Nostāstu vieta: kalns
Cieres kalns ir ZA-DR virzienā orientēta, pie pamatnes apmēram 480m gara, 60m plata dabīgi veidojusies kaupre. Neliela iežmauga kalnu itkā sadala divās daļās. Kaupres augšdaļā vērojams salīdzinoši šaurs, bet pagars, 80x25m liels plakums. Nosaukums “Cieres kalns” pēc vietējo iedzīvotāju stāstītā cēlies no tā, ka senos laikos tā bijusi [Jaunpiebalgas muižas] kungu pastaigas vieta – “kungi tur cierēja” (no vācu spazieren : pastaigāties – V.G.).[1]
Kaupres DR daļas pats tālākais gals sarakāts ar senām bedrēm, šī pacēluma daļa tiek saukta par Cepļa kalnu – tajā atradies muižas kalķu ceplis.[2]
Cieres kalna reljefā saskatīts gan pilskalns, gan viduslaiku vai jauno laiku nocietinājums. Tomēr pārliecinoši pierādījumi mākslīgi veidotam nocietinājumam nav iegūti.
***
1950.g. K.Rozītis Cieres kalnam sastādīja “Arheoloģiskā pieminekļa pasi”. Viņš raksta: “Apcietinātā senvieta ieņem garākas, šauras kalna rozas austrumgalu, augstums pār apkārtējām pļavām 10m. (...) Kritums N malā ļoti stāvs, gandrīz vertikāls, mākslīgi darināts, S malā un abos galos noarts lēzenāks, bet tomēr vēl parastā pilskalnu stāvumā. Novietne pilskalnam īsti raksturīga. Aiz dabiskas, mākslīgi padziļinātas graviņas W virzienā turpinās kalna roza ap 250m garumā, 30–40m platumā, itkā norobežota priekšpils vieta, ar ļoti stāviem kritumiem (..). Abu kalnu līdzenie plakumi līdz šim tikuši arti, tagad atmatā. Cepļa kalna S mala un kumpais vidus apauguši ar mežu, caur kuru iet pastaigas celiņš. (…)
Visai vietai ir mākslīgu darinājumu raksturs, un pēc vietējās tradīcijas to uzbēruši cepurēm karavīri senajos “zviedru karu” laikos. Pilskalna nosaukums nav uzglabājies un neviens nezin, kāds bijis vietas senākais nosaukums.
Raksturīgi, ka Cieres kalna plakumā spēcīga melnzemes kārta, kāda dabiskos uzkalnos nemēdz būt, sevišķi noartās S malas nogāzē. Tāda pat melnzeme Cepļa kalna līdzenajā N daļā. Taču podu lausku vai citu senmantu fragmentu neizdevās atrast.
Vieta uz pilskalna pazīmēm vēl tālāk pētāma un pagaidām pieskaitāma nenoteikta vēsturiska perioda apcietinātām senvietām. Būtu dabīgi, ka vēsturiskajā Jaunpiebalgas centrā atrastos kāds lielāks pilskalns.”[3]
***
1969.g. Jaunpiebalgu apmeklēja un tās senvietas apskatīja Lejasciema novadpētnieks Jānis Kučers. 1987.g. 5.martā viņš pēc atmiņas aprakstījis toreiz redzēto:
“No šosejas sākas garš, šaurs uzkalns, kas apaudzis ar priežu mežu. Tas ir Cieres kalns, kas minēts kā pilskalns un aizsargāts no postīšanas. Kalnam pa muguru iet uzbērts valnis, kas izskatās pēc skaustes, aiz kuras stāv lielgabali.
Kur tik šaurā vietā varēja uzcelt pili? Ir vairākas terases, vaļņi un grāvji. Cieres kalna vienā pusē līdzens lauks gandrīz līdz baznīcai. Otrā pusē ir purvs ar krūmiem un jauniem bērziņiem. Izrakts purvā grāvis 1m dziļš. Grāvja dibenā var redzēt šķērsām trīs kokus blakus, kas izskatās kā laipas. Pēc kūdras biezuma spriežot, pirms 1000 gadiem te staigājuši cilvēki, jo vieta ir bijusi slapja, ka vajadzējis likt laipas.
Purva malā ir divi mazi pauguriņi, viens augstāks, otrs – tālākais – zemāks, tā ap metri 6–7 augsts. Abi pauguri bijuši apauguši ap 100 gadu vecām priedēm, kas gadus 5 atpakaļ nocirstas. Abu kalniņu apakšmalā vērojama kāple, kas varēja rasties no ūdens, kas skalojās pret pauguriņiem. Jāņem vērā, ka pie kalniņiem ir purvs, zemāk tas nav bijis purvs, bet tanī ir uzstādināts ūdens un izveidojies ezers aizsardzībai Cieres kalnam no vienas puses.
