sludinājumu “Jēkabpils Vēstnesī” par nama un pie tā esošo 3ha zemes izmantošanas tiesību iznomāšanu un ekonoma pieņemšanu darbā.[10]
K.Ulmaņa autoritārās valdības laikā radikāli tiek pārkārtota arī sabiedrisko organizāciju darbība, tās pārorganizējot un pakļaujot valsts kontrolei. Laukos par sabiedriskās dzīves jumta organizācijām līdzās aizsargiem kļuva lauksaimniecības biedrības. 1938. gadā Mēmeles aizsargu namā notika svinīga jaunās Mēmeles lauksaimniecības biedrības atklāšana. “Garīgo aktu ievadīja Neretas draudzes mācītājs Dellerts, kam sekoja b-bas priekšnieka Neimaņa uzruna, LLK (Latvijas lauksaimniecības kameras – V.G.) pārstāvja Zoldnera atklāšanas runa (..) Sekoja b-bas priekšnieka, valdes un revīzijas komisijas svinīgais solījums.” Neiztika arī bez tolaik neiztrūkstošajām nodevām K.Ulmaņa personas slavināšanai: “Sajūsmā klātesošie vienojās nosūtīt apsveikumu Tautas Vadonim.” Noslēgumā “Biedrības pr-ks pakavējās arī drusku pie aizspriedumiem, kādi pastāv Mēmelē sabiedriskā darba laukā, uzmudinādams mēmeliešus sadoties roku rokā un strādāt sabiedrisko darbu tā, lai tas nāktu dzimtās zemes Latvijas labā. Svinības noslēdzās ar “Dziesmu brīvai Latvijai”. Svinības kuplināja Mēmeles aizsargu nod. dubultsekstets ar dziesmām Neimaņa vadībā un orķestris Amtmaņa vadībā.
Vakarā svētku dalībnieki ar lielu interesi un prieku noskatījās Zonberga lugu “Jauno siržu tilts”, pie kuras iestudēšanas daudz pūļu pielicis režisors O. Zemītis, pēdējais arī izgatavojis jaunas dekorācijas. Tāpat daudz uzupurējušies visi aktieri, kas ziedojuši savu brīvo laiku, lai pienācīgi sagatavotos, tādēļ arī gandrīz visi aktieri jutās brīvi savās lomās un tēloja labi.
Pēc teātra viesi pulcējās pie bagātīgi klātiem galdiem (..). Apmeklētāju gan varēja būt daudz vairāk.”[11]
1940. gadā pēc Latvijas okupācijas aizsargu organizācija tiek likvidēta un arī Gricgales tautas nams zaudē aizsargu nama vārdu.
1942. gada 25. oktobrī, "Tautas palīdzības" organizācijas Gricgales Tautas namā rīkoto rudens svētku pasākumā, lai ar uzrunu sveiktu sanākušos, ierodas Ostlandes (Baltijas valstīs un daļā Baltkrievijas nacistiskās Vācijas okupācijas iestāžu izveidota militārās un civilās pārvaldes struktūra – V. G.) Latvijas ģenerālapgabala pašpārvaldes iekšlietu ģenerāldirektors Oskars Dankers.[12]
1944.–1945. gadā, PSRS atkārtoti okupējot Latviju, atsākas 1941. gadā pārtrauktā sovjetizācija. Mēmeles pagastu 1945. gadā sadala Mēmeles un Gricgales ciemos. Gan pagastā, gan ciemos ir savas izpildkomitejas. Gricgales tautas nams, kur bijušajā pārvaldnieka dzīvoklī iekārto ciema padomes telpas,[13] kļūst par vietējās pārvaldes un komūnistiskās ideoloģijas propagandas centru. Tomēr pirmajā otrās krievpadomju okupācijas gadā jauno pašpārvaldes institūciju darbs nevedas – gan institūciju paralēlisma, gan komūnistu varai piemērotu darbinieku trūkuma dēļ. Laikraksta “Cīņa” 1945. gada 12. oktobra numurā lasām:
“Jēkabpils apriņķa Grīcgales ciema izpildkomiteja no maija līdz oktobrim noturējusi tikai divas sēdes, viss ciema zemnieku darbs pamests pašplūsmei. Tomēr apriņķa un pagasta vadītāji te nekā nav labojuši.”[14]
Līdz 1945. gada beigām komunistu ierēdņiem situāciju vismaz daļēji izdodas uzlabot:
“Mēmeles pagasta Gricgales ciema Tautas nama vadītāja b. Vēbere parādījusi sevi kā labu aģitatoru un organizatoru. Viņa aktīvi piedalās kulturāli-sabiedriskajā dzīvē, ogranizē sienas avīzi, sarīkojumus un vada sarkano stūrīti. Sākot ar decembra mēnesi, b. Vēbere izpilda arī ciema padomes sekretāres pienākumus. Tagad viņa aktīvi ieslēgusies vēlēšanu kampaņā un strādā kā aģitatore, noskaidrojot zemniekiem Konstitūciju un vēlēšanu “Nolikumu”.”[15]
