Krogs
ATRAŠANĀS VIETA
Smeceres krogs atrodas Madonas novada Mārcienas pagastā (1940.g. Madonas apriņķa Lazdonas pagastā), senā Bērzaunes – Cesvaines ceļa, mūsdienu autoceļa P37 (Pļaviņas (Gostiņi) – Madona – Gulbene) kreisajā malā, vietā, kur ceļš šķērso Austronas upi. Koordinātas: 56.82022 26.14901.
MŪSDIENU STĀVOKLIS
Mūsdienās ēka ir apvidū labi zināms viesu nams “Smeceres krogs”. Ēka uzturēta, labā tehniskā stāvoklī.
ZIŅAS
Smeceres krogs piederējis Lazdonas muižai. Ar nosaukumu Smecerīša krogs (Schmetzerith krogh) tas savā tagadējā atrašanās vietā – ceļa kreisajā malā tūlīt aiz Auckstume uppe – iezīmēts ap 1700. gadu sastādītajā Bērzaunes–Cesvaines ceļa kartē (2.attēls).[1]
L.A.Mellīna 1792. gadā sastādītajā Cēsu apriņķa kartē Smeceres krogs nav norādīts. 1839. gada Rikera Vidzemes speciālkartē (3. attēls)[2] krogs iezīmēts un nosaukts kā “Smatzer”. Krogu redzam attēlotu virknē vēlāk izdotajās Krievijas un Vācijas impērijas, Latvijas Republikas un PSRS militāri topogrāfiskajās kartēs.[3] Atzīmējams, ka nosaukums “Smeceres krogs” šajās kartēs saglabājas līdz pat 20.gs. II pusei.
Ziņas par Smeceres kroga vēsturi, galveno uzsvaru liekot uz 1905. gada revolūcijas notikumiem, apkopojuši un Madonas rajona laikrakstā “Stars” 1987. gadā publicējuši Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja zinātniskie līdzstrādnieki I. Zvirgzdiņš un B. Podiņš. Viņi raksta:
“ (..) Gribas atzīmēt divus notikumus, kas saistīti ar 1905.-1907. gada revolūciju. Vispirms tas, ko 1906. gada 28. augustā aprakstīja avīze “Mūsu Laiki”: “(...) Viens no pēdējiem mūsu apkārtnē ir uzbrukums Lazdonas Smeceres krogam. 20. Augusta vakarā kādi 10 apbruņojušies vīri ielenkuši minēto krogu. Divi iegājuši iekšā, citi palikuši ārā. Krogā pašlaik žūpojuši vairāki plaši pazīstami krogus brāļi. Uzbrucēju uzsaukuši: “Rokas uz augšu!” un atprasījuši naudu no krodzinieka un krogus brāļiem. Pēc tam dūšīgākie no krogus brāļiem tikuši piespiesti sadauzīt visas dzērienu pudeles. Kad šis darbs bijis pabeigts, tad uzbrucēji sapipkojuši krodzinieku un žūpiniekus, pēdējos padzīdami uz mājām. Pēc tam uzbrucēji pazuduši mežā.”
Avīze “Latvija” atzīmēja,ka pēc šī notikuma krogs kādu laiku bijis slēgts.
Bet 1905. gada 1. decembra vakarā Smeceres krogā pulcējās grostonieši, kalsnavieši, bērzaunieši un mārcēnieši. Daļa no tiem bija piedalījusies Veckalsnavas muižas aplenkšanā, citi pienāca klāt no jauna. Zemnieki gatavojās uzbrukt kazaku vienībai, kas pēc Veckalsnavas atstāšanas nakšņoja Madonā. Sapulcējušos uzrunājis viens no Malienas revolucionārās kustības vadītājiem – Viktors Barbans. Viņš teicis, ka cita uzbrucēju grupa pulcējas Lazdonas skolā, kopīgiem spēkiem jau izdošoties kazakus no Madonas padzīt. Kā zināms, kazaki Madonu atstāja, uzbrucējus nesagaidījuši.
