Krogs
ATRAŠANĀS VIETA
Bumbuļu krogs atrodas Aizkraukles novada Zalves pagastā (1940.g. Jēkabpils apriņķa Mēmeles pagastā), senā Rīgas – Ilūkstes – Daugavpils ceļa vecās trases kreisajā pusē, pie krustojuma ar Lielsusējas muižas – Vecmēmeles muižas ceļu. Koordinātas: 56.29157 25.12168.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Krogus ēka saglabājusies, apsaimniekota, daļa ēkas avārijas stāvoklī.
ZIŅAS
Bumbuļu krogs bijis Lielsusējas (Gross-Sussen) muižas īpašumā.
Krogs iezīmēts K. Neimaņa 1833./1864. gada Kurzemes kartē[1].
1892. gadā publicētajā Krēgera “Kurzemes adresu grāmatā” Lielsusējas muižā minēts 1 krogs, to vārdā nesaucot.[2]
1900. gadā, kad Baltijas guberņās tiek ieviests valsts spirta monopols, Kurzemē tiek slēgti ap 81% līdz tam pastāvējušo krogu.[3] Bumbuļu krogs, iespējams, turpināja darboties.
Laikraksts “Baltijas Vēstnesis” 1904. gadā ziņo, ka Bumbuļu krogs ticis aplaupīts. “Tur izlauzta bode un citas pieliekamās vietas un izzagtas dažādas mantas par kādiem 200 rubļiem.”[4] No teiktā gan nevar gūt drošu pārliecību, ka Bumbuļu krogā turpinājusies arī kroģēšana, jo runāts tiek tikai par veikalu (bodi).
1912. gadā izdotajā Rihtera “Kurzemes adresu grāmatā” Lielsusējas muižā nav minēts neviens krogs[5]
1913. gadā laikraksts “Tēvija” ziņo, ka Lielsusējas muižu ar visu mežu un muižas inventāru no barona Diterloha par 230,000 rubļiem nopircis Ērberģes muižas īpašnieks barons Hāns.[6]
Lūcijas Ķuzānes un Ligitas Ozoliņas sastādītajā grāmatā “Pilkalnes – Pilskalnes grāmata: Starp trijām upēm gadsimteņu plūdumā” minēts, ka Bumbuļu krogs Latvijas Republikas agrārās reformas ietvaros piešķirts Aleksandram Freimanim.[7] Tomēr šķiet, ka krogs Freimaņu īpašumā ir nonācis vēl cariskās Krievijas laikā, jo Aizkraukles rajona laikrakstā “Komunisma Uzvara” 1987. gadā publicētā, Aleksandra dēla, skolotāja, O. Oškalna vārdā nosauktās skolas (2017. g. slēgtā Sproģu pamatskola) ilggadējā direktora Oskara Freimaņa nekrologā teikts: “(..) viņa dzīves ceļš aizsākās 1904. gada 30. martā Zalves pagastā, bet bērnības gadu spilgtākie iespaidi saistās ar Bumbuļkrogu – tēva un vectēva mājām.”[8] Būtu tikai vēl jānoskaidro vai Freimaņi Bumbuļkrogu bija izpirkuši īpašumā jeb lietoja uz ilgtermiņa rentes tiesībām.
