Mantas, arī Mantu kalniņš
G.Skutāna Piebalgas mutvārdu mantojuma vākums (2014.–2016.).
Atrodas asā līkumā uz Jaunpiebalgas–Vecpiebalgas lielceļa (P33), starp Brektiem un Augstlīčiem.
Kalniņu vietējie uzrāda kā ceļa kreisajā, tā arī labajā pusē. PSRS armijas Ģenerālštaba 1: 10 000 topogrāfiskajās kartēs kalniņš fiksēts ar atzīmi 240,4.
Piebalgā populārs vietvārds un vieta, kur pēc nostāstiem ticis aplaupīts Pētera I sūtnis (versijās arī pats Pēteris I).
Kalniņa augstākā daļa atrodas lielceļa ziemeļu pusē, kuru Brektos par īsto Mantas kalniņu uzdeva Aina Lāce, kas dzimusi Jaunpiebalgas Timšsilā. Savukārt, no dzimšanas vietējā Gunta Papēde, Augstlīčos, uzdeva viņā pusē esošo kalniņa mazāko stūri. Starp vietējiem veļķēniešiem un citiem tuvējiem ilgdzīvotājiem tomēr stabilāka ir ceļa kreisās, dienvidu puses versija. Esmu dzrdējis sakām - pēc jaunā ceļa būves tad nu tas Mantas kalniņš ir pavisam norakts. Šāda situācija vairāk atbilst pauguram lielceļa dienvidus pusē.
Aina Lāce atstāstīja arī no vietējiem dzirdētu nostāstu: Kalniņā ir apgāzies žīdam vezums, visas mantas izbirušas pa grāvi. No tā arī cēlies Mantas kalniņa nosaukums.
Kā redzams, Mantas kalniņam apkārtējās mājās dzīvojošie vecie ļaudis, tagad vairs neko nezina par sūtņa Vozņicina aplaupīšanu, kas savulaik plaši aprakstīta literatūrā. Par šo aplaupīšanu, kas esot minēta arī kādā baznīcas grāmatā, jau 1908.gadā rakstīja Jaunpiebalgas mācītājs Jēkabs Ozoliņš.
Un, patiesais, vēsturiskais stāsts ir tāds:
Brektu māju kalps Dāvids no Andž-Viekšeļēm (Jaunpiebalgā) kā šķūtnieks vedis mantas krievu sūtnim Vozņicinam, taču vājā zirga dēļ ticis stipri pērts, bet zirgs pātagots. Izmantojot gadījumu, viņš nogriezis zirgu no ceļa, izjūdzis un aizjājis prom. Pamestajos ratos esošās mantas vietējie zemnieki piesavinājušies, taču lielākā daļa no tām vēlāk dabūta atpakaļ. Zviedri minēto kalpu Andžu, Brektu māju saimnieku un citus Rīgā tiesājuši un pakāruši, cerot mīkstināt krievu izvirzītās pretenzijas. Tomēr kā viens no Ziemeļu kara iemesliem vēlāk tika minēts arī šis incidents, kurš notika pēc 1700.gada 23.maija. Dāvids no Andž-Viekšeļēm ir vēl tagad labi zināms sencis un nostāstu varonis Viekšeļu pēcteču vidū, esmu plašāk intervējis māju samnieku I.Baldzēnu. Lai arī stāsti ir apauguši ar vēlākiem uzslāņojumiem, katrā ziņā tas ir oriģināls nostāstu materiāls Piebalgas kultūrvēsturē.
Nav gan pārliecības, ka sūtņa ratu pamešana būtu notikusi tieši Mantas kalniņā. Ļoti iespējams, šis, Piebalgas pusē norisinājies atgadījums, pārklājas ar kādu senāku tradīciju, kas varētu būt saistīta ar senlietu atradumiem kalniņā (senkapu vai viduslaiku kapsētas vieta?).
Skati pagātnē: gabaliņš no "Ziemeļu kara" laika. Sakopojis J.Ozoliņš, Rīgā: RLB, 1908. 21.lpp.
G.Skutāna Piebalgas mutvārdu mantojuma vākums (2014.–2016.).
