Muiža
Atšķirībā no daudzām citām muižām Latvijā, Vaidavas muiža jeb Vaidavmuiža nav ne cietusi kara laikā, ne nodedzināta revolūcijā. Vairākas muižas ēkas gan laika gaitā, domājams, nolaidības un bezsaimnieciskuma dēļ, sabrukušas. Ar visu to, atlikušais, lielajos kokos ieslēpušais, ar skatu uz Vaidavas ezeru veidotais 19. gs. ēku komplekss ir vizuāli pievilcīgs un arhitektoniski interesants.
Kungu māja
Muižas dzīvojamā (kungu) māja ir klasicisma stilā, domājams, 19.gs. I pusē būvēta gara vienstāva koka celtne ar augstu jumtu. Dienvidaustrumu fasādē tai ir izvirzīta piebūve – portiks ar sešām kolonnām, kuras balsta lēzenu trīsstūrveida frontonu. To rotā pusaploces logs, kuru sīkās rūtīs sadala radiālas līstītes. Portika gali tāpat bijuši stikloti sīkām rūtīm, taču no šī rūtojuma nekas nav palicis. 1986.g. vēl bija redzami rāmju fragmenti[1].
Ēkas saules pusē logiem ir slēģi, kas karstā laikā pasargāja no saules stariem – tomēr tajos slīpi iestrādātie dēlīši ļāva pieticīgai gaismai iekļūt telpās.
Klasicisma stilā veidotas iekšdurvju vērtnes – pilastri – uz augstas pamatnes, starp tiem divi dažāda lieluma rombi. Nelielus izvirzījumus sienas plaknē (pilastrus) var atrast arī ZA fasādē, kur tie sadala sienas vidusdaļu. To stāvus rotā jau parādes durvīs izmantotais rotājuma elements – rombi, bet pamatnē iegrieztas kanelūras jeb gropes.
Būve cietusi krievpadomju okupācijas laikā, to pielāgojot kolhoza "Baltija" kluba vajadzībām 20. gs. 50-to gadu sākumā, kad tika izgāzta viena no iekšsienām, iegūstot plašāku telpu. Sekas tam, 1986.g. rakstīja toreizējais Valmieras rajona pieminekļu inspektors J.Kalnačs[1], ir bīstami ielīkušie griesti. Arī šobrīd (2020.g. pavasarī) Vaidavas muižas kungu māja ir visai paplukusi, tā gan ir daļēji apdzīvota, taču ēkai nav juridiska īpašnieka, kas nekādi nepalīdz tās saglabāšanā...
Klēts
Otra ievērojamākā Vaidavas muižas kompleksa ēka ir mūra klēts, kas atrodas Valmieras–Rīgas šosejas – Vaidavas ceļa labajā pusē. Tā ir iespaidīga ēka ar stāvu jumtu, izbūvētiem bēniņiem un septiņu arku arādi. Klēts durvis apšūtas ar romba veidā klātiem dēļiem. 1986.gadā korē vēl atradās sens vējrādītājs, kuram bija gan debespušu apzīmējumi (N, O, S, W), gan divastains karogs un galā dzelkšņains bumbulis. Tagad (2020.g.) korē palicis tikai vējrādītāja stiprinājums... Pirms pelēkajiem cementa dakstiņiem klēts jumtu klājuši holandiešu sarkanā māla dakstiņi. Daļa no tiem tika pārvietoti uz vienu no interesantākajām kompleksa daļām – tornim līdzīgo celtni (siernīcu), kas atrodas blakus kūtīm.
Siernīca
Torņveida celtnes pirmais stāvs būvēts no laukakmeņiem, otrais – no ķieģeļiem. J.Kalnačs raksta: "Lai iedomātos šīs ēkas sākotnējo izskatu, tā uzmanīgi jāaplūko un domās jānovāc sānos piebūvētie šķūnīši, jānoņem divslīpju kārniņu jumta segums, kas apslēpj kādreizējo četrslīpju jumtu ar nošļauptiem jumtu galiem, ko sedza skaidas, tad jāizsit 12 aizmūrētie logi (pa trīs katrā pusē), kā arī nobeigumā atjaunojams pirmā stāva durvju ailes arkveidīgais pārsegums un sienu apmetums. Tad visā pilnībā atklāsies reti kur saglabājusies muižas saimniecības ēka – siernīca."[1]
Mūra sēta
1987. g. tika uzsākta muižas kompleksa mūra sētas atjaunošana, bet nav pabeigta. Darbi padarīti galvenokārt ceļa pusē. Visizteiksmīgākā sētas daļa, kuru īpaši izceļ no diviem ķieģeļu stabiem veidoti vārti, meklējama muižas ezera pusē, pie torņveida celtnes.
