Vecsaimniecība
“Bormaņi” ir Kokneses pagasta vecsaimniecība, kas izveidota 1860. gadā, Kokneses privātmuižai pārdēvējot tai piederošos “Balbierus” Nr. 10.
Senākais vēlāko “Balbieru” pieminējums avotos atrodams 1682./1683. gada Lielā kadastra revīzijas aktīs, kad Kokneses pilsmuižai piederošo Apsēnu (?) pagasta (Absan Pagast) sētu vidū uzskaitīta arī četru Swerik/Swirke (mājvārda transkripcija zviedru/vācu val.) māju grupa.[1]
1691. gadā mērnieka O. Kvista sastādītajā Kokneses pilsmuižas plānā (2. attēls) kā apdzīvoti iezīmēti (attēloti ar zemniekmājas simbolu) vairs tikai divi “Svirķi” – Nr. 2 (saimnieks Jānis) un Nr. 3 (saimnieks Jurģis).[2]
18. gadsimta pirmajā pusē “Svirķiem” parādās otrs nosaukums – “Balbieri”. 1750. gada Vidzemes arklu revīzijas Kokneses muižas sadaļā lasām ierakstu “Swircke oder Balbier Ermann” (Svirķi jeb Balbieri ar saimnieku Ērmani – 3. attēls). Tobrīd Apsēnu pagastā pastāv tikai viena “Balbieru” zemnieksēta un tā pati apstrādā tikai 1/8 arkla[3]. Neapstrādātas “Balbieros” stāv 3/8 arkla. Nav ar ko apstrādāt – sētā tikai divi darba spējīgi vīrieši un divas sievietes kā arī viens darba nespējīgs vīrietis. Ir arī divi bērni – abas meitenes. No lopiem – divi zirgi, viens kumeļš un četras govis. Līdzīga situācija daudzās citās Kokneses pilsmuižai piederošās sētās un tā skaidrojama ar plašajiem postījumiem, kādus novadam atnesa Lielā Ziemeļu kara (1700–1721, Latvijas teritorijā 1700–1710) norises un tām sekojošais mēris (Kokneses draudzē mērī izmira 178 no 250 sētām un arī atlikušajās bija maz izdzīvojušo). Kopā muižā 1750. gadā 9 1/8 apstrādāti un 7 neapstrādāti arkli.[4]
Nav zināms, kā “Svirķi” ieguvuši Balbiera vārdu, taču domājams, tas saistās ar amata nosaukumu.
Par balbieri viduslaiku un agro jauno laiku Livonijā sauca bārdzini un ķirurgu. Balbiera pienākumos ietilpa bārdas skūšana (arī mirušiem), brūču un kaulu lūzumu ārstēšana, zobu raušana. Rīgas balbieru amata statūti apstiprināti 1494. gadā. Strādāja pilsētas publiskajās pirtīs. Līdz 17. gadsimtam tas bija kauna amats, taču 17. gs. balbieri tika uzņemti Mazajā ģildē.[5]
Dubultais nosaukums mājvietai vismaz oficiālos dokumentos saglabājas vēl pusgadsimtu. Vēl 1797. gada Kokneses pilsmuižas plānā iezīmēti “Swirke oder Balbier” (4. attēls). Šajā laikā “Balbieru” zeme jau atkal sadalīta divās daļās – plānā attēlotas divas sētas.[6]
19. gadsimta sākumā Svirķu vārds beidzot tiek atmests un 1811. gada dvēseļu revīzijā Kokneses pilsmuižā ierakstītas tikai divas “Balbieru” zemnieksētas (Balbehr gesinde Nr. 10, Nr. 11 – 5. attēls).[7]
1826. gada dvēseļu revīzijā, kas ir senākais masveida avots, kurā Vidzemē tiek norādīti māju iedzīvotāju uzvārdi, redzam (6. attēls), ka abos “Balbieros” dzīvo Dauges ģimenes. “Balbieros” Nr. 10 saimnieks ir Pēteris Ērmaņa dēls Dauge, bet “Balbieros” nr. 11 – Brencis Anša dēls Dauge.[8]
1858. g. dvēseļu revīzijā “Balbieros” nr. 10 ar kārtas numuru 16. reģistrēta ģimene (7. attēls), kuras galva Jēkabs Jāņa dēls Bormanis miris 1856. gadā. Kā pirmais “Balbieru” nr. 10 iedzīvotāju sarakstā ierakstīts Brencis Jura dēls Dauge (39 1/2 g.v.) – viņš tobrīd visdrīzāk arī saimnieks (1834. gada revīzijas laikā saimnieks “Balbieros” Nr. 10 ir Juris Dauge, kura vecākais dēls ir Brencis). Ģimenē ietilpst Jēkaba atraitne Annuža, Jēkaba padēls Pēteris Jāņa dēls Dauge (29 1/2 gadus vecs), viņa sieva Ieve un meita Madele, Pētera brālis Andris (Andres) Dauge (28 1/2 g.v.).
