Bricu ezermītni 1960.gadā atklāja arheologs J.Apals. Ezermītne atradusies uz dabīgas ap 20x30m lielas salas Bricu ezera DA daļā. Arheologiem veicot ezermītnes apsekošanu konstatētas koku konstrukciju paliekas, bezripas keramikas lauskas un ap 1,5m biezs kultūrslānis. Arī ezera DA piekrastes joslā atklātas kultūrslāņa un trauku lausku paliekas, tas liecina, ka šeit varētu būt bijusi ezermītne iedzīvotāju apmetnes teritorija.
Bricu ezermītnes novietojumā un būvniecībā analoģijas meklējamas arheologu izpētītajā un rekonstruētā Āraišu ezerpilī. Tādu nocietinātu dzīvesvietu kā ezerpiļu izveide Latvijā raksturīga tikai Vidzemes augstienei un par to cēlājiem un apdzīvotājiem uzskatāmi baltu cilts – latgaļu pārstāvji. Ezermītņu pastāvēšanas posms ir bijis ap 7.-10.gs. Vēsturnieku pētījumos dominē uzskats, ka ezermītņu būvniecība saistīta ar latgaļu cilšu visai strauju iespiešanos citu cilšu (Baltijas somu) apdzīvotajās teritorijās. Rezultātā ar mazāku darba apjomu nekā pilskalna būvniecība, visai ātrā laikā varēja uzbūvēt samērā pasargātu dzīvesvietu. Bez tam, ņemot vērā senākas zināmās zemnieku tradīcijas citur Eiropā, ūdenstilpnes pārsvarā tika uzskatītas par neitrālu teritoriju un kopīpašumu. Tādējādi var pieņemt, ka latgaļiem ienākot svešās teritorijā bija izdevīgāk būvēt nocietinātu apmetni neitrālā teritorijā, nevis karot par kādam jau piederošu zemi. Bricu ezermītne, tāpat kā pārējās ezermītnes, vēlā dzels laikmeta beigu posmā vairs netiek apdzīvota.
Izmantotā literatūra: Apals J. Klāstu mītnes Latvijas PSR teritorijā. LPSR ZAV - 1965., Nr.5., 50.-51.lpp.