Aleksandrs Freimanis kā Mēmeles pagasta Bumbuļkroga īpašnieks norādīts 1931. gadā izdotajā Lauksaimnieku adresu grāmatā.[9]
Aleksandram Freimanim bez Oskara bija vēl divi dēli – Vilis Eižens un Paulis. Vecākais, 1901. gadā dzimušais dēls Vilis strādājis Latvijas Republikas valsts pārvaldē, 1941. gadā dzīvojis Bauskas pagastā, arestēts un kopā ar citiem jūnijā deportētajiem Latvijas pilsoņiem nosūtīts uz krievpadomju nāves nometni Sibīrijā Vjatlagā, kur tā paša gada 16. decembrī miris badā un aukstumā pirms sprieduma pasludināšanas.[10]
Jaunākais Aleksandra dēls Paulis dzimis 1908. gadā. 1934. gadā viņš iegūst agronoma diplomu un kopš 1947. gada sāk strādāt par mācībspēku Latvijas lauksaimniecības akadēmijā. 1952. gadā aizstāv lauksaimniecības zinātņu kandidāta disertāciju. Sarakstījis vairākas grāmatas par augkopību. Miris 1995. gadā.[11]
Latvijas Republikas laikā Freimaņi Bumbuļu krogā izīrē telpas Žaņa Kartupeļa galantēriju un pārtikas preču tirgotavai, Vīnu tirgotavai (4. attēls) un krejotavai, kas sākumā pieder 1923. gada dibinātajai Lielsusējas un apkārtnes piensaimnieku sabiedrības krejotavai, bet vēlāk Neretas patērētāju biedrībai.[12]
Kā tas mēdz notikt vietās, kur lietošanai tirgo stipros dzērienus, arī Bumbuļu krogā reizēm izcēlušās ķildas. Vienu tādu gadījumu 1936. gadā apraksta laikraksts “Zemgales Balss”:
“11. februārī vietējā Bumbuļkroga stedelē bijis iebraucis savu pajūgu stipri iereibušais tirgotājs Juris Lazda no Vecmēmeles dzirnavām. Kad uzņēmējs Tīdens gribējis arī savu smago auto iebraukt stedelē, Lazda to bez degvīna izmaksas nepielaidis. Izcēlusies ķilda, kurai sekojusi izkaušanās starp Lazdu un diviem Tīdeniem un to strādnieku Požarku. Pēdējie Lazdu pieveikuši un sasējuši, bet kad tas bijis ap mierinājies atkal atbrīvojuši. Tai pašā vakarā Lazda ieradies pie vietējā pagasta vecākā policijas kārtībnieka Bringmaņa un ziņojis, ka laiciņu atpakaļ viņam pie Bumbuļkroga uzbrukuši 3 vīrieši, kuri viņu piekāvuši un viņam nolaupījuši 300 ls. Policijas izziņā noskaidrojās, ka Lazda aplaupīšanu izdomājis. Viņu par policijas tīšu maldināšanu sauca pie atbildības Jelgavas apgabaltiesā. Lazda pastāvēja, ka notikuma dienā viņam patiesibijuši klāt 300 ls, bet tie dzērumā “izkūpējuši”, ka pats nezin kā...
Tiesa sodīja 25 g. v. Juri Lazdu ar 10 dienām arestā, uzliekot viņam arī visus tiesas izdevumus.”[13]
Pēc II pasaules kara okupantu režīms Bumbuļu krogu nenacionalizē un tas paliek Freimaņu ģimenes īpašumā līdz 1958. gadam, kad Oskars Freimanis spiests noslēgt līgumu (8. attēls) ar kuru nodod viņam piederošo Zalves ciema “Bumbuļu” ēku bezatlīdzības lietošanā Oškalna vārdā nosauktajam lauksaimniecības artelim (kolhozam). Freimanis gan saglabā tiesības uz vienu istabu, kuras vēlāk arī kādu laiku izmanto. Lai gan līgums slēgts līdz 1965. gadam, krogs tā arī paliek kolhoza lietošanā, kas tajā ierīko govju fermu un slaucēju dzīvokļus.
Kolhoza saimniekošanas laikā kroga ēka tika pamatīgi nolaista un 1990.-to gadu sākumā, kad Freimaņu ģimene atgūst savu īpašumu, daļa kroga ēkas ir sabrukšanas stāvoklī.
TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS
Bumbuļu krogs ir tipisks lielceļa krogs, kas atrodas vietā, kur Rīgas – Neretas – Ilūkstes lielceļš krustojas ar divas tuvējās muižas savienojošu mazākas nozīmes ceļu.