Vēl “Balbieros” nr. 10 1858. gadā dzīvo arī citas ģimenes un atsevišķi iedzīvotāji, kopā, mirušā Jēkaba Bormaņa ģimeni ieskaitot, 49 cilvēki. Daļa no tiem, iespējams, bija pusgraudnieki, citi – kalpi.[9]
1866. gada 13. jūnijā “Balbiera” saimniekam Pēterim un viņa sievai Ievai piedzimst dēls, ko nosauc tēva vārdā par Pēteri.[10]
19. gadsimta sešdesmito gadu otrajā pusē un septiņdesmitajos gados, gan pateicoties Vidzemes zemnieku likumu izmaiņām, gan jo īpaši politiskajai konjunktūrai (muižnieki vairs necerēja saglabāt klaušu saimniecību un savu lomu nospēlēja arī baumas, ka Krievijas valdība Baltijā varētu izdalīt zemniekiem zemi bez maksas vai par nelielu samaksu), strauji pieaug zemnieku māju iepirkšana par dzimtu. Vislielākais māju skaits (5995) Vidzemē tika pārdots laika posmā starp 1872. un 1875. gadu. Savas dzimtas sen apdzīvotās mājas vēlas iegūt īpašumā arī Pēteris Dauge. Parasti muižnieki prasa pircējam maksāt skaidrā naudā 10–15%, bet par pārējo pirkuma summu jādabū bankas aizdevums. Pēterim, acīmredzot, saimniekošana gājusi no rokas un viņš bijis gana taupīgs, jo spēj uzreiz samaksāt veselus 88% no “Bormaņu” izpirkuma maksas.
1879. gada 18. aprīlī Pēteris Jāņa dēls Dauge paraksta pirkšanas līgumu (8., 9. attēls) ar kuru par 2700 rubļiem sudrabā no Kokneses pilsmuižas īpašnieka Makša fon Lēvenšterna pērk 18 kadastra dālderus vērto “Bormaņu” saimniecību. 2400 rubļu pircējs samaksā līdz līguma parakstīšanai skaidrā naudā, bet 300 – uzņem kā Vidzemes muižnieku kredītbiedībā reģistrētu ķīlu.
Kādēļ “Balbieri” Nr. 10, nodalot mājvietu pārdošanai, iegūst “Bormaņu” vārdu, nav zināms. Iespējams, sākotnēji sētu bija plānojis pirkt 1856. gadā mirušais, “Balbieros” Nr. 10 dzīvojošais Jēkabs Bormanis.
Iepērkot mājas, zemnieki saņēma tās apgrūtinātas ar dažādām publiskām un privāttiesiskiem ierobežojumiem par labu muižniekam kā pārdevējam. Cita starpā Pētera Dauges parakstītajā līgumā noteikts:
5 §
Pircējs un viņu tiesu un taisnību ņēmēji pēcnākami nedrīkst kā gruntnieki savas nopirktas mājas citādi, kā tikai ar tās muižas dzimtlielkunga paļaušanu uz sava gruntsgabala brandvīna dedzināšanu, alus brūvēšanu, dzirnavas, krogu jeb arī vienu šeņķi izriktēt, un tikai ar tādu pašu paļaušanu vien uz sava grunts gabala jaktēt, arī tad, kad likumos pret tādām ieriktēm un pret jaktēšanu uz tāda, pašiem piederīga grunts gabala, nekas nebūtu un arī netiktu pasacīts.
6 §
Pircējam vaijaga tai pirktā mājā no parādiem brīvu inventarijumu, vismazāk 3 zirgus, 10 lielus lopus un 20 pūrus labas vasarāju sēklas uzturēt, un ir ar to mierā, ka šis inventarijums ar to māju tik ilgi savienots paliek, kamēr viņš, pircējs, tam pārdevējam vēl parādā ir.[11]
Kā redzam pēc pirkuma summas, viens kadastra dālderis Daugem jāizpērk par 150 rubļiem. Salīdzinoši tā ir zema cena, jo Rīgas apriņķī vidējā izpirkšanas maksa par vienu zemes dālderi 1879.–1881. gadā ir 196 rubļi.[12]
Desmit gadus pabijis pats savas zemes saimnieka godā, Pēteris Dauge, domājams sliktas veselības dēļ, savu saimniecību nodod dēlam.
1891. gada 25. maijā Pēteris Jāņa dēls Dauge pie Rīgas notāra Andreja Bohanova noslēdz dāvinājuma līgumu (10. attēls) ar kuru dāvina savam dēlam Pēterim Daugem “Bormaņu” saimniecību, ēkas un inventāru ieskaitot.
Dāvinājuma saņēmējs apņemas pieņemt arī visus uz dāvināmo īpašumu nostiprinātos aizņēmumus:
1) 1400 rubļus, ko tēvam pret obligāciju aizdevis dēls Voldemārs Pētera dēls Dauge;
2) Atlikušo maksājumu iepriekšējam īpašniekiem fon Lēvenšternam 300 rubļus.