Lai arī dzīve zem sarkanā krievu zābaka kļūst nebrīva, grūta un nomācoša, savs laiks atrodas arī atpūtai. Turklāt jaunība diktē savu. Gricgaliete Lūcija Ķuzāne (dz. 1927) 1980. gadā atcerējās ap 1948. gadu tautas namā notikušās balles:
“Ir trešais pavasaris pēc pēdējā pasaules kara. (..) Svētdienu vakaros Gricgales tautas namā ir balles. Bieži – mēnesī reizi, dažkārt pat divas. Puišu ir maz, jo daudzi nav no kara pārnākuši. Tāpēc meitenēm tāda ilgota balle var noplukt bāla un garlaicīga, ja neatrodas, kas dejot uzlūdz. Bet gadās arī tā, ka ierodas jaunie zēni no kaimiņu pagasta – pilskalnieši. Vienam no viņiem – Kalniņu Vilnim – pat savs akordeons līdzi. (..) Nē, stipros dzērienus šeit neviens nav mutē ņēmis! Vēl ir tie laiki, kad jaunajiem i prātā nenāk ierasties ballē sareibušiem. Kur atrastos meitene, kas ar smirdošu pļēguru dejot iet? Tādai no kauna pēc tam zemē jāielien, it kā viņa būtu visbeidzamā, kas nekā labāku nevar dabūt. Tādēļ balles reizē iedzert atļaujas tikai veči un tādi, kas no dzīves jau krietni aprepējuši.”[16]
Totalitārajai okupantu varai patika rīkot dažādas “demokrātiskas” izrādes, no kurām svarīgākās bija tās, kas saistītas ar “vēlēšanām”, kas izvērtās par iedzīvotāju lojalitātes pārbaudi un konformisma skolu.[17] Neskatoties uz to, ka padomju Latvijas pilsoņiem nebija ne mazākās iespējas kaut jel kā mainīt kompartijas struktūru sastādītos dažādu līmeņu deputātu vai citu “”tautas pārstāvju” kandidātu sarakstus, regulāri notika “kandidātu” tikšanās ar vēlētājiem. Visi šie farsi tika atspoguļoti ar izteiktu patosu:
“Gricgales tautas namā svētdien, [1949. gada] 6. februārī, sapulcējās vairāk kā 200 Mēmeles pagasta vēlētāju, lai satiktos ar saviem tautas tiesneša un tautas piesēdētāju kandidātiem. Bija ieradušies pārstāvji arī no Mazzalves un Daudzeses pagastiem. Tautas tiesneša kandidāts b. Saulītis, pastāstījis vēlētājiem par savu dzīvi un darbu, izskaidroja, kāpēc padomju tiesa ir visdemokrātiskākā tiesa pasaulē. Viņš aicināja lauku darbaļaudis sagaidīt vēlēšanu dienu ar izpildītu meža darbu plānu un rosīgu gatavošanos pavasara sējai. (..) No Mēmeles pagasta vēlētājiem runāja b. Zālītis un Artemjevs. Viņi iepazīstināja sapulcējušos ar pagastā izvirzītajiem tautas piesēdētāju kandidātiem un solīja sagaidīt vēlēšanas ar jauniem darba sasniegumiem visās saimnieciskās dzīves nozarēs.”[18]
1950.-to gadu sākumā Gricgales tautas nama darbība panīkst. 1951. gadā trimdas laikraksts “Laiks” pārpublicē kāda P.Reinholda ziņojumu Latvijas kompartijas oficiozā “Cīņa”, ka “Rajonā ir 24 kolchozi, bet pašdarbības mākslas skatei pieteikušies tikai pieci. No rajona pieciem tautas namiem Jaunsaukas un Gricgales ciema tautas nami par repertuāru nedomā.”[19] 1952. gadā kāds neapmierināts vietējais iedzīvotājs raksta sūdzību laikrakstam “Padomju Jaunatne”, ziņojot, ka Pilskalnes un Gricgales tautas namos “jau ilgāku laiku nenotiek nekādi sarīkojumi un referāti”. Laikraksts piebilst: “Par šo sūdzību informējām Neretas rajona kultūras un izglītības darba nodaļas vadītāju.”[20]
1960.-to gadu sākumā situācija kļuvusi labāka. 1962. g. pavasrī “Tik kupls apmeklētāju skaits Pilskalnes ciema Gricgales tautas namā nebija diezgan sen redzēts. Pretēji citiem sarīkojumiem šoreiz pārsvarā bija vecāki ļaudis. Un interese bija pamatota – pirmo reizi taču notika veco ļaužu vakars! (..) Ar diezgan plašu koncerta programmu – dejām, dziesmām un citiem priekšnesumiem uzstājās vecākās paaudzes pašdarbnieki.”[21]
Gricgales tautas nama, kopš 1970.-tajiem gadiem saukta par klubu, darbība turpinās līdz aptuveni 1990. gadam. Pēc tam ēka tiek pamesta un pamazām sabrūk.