Pirms 1908. gada par kroga saimnieku un pēdējo krodzinieku muiža nozīmēja Oto Grebsteli (miris 1954. gadā).
1915. gadā, Vidzemei kļūstot par piefrontes joslu, kroga stadulās uz pagaidu dzīvi apmetās dažas bēgļu ģimenes no vācu okupētās Kurzemes.
20. gadu sākumā Smeceres krogs jau bija pārgājis bijušā nomnieka privātā īpašumā (1922.g. Smeceres krogu līdz ar 164ha zemes Latvijas Republikas agrārās reformas ietvaros piešķir Otto Grebstelam[10] – red.piez.). Drīz vien degvīna pārdošana bija jāpārtrauc. Krogā ierīkoja tā saucamo tējnīcu, kurā bija dabūjams arī alus un vārīti vēži.
Sevišķi daudz tējas ticis vārīts, kad 20. un 30. gadu ziemas un pavasara mēnešos netālu uz sliedēm piestāja slēpotāju vilciens un rīdzinieki krogā baudīja pirmo atpūtas svētdienas maltīti.
Bijušajā zemnieku stadulā savus pajūgus novietoja nakšņojošie Rīgas braucēji, sīktirgotāji un citi ceļinieki. Savukārt kungu stadulu īpašnieks pielāgoja lauksaimniecības vajadzībām, jo ienākumi no tirgošanās nebija lieli.
(...) Tēvijas kara (II pasaules karš - red.piez.) laikā nodega visas saimniecības ēkas, kas bija pie Smeceres kroga. Vēlāk tās vairs netika atjaunotas. Pašam krogam bija nedaudz postītas jumta konstrukcijas, kuras salaboja. Pēckara gados uzlika arī jaunu skaidu jumtu šķembu sacaurumotā vietā.
Bet 60. gadu vidū pienāca Smeceres kroga kino “zvaigžņu stunda”. Šeit uzņēma aktierfilmas “Mērnieku laiki” kadrus. Režisors vestēnietis Voldemārs Pūce izraudzījās šo krogu epizodes filmēšanai, kurā čangalieši sagaida mērniekus.
Gadiem ejot, kroga jumts pakāpeniski bojājās. Vissliktākais tas bija virs bijušās zemnieku stadulas. 1982. gadā kolhoza “Zelta druva” celtnieki šeit nomainīja jumta konstrukcijas un par jaunu tās noklāja ar skaidām. Tomēr saremontētā ēkas daļa turpmāk netika izmantota.
1984. gadā viss Smeceres krogs pārgāja kolhoza īpašumā, bet vairs netika apdzīvots. Ēku strauji izdemulēja. Par tālāko kroga likteni, kas ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis, jaunajiem īpašniekiem nebija nekādu rūpju.
Vienaldzības ledus sakustējās tikai šā gada 28. martā, kad iebruka jumts virs bijušās kunga stadulas.
Un iznāca tā, ka “Stara” 31. marta numurā pieminekļu pazīšanas konkursā publicētais Smeceres kroga attēls vairs neatspoguļoja patieso ēkas izskatu. 7. aprīlī viss vecais kroga jumts jau bija nojaukts. (...) Kolhoza “Zelta druva” priekšsēdētājs J. Naglis sola, ka līdz šā gada novembrim kroga jumts tiks pilnībā atjaunots. Sekojoši tā vidusdaļā iebūvēs dzīvokļus kolhozniekiem, jo ēkai, neapšaubāmi, jābūt apdzīvotai.