Cena par dāvinājumu, atskaitot minētos aizņēmumus, tiek noteikta 500 rubļi.[13]
Minētos 300 rubļus Pēteris Dauge Otto Lēvenšternam gan nomaksājis jau 1889.gadā, ko apliecina pirkuma līgumam apakšā pielīmēts (sk. 8. attēlu) tā paša notāra Bohanova 1891. gada 19. novembrī apliecināts izziņas tulkojums krievu valodā.[14]
1893. gadā Rīgas-Valmieras zemesgrāmatu nodaļa reģistrē uz “Bormaņu” māju ķīlas izdotu hipotēku par 3000 rubļiem. Hipotēka reģistrēta uz Kārļa Jāņa dēla Grobiņa vārda.[15]
1898. gadā Pēteris Dauge no Vidzemes muižnieku kredītbankas pret obligāciju aizņemas vēl 2500 rubļus.[16]
1899. gadā Kokneses savstarpēja ugunsapdrošināšanas biedrība izraksta izziņu (12. attēls), ka Pēterim Daugem piederošās “Bormaņu” ēkas apdrošinātas 1856 rubļu vērtībā. Kredītbankas līgums nosaka, ka ieķīlātais īpašums obligāti apdrošināms.[17]
1899. gada aprīlī Pēterim Daugem par aizņemtajiem 2500 rubļiem jāmaksā bankai 60 rubļi. Maksājumā (t.i. pirmajā no diviem ikgadējiem aizdevuma deldējumiem – otrs veicams oktobrī) iekļauta aizdevuma pamatsummas un procentu atmaksa. Īpašums 51,65 desetīnu (1 desetīna = 1,09225 hektāri) kopplatībā tobrīd novērtēts par 25 kadastra dālderiem un 72 grašiem (13. attēls).[18]
1910. gadā sastādīts “Bormaņu” īpašuma novērtēšanas akts.
Saimniecības kopplatība 151,92 pūrvietas (1 Vidzemes pūrvieta – 0,371 ha). Tai skaitā: aramzeme – 61,29 pv., pļavas – 23,90 pv., ganības – 33,27 pv., mežs – 25,40 pv., neizmantojama zeme – 8,06 pv. Aprēķinātie nodokļu rubļi: 163,31. Tai skaitā: par mežu – 15,10, par pārējo – 148,21.
“Bormaņos” ir šādas ēkas: dzīvojamā māja (celta no tēstiem baļķiem ar šķindeļu[19] jumtu), kuļšķūnis (koka pildrežģa konstrukcijā ar šķindeļu jumtu), klēts (no tēstiem baļķiem ar šķindeļu jumtu), vāgūzis (no tēstiem baļķiem ar šķindeļu jumtu), zirgu stallis (akmens konstrukcijā ar skaidu? (Spohr) jumtu), kūts (daļēji no koka ar šķindeļu jumtu), kūts (koka/akmens konstrukcijā ar šķindeļu jumtu). Visas ēkas lietojamā stāvoklī (14. attēls).[20]
1911. gadā Pēteris Dauge no Vidzemes muižnieku kredītbankas aizņemas vēl 1200 rubļu.[21]
1913. gada aprīlī nu jau par abām obligācijām 3700 rubļu kopsummā pamatsummas un procentu maksa ir 91 rublis, astoņdesmit kapeikas (15. attēls).[22]
1913. gadā “Bormaņu” ēkas apdrošinātas jau 2971 rubļa vērtībā.[23]
1913. gada 16. novembrī Jānis Brenča dēls Kaktiņš iesniedz Rīgas-Valmieras zemesgrāmatu nodaļai lūgumu nostiprināt uz viņa vārda hipotēku par 10,000 rubļiem, kurus tas skaidrā naudā aizdevis pret “Bormaņu” saimniecības ķīlu Pēterim Daugem.[24]
Pēteris Dauge mirst 1919. gada 14. decembrī.[25]
Pēc Latvijas valsts pastāvēšanas pirmajos gados apgrozībā atradās gan Vācijas ostmarkas, gan cariskās Krievijas un Krievijas pagaidu valdības rubļi, gan arī kopš 1919. gada izlaistie Latvijas rubļi. Izmantoja arī Jelgavas un Liepājas pilsētu valžu izdotās kredītzīmes, Ziemeļlatvijā – igauņu papīrnaudu.
Pasaules karš un Brīvības cīņas Latviju bija izpostījušas vairāk nekā jebkuru citu Eiropas valsti. Tautsaimniecības stabilizēšanai 1920. gada 18. martā tika pieņemts likums “Par vienīgo maksāšanas līdzekli un agrāko līgumu un parādu nokārtošanu”. Kā vienīgais likumīgais maksāšanas līdzeklis Latvijā tika noteikta “Latvijas nauda un valsts kases zīmes” (resp. līdz lata ieviešanai 1922. gadā –Latvijas rublis), bet par agrākiem līgumiem un parādiem likums noteica:
2.