Citas celtnes
Vaidavas muižas kompleksā vēl ietilpst pārbūvēta kalpu māja, kūtis, kāda sabrukusi celtne ezera malā un, domājams, neliela klēts krasta augšpusē.
Ziņas
Bijušie īpašnieki
Sākotnēji muiža bijusi kā atsevišķs lēnis, kura senākais zināmais īpašnieks ir Hanss Paistels, no kura, kopā ar citiem īpašumiem to bija ieguvuši brāļi Hanss un Dītrihs Rozeni, Otto dēli, kuri 1468. gadā Vaidavu pārdeva Jaunkalpenes un Ķieģeļu īpašniekam Ēvoldam Patkulam.
1738. gadā Vaidavas muižu līdz ar Ķieģeļmuižu un citiem īpašumiem iegūst Rīgas rātskungs Dītrihs fon Cimmermanis.
1740.g., D. Cimmermanim mirstot, Podzēni, Vaidavas un Veļķu muiža paliek viņa, fon Albedilam precētai, meitai Margaretai, no kuras Podzēnus un Vaidavu manto viņas otrās laulības dēli Pēteris un Johans Belingshauzeni.
1778. gadā Vaidava tiek atdalīta no Ķieģeļmuižas, kad brāļi Belingshauzeni Podzemus un Vaidavu, kā arī Veļķu muižu pārdod pukvedim, vēlākam landrātam fon Bokam (Beck vai Bock), kas jau 1783. gadā par 20,000 Alberta dālderiem pārdod Vaidavu, līdz ar no Veļķu muižas piepirktu zemi, Zvirgzdu krogu un dzirnavām, Rīgas [Lielās ģildes?] vecākajam Eberhardam Vēvelim fon der Krīgeram. Pēdējais 1789. gadā pārdod Vaidavu par 30,000 valsts dālderiem asesoram Fridriham fon Albedilam (Albedyl), kas to 1803. gadā par 38,000 Alberta dālderiem atdod savam dēlam, zemes tiesas asesoram Francim Magnusam fon Albedilam. Kā Franča ķīla muiža 1815. gadā pāriet apriņķa tiesas sekretāra Kārļa Šūmaņa rokās, no kā 1830. gadā to par 28,000 rubļiem sudrabā pārņem Matiass Vilhelms fon Hībenets (Hübbenet), kas 1836. gadā muižu par 27,000 rubļiem sudrabā pārdod gvardes kapitānam Kārlim fon Zīversam. Pēdējais tai pašā gadā muižu par 27,000 rubļiem sudrabā ieķīlā Rīgas Lielās ģildes vecākajam Kārlim Helmsingam (Halmstagam?), kas 1840. gadā par to pašu cenu Vaidavas muižu pārdod Johanam Reinholdam Šmitam. No pēdējā 1842. gadā Kārlis fon Zīverss Vaidavu izpērk, ieķīlājot to 1851. gadā Dr. med. Leonam Teodoram Rolandam. Bet jau 1853. gadā Zīverss muižu atņem atkal atpakaļ, pārdodot to tai pašā gadā par 30,000 rubļiem sudrabā bijušajam mācītājam Ādolfam fon Albanus. Pēdējā mantinieki 1863. gadā pārdod muižu par 48,000 rubļiem sudrabā ritmeistaram Gregoram fon Halmersenam, kas, savukārt, pārdod 198 dālderus zemnieku zemes par 25,982 rubļiem sudrabā un 1875. gadā pašu Vaidavas muižu par 22,000 rubļiem Vilhelmam Treijam. 1890. gadā Vaidavmuižu nopērk R. fon Fegezaks. Viņu pēcnācēji muižu izmantoja kā vasaras mītni.[2]
Literatūra
1 Kalnačs, Jānis. Vaidavas muiža – arhitektūras piemineklis. – Liesma (Valmiera), Nr.103 (02.07.1986).
2 Enzeliņš, Hermanis. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē. – Apvārsnis, 2018.
3 Dunsdorfs, Edgars. Der große schwedische Kataster in Livland, 1681–1710. – Stockholm, 1974.