AVOTI UN LITERATŪRA
1 Galīgi piešķirtās zemes // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1925. – Nr. 158. – 19. jūnijs. Skatīts: periodika.lv
2 LVVA 1679.f., 172.apr., 485.lieta, 18. lapa.
3 Gricgale // Jēkabpils Vēstnesis. – 1930. – Nr. 18. – 2. maijs. Skatīts: periodika.lv
4 Mēmele // Jēkabpils Vēstnesis. – 1935. – Nr. 1. – 3. janvāris. Skatīts: periodika.lv
5 Sludinājumi // Valdības Vēstnesis. – 1936. – Nr. 86. – 17. aprīlis. Skatīts: periodika.lv
6 Mēmelē stalts aizsargu nams // Jaunākās Ziņas. – 1936. – Nr. 243. – 24. oktobris. Skatīts: periodika.lv
7 Mežu diena Mēmelē // Jēkabpils Vēstnesis. – 1937. – Nr. 20. – 20. maijs. Skatīts: periodika.lv
8 15. maija svinības Mēmelē // Jēkabpils Vēstnesis. – 1937. – Nr. 21. – 27. maijs. Skatīts: periodika.lv
9 Ķuzāne, L., Ozoliņa L. Pilkalnes – Pilskalnes grāmata: starp trijām upēm gadsimteņu plūdumā. 2009. – 343.lpp.
10 Mēmeles dzīve // Jēkabpils Vēstnesis. – 1938. – Nr. 9. – 3. marts. Skatīts: periodika.lv
11 Lauksaimniecības b-bas atklāšana Mēmelē // Jēkabpils Vēstnesis. – 1938. – Nr. 3. – 20. janvāris. Skatīts: periodika.lv
12 Iekšlietu ģenerāldirektors apmeklēs Augšzemgali // Daugavas Vēstnesis. – 1942. – Nr. 247. – 24. oktobris. Skatīts: periodika.lv
13 Ķuzāne, L., Ozoliņa L. Pilkalnes – Pilskalnes grāmata: starp trijām upēm gadsimteņu plūdumā. 2009. – 343.lpp.
14 Izvirzīt ciemu izpildkomiteju darbu // Cīņa. – 1945. – Nr. 241. – 12. oktobris. Skatīts: periodika.lv
15 Līdums, A. Aktīva aģitatore // Brīvā Daugava. – 1946. – Nr. 1. – 3. janvāris. Skatīts: periodika.lv
16 Ķuzāne, L. Kā tur bija – aiz vakardienas? Fragments no cikla “Dialogs par Neretu” // Komunisma Uzvara. – 1980. – Nr. 151. – 20. decembris. Skatīts: periodika.lv
17 20. gadsimta Latvijas vēsture. 1944/1945–1964. IV sējums. 2023. – 138. lpp.
18 Osis, J. Vēlētāji satiekas ar tautas tiesneša un tautas piesēdētāju kandidātiem // Brīvā Daugava. – 1949. – Nr. 19. – 10. februāris. Skatīts: periodika.lv
19 “Rosīgā kultūras dzīve” // Laiks. – 1951. – Nr. 63. – 11. augusts. Skatīts: periodika.lv
20 Mūsu pasts // Padomju Jaunatne. – 1952. – Nr. 217. – 1. novembris. Skatīts: periodika.lv
21 Barkoviča, A. Godina vecos ļaudis // Brīvā Daugava. – 1962. – Nr. 56. – 12. maijs. Skatīts: periodika.lv
Apraksts sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un partnerības “Kaimiņi”&Kopienu sadarbības tīkla“Sēlijas salas” (Sēlijas vēsturiskās zemes kultūras programma) atbalstu.