4. Pēc darījumiem, kas noslēgti Krievijas vai Vācijas naudā, un kuru izpildīšana paredzēta pēc likuma vai līguma Latvijā, parādi maksājami Latvijas naudā pēc šāda aprēķina:
a) ja darījums slēgts pirms 1. janvāra 1918. gada, tas izpildāms pēc kursa: pusotra krievu rubļa = pusotras vācu vai ost markas = vienam Latvijas rublim;
(..)
Šie noteikumi attiecas uz rentēm, bet neattiecas uz parādiem, kas jau samaksāti.
(..)
6.
Sešu mēnešu laikā, skaitot no šī likuma izdošanas dienas, visi līdz minētai dienai cēlušies naudas prasījumi, ieskaitot hipotekāriskos (..) parādnieks var dzēst pilnīgi vai pa daļai pirms likumā noteikta vai nolīgta termiņa un neatkarīgi no parāda uzteikšanas. Ja parāda prasītājs liedzas maksājumu saņemt, ja viņa dzīves vieta parādniekam nav zināma vai sasniedzama, vai, ja parāda prasītājs nespēj izsniegt maksātājam attiecīgo prasības dokumentu, tad parādniekam ir tiesības dzēst savu parādu (..).[26]
Noteikto parādu dzēšanas termiņu Satversmes sapulce 1921. gada 25. janvārī pagarina vēl uz deviņiem mēnešiem.[27]
Šis likums, ņemot vērā Latvijas rubļa kursa kritumu inflācijas ietekmē 1921.–1922. gadā, nāca par labu visiem, kas vēl nebija izmaksājuši savu pirmskara parādus, bet pirmām kārtām tiem, kuru īpašumi bija apgrūtināti ar hipotekāriem parādiem.
Iespēju dzēst Vidzemes muižnieku kredītbiedrības hipotēku izmanto arī mirušā Pētera meita Marija Dauge, kura 1921. gada 12. maijā no Vidzemes muižnieku kredītbankas saņem izziņu par atlikušā parāda summas nomaksu (16. attēls).[28]
1923. gada 29. janvārī, atbilstoši Zemes grāmatu nodaļas ierakstam, Vidzemes muižnieku kredītbankai par labu nostiprinātās “Bormaņu” hipotēkas par 2500 un 1200 rubļiem tiek dzēstas (17. attēls).[29]
1924. gada janvārī laikrakstā “Latvijas Lauksaimnieks” publicēts raksts “Dārzkopības stāvoklis Kokneses pagastā”. Raksta autors J. Peņģerots norāda, ka vairums Kokneses pagasta saimniecību dārzu satur ne vairāk kā 25 – 40 augļu koku un tikai nedaudzi pārsniedz šo skaitu. Tālāk tiek uzskaitīti lielākie augļu dārzi, no kuriem pats plašākais ir Pasta muižā, kur aug 620 ābeles un 50 bumbieres. Uzskaitījumā minēta arī E. Dauge “Bormaņos”, kur aug 148 ābeles un 4 bumbieres.
J. Peņģerots, kuram pašam Kokneses dārzu kolonijā ir iestādītas 222 ābeles un 42 bumbieres, norāda, ka koknesiešiem “nomanāma stipra dziņa dārzus paplašināt un no jauna stādīt”, taču “jauno kociņu apgādāšana rada lielas grūtības, jo kokaudzētavu tuvumā nav un kociņi jāved no Priekuļu skolas audzētavas. Gan “Bormaņos” Dauges kundze ir ierīkojusi nelielu kokaudzētavu, kāda tur bijuse pirms kara, bet šie kociņi nāks pārdošanā tikai pēc 2 – 3 gadiem.”[30]
1929. g. lauksaimniecības skaitīšanas fonda Kokneses pagasta lietā “Bormaņu” īpašnieki Dauge mantinieki. Anketā norādīts: “Vecsaimniecība, mantošanas ceļā iegūta”. Kopplatība 150,99 pūrvietas. Tai skaitā aramzeme – 67,5 pv., augļu un sakņu dārzs – 6,25 pv., pļavas – 42,12 pv., ganības – 15 pv, skuju koku mežs – 5 pv., zem ēkām un ceļiem – 9,12 pv., ūdeņi – 4 pv., neizmantojama zeme – 2 pv.
Īpašniece Emma Dauge apsaimnieko 36 pv. Izrentēts: 1) Karlīnei Jēger – 10 pv., 2) Jānim Saulīt – 2 pv., 3) Madei Ku...? – 1 pv., 4) Jānim Lūsis – 3 pv. No īpašuma izgraudots Miķelim Bakša – 98,99 pv.