Pagaidām atklāts ir jautājums par abu bijušo stadulu izmantojumu, kuras kopā veido divas trešdaļas kroga platības.”[4]
1980.-to gadu beigās un 1990.-to gadu sākumā, PSRS sabrukuma un Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas gados kolhozi un dažādas LPSR saimnieciskās iestādes pārtop paju sabiedrībās, kooperatīvos un agrofirmās. Madonas rajona agrorūpnieciskas apvienības starpsaimniecību lauksaimniecības produktu pārstrādes uzņēmums “Arona” kļūst par agrofirmu “Arona”, kura Smeceres krogā ierīko picēriju. Madonas rajona laikraksts “Stars” 1992.g. 2.maijā rakstīja:
“Kurš gan no madoniešiem, un ne tikai madoniešiem, bet arī visiem tiem, kas braukuši pa Pļaviņu ceļu, nezina Smeceres krogu. Gadu desmitiem no mūra milzeņa uz apkārtni dvesusi vientulība un pamestība.
Nu Smecerkroga vēsturē iesākusies jauna lappuse. Pagājušās nedēļas vidū te atvēra picēriju. Ar ko tur var pamieloties ceļinieks, par to informācija reklāmās, kuras pareizību aicināti pārbaudīt visi ieinteresētie. Ir informācija, ka jau pirmajās dienās tādu nav trūcis un picērija apkalpošanai paredzētais personāls izrādījies skaitliski par mazu, lai sekmīgi varētu apmierināt klientu prasības.
Bet pagaidām taču apgūta tikai trešā daļa no lielās ēkas. Nākotnes nodomi aroniešiem, protams, visa nama garumā un plāni līdz gada beigām apdzīvot visu māju, līdz pēdējam kaktiņam. (...)”[5]
Saimniekošana, šķiet, tomēr lāgā nevedas kā iecerēts un ap 1993. gadu “Arona” Smeceres krogu pārdod Andrim Dzenovskim un Edgaram Šķēlem.[6]
Interesantas ziņas par krogu, tā iekārtojumu un krodziniekiem savulaik pierakstītas, intervējot pēdējā Smeceres krodzinieka Grebsteļa meitu(?) Elizabeti Grebsteli (intervijas laiks nav zināms, materiāls Madonas muzejā nonācis 1974.g.):
“Kad īsti Smeceres krogs celts, stāstītāja neatceras, nav arī izdevies nosakaidrot, kaut gan esam mēģinājuši to darīt. Uzglabājušās atmiņas, ka krogs vecs. Pirmais krogs nav bijis tagadējā vietā, bet atradies viņpus ceļa. Arī tā būve bijusi citāda – ar manteļskursteni vidū. Arī tagadējā vietā, lielajā mūra krogā agrāk bijis manteļskurstenis, kas tagad pārbūvēts.
No krodziniekiem, par kuriem uzglabājušās atmiņas, minam Auziņš, Bermanskis, Cīrulis un Pommers (no Lazdonas Dinķeniem). Īsu laiku par krodziniekiem bijis Kraupis, arī Kitners. Pēdējais krodzinieks bija Grebstelis, kurš mira 1954.g.
Kad vēl nebija uzbūvēts Gulbenes–Pļaviņu dzelzceļš (Šaursliežu dzelzceļa līniju Pļaviņas—Valka (Stukmaņi—Valka) atklāja 1903. gada 15. augustā – red.piez.), Smeceres krogam bija liela nozīme un tanī arvien valdīja rosība. Satiksme notika ar zirgiem un Smeceres krogs bija piestātne. Kroga stadula un laukums otrpus ceļam līdz tagadējai dzelzceļa līnijai bija pilns ar pajūgiem. Tie bija ceļinieki – zemnieki, kas veda uz Rīgu pārdot linus un c. Parasti ceļinieki nebrauca pa vienam, bet kopā, 10-20 vezumu garās rindās. Mēdza teikt: “Ar siļķes galu Rīgu izbraukājuši.”
Krogam divas stadulas: vienā galā (uz Madonas pusi) vācu stadula, otrā galā zemnieku stadula. Krogus telpās viena pretī otram atradās durvis, kas savienoja visas telpas un arī stadulas, tā, ka no vienas stadulas taisnā līnijā varēja aiziet uz otru.
