Vietvārds: reljefa forma
Ala atrodas Vaidavas pilskalnam blakus esošās Pilsgravas Z nogāzē, pilskalna ZR pusē, iepretī Pilskalna avotiņam. Pēc folklorista un novadpētnieka Kārļa Bukuma ziņām Pilsala, no kuras izplūdis avots, tikusi izmantota kā balto smilšu ieguves vieta un iebrukusi 1912.g. pavasarī.
“Ieeja alā bija vairāk kā asi plata un tikpat apmēram augsta, balto smilšu ieža. Alas velva bija 18 pēdu vai 3 asis augsta. Plata 15 pēdu, bet dziļumā 30 pēdu vai 5 asis līdz dibena pīlāram. Aiz pīlāra alas dibins sagāja šaurumā... Ala sastāvēja no cietas stikla smilts ieža, kas no velves atdaloties, nokrītot, sabirza. Smiltis saulē mirdzēja kā sudraba pārsliņas. Lejā uz alu pēc baltām smiltīm brauca pat ar zirgiem. Smiltis izlietoja koka trauku beršanai. Alas dibenā atradās tāds pats balta ieža pīlārs un ap to auksts dzidris avots, kas alas sānos izlauzās uz āru un ieplūda ārpuses avotā un no turienes tālāk ezerā. Ir kāds nostāsts, ka kāds alas avotā ielaidis pīli, kas pēc neilga laika izpeldējusi ezerā. Cits nostāsts, ka līdakai kaklā, aiz žaunām piesiets zvaniņš un [tā] ielaista alas avotā. Līdaka vēlāk izzvejota ezerā.”[1]
Zelmārs Lancmanis 1923. gada “Jaunāko Ziņu” 101. numurā pēc sabrukušās alas apmeklējuma raksta: “Apskatam vispirms krāšņo Rubenes krastu alu. Alas ieeja ir ap asi augsta, bet iekšā, kur iebrukusi dibena siena ap 3 asis augsta, dziļums 5 asis. Pēc skolotāja Mežuļa kunga ziņām, griesti iebrukuši 1912. g. pavasarī. Katru pavasari brūkot tāļāk. Bij redzamas dažas vēl zaļās 1922. g. pavasarī iegāzušās egles. Iebrukums dibenā bij ap 3 asis rādiusā.”[2]
Arī Pilskalna alas otrs nosaukums - Velna ala - nāk no K.Bukuma materiāliem:
“Teika stāsta, ka Vaidavas ezera krastā, kur atrodas senču pilskalns Mitemna, sāktas būvēt Cēsis, bet, ko pa dienu uzbūvējuši to velns pa nakti sagāzis, tādēļ nodomu atmetuši un sākuši būvet tur, kur tagad viņas atrodas. Domāju, ka tas būs stāvējis sakarā ar māņticību, jo pilei pretī, otrpus gravas, atrodas liela un dziļa ala par pils un arī velna alu saukta. Toreizējie, alu būs iedomājušies par velnu mājokli un tādēļ pārcēla būvēšanu. Bet kas gan būs bijuši šie piļu un baznīcu gāzeji, “velni”, ja ne paši mūsu senči, kuri paredzēja, kāda nelaime slēpsies šajos mūros priekš tautas. Bet kad sāka pašus gāzējus iemūrēt kā mūra turētājus, lai nemaitātu dzīvību, atturējās no mūru gāšanas, lai nāk, kas nākdams.”[3]
Sufozijas procesiem turpinoties, 2000. gadu sākumā Pilsala atkal atvērās, jaunai ieejai izveidojoties netālu no vecās, neliela baltā smilšakmens atseguma vietā.
Literatūra
1 Valmieras novada teikas. Valmiera. 1999, 296. lpp.
2 la.lv
3 LFK, 23, 4 Vlm/ Vlm Vaidava (“Cēsis”)
Teicējs:
Trēziņš Ēvalds (dzimis 1915.g.), dzīvoja Trēziņos
Vācējs:
Gints Skutāns
Laiks:
1990.gada sākumā
Avots:
G.Skutāna mutvārdu mantojuma vākums (1987.-1993.gads).