“Bormaņos” ir 1 līdz 1920. gadam celta mūra un 3 koka dzīvojamās mājas. 1 jauktas konstrukcijas dzīvojamā māja celta no 1920. –1929.g. Saimniecībā vēl atrodas 1 mūra, 3 koka un 1 jauktas konstrukcijas stallis / kūts, 2 koka klētis, 2 koka labības šķūņi, 1 mūra ledus pagrabs, 2 citas koka ēkas. Visas saimniecības ēkas, izņemot 1 koka celtni, būvētas līdz 1920. gadam. 2 kūtis/staļļi un barības/ratu šķūņi atrodas zem viena jumta. Norādīts, ka ir 1 “cita mākslīga ierīce (kas nav nedz koka, nedz metāla sūknis (pumpis)) ūdens piegādāšanai”.
Minētās ēkas kopīgi lieto 3 saimniecības.[31]
1930. gadā, saskaņā ar “Valdības Vēstneša” 21. numurā publicēto Zemkopības ministra lēmumu, “Bormaņu” māju īpašniekam vai viņa tiesību ņēmējam ir jāpiedalās Kokneses-Bebru meliorācijas sabiedrībā “Alksnis”, ņemot dalību pie kopējo Kokneses un Bebru pag. Tētiņu novadgrāvja rakšanas darbu izvešanas un izvesto darbu uzturēšanas kārtībā. Darbu izmaksas pēc apstiprinātā projekta uz minētām mājām ir aprēķinātas Ls 591 apmērā.
Tā kā “Bormaņu” īpašnieku rīcībā šādas naudas tūlītējai iemaksai nav, ar ministra lēmumu attiecīgā summa tiek ierakstīta kā Valsts Zemes bankai par labu nostiprināta hipotēka zemes grāmatā.[32]
1931. gada 6. maijā Rīgas apgabaltiesa pieņem lēmumu atzīt par Pētera Dauges mantiniekiem viņa atraitni Emmu, dz. Kaktiņš, dēlu Jāni, meitu Mariju un nepilngadīgās meitas Skaidrīties vietā viņas aizbildni [Jāni Kaktiņu]. Mantojums, saskaņā ar privātlikumu noteicams pēc Vidzemes zemnieku tiesībām un mantiniekiem pāriet līdzīgās daļās.[33]
Saskaņā ar advokāta Kārļa Trauciņa 1930. gada 11. decembrī sastādītu un tiesai iesniegtu paziņojumu (18. attēls) par mantojuma sastāvu un vērtību, tas ietver Kokneses pagasta zemnieku mājas “Bormaņi” ar zemesgrāmatu reģ. nr. 2660, kuras vērtība:
a) pēdējā iegūšanas cena – kr. rbļ. 2200
b) nodokļu komisijas novērtējums par 1921. g. – Ls 1633,10
c) mantinieku novērtējums – Ls 1633,10.
Atvelkot hipotēku parādus kr. rbļ. 13,000 = Ls 173,33 – paliek mantojuma tīra vērtība Ls 1459,77.[34]
1931. gada 15. jūnijā Rīgas-Valmieras zemes grāmatu nodaļa, pamatojoties uz Rīgas apgabaltiesas lēmumu par mirušā Pētera Dauges mantinieku apstiprināšanu, apstiprina īpašuma tiesības uz “Bormaņiem” atraitnei Emmai Dauge, dzim. Kaktiņš un Marijai Dauge, katrai uz 1/4 domāto daļu nekustamā īpašumā.[35]
Savukārt 1931. gada 30. septembrī pēc advokāta Kārļa Trauciņa lūguma zemes grāmatā tiek apstiprinātas Skaidrītes Pētera meitas Dauges un Jāņa Pētera dēla Dauges īpašuma tiesības uz viņu daļām.[36]
1934. gada 11. jūnijā Rīgas apriņķa 1. iecirkņa tiesu izpildītājs nosūta Rīgas-Valmieras zemesgrāmatu nodaļai pieprasījumu, kurā pēc Rīgas apgabaltiesas 17. maija pavēles nr. 321331 lūdz ievest Valsts Zemes bankas prasības piedzīšanas atzīmi par Ls 2346,78 uz Pētera Dauges nekustamo īpašumu – “Bormaņu” mājām Bebru pagastā. Uz veidlapas otrā pusē zemesgrāmatas sekretāra palīga 15. jūnijā izdarīta piezīme: “Tā kā nekustamā manta ar zemes grām. reģ. nr. 2660 parādniekam, Pēterim Daugem, pēc zemes grāmatām vairs nepieder, tiesu izp. Riekstiņa 1934. g. 11. jūnija rakstu Nr. 998 atstāt bez sekām.”[37]
Tā kā Zemes bankas aizdevums meliorācijas grāvja ierīkošanai 1934. gadā vēl nav dzēsts, “Bormaņu” īpašniekiem tas jāpārkreditē un 1934. gada 28. augustā zemesgrāmatu nodaļa nostiprina jaunu hipotēku par 1000 latiem.[38]
Aizdevums nekavējoties gan tiek atmaksāts un jau tā paša gada 28. septembrī Zemes banka nosūta zemes grāmatu nodaļai attiecīgu pieprasījumu un ar 1934. gada 4. oktobra ierakstu atzīme par Ls 591 lielo parādu tiek dzēsta.[39]
1935. gada tautas skaitīšanas lietā “Bormaņiem” 2 anketas.