Eju uz otru paugurīti. Uzkalniņš purva vidū un senāk ezera vidū ir asāku galotni. Tad es vēroju, ka kalniņam apkārt riņķveidīgi uz augšu iet rakts ceļš, tagad ap 2m plats, nav krasi izteiktām malām, jo ar laiku ir pabrucis, bet tomēr skaidri var redzēt, ka ceļš ved uz kalniņa galotni. Un sākas no purva vidus puses. Kāpju pa šo ceļu uz augšu. Kalniņam mežs ir nozāģēts, bet pašā augšā ir palicis garāks priedes stumbrs. Kalna galā ir prāvi laukakmeņi, ap 0,5t smagi. Liekas, ka sagāzti čupā. Vienā vietā ir zemes čupa, kurā arī bijusi ieaugusi priede. Kā laukakmeņi te ir radušies, jo visā apkārtnē ap Cieres kalnu nav neviena akmeņa? Tie ir vesti pa taisīto ceļu uz kalniņa galu. Bet kādai vajadzībai? Vai kāds kaps tur ir? Akmens krāvuma senkapiem ir salikti akmeņi cieši viens pie otra cilvēka galvas lielumā. Pagaidām uz šo jautājumu nevar atbildēt. Bet dīvaini tas ir.
Tad vēl: viss lauks no Cieres kalna līdz baznīcai ir noblīvēts ar oļiem, granti un akmeņiem kā klons. Apstrādāt to nevar, arī zāle tur vāji aug. Kā tas bruģis tur cēlies?”[4]
***
1985.g. Cieres kalnu apsekoja Cēsu rajona Kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore G.Toropina. Viņa raksta: “Nosaukums “pilskalns” tautā nav populārs. (…) Savdabīgā nocietinājumu sistēma, ko atzīmē J.Kučers, ir līdz 8m dziļa grava, kas stiepjas gar kalna R malu. Abas gravas nogāzes ir vienādi augstas, ļoti stāvas, tomēr neliekas, ka būtu mākslīgi apdarinātas. (…) Kultūrslāni konstatēt nevarējām.
Albertīne Šahums no “Silzemjiem” (89 g.v., dzīvo te kopš 1934.g.) stāstīja, ka kalna A pakājē esot veca kapsēta, pati viņa tur redzējusi cilvēku kaulus, bet iepretim kapsētai Cieres kalnā bijusi Zvana egle.[1]
Jāņa Kučera atmiņās aprakstītos uzkalniņus purvā uz A no Cieres kalna patiešām var atrast – tie labi redzami arī LIDAR virsmas skanējumā. Tomēr, lai arī Jaunpiebalgas novadpētnieki 20.gs. pirmajās desmitgadēs vairākas reizes centušies šajos pacēlumos uziet lejasciemieša redzētos akmeņu krāvumus, meklējumi nav sekmējušies ar rezultātiem.
Nav arī skaidrs, cik ticams ir A.Šahumas stāstījums par redzētajiem cilvēku kauliem un Zvana egli. Pirmkārt, viņa ir vienīgais teicējs, kas min Zvana egli Cieres kalnā. Jaunpiebalgas pagastā turpretī ir labi zināma Vecviekšeļu viduslaiku kapsēta ar Zvanu priedi. Iespējams, notikusi tradīcijas pārnese. Un otrkārt, lai arī netālu no Cieres kalna patiešām atrodas jauno laiku (16.–17.gs.) apbedījumi – blakus Jaunpiebalgas senākās baznīcas vietai lielceļa malā (uz ZR no Cieres kalna) atradusies kapsēta, tomēr tā meklējama kalna R nevis A pusē. Tāpat arī nevarētu būt, ka kauli mētātos zemes virskārtā, ja vien kāds tos nebūtu izracis. Kapsēta pie baznīcas bija likumīga apbedījumu vieta un mirušie tajā nevarētu būt ierakti sekli, kā tas reizēm steigā gadījies, apglabājot aizgājējus baznīcas un valsts varas neatzītos kapulaukos, kādi Vidzemē bija sastopami vēl 18.gs. I pusē.
Teksts: Valters Grīviņš, Edgars Žīgurs
Literatūra un piezīmes
1 NKMP PDC arhīvs, mape "Jaunpiebalgas viduslaiku kapsēta ar bij. Zvanu priedi Cieres kalnā. Cēsu raj. Jaunpiebalgas pag." Arheoloģijas pieminekļa "Cieres kalns - pilskalns" apraksts. Sast. G.Toropina, 1986.g. 31.janvārī.
2 NKMP PDC arhīvs, mape "Jaunpiebalgas viduslaiku kapsēta ar bij. Zvanu priedi Cieres kalnā. Cēsu raj. Jaunpiebalgas pag." Arheoloģiskā pieminekļa "Cieres kalns " pase. Sast. K.Rozīts, 1950.g. 15.jūlijā.
3 Šis K.Rozīša pieņēmums izrādījās pareizs – 1985.g. G.Toropina, iegūstot ziņas no vietējā novadpētnieka J.Ošiņa, pie Jaunpiebalgas Tīrumviekšelēm atklāja nelielu pilskalnu ar divām apmetnēm jeb priekšpilīm.
4 J.Kučera ziņas. Izraksts no Gulbenes VKPI arhīva materiāliem.