Kroga mūra ēka datējama ar 19. gadsimta vidu vai I pusi. Krogs celts laukakmeņu mūra konstrukcijā, stūru izbūvei, logu un vārtu ailām izmantojot arī ķieģeļus. Sienas daļēji apmestas, apmetumu rotājot ar iespiestām tumšas krāsas akmens šķembām. Jumts divslīpju ar nošļauptiem galiem, klāts ar viļņotajām azbestcementa (šīfera) loksnēm.
Krogam bijušas divas, gareniski pievienotas stadulas, no kurām DA gala stadula sabrukusi un nojaukta. Stadulas bijušas nedaudz izvirzītas uz āru pret krogus daļu, ar ieslīpi veidotiem vārtiem ceļa pusē vieglākai iebraukšanai. Vārti stadulām bijuši arī gala fasādē. ZR gala stadula, šķiet, vismaz daļēji bijusi būvēta akmens stabos ar tēstu koka guļbaļķu pildījumu, kas kolhoza laikos nomainīts ar betona sienām.
Ēkas kroga daļā saglabājusies apvalkdūmeņa telpa (15. attēls), kas atrodas tieši pretī pagalma puses ieejas durvīm.
Blakus krogam atrodas saimniecības ēka – tēstu guļbaļķu šķūnis akmens/ķieģeļu stabos ar divslīpju jumtu (sk. 1. un 18. attēlu). Jumta segums – azbestcementa (šīfera) viļņotās loksnes.
LITERATŪRA UN AVOTI
1 K. Neimaņa 1833. gada Kurzemes karte (1864. gada izdevums). Liepājas muzeja krājums. Inv. nr. LM 7452.
2 Kröger, A. W. Kurländisches Verkehrs- Und Adreßbuch fur 1892 / 93. Herausgegeben Von A.W. Kröger. – Riga: Selbstverl. Des Hrsg., 1892. – 97.lpp. Skatīts: digar.ee
3 Teivens, A. Latvijas lauku krogi un ceļi. – Māksla: Rīga, 1995. – 90. lpp.
4 Iekšzemes ziņas. No Maz-Zalvas un apkārtnes // Baltijas Vēstnesis. – 1904. – Nr. 216. – 22. septembris. Skatīts: periodika.lv
5 Richters, A. Baltische Verkehrs- Und Adressbücher. Bd. 1, Kurland. Riga : A. Richter, 1912. – 628.sleja. Skatīts: dspace.ut.ee
6 Iekšzemes ziņas // Tēvija. – 1913. – Nr. 25. – 2. marts. Skatīts: periodika.lv
7 Pilkalnes – Pilskalnes grāmata: Starp trijām upēm gadsimteņu plūdumā / Sastād. L. Ķuzāne, L. Ozoliņa. – 2009. – 387. lpp.
8 Atvadu vārdi skolotājam // Komunisma Uzvara. – 1987. – Nr. 73. – 20. jūnijs. Skatīts: periodika.lv
9 Lauksaimnieku un citu zemes īpašnieku adresu grāmata. – Rīga: A/S “Valters un Rapa”, 1931. – 503.lpp. Skatīts: gramatas.lndb.lv
10 https://lv.wikipedia.org/wiki/Vjatlags ; http://doc.mod.gov.lv
11 Docentam Paulim Freimanim – 70 // Plēsums. – 1978. – Nr. 5. – 13. aprīlis. Skatīts: periodika.lndb.lv
12 Valdības Vēstnesis. – 1923. – Nr. 17. – 21. janvāris. Skatīts: periodika.lv ; Paziņojums // Valdības Vēstnesis. – 1929. – Nr. 107. – 15. maijs. Skatīts: periodika.lv ; Salnais, V un Maldups, A. Pagastu apraksti (pēc 1935. gada Tautas skaitīšanas materiāliem). Rīga: Valsts Statistiskā pārvalde, 1935. – 504.lpp.
13 Mēmele. Dzērumā izdomā aplaupīšanu // Zemgales Balss. – 1936. – Nr. 187. – 20. augusts. Skatīts: periodika.lv
Apraksts sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un partnerības “Kaimiņi”&Kopienu sadarbības tīkla“Sēlijas salas” (Sēlijas vēsturiskās zemes kultūras programma) atbalstu