1. anketa
“Bormaņu” (apdzīvotas vietas nr. 21 pēc apdzīvoto vietu saraksta) īpašnieks norādīts “Dauge, Pētera mant. masa”. Vietas raksturs: vecsaimniecība.
Mājā/-ās (dzīvojamo māju skaits (1929.g. skaitīšanā “Bormaņos” ir 4 dzīvojamās mājas), kurā saskaitītās personas dzīvo, nav norādīts) ir 12 apdzīvotas telpas. Dzeramais ūdens no akas, apgaismošana ar petrolejas lampu, attejas vieta ārpus dzīvojamās ēkas.
Mājā/-ās dzīvo 5 personas:
1) Ģimenes galva Emma Dauge (dz. 1877., luter., atr., nodarbošanās – lauksaimniece), viņas meita Skaidrīte Dauge (dz. 1915.g., luter., nodarb. – lauksaimniece), īrnieks Andrejs Ivansons (dz. 1886., luter., nodarbošanās – biškopība), kalpone Matilde Ribulis (dz. 1900.g., luter., nodarb. – lauksaimn.);
2) Kā no Dauges ģimenes atsevišķa iedzīvotāja anketā norādīta Marija Borozinska (dz. 1910., katol., nodarb. – telef. pal. nod.).[40]
2. anketa
“Bormaņu” (apdzīvotas vietas nr. 24 pēc apdzīvoto vietu saraksta) īpašnieks norādīts “ Pētera Dauge mant. masa”. Vietas raksturs: pienotava un veikals.
Apdzīvoto telpu skaits nav norādīts. Dzeramais ūdens no pumpja, apgaismošana ar petrolejas lampu, attejas vieta ārpus dzīvojamās ēkas.
Mājā/-ās dzīvo 5 personas 2 mājsaimniecībās:
1) Ģimenes galva Eduards Dambe (dz. 1894., luter., nodarbošanās – piensaimniec.), viņa sieva Alma Dambe (dz. 1898.g., luter.), dēli Gunārs Dambe (dz. 1925., luter.) un Dzintars Dambe (dz. 1931.g., luter.);
2) Kā no Dambju ģimenes atsevišķs iedzīvotājs anketā norādīts Arturs Gaiss (dz. 1900., luter., nodarb. – Kooperatīva pārt. preč. veik.).[41]
1939. g. lauksaimniecības skaitīšanas anketā Kokneses pagasta lietā kā “Bormaņu” īpašniece ir norādīta Emma Dauge. Kopplatība 152,31 pūrvietas (1 Vidzemes pūrvieta – 0,371 ha). Tai skaitā aramzeme un dārzi kopā – 75 pv., pļavas – 42,81 pv., ganības – 15 pv., skuju koku mežs – 5 pv., zem ēkām, ceļiem, pagalmiem – 8,5 pv., ūdeņi – 1 pv., neizmantojama zeme – 5 pv.
Īpašniece Emma Dauge apsaimnieko 133, 81 pv. Izrentēts: 1) Minnai Saulīts – 2 pv., 2) Jānim Lūsis – 2 pv., 3) Emīlijai Martinsons – 4 pv., 4) Andrejs Jansons – 0,5 pv., 5) Jānis Dzenis Saulītis – 10 pv.
Uz citiem noteikumiem izmantots: Kokneses patērētaju kooperatīvs – veikala telpas, Kokneses piensaimnieku sabiedrība – moderniecības telpas. (abi ieraksti pārsvītroti)
“Bormaņos” ir 1 līdz 1920. gadam celta mūra dzīvojamā māja 32 kv. asu (1 kvadrātass – 4,552 m²) platībā, 4 līdz 1920. gadam un 1 no 1920.-1934. gadam celta koka dzīvojamās māja. Koka māju kopplatība – 116 kv. asis. Dzīvojamās mājās kopā 27 istabas, no kurām 15 apdzīvo īpašnieks un viņa ģimene, 12 – algoti strādnieki un citi saimniecības iedzīvotāji.
Īpašumā atrodas 1 mūra (12 kv.asis) un 1 koka (10 kv.asis) seklā kūts/stallis, 1 mūra (60 kv.asis) un 1 koka (30 kv.asis) dziļā kūts stallis, 4 koka un 1 mūra klēts, 4 koka labības šķūņi, 3 citi koka šķūņi, 1 koka pirts, 1 mūra pagrabs. Visas saimniecības ēkas, izņemot 1 koka šķūni, celtas līdz 1920. gadam.
1 dzīvojamā ēka un klēts, 2 klētis un kūts/stallis, 1 kūts un malkas/ratu šķūnis atrodas zem viena jumta.