Blakus vācu stadulai atradās biljarda istaba, kurā atradās biljarda galds. Aiz tās uz sētas pusi gastistaba – vāciem. Naktsmītne bija par brīvu, par tēju un ēdieniem bija jāmaksā. Grebstelis krogu rentēja no Lazdonas muižas īpašnieka Šmita. Rente bija 200 rbļ. gadā. Krogam klāt bija 27ha zemes un Plātos bija liekšas pļavas. Krogā noturēja “deramās” dienas ap februāri un martu. Jurģos visi pārbrauca uz jaunajām dzīves vietām. Parasti sēdēja pie saviem galdiņiem un iedzēra, vienkopus negāja.
Šņabi pārdeva mēriņiem. Šņaba stops maksāja 10 kapeikas.
“Kad agrāk par 10 kapeikām
Bij vesels šņabja stops,
Tad varēja tā piesūkties
Kā viens bišu strops
Tad bija labi, tad bija jauki,
Tad bija tā kā debesīs.”
Ir uzglabājušās arī šādas rindas:
Trule vilka, Druķis gāja
Smecerīte gavilēja.
(Trules un Druķi – kaimiņu mājas. Abi saimnieki bieži mīlējuši iegriezties Smeceres krogā.)
Smeceres krogam tuvākie kaimiņu krogi: Aronas krogs – Mārcienas pag., Briedītis – Lazdonas pag., Leivērkrogs – Madonā (Biržos) un Kujmuižas krogs – Lazdonas pag.
Ziņas sniedza Grebstele Elizabete, dz. 1886.g. Jaunlazdonas c.pad. Smeceres krogā, l/a “Jāņa Raiņa v.n.”
Pierakstīja J.Vogins.”[7]
TIPOLOĢIJA UN ARHITEKTONISKAIS RAKSTUROJUMS
Pieminekļu valdes līdzstrādnieks Arveds Dzirkalis 1928. gadā sastādītā Arhitektūras pieminekļa apraksta lapā norāda, ka ēka tiek pielietota kā krogs. Kad tā darināta – to “neviens neatceras, bet vecie ļaudis rēķina uz 300 g”. Domājams gan, ka krogus mūra ēka celta 18. gs. II pusē vai beigās iepriekšējās koka ēkas vietā līdzīgi kā daudzi citi Latvijas lielceļa krogi.
Sadaļā par pārbūvi Dzirkalis raksta: “Pārbūvēts 30 g. Atpakaļ, tagadējā īpašnieka laikā. Pārbūvēts vienīgi tā saucamais “kungu” gals, kur ierīkotas vairāk atsevišķas istabas. Pārējā t.s. “Riteru” istaba un stadulas nav pārbūvētas.”
Objekta aprakstā savukārt teikts:
“Ēka laukakmeņu. Pamati tādi pat. Zem ēkas neliels pagrabiņš, kuram ieeja ir no istabas caur lūku. Vienā stadulas galā iemūrēta virtuve un atejas vieta ar ieeju no “riteru” vai zemnieku istabas. No bijušās bufetes istabas uz kroga istabu ierīkots lodziņš. Visa krāsns un dūmvadu konstrukcija uzglabājusies vecā. No riteru istabā atrodošās maizes krāsns un plīts dūmvadi iet pa visu telpu uz galveno skursteni. Dūmvadi ir guļdūmvadi, vietām izveido mūrīšus un vietām, kur iet pāri durvīm, durvju ailu vietās pacelti augstāku un izveido durvju pārsedzi. Kroga (riteru) istabā grīda ir ķieģeļu, pārējās – dēļu, stadulās – klons. Katrā galā krogam ir pa stadulai, kuras izvirzītas uz priekšu no pārējās fasādes, tā ka iebraucamie vārti stadulā ir pagriezti pret kroga logiem. Jumta konstrukcija vienkārša. Jumts – skaidu. Griesti kroga u.c. telpās vaļējām sijām – dēļu.”[8]