Ūdeni “Bormaņos” ņem no 2 akām ar cementa grodiem un 1 akas ar koka grodiem. Ir 1 ar tvaika dzinējspēku darbināms metāla sūknis, ar ko piegādā ūdeni kūtī un moderniecībā.
Ierīkots 1 zibensnovedējs, elektriskajam tīklam īpašums nav pieslēgts.
Pakaišu kūdru gada laikā izmanto 100 m3.[42]
1941. gada augusta tautas skaitīšanas Kokneses pagasta lietā atrodas 3 ar “Bormaņiem” saistītas anketas: “Bormaņu mazmājiņa”, “Bormaņu mājas pienotava” un “Bormaņi”.
“Bormaņi”:
1) Emma Dauge, dz. 1877. g. 8. janv. Koknesē., luter., nodarbošanās – lauksaimniecība. Dzīvo pastāvīgi;
2) Jānis Dauge, dz. 1908. g. 23. jūl. Koknesē, luter., nodarb. – lauksaimm. Pierakstīts 1940.g. 19. jūnijā, ieradies no Rīgas;
3) Skaidrīte Dauge, dz. 1915. g. 7. aug. Koknesē, luter., nodarb. – lauksaimniec. Dzīvo pastāvīgi;
4) Andrējs Ivansons, dz. 1886. g. 26. martā Viskaļos, luter., nodarbošanās – biškopis-dārzkopis. Dzīvo pastāvīgi;
5) Jezups Zeps, dz. 1913. g. 16. aprīlī. Varakļānos, katoļ., nodarbošanās – gadījuma darbi. Pierakstīts 1940. g. 22. jūnijā, ieradies no Viļānu pag.;
6) Paulīne Zeps, dz. 1909. g. 15. septembrī. Varakļānos, katoļ., nodarbošanās – gadījuma darbi. Pierakstīta 1938. g. 29. aprīlī.;
7) Gunārs Grieze, dz. 1926. g. 3. martā Rīgā, luter., nodarb. – skolnieks, izpalīgs. Pierakstīts 1941.g. 11. jūlijā, ieradies no Rīgas.[43]
“Bormaņu mājas pienotava”:
1) Roberts Klekersons, dz. 1903. g. 11. oktobrī Elejas pag., luter., nodarb. – Pienotavas vadītajs, pienot. vad. – grāmatv. Pierakstīts 1939.g. 1. aprīlī, ieradies 1939. g. no Rencēnu pagasta;
2) Zelma Klekersons, dz. 1903. g. 2. jūnijā Ogres pag., luter., nodarb. – mājsaimniecība un palīgdarbi pienotavā. Pierakstīta 1939.g. 1. aprīlī, ieradusies 1939. g. no Rencēnu pagasta;
1) Arturs Gaiss, dz. 1900. g. 28. jūnijā Ropažu pag., luter., nodarb. – veikala pārzinis, veikalvedis-pārdevējs. Pierakstīts 1939.g. 3. oktobrī, ieradies 1939. g. no Kokneses pagasta Mazlejas-Rasas.[44]
“Bormaņu mazmājiņa”:
1) Paulīne Slaviets, dz. Rode 1877. g. 25. februārī Bebru pag., pareizt., nodarb. – darba nespējīga. Pierakstīta 1920. g.;
2) Aleksandrs Bērziņš, dz. 1881. g. 20. februārī Ozolu pag., pareizt., nodarb. – Dzelzc. pensionārs, darba nesp. Pierakstīts 1941.g. 18. maijā, ieradies no Kokneses pagasta “Čiekurkalna”;
3) Maiga Bērziņš, dz. 1936. g. 19. jūnijā Pļaviņu pag., luter. Pierakstīta 1941.g. 18. maijā, ieradusies no Kokneses pagasta “Čiekurkalna”;
4) Emma Bērziņš, dz. Talle 1902. g. 1. augustā Kokneses pag., luter. Nodarbošanās – mājsaimniece. Pierakstīta 1941.g. 18. maijā, ieradusies no Kokneses pagasta “Čiekurkalna”.[45]
AVOTI, LITERATŪRA UN PIEZĪMES
1 Dunsdorfs, E. Der große schwedische Kataster in Livland, 1681–1710. Kartenband / von Edgars Dunsdorfs. Stockholm: Almqvist & Wiksell, 1974. – 245. lpp.
2 LVVA 7404. f., 1. apr., 1468. lieta.
3 Arkls ir no viduslaikiem līdz 19. gs. Latvijas teritorijā lietota, laika gaitā mainīga, dažādās vietās atšķirīga zemes platības un novērtējuma mērvienība. Arklu noteica, ņemot vērā zemes labumu, sētas inventāru un iedzīvotāju skaitu. Arklu izmantoja zemnieku aplikšanai ar nodokļiem, nodevām un klaušām.
4 LVVA 7348. f., 1. apr., 34. lieta, 170., 188. lapa; Gaiša, R. Latviešu skolai Koknesē 300 gadu: Latviešu noietais ceļš tautas izglītībā Koknesē // Komunisma Uzvara. – 1988. – Nr. 137. – 19. novembris. Skatīts: periodika.lv
5 https://vesture.eu/Balbieris
6 LVVA 2760. f., 1. apr., 117. lieta.
7 LVVA 199.f., 1. apr., 205. lieta, 8. lapa. Skatīts: raduraksti.arhivi.lv
8 Turpat, 175. lapa. Skatīts: raduraksti.arhivi.lv
9 LVVA 199. f., 1. apr., 205. lieta, 280. atvērums. Skatīts: raduraksti.arhivi.lv; LVVA 77. f., 14. apr., 145. lieta, 17.–19. atvērums. Skatīts: raduraksti.arhivi.lv
10 LVVA 235. f., 4. apr., 1288. lieta, 63. atvērums. Skatīts: raduraksti.arhivi.lv
11 LVVA 1615.f., hipotēkas nr. 2660 (“Bormaņi”), 14. lapa.
12 Niedre, Uģis. Pilsdrupu paēnā: Turaida: muiža, pagasts, apkārtne: kultūrvēsturisks lūkojums rakstos. Turaidas Muzejrezervāts. 2022. – 204. lpp.
13 LVVA 218.f., 2. apr., 4667. lieta, 7. lapa.
14 LVVA 1615.f., hipotēkas nr. 2660 (“Bormaņi”), 14. lapa.
15 Turpat, 19. lapa.
16 LVVA 218.f., 2. apr., 4667. lieta, 12. lapa.
17 Turpat, 19. lapa.
18 Turpat, 12., 27. lapa.
19 Šķindeļi bija zāģēti 60 – 90 cm gari, 10 – 12cm plati apses, egles vai priedes dēlīši ar ķīļveida šķērsgriezumu, ko izēvelēja ar šķindeļu ēveli vai nodrāza ar slīmestu, lai viena mala būtu biezāka, otra – plānāka. Biezākajā malā ar ēveli izdzina rievu, kurā cieši iegūlās otra šķindeļa plānā mala. Šķindeļus divās kārtās pienagloja jumta kārtīm vai latām tā, lai virsējais šķindelis segtu apakšējā šķindeļa pusi vai pat divas trešdaļas. Šāds rūpīgi uzlikts jumts kalpoja 20 – 25 gadus. Šķindeļu jumti Latvijā ieviesās 19. gs. vidū, vispirms muižās, pēc tam arī turīgākajās zemnieku sētās. No: Cimermanis, S. Tautas celtniecība Latvijas ainavā. Rīga: Zinātne, 2020. – 338. lpp.
20 LVVA 218.f., 2. apr., 4667. lieta, 32., 33. lapa.
21 Turpat, 27. lapa.
22 Turpat, 42. lapa.
23 Turpat, 47. lapa.
24 LVVA 1615.f., hipotēkas nr. 2660 (“Bormaņi”), 38., 39. lapa.
25 Turpat, 46. lapa.
26 1920. g. 18. marta sehdē peeņemtais Likums par weenigo maksaschanas lihdzekli un agrāko lihgumu un parahdu nokahrtoschanu // Valdības Vēstnesis. – 1920. – Nr. 71. – 26. marts. Skatīts: periodika.lv
27 Likums par agrāko parādu nomaksas atvieglinājuma termiņa pagarināšanu // Likumu un valdības rīkojumu krājums. – 1921. – Nr. 5. – 28. februāris. Skatīts: periodika.lv
28 LVVA 218.f., 2. apr., 4667. lieta, 50. lapa.
29 LVVA 218.f., 2. apr., 4667. lieta, 54. lapa; LVVA 1615.f., hipotēkas nr. 2660 (“Bormaņi”), 41. lapa.
30 Peņģerots, J. Dārzkopības stāvoklis Kokneses pagastā // Latvijas Lauksaimnieks. – 1924. – Nr. 2. – 15. janvāris. Skatīts: periodika.lv
31 LVVA 1308.f., 11. apr., 13197. lieta
32 LVVA 1615.f., hipotēkas nr. 2660 (“Bormaņi”), 44. lapa.
33 Turpat, 46. lapa.
34 Turpat, 47. lapa.
35 Turpat, 45. lapa.
36 Turpat, 48. lapa.
37 Turpat, 51. lapa.
38 Turpat, 52. lapa.
39 Turpat, 56. lapa.
40 LVVA 1308.f., 12. apr., 13623. lieta, 26. lapa.
41 Turpat, 230. lapa.
42 LVVA 1308.f., 2.apr., 268. lieta, 22. lapa.
43 LVVA 1308.f., 15. apr., 3742. lieta, 71. lapa.
44 Turpat, 70. lapa.
45 Turpat, 69. lapa.
Projektu "Misija KOKNESE", Nr.2023.LV/NVOF/MIC/057/24 finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