Ap 1994. gadu sastādītā pieminekļa apsekošanas lapā lasām: “pašlaik ēkā notiek remonts – tiek uzlabota bijusī kafejnīca. (...) Iekštelpās redzams veco starpsienu materiāls – lieli nededzināti māla ķieģeļi. Ieliktas gluži jaunas galvenās ieejas durvis. Gala fasādē stadulas vārti aizmūrēti ar silikāta ķieģeļiem.”[6]
Kroga pārbūve 20. gadsimta beigās aprakstīta E.E. Vītolas 2020.g. aizstāvētā maģistra darbā “Vidzemes vēsturisko krogu revitalizācijas iespējas”:
“Madonas novada Smeceres krogs piedzīvojis pārbūves projektu, ko 1997. gadā izstrādājis arhitekts E. Ansulis (...) krogam projektā izbūvēts jauns jumts, bet aizmugures pusē ar perpendikulāru savienojošu daļu piebūvēts analogs apjoms, kas veidots savam laikam modernā manierē. Oriģinālais apjoms palicis praktiski neskarts – vēsturiskā kroga apjoma jaunajā jumta risinājumā vienīgais arhitekta pienesums ir jumta logi. Ēkas jaunajā projektā paredzētais un šobrīd joprojām funkcionējošais galvenais izmantošanas veids ir viesu nams un restorāns, vēsturiskajā kroga apjomā ierīkojot restorāna telpas, stadulā multifunkcionālu viesību telpu, bet jaunajā apjomā ievietojot viesu guļamtelpas. 21. gadsimta sākumā krogs ticis atkārtoti pārbūvēts un kroga apjoms jau atkal ieguvis citu veidolu.”[9]
Kroga ēka tipoloģiski pieskaitāma pie lielceļa krogiem ar divām gareniski pievienotām stadulām, kur stadulas apjoms platāks par kroga telpu būvapjomu, iebrauktuves vārti ēkai pievienoti ieslīpi. Mūsdienās ēka ir pārbūvēta saglabājot arī oriģinālo būvapjomu, un veiktās pārbūves ir pārdomātas, ainavā neizceļoties pāri sākotnējam kroga būvapjomam – neskaitot atsevišķus jumta logus un būvgaldniecības izstrādājumus, krogs attāli joprojām izskatās salīdzinoši autentiski.
Aprakstu sastādīja: Valters Grīviņš, Elza Elīza Vītola
LITERATŪRA UN AVOTI
1 LVVA, 7404.f., 1.apr., 2215.l., 4.lapa.
2 Specialcharte von Livland in 6 Blättern, 1839. Skatīta: https://vesture.dodies.lv/
3 Skatītas: https://vesture.dodies.lv/
4 Podiņš, B. un Zvirgzdiņš I. Smeceres kroga vēstures stāsti // Stars. – 1987. – Nr. 47. – 18. aprīlis. Skatīts: periodika.lv
5 Vecajos mūros atgriežas dzīvība // Stars. – 1992. – Nr.32. – 2.maijs.
6 NKMP KMIC. Mape “Smeceres krogs”. Lapa ar inv. nr. 43934-2 III.
7 Intervija ar E.Grebsteli (dz. 1886.g. Smeceres krogā), pierakstīja J.Vogins. Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja krājums. Inv.nr. MNM9383:2.
8 NKMP KMIC. Mape “Smeceres krogs”. Lapa ar inv. nr. 4877-3-KM.
9 Vītola, E. E. Vidzemes vēsturisko krogu revitalizācijas iespējas. Maģistra darbs. – RTU, Arhitektūras fakultāte, 2020. – 21.lpp.
10 Galīgi piešķirtas zemes // Zemes Ierīcības Vēstnesis. – 1922. – Nr.33. – 7.aprīlis. Skatīts: periodika.lv
Apraksts sagatavots ar VKKF atbalstu.
